Ar hokeja biļeti uz Baltkrieviju: Polocka – Vitebska – Orša (5)

Jānis Freimanis 06.07.2014 12 min lasīšanai 35 foto

Aizritējušais Pasaules hokeja čempionāts Minskā deva arī patīkamu iespēju vienu mēnesi Baltkrievijā ieceļot bez vīzas, ja vien internetā bija iegādāta biļete uz kādu no mačiem. Šo iespēju arī izmantoju, jo lētākā hokeja biļete izmaksāja tikai 4,50 Ls, bet Baltkrievijas vīza būtu jāpērk par 25 eiro (17,50 Ls). Nekur nebija teikts, ka ar hokeja biļeti nevar braukt arī citur, tāpēc nolēmu pagriezt šo iespēju pēc sava prāta, un apskatīt vēl neiepazītās pilsētas Daugavas krastos – Polocku un Vitebsku, kā arī pie Dņepras izvietojušos pilsētu Oršu.

Uz Polocku diemžēl neiet ne „Ecolines”, ne „Lux Express” autobusi, arī vilciens tai cauri iziet melnā naktī. Vienīgā pieņemamā iespēja ir braukt ar „Dautrans” firmas autobusu, kurš no Rīgas iziet 01:30 un, braukdams caur Daugavpili, 09:40 ierodas Polockā. Nakts paiet ceļā, un piektdienas rītā esmu galā.

1.diena (piektdiena)

Polocka ir vissenākā Baltkrievijas pilsēta, kur katrs spertais solis ir pastaiga pagātnē. Pirmoreiz rakstos tā pieminēta 862. gadā. Leģenda vēsta, ka to esot dibinājuši vikingi jeb varjagi. 2012. gadā pilsēta nosvinēja savu 1150. gadadienu. No valsts galvaspilsētas Minskas to šķir 232 km, bet no mūsu pašu Daugavpils vien 175 km. Tā izvietojusies divu upju – Polotas (no tās arī pilsētas nosaukums) un Daugavas (Zapadnaja Dvina) satecē. Pirmais vēsturē zināmais Polockas kņazs bijis kņazs Rogovolds. Šodien Polockā dzīvo vairāk nekā 80 tūkstoši iedzīvotāju. Pilsētas vēsturiskā daļa nav liela, to ērti var apgūt dienas laikā, bet iepazīt visus 11 Polockas muzejus gan laikam vienas dienas laikā neizdosies.

Lai sāktu iepazīšanos ar pilsētu, pie autoostas jāatrod Gogoļa ielas sākums. Pa šo ielu arī iespējams nokļūt līdz galvenajiem apskates objektiem, kas koncentrējušies Franciska Skorinas prospektā un Ņižņe-Pokrovskaja ielā. Interesanti, ka Polockā ir gan Franciska Skorinas prospekts, gan Franciska Skorinas iela. Abas šīs ielas iet paralēli viena otrai. Ievērojamais polockietis bija baltkrievu grāmatu iespiešanas pamatlicējs, zinātnieks, filozofs, medicīnas doktors, un tas, kurš pirmais baltkrievu valodā iztulkoja Bībeli. Protams, šeit ir arī viņa piemineklis.

Pie tirdzniecības centra, Gogoļa un F. Skorinas ielas krustojumā, mani sagaida kārtējā bronzas skulptūra Polockas tirgotājs (Полоцкий купец). Ja paberzēsiet kupcim resno vēderu un spīdīgo monētu viņa rokā, bagātība jums garantēta.

Netālu atrodas Eiropas ģeogrāfiskais centrs, kas iezīmēts ar savdabīgu, kompasam līdzīgu veidojumu. Tiesa, šādi Eiropas centri ir gan Lietuvā, gan Rietumukrainā, gan Slovākijā, gan Polijā. Kurš no tiem īstais, katram atļauts spriest pašam.

