Balkāni ar stopiem 2013 - Maķedonija

  • 12 min lasīšanai

Ceļojuma iepriekšējā daļa atrodama te: http://dra.lv/bn7qC

12. diena – ceļš pie Aleksandra un reptiļu tirgus (turpinājums)

Maķedonija mūs sagaidīja mazliet neviesmīlīgi – lietus, kas uzradās jau uz robežas, negrasījās rimties un brīžiem pat pieņēmās spēkā. Nu labi, brīžiem arī mazliet pieklusa, bet tas vairāk bija tāds mānīgs flirts. Tā kā pie robežas nebija, kur stopēt, tad devāmies tālāk pa diezgan tukšo šoseju, kas līkumoti vijās, par laimi, lejup no kalna. It kā vienu stopēšanas vietu noskatījām, bet mums tā nepatika, tāpēc kādu laiku devāmies tālāk. Mašīnu bija ļoti maz, līdz ar to arī bez salīdzinoši jēdzīgām stopēšanas vietām tomēr īkšķus cēlām, sak’, ja nu kāda apstājas. Neapstājās. Un arī lietus turpināja ar mums savu rotaļu – te pierima, te pieņēmās spēkā, saprast neko nevarēja. Vismaz dažas atrastās zemenes ceļa malā cēla mūsu garu, tomēr īpaši laimīgi nebijām par spīti jaukajām ainavām.

Pēc kāda laiciņa, mums joprojām ejot pa ceļu un pat nestopējot, pie mums piestāja vietējais taksis. Draudzīgs, un piedāvaja vest līdz tuvākajai pilsētiņai bez nekādas samaksas. Jauks pavērsiens šajā dienā. Pa ceļam gan uzņēmām vēl vienu pasažieri, jo profesionālie instikti tomēr ņēma virsroku pār izpalīdzēšanu diviem ārzemniekiem. Pēc kāda brīža bijām salīdzinoši mazajā (bet nemaz ne tik mazajā) pilsētiņā Kriva Palanka. Tur apmainījām naudu pret vietējiem dināriem (1 EUR ~ 60 DIN) un, laiku lieki netērējot, devāmies ārā no pilsētas, pa ceļam gan piestājot benzīntankā, kā jau ierasts.

Iet gan sanāca kādu laiciņu, līdz izdevās atrast stāvēšanai daudzmaz normālu vietu (un arī tā nebija diži laba, bet nu tomēr), tiesa, tur nonākušiem mums tika piedāvāts izcils šovs – āža savaldīšana maķedoniešu gaumē. Galvenajās lomās – vietējais maķedonietis un viens spītīgs āzis. Kā varēja saprast, maķedonieša misija bija āzi dabūt no punkta A uz punktu B, tiesa, āža uzskati bija absolūti citādi. Uz katru pusmetru, ko maķedonietis izcīnīja, āzis dabūja metru pretējā virzienā, palēnām arī tuvojoties šosejai. Skats amizants, un maķedonieša palika pat mazliet žēl. Tiesa, kad šis pamanīja mūs un arī fotoaparātu mūsu rokās, tā uzreiz centās kaut kā iepozēt, lai mums sanāktu labs kadrs. Nobildējām, cik nu labi varējām, un tad atgriezāmies pie sava pamatuzdevuma. Bet nu vismaz tagad ir skaidrs, no kurienes radies visiem zināmais teiciens par spītību un āžiem.

Izklaidi ar āzi gan nebija lemts diži ilgi baudīt, jo drīz arī tikām pie mašīnas – diviem vīriešiem, kas brauca diezgan lielu gabalu Skopjes virzienā, ar kuriem tad arī devāmies tālāk. No šī brauciena atceros, ka diezgan daudz ko runājām, jo bija kopīgas valodas (laikam gan angļu, gan krievu), un pietiekami drīz jau bijām pie ceļu sazarojuma, no kurienes mums vajadzēja doties uz Skopji. Tas gan it kā bija bānis, bet mūs izmeta vietā, kur ir maksas punkts, līdz ar to visas mašīnas tur apstājās un stāvēt varēja. Likās gan, ka intensīvās satiksmes dēļ mums būs grūti tikt pie mašīnas, bet sanāca gluži pretēji – pēc kādas minūtes jau centāmies ierāpties antīkā Ladas džipveidīgajā spēkratā. Iekšā bija divi jauni puiši, kas mūs arī pieteicās aizvest līdz Skopjes centram; jāatzīst, ka brauciens šajā interesantajā mašīnā bija diezgan savdabīgs, bet līdz ar to – izbaudāms.

