Tur nav ko redzēt! jeb Tirāna Albānijā

Ilmārs Jakobsons 29.06.2014 15 min lasīšanai 54 foto

Vēls vakars, izeju pastaigā. Dodoties pa ielu, akām nav vāku, tāpēc jāuzmanās ir ik uz soļa. Pēkšņi manai galvai pieskaras vads- tādi šeit karājas vai no katra staba. Kārtīgi vadu mudžekļi. Pēkšņi man uzrūc no aizvārtes parādījies suns, dzied putni, sisina cikādes, nakts klusumu šķeļ balsu murdoņa no mazajiem krodziņiem. Laipni lūdzam Tirānā.

Bet, visā visumā, nav jau tik traki. Ko mēs vispār zinām par šo valsti? Un ko zināju es, pirms uz turieni devos? Laikam, ka neko daudz. Zināju, ka tā atrodas Balkānu reģionā, tās galvaspilsēta ir Tirāna, nācijas tēvs Skanderbergs un Māte Terēze, un tur arī manas zināšanas par to izbeidzās. Protams, zināju arī nedaudz vēsturi, kas ar šo valsti ir noticis. Domājams, ka ļoti daudziem ir līdzīgi, jo, izdzirdējuši, ka dodos uz šo valsti, daudzi centās mani atrunāt, jo tur neesot droši, esot karš, populāra esot cilvēku nolaupīšanas un tamlīdzīgi. Noliegt, ka kaut kas tāds tur notiek, protams, ka nevar ne tur, ne arī pie mums. Grieķu kolēģis, uzzinot, ka dodos uz Albāniju, tik nosmaidīja un noteica- Good luck! Grieķijā esot spēcīga albāņu mafija, viss nelegālais bizness un liela daļa pastrādāto noziegumu esot uz albāņu pleciem. Tieši šī iemesla dēļ albāņiem nav sevišķi laba slava un attiecības ar kaimiņvalstīm, lai izvairītos no nepatikšanām, albāņi saka, ka ir no ... Lietuvas! Lietuvu īsti neviens nezin un parasti liek viņus mierā. Manai lietuviešu kolēģei šā iemesla dēļ sanāca nepatikšanas Spānijā- albāņi ne tikai saka, ka ir no Lietuvas, bet pārvietojas ar viltotām Lietuvas un arī Latvijas (!!!) pasēm- robežsargi, domādami, ka viņa ir kārtējā albāniete, kas nelegāli ceļo Eiropas savienībā, neielaida viņu lidmašīnā.. Viss beidzās ar to, ka nācās lidot nākamajā dienā..

Palasot dažus ceļojumu aprakstus sapratu, ka varu cerēt uz nelielu kultūršoku, lūk, izvilkumi no 2005. gada ceļojuma apraksta Draugiem.lv portālā- Ceļi drausmīgi, vai to vienkārši nav. Virca tek pār ceļu galvaspilsētas centrā. Ēzeļi brīvi staigā krustojumos. Naktī policisti- milicija ik pēc pārsimts metriem un grupās pa 5-8. Robežsargi saka, ka pirmo reizi redzot Latvijas pases. Uz robežas jāskaidrojas, kādēļ vēlos šo valsti apmeklēt. Elektrības piegādes ir atsevišķās diennakts stundās. Caur Tirānu tek smirdoša kanalizācijas upe. Mašīnas ielenc ubagojošu bērnu pulks. Zoodārzā skats nožēlojams. Jāsaka, ka daudzas lietas nemaz nav mainījušās, bet visā visumā situācija jau nav tik traka.

Tur nav ko redzēt!

Bet par visu pēc kārtas. Nokļūt no Latvijas uz Albāniju nav nemaz tik vienkārši un lēti. Vienkāršākais variants būtu ar Turkish Airlines- savienotais reiss no Rīgas uz Stambulu, bet tas maksā diezgan sālīti. Izvēlējos lidot uz Milānu ar Ryanair un no Milānas uz Tirānu ar Belleair, jāsaka, ka manas uzturēšanās laikā šī kompānija bankrotēja vai vismaz atcēla visus reisus no Tirānas.. Tikko kā paspēju pārmainīt lidmašīnas, bagāžu nodevu 5 minūtes pirms drošības vārtu slēgšanas, šoreiz paveicās, šo maršrutu varu ieteikt tikai ļoti ekstrēmas dzīves baudītājiem.