Šeit arī piemineklis burtam „Ў”, kas ir baltkrievu alfabēta 22. burts, kurš vārdos parasti atrodas aiz patskaņiem. Vienlaicīgi piemineklis kalpo arī kā saules pulkstenis.

Viskrāšņākā ir Sofijas katedrāle (Софийский собор), kas atrodas stāvā Daugavas krastā. Pirmā katedrāle šajā vietā tika uzbūvēta jau 11.gs. Gadu gaitā tā vairākkārt cietusi – degusi un spridzināta, bet šodienas barokālo izskatu ieguvusi 18.gs. Baznīca tiek minēta kā pirmā akmens celtne Baltkrievijā, kā neatkarīgās Polockas zemes simbols, kā Polockas vienlīdzības un sāncensības zīme ar Kijevu un Novgorodu. Šodien katedrāle pilda divas funkcijas. Kopš 1983. gada tā kalpo kā koncertzāle (1985. gadā šeit uzstādītas čehu firmas ērģeles), bet kopš 1987. gada arī kā vēstures un arhitektūras muzejs. Arī man palaimējās noklausīties ērģeļmūzikas koncertu, kas bija patiess baudījums garam un dvēselei.

Līdzās baznīcai var apskatīt arī 1981. gadā novietoto, lielo Borisa akmeni, kurš agrāk gulējis Daugavas dzelmē netālu no katedrāles. Par Borisa akmeņiem dēvē lielus laukakmeņus ar dažādiem iekaltiem krustiem un uzrakstiem un šis ir viens no četriem, kuri šodien vēl ir saglabājušies. Uzskata, ka šie akmeņi iezīmējuši seno tirdzniecības ceļa maršrutu. Nostāsts vēsta, ka kņazs Boriss Vseslavičs krustu un uzrakstu „Dievs, palīdzi savam vergam Borisam” akmens virsmā iekalis lielā bada laikā 1128. gadā.

Vēl kāds interesants apskates objekts ir vecais ūdenstornis (ул. Ф. Скорины 21). Tajā izvietojies dabas un ekoloģijas muzejs. Muzeja ekspozīcija izkārtota četros līmeņos, kas savienoti ar vītņu kāpnēm. Šeit izstādīti daudzi dzīvnieku un putnu izbāzeņi, apskatāmi vairāki akvāriji ar zivīm un peldošiem bruņurupučiem. Tornim piebūvēta savdabīga stiklota galerija ar skatu platformu, kas ļauj paraudzīties uz pilsētu no augšas.

Polockas vārds nesaraujami saistīts ar Svēto Jefrosiņju – kņaza Vseslava Brīnumdara mazmeitu, kuru 1910. gadā iecēla svēto kārtā. Visu savu dzīvi viņa bija veltījusi kalpošanai Dievam un cilvēkiem, daudz lasīja un ar roku pārrakstīja grāmatas. Visu nopelnīto naudu tā ziedoja labdarībai. Ar viņas aizbildnību 1128. gadā tika nodibināts klosteris (Спасо-Ефросиньевский монастырь) un uzbūvētas divas baznīcas. Svētās Jefrosiņjas krusts, kā milzu reliģioza vērtība, pazīstams visā pasaulē. Krusta oriģināls diemžēl Otrā pasaules kara laikā pazudis un, tāpat kā dzintara istaba, iekļauts 10 vērtīgāko pazudušo mākslas priekšmetu sarakstā. Vienā no klostera baznīcām glabājas šī krusta kopija. Arī Svētās Jefrosiņjas pīšļi sudraba šķirstā aplūkojami klostera baznīcā. Katru gadu 5. jūnijā Polockā atzīmē Jefrosiņjas piemiņas dienu.