Pēcpusdienā beidzot bijām Skopjē, kur no mūsu pēdējās mašīnas atvadījāmies jau pašā centrā. Galvenais uzdevums tagad bija atrast internetu un naktsmājas. Devāmies iekšā vecpilsētā ar cerību uz informācijas centru, kas parasti atrasina daudzus jautājumus. Tiesa, mums neveicās – pēc centrā uzstādītajām kartēm neko atrast nesanāca, līdz beidzot ar mazu vietējo palīdzību tomēr beigās izdevās atrast informācijas centru, kurš bija... slēgts. Nu neko, plānu maiņa – tā kā vecpilsēta atbildes nedeva, tad to apskatījām (pa ceļam novērojot, ka šeit ir gana aktīvi mazie diedelētājbērni, kuri labprāt uzbāžas ārzemniekiem, un, kā saka Maija, reizēm viņu roķeles bija pārāk tuvu viņas naudai) un devāmies uz tirdzniecības centru – tajos nereti var tikt pie interneta, kas tad bija arī mūsu cerība.

Atkāpe - Skopje ir pilna ar skulptūrām. Un ar "pilna" es domāju "tiešām pilna līdz pēdējam" - tās tur ir uz katra stūra un visdažādākajos izmēros - no gana mazām līdz piecstāvu ēkas augstumam (ar pašu Aleksandru kā centrālo tēlu, protams). Mums jau tas likās dīvaini, tiesa, pietiekami daudzas no skulptūrām bija gana gaumīgas, tāpēc tās apskatījām, mazliet arī pafotogrāfējām un paralēli nebeidzām brīnīties par tādu skulptūru koncentrāciju. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, pateikšu, ka vieni sastaptie cilvēki mums pastāstīja, ka tās skulptūras lielākoties ir uzbūvētas pēdējos piecos gados. Vietējie, protams, nav sajūsmā, jo tie ir lieli naudas tēriņi, kurus varētu novirzīt citur, bet, lūk, atbildīgie ir izdomājuši, ka jāpiesaista tūristi. Smieklīgākais, ka plāns mazliet strādā, jo uz mums, tūristiem, iespaidu tas atstāja (tiesa, diez vai skulptūru brīnumainības iespaidā mēs pēkšņi tur iztērējām vairāk naudas, nekā būtu iztērējuši bez tām).

Nonākuši lielveikalā, internetu gan neatradām. Tad nu neatlika nekas cits, kā doties iekšā datorveikalā un prasīt, vai varam to izmantot pie viņiem pret kaut kādu samaksu. Darbinieki gan bija tik jauki, ka atļāva vienkārši tāpat darboties, ko mēs, protams, ļoti novērtējām. Pēc pusstundas meklēšanas divi hosteļu varianti bija rokā – tiesa, tie bija mazliet ārpus centra, tomēr iedomājos, ka varētu vienkārši pierakstīt ielas nosaukumu un pēc tam nofotografēt uz ielas kādu no tur izvietotajām kartēm, kuras, kā man likās, ietver arī attiecīgo hosteļu rajonu. Kļūda. Iepirkāmies tirdzniecības centrā un devāmies nofotografēt kādu no kartēm. Te nu nācās saprast, ka tās aptver tikai daļu mums vajadzīgās teritorijas, attiecīgi pārējo vajadzēs noiet pēc atmiņas (es vienmēr atmiņā cenšos iekodēt ielas un šķērsielas, bet nu ne vienmēr tas ir tik vienkārši). Kādu daļu gājām veiksmīgi, tomēr vienā brīdī sāka likties, ka izpratne par virzienu un atrašanās vietu sāk gaist. Arī vietējie it kā palīdzēja, it kā nē, bet nu palēnām, šķiet, devāmies pareizajā virzienā. Zinājām mums vajadzīgās ielas nosaukumu, tāpēc kaut kādu skaidrību izdevās iegūt, tomēr ne līdz galam.

