Taipeija, Taivāna R.O.C
|
Emīls Pūlmanis
|
Stāsts par to kā man gāja Taivānā (Ķīnas Republika Taivānā).
Šoreiz brauciens bija plānots manas profesionālās darbības ietvaros, kura ietvaros man bija iespēja pastrādāt pie viena Amerikas valdības celtniecības projekta. Vēsture aizsākās vēl pāgājušā vasarā, kad gribējās paplašināt pieredzi un darbību starptautiskā mērogā. ASV valdību mans CV uzrunāja, un cerībā uz iespēju pastrādāt Eiropā nonācu Āzijā.
Ņemot vērā nacionālos ierobežojums Eiropa šoreiz izpalika, bet pēc teju 5 mēnešu drošības pārbaudēm, vairākām intervijām, manas dzīves pēdējo 7 gadu detalizētas izpētes un draugu iztaujāšanu, saņemu pielaidi darbam ar ASV federālo valsts noslēpumu.
Ceļojumam uz Āziju visērtāk izmantot Finnair lidojumus no Helsinkiem uz Hong Kongu, no kuras paveras plašas iespējas ceļojumiem tālāk Āzijā. Šim maršrutam arī ir visīsākais lidojuma laiks, lai gan pārsēšanās un transfērs tiešām var būt stresa pilns, jo ir vidēji 1h līdz 1,5h laika. Arī šoreiz skriešana un stresi neizpalika, kā vienmēr kāda no lidmašīnām ielido nedaudz vēlāk vai paiet laiks līdz reāli tiek no tās laukā. Bet nu visas iekāpšanas kartes man uz rokas un varu pēc nosēšanas skriet pa tiešo uz nākamajiem izlidošanas vārtiem. Agrā rīta stundā nolaižos Hong Kongā un dodos uz Taipejas reisu. Šoreiz lidoju ar Finnair Ķīnas partneri Cathay Pacific (Cathay sens Ķīnas nosaukums). Ar Cathay Pacific vienmēr ir patīkami lidot. Priekš īsiem pārlidojumiem serviss un komforts ir pietiekami labā līmeni. Otrās brokastis lidmašīnā. Šitaki ar spageti makaroniem un Oolongas tēju. Viņi mīl te dzert to aukstā veidā.
Taipejā ielidoju pirms pusdienas laika, dodos uz imigrācijas dienestu, pirms tam vēl tieku noskenēts uz drudzi (infrasarkano starojumu tehnoloģijas mēra cilvēka ķermeņa temperatūru attālināti un, visus slimos valstī neielaiž, bet nosūta uz karantīnu) un gaidu jau rindā pēc zīmoga pasē.
Imigrācijas process ātrs un veiksmīgs un dodos sagaidīt savu bagāžu. Par pārsteigumu un īsajiem pārsēšanās laikiem, tā tomēr ir veiksmīgi nonākusi Taipeijā.
Dodos ārā no lidostas. Mani sagaida vietējais 吳嶺路 sauksim viņu par Kevinu, jo te viņiem visiem ir arī starptautiskie vārdi (vismaz tiem, kas ir biznesā un strādā ar starptautiskiem partneriem). Iekāpju savā melnajā mersedesā.
Jā starp citu, nolaidos Taoyuan lidostā, kas ir kādus 40km no pilsētas centra. Šī lidosta pēdējos gadus tad arī ir starptautiskajiem pārlidojumiem, jo pilsētas centrā esošā Shongshanas lidosta ir palikusi par mazu. Bet joprojām interesanti paskatīties, ka pilsētas vidū ir lidosta. Teiksim kā pie mums tā būtu izvietota Ķīpsalā vai Lucavsalā. Centra lidostā notiek tikai īsie lidojumi starp Āziju uz Ķīnas kontinentālo daļu, Japānu, Koreju utml.
吳嶺路 visu laiku aizdomīgi skatās atpakaļgaitas spoguli, laikam nav Eiropas cilvēkus ilgi manījis. Tikai vēlāk uzzinu, ka bija satraucies, jo nebiju piesprādzējies. Taivāna visi tomēr arī aizmugurējā sēdeklī piesprādzējas. Taksometros stāv uzraksts: Piesprādzējies vai maksā sodu J
Darba/Prakses vieta man sagatavojusi metro kartiņu (e-talonu) un dzīvokļa atslēgas. Tieku veiksmīgi līdz savam miteklim Neihu rajonā. Kas tāds diezgan prestižs un padārgs, vismaz mājokļu ziņā.