Apskates vērta ir arī Polockas universitāte, kas izvietota bijušajā jezuītu kolēģijas ēkā. Kolēģija, kā vidējās izglītības mācību iestāde, pēc Rečas Pospoļitas karaļa Stefana Batorija rīkojuma, tika dibināta 1580. gadā. 1812. gadā tā pārveidota par akadēmiju. Šodien kolēģijas austrumu korpusā atrodas Baltkrievijā lielākā mākslas galerija. Pie universitātes novietota interesanta studentes skulptūra.

Kad galvenie objekti aplūkoti, dodos uz dzelzceļa staciju, lai ar vilcienu 17:18 dotos uz Vitebsku. Kā jau minēju iepriekšējos aprakstos, Baltkrievijā dzelzceļa satiksme ir augstā līmenī, vilcieni iet bieži un tie ir neticami lēti. Pēc divām stundām 19:30 par nieka 12800 byr. (Ls 0,64) esmu sasniedzis Vitebsku. Pilsētu skatīšu un iepazīšu rīt. Jāatrod vien divām naktīm pasūtītais hostelis, kas atrodas Daugavas pretējā krastā, līdzās rātsnamam (Хостел „Х.О.” ул. Суворова 10/2). Pilsētas ģeogrāfija ir viegli saprotama, jo tāpat kā Rīgu, arī Vitebsku Daugava (Западная Двина) sadala divās daļās – centra daļā un Pārdaugavā. Tieši perpendikulāri stacijas ēkai atiet Kirova iela, kas pēc brīža pārtop Kirova tiltā pār Daugavu un aizved tieši līdz pilsētas centram.

2.diena (sestdiena)

Vitebskai, salīdzinājumā ar Polocku, ir cits vēriens un plaša elpa. Tā ir pilsēta ar attīstītu ražošanu, plašu mācību iestāžu tīklu, kuru pēdējā laikā aizvien biežāk dēvē par Baltkrievijas kultūras galvaspilsētu. Šodien te dzīvo vairāk kā 350 tūkstoši iedzīvotāju. Pilsētā ir divi teātri, filharmonija, astoņi muzeji, vairākas izstāžu zāles. Vitebskā dzimis pasaulslavenais mākslinieks Marks Šagāls, kuram veltīts arī muzejs un Mākslas centrs.

Jau vairāk kā divdesmit gadus pilsētā notiek dažādi mākslas festivāli, kas pulcē ciemiņus un dalībniekus no dažādām pasaules valstīm. Pats populārākais ir jūlijā notiekošais, ikgadējais starptautiskais mākslas festivāls „Славянский базар” (Slāvu tirgus). Tad visa pilsēta nedēļas garumā griežas mākslas virpulī. Speciāli uzbūvētajā vasaras amfiteātrī notiek jauno izpildītāju konkurss, uz ielām un laukumos rit mākslas kolektīvu priekšnesumi un daiļamatnieku tirdziņi. Šis festivāls ir tik nozīmīgs, ka tam veltīts pat savs muzejs, kas iekārtots rekonstruētajā apakšējās pils tornī (Духовской круглик). 1984. gadā, veicot arheoloģiskos izrakumus, šajā vietā atklāja 14. gs. mūra torņa pamatus, kas liecināja, ka tas atradies apakšējās pils kompleksā. Tornim ir vairāki stāvi, kuros var iepazīties ar izrakumu vēsturi, torņa pamatu fragmentiem, kā arī iepriekšējo gadu mākslas festivāla „Славянский базар” vēsturi un izpildītāju relikvijām. Torņa augšējā stāvā ierīkots skatu laukums (пр. Фрунзе, 11A).

Sestdienas rīts Vitebskā ir saules pieliets, kaut arī naktī nolijis pamatīgs lietus. Uz šejieni neesmu atbraucis gulēt, tāpēc dodos iepazīt pilsētu. Aiz rātsnama patīkami pārsteidz sakopts un labiekārtots skvēriņš ar interesantu metālkaluma strūklaku centrā. Redzami arī neskaitāmi soliņi, kur jebkurā laikā var piesēst. Par visu tiešām ir padomāts. Šodien ir Starptautiskā muzeju diena (muzeju nakts) un arī Vitebskas muzeji iesaistījušies šajā akcijā.

Tepat Daugavas krastā visā krāšņumā izslējušies vairāki dievnami. Augšāmcelšanās baznīca (Свято-Воскресенская церковь) spīdina savus zeltā mirdzošos torņus. Pakalnā balta stāv Svjato Uspenskas baznīca (Свято-Успенский кафедральный собор). Kopskats tiešām kā no pastkartītes un rodas vēlme vienkārši stāvēt un baudīt šo panorāmu. Negaidot, no Uspenskas katedrāles atskan rīta zvanu spēle, kas nav tikai vienkārša bambināšana, bet vesels zvanu orķestris, kas liek sirdij ietrīsēties.

Turpinu ceļu gar Daugavas krastu, garām Tūkstošgades laukumam, garām Blagoveščenskas un Aleksandra Ņevska baznīciņai, līdz stāvas un monumentālas trepes mani pieved pie Uzvaras laukuma. Laukuma galā varens piemiņas obelisks Trīs pīķi (Три штыка) ar mūžīgo uguni centrā. Šis komplekss, par godu padomju karavīriem-atbrīvotājiem, ir viena no galvenajām ievērības cienīgajām vietām Vitebskā. Laukuma vidū baseini ar strūklakām, otrā galā divas skulpturālas kompozīcijas ar partizāniem-pagrīdniekiem. Sejas izteiksme un pozas tēliem ir vesela romāna vērtas. Uz laukuma galā esošās daudzstāvu ēkas jumta lasu slavinošu uzrakstu „Подвиг советского народа бессмертен!”, bet tā īsti neizprotu kāpēc baltkrievi savā zemē slavina nevis paši savas tautas nopelnus, bet gan kādu mistisku padomju tautu.

2010. gadā līdzās Uzvaras laukumam ierīkota Kara slavas aleja (Аллея воинской славы) ar daudzām kaujas tehnikas vienībām – lielgabaliem, tankiem, bruņu transportieriem u.c. Viss spīd un laistās. Redzams, ka šai vietai ir liela piekrišana, īpaši vecākiem ar bērniem.

Esmu iecerējis apmeklēt vēl kādu, manuprāt, apskates vērtu vietu – mākslinieka Iļjas Repina muzeju „Zdravņevo”, kas atrodas 16 km uz ziemeļiem no Vitebskas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šodien ir muzeju nakts un arī šis muzejs piedalās akcijā.

Muižiņu Daugavas krastā I. Repins iegādājās 1892. gadā par naudu, kas tika iegūta, pārdodot gleznu „Zaporožjes kazaki raksta vēstuli turku sultānam”.

Tolaik Repins daudz nodarbojās ar muižas labiekārtošanu, galvenā muižas ēka tika pārbūvēta pēc viņa skicēm, tika iestādīta liepu aleja. Šeit mākslinieks uzgleznoja divas ikonas Slobodskas baznīcai, kā arī ap 40 cita veida gleznas un zīmējumus. 1930. gadā, pēc mākslinieka nāves, māja nonāk radinieku rokās, kas drīz vien to pārdod. Otrā pasaules kara laikā ēka tiek pilnībā nojaukta un vietējie iedzīvotāji to izvazā malkai.

Muzejmāja „Zdravņevo” restaurēta tikai 1988. gadā un tiek uzbūvēta praktiski tukšā vietā pēc seniem zīmējumiem un aculiecinieku nostāstiem. 1995. gadā muzeju atkal piemeklē nelaime, tas cieš ugunsgrēkā. Zaudējumi ir tik lieli, ka atkal visa būvniecība jāsāk no pamatiem.

2005. gada 5. jūlijā muzejs no jauna tiek atklāts. Šodien te izvietota galvenā, memoriālā Iļjas Repina ekspozīcija. Muzeja kompleksā ietilpst arī restaurētais pagrabs un pārvaldnieka nams.