Brīdī, kad likās, ka esam jau tuvu, prasījām pēc (cerams) pēdējām norādēm vienai meitenei, kas runāja puslīdz normālā angļu valodā. Viņa mums parādīja, ka jākāpj tur tālumā augšā pa kāpnēm, jāpaiet garām reptiļu tirgum („reptile market”) un tad jau iela būs klāt. Saskatījāmies, bet nu labi – jau jau Skopjē ir atsevišķs tirgus, lai pārdotu dažādus reptiļus – kāpēc gan ne (tiesa, likās, ka esam tomēr kaut ko pārpratuši). Devāmies norādītajā virzienā, un kāpņu augšā tiešām bija kaut kas līdzīgs slēgtam tirgum – nu varbūt ka te tiešām ir liels pieprasījums pēc reptiļiem, tomēr esam diezgan tālā un savdabīgā dienvidu valstī. Tiesa, mūsu ielu vēl uzreiz neatradām, tāpēc atkal nācās prasīt padomu. Šis, par laimi, bija pēdējais (Skopje ir diezgan kalnaina, un mūsu ceļš visu laiku veda augšup), un beidzot - pēc pusotras stundas mocībām - atradām hosteli. Mums par laimi arī manis noskatītā istaba tiešām bija brīva, un par 25 eirām tikām pie jaukas privātās istabas, kur pārlaist nakti Skopjē.

Nomazgājāmies, atpūtāmies un devāmies pēc kaut kā uzēdama. Dabūjām norādi, kur tuvumā ir veikals, uz to tad arī devāmies. Aptuveni pēc 10 minūšu gājiena bijām klāt, un sākām smieties – mūsu priekšā bija pārtikas veikals ar nosaukumu „Reptile market” un jauku krokodil-ķirzakas dzīvnieciņu kā logo! Te tev nu bija reptiļus mīlošie maķedonieši... Iepirkām ēdienu un našķus un devāmies pavadīt mierīgu vakaru, atjaunojot savas pasaules zināšanas ar interneta palīdzību. Lielais plāns bija nakti un nākamo rītu pavadīt Skopjē un pēc tam doties tālāk – caur Ohridu uz Albāniju. Pēc mana iepriekšējā Maķedonijas brauciena saņēmu daudz ziņu, ka grēkpilns ir bijis mans lēmums neiebraukt Ohridā, tāpēc šoreiz vajadzēja tur paviesoties. Visu uzzinājuši un apskatījuši, devāmies gulēt pārmaiņas pēc gultā, lai jau rītdien mestos jaunos piedzīvojumos.

13. diena – atvadas no skulptūrām un grūtais ceļš uz dienvidiem

No rīta kā jau no rīta – piecēlāmies, paēdām (hosteļa cenā arī bija iekļautas brokastis, kas, kā izrādījās, bija paliela bulka, bet nu kas tad mums – bulka joprojām ir bulka) un devāmies tālāk. No rīta vēl bija mērķis mazliet apskatīt Skopji, iepirkt kādu suvenīru un tad doties tālāk. Tā kā no Skopjes uzreiz aiziet autobānis, tad kā jau parasti, daļu ceļa plānojām veikt ar autobusu.

Pastaigājām pa pilsētu, suvenīrus nopirkām, tad man ienāca prātā nopirkt arī saulesbrilles. Tās uz ielas tirgo uz nebēdu, ej tik izvēlies! Pameklēju un vienas noskatīju. Attiecīgi jautāju, cik maksā. Pārdevējs atbild, ka 500 dināru (8 EUR). Cena likās mazliet par lielu, tomēr ne pārāk, tiesa, tik daudz man vairs skaidrā nebija, ko arī viņam pateicu. Uzreiz pretjautājums: „Bet cik tev ir?” Atbildu, ka aptuveni 300 dināru (5 EUR), uz ko pārdevējs aptuveni sekundi apdomājas un saka, ka ir ok, var pārdot par 300. Tas gan man uzreiz nepatika, ka viņš tik viegli nometa cenu, liekot domāt, ka reālā cena ir vēl zemāka (es nekad neesmu kaulējies vai bijis vietās, kur to darīt ir normāli). Turklāt briļļu kvalitāte pēc smalkākas apskates likās tāda, ka tās varētu saplīst pie pirmās manas neveiklās kustības, tāpēc izdomāju, ka nepirkšu gan (par lielu sarūgtinājumu pārdevējam). Ar to arī mūsu pilsētas apskate daudzmaz beidzās un nolēmām caur lielveikalu doties uz autobusu.