Mans dzīvoklis atrodas apartamentu mājā, kas uzcelta samērā nesen un ir pa tiešo savienota ar metro. Vienīgā dzīvojamā ēka Taipejā, kas ir savienota ar metro. Līdz ar to arī mana metro kartiņa kalpo kā atslēgas iekļūšanai ēkā. Brauciens divos liftos un esmu savā dzīvoklī 16 stāvā. Dzīvoklītis maz mazītiņs, minimālisms un IKEA mēbeles. Balkons ar skatu uz kalnu grēdu, kas stiepjas gar pilsētu.
Duša un dodos tālāk uz darba ofisu.
Darbavieta tikai 2 metro pieturas tālāk, meža un pakalnu malā ar lielu nožogojumus, drošības kamerām un stingru drošības kontroli. Diemžēl telefons, fotoaparāts, USB flash un vispār visa soma jāatstāj ārpusē skapītī. Atrodu pēdējo palikušos skapīti, jo vietējie strādnieki visus ir okupējuši un pēc darba atslēgas nenodod, bet atstāj mantas patstāvīgi.
Izeju drošības pārbaudi kā lidostā, rentgens, skeneri, pase un jā, arī acs tīklenes skenēšana. Sajutos kā Ņikita, kas piedalās kādā slepenā operācijā.
Saņemu savu drošības ķiveri un dodos uz pagaidu ofisa celtnēm. Pa ceļam uzrunā lielais plakāts ar bildītēm. Šoreiz uz attēliem čūskas, kuras iespējamas sastapt būvlaukumā un apkārtnes mežos. Un to te tiešām netrūkst un arī indīgo nē.
Darbavieta ir ok, bezmaksas tēja, kafija. Gaisa kondicionieris, kas glāba manu dzīvību no izkušanas, jo arī Taivāna valda subtropu klimats. Salas dienvidos valda tropiskais klimats.
Drošības instrukcijas, darba vietas iepazīšana un diena arī galā.
Vakarā nedodos mājās, bet ar metro pabraucu vēl uz priekšu līdz zoodārzam. Šoreiz, gan uz to neeju, bet iekāpju gondolā (Maokongas gondolas), kas ved augšup kalnos. Par gondolu maksāju ar savu metro kartiņu. Man patīk, ka šeit Taivānā tik daudzās vietās var norēķināties ar savu e-talonu, veikalos, kafejnīcās, taksometros un daudzās citās vietās. Ērts maksāšanas līdzeklis un nav piesaistīts kredītkartei.
Gondolas aplīmētas ar Hello Kitty bildēm, šis Privet Kot te patiešām populārs. Arī veseli metro vagoni ir Hello Kitty stilā un ziniet arī Eva air lidmašīna ir ar Hello Kitty stilu un arī salons. Ir pat speciāli check in galdi Hello Kitty stilā.
Uzbraucu līdz pašai augšai. Brauciens salīdzinoši ilgs, bet pāri džungļiem un nelieliem privātajiem mazdārziņiem, kuros tiek audzētas arī eiropeiskas lietas un sakņaugi, arī tēja. Gala stacijā asfaltēts līkumains ceļš, gar malām mazi tējas veikaliņi un ielu ēstuves. Esmu izsalcis, paņemu kaut kādu vietējo brīnumu, omlete, čebureks, kas to zina, ko ēdu, bet bija gana gards, vai arī es biju gana izbadējies. Uz iesmiem kalmāri un katlā vāras olas – tās šeit mīl novārīt tējā. Dodos pa kalna ceļu atpakaļ uz gondolas pieturu, kas bija pirms gala punktu. Vakars nav tik karsts, bet tomēr krekls pieglaužas manai miesai. Pa ceļam iegriežos vienā tējas veikaliņā un paņemu līdzi ņemšanai kafiju. Arī Taivānā mīl kafiju un tēju vienlīdz labi, tik kā jau minēju vairāk viņiem patīk ledus kafijas un tamlīdzīgas lietiņas. Biju klasisks un ņemu karsto variantu.
Tālāk dodos gar privātu dārziņu, tante kaplē vagas klasiskā ķīniešu salmu cepurē, uz ceļa beigta zaļa čūska, kokā ekstra liels pūkains tārps un speru soli pāri kādam no simtkāja paveidam. Ceļš brīžam augšup, brīžiem lejup un pa ceļam vairāki nelieli budistu tempļi. Tie šeit skaisti.
No gondolām pavasaros var vērot aprikožu koku ziedēšanu, aprīlī un maijā Tunga koks (Ķīnas eļļas koks) un jūnijā pavasara tēja, ko tad arī es vēroju. Apkārt arī bambusa koku meži un tās pašas lupīnas, kas Latvijā. Tiek piedāvātas arī kristāla gondolas, kurām arī grīda ir no stikla, bet tās ir diezgan ilgi jāgaida. Gondolas braucieni maksā atkarībā no pieturu skaita: 1 pietura 15 NT$, 2 pieturas 40 NT$, 3 pieturas 50 NT$.