Jau lidostā, gaidot drošības pārbaudi, ar mani sāka sarunāties kāds albānis, jautājumi parastie- no kurienes esi, uz kurieni brauc, bet pārsteigums bija tas, ka viņš visu laiku uzsvēra to, ka tur, Albānijā, neesot ko redzēt, neesot jēgas tur braukt, labāk lai es braucot uz Kambodžu vai kur citur.. Nu labi, iekāpjot lidmašīnā un apsēžoties, atkal man blakus cits albānis un sākas viss tas pats.. Lieki piebilst, ka esmu vienīgais ārzemnieks lidmašīnā. Šoreiz albānis sāk dziedāt tieši to pašu dziesmiņu- neesot jēgas braukt, viņš pats neieredzot to valsti, tikai braucot ciemos pie radiniekiem. Sajūtas paliek tādas neomulīgas, diezin vai viņiem ir taisnība? Vai arī viņi mēģina kaut ko slēpt vai aizsargāt? Šeit arī saprotu, kur albāņi taisa nauda- gandrīz no katras ģimenes kāds strādā Itālijā vai Grieķijā, un ārpus savas etniskās dzimtenes dzīvo vairāk albāņu kā pašā Albānijā kopā ņemot.

Pametot Milānu, tā liekas kā bezgalīga, spoža gaismu jūra, līdz manu skatu aizsedz biezie lietus mākoņi, pavisam cits skats paveras nolaižoties Tirānā - ar apgaismojumu tā salīdzinoši pašvakāk, bet tikai salīdzinoši, jo jāsaka, ka ielu apgaismojums ir pietiekams it visur pilsētā.

Mātes Terēzes lidostā robežsargs ilgi un dikti šķirstīja un pētīja manu pasi, skenēja un gāja konsultēties ar kolēģiem, līdz saņēmu Rinas lidostas zīmodziņu savā pasē, redzams, ka šeit ieklīdis latvietis, ir retums. Te arī pirmais pārsteigumiņš- mēs visi (es un vēl 4 itāļu tūristi) iespiežamies vienā taksometrā, tā pašauri ir, bet iztikt var- nav jau tālu jābrauc, nekādi satiksmes noteikumi laikam, ka te nereglamentē pasažieru skaitu. Lielākais piedzīvojums tas izvēršas itāļiem, kas nekad nav piedzīvojuši pārbāztu automašīnu un visa brauciena laiku atskan vaidi un mēs laiku pa laikam saskatāmies. Interesantākais bija tas, kas notika ar mūsu bagāžām, protams, ka tās nesalīda bagāžas nodalījumā, tās vienkārši tika sakrautas kaudzē un bagāžnieks aizsiets ar šņori cerībā, ka galā nekas nebūs pazudis.. Beigās visi kopā iekārtojāmies vienā mājvietā- mājvieta bija izvēlēta diezgan iespaidīga izmēra villa, kas atrodas pašā studentu pilsētiņas sirdī. Kā jau visas mājas šeit būvētas tā, kā nacionālās būvniecības normas to paredz- ar plānām betona sieniņām un bez apkures, vienīgā iespējamā apkure - elektriskie sildītāji vai gaisa kondicionētāji. Jauks un kluss, vasarīgs vakars, kaut gan ir jau oktobris, kaut kur pagalmā sisina cikādes, kaimiņi terasē dzer tēju un enerģētiski dalās dienas iespaidos (itāliešu stilā), aiz stūra aiztipina skorpions un no pagraba mani sveicina milzīga žurka. Visapkārt dzirdamas lakstojošu putnu balsis- nu gluži kā pavasarī, diemžēl vēlāk uzzinu, ka putni nav brīvā dabā kokā sēdošie un nav sācies nekāds otrais riests, bet putni tiek turēti būrīšos tieši ar šādu nolūku- lai pieskandinātu apkārtni ar savām pavasarīgajām dziesmām. Izejot pirmajā pastaigā redzams, ka katra kafejnīca cenšas uzgriezt pēc iespējas skaļāku mūziku, lai tik pārspētu kaimiņus, vietējiem gan šādas sacensības netraucē un ielas kņada un dažādas mūzikas mikslis ir normāla parādība, tā viss turpinās līdz 11, tad sāk patrulēt pašvaldības policija un uzmana, lai viss ir kluss un mierīgs, kā policija aiz stūra, viss atsākās ar jaunu sparu.

Vietējā nauda- Leki. Ir ļoti viegli aprēķināt, jo 1 lats ir tieši 200 leki vai 1 eiro ir 140 leki, maiņas kantori atrodas uz katra stūra, maiņas kurss pārsvarā ir vienāds visos, labāks nekā bankās. Ceļojot pa Albāniju jāņem vērā, ka uz vietas nekādu dižo tūrisma informāciju te nesaņemt, parasti informācijas centri palīdzēs minimāli, piemēram, Tirānā, vienīgais, ko tur var saņemt, ir melnbalta, kopēta, sliktas kvalitātes karte. Tie tūristi, kas atbrauc uz vienu, divām dienām, un nav iepriekš sagatavojušies, pārsvarā arī aizbrauc, nekā neredzējuši, tādus vēlāk izdevās satikt vairākus. Protams, var dabūt informāciju par pazīstamākajiem objektiem, parādīs kartē un arī visu pastāstīs, bet specifiski jautājumi, kas latviešu tūristam liekas normāli, albāņiem ir neatbildami, it īpaši Tirānā.

Gāzi grīdā! Albānija- uz priekšu!

Padzīvojot tur, uz vietas, rodas sajūta, ka tas viss, kas notiek, ir jau kādreiz piedzīvots, un esmu atgriezies kādus gadus 10 vai vēl vairāk senā pagātnē. Tas jāsaka par daudzām lietām- sabiedrisko transportu, ielu tirgotājiem, vides stāvokli. Liekas, ka albāņi pašreiz dzīvo pēc mums jau pazīstamā „Gāzi grīdā” principa. Kā jau treknajos gados, būvniecība sit augstu vilni, pilsēta aug tā kā nekad agrāk, bet redzams, ka trūkst arhitektu un plānošana vietām ir galīgi garām, to arī atzīst vietējie studenti un arhitekts ir viena no top profesijām. Pats par sevi saprotams, ka pārsvarā viss notiek uz kredīta un kredītus maksā ārzemēs strādājošie radinieki. Pilsēta ļoti strauji izplešas, tāpat kā Rīgā būvniecību neviens neuzrauga, šad un tad redzamas jaunceltnes, kas ir apgāzušās vai arī liek domāt, ka ilgi jau tāda konstrukcija nestāvēs. Braukājot pa jaunajiem rajoniem gadījās redzēt arī tādas ēkas kā mājiņas uz vistas kājiņas- tievas stutītes un augšā masīva betona celtne, pāris bija jau apgāzušās, liekot domāt, ka nākotnē sagaidāmas daudzas traģēdijas. Būvniecības metode gan šeit vienkārša- armatūra, betonmaisītājs un tik lej sev māju, sienu biezums parasti nepārsniedz 10 cm.

Īpašs stāsts ir par vides stāvokli, šeit joprojām nav sakārtota notekūdeņu saimniecība un visi ūdeņi nonāk Lanas upē, kas šķērso pilsētu. Katru reizi, šķērsojot šo upi, ir jāaizspiež deguns, viss plūst pa taisno uz Adrijas jūru.. Arī pie jaunceltnēm vērojama šī pati problēma, blakus mājai grāvji piepildās ar kanalizācijas ūdeņiem, turpat, blakus- spēlējas bērni un notiek aktīva tirgošanās. Arī gaisa kvalitāte nav no tām labākajām- satiksmes haoss, pārpildītās ielas, putekļi- tas viss rada savu- pilsēta diezgan bieži grimst smogā. Arī atkritumu urnas uz ielām ir liels retums- vietējiem vienkārši ir paradums visu mest zemē, bet, par pārsteigumu, ielas ir pilnīgi tīras un nekas lieks nemētājas, kas izskaidrojams ar ļoti lielo sētnieku skaitu uz katru ielas posmu, nomestie atkritumi tiek zibenīgi savākti. Ja vēl pilsētā ir lielie konteineri, kurus katru nakti izved, tad pabraucot ārpilsētā redzams, ka viss notiek pa vecam- tieši tā, kā pie mums gadus 15 atpakaļ, visu gāž mežā, kādā lielā kaudzē, visi grāvji ir piegāzti pilni ar sadzīves atkritumiem, uz mazajām upītēm skats ir dramatisks. Pilsētā notiek aktīva atkritumu šķirošana- no miskastēm metālu un plastmasa izstrādājumus izlasa un pāršķiro čigāni. Arī kā citviet, šeit bijušas izglītības programmas, domātas tieši čigāniem, bet viņi paliek pie šī sava vecā aroda, jo varot nopelnīt daudz vairāk kā kurpnieks, bārddzinis vai jebkuras citas profesijas pārstāvis. Tā nu viņi braukā ar saviem transporta līdzekļiem, kas ir motocikla hibrīds, kuram priekšā piemontēta piekabe priekš dažādiem labumiem.

Viena iezīme, kas liek justies kā pagātnē vai kaut kur, jau aiz Eiropas politiskajām robežām- jāskatās, kur liec kāju, jo uz ielām ļoti daudzām akām vienkārši nav vāku, kas ir nozagti, un, visticamākais, nodoti metāllūžņos. Ja atceramies, pie mums arī bija šāda pati problēma(vietām vēl jau ir) kamēr netika pieņemti attiecīgie likumi un metāla iepirkšanas punktu kontrole, bet tas viņiem ir tikai priekšā.. Vēl viena ielu īpatnība- gandrīz vai uz katra stūra atrodas kāds laisks suns. Tie guļ vai laiski staigā it visur, droši, ka darbojas saskaņoti ar čigāniem un pārstrādā atkritumos izmestos organiskos pārpalikumus, pārējie pārsvarā miermīlīgi guļ vai arī klīst apkārt.

Jāpiezīmē, ka pie katras mājas ir vairākus kubikmetrus lielas tvertnes ūdenim, jo tas tiek piegādāts parasti pa pusstundai 3-4 reizes dienā noteiktos laikos. Pārējā laikā ūdens nav, ja nav šādas tvertnes, kur ūdeni uzkrāt. Visur dzirdama ūdens sūkņu izraisītā čirkstošā skaņa dzzzzzzzzzz... Elektrības pārrāvumi gan gadās salīdzinoši retāk, vismaz pilsētas centrā, katram gadījumam visās malās stāv lielie elektroģenerātori.

Ielu tirgotāji- tie ir visur un tirgo šeit pilnīgi visu.. Top preces ir dārzeņi, augļi, viss, kas ir atvests no sava augļu un sakņudārza- hurma, apelsīni, mandarīni, spināti, tomāti un tā varētu turpināt bezgalīgi.. Ļoti daudz tirgo dažādas ķīniešu preces, cigaretes, alkoholu un pat mājās spiestu olīveļļu. Laikam, ka par akcīzes precēm neviens īpašu uzmanību nepievērš. Iedomājaties mūsu tirgū tirgotāju ar sortimentu- vienu pamperu paciņu un 2l kolas pudeli ar olīveļļu? Tirgi šeit ir daudz, cenas- visumā cenas ir apmēram 25% lētākas kā pie mums. Ejot gar ielu nāsīs iespiežas ceptu kastaņu un kukurūzas aromāts- sastopami tirgotāji, kuri cep kukurūzas vālītes un ēdamos kastaņus, cena par vienu vienību- 50 leki, parasti tirgo tik ilgi, kamēr viss izpārdots, bieži vien tas ievelkas līdz pusnaktij.

Nje byrek? (Vienu bureku?)

Vienam cilvēkam gatavot ēst Albānijā sanāk dārgāk kā ēst kafejnīcā vai restorānā, kur pilna porcija studentu ēdnīcā maksā vidēji vienu eiro. Nacionālās īpatnības- ļoti daudz sāls, ļoti daudz olīveļļas, ļoti daudz salātu un dažādu zupu. Dārgākā, protams, ir gaļa, tās cena ir tāda pati kā pie mums. Viss ir tik ļoti eļļains (olīveļļains)- ēdot zupu, bļodiņā pa virsu būs nostājusies pus centimetru bieza eļļas kārta, pērkot salātus pārdevēja tiem uzlies eļļu, lai tie pilnīgi peldētu, eļļa ir visur. Un siers. Pusgatavais, mīkstais un ļoti sāļais siers ir visur. Šeit nav fast food ķēdes restorānu, bet tiek piedāvātas vietējās alternatīvas- ļoti laba pica (itāļi novērtēja, ka esot vienā līmenī ar viņu zemē ceptajām), turku kalcone un bureks. Par bureku ir īpašs stāsts, to gatavo katrā valstī šajā reģionā, bet garša un sastāvs, arī izskats, atšķiras. Principā Bureks ir kārtainās mīklas pīrāgs ar gaļas, spinātu, tomātu, sīpolu, pupiņu, siera vai kādu citu pildījumu. Jāsaka, ka ļoti garšīgi, bet ne visur, jāzina pareizās vietas.. Rakņājoties internetā, uzdūros uz tieši to bureku ēstuvi, kur tas bija viens no labākajiem un arī ļoti netālu no manas dzīvesvietas- vairāk lasīt šeit- http://vinotava1.blogspot.com/2013/08/albanu-bureks-byrek.html , tur arī viss par pagatavošanu un atrašanās vieta. Vēl viens ātrais uzkožamais- čofte.. Tā ir tāda kā gaļas desiņa ar garšvielām, ko apcep uz grila un parasti servē kopā ar maizi un sīpoliem, papildus uzberot sāli un garšvielas, jā, sāli viņi ļoti mīl, nekādas Eiropas normas vai par veselīgu pārtiku neviens nav dzirdējis. Čofti servē pa smieklīgām naudiņām- par 70 lekiem ap pus eiro) var tikt pie pilnas porcijas. Maize- to cep vai uz katra stūra- ir baltmaize, pilngraudu maize, maize ar sēklām.. Garšīga un lēta, parasti pie zupas komplektā nāk vai pus kukulis baltmaizes. Tāpat saldumi- pārsvarā no turku virtuves, ļoti garšīgi, krēmīgi un taukaini.

Reliģija un narkotikas

Albāņi pārsvarā nav ļoti ticīgi, kaut kam tic aptuveni 30% no visiem albāņiem, no kuriem 70% ir musulmaņi. Pilsētā ir atrodamas vai visu ticību pielūgsmes nami. To, ka Korānam sevišķi neviens neseko, var redzēt arī uz ielām. Pārsvarā albāņi nav lielāki narkomāni par latviešiem- mazāki arī nē! Ielas ir nosētas ar maziem veikaliņiem, kuri tirgo alkoholu, arī bāri ir vai uz katra stūra. Dzērienu klāsts ir visai plašs, bet ieteicams nobaudīt vietējo alu, kas gan nav no labākajiem (izlejamais šur tur ir labs), un rakiju- vietējo kandžu, kas gatavota no plūmēm, citroniem, persikiem vai kādiem citiem augļiem, taisnības labad jāsaka, ka rakija no citroniem garšo un smaržo pēc acetona. Cenas arī pievilcīgas- bārā viena rakija- 40 centi. Par to stiprumu gan īsti nevar saprast, esot no 19-70% alkohola, bet pārsvarā visur ir kvalitatīva prece.

Tirānā ir tāds kvartāls Blokku, kas bijis slēgts visa komunistiskā režīma laiku, tur atrodas arī bijušā diktatora villa, tagad to ir pārņēmuši naktsklubi un izklaides vietas. Netālu ir arī piramīda- nē, neesmu vis nonācis Ēģiptē.. tā ir celta bijušajam diktatoram un esot dārgākā jebkad uzceltā celtne Albānijā. Nelāga iezīme izklaides vietā- apsēžoties pie galdiņa tev blakus tiks nolikts pelnu trauks. Kaut gan pīpēšana kafejnīcās ir oficiāli aizliegta, to neviens sevišķi neievēro. Un pīpē viņi daudz, visvairāk to mīl darīt tieši iekštelpās ar sliktu ventilāciju, paciņa vienā vakarā jānopīpē- kā likums.. Sēžot pie galdiņa liekas, ka esi nonācis gāzes kamerā, cilvēku pretim tu redzi vieglā dūmakā, bet telpas otru galu saskatīt nav iespējams- biezo dūmu dēļ. Varat iedomāties, kāds gaiss valda bāros, kafejnīcās, naktsklubos..

Dienvidos, netālu no Džirokastras, atrodas tāda vietā kā Lazarat, kura ir pazīstama itin visur Eiropā. Nav sanācis būt Albānijas dienvidos, bet par šo vietu no vietējiem dzirdēju daudz, tā tiek dēvēta par Eiropas marihuānas galvaspilsētu. Arī Latvijas portāli šajā laikā tieši ziņoja par vienas tonnas konfiskāciju ceļā uz Itāliju. Marihuānas pīpēšana ir normāla parādība gan jauniem, gan veciem, tieši tāpat, kā Spānijā, Grieķijā vai jebkurā citā dienvidu zemē, jaunieši visai bieži audzē uz palodzes stādiņus un tirgo saviem draugiem. Cenas par marihuānas gramu šeit arī simboliskas, parasti ap vienu eiro, bet vietējie ar tādām mazām vienībām parasti nekrāmējas, parasti iepirkšanās sākas no 3 eiro un, par to- kādi 4 grami smaržīgas un zaļas, svaigi žāvētas marihuānas, reizes 15 lētāk kā jebkur citur Eiropā. Vienu reizi, dodoties kalnos, arī mani pavadīja busiņā sēdošu policistu un viņu suņu skatieni, tā kā kaut kāda kontrole šeit arī notiek.

Transports

. Kā jau lasījāt sākumā, 2005. Gadā ar ceļiem ir bijis tā pašvakāk, ko nevarētu teikt tagad. Pilsētas savieno ātrgaitas maģistrāles, kur vidējais un arī atļautais braukšanas ātrums ir 130 km/h divās vai vairāk joslās vienā virzienā. Nācās piedzīvot arī bedrainus ceļu posmus, bet, tā nav liela bēda priekš nākamajiem ceļotājiem- turpat jau bija ceļu būves mašīnas un viss notika- Gāzi grīdā princips ienāk arī ceļu būvē, šeit gan, laikam, ka amerikāņi savu ķepu ir pielikuši- tiek nosauktas ielas un būvētas statujas Amerikas prezidentiem. Lai šķērsotu ielu, šeit ir vajadzīgs pamatīgs rūdījums- mašīnas brauc diezgan ātri un negrasās nemaz stāties, vienalga, ir tur gājēju pāreja vai nav. Jāpierod pie principa- virsū ja nebrauks un vienkārši jāiet! Dziļi jāievelk elpa un jāsper pirmais solis, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, apstāties arī nebūtu ieteicams pusceļā. Lai pārvietotos no punkta A uz punktu B, protams, ka jāizmanto sabiedriskais transports. Bet tas nav tik vienkārši kā izskatās. Nekur nav atrodami ne saraksti, ne maršruti, bieži vien nav pat atzīmēts dabā, kur atrodas pieturvieta.. Ir vajadzīgs laiks, lai pie tā pierastu. Cilvēki pārvietojas daudz, bieži gadās tā, ka autobuss ir pārpildīts un konduktoram nākas kāpt laukā un iestumt cilvēkus dziļāk, ja viņi paši neprotas iespiesties, arī braukšanas ātrums pilsētas maršrutos ir līdz 20 km/h, bieži sanāk ātrāk aiziet kājām, jo Tirāna nav tik liela. Bet autobusi ir pārsvarā jauni, tikko iegādāti, ekrānā vērojama reklāma, kas aicina nenomest atkritumus un savākt aiz sevis, bet, nav ne shēmas, uz kurieni autobuss brauc, ne kāda cita informācija.. Vienīgā informācija ir galapunkta nosaukums, kas arī ir vienīgais orientieris par virzienu. Cita Informācija ir, bet.. ķīniešu valodā.. Autobusi ir iepirkti Ķīnā un pilsētas mērs esot aicinājis tautu apgūt šo valodu, ja reiz kāds vēlas ko saprast sabiedriskajā transportā. Biļetes cena vienam braucienam- 20 eirocenti, tiesa, tuvākajā laikā tā tiks palielināta līdz 70. Līdzīgi ir ar tālsatiksmes autobusiem, Tirānā nav autoostas un autobusi uz dažādām pilsētām atiet no dažādām vietām, kuras nav nemaz tik grūti atšifrēt, parasti autobuss jāmeklē uz tās ielas, kura ved virzienā uz attiecīgo pilsētu. Pastāv autobusu un furgonu (minibusiņu) sistēma. Autobusi ir nedaudz lētāki, bet toties lēnāki un stājas pie katra staba, cenu starpība ir neliela. Jāuzmanās ar cenām, jo furgona vadītājs bija vienīgais manā uzturēšanās laikā, kas centās mani apkrāpt. It kā ir kaut kādi izbraukšanas laiki, bet tas ir tā, tīri simboliski un strādā tikai uz valsts kūrētajiem autobusiem, furgoni vairāk darbojas pēc principa- kad pilns, tad arī brauksim! Protams, ja furgons startējis pustukšs, konduktors izkaras ārā pa atvērtām durvīm no pilnā ātrumā braucošā busiņa un, skaļi bļaudams, paziņo, uz kurieni šis buss ir iecerējis braukt un jāatzīst, ka izdodas arī, ātri vien tiek savākti trūkstošie līdzbraucēji. Jāsaka, ka šāda klientu piesaukšana nav nekas neparasts, ko līdzīgu novēroju arī Milānā! Pavisam cita lieta ir ceļošana ar vilcienu Albānijā, kas var izvērsties par īstu piedzīvojumu. Vilcieni, jāsaka, kā ir, labāki nekā pie mums, bet.. Bieži tiem nav logu vai logu rūtīs vērojamas izsistas zvaigznītes. Tā kā viens no maniem mērķiem bija izbraukt ar vilcienu- tā arī darīju- no Durres uz Tirānu. Vilciens devās cauri rajoniem, kuros notiek aktīva rosība un tiek šķiroti atkritumi. Protams, katram puikam goda vietā ir jāmet akmens pa vilcienu- jo tuvāk logam trāpa, jo labāk, mana brauciena laikā bija dzirdami ļoti daudzi būkšķi un arī logā, pie kura es sēdēju, ielidoja pāris akmeņu.

Kalni

Dodoties uz šejieni ir jāzina, ko īsti grib redzēt. Taisnība ir tiem, kuri saka- ja vēlaties redzēt valsti, nebrauciet uz galvaspilsētu, tas pats attiecas arī uz Tirānu, nekā sevišķa. Protams, ja meklē, šeit varat atrast visu- kā jau galvaspilsētā. Tirānas apkārtnē ir ļoti jauka vieta, kur pavadīt visu dienu- Pellumbas ciemats un tam tuvumā esošā ala un Erzenas upe, kura saistās ar vēsturiskiem notikumiem- 1951. Gadā diktatora Hodžas politiskie pretinieki tika ietīti dzeloņdrātīs un iemesti šīs upes kanjonā. Bet, nezinot šos notikumus, upe un arī kanjons ir ļoti, ļoti skaists. Starp citu- Hodža ir ļoti izplatīts uzvārds, varētu būt tā kā Albānijas Bērziņš. Lai sasniegtu alu un pēc tam upi ir jādodas pa iekārtotu taku, kas līdzīgs kā pie mums Siguldā, skati skaisti, kalni, ielejas, upe, kazas skraida šurpu turpu. Alā var brīvi doties iekšā, nav nekādas ieejas maksa ne apsardze. Ievērojama šī ala ir ar to, ka šeit mitinājies alu lācis un šādas alas pasaulē esot tikai dažas. Katrā ziņā dodaties turp un būs jauki pavadīta diena brīvā dabā, ideāli priekš tiem, kas ierodas Albānijā tikai uz dažām dienām un vēlas izbaudīt mazliet outdoor Albania. Protams, ka parastajam latvietim, kurš kalnus nav redzējis, no burvīgajiem skatiem aizraujas elpa. Ja interesē dabas tūrisms- var doties kalnos turpat- Tirānas pilsētas apkārtnē, skaista daba, olīvu birzis, lauku sētas un vietējo dzīvesveids. Šeit tāds tūrisma veids nav sevišķi populārs, satikām vienu amerikāni, kurš jau Tirānā vairākus gadus dzīvo un pa brīvdienām kāpj kalnos, viņš teica, ka mēs esot pirmie tūristi, kurus viņš jebkad ir šeit saticis. Visu nevar ne aprakstīt, ne izstāstīt. Dzīvā daba gan ir izstumta no pilsētas centra, bet, apmeklējot nomales, joprojām redzamas aitas, kazas, vistas, govis, tītari, viss, kā jau laukos pieklājas. Pat pilsētas centrā, blakus parlamenta ēkai, kāds pamanījies turēt tītarus savā šķūnītī, kuram iebrucis jumts. Populārākie uzraksti pilsētā noteikti ir Lavazh- automazgātava, Berber- frizieris, bārddzinis, kā arī Byrektore- vieta, kur pārdod jau iepriekš aprakstīto bureku. Albāņi paši ir īsti dienvidnieki ar visām no tā izrietošajām sekām. Viņi var stundām sēdēt bārā un pļāpāt, skatīties futbolu, pārsvarā Itālijas A sērijas mačus, spēlēt uz ielas domino, lēnā solī pastaigāties. Arī ar tikšanās laiku šeit ir kā ir, piemēram, ja tikšanās norunāta desmitos, noteikti, ka albānis atnāks tikai vienpadsmitos, neviens īsti nekur nesteidzas, pasākumu sākums arī plūstoši tiek pabīdīts uz nedaudz vēlāku.

Šeit var atrast arī diezgan daudzas padomju laikmeta liecības- bunkurus, kas ir veidoti no monolīta betona un to ir ap 700000 visā valstī, dažādas pamestas armijas bāzes, tuneļus, šahtas. Bunkurus var atrast itin visur, pat kapsētas vidū. Vienas dienas ceļojumā no Tirānas var doties uz tūristu iecienītākajām pilsētām- Kruju, Beratu, Elbasanu, Škodru. Tālākiem ceļojumiem ar vienu dienu nepietiks, jo pēdējais autobuss atpakaļ ir samērā agri. Protams, var doties Dajt kalna virsotnē, kas paceļas pār pilsētu, arī ar Austriešu būvētu pacēlāju, un pavērot pilsētu no augšas. Visā visumā Albānijā un tuvējās valstīs ir daudz citu pilsētu, kuras apmeklēju, bet tas jau ir pavisam cits stāsts..

Albumi

http://www.draugiem.lv/user/293913/gallery/?aid=53423621

http://www.draugiem.lv/user/293913/gallery/?aid=53423485

http://www.draugiem.lv/user/293913/gallery/?aid=53421730