Lielveikalā nopirkām pusdienas, iepirkām mazliet nākotnes pārtikas, kā arī es uzmetu aci saulesbrillēm, kuras te, veikalā, maksāja ap 200 dināriem. Nopriecājos, ka paļāvos intuīcijai, nopirku sev vienas brilles un sajutos labāk, ka nu vairs nebūs atlikušais ceļojuma laiks jāstaigā samiegtām acīm. Pie lielveikala paēdām un devāmies uz blakus esošo autoostu, lai brauktu uz Gostivaru – pilsētu, kurā beidzas bānis, bet sākas mums derīgāks ceļš. Pirms ieejas autoostā sanāca interesants mini dialogs ar „nelegālajiem pārvadātājiem” (NP): NP: „Hey! Are you going to Ohrid?” Es: „No.” NP: „Why not? It’s a beautiful place!”

Uz to man nebija, ko atbildēt, tāpēc devāmies vien tālāk. Nopirkām biļetes (kas kā jau autobusa biļetes Balkānos bija diezgan dārgas), kā arī vienreizējo ieejas teritorijā kuponu – daudzviet Balkānos ir ļoti raksturīgi papildus biļetei pārdot vai nu žetonu, vai šādu kuponu, ar kuru tu vari iziet uz autobusu peroniem – tā, lai cilvēki bez biļetēm nevazātos gar autobusiem. Laikam jau diezgan atbalstāma lieta. Drīz arī kāpām autobusā un devāmies aptuveni divu stundu braucienā. Pa ceļam varējām ļauties ainaviskiem skatiem ar kalniem visās pusēs, un pēcpusdienā bijām Gostivārā. Te gan pārmaiņas pēc mani absolūti pievīla orientēšanās spējas – autobuss pilsētā iekšā brauca līkločiem, tāpēc diezgan ātri sanāca pazaudēt virzienu, kā arī vietā, kur izkāpām, nebija nekādu norāžu. Tad nu devāmies uz priekšu tikai ar aptuvenu nojausmu un cerību, ka no pilsētas tiksim ārā.

Uzreiz netikām – sanāca diezgan maldīties. Vienā brīdī arī izdevās pieredzēt diezgan savdabīgu un vismaz mani mazliet biedējošu (Maiju laikam ne pārāk) atgadījumu – nonācām vietā, kur nule kā bija beigusies atbalsta demonstrācija Turcijai un tā brīža notikumiem tajā. Diezgan neomulīgs pasākums ar viegli uzvilktiem cilvēkiem, kareivīgu mūziku un kopumā lielām masām ar vienotu ideoloģiju. Tiesa, viss beidzās veiksmīgi, un mums uzmanību neviens tā arī nepievērsa. Mūsu galvenā problēma, kā izrādījās, bija došanās nepareizā virzienā. Nu labi, virziens teorētiski bija pareizais, bet pa nepareizām ielām (un bez variantiem nokļūt uz pareizajām upes dēļ). Mazliet pakašķējāmies savā starpā, tomēr, aicinot talkā vietējos, palēnām izdevās tikt uz pareizā ceļa. Tiesa, ar apkārt valdošo karstumu, šāda nepareiza staigāšana ir ļoti nepatīkams piedzīvojums, tāpēc, kad beidzot tikām ārā no pilsētas, vienkārši apsēdāmies uz stundu atpūsties mazā ēniņā (kur, kā vienā brīdī ieraudzījām, papildus romantiku piešķīra kaut kāda beigta liellopa skelets). Šajā vietā mums abiem bija interesanta pirmā pieredze – abi pirmo reizi dzirdējām aicinājumu uz musulmaņu lūgšanu. Tā, kā izrādās, tiek atskaņota ierakstā no mošeju tornīšiem pa skaļruņiem – nu tā, lai visi dzird. Patiesībā jau ļoti skanīgs muzikālais veidojums, mums patika.

Pēc atpūtas, apēstiem augļiem un tikšanas beidzot uz ceļa noskaņojums jau bija mazliet labāks, un jutāmies, ka jādodas tālāk. Skaidrs bija, ka šajā dienā uz Ohridu vairs netiksim, tomēr tālāk jātiek bija. Vienojāmies gan, ka nedosimies uz salīdzinoši lielo Kichevo, lai atkal nebūtu jāiet ārā no pilsētas – paliksim vai nu kaut kur pirms tās, vai pēc (ja kāds brauks tik tālu). Plāns rokā, nu tad sākām īkšķošanu. Diezgan drīz arī apstājās mašīna, kas, protams, brauca tieši uz Kichevo. Attiecīgi, vadoties pēc plāna, mums vajadzētu kāpt ārā mazliet pirms tās, ko sākumā arī apsvērām, tomēr, braucienam attīstoties, nonācām pie secinājuma, ka jābrauc jau vien ir iekšā pilsētā un atkal jāpastaigājas. Plāni tomēr ir domāti, lai tos mainītu.