Lai patstāvīgi nokļūtu līdz muzejam, jābrauc ar pilsētas maršruta autobusu Nr.26 vai 26a, kas iet līdz ciematiņam Ruba (Руба). Iekāpt autobusā var jebkurā pieturvietā Vitebskas centrā (piem. uz Ļeņina ielas) un brauciens ilgst kādas 40 minūtes. Tālāk gan jāveic pārgājiens kājām (apm.3km). No Rubas ciematiņa jāaiziet līdz lielajai šosejai (nepilns kilometrs), pa tiltu jāšķērso Daugava (Западная Двина) un tūlīt aiz tilta jāgriežas pa labi uz muzeju (apm. 2km). Šeit ir arī ceļa norāde. Ceļš viscaur asfaltēts un labā laikā nepaies ne stunda, kad būsiet galā.

Šodien muzejā ļaužu ka biezs. Daudz ekskursiju autobusu. Repina muiža tiešām skaistā vietā, pašā Daugavas krastā. Pa trepītēm nokāpju līdz pašam ūdenim un noskaloju seju. Apkārt daudz koku, gan paša Repina stādītu, gan dabas dotu. Muižiņa interesantā koka arhitektūrā, ar savdabīgu balkoniņu un skatu tornīti galā. Parkā arī Repina piemineklis.

Muzeja telpās sadzīves priekšmeti un mēbeles (nezinu vai Repina īstenie vai pielāgotie). Pie sienām mākslinieka gleznas, bet diemžēl gan tikai to kopijas. Oriģināli atrodas pasaulslavenos muzejos un mākslas galerijās. Mēģinu vienu otru gleznu atcerēties no kādreiz skolā mācītā, vai bērnības pastmarku kolekcijā ielāgotā. Pēc muzeja apskates atkal soļoju uz Rubu, no kurienes ar to pašu 26. autobusu atgriežos atpakaļ Vitebskā.

Pilsētā izkāpju nevis centrā, bet pabraucu tālāk līdz dzelzceļa stacijai (otrā Daugavas krastā), lai noprecizētu vilciena atiešanu, ar kuru nākošajā rītā braukt uz Oršu. Pie stacijas ieraugu vakar nepamanīto bronzas skulptūru „Sagaidītāji”. Ļoti izteiksmīgs un jauks akcents šajā vidē. Rodas sajūta, ka arī tu tiec laipni sagaidīts. Elegantā dāma ar puķi rokā un kungs gados, kas nepacietīgi lūkojas kabatas pulkstenī, uz pirmā perona sagaida atbraucējus, iespējams, tieši jūs, lai padarītu jūsu ierašanos Vitebskā par neaizmirstamu.

Tuvojas pievakare, bet ielas joprojām ļaužu pilnas. Jūtams, ka muzeju nakts sāk sist augstu vilni. Pie mākslas muzeja lieli ļaužu bari un garas rindas, pārsvarā jaunatne. Pūļos iekšā nenirstu, bet vēlreiz aizeju līdz Uspenskas baznīcai, kuras zvanu spēli rīta pusē klausījos no Daugavas krasta. Šoreiz uzkāpju baznīcas kalnā, lai apskatītu visu no pretējās puses. Vakara izgaismojumā te izskatās vēl krāšņāk.

Laiks doties uz hosteli, kas tiešām iekārtojies ļoti izdevīgā vietā – pašā pilsētas centrā, blakus rātsnamam. Pa savas istabiņas jumta logu jebkurā brīdī varu redzēt cik rāda pulkstenis rātsnama tornī. Aiz istabas sienas sadzirdu latviešu valodu. Izeju virtuvītē sasveicināties. Kāda latviešu kompānija arī šeit apmetusies, braucot mājup no hokeja čempionāta. Pdalāmies Baltkrievijas iespaidos un dodamies pie miera.