Taivānas valūta – Jaunais Taivānas dolārs, vidēji jādala ar 40, lai gūtu EUR summu. Tātad kā redzat brauciens maksā aptuveni ap 1 EUR. Taivānā vispār muzeji un apskates objekti ir bezmaksas vai par nelielām naudiņām.
Savā pastaigā esmu nonācis līdz Zhinan templim, pazīstams arī kā Xiangong templis. Pie tā strūklakas ar pūķa atveidojumiem un greznu arhitektūru vairākas tempļa ēkas. Šis templis apvieno sevī Konfūcisma, Taoisma un Ķīniešu budisma filosofijas elementus, kas arī jūtams pa gabalu. Te tiešām valda harmonija un miers. Mirkli apbrīnoju celtnes un dodos tālāk. Tepat arī atrodams Mērkaķu kalns. Lai gan Taivāna ir šādas tādas primātu sugas, šajā kalnā to nav (apkārtnes mežos gan ir), nosaukumu ieguvis dēļ pakalna formas. Lielākie apkārtnes kalni un pauguri nosaukumus ieguvuši dēļ to formas un vizuālās līdzības ar kādu no dzīvniekiem.
Diena galā, dodos vakariņās ar jauniegūtajiem kolēģiem. Šoreiz piedāvājumā bufetes tipa vakariņas, ko kolēģi iecienījuši apmeklēt šad un tad. Dodos un Grand hotel, kas ir vienīgā 5 zvaigžņu viesnīca, kas celta kā Ķīniešu pils prototips. Tiešām iespaidīga celtne un interjers. Vakariņas man sanāca 1100 NT$, kas ir aptuveni 27 EUR. Apkārt manu tikai vietējos, balto cilvēku joprojām maz. Vakariņas tiešām greznas, un piedāvājumā ir tradicionālā Āzijas virtuve arī labā kvalitātē pagatavotiem Eiropas ēdieniem. Krabji, austeres, gliemeži, suši, pelmeņi (dumplings), zupas, cepeši, zivis, salāti, augļi, dzērieni. Viss ko sirds kāro. Joprojām apbrīnoju mazo Āzijas cilvēku apetīti, viņi var tiešām doties pēc ēdiena atkal un atkal, kad man jau pēc pirmā šķīvja sāta sajūtas ir gana. Bet, ja jau esi samaksājis 27 EUR kāpēc gan 2 dienas iepriekš nepabadoties un tad kārtīgi uzdzīvot pa Grand Hotel kulinārijas brīnumiem.
Pēc vakariņām pastaigājos nedaudz pa viesnīcu, te izvietoti grezni interjera elementi un vairāki mākslas veikaliņi un suvenīru bodes. Teikšu godīgi daudzām lietām, cenas bija mērāmas miljonos dolāru. Pablisināju tikai ar acīm. Šeit gan bija jūtama neliela tirgošanās kāre, kas nav raksturīga taivāniešiem. Veikala pārdevējas piedāvāja good deal, ja ko pirkšu pie viņām. Šoreiz pieklājīgi atteicos, jo miljons par ķīniešu porcelānu man ir gaužām nekas un pupu mizas. Gribas ko dārgāku, greznāku ar leoparda ādas imitāciju un briljantiem J
Diena galā.
Nākamais rīts.
Piemirsu pateikt, ka darbavietā jāstrādā no 7 rītā līdz 6 vakarā. Pietiekami gara darba diena. Un, ja vēl kādi cementēšanas darbi, tad tie var ievilkties arī visu nakti. Darbā pētu tehnisko projektu un rodas vairāki jautājumi par rasējumos iezīmētajiem elementiem. Kad jautāju, kas tie tādi ir ar mani sāka runāt par saulainu laiku un mitro gaisu Taipejā. Sapratu savu vietu un centos nebāzt savu degunu top secret lietās, tāpēc turpmāk tikai par to kādi iespaidi par Teipeju kā tādu.
Taipei 101 debeskrāpis
Nākamajā dienā izlemju doties apskatīt slaveno debesskrāpi Taipei 101. Laikā no 2004. līdz 2010. gadam Taipei 101 bija augstākā celtne pasaulē, bet tad tika atklāta Burj Khalīfah Dubaijā. 2011. gada jūlijā tā kļuva par pasaulē augstāko "zaļo" būvi. Šo ēku projektēja C.Y. Lee un partneri un galvenokārt to konstruēja Samsung C&T un KTRT Joint Venture. Taipei 101 ir kļuvis par modernās Taivānas simbolu. Debesskrāpim ir 101 stāvs virs zemes, kā arī 5 stāvi zem zemes. Ēkas būvniecība tika sākta 1999. gadā, tā tika pabeigta 2004. gadā un atklāta 2004. gada 31. decembrī. Taipei 101 būvniecība izmaksājusi 58 miljardus Jauno Taivānas dolāru (1,8 miljardi ASV dolāru)
Šis objekts ir vienīgais, kas maksā nedaudz vairāk nekā citas ievērojamākās tūristu vietas- aptuveni 13 EUR. Lifta ātrums ir iespaidīgs 1010m/min un 40 sekundēs esi 84 stāvā ar aizkritušām ausīm. Augšā vairākas suvenīru bodes, bezmaksas audio gids angļu valodā, ar kuru pie katras no šķautnēm var uzzināt, kas tad redzams apkārtnē.
.
Starp citu, ēka simbolizē bambusa koka stumbru, kas šo ēku ierindo augstākajā simbolu celtnē. Ēkā izvietots pasaulē lielākais atskaites pulkstenis, kas skaita laiku līdz jaunajam gadam.
Šeit var nopirkt arī gabalus un atgriezumus no celtniecības materiāliem, tērauda stieples un dampera celtniecības gabalus. Tieši šis atsvars-pendelis ir kļuvis par Teipei 101 simbolu un suvenīru Nr.1.
Vakariņas paēdu Itāļu Vapiano restorānā, kuram arī šeit ir franšīze. Man patīk, gana gardi.
Metro. Duša. Gulta.
Nakts tirgi
Taivānā arī gana populāri nakts tirgi un šeit tirgošanās notiek pilnīgi citā gaismā, nekā, teiksim, tas notiek Taizemē. Šeit kaulēšanās praktiski nenotiek, izņēmums ir apjoms. Ja pērc preci daudzos eksemplāros, tad gan ir iespējams kaulēties par cenu. Un cenas norādītas praktiski visām precēm un tirgotāji neuzmācās ar lielu tirgošanos. Reizumis laipni aicina iekšā vai ko pastāsta par savu preci, bet viss ļoti korekti un pieklājīgi.
Pirmais nakts tirgus ko apmeklēju bija Raohe nakts tirgus, kas nav liels un tās ielu kopgarums ir nieka 600m, taču šis tirgus ir vecākais un atrodas pilsētas centra daļā. Pie ieejas tirgū ir Song Shan Fu De templis, kas tulkojumā nozīmētu Zemes Dieva templis. Raohe nakts tirgū galvenokārt sastapsiet tieši ēdienu daudzveidību, vietējos kulinārijas brīnumus. Šis nakts tirgus nav tik populārs tūristu vidū kā Shi Lin nakts tirgus, bet arī pēdējā laikā aizvien vairāk tūristi cenšas apmeklēt šo tirgu. Manas viesošanās laikā, šeit nebija sastopams neviens no baltajiem cilvēkiem.
Cenas pieņemamas, un ēdiens gana gards, vismaz ceptie iesmiņi.... saimniecības preces un apģērbs šajā tirgū mazāk sastopams. Jā un Taipeijā es lauzu stereotipu, ka te varētu tirgot daudz viltotu un zemas kvalitātes preču. Diemžēl jāsaka, ka Taivānā atrast tirgū viltotas preces ir salīdzinoši grūtāk, nekā Taizemē vai Ķīnā. Arī šeit par autortiesību neievērošanu draud cietumsods vai naudas sods. Protams, ka zinātāji pateiks, kur, ko lētu un ne oriģinālu var nopirkt, bet tas kā jau jebkurā valstī un arī kā pie mums Rīgā. Šeit tirgos dominē Korejas apģērbu industrija, turklāt vietējiem plaši zināmi Korejas zīmoli, kas nav tik populāri Eiropā. Otrs nakts tirgus, kuru apmeklēju, bija Wafenpu nakts tirgus. Devos šeit savā brīvajā dienā aptuveni pusdienas laikā. Izkāpjot no metro stacijas sākās ļoti stipras lietusgāzes, lietussarga nebija un to ātri nopirku vietējā Narvesenā par 1 EUR. Lietus joprojām lija kā ar spaiņiem un slapjiem pirkstiem cenšos ar google maps palīdzību atrast tirgus placi. Wafenpu tirgus izvietots netālu no Shongshanas lidostas, kas ir salīdzinoši netālu no centra un viegli sasniedzams ar metro. Arī šeit tirgošanās notiek starp šauru ielu tīklu. Pirmajā brīdī, šķiet, ka tikai nedaudz tirgošanās galdi, veikali un būdas atvērtas, bet cenšos apskatīt to pašu, kas pieejams. Tikai vēlāk sapratu, ka biju ieradies pārlieku ātri un pēc plkst. 1 dienā aizvien vairāk sāka atvērties visi tirdzniecības plači un drīz vien vairs nevarēju pazīt ieliņas pa kurām tikko biju staigājis. Arī Wafenpu nakts tirgū Jums neuzmāksies tirgotāji un neskatīsies uz Jums kā uz dolāra kalnu, joprojām viss korekti un laipni. Atšķirībā no Raohe tirgus – šis ir vairāk apģērbu tirgus un daudz lielāks. Ja labi grib var atrast daudz labu lietu par zemām cenām. Iepirkos no akciju plauktiem un par gana jaukiem krekliem atdevu 2 EUR gabalā. Ir pagājušas divas nedēļas un krekli kalpo labi joprojām J Šeit var nopirkt arī nacionālo apģērbu un rokdarbus. Tomēr vairums gadījumu šeit būs daudz maisi un kastes un lielā rakšana, lai atrastu sev noderīgāko. Sievietēm te varētu būt īsta paradīze. Kruzuļi un spīguļi un visvisādi stili un materiāli. Starp necilām bodītēm ir arī labāki, izremontētāki mini veikaliņi un dažos ir pat gaisa kondicionētājs. Iesaku šajos nepirkties, jo te cenas būs dārgākas un maksāsiet par servisu un tās pašas lietas dabūsiet necilākā stendā par zemāku cenu. Gar tirgus malu ir pieejams arī pa kādam ēdienu stendam. Paņēmu picas gabaliņu no onkulīša gados, kas to cepa turpat uz vietas un dalīja telpas uz pusēm ar bērnu apavu veikaliņu. Skaisti – pica kurpju bodē. Labi, ka ielas daļa vairums gadījumu ir pārklāts ar vieglas konstrukcijas jumtu, jo citādi būtu slapjš vis cauri. Garām pabrauc motorollers, kurš izkliedz dažādus saukļus un kaut ko piedāvā. Izrādās, piedāvā kaut kādus kebabus un vietējo ēdienu, bet ne jau pircējiem, bet tieši pārdevējiem. Tie labprāt arī iegādājas pārtiku no šādiem garāmbraucējiem, jo citādi nav iespējams izrauties no darba, lai papusdienotu.
Beitou Termālā ieleja/parks un Velna ieeleja (Hell valley)
Beitou termālo parku un velna ieleju nolēmu apskatīt, jo tas atradās turpat pilsētā un bija sasniedzams ar metro. Šķiet brauciens bija pa sarkano metro līniju, no kuras ved neliels atzars tieši uz Beitou rajonu (rozā metro līnija). Bwitou rajonu var iedalīt divās daļās – vēsturiskā daļa izvietota ap metro staciju un Beitou tirgu, savukārt atīstītoties tūrismam uzplauka arī pats karsto avotu parks un teritorija aiz tās, kur tiek piedāvāti vairāki SPA un viesnīcu pakalpojumi. Tuvojoties parkam ir sajūtams viegls sēra aromāts, kas tuvojoties pastiprinās. Pa ceļam ir vairāki dārzi ar dažādiem floras izciliem eksemplāriem. Āzijā patīk likt pie kokiem un krūmiem plāksnītes ar nosaukumiem latīņu valodā, kas daudziem fitologiem atvieglo dzīvi. Turpinot ceļu nonāku līdz karsto avotu muzejam. Arī šis muzejs ir bezmaksas un ir daļējs Ķīnas un Japānas arhitektūras mantojums. Muzejs ir iekārtots senā publiskajā pirts mājā, kurā bija pieejamas arī ūdens procedūras, baseins, sēra avotu procedūras un daudzas citas relaksējošas un veselību uzlabojošas procedūras. Muzejā jānovelk kurpes un jāuzvelk piedāvātās čības. Pats par sevi muzejs nav neko iespaidīgs, bet tomēr, kā bezmaksas punkts ir apskates vērts. Tālāk taciņas un pārejas gar karstā avota/upītes malu ved augšup kalnā. Parkā sieviete taisa Tai chi, cenšos taisīt bilditi ar viņu, kad atskan skaļš bļāviens. Salecos, domāju, ka bļāviens ir domāts man, bet tas šoreiz bija tikai daļa no meditatējošās procedūras atbrīvojot sliktās domas no prāta.
Šeit atrodas arī publisks budžeta tipa karsto avotu parks un baseini, kurā ieeja maksā 40 NT$ - aptuveni 1 EUR, ja vēlas izmantot slēdzamu skapīti, tad jāpiemaksā 0,5 EUR. Man gan vizuāli šī vieta nešķita pievilcīga un izskatijās diezgan populāra vietējo vidū. Manu nevēlēšanos papeldēties pastiprināja arī augšup pa karsto avotu upīti redzētais – māte pačurināja savu bērnu turpat avotā :)
Tālāk pietuvojos termālajai ūdenstilpnei, kuru gandrīz nav iespējams saskatīt, jo ir pamatīga tvaika kārta virs baseina. Ūdens šeit gandrīz vai burbuļo un ir bīstami augsta temperatūra, blakus arī neliels ūdenskritums un budistu lūgšanas vieta neliela tempļa stilā.
Esot Beitou rajonā ir vērts apskatīt arī Beitou bibliotēku, kas vizuāli ir pievilcīga koka celtne āzijas labākās arhitektūras izpausmēs un no malas tūristus daudz ko neuzrunātu. Bet bibliotēka ir īpaša ar to, ka tā ir austrumāzijas zaļāka eko celtne. Pasīvā ēka iekšēji tik daudz neliecina par to, ka tā ir saņēmusi augstākās pakāpes brilijanta sertifikātu eko būvju kategorijā, jo iekštelpās ir pieejami kondicionieri, datortehnikas un citas modernās tehnoloģijas, bet par visu ir padomāts. Materiāli ir no dabai draudzīgiem materiāliem, ūdens tiek savākts kolektoros uz jumta no lietus gāzēm (kas gan arī nav nekas īpāss, jo daudzas ēkas neinieko lietus ūdeni un izmanto to saimniecībā, tualetēs un citur.
Apkārtne apskatāms ir arī Puji templis, kas ir izteikts Japānas arhitektūras piemineklis.
Bet nu atpakaļ uz pilsētas centru.
Nākamās divas dienas neatrodos savā prakses vietā, bet gan piedalos doktorantūras ietvaros Taivānas Nacionālās universitātes organizētā konferencē. Konference notiek viesnīcā pašā pilsētas centrā. Esmu lūgts uzstāties ar publisko lekciju un novadīt vienu no konferences sekcijām. Konference ļoti izdevusies un vizītkartes beigušās jau pirmajā dienā....visi grib kontaktēties un veidot turpmāku sadarbību. Pusdienas laikā apmeklēju netālu esošo Miera dārzu/parku (Peace Park), kas ir laba iekopta atpūtas vieta pašā pilsētas centrā, ar vairākiem dīķīšiem, lapenēm, templīšiem, putnu barotavām, skulptūrām un estrādi. Taivāna daudzās publiskajās ūdenstilpnēs savvaļā dzīvo daudz bruņurupuču, arī pilsētas parkā tie ir ļoti daudz. Saule šajā dienā karsēja ļoti ļoti un mazie rupuči salīduši laukā uz akmeņiem sildīties. Parkos līdzīgi kā Lielbritānijā ir redzamas arī draudzīgas vāveres, kas gaida kādu našķi. Šeit tās ir tumšākas nekā Eiropā. Parka otrā galā atrodas liels zvanu tornis un mani uzrunāja arī pēdu taka no spiciem un ieapaļiem melniem oļiem. Vecāks vietējais pāris noaun kurpes un dodas pastaigā pa šo taku. Izmēģinu arī es, pēdas sajūt labu masāžu un šķiet, ka melnie oļi spiež uz vajadzīgajiem pēdu punktiem. Pie parka ieejas atrodas arī Nacionālais muzejs.
Nākamajā dienā atgriežos, lai vadītu savu sekciju. Sākums pavisam drīz, bet cilvēku pamaz, pie kam no runātājiem tikai divi ieradušies, pārējie atnākuši tikai paklausīties mani. Nedaudz satraucos, bet drīz vien visi esam pilnā sastāvā un ik pa laikam pievienojas vēl pa kādam klausītājam. Prezentāciju sāku ar nelielu ievadu, kas tā tāda Lavija ir. Šķiet, ka Latvija vietējos aizrāva vairāk nekā mani pētījumi un zinātniskais darbs. Par konferences darbu saņēmu labākā pētījuma apbalvojumu un iespēju nopublicēt savus rakstus labākajos Āzijas sociālo zinātņu žurnālos.
Vakarā neliela ekskursija kopā ar dalībniekiem un Tatungas universitātes apmeklējums, kurā arī notiek pieņemšanas vakariņas. Tatungas universitāte ir Āzijas universitāšu top četriniekā un citos avotos starp privātajām universitātēm ierindojas pat pirmajā vietā. Gana prestiži. Lai gan konferenci organizēja Nacionālā universitāte, Tatungas universitāte bija sadarbības partneris un to dibinājusi Tatungas kompānija. Unversitātes galvenā ēka ļoti grezna ar augstām kāpnēm un kolonām. Ēka ir Tomosa Džefersona memoriāla (ASV) kopija tikai tumšākā krāsa. Universitātes dibinātājs bija viesojies ASV un bija nolēmis atdarināt šo Amerikas arhitektūras darbu arī Taipeijā. Un tas viņam arī izdevies. Pie universitātes skaists dārzs un palīgēka, kas īpaša ar to, ka apvieno Eiropas un Japānas arhitektūras elementus.
Pie ieejas sagaida meitenes/studentes tradicionālos tērpos un sveicina mūs Mandarīnu valodā. Vakariņas un jauni kontakti un vakars paiet. Ir jau vēls līdz nonāku atpakaļ dzīvoklī.
Mājdzīvnieki-suņi
Gribu veltīt arī sadaļu taivānas mājdzīvnieku kultūrai, respektīvi suņiem. Neskatoties uz to, ka šeit bijušas izteiktas suņa gaļas izmantošanas tradīcijas, suņi šeit ir neticami audzināti un kulturāli.
Pēc 2004 gada suņu gaļas tirdzniecībai valdība uzlika moritoriju, tomēr vietums šo brīnumu var nobaudīt. Vairāk pārtikā tiek izmantota melno suņu gaļa, īpaši ziemā. Bet tiešām, šī tradīcija arī Taivānā ir liels retums.
Lai gan suņu nav daudz vairāk kā citur pasaulē, apbrīnoju to, ka tie praktiski visos gadījumos bija bez pavadas un ļoti paklausīgi, šķērsojot ielu suns apstājas, paskatās pa labi, pa kreisi un sagaidot zaļo gaismu dodas tālāk (šķiet, ka te pie vainas skaņas signāls, ne luksofora krāsa). Vakaros suņiem pie kakla mirgo sarkana gaismiņa. Tie labprāt brauc ar saimnieku uz motorollera skaisti novietojot ķepas uz stūres. Šeit tirgo speciālus ratiņus suņiem, kas līdzinās parastiem bērnu ratiņiem, bet ir speciāli dizainētas suncīšiem.
Gastro baudījums
Ēdiens Taivānā mani tiešām uzrunāja. Viņu kulinārās prasmes ir apbrīnojamas, gan Eiropas virtuvei, gan, protams, Āzijas. Pelmeņi, sacepumi un konditoreja. Viss gana gards. Ēst ierasts ar irbulīšiem un arī es labprāt to te darbu, nu citas iespējas nav J
Skumji, ka Latvijas dārgie restorānu āzijas zupas karotes izmanto kā baigo dizaina elementu un servē tajās tapas vai mērcītes. Manuprāt tas nav īsti korekti, lai arī smuki izksatās. Āzijas cilvēki par to pasmejas.
Gastro sadaļā pieminams arī tāds izstrādājums kā “Taivānas košļājamā gumija” jeb Betel nut. Tas ir tāds sava veida vietējais spaiss, ko te košļā gan vīrieši gan sievietes. Tas ir Arekas dzimtas palmas rieksts/sēkla ietīta speciāli apstrādātās lapās ar dzēstajiem kaļķiem. Ķīmiski iedarbība ir raksturojama kā viegls stimulants, kas līdzinās divām izdzertām kafijas tasītēm un tā lietošana izraisa atkarību un ilgstoša lietošana var radīt arī mutes vēzi, zobu izkrišanu un citas problēmas, ko rada arī parastu cigarešu smēķēšana. Taivānas valdība ir uzsākusi šā biznesa regulēšanu, bet pagaidām tas nav nekas sliktāks kā cigaretes. Betel nut lietotājus sauc arī par sarkanajām lūpām, jo izdalās sarkana krāsa. Šī brīnuma tirdzniecības vietas apzīmētas ar krāsainām neona gaismām vai ap savu asi griezošas stāvlampas ar krāsainām līnijām.
Vēl mani pārsteidza, ka vietējie visur guļ. Īpaši pusdienas laikā. Tas ir pilnīgi normāli, ja Tev ofisā atvilknē ir spilvens un savu pusdienas laiku izmanto diendusai uz galda. Arī manā prakses vietā daudziem atvilknē bija spilvens. Biznesmeņi uzvalkos apēd burgeru Makdonaldā un turpat nosnaužas. Neviens uz to ar šķibu aci neksatās. Taivānieši uzskata, ka neliels miegs pusdienas laikā var veicināt darba produktivitāti, un ziniet, tā arī ir.
Nedaudz vispārīgas informācijas par šo Salu.
Taivānas sala atrodas 120 kilometrus no Ķīnas dienvidaustrumu piekrastes. Ziemeļos to apskalo Austrumķīnas jūra, austrumos – Filipīnu jūra, dienvidos - Luzon šaurums, bet dienvidrietumos – Dienvidķīnas jūra.
Senākās liecības par cilvēkiem Taivānā ir apmēram 3000 gadus senas, taču šie pirmiedzīvotāji, ļoti iespējams, nekādā mērā nav saistīti ar tām etniskajām grupām, kas salā dzīvo šodien. 3. gadsimtā salā ieradās pirmie ķīnieši, taču tikai 15. gadsimtā lielā Ķīna pirmo reizi ar karaspēku apmeklēja Taivānu. 17. gadsimtā uz salas savu tirdzniecības bāzi ierīkoja holandieši. Sakaujot tos 17. gadsimtā, beidzot salā sāka valdīt ķīnieši. 1887. gadā Taivāna kļuva par vienu no Ķīnas provincēm. Ilgus gadus Taivāna ir bijusi arī japāņu interešu lokā. 1894.-1895. gada Japānas-Ķīnas karš bija pirmais abu valstu bruņotais konflikts. Ķīna cieta sakāvi un zaudēja Taivānu, Penhu salas un Lao-dun pussalu. Tai bija arī jāsamaksā kontribūcija un jāatsakās no kontroles pār Koreju, bet jau pavisam drīz pēc tam Japāna bija spiesta atdot daļu iekaroto teritoriju atpakaļ Ķīnai. Pēc abiem pasaules kariem Taivāna uzņēma kursu uz autonomu attīstību un izveidoja savu politisko, tieslietu un ekonomisko sistēmu, kaut arī joprojām bija un ir Ķīnas sastāvdaļa. Šodien Taivānas ekonomika ir viena no attīstītākajām Āzijā.
Ģeogrāfiski salu var iedalīt divos reģionos – 2/3 tās aizņem kalni (kopā 5 lielas grēdas), bet pārējo daļu veido līdzenumi, kuros mājo lielākā daļa populācijas. Taivānas augstākais punkts ir Yu Shan (3952m), turklāt salā ir vēl 5 virsotnes, kas augstākas par 3500m.
Dēļ ģeogrāfiskās atrašanās vietas Taivāna atrodas seismisko aktivitāšu zonā. Taivānai raksturīgs tropiskais jūras klimats. Salas ziemeļos raksturīga izteikta lietus sezona, kas ilgst no janvāra līdz marta beigām. No jūnija līdz septembrim visā salā valda karsta vasara, savukārt laika apstākļu ziņā vispatīkamākais periods ir no oktobra līdz decembrim. Taivānu bieži piemeklē taifūni un zemestrīces. 98% salas iedzīvotāju ir ķīnieši, no kuriem 86% ir pinyin jeb iedzimtie taivānieši. Pārējos 2% veido dažādas ķīniešu – taivāniešu iedzimtās ciltis. Iedzīvotāju skaits vairāk kā 23 miljoni, bet teritrijas platība gandrīz divas reizes mazāka nekā Latvijai.
Arhitektūrā dominē arī Padomju savienības celtniecības sasniegumi, pat daudzas augstceltnes ir nepievilcīgas un atgādina lielas serkociņu kastes. Protams ir arī modernā arhitektūra un Ķīnas, kā arī Japānas arhitektūras elementi.
1949.gadā, kad Ķīnas Republikas valdība zaudēja komunistiem pilsoņkarā un aizbēga uz Taivānas salu, "de facto" radās divas ķīniešu valstis. Komunistiskā Ķīna nosauca sevi par Ķīnas Tautas Republiku, bet ķīniešu nacionālistu valdība Taivānā turpināja dēvēt sevi par Ķīnas Republiku. Ķīna joprojām uzskata Taivānu par daļu no savas teritorijas un pasludinājusi par mērķi atgūt zaudēto salu. Attiecības Ķīnas un Taivānas starpā ir uzlabojušās kopš 2008.gada, kad par prezidentu kļuva Pekinai draudzīgās Gomindana partijas pārstāvis Ma Jindzju. Kopš tā laika ir parakstītas vairākas vienošanās, kas skar plašu nozaru spektru no tūrisma līdz sadarbībai finanšu un tieslietu jomā.
Šī gada februārī oficiālā Ķina pirmo reizi pēc 1949 gada uzsāka sarunas ar Taivānas valdību, lai noslēgtu nozīmīgus sadarbības līgumus dažādās nozarēs. Manā brauciena laikā, gandrīz katru dienu notika miermīlīgas Taivāniešu protesta akcijas par pilnīgu Taivānas neatkarības pasludināšanu.
Metro ir labi attīstīts un ļoti tīrs. Te ir aizliegts ēst un dzert metro un to visi respektē. Metro automātiski vadāms, bez reāla šofera un gaiss tajos ir kondicionēts.
Taivānu noteikti ir vērts ielikt Āzijas ceļojuma plānos. Diemžēl man brauciens aprobežojās tikai ar Taipejas apskati. Āpus Taipeijas ir vēl ļoti daudz citu skaistu un apmeklēšanas vērtas vietas.
Vairāk bilžu manā galerijā.