Kichevo bijām jau novakarē, atvadījāmies no šofera un devāmies kājām ārā no pilsētas, lai meklētu vietu, kur pārlaist nakti. Pati pilsēta nemaz nebija tik liela, un drīz jau bijām no tās ārā, tomēr uzreiz sākās vēl viena piepilsēta, kas nozīmēja, ka cauri jāiziet būs arī tai. Tas, protams, kopējo pastaigas laiku padarīja krietni garāku, bet nav jau variantu. Vienā brīdī pilsētas, protams, beidzās, kā arī no galvenā ceļa atdalījās cits ceļš, kas deva cerību, ka tā malās varētu būt kāda nomaļa vietiņa. Tomēr pēc stundu ilgiem meklējumiem nācās secināt, ka tomēr nē – visa ceļa mala bija ļoti stāva, bez nekādas plakanas vietiņas, kā arī vienīgā plakanā vieta bija ļoti mitra/ slapja. Tad nu devāmies atpakaļ uz lielā ceļa, lai meklētu vietu tā malās. Vienu atradām, bet likās, ka tur tuvumā dzīvo daudz suņu, kas nav iedvesmojošākie nakts kompanjoni, tāpēc devāmies vēl tālāk. Kad jau sāka satumst, beidzot atradām vietu kalniņā, kas bija pietiekami plakana un nomaļa. Uzcēlām telti un devāmies gulēt. Naktī vēl brīžos, kad pamodāmies, varējām ļauties zvaigžņotajai debesij, kas notiekti bija viena no zvaigžņotākajām, kādu nācies redzēt.

14. diena – atpūta Ohridā

Piecēlāmies, paēdām, sapakojāmies un devāmies uz ceļa – līdz Ohridai vēl bija kāds gabaliņš, bet nu skaidrs bija arī tas, ka līdz dienas vidum vajadzētu uz turieni tikt. Ko mēs tajā darītu, vēl nebija nekādas jautas, bet nu par to jau vienmēr jādomā vēlāk. Stopēšanas vietu atradām ātri, arī pirmā mašīna apstājās drīz. Tiesa, tā bija diezgan savdabīga – pirmkārt, jau pilna, otrkārt, pilna ar ļoti tumsnējiem cilvēkiem, treškārt, mums absolūti nesanāca saprasties, kas, kur un kā brauc. Tikvien varēja saprast, ka viņi nebrauc tālu, tāpēc šoreiz atteicāmies. Kā izrādījās, šoreiz tas bija uz labu – jau pavisam drīz apstājās nākamā mašīna, kurā bija angliski runājošu jauniešu pāris, kas brauca mājās uz Ohridu. Ak, prieks, ak, laime! Protams, devāmies līdzi.

Daudz ko runājām ar mūsu vadoņiem (Martin un Ivana), un vārds pa vārdam sarunājām, ka paliekam atpūsties pie viņiem Ohridā, kur viņi ar draugiem bija nolēmuši doties uz pludmali. Kad tur nonācām, atstājām mantas viņu dzīvoklī un devāmies mazā iepirkšanās pastaigā – vietējā tirgū nopirkām kaudzi ar burvīgiem augļiem un ogām, kā arī savdabīgo vietējo maizi – gredzenus, kas ir cepti gan eļļā, gan krāsnī (secību neatceros) un ir viena no garšīgākajām maizēm, ko es jebkad esmu ēdis. Kad iepirkšanās bija veikta, paņēmām pludmalei nepieciešamās mantas un devāmie pakaļ viņu draugiem – Ivanam un eksplozīvi enerģiskajam Duško. Tā nu ļoti jautrā kompānijā devāmies uz pludmali, kas atradās burvīgā Ohridas ezera krastā. Viņu pludmale gan ļoti atšķīrās no mūsu – tā bija vien dažus metrus plata, akmeņiem klāta josla. Bet nu ar paklājiņiem arī tā bija gana labi apdzīvojama, tāpēc nekādu problēmu.