3.diena (svētdiena)

Šodien mana ceļojuma pēdējā diena. Esmu ieplānojis apskatīt vēl trešo pilsētu Oršu, kas atšķirībā no Polockas un Vitebskas, atrodas Dņepras krastā. Pilsēta atrodas apmēram 80 km uz dienvidiem no Vitebskas. Starp šīm pilsētām ir ērta vilcienu satiksme. 09:19 izbraucu no Vitebskas un 10:36 esmu Oršā.

Neskatoties uz savu vēsturisko pagātni, Oršu nebūt nevar saukt par tūristu iecienītu un populāru pilsētu. Tikai pēdējo 3-4 gadu laikā, pēc vairāku interesantu arhitektūras pieminekļu restaurācijas, pēc viesnīcas rekonstrukcijas un vairāku kafejnīcu atvēršanas, Orša spēj „izdabāt” tūristiem. Vēl bez tam, Oršai ilgu laiku bija gana drūma un krimināla reputācija. Deviņdesmitajos gados šeit darbojās viens no lielākajiem cietumiem Eiropā. Šādi objekti noteikti nevairo popularitāti tūristu acīs.

Par to, ka Orša ir liels dzelzceļa mezgls atgādina pie stacijas novietotā tvaika lokomotīve – piemineklis П36. Arī pati stacijas ēka ir gana iespaidīga – 1912. gada arhitektūras piemineklis. Interesanti, ka vilcienu peroni izvietoti abpus stacijai, ko nekur citur neesmu novērojis.

Līdz pilsētas centram jābrauc ar satiksmes autobusu vai mikriņu ar uzrakstu „в центр”, tie kursē bieži, ir lēti un sarežģījumus nerada. Pēc desmit minūtēm izkāpju centrā pie Ļeņina pieminekļa. Tādas pilsētas laikam Baltkrievijā nav, kurā nebūtu šī proletariāta vadoņa pieminekļa. Centrālā laukuma kreisajā malā „Дом торговли” – vecais sociālisma universālveikals. Preces tajā ož nedaudz pēc naftalīna, bet klasika nenoliedzama.

Centrālā laukuma aizmugurē, pašā Dņepras krastā, atrodas viena no iemīļotākajām Oršas iedzīvotāju atpūtas vietām –bērnu parks „Сказочная страна”. Šeit apmeklētājus sagaida kopš bērnības zināmie personāži – piecmetrīgs Gulivers, kas tur rokā mazītiņu liliputu, Nezinītis ar saviem draugiem, krokodils Gena ar Čeburašku, runcis zābakos, lapsa ar rausīti u.c. pasaku varoņi. Bērnu parks ir viena no Oršas „vizītkartēm”, kas ar katru gadu piesaista aizvien vairāk apmeklētāju.

Pa tiltu šķērsoju Dņepras upi, kuras pretējā krastā apskatu memoriālo kompleksu „Katjuša”. Tas ierīkots vietā, kur 1941. gada 14. jūlijā pie Oršas pirmo reizi nodārdēja reaktīvās iekārtas „Катюша” zalve. Memoriāla oficiālais nosaukums „За нашу Советскую Родину”. Manuprāt, Katjuša ir pārāk butaforiska un īpašu sajūsmu neizraisa. Atgriežos atpakaļ upes kreisajā krastā.

Visskaistākais Oršā nenoliedzami ir baltais rātsnams, kas atrodas bijušajā Jezuītu kolēģijas ēkā, kas dibināta 1690. gadā. 2000. gadā notikusi pilna šī kompleksa rekonstrukcija. Atkal pastkartītes vērts objekts. Rātsnamā notiek dažādas izstādes. Ieeju iekšā un apvaicājos, ko šeit var apskatīt. Laipnā darbiniece, uzzinādama, ka esmu no Latvijas, tūlīt ņemas mani izvadāt pa vairākām telpām (starp citu, ar šo parādību saskāros visos muzejos). Viss glīti izremontēts, arī reprezentācijas zāle, kurā tiek pieņemti ārzemju viesi un parakstīti svarīgi dokumenti.

Pie sienām vēsturisko personu – dažādu kņazu portreti. Apskatu arī rātsnama pastāvīgo ekspozīciju ar seno Oršas pils nocietinājumu maketu un vietējo mākslinieku gleznu izstādi. Darbiniece pastāsta, ka savulaik Oršā uzkavējies pats Napoleons, ar ko pilsēta īpaši lepojas.

Bet tad seko pats interesantākais. Rātsnama saimniece pievērš manu uzmanību divām gleznām, kas pirmajā brīdī ne ar ko īpašas neliekas. Viņa saka, lai es ieskatos vērīgāk. Tikai tad pamanu, ka tās ir nevis gleznas, bet ārkārtīgi meistarīgi un smalki izšuvumi. Sāku interesēties, kas ir šo darbu autors. Uzzinu, ka tā ir 1954. gadā dzimusī vietējā māksliniece Valentīna Jankovska, kura nu jau diemžēl ir aizgājusi viņsaulē. Izšuvumi izpildīti ar zīda diegu, pie kam, katru pavedienu vēl sadalot uz pusēm. Rātsnamā aplūkojami divi Jankovskas darbi – kāda garīdznieka portrets, kur katrs viņa bārdas matiņš izšūts atsevišķi un izskatās kā īsts. Otrs ūnikums ir mākslinieces nepabeigtais darbs ar lidojošo eņģeli, kura stūrī palikusi iesprausta izšujamā adatiņa ar visu diegu.

Vēlāk internetā uzzinu, ka māksliniece Jankovska visvairāk pievērsusies ikonu izšūšanai un daudzi viņas darbi aplūkojami turpat, Oršas Svētajā Uspenskas sieviešu klosterī, kurš atrodas Dņepras pretējā krastā un dibināts 1990. gadā. Skatoties uz šiem darbiem, nekad nepateiksi, ka tie vispār ir izšuvumi. Šādu mākslu tiešām nevar beigt apbrīnot.

Vēl apskatu netālu no rātsnama, pie Oršicas un Dņepras upju satekas atjaunotās dzirnavas. Šeit iekārtots etnogrāfiskais muzejs „Млын”. Tepat arī Oršas pilskalns „Детинец”. Pilskalna virsotnē savdabīga piemiņas zīme arkas izskatā ar pilsētas ģerboni un gada skaitli „1067”, kas ir gads, kurā Orša pirmo reizi pieminēta rakstos. Piecsimt gadus atpakaļ šeit atradusies arī Oršas pils.

Kad pilsēta apskatīta, sāku virzīties atpakaļ uz stacijas pusi. Ieskatos tirgū un vienā, otrā veikalā. Noeju garām atjaunotajai viesnīcai un kādam sociālisma laika monumentam. Tūlīt arī garām iet autobusiņš, kurš mani aizvizina līdz stacijai. 17:10 atiet vilciens atpakaļ uz Vitebsku, kur atgriežos 18:37.

Līdz vakara autobusam uz Rīgu (22:50) vēl četras stundas. Šo laiku veltu šopingam. Ne velti Vitebska iesaukta par Baltkrievijas apavu galvaspilsētu, jo ražotnes „Belvest” un „Marko” atrodas tieši šeit. Nevar nepamanīt piramīdveidīgo firmas veikalu „Марко Сити”, kur nopērku kārtējo vasaras, ādas kurpju pāri. Tā jau laikam kļuvusi par slimību. Arī „Евроопт” veikali ir izdevīgi, lai iepirktos. Saldumi un alkohols šeit ir vislētākie.

Atkal nakts ceļā un pirmdienas rītā 08:30 esmu Rīgā.