Būtībā šī diena bija ļoti mierīga diena, kas ne ar ko īpašu neizcēlās un tika pavadīta atpūšoties ezera krastā. Gulšņājām, pļāpājām, centāmies iesauļoties kaut mazliet (mans ķermenis tika raksturots tik balts kā mūsu nopirktais siers, kas uz iedegušo maķedoniešu fona arī ļoti atbilda patiesībai), ēdām augļus. Brīžiem kāds devās peldēties, kāds paziņa pievienojās mūsu kompānijai, kāds devās izbraucienā ar laivu, Duško uzspēlēja ģitāru un dziedāja dīvainas dziesmas, kāds paspēlēja tenisveidīgu spēlīti. Ļoti konkrēta atpūšanās diena. Duško secināja, ka visiem latviešu džekiem ir bārda (jo abiem diviem latviešiem, ko viņš savā mūžā bija saticis, bija bārdas). Tikai vakarā visiem, šķiet, atpūtas pietika (mums, godīgi sakot, jau agrāk), tad nu devāmies mājup. Naktī bija paredzēta ballīte, uz kuru aicināja arī mūs, bet, tā kā bijām noguruši un ar garu ceļu priekšā, tad atteicāmies.

Tiesa, pirms ballītes vēl notika arī pasēdēšana Ivana dzīvoklī, uz kuru mēs tikām pārvesti un kur mums piedāvāja naktsmājas. No tām, protams, neatteicāmies, jo gulta tomēr lielākoties ir uzrunājošāka nekā telts (it īpaši esot pilsētā). Dzīvoklī (ar skaistu skatu uz kalnu) tikām pie vakariņām, risinājām dažādas sarunas par Maķedoniju un Latviju, pārbaudījām Ivana krievu valodas zināšanas un būtībā turpinājām atpūsties. Kādā brīdī mūsu draugi devās uz ballīti, bet mēs – gulēt. Vēl gan civilizēta duša pirms tam, nomazgājām arī viņu traukus, bet nu tad arī miegs pēc šīs atpūtas pilnās dienas mūs nolauza.

15. diena – atvadas no Ohridas un Albānijas piedzīvojumi

No rīta piecēlāmies, pabrokastojām, skatījāmies daļu no „Kung Fu Panda”, bet nu gana drīz jau devāmies projām. Tiesa, pirms atvadīšanās vēl devāmies ar mūsu draugiem pabrokastot vietējā zivju krogā. Man gan viņu izslavētā zivju zupa gāja secen, bet nu arī tiku pie labām brokastīm. Pēc tam gan beidzot atvadījāmies no mūsu jaukajiem palīgiem, apmainījāmies ar FB kontaktiem un devāmies projām. Pirms došanās projām vēl pastaigājām pa pašu Ohridu, ko vēl nebija sanācis izdarīt. Kā jau biju dzirdējis, tā tiešām izrādījās ļoti skaista pilsēta ar burvīgu arhitektūru, kalniņiem un skatu no tiem uz ezeru un vēl viskautko. Kādu laiku pastaigājām, bet nu jādodas projām tomēr bija – nopirkām atvadu ķiršus tirgū (un kolu, kas tajā brīdī jau bija kļuvusi par „must have” uzmundrinātāju) un devāmies uz ceļa. Tiesa, pirms stopēšanas uzsākšanas tos ķiršus arī notiesājām, lai būtu prieks un enerģija, bet nu drīz jau īkšķojām tālāk.

Pēdējos pārdesmit Maķedonijas kilometrus gan sanāca veikt pa vairākiem maziem gabaliņiem. Ja nemaldos, pirmā mašīna mūs aizveda līdz Strugai, kas bija aptuveni pusceļš. Pēc tam pusi no atlikušā pusceļa tikām ar vēl vienu mašīnu. Tad mazliet pastāvējam un atkal paklausījāmies musulmaņu lūgšanas aicinājumu, pafotografējām ķirzaku un drīz arī tikām pie pēdējās mašīnas Maķedonijā – tas gan bija albānis, kurš mūs aizveda līdz robežai. Izlaidis mūs pie robežas, viņš no sava bagāžnieka izvilka takša zīmi un uzlikta to uz mašīnas. Tad nu sanāca, ka gan pirmā, gan pēdējā mašīna Maķedonijā bija takši, kas turklāt neprasīja nekādu naudu (kas tam reģionam ir ļoti netipiski, bet nu tikai kārtējo reizi pierāda labā esamību cilvēkos). Diezgan ātri šķērsojām robežu, kur diezgan garlaikots robežsargs pārbaudīja mūsu pases un novēlēja labu ceļu, un bijām Albānijā, kas, protams, bija valsts, no kuras varēja cerēt sagaidīt visdažādākos piedzīvojumus, ieskaitot braukšanu ar dīvanajiem vilcieniem, ko ļoti gribējās pamēģināt. Bet par to nākamajā daļā.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais