Salvadora, Gvatemala 2014

Long John 28.06.2014 82 min lasīšanai 18 foto

Prologs

Paramount Pictures, sadarbībā ar Dreamworks Pictures, piepalīdzot Liongate Sound Systems

PIEDĀVĀ

"Salvadora laikmetu griežos" jeb "ko Tu maziņam padarīsi"

Galvenajās lomās:

Čirkainais- Sintija Dāve

Garais Džonis - Jānis Gūtmanis

Otrā plāna aktieri:

Ernesto – tēlo pac sevi

Un visādi citādi ļautiņi parādās epizodiski, katrs savā vietā un laikā.

Viesmākslinieki:

Odiņš - Oda Odetta Wild Amazone (Stafordšīras bulterjera kuce)

Kaplis - pazīstama arī kā Egija (Stafordšīras bulterjera kuce)

Dievības:

Sīmanis – varenais miega Dievs

Vaikugaršīgs – gastronomiskās baudas Dievs

Tūlīttumanredzēs - dusmu Dievs

Vaikāgalvašorītsāp – pohmeļa jebšu paģiru Dievs

Fortūnas džentelmeņi - zināmi arī kā veiksmes Dievi

BIG THANKS to SAVER ALLIANCE J

Pateicoties tieši Saver Alliance, bija tā iespēja iegādāt biļetēnus (ja nemaldos ap 250 EUR turp/atpakaļ no Frankfurtes) lidojumam pāri dīķim un vienu no nabadzīgākajām un bīstamākajām Centrālamerikas valstīm – Salvadoru. Aiz neko darīt, paķērām klāt arī Gvatemalu. Runājot par bīstamību, jāsaka kā ir – nebāz degunu, kur nevajag un ādā paliks vesela. Bīstamāk būtu ar Canon fotoaparātu Bolderājā ap 22;10 staigāt gar vietējo šņabeni. Šis nu būs mans atskats uz vietām, lietām un cilvēkiem ko redzējām un emocijām, ko tas viss sniedza gandrīz 3 nedēļu garumā. Tehnisko informāciju par pārvietošanās veidiem, izmaksām, nočeļegiem, ekskursijām, utml. – prasīt Sintijai – ceļakājā meklējiet “Sintija”. Ceļojuma piezīmju pirmavots - http://www.salvadora2014.blogspot.com/

1.diena - 2014.gada 31.maijs 4:00, dislokācijas vieta - Dārziņi, Rīga. Miegs nāk, celties negribas. Sīmanis nelaiž vaļā... Odiņš ar Kapli arī neizpratnē blisina acis, kur ta nu tik agri sataisījušies. Parasti wake-ups tikai ap 8:00, tad staipīšanās, uzriešana, rīta tualete, paēdiens, un diena var sākties. Dukši laiski pasnaikstās, un liek uz paku.

Mašīnā tiek samests viss kas pagadās pa rokai, taču kaut kas noteikti tiks aizmirsts! Mazdārziņā tiek iepļauti maurloki, loki vulgaris, tuč tuč dillinieks.... Tomātus arī gribēju paķert, bet tad attopos, ka tie takš tikai vēl ziedos. Labi, iztiks a, vai ta nu tā būs, ka Salvadorā nebūs dārzeņu. Bet moška to mārrutka sakni (štengrumam) vajadzēja paķert!? 4:15 sudraba bulta negribīgi, bet izkustas.....pie Salaspils memoriāla, Garais Džonis sāk grābstīties pa somu, sak, jāpameklē navigācija. It kā jau līdz leišiem i braukts un ceļš zināms, bet kaut kāds nemiers dīda. Ka Tevi deviņi pērkoni - navigācijas auto lādētājs pa skuju taku aizgājis. Čirkainajam divreiz nav jāsaka - kašķis uz līdzenas vietas. Garais Džonis gan dara Čirkainajam zināmu, ka lai meklē akmeni savā puķu dārziņā, jo pēdējos 2 ceļojumus tieši Čirkainais piesmēja un pazemoja navigāciju. Šī ņēma un atriebās. Vienreiz pa visām reizēm. Tiek izspēlēti visi iespējamie varianti un beigās izlīdzamies ar GoPro USB vadu, kuru, kā tagad zināms, var izmantot navigācijas uzlādei ekstrēmos apstākļos. Kašķis tiek nolīdzināts, maucam uz Bausku. Statoilā tiek iepirkta Garā Džoņa iecienītā žiža - kapija, 1,5 šļācieni lazdu riekstu sīrupa, tuč tuč malta kanēļa un piens. Neliela vārdu pāmaiņa ar viena busa šoferi, kuram es it kā esmu nogriezis ceļu, aizlienot aizmugurē un ceļš var sākties. Pamājam ardievas Bauskas ceļu policijas ekipāžai un tālumā jau saskatāma Leišmale. Lietuva, Polija - brauciens kā pa sviestu. Fūres stāv, vietējie vēl sutina, laiks burvīgs. Vakarā esam sasnieguši Poznaņu, kuras pievārtē arī nakšņosim.

2.diena - 2014.gada 1.jūnijs Pa nakti nevar gulēt, caurs miegs. Garais Džonis paliek gražīgs. Čirkainais gan šņāc vienā vēsā angļu mierā. Varētu domāt, ka Garais Džonis vecs paliek. Nekā nebija, vīrs kā ozols. Gulēt neļauj poļu jautrībnieki un iedzert mīlētāji. Daža laba zaķa zviedziens liek spalvai uz rokām celties. No rīta, skats viesnīcas sētā kā Jāņu dienas rītā - pohains miglas blāķis, dafiga izdzertas alus pudeles, benčiki un visādas mantas pa visu sētu un piepampuši poliski runājoši bratellas. Tas jau viss, kā Janka teiktu - sūds un pieci, BET...vārtiem priekšā poļu celtnieku buss, aiz tā vēl viens visādiem loriņiem piekrauts. Ārā ta netiek. Garais Džonis jau gara acīm redz, kā tiks iekavēts šodienas mauciens, kā pa galvu pa kaklu tiks skriets pa bāni "fuck the fuel economy" režīmā un kā izbojāts 6,4 l/100km režīms. Nu neko, Garajam Džonim 2 reiz nav jāsaka. Šamais uztin autus, apauj kātus un lien pie viesnīcas saimnieka loga bungāties. Šis vēl tāds aizmidzis, vai ta pārsteigts, ej Tu sazin, varbūt domāja, ka budēļi nāk. He, es domāju gan, ja vakar nakt viņš arī piedalījās vietējās šaikas sarīkotajā pseido Oktoberfestā, no rīta ne to vien redzēsi. Es saku tā un tā, grozies kā gribi, man vajag ārā no sētas, un pa fikso.....kumeļš jāpārsien. Šis ta ne krieviski, ta poliski ar vārgu smaidu teica, "pjaķ minut hozjaen, vsjo budet porjadke".

Vīrs un vārds, Ko Jaceks apsola, to arī izdara. Kā pēc komandas viens, divi, no otrā stāva labā mutulī izveļas 5 bruģētāji. Nosteberē pa trepi, visi sariktē smēķus, uzvelk kuplo, kaut ko noburkst, salec busā un uz objektu prom. Es stāvu sētā un domāju, kurš te ir duraks, Garais Džonis vai Jaceks. Gribētos domāt, ka otrais. Eju otrreiz budēļos, tikai šoreiz izkapts līdzi. Jaceks jau paspējis i kuplo uzvilkt, i trenūzenes uzstīvēt. Stulbi smaida un saka, ka nāk arī otra dzelzs rumaka jājējs. Tas otrais, nu akurāt kā poļu pans izskatās. Labi barots, ar ūsiņu, sārtiem vaigiem.....aber prātā nāk gabals par mežu, kurā bij viens riktīgs nams, viens poļu nams, jedritvai kociņ poļu nams. Jaceks smaida, māj ardievas un nopakaļus sauc - lai atkal brauc!

Fū. Tas nu būtu darīts. Priekšā 700 km pa Polijas un Fāterlandes ārēm līdz Frankfurtei, tā kas pie Mainas. Pa ceļam pāris pit-stopi.

Vakarā nokauc bremzes Offenbahā. Kad izklīst dūmi skaidri saredzams pelēkās bultas veidols. Tajā nepārprotami var sazīmēt Čirkainā un Garā Džoņa siluetus. Viesnīca jau pēc fasādes glauna. Skatu bojā pie loga kastītēs augošās plastmasas peonijas un mārtiņrozes. Būt' zināj's būt' paķēris kādu latvāņu sēklu. Augtu griezdamies i vēl salātiem sanāktu. Viesnīcā operē turki.... 5 gab., visi uz vienu šniti, kā kloni. Maksājam savus 40 EUR par naktsmājām, dodam 50. Šamajam nav ko izdot, saka, ka vēlāk atnesīs. Kā tad. Paiet viena stunda, otra, trešā, neviens nenāk, neviens neklauvē, naudas čaukstoņu arī nedzird.

Garais Džonis aun kājas, ies budēļos. Noiet lejā, a tur ta klusums. Viss ciet, viss mierā....redzu, kā mani 50 EUR tiek notriekti lētā, piepīpētā bārā. Bungājos, bungājos līdz no vienām durvīm, cigarešu dūmu mutulī ar vēsturisku hands-free sistēmu ausīs, izveļas piemāvies subjekts, kurš uz manu jautājumu, kur šefs?, atbild - koncerto, cvei štunde varten. Es nodomāju, padi...s, padi..s un būdā. Uz koncertu?! Nevar būt. Karoče, tuvāko stundu laikā redzēju tikai sadzērušos purnus, kas baigi bīdīja štelles pa mobilajiem. Atmetu ar roku, lai jau savāc tos 10 EUR. Garais Džonis jau kā stundu sutināja saldā miegā, kad sapni, pašā feinākajā vietā, pārtrauca - hello, this is administrator. I bring U 10 EUR. Uztrūkos no miega, ielecu biksās un gāju pēc laimesta. :) apskāvāmies, atvadījāmies un pa cisām. Rīt būs gara diena.

3.diena - 2014. gada 2.jūnijs 5:00 esam norezervētajā auto placī, kur pelēcītis laidīs luni turpmākās 2 ar pusi nedēļas. Opim foršs bizness, placis priekš 150-200 auto, ofisā tāfele, kurā atzīmēts, kur, cik ilgi kāds auto atradīsies. Viss pārdomāts. Pēc tam, visus, kas atstāja auto, samet busā un aizved uz lidostu (apmēram 10 min brauciens). Uz 17 dienām tas izmaksā 54 EUR, akurāt 2 reizes lētāk, nekā lidostas oficiālajā long-term parkingā. Opis tāds omulīgs, Čirkainajam pat likās, ka opis rūc līdzi busam.....nu tā kā tajā klipā par Suzuki - sūūūzūūūkīīī! :) Labs, i. Mēs i lidostā, iešļūc iekšā, tur baigi daudz televizoru, pa visiem kaut ko rāda. Pa vienu no viņiem rāda, ka pirms 8:00 varēs aizlidot no FRA uz MAD (Frankfurte-Madride). Skatos, izkārta Starbucks zīme. Garais Džonis berzē rokas, domā, ka verēs gardo kafiju nostrebties.... Skuju, skuju, skuju.... Kā izgājām face-controli, tā viss, no Starbucks ne smaka.

Ā, gājām drošības kontroli. Tā jau viss bumbās, Čirkaino paņēma uz padziļināto kontroli. Zobenu tā arī neatrada. Šie takš nevarēja iedomāties, ka Čirkainais to ierijis. Mana soma gestapoviešiem arī neiepatikās. Paņēma, čamdīja, spaidīja..... smaida un saka, ka vajdzēs padziļināto.... es jau nav uz kašķi. Pienāk tāds pazaļš drošībnieks, how do U do? What a nice day?, utt. Es šim - beidz te dūjot, saki labāk, kas Tev pret manu BigOne'u (ne jau manu, bet fotoaparāta teleobjektīvu). Šis saka, ejam..... iešļūcam vienā kabūzī, tur priekšā ome. Paņem manu BigOne'u, paberzē šur, paberzē tur, liek analizātorā un beigās noburkšķ - U are free to go! Tā arī to koksu neatrada. Vajadzēja takš vāciņu objektīvam noņemt.

Žvīks, žvāks, 2h un esam iekš to Madrid. Nosēdās gan maigi un ar jūtām.

Lidostā bardaks lielāks nekā manā ledusskapī. Tiem, kam savienotie reisi, jācer uz Fortūnu, spējām vērot un rīkoties, vai arī jāmāk spāņu valoda. Tautā saka, ja Tev ir čujs, ņuhs un poņa, gan jau izgrozīsies. Pārējie, kuriem šo īpašību, iemaņu un prasmju nav - palieciet mājās pie televizoriem.

Žvīks, žvāks, 5 minūtes un esam vajadzīgajā terminālī, atrodam īsto geitu un ķeram kaifu, skatoties, kā aiz loga saimnieko Spānijas vasara. Te vienu brīdi skaļruņos atskan ilgi gaidītais aicinājums ieņemt vietas, pacelt beņķus, pieliekt galdiņus, piesprādzēties un izbaudīt lidojumu.

Pa ceļam arī jautrība sita augstu vilni. Atrodam mūsu vietas. Tās atrodas lidmašīnas astē. Lidmašīna Boeing A-340-300. Vietu izvietojums 2-4-2. Mēs tā teikt, pa vidu. Čirkainais ieriktējas vairāk uz vidu, Garais Džonis pie izejas - lai kātus var atpūtināt, kādam padeni palikt vai dzērienus no stjuartēm izkļančīt. Čirkainajam pie labās rokas, tā teikt "labā roka" - padzīvojuša, kādas centrālamerikas valsts pāra ģimenes galva. Skats nav iepriecinošs, izkaltis kā skals, treniņtērpā, stipri kāsē..... likās, ka tas vairs drīz nebūs putras ēdājs. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, jāatzīst, ka ēda gan, un vēl kā..... ērtības labad, sauksim to onku par Pedro. Nu tad tā..... Čirkainais labu gribēdams, sev iepriekš internātā bija pasūtinājis feini pagatavotu zivteli, ar dārzeņiem..... nu tā pa smuko. Atnāk stjuarts, saka tā un tā, Jūsu izvēle mums ir likums, pasniedz to zivi. Uz paplātes labajā tālākajā stūrī, glāzē šlankājas malks vēsa un spirdzinoša ūdens. Pedro to redzēdams, meta kaunu pie malas, paķēra to ūdens glāzi un dos to savai laulenei... kazi, varbūt brūte. Tas jau vēl nekas. Brūte ķer to ūdeni, tikmēr Pedro, skaļi šmakstinot, jau ņem ciet ēdamā paplāti. Garais Džonis jau uzroka piedurknes uz taisās iet budēļos, Čirkainais kaut ko spāniski murmina zem deguna, un tikai pēc stjuarta: Sinjor, šitais ūdens ir Čirkainajam, viņš samulsa un atdeva to atpakaļ.

Laikam jau Pedro tika sastāstīts, ka lidmašīnā tiks dots na haļavu noēsties un nodzerties, šamais nevarēja rimties. Ar acīm, kāri ķēra katru stjuartes kustību, skatoties vai tik nav kas uzēdams.

Vienu brīdi Čirkainais mani baksta un saka, ka ar Pedro nav īsti labi. Es prasu, kas ta nu? Pedro ar kāju sitot ritmu. Un ne jau šādu tādu. Dikti līdzīgs Enrique Iglesias "I' m freak!"......

Kad atnesa ēst arī pārējiem, mammīt mīļo, kas pie blakus galdiņa notikās. Ar pirkstu, kam pirmā falanga ir atstāta gaterī vai zāles pļāvējā, tika lobīts vaļā folijas trauks, kurā parasti lidmašīnās padod karsto rikti. Pirmā Pedro barības vadu sasniedza Coca-Cola, kam sekoja baltmaizes batons. Pedro kreisā roka kā ekskavators no trauciņa mutei padeva zaļbarību, labā, ar Šveices pulksteņa precizitāti, izrūnītā folijas trauciņa saturu. Noslēgums bija graujošs. Saldais ēdiens tika noprovēts ar labās rokas vidējo pirkstu (tas, kuru izmantojam laipni no kāda atvadoties vai ceļu satiksmē pie stūres esot). Tad, kad barības vads, saldo ēdienu atzina par labu esam, talkā tika ņemts metāla izstrādājums, kas eiropiešiem vairāk pazīstams ar kopēju nosaukumu - karote, un viss saldais tika nogādāts siltā un mitrā vidē. Punkts uz i, bija Pedro izgājiens ar karoti un sviestu. Principā lunchu Pedro jau bija ieturējis. Vienīgā neskartā ēdamlieta uz viņa paplātes bija sviesta iepakojums. Pedro to atplēsa, ar karoti iesmēla krietnu kumšķi sviesta un ieslidināja sevī. Laikam jau baigi smeķīgs nebija. To visu nosakaloja ar pēdējo malku Coca-Cola un tad,..... tad viņš sāka kārtot un pārkārtot atkritumus uz savas paplātes. Dievs stāvi klāt, ja Pedro uzzinātu, ka uz borta var dabūt bezmaksas zaļo pūķi. Mēs klusējam.

Žvīks, žvāks nepilnās 11h esam Gvatemalā, Gvatemalā. Kāpēc divreiz? Tāpēc, ka erudītie gvatemalieši nespēja neko sarežģītāku izdomāt, kā vien galvaspilsētu valsts vārdā nosaukt. Vai otrādi. Kas to lai zina.

Gvatemalas ašie drošībnieki izrevidēja visu ielidojošo somas, jo, redz, skeneris is out of order. Izcilā apenes, izložņā maisiņus, atver katru kastīti un somiņu. Nu labi, tas bija ātri un nesāpīgi. Vismaz lidostā, pie Iberia iekāpšanas gate bija bezmaksas WiFi. Tad nu 45 minūtes īsinājām laiku.

Žvīks, žvāks un pēc 1 h esam nosacītajā galamērķī - El Salvador. Aizpildam imigrācijas formulārus un ar 10 USD zobos, gaidām rindu pie nesteidzīgajiem un garlaikotajiem ierēdņiem. Un tad tikai sākās...... pienāk mūsu rinda, iedodam pases un..... Nothing happens...... zaķis spāniski burbuļo kā Ventas rumba, Čirkainais dod vaļā angliski, Garais Džonis mauc pa latgaļski. Neviens nevienu nesaprot. Atnāk puisietis, kas māk tuč tuč angliski.... izprašņā, kur, cik ilgi kāpēc. Vajagot kaut kādu paper work izdarīt. Aiziet un pēc 10 minūtēm ar vēl trešo murmuli atnāk. Jautā, a kāpēc uz tik īsu laiku Salvadorā? Prasu, cik tad ir normāli? 1-2 mēneši. Maucu pretī: a kas, Tu, manā vietā strādāsi?! A kāpēc mēs brauksim uz Gvatemalu, ja no tās tikko ielidojām? Bļāviens, tāpēc, ka Iberia tādu maršrutu notirgoja. A kāpēc pases tukšas (tobiš bez vīzām un citiem nešķīstiem ierakstiem)? A tāpēc, ka nomainījām. Pēc 30 minūtēm šamais ies apspriesties un pieņemt lēmumu vai vispār mūs šajā valstī ielaist. Interesanti, ka pasi jau sasmērēja un kaut ko ielīmēja. vēl pēc 10 atnāca, atvainojās un novēlēja jauku palikšanu Salvadorā. Klauni ne drošībnieki. Par ko atvainojās, tā arī netapa skaidrs. Pirmais priekšstats par izslavēto viesmīlību - ar negatīvu lietderības koeficientu.

Jā un Džoņa koferītim riteni nolauza, šamais tagad klibs, lec uz 3 kājām.

1 h brauciens ar taksi un esam viesnīcā - ieskauta ar dzeloņdrātīm, elektrisko ganu un citām ekstrām. Ar labu nakti. Ejam sutināt. Laika starpība ar LV - 9 stundas. Tā lūk!

4.diena - 2014.gada 3.jūnijs Aiz loga vēl saimnieko nakts, kad pilsētā sākas rosība. Katrs kurbulē savu aparātu, vai tas būtu mopēds, kuru vairāk stumj nekā brauc, vai tas būtu kravas furgoniņš, kuru, pateicoties bagātīgajam rūsas slānim, var caurdurt ar pirkstu. Tā kā dzīvojam privātmāju rajonā, tad šī vieta skaitās relatīvi droša. Visādi ceļveži iesaka pēc tumsas iestāšanās pārvietoties tikai ar taksi. Kā jau teicu, pagulēt vairs nevar, jo troksnis uz ielas pieaug proporcionāli gaismas daudzumam aiz loga. Ceļamies augšā, aunam vīzes, gribās ēst. Nevis vienkārši ēst, bet ēst ar lielo burtu kurzemnieku gaumē. Viesnīcas foājē, aiz priekšauta stērbeles nogrābju vienu senjoritu un saku, ka šausmīgi gribās ēst. No problem, senjor. Ieņemam brīvās vietas pie galdiņiem un gaidām. Nekā ievērības cienīga jau nebija - baltmaizes grauzdiņš, omlete, zapte, sāļš margarino, kapeja, tēja un svaigi spiesta apelsīnu sula. Grauzdiņu saplosīja barības vads. Kuņģis tā arī palika neizpratnē par neveiklo situāciju. To glāba omlete ar margarīnu un līdzpaņemtā rupmaizes rika. Tiktāl viss skaidrs, pusbadā esošais Garais Džonis ierosina doties apsekot jauniegūtās teritorijas un nomedīt ko ēdamu. Čirkainais nav uz kašķi. Uz ielas valda zināma netīrība, smārds un mūsu virzienā vērsti skatieni. Kā nekā Garais Džonis ir savus 30 cm slaidāks par vidējo statistisko salvadorieti. Man pūlī neiejukt. Čirkainais gan var pazust, tāpēc tiek ņemts aiz rokas un iets tā sauktā supermārketa virzienā. Salvadoriešiem drošība pirmajā vietā. Ar to es domāju, ka nepietiek, ka katra māja ir izrotāta ar dzeloņdrātīm un elektriskajiem skubinātājiem, pie katra sevis cienoša veikaliņa stāv mačo ar Vinčestera tipa bisi. Piemēram, veterināro klīniku sargāja viens tāds tipāžs. Izskatījās, ka šamais saskatījies Čaka Norisa filmas un tagad vien nagi niez kādam iešaut kājā. Pa ceļam, vietējās ēstuvītēs top vietējiem tik zināms paēdiens, cenas ap 1 - 1,5 USD porcijā. Kādreiz būs jānoprovē.

Esam pie supermārketa. Vienstāva, divstāvu ēkas izvietotas taisnstūra formā, kuras ieskauj žogs. 4 vai 5 ieejas/izejas. Sajūtas gan kā pie Gvantanamo bāzes. Pie visām ieejām pāris līdz zobiem bruņoti vīriņi. Pie katra no veikaliņiem vēl pa vienam karotājam. Pie bankas vispār - apsardze vairāk nekā klienti. Pie ieiešanas bankā liek vēl pasi rādīt. Labi, ka neliek čardašu uzdejot. 5 minūtēs apgājām perimetru, sapratām, ka tas nav priekš mums un iegājām paikas bodē. Principā no mūsu bodēm daudz neatšķiras, tikai te ir zaļāk, ja runā par dārzeņu, augļu un zaļumu izvēli. Iepirkumu kuļķenē nonāk pāris mango un marakujas. Pa ceļam uz būdu, no vietējās sievas, kas brauc ar sarkanu Ford pikapu (pēc redzētā, mans domāt, ka pikaps turas kopā uz godavārda), paķērām vēl 4 lielus mango (4 lieli mango = 3 USD).

Pēcpusdiena tiek pavadīta ar mango diētu, skatoties Supernatural. Labi jau labi. Džonim čakra bija atvērusies un šamais nogāja uz vietējo vistiņu fast-food iestādījumu kaut ko ēdamu samedīt. Paēdām. Sāka mākties virsū Sīmanis (miega Dievs). Akurāt uz plkst. 16:00 pēc vietējā laika. Latvijā šajā laikā ir pāri pusnaktij. Nolikāmies, pēc pašu vārdiem uz 1 h pasnaust. Jobans Bobans, kas bija par pārsteigumu, kad pamodāmies ap 22:00. Izpalika vakariņas vietējā meksikāņu ieskrietuvē, dabūjām apēst pēdējo mango un kurkstošiem :) vēderiem likāmies gulēt. Domā, ka var aizmigt.... ne vella. Un tā līdz rītam, kad jāceļas un jākuļas uz Gvatemalu.

5.diena - 2014.gada 4.jūnijs

Čirkainajam šodien vārda diena. Garais Džonis sasumina Čirkaino i pēc Latvijas laika, i pēc vietējā. Kā saka, pa daudz jau nebūs. Vakarā i doma aiziet kaut kur nosvinēt, pieliekot māgu labākajās latviešu estūlītvemšu tradīcijās. Bet pie tā atgriezīsimies vokarā!

Plkst. Ir 5:00. Šodien laidīsim ar busu (Pullmantur) no El Salvador uz Gvatemalu. Tā kā laika pārdomām pa nakti bija gana, jo Sīmanis tika padzīts pa dienu, tad celšanās problēmas nesagādāja. Noejam uz recepciju, a tur batjka. Nelielai atkāpei par viesnīcas menedžmentu... Tā kā mēs spāniski niht ferštein, a angliski viesnīcā šprehē tikai jaunietis Ernesto, cik nu Garajam Džonim tās saprašanas, tad viesnīcā ir nodarbināta visa famīlija - fāters (batjka), mučiņa (ar visām platformenēm sēdoša suņa augumā) un Ernesto (lāga igauņu zemnieka dēls). Ernesto english skills ir makten labas. Čirkainais izdara novērojumu kam seko zibenīgs secinājums, ka Ernesto angļu valodas džungļos ir devies ar britu, nevis jeņķi. Sitot ārā to akcentu. Nu labs i, droši vien, ka gribēs zināt, kas bij' tālāk.... Tad kad viņa (Ernesto) nav, pa hoteli uguņus dod vaļā Ernesto fāters un mučiņa. Šorīt uzrāvāmies uz batjkas. Garais Džonis lauzītā inglišā skaidro, ka mēs te uz nedēļu ziepēs asti, lai šis pievaktē čemodānu, kas mums noderēs, kad atgriezīsimies. Batjka skatās uz manīm kā auns uz jauniem vārtiem un neko nesaka. No grimasēm saprotu, ka batjka neko nesaprot, ap ko lieta grozās. Tikmēr jau pie vārtiem piebraucis un nervozi pie sava dzeltenā rumaka grozās ormanis. Čirkainajam gaiša tā galviņa, tiek paņemta viedtālrunī esošā spanish offline vārdnīca un notulkots Džoņa teksts, kuru parādot batjkam, tam viss kļūst skaidrs. Atvadas, bučas un apskāvieni..... varam doties.

Žvīks, žvāks, 15 minūtes, 6 USD un mēs esam pie Sheraton hotel, kas ir izejas punkts busam, kas mūs vedīs uz Gvatemalu. Biļetes norezervētas jau Latvijā. Atdodam koferi un busā iekšā. Lieki piebilst, ka šajā rīta agrumā (5:30), ar ziemas mici galvā (+24*C), ap busu skraidīja vietējais Noriss, tas kurš Čaks, meklēdams kādu kam uzbliezt. Tā jau buss pa glauno. Garais Džonis kā pa Disnejlendu - krēslu var izriktēt i tā, i šitā, i vēl kājām paliktni izvilkt. Nedaudz pacietības un roku veiklības, un no kāju paliktņa var izdabūt plastmasas gabalu, ko transformējot iegūst galdiņu. Tā kā brauciens ilgst aptuveni 6 h, tad brauciena laikā 2x padod ēst (tā kā Džonim čakra vaļā, tad nedod gulēt, dod ēst), tēju, kafiju, ūdeni kad vien gribās un neilgi pirms galapunkta var dabūt ugunsdziru nostrebties (vino blanco, vino tinto, amaretto, un vēl kaut kāda žiža, jau aizmirsu). Ā, un bombongas arī deva - paņēmu, divreiz!

Robežpāreja. Pa vidu upe. Par upi nesauktu, tāds pāraudzis novadgrāvis. Šaipus grāvim esam mēs, taipus mēs drīz būsim. Salvadoras pusē, tā saucamajā pierobežas joslā izskatās kā Getliņos. Posts un negals. Ne jau Getliņos, bet te, šaipus grāvim. Galvenais ir ķert sliktos puikas, pārbaudīt dokumentus, varbūt izspiest kādu dolāru. A visi pārējie kapitālisma blakusprodukti, piemēram, plastmasa, skārda bundžas, papīrs, aber vienvārdsakot miskaste no iepakojuma, tiek mesta zemē. Tas viss tiek vēl apčurāts, apšpļauts un sazin vēl kas izdarīts. Plus vēl grādi 30*C un mitrums. Kam tā iztēle bagātīgāka saprot ko gribu parādīt.

Braukt ar busu (zolīdu firmu) ir labāk, jo: 1) ātrāk 2) drošāk 3) ērtāk. Busa matrozis savāc visu pases un sakārto štempeļu jautājumus abās pusēs. Visus no busa pārlādēja busa mazajā brālī (busiņā) un pārveda pāri robežai. Fifīgi bija tas, ka Garais Džonis, būdams cimperlīgs jau negribēja savas glaunās lakādas kurpes sabrist, brienot pāri robežai, tāpēc mazais buss tika piedzīts pie lielā busa durvīm tā, ka varēja neminstinoties pārkāpt. Džonis jau bija satraucies par mantām, kuras bija jāatstāj lielajā busā, jo redzot to kontingentu, kas ganījās šaipus un taipus grāvim, bija pamats aut kājas un iet budēļos. Beigās jau viss bija bumbās, zelta stieni nebija aiztikuši un uztaisītais "celiņš" arī nebija nošņaukts.

Braucot pāri robežai (brauc tikai tie, kam savi auto vai šeftsmaņu organizētie starpvalstu busu reisi; pārējie kāto paši pāri) ir sajūta, ka esi nonācis brīvdabas supermārketā. Sākot no stringiem un kultūras žņaugiem (krūšturiem), turpinot ar džinsu biksām un velosipēdiem, beidzot ar TV, audio ierakstiem un katliem. Kaut kas lavočkā, kaut kas uz galda, kaut kas pie zemes uz deķa abās pusēs ceļam. Vispār Garais Džonis novēroja, ka tāda mazāka miesta veikalā, vienkopus tirgot enduro tipa močus un divguļamos seksadromus ir pat ļoti Ok. Tie kas robežu šķērso kājām, līdz tai nonāk ar chicken-buss. Atbrauc līdz robežai, mēģina tikt pāri, nu iepirkšanās pati par sevi, tad taipus grāvim mēģina noķert chicken-buss, lai nokļūtu kur ta nu gribās. Jā, un tie naudas mijēji. Ja Tev ir rokā krietns žūksnis (tobiš vari noturēt rokā) un Tu māki to visādi virpināt, Tu jau esi vienu soli ceļā uz naudas mijēja arodu robežkontroles punktā Salvadora/Gvatemala. :) lieki piebilst, ka naudiš uz robež' nemain, tāpat kā zirgus krustcelēs. Kurss nav izdevīgs. Vispārējā gadījumā 1 USD = 7,6 Quetzel.

Guatemala City. Pullmantur kruizētais buss pieripo pie Holiday Inn. Visi lec ārā, ķer, grābj. Es ar, izlecot līdzi paņēmu 3 mēteļus :) joks.... Bet joki bija mazi, kad gandrīz Garo Džoni ievīkšķīja mašīnā ar visām pendelēm. Kad šitādi starpvalstu busi pieripo, sākotnēji tiek nodibināts vizuālais kontakts ar atnācējiem, tad novērtēts iespējamais ieguvums un visbeidzot sākās audio-vizuālais tejāteris vai terors. Protams, gardākie kumosi ir bālģīmji. It sevišķi nesezonā, tad netiek smādēts itin neviens. Jo galu galā, vietējam gribas ne tikai maizīti ēst, gribas arī desu uzstīvēt un piedzert klāt ko niknāku. Nu labi, filosofijas atkāpe beigusies. Šitanī reizē no busa izveļas tikai 2 bālģīmji - Čirkainais un Garais Džonis. Čirkainais jau viltīgs būdams uzreiz iejūk pūlī, bet Džonis pie saviem 1,9 metriem, blondajiem matiem un zilajām acīm...... skuju. Jūtu, ka ar mani, man pat neprasot, vizuālais kontakts jau i. Laikam jau izskatījos gana slaucama govs. Es jau šiem skaļi neteicu, ka tā ap vēderu nav naudas kule, bet riepa. Bet krekls jau pa virsu, visu jau uz pirmo sitienu nevar saprast. Uz šamējā pirmo jautājumu: do You need a taxi? Džonis attrauca, ka ni un ni. Čirkainais jau šo jautājumu bija nokārtojis laikus. Šamie jau ar nav muļķi, zina, ka klients jāvaktē pie bagāžas izdales punkta un pirmā noliedzošā atbilde nav rādītājs par iespējamo deal vai tā neizdošanos. Bosiks ādas jakā skatās man acīs, skatās, kur es skatos, uzķer manu bagāžas vienību. Izrādās, ka busa bagāžas izdalītājs ar to bosiku uz vienu roku. Džonis jūt, ka nu būs irsā galīgā un neviens vairs nenāks palīgā. Džonis gara acīm redz kā paķēris somu viņš jož uz nofraktēto taksi. Pag, pag, nevis vienkārši jož, bet dod vaļā slow-motionā gluži kā trakā vāvere no multfilmas Over the Hedge. :) Tālāk jau tikai spēks, daile un izveicība. Auguma priekšrocība, garās rokas, senkjū verī mač un ātras kājas līdz savam taksim. Fūū, tas nu ir darīts.

Antigua Guatemala. Pēc 1h brauciena esam klāt. Interesanti, ka šajā koloniālajā pilsētiņā lielākā daļa ielu seguma ir bruģis. Ne jau feinais Vecrīgas bruģis, kas reizēm arī mēdz izpildīties, it sevišķi 5dienu un 6dienu vakaros ceļoties pretī pār mēru ieķērušiem proletāriešiem. Bruģis drausmīgs. Pilsētas vienā galā nopirksi kafiju, izbrauksi cauri pilsētai - varēsi no krūzītes dibena ar karoti neizkusušo cukuru izēst un piena putas no malām nolaizīt. Nu traks bruģis. Pilsētiņa smuka. Ēkas 1-2 stāvi, smuki izkrāsotas, katrā pa kādai viesnīcai, tūrisma aģentūrai, veikaliņam, restorānam, bāram. Respektīvi, turas un dzīvo no stupido turisto. Ir pieprasījums, ir piedāvājums. Pozitīvi tas, ka visur tūrisma policija. Jūties kā mājās, bet neaizmirsti, ka esi ciemos.

Nobāzējamies viesnīcā, ejam mainīt naudu. Lieki atgādināt, pie ieejas bankā stāv Čaks Noriss (vai pat divi un trīs), lūdzu Jūsu pasi, saules brilles noņemiet, vairāk par 500USD nemainām, nu un tādā garā. Galu galā, liekot lietā veco triku ar budēļos iešanu, naudiņa samainīta un varam doties kādu ekskūršanu nobukot. Garā Džoņa neatvairāmais ārieša izcelsmes igauņa šarms un Čirkainā viltība, dod mums to iespēju turpmākās dienas baudīt dabu. Šitais ir jānosvin. Dodamies uz vienu ēstuvi - jāsaka uzreiz, paēst ta paēdām, bet tolks ta kāds. Čirkainais ar savām advancētajām garšas kārpiņām, nosmeķējis mūsu abu pasūtījumus, teica, ka vajag uzfrišināt, jo tik tiešām, saturs bija, bet garša pliekana. Par saturu arī varētu diskutēt, bet šādā izpildījumā Gvatemalas nacionālie ēdieni lika vilties.

Aizvelkamies uz būdu. Un tad..... tad bija veicas triks ar - davai, atlaidīsies ka uz stundiņu. Laiks akurāt ap 16:00. 3x drīkstat minēt, kurš izcēla Džekpotu - Sīmanis vai mēs. Protams, Sīmanis. Pacēlāmies ap 21:20. Stilīgi. Vēders rūc, nevarēja saprast no bada vai dusmām. Labi, ka būdā Čirkainajam nebaltām dienām bija paslēpts mango, ko tad brālīgi noplosījām. Pēcāk ein klein kino un pa gultām. Rīt 6:00 brauksim vulkānu lūrēt, jāpaguļ. :) ar muti Rīgā, ar darbiem Gvatemalā...katru stundu kā pendeļpulksteņa dzeguze kūkoju, ieskatīdamies blāvajā tālruņa ekrānā, vērodams kā tuvojas rīts.... peace

6.diena - 2014.gada 5.jūnijs 5:00. Kā pēc komandas, zvana modinātājs, sāk čivināt putni un pamalē dzirdama Čikenbusu rūkoņa. Šodien plānā noiet paskatīties vulkānu. Rīts tāds drēgns un auksts, tikai plus 23*C. Viss krāsojos tumšās krāsās, jo nav apmierināti vēderprieki un padzerta kapija. 6:00 stāvam un salstam pie viesnīcas. Atbrauc klaberkaste, apbraukā smukākus un mazāk pievilcīgus ūķus un savāc tādus pašus dullos kā mēs. Brauciens, protams, pa bruģi. Džonis nervozi bakstās pa muti, taustīdams vai vienīgais zelta priekšzobs nav priekšlaicīgi zaudēts nevienlīdzīgajā cīņā ar bruģis-ride. Viss štokos. Pieved visu varzu pie kafejnīcas, tad nu kurš ko, citam tēju, citam bulciņu sagribas, citi pastrebj kafiju. Nu tad beidzot, pulkstenim tuvojoties 7 rīta stundai dodamies ceļā. Pa ceļam nothing special, tipiskas Gvatemalas ainiņas. Šur tur lauki, šur tur pa miestam, un, kā nu bez čaļiem ar bisēm.

Interesantāk palika, kad tuvojāmies vulkānam. Asfalta segumu nomainīja drausmīgs zemes ceļš, kas vijās caur ciemiem, kuri vizuāli atgādināja naturālās saimniecības. Kopskatu bojāja satelītantenas. Kā sacīt jāsaka, galvenais būt informētam par notiekošo pasaulē. Gan jau kāds banāns, ko iestumt māgā, atradīsies. Ceļš ne tikai grumbuļaini nelīdzens, bet arī lietavu izskalots.

Piebraucam pie vulkāna parka ieejas. No katra noslauc pa 50Q (aptuveni 7 USD) un varam doties. Mūsu gids, no sērijas "mi posavetovaļis i ja rešil" piešķir mūsu grupai nosaukumu Tigres jeb tīģeri. Laikam iespaidojās no tetovējuma uz Garā Džoņa kājas. Tur gan nav tīģeris, bet puma. Es gidam saku, pumu zini? Šamais saka, ka nezinot gan. Es saku, a tīģeri zini? Šis saka, zinu! Es saku, nu nemaz nav līdzīgs. Nu kaut kā tā. Citām grupām ar tiek daiļrunīgi nosaukumi - čempioni, manis jau minētās pumas un kaut kas vēl. Nu ko, ejam augšā..... te vieglāk, te grūtāk. Cits ar aizdusu, cits kāsēdams, bet kolonna virzās. Čirkainais, smagi elpodams, uztur grupas tempu, gids laiku pa laikam gana atpalicējus. Sākumā mums seko vietējie brattellas uz zirgiem - gadījumam, ja nu kāds netiek galā pats, tad par nelielu bet godīgu samaksu pastāv iespēja trausties rumaka mugurā un ceļu turpināt jāšus. Bet mēs jau nav nekādi vārguļi, to saprot arī zirgu eskorts un dodas medīt klientūru citur. Var redzēt, ka visi tomēr kalna galā būs sasvīduši kā cūkas. Kā nekā kāpiens notiek +/- 2500 m augstumā. Kas neko smagāku par pildspalvu rokā netur, tam var gadīties čābīgi, līdz pat putras karotes nolikšanai. Katru grupu, augšup un lejupceļā pavadīja 1-3 dukši. Doma tāda, kaut kas ta jādara anyway, ko gulšņās pa kaktiem, aizies līdz vulkānam plus vēl nostreļīs ko gardu tūristiem - suņus redzēju ēdam ābolus, mango, vafeles, jalapeno čipšus, maršmellovus un sviestmaizes. Vai slikta dzīve suņam. No gida prasījās plašāku, bišķi atraktīvāku stāstījumu, bet ko Tu aizelsušamies padarīsi!

Uzgājām augšā, tur viss mākonī. Baltā, necaurredzamā. Stāstījums pirmajā mirklī šķiet ticams, tur krauja, tur krāteris, tur lava, tur pēc 60km - Pacific ocean. Beigās viss ir tiesa, tikai Pacificu neredzējām, jo tik daudz laiks nenoskaidrojās. Pirms pāris mēnešiem šeit vēl varēja tuvplānā vērot lavu, bet tad maita vulkāns ņēma un izvirda. Dabūjām šļūkt no kalna pa izdedžiem, lai nokļūtu pie kūpoša lavas lauka. Ja parakās drusku zem virskārtas, tad sacietējusī lava bija makten karsta. Mums atlika, pakast bedrīti izdedžos un šmorēt uz mietiem uzdurto zefīrveidīgo švammi. Kāds savu desmaizi šmorēja, cits banānu. Tā jau pa smuko, it sevišķi, kad mākoņi izklīda.... var to iespaidīgumu noķert. Dukši, laimīgi sutināja uz siltajiem akmeņiem un žāvēja rasā nobristos kažokus. Labi, ka lietus nelija, tad gan būtu nomūrējušies... taka, pa kuru gājām bija no smalkiem saberztiem melniem gabaliņiem - domāju, izdedži un putekļi no lielā šāviena 2010 gadā, kad, pat Gvatemal City putekļu dēļ bija slēgta starptautiskā lidosta. Dūmu mutulis toreiz esot bijis 5 km augstumā. Bet cepuri nost buritto ēdājiem, šajā disasterā bojā gāja tikai 1 cilvēks. Nav zināms varoņa nāvē vai aiz muļķības.

Atbraucām uz Antigua. Šoferis, sesks tāds, iebrauc centrālajā laukumā un saka, ka brauciens ir finito. Jau taustījos pēc mačetes, bet Čirkainais atrunāja, sak' ejam ka labāk uzēst. Sacīts, darīts. Iebrienam vienā caurumā (nu tik tiešām caurumā, jo gribam taču vietējo smeķi noķert) a tur 3 mātes meitas gorās, katra gan pēc ģīmja un līdzības dažādas. Vienojošais elements - sēdoša suņa augums. Piemetam savas kuslās miesas pie galdiņa un ņemam pētīt menu. Čirkainais noskata pašu lielāko buritto, es ar', tik ar citiem ingredientiem. Atnesa mums katram pa mežonīgi lielam struņķim. Ēdams bija, prasījās gan šādi tādi uzlabojumi. Secinājums viens, tas ko kāds ir atvilcis uz Eiropu un pielāgojis mūsu māgai, ir kudiš smeķīgāks nekā oriģināls. Ne jau viss, bet lielākoties, piemēram buritto, kesadijas, suši. Paēsts i, dodamies uz būdu. Čirkainais gan netiek galā ar savu buritto un kautrīgi palūdz iesaiņot līdzi ņemšanai.

Vēlāk, vakarpusē izšļūcu uz pilsētu medīt adapteri, citādi Čirkainais palicis bez sakariem. Te ir citas elektrības štekeru dakšas. To der ielāgot, ja plāno braucienu. Tas nu tā, adapteri dabūju, bet Čirkainais tāpat bez sakariem, jo kā izrādās Tele2 neuzskata par vajadzīgu noslēgt sadarbības līgumu ne ar Salvadoras, ne Gvatemalas atbildīgajiem čiekuriem. Iespējams, LMT strādā, bet mums ta tas po barabanu. Labi, ka ir visuvarenais internāts. Eju meklēt vienu ēstuvi, kā nav tā nav. Šeit ir pilnīgi Ok, ja sezonas laikā bodīte vai ēstuve šancē, bet nesezonā aizklapēta ciet. Kāds ta teiks, ko ta Tu tur nesezonā meklē. A kā ta nebrauksi, ja flights no FRA uz Salvadoru 250 EUR uz degunu. Āreče, es jau ar saku, ka tad jābrauc. Man meklējumos piesitas viens čavella, tēlo baigi ieinteresēto, grib tā ka palīdzēt. Būtu sācis ar pēdējo, sevis pateikto teikumu, viss būtu skaidrs. Šamais mēģināja man zāli notirgot.

Iešļūcu bodē medīt ēdamo. Valsēju gar plauktiem līdz nonāku pie dārzeņu stenda. Aš vai sabijos, stāv divi brattellas, platām kājām, stroķis rokās, tramīgi lūrē riņķī. Domāju, ka šamie grib tos tomātus fenderēt, kas viņiem aiz muguras. Aš no stresa Garais Džonis gribēja vēderu pakasīt, ceļ kreklu un kasa ar. Apsargiem tas likās aizdomīgi un diez ko nepatika, sāka vēl nervozāk tirināties. Sapratu, ka laiks tīt makšķeres. Veikalā tā arī neko nenopirku, uz ielas nopirku neveselīgās fritētās vistas un uz būdu. Lietus līst, man ne jaka, ne lietussargs..... labi, ka lietus tāds silts. Tiklīdz atnācu uz būdu tad sākās tāds mauciens. Pie mums to sauc par nedēļas vai mēneša normu, šeit - normaļauskis lietus sezonā. Čirkainais špļauj uguni, ne augļi, ne ēdamais, ne kas. Džonis gandrīz vai izbaudīja budēļu ierašanos. Tā nu tas dieniņš pagāja, vienos priekos, trusikos un gumijniekos.

7.diena - 2014.gada 6.jūnijs.

Čirkainais pēc vakardienas trika - "davai, ka stundiņu atlaižamies" pus piecos no rīta jau bija gatava iet piedarbā. Iedevu iPadu - miers līdz 6:30. Tad vairs nevarēju pagulēt, jo Čirkainais sasmējās par 5.dienas ceļojuma piezīmēm. Ilgi sasmējās. Dabūju celties. Ko ta padarīs.

Brokastis. Izrādās šamajā iestādījumā makten labas brokastis padod. Tipa Guatemalan style. Omlete, melno pupiņu biezenis, avokado mērce, tomātu/kinzas salsa. Garšoja labi.

Ok, 8:00 esam pie būdas, uzpakojuši savas kuļķenes, gaidām, kad vedīs uz Atitlana ezeru.

Brauciens uz Panajachel. Žvīks, žvāks un 2,5 h esam pie Atitlana ezera, Panajachel pilsētā.

Turpinājumā, pāris novērojumi pa ceļam braucot.

Dvēseles atveldzēšana. Laiku pa laikam, ceļš pa kuru maucām (brīžiem tiešām maucām, brīžiem mana ome ātrāk pārvietotos) sakrita ar tā saucamo Ruta Panamericana jeb PanAmerican Highway. Džeki, kā uzbrauca uz šī ceļa, tā ņēmās izslāpušo un putekļiem klāto dvēseli veldzēt. Ai, kā ņēmās. Iepuļķēja 5tajā robā, pedālis rīvē kājslauķa gumiju un mauc. Mauc uz visiem 120 km/h.... ātrāk, precizēju, vairāk no tā rumaka izspiest neizdevās. 120 km/h ir ātri, ja pa pārējiem ceļiem mauc uz vidēji 40km/h. Čirkainais muļķīgi nosmaidīja, sameklēja štrumbantes, piešnallējās un noteica, ka drošībai tomēr vajag, jo šoferītis tā dikti drāž ar to mašinu. Garais Džonis gan kā ērglis, kroņa vietā, lotosa pozā (atgādināšu, ka viņu aparātos vidēji lieliski jūtas indivīdi līdz 1,7m) sēž un bauda lidojuma sniegtās priekšrocības. Ēst un dzert nedeva, bet čerkstošu rādio gan varēja klausīties un klimatkontrole arī pa busa priekšējiem logiem tika nodrošināta. Vispār jau PanAmerican highway nav nekādas bērnu spēlītes. Trans Sibīrijas lielceļš (no Baltijas jūras līdz Vladivastokai) ar saviem 11000 km ir bērna šļupsti salīdzinājumā ar PanAm highway, kura kopējais garums ir ap 48000 km (strīdi ir par patieso garumu, jo ir vēsturiskais, esošais, atvasinātais un kādi tik vēl ne).

Avārijas 3 stūris. Ja Tev Gvatemalā uz ceļa gadījusies šaize, vienalga liela vai maza, avārijas 3stūris nav jāizliek. Nevajag meklēt attaisnojumus ceļu satiksmes noteikumos, CSDD ieteikumos vai mammas norādēs. Arī 3stūri meklēt nevajag, visticamāk tādu neatradīsi. Tad nu tā. 1. Ieej krūmos 2. Nolauz maktenu zaru vai izplēs puskrūmu 3. Noliec to savā joslā 50 m aiz sevis. Situācijas modelēšana. Neprātīgā ātrumā (2 robs, pie 4 tūkstoši apgriezieni, skan neprātīgi, reāli ap 40km/h) mauc buss, kroņa vietā žvangodamies sēž Garais Džonis (Čirkainais ir pieštripējies), a te pēkšņi uz ceļa mūsu joslā puskrūms, aiz puskrūms ass labais pagrieziens... ko dara šoferis? Loģiskais saprāts Džonim saka, bremzē Šumaher, bremzē... pārliecinies par drošu manevru un tad mauc tālāk... vai vismaz apstājies un to puskrūmu novāc...... Nē, Gvatemalas pilots Antons Rekāesmāku, bez pagrieziena dod virsū un iet krūmam na apgon. Te tagad krūms izpilda avārijas 3stūra funkciju, jo apdzenot krūmu, kas traucas ar ātrumu 0 km/h, mēs sekmīgi izvairāmies no sadursmes ar noplīsušo auto. Skatās un mācās.

Cūkas ar iemauktiem. Rok ārā agavi. Agresīvi. Ne pa jokam. Ja ne nu agavi, tad goč pedele tas bija kas sukulentveidīgs. Tagad Tev, mīļo lasītāj, lasot šīs rindas rodas pamatots un bažīgs jautājums vai tikai Garais Džonis nav padevies kārdinājumam uzvilkt kāsi, vai vēl trakāk - nav sācis zeķi pīpāt? Pasteigšos notikumiem pa priekšu un atklāšu patiesību - nav gan. Tas, ko stāstīšu, ir balta patiesība. Karoče, ceļa malā sēž izkaltis vietējais kovbojs. Nu pēc mices spriežot. Blakus divi rukši. Nu tādi uz centneri, katrs. Abiem suķiem iemaukti, nu akurāt tādi paši, kā manam Odiņam (mana mīļā Stafordšīras bulterjera kuce; Odiņa pilns nosaukums ceļojuma apraksta titros - skatīt bloga ierakstu "Prologs" ;) , kad maucam pa mežu ar velosipēdu. Nu un viena no tām cūkām (maybe kuilis, uz 120 maucot fig pateiksi) neganti, aizelsusies, sparīgi eleganti kapā ārā to sukulentveidīgo. Vietējā mēroga ceļmalu apzaļumošanas ilgtermiņa stratēģija pagalam. Kā teiktu mans sens paziņa Askolds - irsā darbs un materiāls. Ziniet, te, Gvatemalā, vispār ir savādāki dzīvnieku turēšanas un labturības noteikumi. Piemēram, cūkām, ārpus apdzīvotām vietām, jābūt iemauktos un pie šņora. A kazas, apdzīvotās vietās, jāved šņorē un uzpurnī. Goda vārds... Nu točna.... Bildes nav; nepaspēju izvilkt un nobliezt...... Palicis tikai atmiņās un šajā blogā..... Ja kāds grib, uzskicēšu. :)

Ražas svētki. Latvijā krusa, lietavas un pali, šeit ievāc ražu. Uz lauka, kaudzē glīši sagulst bietes, burkāni rokas stulmeņa resnumā, kāposti. Katrā miestā, kurā pabijām un izdevās iekulties tirgū, tur varēja dabūt visu ko sirds kāro - visās krāsās, visos izmēros, garšas tonalitātēs un smakas/smaržas variatātēs. Viss ēdams. Raw-foodistiem jeb īstiem un rūdītiem flora vulgaris patērētājiem šī tipa valstis ir vēdera paradise. Viss praktiski uz vietas dabonams, svaigs un lēts.

Atkal šoferis nohalturē un izmet mūs fig viņu sazin kur. Apkārt kā lijas uz maitu salido vietējie šeftsmaņi, kas mēģina tevi app..st pēc iespējas uz lielāku $ skaita. Nebūs Jums nekādas apmpelēšanās. Čirkainais jau augstās skolās skolojies, mani samācīja, ka Tev nebūs ar vietējiem kāzusā ielaisties. Sākumā vietējais, spēlējot pa ausīm, novedīs Tevi līdz savam līmenim. Pēc tam sakaus ar pieredzi. Džonis to patur prātā, uztaisa neapmierināta tirliņa sejas grimasi, pārmet somu pār plecu un slāj pretī saulrietam. Noķer pirmo tuk-tuk, nosauc koordinātes un, Tavu brīnumu, šis nemēģina Tevi apjāt, paprasa 10Q un saka, lai lecam kulbā. Čirkainajam ta nekas, ielēca un apsēdās. Garais kā lēca tā gandrīz jumtu norāva. Nē, nē, ne sev, tuk-tukam. Atkal jau gabarīta kravas ierobežojumi. Pēc 5 minūtēm kauna pieripinām pie būdas.

Viesnīcu riktē japānis. Tripadvisor iesaka kā labu esam. Bookings arī dod labu rādītāju. Price reasonable. Ievācamies, ieriktējamies un bads i klāt. Aunam vīzes, noies uz pilsētu pavakarēt.

Sacīts, darīts. Nogājām, pie paša ezera. Atkal jau stāsts par lijām un maitu. Izdomājām, ka provēs ieēst ko vietējie ēd, nevis tūristiem pielāgoto. Nobrienam uz vietējo pupuseria. Tā ir ēstuve. Vietējo slengā par pupuseria mēdzot saukt vietējo senjoritu klēpjus jeb kā latvieši dainojot mēdz piesaukt vāverītes, ežiņas, krējuma ķērnītes un viskautko citu saimniecībā noderīgo. Labi. Ejam skatīt ko tad ēdīs. Priekš vietējiem papīrs netiek ķērnāts, tāpēc visu menu var "izlasīt" vizuāli blenžot uz grilu vai piepaceļot katliņu, toverīšu un spainīšu vāciņus. Tie kas nezin valodu, papildus ielūr kaimiņa šķīvī. Tas nepieciešams, lai varētu nodefinēt darba uzdevumu pavārei, dot norādes pa gaļas izstrādājumu vēlamo daudzumu, apdedzināšanas intensitāti, zaļbarības daudzumu un visbeidzot, vai ta ēdienu picante (tulkojumā no spāņu mēles - ui ku jestrs) arī vajadzēs. Tiek pasūtināta vista, paprāva ribu sloksne un virtene ar chorizo desām. Katrs šis gaļas izstrādājuma veids 15Q. Pārējais kā piedevas un atsevišķi jāpiemaksā par drinkiem. Mums uz 2viem 50Q sanāca, i vēl 4 dukši kauliņus nosūkāja un nokraukšķināja. Chorizo desa bija feina, nu dikti smeķīga. Interesanti sasieta - tajās vietās, kur zarnu parasti sagriež spirālē, sasnien ar šņori, Gvatemalā šņori aizstāj ar zāles stiebru. Eco, es jums teikšu, biedri, eco. Ja godīgi, tad šī bija pirmā ēdienreize Centrālamerikas brauciena laikā, kad ēdiena garšas buķete bija vispilnīgākā. Porcija kā uz kaušanu. Lieki jau piebilst, ka barības vads saplosīja chorizo, a kuņģim tika viss pārējais. Jā, un tik feini bija bez tiem vietējiem Čakiem Norisiem ar stroķiem. Lai gan, varbūt pat būtu feini, noīrēt tādus un tad būt kā tādam "Stiļjagam". Aina. Nevis tā Poiša, bet manis uzburtā. Pirmais un vienīgais cēliens ar vienu vienīgu epizodi. [mūsdienas. Gvatemala. Kaut kur pie Atitlana ezera] Mauc pa ceļu Atitlana ezera virzienā bars (nu vismaz 12) tuk-tuku. Skaņa zvērā, putekļu mākonis ņemerennijs, neprātīgā skaļumā, basiem rībot skan dueta Sandra mega grāvējs "Mazcenas mobilais", ko izpilda Rihards Lepers. NB. Tie kas nav dzirdējuši, fiksi iesitat YouTube un noskatieties. No tuktukiem ārā karājas vietējie ar stroķiem. Kaut ko auro un māj ar rokām. Centrālajā (nu tas, kurš zelta krāsā) tuk-tukā Garais Džonis izgāzies, saulesbrillēs, ar ūsiņu, ieeļļotiem pieglaustiem matiem, un vienu zelta zobu...... atbrauc uz piekrasti ieturēt maltīti..... pa 25Q jeb 4 USD. Laikam jābeidz tās vecās gangsteru un vesternu filmas skatīties. :)

Paēsts i, tagad laidīs uz būdu. Vakars paiet seriāla Game of Thrones zīmē. Noskatījāmies 4 sērijas. Čirkainais jau 20:00 krākdams ņēmās pa gultu, lai 4:00 no rīta man paziņotu, ka miegs nevienā acī. Ko darīt? Ko darīt, ko darīt. Jāguļ. Arī, ja negribas jāguļ. Raksturs jāaudzina.

Nu tad tiekās rīt.... eju sutināt.

8.diena - 2014.gada 7.jūnijs

Šodien mauksim ezeru (lago Atitlan) apskatīt. Liela tā pļaņčka nav, gandrīz kā Liepājas ezers. Tūrīte ietver sevī laivu, kas Tevi aizved uz kādu no miestiem, izlaiž uz stundu un tad velk uz nākamo miestu. Pus dienu tādā veidā var nobumbulēt.

Pirms starta laivas kapteinim tiek iedota dienas izpeļņa. Tā arī neuzzinām, cik katrs maksā, cik pārmaksājis un cik uzvārījies. 9:00 tiek dots starts, mūsu laiva tā kā izraujas vadībā, tā kā nē. Beigās tomēr nē, jo citas laivas tajā virzienā nebrauc. Citas laivas vispār nebrauc. Čirkainais dod savu rezumē - tur laikam pie vainas nesezona. Sezonā laivas ir pillas ar stupido turisto, kas grib braukt miestus skatīt. Nesezonā nevar vienu laivu novākt.

1.miests. San Marcos La Laguna.

Miests kā jau miests. Vispār jau velk uz sādžas statusu. Divas ielas. Viena no labās uz kreiso, otra no austrumiem un rietumiem. Pa vidu satiekas. Tur baznīca, skola un vēl fig viņu identificēsi kas. Interesanti, ka baigi labi uz aci var redzēt, ka ezerā ūdens līmenis ir cēlies pa metru. Zem ūdens puse mazmājiņas (nejaukt ar sirsniņmājiņu), vecais laivu steķis, kāda uzmūrēta apmalīte. No vietējiem loģiski izskaidrojumu nesaņēmu, norakstīju uz globālo sasilšanu un tuvojošamies Saeimas vēlēšanām.

Pēc uzrakstiem uz katras sētas, kokos iekārtajiem ziņojumu dēļiem un "vietējo" bālģīmju izskata - skaļi Čirkainajam daru zināmu, ka šī ir svaigēdāju, veselīga dzīvesveida un tūristu naudas iesmelšanas vieta. Uzraksti vēsta, ka vari palikt eco būdā, bungalo, teltī. Par to protams, Tev noplēsīs 9 ādas un vēl matus piedevām. Ziņojumu dēļi vēsta, ka bezmaz vai katrā caurumā var ar jogu un no tās atvasinātajiem fizkultūras elementiem nodarboties. Pie viena no šādiem ziņojumu dēļiem piestiprinātais virziena rādītājs (koka dēlis ar bultas attēlu) aicina mani iet starp diviem žogiem, čut ne iekšā tādā mēslainē, kur es savu kuci lietus laikā nedzītu, kur nu vēl pats čurāt ietu. Var jau būt, ka aiz tās sētas mani apņemtu miers, apgarotības sajūta un es kļūtu par pārdesmit dolāriem vieglāks. Var jau būt. Džonis netic mārketinga trikam un laiž ļekas. Galu galā mums tikai stunda dota.

Vietējie bālģīmji vairāk izskatījās pēc hipiju mazbērniem, visvisādiem rododanderu bērniem, nevis eco dzīvesveida piekritējiem. Var jau būt, ka nav akurāts Garā Džoņa "skati vīru pēc cepures" piegājiens, bet.... cepures viņiem nebija, taukaini dredi vai bižainas pīckas. Tos ko redzēju, drīzāk bija apgaroti pēc vakardienas vietējā bāriņa happy hour labumiem.

Kāds cits caurums (nu tipa domāts viesnīca, būcenis, eco lodge, utml.) lepojas ar Eko pārtikas audzēšanu. Paņēmuši vecas plastmasas pudeles (iz pod koka-koli), augšējo trešdaļu nost, izgriež sānā caurumus, piepilda ar zemi un mauc vienus iekš otras, veidojot Eko stabu. Tāds stabs, pie labiem apstākļiem aplaimos Jūs i ar dilli, i ar salātu, i ar kādu garšvielu. Brīdinu uzreiz, nekas nopietnāks tur neiznāks. Interesanti būs, bet irsā darbs un diļļu sēklas.

Kāds cits eco draudziņš, ietaupīja uz dēļiem naudu, taisīdams savu Eko žogu. Jautāsiet no kā? Dāāā, nu elementāri - vecām, plastmasas, 0,5 l, iz pod koka-koli pudelēm. Liekam rindā, ar drāti sastiprinām, pa virsu no abām pusēm (dabā skatoties sanāk no abiem sāniem) kaut ko apmetumam līdzīgu. Nokrāsojam, pa virsu sarakstam eco, natural, mamma daba utt. Ja vēl tiem tūristiem eco kampaņas ietvaros ieborē, ka viņiem tas žogs jāpieriktē, nu vispār maļina, draugi! Sēdi skaties, kā tūrists no sazin kurienes ieradies ( tērējot laiku un naudu), paliek Tavā eco teltī (kas sastiķēta no visa kas pa rokai), pērk un dzer kolu, pēc tam to pudeli pats vēl iemūrē žogā (atkrīt atkritumu izvešana). Super.

Bet super bija viena raw-foodistu kafe, kur Džonim sagribējās kafijas pupu uzlējumu sadzerties. Divi deguni, divi karstie dzērieni, divas kūkas, ikurāt 10USD. Tie divi deguni paši par sevi ir foršākie, karstie dzērieni bija dzerti labāki, bet tās svaigās, neceptās kūkas. Viena bija ar laimu un makadāmijas riekstiem. Otra ar šokolādi un zemenēm. Nu varen labas. Stunda ir prom, laižam uz otru miestu.

2.miests. San Juan La Laguna.

Pie tādas kā lagūnas jau bija. Ja salīdzina Bolīvijas tuksnešos redzētās lagūnas, šitā bija smirdīga, līdz autiem brienama pļaņčka. Kāpēc, tāpēc, ka vietējie, GarāDžoņaprāt, dzīvo kā..... gribētos jau teikt cūkas, bet tad man varētu nākties atbildēt cūku konventa priekšā "za bazar". Nu nezinu, kā lai saka.... mazgājam traukus - netīro ūdeni un ēdiena paliekas ezerā. Izēdam čipšu paku, kur likt? - ezerā. Kanalizācija - ezerā. Tā kā ezeram nav caurteces, no tā upe neiztek, tad varat iedomāties visu to krāšņumu tajā ezera pusē uz kurieni pūš tās vai iepriekšējās dienas vējš. Šorīt tā zampa bija šajā ezera pusē atpūsta.

Pietauvojamies pričalā, saņemam 1h brīvbiļeti un varam iet dzīvē. No piestātnes uz nosacīto centru ved baigi stāvā iela. Nav būts San-Francisko, bet bišķi atsit filmās redzētās epizodes no turienes. Uzejam augšā, špacierējam. Džonis sadomāja, ka draugos būs jāieliek galerija ar bildēm un reklāmām, kas sagleznotas uz māju brandmūriem, fasādēm un korēm. Bet tas būs, kad atbraukšu.

Šļūcam pa vienu no ielām. Skatos, kas ta tas! Tā takš kukurūza. Pieeju tuvāk, točna kukurūza. Pie tam tvaicēta. Varu teikt, ka tvaicēta, "zaļa" kukurūza šādā izpildījumā man garšo labāk, nekā dzeltena, gatava un vārīta. Būs video, kur redzams kā Džonis, rokas vicinot, tīrā spāņu valodā, vispār bez akcenta, sastiķē kukurūzu. Process tāds, ņemam brangi noaugušu kukurūzas vāli (pirms tam vēlams notvaicēt), iesēdinām resnajā galā skalu (tas kalpos kā rokturis), ieziežam vāli ar manojēzi, pa virsu visu apslakam ar to kas ir pa rokai. Mūsu gadījumā - kečups, sinepes un asa zaļā mērce. Ka nenoēsties. Kā teiktu Garais Džonis, kas var būt labāks par šo.

Kukurūza nokopta, nonākam vienā laukumā, kur renovē baznīcu. Tā jau smuka. Priekšā ziedojumu kaste, uz kuras skaidrā angļu mēlē izkliegts aicinājums ziedot baznīcas atjaunošanai. Vislabākais, kas man šajā epizodē patika, bija blakus baznīcai uznaglotais koka šķūnis ar ranillas jumtu. Tur iekšā sēd bars sievišķu, jaunu un vairs ne tik. Priekšpusē stāv runātāja un apgaismo cacas par sieviešu lietām. Kad mēs tur bijām, runa gāja par sievišķajiem dzimumorgāniem. Nu feini, paklausies sprediķi, izsūdzi padrem grēkus, noklausies lekciju un Tu jau esi par kripatiņu labāks cilvēks kļuvis.

Ejot atpakaļ uz mūsu jūras laineri, iešmaucām mākslas galerijā. Viens kleksējums nonāca mūsu rīcībā. Tāds varen smuks, ar eļļu uz audekla, mazu reljefiņu, tipa redzamas vietējo darbības kafijas pupu ievākšanā. Noteicošais iegādes faktors - neredzētais rakurss (skats no augšas) un krāsu bagātība (piesātinātas, biezas).

3.miests. San Pedro La Laguna.

Kā saka, kapteinis nepaspēja gāzes pedāli līdz galam uzgriezt, kad jau atkal uz 1h jātraušas ārā. Miests bišķi lielāks par iepriekšējo. Saucamajā ostā planē tūristu mednieki - ar kājām, laivu, auto un tuk-tuk. Vislabākais hīts ir piedāvāt Tev laivas braucienu uz citu miestu, kamēr Tu vēl godīgi neesi iztrausies no laivas. Tā vien gribas ko sulīgu pateikt, bet nevaru.... valodu nezinu! :)

Šajā miestā top apskates objekts - savvaļas tirgus. Nekas jau uh un ah..... normāls Centrāltirgus, tikai vietējo izpildījumā. Visvairāk mani fascinē, šajās karstajās un mitrajās valstīs, gaļas tirdzniecība. Kamēr lauķis to suķi atved uz tirgu, kamēr kāvējs no sirds patikas izvicinās ar mačeti, kamēr tirgus sieva izkārto mantu...... neticu, ka neviena sūdu muša nepaspēj uz to vistas krūtiņu atstāt testamentu vairāku simtu oliņu veidolā. Var jau būt, ka vietējos šāda štelle nemaz nesatrauc. Iespējams, vajag tikai pietiekami augstu temperatūru, lai tie mūdži ietu pa skuju taku uz labākiem medību laukiem.

Džonis sludināja un sludinās - gribi garšīgi vietējo ēdienu noēsties - ēd uz ielas. Varbūt nebūs autentiski, bet gardi gan. Mēs pie tirģeļa paņēmām buritto mexicano. Tas nekas, ka kukurūzas tortillas vietā ar balto bulku. Pildījums bija pārdomāts, svaigs, garšīgs. Uz ūsiņu! Maucam tālāk.

4.miests. Santiago Atitlan.

Pastaigājām, pafočējām. Nekas īpašs. Suvenīru bodes, viesnīcas, ēstuves. Tirgū ananāsu nopirkām. Kā vakarā secināsim, nu varen smeķīgs. Šajā miestā sadomājām paēst. Apsēžamies, sakoncentrējamies, pasūtinām un gaidām. Vai ta cilvēks mierīgi var pasēdēt, dabu pabaudīt. Gvatemalas tūristu čakarētāju jaunā gvarde ir klāt. Sākumā viena mazgadīga sievišķa izskatā, pēcāk pievienojās tāda paša vecuma mačo. Bet kādi diletanti! Latviešu valodā nerunā, angliski arī nē. Tikai muld vienā muldēšanā pa spāniski. Rauj viņu koks to valodu. Iemācies bērniņ kaulēties. To ar nemāk. Tad, kad nauda jau nolikta somā, tad iet vaļā piena upes ķīseļa krastos. 2 par 1 cenu, 3 par 1 cenu; šitais komplektā ar to un tas ar šito. Nu vai zini. Tēlo beigtu un prom neiet. Atvelkas tas puišelis. Tam stratēģija cita - viņš prezumē, ka Tu kā tūrists esi gatavs ziedot labdarībai (jo tos sūdus, ko viņi tirgo, citādāk kā par vējā izmestu naudu nevar saukt) kaut kādu noteiktu naudas summu. Tad nu šis tirliņš iet pie Tevis un mēģina pārdot savu preci tās summas apmērā, ko Tu vicini. Protams, par iespējami neizdevīgāku kursu Tev. Šamajam līdzi bija tikai viena izmēra, izskata un cenas :) rokassprādzes. Sākumā vismaz skatās acīs. Redzot, ka Tev to figņu nevajag, turpina pārdot, kratot mantu degungalā, bet jau blenžot apkārt, vaktējot citu nelaimīgo. Rezumē tāds, mēs paēduši un laimīgi, tirgotāji skumji un škrobīgi. Un galvenais, ka visi kā uzmedoti uz Čirkaino. Laikam juta, ka auguma līdzība dos savā laukumā priekšrocības.

Ejam uz piestātni. Čirkainais sāk runāt, ka vajagot jaunu deķi, ko paklāt viesistabā, kad godi nāks. Svēta lieta. Atkal jau nestrādā pieņēmums, ka jo tālāk no lielākā tūristu skrejceļa un suvenīru bodīšu koncentrācijas, jo lētāk. Skuju. Tālākajā galā sākumcena bija 120-140 USD. Pie pašas piestātnes sākumcena 70-80 USD. Pie mūsu nosauktajiem 50 USD, vairāksolīšana apstājās, tika špļauts un sists plaukstā, un deķis ievīkšķīts maisā. Šitais ir jāpasvin. Ienesam savas miesas kafijas bārā. Kapija tik garda, ka Čirkainais paziņo, ka šitādu viņa ar ar mani no rītiem iestrēbtu. Runājam par pirkumu un nevaram saprast vai mūs uzmeta un mēs pārmaksājām, jeb pēc vietējās tirgotājas pieejas - labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Kā nekā nesezona un labāk pārdot kaut ko, nevis mēģināt apjāt un palikt bešā. Nu nekas, tas zaķis, kas mums pārdeva tūres un apskaitīja sevi uz 50USD, tagad arī samaksāja - uzdāvināja Čirkainajam deķi. Jo viņas vārdi, dažu tūru ietvaros, nesakrita ar darbiem. Mācība, vēlreiz izlasi vai uz papīra ir rakstīts tieši tas pats, par ko tikko vienojāties mutvārdos.

Sākās lietus un pērkona negaiss. Diedzam uz laivu un braucam uz māju.

Mājās šķinām iekšā ananāsu un pabeidzam skatīt Game of Thrones 3.sezonu.

9.diena - 2014.gada 8.jūnijs

Rīts. Celties negribas. Čirkainais gražojas, sper deķi zemē un kliedz vaimanas.

Tikmēr Džonis ar savu lietpratēja aci ievērtē situāciju aiz loga - pa nakti normāli lietus žvidzinājis. Saimnieks krāso viesnīcas iekšpagalma sienu zeļonkas krāsā. Labi, labi. Kas vēl. Saule spīd? Ku ta tik agri? Pēdējās 2 dienas līdz pusdienām viss pa miglaino. Džonis netic savām acīm, jož uz vannas istabu skatīties pa otru logu. Jomajo. Točna, saule spīd, lietus nav, mākoņu nav un beidzot var redzēt visus 3 ezeru ieskaujošos vulkānus. Čirkainais, šitos brīnumus dzirdēdams, beidz māžoties un jau pēc 3 minūtēm miera stājā paziņo par gatavību doties vulkānus iemūžināt. Pie reizes izdomājam arī brokastis vietējo gaumē ierīt.

Kas darījās uz ielas. Bēdu ieleja. Puikas vakar bija atlaiduši vaļīgāk jostas un tā pavairāk paniekojušies ar zaļo pūķi. Visi cīņā zaudēja. Viens bija nolicies pačučēt pie viesnīcas žoga. Kad nācām atpakaļ jau vairs nebija, pats aizrāpoja, vai sieva ar mīklas rulli aizdzina, nav zināms. Viens tipāžs pie vietējās bodītes ar čomaku sūca alu. Pēc norasojušās bundžas spriežot, alēns bija auksts, bet pēc sejas izteiksmes, ar kādu viņš to mēģināja dabūt sevī, izskatījās, ka viņš zirga sūdu būtu pārkodis. Koroče, vēl daudzi sagurušām sejām tika manīti.

Nonācām piestātnē, safočējam vulkānus tā un šitā. Iesim brokastīs.

Brokastis. Izlēmām, ka ēdīs turpat, kur aizvakar pusdienas. It kā būtu citi varianti. Abas pārējās blakus ēstuves vēl grillus nekurināja. Arī bufetnieces izskatījās gurdas. Nekas, pasūtam un gaidām. Jobans Bobans. Brokastis ēd tā riktīgi - uz šķīvja vāļājās pasūtītā omlete ar tajā iecepto Chorizo desu, kā arī rīsi ar dārzeņiem, sacepti makaroni un dārzeņi. Džonis bija pasūtījis rīta kapiju. Atnes baltu žižu māla krūzītē. Nostrebjos, hmmm..... Nevar saprast kaut kas uber salds. Vēlreiz.!?!? Čirkainais izsaka minējumu, ka visticamāk kafija saldināta ar krietnu devu iebiezinātā piena. Beigās Čirkainais neiztur, ņem ka to kafiju garšot. Pēc tam tāds zviedziens...... Čirkainais smej vēderu turēdams un, knapi spējot izdvest, jautā: Tu zini, kas tajā krūzē?.... ,?!?!?....tur ir pārsaldināta auzu tume ar kanēļa piešprici.... Kas, kas? Džonis tā gribēja kafiju, ka spēja to sagaršot tur, kur tās nav. Cik smalki smadzenes strādā. Sākumā jau likās, ka nav labi, bet kaut kā negaidīju, ka man "cafe con leche" vietā iesmērēs auzu tumi vulgaris..... smalki, ne?

Ejot atpakaļ uz būdu sadabūju foto pierādījumus manis jau pieminētajām kazām namordņikos. He he he :)

12:00 mūs savāc no būdas un ved uz Antigua. Tur mūs izmet Plaza Central. Velkamies ar visām somām uz Maya Travel, kantori, kurā norezervējām tūres un kurš apņēmās glabāt mūsu somas, kamēr viesosimies iekš Tikal - sens maiju civilizācijas kultūrvēsturiskais piemineklis. Aizejam, a kantoris ta ciet. Ko nu? Sadomājām uzzvanīt. A zona ta nav, tobiš Tele2 šajā aspektā sucks. Doma netiek atmesta, eju medīt kādu vietējo, kas uzzvanīs, izteiks manu sāpi, izstāstīs risinājumu un tiks dāsni atalgots. Trešais kantoris pēc kārtas izrādās veiksmīgs, čalis runā angliski. Tā un šitā, jā, viņš to zaķi no Maya Travel zina, viņa esot māsa zaķiem kas strādā iekš Ash Travel, tepat aiz stūra. Kamielis Džonis ir uzkrāvies, iet meklēt Ash travel. Ir ar'. Zaķis bišku līdzīgs zaķim no mūsu kantora. Tā un tā, es latviski, viņa spāniski. Tik daudz, ka ir problemo viņa saprot. Es saprotu, ka kaut kas lietas labā tiks darīts. Dzin, dzin, dzin.....man dod trubu. Vārds pa vārdam, somu varu atstāt viņu kantorī, viņa to nogādās mūsu kantorī, kurā to varēsim dabūt pēc atgriešanās. Paldies par to pašu, ticamības momenta nav... bet ko darīs, uz piramīdām līdzi nestieps. Labi, somu atstājam, ejam pastaigāt.

Čirkainais pret ziedojumu ieiet baznīcā. Pafočē, paskatās vietējo tusu. Šie baznīcā ne tikai palūdzās, padzied, bet arī ieturās, uzsit klaču ar mācītāju.... nu vienvārdsakot, labi pavada savu brīvo laiku. Es tikmēr ārā vēroju 2 tirliņu izdarības. Man liekas, ka varētu būt mazdēls ar vectēvu, bet tikpat labi, 2 dažāda vecuma un izcelsmes indivīdi. Abi, stāvlaukumā pie baznīcas, uzņemas ieviest kārtību, riktējot, kur nu katram jāparkojas, jābrauc un citādi jāiznesas. Naudu čaļi grib, bet strādāt ņefiga. Vectēvs labā ķirsī, nē, šajos klimatiskajos platuma grādos labāk piestāvētu.... vectēvs dižā ananāsā, knapi turas kājās, kaut ko māj ar rokām.... ja es sēdētu autiņā, nevarētu saprast, kam viņš ko saka, kam paredzētas roku kustības un nedod Dies' vectēvu ieraus riteņa arkā.... jaunajam tirliņam acumērs vispār nešancē un viņš nedomā, kā auto vadītājam pēc tam ērtāk būs izbraukt. Ka tik kaut kur ieparkot, pastāvēt blakus, pavicināties un saņemt lielo rubuli..... Traģikomiski.

Baleaditas. Kas tas tāds? Ēstuve, kurā saimnieko viens čalis, tā teikt ģimenes uzņēmums. Čirkainais gribēja šo tankštelli apmeklēt jau tad, kad bijām pirmo reizi Antigua. Toreiz, Garais Džonis apņēmības pilns devās šo vietu meklēt, bet nekā. Lietuvēns, ja ne vairāki, bija piemetušies un neļāva to vietu atrast. Kā šodien izrādījās tā bija metrus 50 no vietas, kur pārstāju to meklēt. Smiekli caur asarām. Puņķi un asisnis. Spēks un daile. Es pats todien, kad šo kantori neatradu, sasmējos, ka būs funny, ja tad, kad iesim ar Čirkaino, ēstuve atradīsies. Nu labi, pie lietas. Vietas iestādījumā tik daudz, ka 20 cilvēki stāvus var satilpt. Nezinu kā Vecrīgas stand-up bāros, sen nav būts, bet pēc nostāstiem, jo vairāk cilvēku, jo intīmāka atpūtas atmosfēra. Te tāpat. Tikai šodien te mūs sagaida šefs (sauksim viņu par Rodrigez), kas pats šmorē un pasniedz. Viņa sabutiļņiks a ļa Antonio un viņu kopīgs paziņa Huans. Antonio kliedz, lai nākam iekšā, baudot ēdienu, vīns līšot straumēm un mūzika skanēs. Pēc nelielas vārdu apmaiņas secinu, ka Antonio ir saticis to pašu Dievu, ko čaļi Panajachel....- vaikāgalvašorītsāp. Bet Antonio jau ir omu uzlabojis un kaut ko sūc no glāzes. Spriežot, ka ēstuvē bija tikai viena vīna pudele, kas bija neatvērta, pārdevās tikai alus, tad skaidrs, ka Antonio zem letes bija kas niknāks.

Pasūtām Baleaditas, kas ir principā vienīgais ēdiens, kas te pieejams. Jāsaka kā bija, nemēģini - kļūsi atkarīgs. Kā raksta TripAdvisor, viens čalis esot šito mantu noprovējis, palicis Antigua vēl uz mēnesi - piekopis izlaidīgu dzīvesveidu un barojies ar šiem izstrādājumiem. Principā tā ir tortilla (nesapratu kviešu vai kukurūzas), kurā tiek likts attiecīgs pildījums un karsta pasniegta uz pīta salmu šķīvīša. Lai katru reizi nav jāmaina šķīvis, starp to un pankūku bija kulifāna celītis (citi pazīst arī kā celofāna kulīte, plastmasas stērbele). Sākumā nomēģinājām ar vistas pildījumu. Fonā Antonio spēlēja dzīvajā uz ģitāras spāņu un angliski dziedošo meldiņus. Brīžiem aizbrauca auzās, bet kopumā ok. Huans ik pa brīdim piedziedāja, bet izskatījās, ka viņu vairāk aizrauj selfiju kustība - fočēja sevi izkliegdams vārdu whisky, tad drudžaini to visu kaut kur iepostēja. Uzēdām, kļuvām atkarīgi, pasūtījām vēl. Šoreiz pēc šefa izvēles. Nekad nevarējām iedomāties, ka pankūka, pildīta ar uz grila apceptiem ķiplokiem un viegli marinētiem spinātiem, garšotu tik debešķīgi. Iesaku, ja kādreiz sadomājat aizbraukt uz Antigua Gvatemalā. Kronis visam, kā 2 vietējie lenca Čirkaino. Nu tā diplomātiski - ja gribas iečilot labākajā klubā miestā, welcome. Ieeja bez maksas, 3 drinki bez maksas.....ai, ai, ai.....Čirkainajam jau acis deg, kā nekā pirmā baleadita tika noskalota ar vietējo tumšo - Cabro. Dūša uztaisīta, Čirkainais nu grib iet gatves deju griezt.

Esot pilniem līdz ūkai (var teikt arī lūkai, jo tas paātrinājumu nemaina) šļūcam sava tūroperatora kantora virzienā. Ka Tevi sasvīdušie āži - vaļā..... no tiesas vaļā. Eju budēļos. A kauties ta nav ar ko. Kā izrādās, basņa jau sacerēta. Tas zaķis, kas mūs apkalpoja esot dikte slima palikusies (suns saprot ko ēdis un kantorī vairs nerādās), aizvietojot kolēga. Šamajam visu laiku šancējot kaut kas ar acīm, vai ta sarkanas paliekot, vai ta graužot, vai ta viss kopā. Gribēju jau teikt, lai beidz tos porņikus lūrēt. :) beigās aizšļūcu līdz Ash Travel un ar savu tarbu vilkos uz Maya travel. Lai arī Džonis ir kārs uz piedzīvojumiem, bet ne tādiem, ko vienpersoniski nohaltūrējusi viena mamzele Gvatemalā. Būs ka jāatstāj slikta atsauksme par šo kantori. Punkts un basta.

Nu tad beidzot kā baltie cilvēki. Aizšļūcam iedzert kafiju un pavērot ļaužus centrālajā laukumā.

18:00 transfērs uz Gvatemala City. Tur 2 h meditējam autoostā, no kuras sekos 9 h nakts mauciens uz Santa Elena. Tas ir aptuveni 500 km uz ZA no Gvatemala City. Arī brauciens no Gvatemala City uz San Salvador ilgst 6 h, lai gan jābrauc tikai 275km.

Labs i, see U rītā.

10.diena - 2014.gada 9.jūnijs

No rīta ap 6:30 esam Flores. Man patika kā Čirkainais šo miestu nodēvēja - tūristu rezervāts. Un zināma taisnība jau ir. Santa Elena pilsēta atrodas pie Lago Peten Itza. Šajā ezerā ir sala, kas ar tiltu savienota ar sauszemi. Sala ir nosaukta par Flores. Te ir tikai viesnīcas, ēstuves, bodītes. Uz šejieni var tikt ar auto vai tuk-tuk pa tiltu vai ar laivu pa ezeru. Šeit mīt tūristi. Viss viņiem pakārtots. Līdz ar to arī drošāk nekā ārpus rezervāta. :)

Ūsains brattella mūs sagaida un saka, ka būs mūsu šoferis. Nu ja jau dikti grib, lai jau. Braucam uz lidostu. Tur ar 15 minūšu intervālu, katru rītu ielido divi reisi no Gvatemala City, ar Tikalas apskatīt tīkotājiem. Man jau viss vienā putrā. Kur inki savus nocietinājumus būvējuši, kur acteki, kur maiji. Tas, kur šodien laižam, ir Maiju mantojums. Kamēr mēs kafiju dzeram, ūsainis gaida klientus.

Žvīks, žvāks 1h mauciens, nepilni 60km, līdz esam Tikalas miestā. Parkā ieeja 20 USD. Pat ja Tu esi norezervējis vienu no 3 parka teritorijā esošajām viesnīcām, tāpat jāpērk ieejas biļete. Gribi to visu jaukumu saullēktā vai rietā skatīties - maksā ragā.

Mūsu grupai piekomandē gidu. Lāga opis, ar savu redzējumu un viedokli. Mūsu grupā ir 5 cilvēki, Garais Džonis, Čirkainais, viena sieviete no ASV (kas 20 reizes brauksi uz Belizu, arī šoreiz, bet vēl pieķērusi klāt Gvatemalu). Vēl viens pārītis no Vācijas. Zaķis gan vairāk pēc spānietes izskatījās, lai gan brīvi šprehēja gan vācu, gan angļu, gan spāņu mēlē.

Iespaidīgumu šim parkam, manuprāt, iedod tas, ka piramīdas atrodas džungļos, kuros mīt jaguāri, pumas un vēl 3 kaķveidīgie. Te mīt tarantuli, čūskas, pērtiķi, tukāni un mākslīgi izveidotajā dīķī pat kroksis. Bija 2, viens no tiem dabūja vienvirziena biļeti. Lielāko daļu dzīvo radību var sastapt krēslā vai naktī. Pa dienu tie sutina. Gids jaguāru pēdējo reizi redzējis pirms 2 nedēļām, krēslā, kad pēc saulrieta tūres devušies prom. Ar tādu gidu var iet izlūkos. Par katru zāli, krūmu vai koku var pastāstīt. Bija stāsts arī par koku, kuram maiju kultūrā tika piedēvēts pārdabisks spēks, tas savienoja pazemes valstības n līmeņus ar debesu valstības n līmeņiem. Šis koks burtiski ir attēlots asa sižeta piedzīvojumu fantastikas trillerī Avatars. Aiva, Eiva vai kā tamlīdzīgi bija tur apsaukts.

Parādīja gids lapgriezēju skudru midzeni un viņu iemīto taku. Skudras grauž viena auga lapas, pa gabalam (vismaz 10x lielāks par pašu skudru) nes uz pūzni, audzē uz lapām kaut kādu sēni un mielojas. Redzējām arī mērkaķus, kuriem tā patīk tūristi, ka tie pa džungļu augšējiem stāviem nonāk virs upurējamā tūrista un vārda tiešākajā nozīmē izkārnās uz galvas. Mums tas gāja secen, bet i bijuš' gadījum'. Dzirdējām pērtiķus, kas paši maziņi, bet rīkles.... oi, oi, oi... Kad tika uzņemta filma Jurassic park, dinozauru izdoto skaņu vajadzībām skaņu cilvēki esot sēdējuši kuitos (biezi krūmi. Liepājas pusē) un ierakstījuši šo tēviņu izdotās skaņas. Šādi tiek dalīta teritorija. Abi bari bija gana tuvu, lai viņu mērkaķošanās celtu gaisā spalvu uz rokām. Nu, protams, stāsti, kad, kādiem nolūkiem šīs piramīdas tika celtas, kas cēla, cik ilgi un ar ko bija rados. To visu neatstāstīšu, ja gribās iegooglējiet. Bijām uzrāpušies līdz vienas piramīdas augšai, cik nu to atļāva trepe. Šajā punktā esošs cilvēks ir augstāk par 1/3 Gvatemalas teritorijas - tās, kuru klāj džungļi. Tā teikt, vari sajusties kā džungļu pavēlnieks, maiju valdnieks. Lieki piebilst, ka visā parkā mudžēja no dažādās uniformās tērptiem vīriem ar stroķiem. Citam bise, citam pistole, dažam pat AK-47 jeb kalašņikovs...... kam mazāka dienesta pakāpe, tas vicinājās ar mačeti.

Skaidrs ir viens, ka Tikalas komplekss, Belizas komplekss un Machu Picchu ir tās, ko vajadzētu paskatīties. Varbūt kāds oponēs, sakot, ka Meksikas Čičenica ir krutāka... maybe...... bet uz turieni kaut kā nevelk.

Savas 4 h nostaigājāmies, tad iekodām maltīti. It kā saturā ierastu, bet pirmo reizi nepārsālītu. Tvaicētie, nedaudz apceptie dārzeņi bija paša laikā. Pēc tam mūs ved atpakaļ uz Flores.

Visu pēcpusdienu nīkstam Flores. Silts, mitrs...... ļoti nogurdunoši. Ejam veldzēt dvēseli ar jogurta saldējumu (uzjauca mums mango-ananāsu). Tā gaidīšana mani piebeigs. Esmu sasvīdis nejēgā, krekls nežūst, bāāā. Pulkstenis rāda 7 vakara stundu. Busa nav. Čirkainais jau izspēlē sazvērestības teorijas. Džonis ņem kājas pār pleciem un pošas uz vietējo tūrkantori budēļos. Beigās jau buss atbrauca, paņēma arī mūs. 20:00 no Santa Elena startējam uz Gvatemala City. Neskatoties uz 9 h pārbraucienu, jūtamies labi. Secinājām, ka viss atkarīgs no busa beņķu ērtuma. Galvenais, ka var zobus izmazgāt. :)

Pa nakti bišķi korķī pasēdējām. Divas fūres, līkumotā kalnu ceļā pamanījās saiet ragos. Rezultātā abas uz ceļa krustām, abām kabīnes nodegušas. Bija vai nebija bārbekjū, grūti teikt. Bet rindas gan. Tai, kurai braucām pretī, savi 7 km bija.

Tiekamies rīt.

11.diena - 2014.gada 10.jūnijs

6 no rīta ieripinām Gvatemala City. Transfēra šoferis mūs jau gaida. Lēcām busā, pa ceļam vēl 4 turisto savācām un velkam uz Antigua. Jau kuro reizi šī ceļojuma laikā iebraucam un izbraucam no šī miesta. Varētu jau likt mīksto, bet Maya travel kantorī stāv Čirkainā sega un glezniņš. Jābrauc. Raksturs jāaudzina.

Esam klāt. Ejam uz Maya Travel. Ciet! Diez kāpēc mani tas neizbrīna, nesatrauc un neskumdina. Tāpēc, ka zinu, ka ja viņi līdz aizbraukšanas neatvērsies, tiksies ar dusmu Dievu - tūlīttumanredzēs.

Aizejam uz 15 m attālo Burger King, paņemam pa kafijai un tējai, lai leģitimizētu savu klātbūtni viņu tualetē. Tur gāja vaļā ikrīta svētais apmazgāšanās rituāls. Nekas nevar būts labāks par zobu rūķīšu izlikšanu no viņu patvaļīgi apdzīvotās platības.... nu vismaz uz laiku.

Čirkainais kā jau pieradināts un atkarīgs no baleaditām, sāk dīdīties, nu ejam Džoni, nu ejam. Nu aizejam. Ko ta mēs tur redzam. Ciet. Ko ta Tu gribi 9:10. Čirkainajam bēda klāt, ko nu darīs, kā nu būs. Mierinu un solu, ka mēģinās tādas uztapināt mājās. Čirkainais priecīgs.

Ap 9:30 startējam uz Gvatemala City. Pa ceļam uzņemam vēl vienu braucēju no viesnīcas- muzeja, kurš tā kā pāvs, rotājas, nesdams 5 zvaigznes. Stilīgākais jau tas, ka šāda līmeņa proletariāts brauc ar cita veida transportu, ne ar tādu busu kā mēs. Tam čalim laikam pietrūka 35 USD, lai ar taksi 30 minūtēs tiktu līdz Gvatemala City. Nu mēs pa 1 h aizbraucām.

Izmeta mūs ap 10:15 pie Tica Travel tūres biroja, kurā tad nu nositām laiku līdz 14:00, kad brauksim atpakaļ uz nabadzīgāko un lētāko Centrālamerikas valsti - El Salvador. Uzēdām pusdienu, Džonis tapināja ceļojumu aprakstus, Čirkainais pielaboja.

Čiki, briki un jau 14:00 traušamies busā un laižam back to San Salvador. 275 km 6 h. Tāda ir bilance. Gvatemalas pusē mūs pavada lietusgāzes. Temperatūra nokrīt no +28*C Gvatemalā, līdz +21*C robežpārejas punktā. Gvatemalas pusē velkam savas miesas no busa pases atrādīt. Mums uzbrūk. Nē, nē, ne jau traki ziloņi vai badīgi zemnieki...... Naudas mijēji ar naudas žūkšņiem... maina visu no USD uz Quetzel un otrādi. Viens zaķis piedāvāja banānmaizi/kūku mājas gaumē. Bads jau lika par sevi manīt, bet atmetu to domu. Jāatsitās no 20 par viena zaķa uzmanību. Paldies, man pašam sava. Tad vēl muitniekiem patīk fotoalbūmu pasē aplūkot. Viss bumbās. Gvatemaliešiem vispār pie kājas, kas pa lielam iebrauc vai izbrauc no valsts. Doķus pastās un sveiki. Salvadoras pusē šiem nav pat normāla būda, kur patverties. Sēž džeki teltīs. Uz robežas noturēja 40 minūtes. 3 aizdomīgos izvilka ārā uz pratināšanu un konfrontāciju. Beigās visi sēžam busā un kratamies uz galvaspilsētu.

Ap 19:00 esam iekš San Salvador. Ņemam aiz bārdas pirmo taksistu, un par 10USD esam būdā. Gandrīz vai kā mājās atgriezušies. Ziniet, cilvēkam pilnai laimei vajag maz. It sevišķi pēc zināma kultūršoka, desmitiem stundu autobusā un 3 dienu dušas iztrūkuma. Vajag karstu dušu. Džonis gan vēl labprāt ierītu kādu buritto.

Sacīts - darīts. Metam pekeles stūrī, dolāru saišķītis padusē, jožam uz Las Fajitas. Tas ir tas iestādījums, kuru gribējām apmeklēt, kad pirmo reizi sabijām El Salvador. Toreiz Fortūnas džentelmeņi (Zināmi arī kā veiksmes dievi) nebija mūsu pusē un pār mums valdīja Sīmanis (varenais miega Dievs). Šoreiz Sīmanis stāvēja kaktā un nokaunējās par izgājušās nedēļas amzieri. Nepilnās divās minūtēs, platu smaidu izrotātu seju, Džonis Čirkainam pataisa vaļā ēstuves durvis. Istabeņa, kas citreiz pilla ļaužu, tagad pustukša stāv. Mums, badīgajiem igauņu zemniekiem, tas netraucē mest kaunu pie malas un pakalpot kurkstošajam vēderam, ieņemt vietu tuvāk virtuvei.

Tiek atnestas ēdienkartes. Čirkainais, zaglīgajām ačtelēm zibot, boksterē ēdienkarti, izlasot no tās vēderam piemērotākās ēdmaņas. Izvēle apstājas pie makten prāvā buritto. Beigās būs ar maktens, nu riktīgs struņķis. Garais Džonis no bada jau pa fāzēm sagājis - lasa ēdienkarti no labās uz kreiso, pie tam vēl augšupēdu. Nu kā ta Tu, cilvēks būdams, pie bada vari šitā kaut ko saprast. Apgriežot ēdienkarti augšupēdu, Džoņa skatiens dziļdomīgi apstājas pie grillētām rukšķētāja ribiņām. Labs i, nav ko vēderu kaitināt, pasūtinām un gaidām. Atnes pillu šķīvi ar pašu ceptiem kukurūzas čipšiem, 5 veidu mērcītēm, tomātu-sīpolu-kinzas salsu. Gandrīz jau pierijāmies ar uzkodu. Džonis jau grasījās mērcītes ar karoti klopsēt. Čirkainais Džoni nokaunināja, sak', ciemos jau esi, ne mājās, un nemaz nedomā mērci no šķīvja laizīt... ij nedomā. Kādu laiku miers. Vēders jau sākt nedaudz murrāt, pielabināju ar gaidāmajām gastronomiskajām izvirtībām. Teicu vēderam, ka atļaušu kādu kauliņu patērēt, ja labi uzvedīsies. Šis nu pacietīgi murrā. Urā, dzērieni klāt. Čirkainais strebs ūdeni ar minerāliem. Džonis nostrēbsies Coca-cola. A atnes arī šņabja glāzītē kaut kādu žižu. Domājām, ka šmigu. Nekā nebija - svaigi spiestu laima sulu. Nu tad to pa piešpricei pielejam i ūdenim, i kolai. Cits smeķis uzreiz. Un tad nāk ēdiens - buritto un ribiņas. Kas par smaržu un kas par garšu. Es Jums saku, tām ribām bija klāt E621 jebšu UMAMI jebšu garšas pastiprinātājs. Ēd, ēd un nevar atrauties. Kuņģis jau ziņo par iespējamo evakuāciju, bet Tu cilvēks nevari atrauties. Noēdām visu pa tīro, pa kluso vēl ar maizīti pa šķīvi izbraucīju. Basta. Pasūtām rēķinu, a šie vēl saldo atnes - čipši apslacīti ar medum līdzīgu substanci un apkaisīti ar pulveri, kas garšoja pēc āboliem un kanēļa. Aš knapi līdz būdai tiku, visu laiku gāžos uz priekšu...... a ko Tu gribi, pēc šitāda rauta, rumpja smaguma centrs no dibuā uz vēderu izmainījies.

Čau! Šodienai viss, rīt jauna diena, jauni piedzīvojumi....

12.diena - 2014.gada 11.jūnijs

Mūsu čoms Ernesto šodien mums sataisījis mazo visas dienas izbraucienu pa Ruta de las Flores, vai mūsu mēlē - puķu ceļu.

Atkāpei un nervu atslābināšanai - viesnīca Hotel San Jose Hostal un tai piederīgie.

Ernesto. Sprauns, labi barots un pieklājīgi audzināts salvadoriešu mačo. Vaigā tā ap gadiem 25, realitātē - 20. Studē ekonomiku. Viņš ir mūsu Salvadoras māju - Hotel San Jose Hostal vienīgais angļu mēlē runājošais indivīds. Ernesto riktē viesnīcas jautājumus iekš booking.com, facebook u.c. angliski risināmus jautājumus. Ernesto mučiņa - izbijusi bankas darbiniece, viesnīcas menedžments. Ernesto fāters, lāga puika, angliski neprot. Izbijis inženieris, tagad piešancē par viesu izklaidētāju, tuvākās un tālākās Salvadoras tūrēs, proti, viņš ir gids. Nu, viesnīcas viesiem. Viesnīca - tipa viss sācies 2004.gadā. Kad uzprasījos uz 10gades svinībām, Ernesto sāka kaut ko murmulēt par 2007.gadu. Viesnīca feina, maza, viesmīlīga. Sajūti māju atmosfēru. Kad ielidojām Salvadorā, palikām te 2 naktis. Kad atgriezāmies, Ernesto mums ierādīja labāko viesnīcas numuriņu par to pašu cenu. Vai ta var teikt, ka par mums netur rūpi. Mēs jau ar tukšām rokām arī neieradās. Iešķiņķoja šamajiem Liepkalnu gardumus un pildītos "riekstiņus". Ja kāds domā maukt uz Salvadoru, rakstiet vēstules, iedoš adresi. Būs labi. Arī privātās tūres Ernesto sariktē labu labās, pieskaņo Tavām vēlmēm un naudas maka biezumam. Cenas labākas nekā tūrfirmu piedāvātās. Piedevām nav jāsēž busā ar vēl 10 sasvīdušiem ķermeņiem. Izrādīs labākās vietas, ieteiks, sarūpēs. Labs i, atpakaļ pie šodienas.

Ruta de las Flores jeb puķu ceļš ir ceļa strēķītis uz rietumiem no El Salvador galvaspilsētas San Salvador. Tiem kam patīk cīpari, tad piezīmējiet savos bloknotos, ka braucot no pilsētas jāuztausta lielceļš Nr.CA-8. Tad kad kādus kilometrus 68 būsiet nomizojuši, tad, sākot no 72km līdz 107km akurāt būsiet uz puķu ceļa. Ferštein or niht ferštein? Savu nosaukumu ceļš ieguvis pateicoties ziedonim (riktīgi viss zied no oktobra līdz februārim), kas vērojams abpus šim ceļam. Šī ceļa šarms nav tikai ziedošie laksti tā malās, bet gan uz tā (tā malā) esošie 5 koloniālā stilā ieturētie miesti. Puķu ceļu saukā arī par Salvadoras kafijas centru (sirdi). Blakus ceļam atrodas kafijas plantācijas, miestos daudz mākslas priekšmetu un amatnieku darinātu nieciņu. Var dabūt arī mazajām rociņām darinātas (grebtas, izcakinātas, izrotātas) mēbeles, i jaunas, i restaurētas. Respektīvi te darīt ir ko - var staigāt, ar velosipēdu izbraukties, auzu motora mugurā izjāties, ar kvadraciklu nobraukties, apmeklēt kafijas plantācijas un noprovēt to mantu. Tāpat var skatīties vulkāniskos ezeriņus, noslēpušos ūdenskritumus un ošņāt puķes. Var ļauties jutekliski erotiskam piedzīvojumam un pabarot ar sevi knaušus. :) kamēr braucām uz pirmo apskates objektu, braucām pa 3 joslu štrāsi katrā virzienā, bez atdalošās barjeras. Atdalošā strīpa savu 5 metru platumā. Prasu, ka ta šis pa skrejceļu. Izrādās, točna skrejceļš. Ja kāds gaisa kuģis netiek līdz lidostai, savus 50km pirms galvaspilsētas var mest mierā uz šī skrejceļa. Bija reiz gadījums... brauc samosvals, pretī žigulis... nē, nē, tas bija no latviešu grāvēja "Limozīns Jāņu nakts krāsā"... Lido lidmašīna.... baigi lielais laineris.... no ASV uz Salvadoru.... pilns ar gringos (vietējie ar palamu "gringos" apzīmējot visus no ASV izcēlušos ļautiņus).... noklājās tam dzelzs gabalam viena turbīna.... nu paši saprotat, nekāda dižā aršana nav... pilots telegrafē sakaru tornim, bļauj klausulē, ka nu ir sūdi... dispečers dod komandu armijai, tie fiksi aizklapē to šoseju (pa kuru tagadīņās braucam) un laineris nāk zemē rūkdams. Sausais atlikums - visi dzīvi, kurš sirmāks, kurš par pārsimts gramiem vieglāks, bet dzīvi. Vienīgais 30 koki pa galam. Lainerim spārnu pletums tāds pieklājīgs, neierakstījās tai šaurajā stērbelē. Laikam, kad būvēja šoseju, tik lielu lidmašīnu vēl nebija. Viss plūst, viss mainās.

Pirmā piestātne.

Vietējo un tūristu iecienīta aktīvās atpūtas, miesas un gara stiprināšanas poligons. Var jāt, var braukt ar kvadracikliem, var ālēties par trasi, kas akurāt atgādina Mežakaķi Siguldā (šķēršļu trase kokos), var mēģināt laisties pagarā nobraucienā pa trosi. Pārējie var iestrebt vai ko ieēst vai pabaudīt dabu. Mēs izvēlamies padzert kapiju, padraiskoties šķēršļu trasē un iemēģināt "pendeli". Kas ir pendele? Čirkainais arī nezināja. Ernesto gan baidīja, ka esot ekstrēmi, šis otrreiz vairs nedarīs. Es teiktu, ka atrakcija bišku atsit pulksteņa pendeles svārstības, bet tikpat labi tas var būts svārsts. Lietas būtība - fizikas likumu un zemes pievilšanas spēka mijiedarbība. Zemē ierakti 2 nomizoti baļķēni. Augstums savi 10 metri, attālums starp baļķeniem savi 4 metri. Stabu augšpusē iekārtas tādas kā V veida šūpoles. Čirkainais tiek iedabūts drošības sistēmā, pieķēdēts pie šūpoļu apakšas, aizāķēts un uzvilkts augšā (tobiš uz aizmuguri, kā stopkadrā apstādināts mirklis, kad šūpolēs esi sasniedzis maksimālo augstumu šūpiņā uz aizmuguri). Tiek dota komanda, Čirkainais rauj striķi, un aidā. Čirkainais spiedz, bļauj, mētājas rokām.... vienā rokā kamera, kas visu to iefilmē. Džonis no apakšas iebildē visu, kas zem svārkiem :) . Nu kaut kādas 3 minūtes pačilo tajās šūpolēs, kad apstājas, uzraugs padod trepi, lai var notrausties lejā. 1.uzdevums tā kā būtu izpildīts.

Tālāk seko Džoņa iznāciens. Džonis ies pa šķēršļu trasi. Kuru ta ņems, prasa instruktors? A ko piedāvā?, Džonis dod pretī. Instruktors: ir trase mīkstajiem, tad tiem, kas baiļu nepazīst un tad ir - misija neiespējamā. Neies jau blamēties meitiešu priekšā, Džonis ies grūto trasi. Daudz jau to šķēršļu nebija, kādi 8. Principā visi jau sastapti pie mums, izņemot rāpšanās sienas elementus. Instruktors pa priekšu, Džonis elpo pakausī. Nonākam pie šķēršļa, kuru jāpārvar ar rokām karājoties un virzoties horizontāli iekārtā trepē. Instruktors paziņo, sūdi i, viss slapš, nevar pāriet. Nav tāds nevar, i tikai negribu. 3 roku kustības un Džonis i pāri. Ko nu? Instruktors nevar taču blamēties. Šis dullais, rāpjas uz to trepi un ņēmās to šķērsot pa augšu. Nu i piemērs jaunajai paaudzei. 2:0 mūsu labā. Maucam dzert kapiju.

Kafiju Džonis paņem to dārgāko. Redzēs, kā ta nu būs. Nekas jau nebija. Lauziens konkrēts, tāpat kā ar kopi luwak (pasaulē dārgākā kafija - sesks apēd kafijas pupiņu, izdi..š, tad to grauzdē un pasniedz siltu kūpošu krūzītē :)) Indonēzijā. Pa stipru, neizteiksmīga, pārāk skāba. Secinājums, mana vārgā mādziņa pie tik krutiem padzērieniem nav pieradusi. Vajag ko vienkāršāku.

Labs i, laižam tālāk. Te atkal jāpiemin, ka puķu ceļu pilsētelēm šarmu piedod apgleznotās mājas. Katrā pilsētā ir pa vienai baznīcai. Liela daļa māju apgleznotas. Vienā miestā Džonis knipsē meistaru darbībā. Šis nav ļauns, dod Džonim otu - mālē ka pats. Divreiz nav jāsaka, zilā krāsa uz mājas fasādi tiek triepta treknā slānī. Laikam jau pa daudz gribēju izpausties, šamais saka, būs jau labi, būs jau labi. Katru zīmējumu mākslinieks paraksta. Otas, krāsas un darbu apmaksājot vietējie vietvalži. Būs arī gleznojumu galerija par Salvadoru.

Vienā miestā no vietējiem iepērkam mango - zaļos un dzeltenos. Kamēr domājam cik tad maksās, cik tad ņems, beigās pa 1 USD dabūjām 6 zaļos mango (pēc garšas atsit zaļas krizdoles) un 10 dzeltenos. Ui, kā vakarā noēdīsimies.

Pa ceļam iesperamies vienā kafūzī, iestrebt kārtējo kafiju. Te arī paķērām kādu paciņu mājvešanai. Te provējām kafe Mocha - espresso, kakao, piens, madeļu sīrups. Zvērā laps.

Bads klāt. Bubinu un saku Ernesto, met mierā, ēst gribas (ar plato ē). Šis saka, no problem, griežas iekšā vienā ēstuvē.... super.... Pašiem savs mini botāniskais dārzs, ar strūklakām, ar oranžajām karpām un bruņurupučiem. Sava vistu kūts - ja pasūti visu vai omleti, tad esi drošs, tā klukste ir no pašu dārza :) It kā daudz vietas, bet viss dizains iekārtots tā, ka pie katra galda sēdošajiem ir sava privātā telpa. Šodien ēdam, ko iesaka Ernesto - vistu. Atnes katram puskluksti, piedevās rīsi, tortillas (tikai kukurūzas plācenis), dārzeņi. Piedevām izdīcu smeķīgu, karsto jalapeno mērci - jalapeno pipari, sīpoli, pipari, krējums. Mēli var nokost. Esam atkal pilni līdz lūkai. Vēl neliels špacīrens pa pēdējo no miestiem un pēc 10 h izbrauciena esam mājās. Izdevusies diena tiek noskalota ar kapiju, labās sajūtas stiprinātas ar kuplu Kubas cigāra dūmu... tiek uzēsts mango..... laiks Sīmanim.... rīt laidīsim uz Salvadoras pludmalēm, skatīt vaigā Kluso okeānu.

13.diena - 2014.gada 12.jūnijs Vella ducis... šīdiena, pateicoties Ernesto izgājieniem, pagāja laiskojoties pa pludmalēm, izveicot gastronomiskas izvirtības un atklājot pasaules kausu futbolā tiešraidē no Brazīlijas. Bet par visu pēc kārtas. Kārtībai jābūt un raksturs jātur rāmjos.

Rīts, ka jau ierasts, sākas ar ikrīta vingrošanu, balss izvingrināšanu, gardām brokastīm un kapiju. Laikam jau es Jums nav devis zināt, ko tad šie padod brokastīs... Ir divu veidu - continental un tipico jeb local (pa iezemiešu gaumei). Tās kontinentālās ij redzēt negribu, cik ta var štopēt baltmaizi ar džemu un uzdzert kaut kādu izvilkumu. Mēs štopējam iekšā vietējo māgai domāto - cepts banāns (ne tāds kā mums, bet viņiem te ir lielāki, tieši otrās riktes pagatavošanai domātie), tad ir omletēns no diviem pautiem, baltmaizes doniņa, pupiņu-rīsu-tomātu-sīpolu-kinzas kiš-miš pie kam vēl uzsildīts un tāds kā baltais siers ar kaut kādām sēklām (bišku atsit mūsu pašu sieru ar amoliņa sēklu). Piedzert dod svaigi spiestu naranjos sulu (apelsīnu). Šorīt bija svētku diena, padeva svaigo apelsīnu un zemeņu sulas mix....smeķīgi. Nu un, protams, tēju un kapiju. Brokastis i māgā, esam gatavi doties mazā izklaides braucienā.

Ernesto saka, ka vēl 3 minūtes, var redzēt, ka šim vēl mute kustas. Skaidra bilde, kāpēc mājā kaut ko gatavot, ja var pie mučiņas atbraukt noēsties. Ok, sēžam miera stājā un gaidām starta šāvienu.

Braucam. Ernesto tāds sašļucis, nerunīgs. Čirkainais sāk viņu tincināt, izrādās, ka šamais vakar ar savu draudzeni sastrīdējies un klopi uztaisījis. Ragi dūņās. Gribējis šodien viņu ņemt izbraucienā kopā ar mums, bet nu nekā. Es iesēžos viņam blakus priekšējā sēdeklī un mierinu, būs jau labi. Ja gribi izraudāties, še, ņem manu plecu un manu kreklu raudu dvieļa vietā. Ernesto turas kā vīrs un drīz jau kreņķis ir prom.

Kamēr gaidām, vesels bars gringo (amerikāņi) krāmē savas somas džipa kulbā, paši maurodami kāpj busiņā un kaut kur dosies. Šie viesnīcā bija sutinājuši 2 naktis. Palīdz viņiem 3 tūristu policijas mačo, ar stroķiem, protams. Kā vēlāk izrādīsies, tie ir gluži ne misionāri, kas dodas uz tādiem kā bīstamiem Salvadoras nostūriem sludināt kapitālismu. Un Salvadorā, ja Tu kā vietējais tusē un visur vadā turisto, tad drošības nolūkiem Tev jāziņo tūrisma policijai un, ja pastāv kādi draudi, viņi piekomandē pavadošo kortežu ar cik nu vīriem nepieciešams. Ja vajag, tiek nodrošināts arī atbalsts no gaisa, ar pāris iznīcinātājiem :) . Uz 8 gringo bija 3 poliči.

1.pietura. Muelle de la Libertad.

Zemāk piekabināju vienu foto no internāta dzīlēm (nav iespēju pielikt pašu bildēto, bet nu vismaz lai Jums i poņa pa ko iet runa). Miests kā miests. Šitais ir slavens ar savu ikrīta zivju tirģeli tieši uz mola. Bildē var redzēt, ka mola sākumā ir tādas kā nosegtas vietas, kur rebes bīda tādi turīgāki šeftsmaņi. Zem atklātās saules andelējas visi pārējie. Doma tāda, ka zivju veči mauc okeānā, pievilina tās zivteles, krauj laivā un pret rītu mauc krastā. Piebrauc pie mola, bocmanis nolaiž krānu, laiva tiek pieāķēta, 15 sekunžu laikā uzcelta uz mola. Laivu uzriktē uz rateļiem un ar visu mantību paved tālāk, lai ir kur nākamos zvejniekus izkraut. Tad nu no laivām vai lavočkām iet vaļā nebēdnīga andele. Te brauc arī krutu un dārgu restorānu par zivīm atbildīgie indivīdi, lai iepirktu vajadzīgās zivis. Te ir pat serviss, ja negribi to šmuci mājās nest, izveicīgi, saulē iedeguši un iesvīduši vīreļi, ar veiklām un precīzām roku kustībām dekapitēs pirkumam galvu, izlaidīs kiškas un atkaulos. Tulkojot krievu teicienu - par Jūsu naudu, jebkuras kaprīzes! Tirgo te visu. Man kā zivju bendem jau būtu jāzina, bet visas zivju zortes arī es nepazinu. Plekstes nebija, tas bij' droš kā Šveices bankā. Bija doradas, mencas, tunči, n zortes garneles, krabji, kalmāri, lobsteri, austeres. Zivis visās krāsās un izmēros. I tirgoja arī pa kādai āmurhaizivij. Es gan tāda izmēra "siļķīti" laistu vaļā, lai paaugas, bet ko Tu vietējam padarīsi. Kaut ko uz tās maizes arī gribas uzlikt. Vot Jums mežonīgais kapitālisms.

Iebildējam, pavērojam. Čirkainajam ataust atmiņā Kankāles (kaut kur Francijas rietumos, pie Atlantijas okeāna) austeru ieslidināšanas rauts.... Čirkainais gara acīm jau redz kā arī Klusā okeāna austeres, laima sulas pavadītas, dodas uz citiem medību laukiem. Tā teikt, ziedojas garstronomisko izvirtību Dievam "vaikugaršīgs". Skuju...nav neviena, kas var attaisīt. Varētu jau ar zobiem rubināt vaļā to austeri. Bet tam džekam, kas tipa pievaktē lavočku un tirgojas, kamēr saimnieks aizgājis neceļos, mutē kapsēta... vien pāris dzltenīgi zobi rēgojas..... tas nebūs nekāds kodējs. Nazis ar viņam nav..... laikam jau neko citu kā mačeti rokā nav turējis. Rauj viņu dzelošā nātre, ka nemāk tirgoties, nu i nevajag. Sapakojam pekeles un laižam tālāk.

2.pietura. Playa el Tunco.

Pludmales nosaukums tieši pārburtojot latviešu mēlē sanāk - Cūkas pludmale. Kāpēc? Tāpēc, ka tas akmens izaugums (skatīt bildi zemāk), kas rēgojas iz ūdens, savulaik ir bijis akurāt cūkai līdzīgs. Man jau pēc bildes vairāk izskatās, kā Santa Klauss, kas izlicies garšļaukus uz ziemeļbrieža ādas pie kamīna slapās kājas žāvē. Bet katrs jau redz pa savam.

Nu pa šito pludmali var teikt vienu - slaistu paradīze. Šeit ar slaistiem saprot sērfotājus (i meitas kā ievas, i vīrus kā ozolus (dažs labs pēc sausa sprunguļa gan izskatījās, pie kam aizmirsis saules krēmu uzziest)) kuri, kā man likās, lielāko dienas daļu sērfo (vai to imitē), kaut ko stiprāku pīpē (domājams kādu kaprona zeķi), vakaros līksmo ar zaļo pūķi (muziciņa te arī ir) un šad tad kopojas. Te ir viesnīcas (zemāk esošajā bildē ir redzams, ka kāds vietējais amatnieks par koka sprunguļos saskatījis līdzības un sastiķējis sērfotāju.

Te ir tikai viesnīcas, pludmales bāri, melnas smalkas smiltiņas, akmeņaina un klinšaina okeāna gultne un..... viļņi. Tā jau pa smuko. Bet spiedīgs šodien pēc vella.....+92* pēc Fārenheita. Ja atmiņa mani neviļ, tad no šitiem grādiem atņem 30, tad atlikumu dala brālīgi uz pusēm un iegūst mums ierastos Celsijus. Un tā, man sanāk akurāt +31*C. Mitrs un silts. Saule uzspīd brīžiem, pamatā aiz mākoņiem, bet var just, ka pieķer ša-ka-tā.

Izbrienamies pa jūru, paskatāmies, kā ta sērfo - lielākie lietpratēji sēž malā, strebj apinīti un gudri komentē, iesācēji sitas pret akmeņiem un rij jūras ūdeni, pārējie, metrus 200 no krasta trako pa viļņiem. Feini. Tā kā peldēt negājām, tad velkam uz bāriņu. Pasūtinām ko nu kurais - Čirkainais grib dekapitētu kokosu nostrebties, Džonis ņem jau iemīļoto cola-cola ar mazo laima sulas šotiņu, Ernesto kaut kādu ledus tēju. Runas ir par visu - nodokļu politikas salīdzināšanu, nodarbinātību, biznesu. Arī par liderīgākām lietām - pirtī iešanu, Līgo papardes zieda meklēšanu, šašlika cepšanu un izslavētajām latvju zeltenēm. Ernesto jau uzprasās braukt uz Latviju študierēt un baudīt Latvju zemes labumus. Šis jau 10 gadus gaidot dzīvošanas atļauju ASV, šim tur Bostonā krusttēvs mitinās, bija domājis tur braukt. Ernesto mums dara zināmu, ka, ja Salvadorā būtu tik viegli tikt pie iebraukšanas atļaujas kā latvju bāleliņiem, Salvadorā nebūtu kas banānus audzē. Visi rautos uz apsolīto zemi.

Vēl aizejam līdz vienai viesnīcai Ernesto čomaku apciemot. Šis tur ir īpašnieks un vasaras sezonā Ernesto uzspēlē kādu dīdžeja setu. Esot pavilcies uz elektronisko mūziku. Bet tas tā, hobija līmenī un lai zaķus copētu, jo iekš Salvadoras ar dīdžeja aldziņu grūti izvilkt. Šim esot sapnis tikt līdz Briselei, kur katru gadu pulcējoties elektroniskās mūzikas grandi - Tiesto, Armin van Buren un citi tipāži. Labs ir, laižam tālāk.

Pa ceļam uz nākošo pieturu, apstājāmies dažās vietās, izdarām "kontrolšāvienus" foto atskaitei. Izbraucam arī 3 tuneļus. Garākais 300m garš - bez apgaismojuma, joslu iedalījumiem, bez ventilatoriem, ārkārtas zvanu telefoniem un evakuācijas izejām. Karoče, ja te notiek šaize, tikai veiksme un ātras kājas var palīdzēt. Caur tuneļiem braukt ar iedegtiem gabarītiem (gaismu tuneļa galā var redzēt, tas tiesa) ir tikpat droši, kā braukt ar "tālajiem" vai pretimbraucošajam midžināt ar "tālajiem". Papildus ekstra ir vietējiem, kas, uzliekot mīksto visai atstarotāju padarīšanai, slāj caur šiem tuneļiem. Tūristi te var baudīt ekstrēmos piedzīvojumus, piemēram, gājiens caur tuneli. Var paveikties, bet var tumsā uzrauties uz vietējo ar mačeti, un nedo Dievs, viņam slikts garīgais būs. Labākajā gadījumā, 5 minūtes kauna un Tevi atbruņos no iPhone, "zaļajiem papīrīšiem", pa lētu naudu pirktā Rolex pulksteņa un, ja iepatiksies, NIKE krosenēm un adidas maikas. Tad nu Ernesto saka kā ir, jābūt uzmanīgam un vispār viņam šie tuneļi kā skabarga pakaļā - dikti nepatīk te braukt, bet ko ta darīs, audzinās raksturu. Jo, tikai izbraucot caur šiem tuneļiem, var dabūt smuku skatu uz okeāna izgrauztajām klintīm. Labs i, bads klāt..... ko Tu grib, brokastis jau ir vēsture, pa virsu pāris kapijas.... cik ta var turēt.

3.pietura. Beto's la Libertad.

Lai slavēts tas gastronomiskās izvirtības Dievs - "vaikugaršīgs". Ernesto brīdina, ka kantoris dārgs, bet ir to vērts. Ar lielu prieku un pateicību sirdī, daru Jums zināmu, tā tas ir. Tas attiecas uz ēdienu izvēli, noformējumu, raksturu un garšas kārpiņu kairinājuma pakāpi. Par cenām - jebkurā no Eiropas restorāniem, par 3 cilvēku izēšanos jānoliek būtu vairāk. Uz šejienes fona, cik mēs citās dienās tērējām vēderpriekiem, tad noēstie 77,55 USD bija daudz.

Ko tad mēs te lobījām iekšā un ar ko to visu noskalojām.

Uzkodas. Ernesto pasūtināja zemāk bildē redzamos banānu čipšus ar laimu (laimu dod klāt praktiski pie visa). Tad atnesa vēl Worčestras mērci (viņi to sauc vienkārši par angļu mērci) un iestādījuma pašdarināto sarkano pikanto mērcīti. Ar to tad visu apslaka un slidina lejā. Kā otro uzkodu (bilde pagaidām nav) notiesājām pildītas Jalapeno piparu pusītes ar siera-garšaugu "topiņu". Tāds pikants un dūšu ar piesien.

Otrajā riktē (starp uzkodām un silto) nevarējām atturēties no vilinājuma pašņakarēties ar Klusā okeāna austerēm. Ducītis tika paņemts. Džonim un Ernesto tās bija ugunskristības - pirmo reizi kaut kas tāds tika ņemts mutē. Un ziniet, abi stāvā sajūsmā. Nebūtu siltais, ņemtu vēl. Čirkainais apstiprināja, ka esot makten gardas, neskatoties uz to, ka virsū špricējām laima un nevis citrona sulu, kā Francijā ierasts darīt. Un vēl viena atšķirība - Francijā austeri no čaulas neatdala (ar savu vienīgo kājeli tā paliek piestiprināta pie čaulas un ēdājam tā jāatdala pašam), bet šeit viss jau bija izdarīts - slidini tik iekšā. Paprovējām arī ar aso mērci - arī labais.

Trešā rikte - cepts zivs, ar rīsu piedeviņu, jalapeno-sīpolu-krējuma karsto mērcīti un zaļbarību. Gardi.

Ceturtā rikte. Otrā bilde aiz tās, kas zemāk. Tobiš, nākošā vai zemāk esošai sekojošā. :)

Ernesto rekomendēja nogaršot. Atnesa pusspaini. Jūras velšu krēmzupa. Labākā, kas 33 gadu laikā baudīta. Nezinu par bāzīti, bet šķidrumiņš bija vajadzīgā konsistencē un pēc garšas teicams. Zupā peldēja redzēti un neredzēti okeāna mošķi - garneles, mīdijas, krabji, kalmāri, zivs gabaliņi utt. Mhmmm..... vēders solīja turpmākās 3 dienas vairs neizpildīties un publiskās vietās skaļi neburkšķēt.

Nokalojām to visu ar: Ernesto izkapāja 2 Pilsner alēnus, Džonis - cola ar laima sulu, bet Čirkainais...... atkal Ernesto pie vainas..... pasūtīja un atnesa..... Ledus auksts alus kauss, kausa maliņa ar sāls gredzentiņu. Kausā iekšā, apmēram 1/3 no tilpuma - brūna žiža (atsit iesalu). Cik no viesmīļa izvilinājām, tad tur bija slepenie ingredienti, laima sula, Worčestras mērce. Tad nu šo žižu aplej ar aukstu alu un, noskaitot Tēvreizi, mauc iekšā. Pirmais teksts no Čirkainā - sāļš alus. Tai žižā nekas grādīgs nebija, promiles tikai no tā, ko var dabūt izkaujot 0,33l alu ar 5 grādu stiprumu. Esot bijis tā neko. Arī ja nebija, nešpļaus tak ārā.... prātā mācība par rakstura audzināšanu! :)

Pasākums tiek nosvinēts ar "kuplo", un visi vienojamies kopējā dziesmā - kas man kait nedzīvot okeāna maliņā, dod tik ēst, dod tik dzert, i vēl visu dienu laiskoties.... nu zvērā.... diena jau šajā mirklī tiek pasludināta par izdevušos.

4.pietura. Pasaules kauss futbolā. Tiešraide no San Paulu, Brazīlija.

Atklāšanas spēle: Brazīlija - Horvātija. 1.puslaiks

Vieta: Kaut kāda cafe pa ceļam uz hoteli. Drīzāk jau pa ceļam no pusdienu vietas. Autiņā paspējām trešdaļu dziesmas noklausīties. Ieejam iekšā, tur jau tauta burās. Kurš no futbola, kurš alus, kurš vairāk par tikko pacepto un padoto zivi priecājas. Citiem vispār viss pie kājas - skatās trulām acīm tālumā. Domāju, vai tik nav kāds slaists no "Cūkas pludmales".

Ieņemam pāri palikušās vietas (protams, sliktākās, jo jāsēž ieslīpi pret TV un atspīd okeāns). TV mazs, bet svētku sajūta ta ir. Lai gan nemaz negribas, pieklājības pēc pasūtām pa dzērienam un pirmo puslaiku noskatāmies šeit. Ernesto veic socioloģisko aptauju, apkopo rezultātus un paziņo - tikai viņš un Garais Džonis ir par Horvātiju. Visi pārējie par brazīļiem, lai gan varētu teikt par spāņiem, jo praktiski visi, kas Brazīļu komandā, ikdienā kapā kājasbumbu kādā no Spānijas klubiem. Mēs jau priecājamies, kad ieradāmies rezultāts bija 1:0 horvātu labā. Pirmais puslaiks beidzas 1:1, maucam tālāk.

5.pietura. Cafe Sunzal. Brazīlija - Horvātija 2.puslaiks

Atkal paņemam pa drinkiem. Te dikti smuks tas restorāns. Skats uz okeānu, vairākos līmeņos (no katra skats uz okeānu), vairāki bāri. Brīvdienās un sezonā te visu laiku mudž no tūristiem un pašmāju viesiem. Te vismaz var futbolu labi ielūrēt. Lielais ekrāns, ērts dīvāns, tā teikt VIP līmeņa serviss. Brazīļi mīkstie džeki vai arī tieši otrādi, teicami aktieri - pie katra mazākā horvātu pieskāriena krīt kā negudri, aš liekas, ka kāja lauzta, roka pa 180 grādiem apgriezusies, galva pušu un acs ārā. Mazie neģēļi pamanās ar 3:1 sasist horvātu brāļus. Nu lai jau. Bet futbola svētkos esam piedalījušies un pirmo maču redzējuši. Nākamo skatīsimies finālu. Pēc šitādas iznešanās visas dienas garumā, feinais nogurums i klāt, laidīs, ka uz būdu.

Paslepus nolūkoju, kā Ernesto, pirms kāpšanas mašīnā, atgāzis galvu, sažņaudzis dūrītē labo roku, pacēlis to pie lūpām, ar kreiso roku mēģina kaut ko izspiest no labās dūrītes. Sākumā likās, ka karstuma dūrienu dabūjis un tagad šilierējas. Nekā nebija, viltnieks tāds, laikam jau lai mamma vai poliči neuzož, šamais mutē iespieda paprāva laima sulu. Tā teikt smacinieka nomērdēšanai, kā nekā 6 ali ribās. Lai arī maziņie pie pusdienām un futbola. Lai arī 0,3l tilpumā, tomēr tie sanāk savi 1,8 litri.

Pēdējā pietura. Tuč, tuč pilsētas tūre. Ernesto izrauj cauri pilsētai. Parāda ASV vēstniecību. Man likās, ka Rīgā ir cietoksnis. Ha, pie mums ir tikai ziediņi. ASV vēstniecība Salvadorā esot lielākā visā Dienvidamerikā. Sajūta tāda, ka aiz tām sienām kāda CIP mītne un tanku ražotne. Kaz i, moš ir arī. Izvadā mūs un parāda, kur mitinās vidusslānis. Nav tā kā pie mums, ka praktiski pie jebkuras privātmājas var piebraukt. Te ir tā kā pa ciematiem, riņķī žogs, iekšā mājas, pa vidu ielas, pie vārtiem bruņota apsardze. Parādīja arī vienu no šādiem kompleksiem, kur hatons maksā sākot no 500 000 USD. Un nemaz neesot tā, ka ar čemodānu ieradīsies un Tev pārdos - nav vietu. Saki vēl, ka Salvadora ir nabadzīgākā Centrālamerikas valsts. Parādīja arī populārāko nakts dzīves rajonu. Maksā tik ragā, būs Tev dzīres. Nu lūk, diena galā, esam mājā. Sajūta, ka neesam kā tūristi, bet ieradušies pie sena drauga patusēt. Savos 20 gados Ernesto ir krietni vien apķērīgāks un dzīvesgudrāks, nekā sākumā likās. Rīt mūs vedīs vulkānu skatīt un vakarā laidīsim uz suši ēstuvi. Tā vismaz sola Ernesto.

Vakarēšana. Uztaisam Ernesto profilu draugos.lv. Šis gribot bildes paskatīties. Es vēl aizšļūcu līdz bodei, iepērku marakujas, uz ielas no tantuka par 2 USD izdiņģēju 3 treknus mango, pierijamies un pa gultām. Ko ta citu darīsi. Aiz loga plosās maktens tropu negaiss. Smuki zibeņo un ārdās tas pērkoņtēvs. Ar labunakti! Ir jau 23:00, laiks Sīmanim.

14.diena - 2014.gada 13.jūnijs Nezinu ar ko pat lai sāk! Zin kā - 5diena, 13padsmitais, čika laiks.... kā tik to visu nesauc. Bail teikt kādu vārdu, ka tik kaut kas nesaiet auzās! Bet mans būt domāt, ka viss jau ir galvās, tobiš sākas galvā. Rakstot šo ierakstu, varu teikt, vismaz Salvadoras pusē nekas sūdīgs nenotika. Mums diena pagāja augstos toņos. Bet par visu pēc kārtas.

Šodiena iesākās pa laisko. Kaut kad pacēlāmies, ietrausāmies biksās un nesāmies kaut ko iekost. Nevis kaut ko, bet, kā ierasts, pa gardo. It kā brokastis katru rītu tādas pašas, pēc sava ģīmja un līdzības, tomēr, katru rītu šis tas tiek pamainīts - te sula savādāka, te baltmaizes bulkas vietā kliju pīrādziņš, ta omlete vulgaris, te tūtiņā satīta un ar mērci nolieta. Forši.

Ernesto ir klāt ap 12:00. Latvijā jau Jūs visi esat noskatījušies Panorāmu, piebeiguši desmaizi un..... Ko nu kurais. Jā, šodien takš man izlaidums - apsveicu, apsveicu. Bet ar nožēlu jākonstatē, ka esmu to nogulējis. Nu vismaz oficiālo daļu. Bet es kā vienmēr esmu gatavs piedalīties furšetē, kūkas šņakarēšanā un salūta palaišanā. Vēlreiz sevi apsveicu un, protams, visus savus mīļos kursa biedrus.

Atgriežoties pie zemeslodes otras puses.... mēs maucam kalnos. Var redzēt, ka pa nakti nopietni ir žvidzinājis. Bet vismaz putekļi noskaloti.

1.pietura.

Bārs. Kaut kur augstu kalnos, tuč, tuč ārpus San Salvador.

Nu šitais bija kaut kas. Uzsita asinis un adrenalīnu visai dienai. Noskatījāmies kā Nīderlandes valstsvienība ar rezultātu 5:1 piesmēja, apkaunoja un pazemoja šībrīža Pasaules kausa futbolā īpašniekus - Spānijas valstsvienību. Mans nav ļauns, bet man ir laba atmiņa. Bet šoreiz es biju par zāles pīpētājiem holandiešiem. Laikam šoreiz bija ko stiprāku pamēģinājuši, tāds futbols sen nebija redzēts. Un te jau var runāt par karmu. Spāņi, kas skaitās top kājbumbas meistari, tāpat arī brazīļi, ir vieni sasodīti simulanti. Par to vien viņus diskvalificēt. Kā piedur pirkstu, tā spānis gar zemi kā ar mietu pa pieri būtu atrāvies. Bet tie pirmie holandiešu gūtie vārti, nu moins vecīt. Van Pērsijs iziet viens pret vienu pret vārtsargu, tas jau atslābst redzot Pērsiju grīļojamies, pēdējais lec līdaciņā un ar galvu - vāāāāārtīīīī. Vieni no baudāmākajiem. Tas komentētājs TV kastē pēc katriem vārtiem bļauj to "goal" līdz elpas trūkumam, kāsē un atkal to pašu. Šitos visus uz operu, garās notis vilkt!

Pirmajās divās, zemāk esošajās bildēs, var iegūt priekšstatu par vietu, kur lūrējām futeni. Un kā jau es teicu, Eiropā šāda tipa iestādījumā kā likts būtu arī viesnīca. Šeit tie ir tikai un vienīgi restorāni. Kā likts, pie šāda iestādījuma ir klāt mini botāniskais vietējās floras un faunas mazdārziņš (kuram lielāks, kuram mazāks).

Tā kā pusstundu ir braukts, laiks ir kaut ko iesist māgā.

Zemāk, tad nu pāris bildes un neliels komentārs. It kā jau nekas īpašs un publicēšanai nepieciešams, taču gribu dalīties. Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais neatņemams.

Kas tas ir? Jā, pareizi, tas zaļais ir laims. Jā, un baltā tik tiešām ir tasīte. Bet tā žiža. Nebijām vēl pasūtījumu nokomplektējuši, kad mačo baltā uzsvārcī atnesa komplimentu no galvenā virtuves nažu vicinātāja. Tas ir tāds kā buljons, tāds kā gaļas novārījums, jūtama perfekta garšas buķete, vidēji tumīgs. Es jau gribēju prasīt vēl vienu - dubulto, bet Čirkainais teica, lai prototies kauna.

Šitais bija fondue (fondjū) salvadoriešu izpratnē. Pilnīgi savādāks nekā mēs to izprotam un gaidījām. Bet garšīgs pēc suņa. Ar saulē kaltētiem tomātiem, mhmmmm. Un maizītes vietā, trīsstūrīgajiem kukurūzas čipšiem līdzīgi, baltmaizes pusgrauzdiņi (ne īsti mīksti, ne īsti arī tik cieti kā grauzdiņi).

Nu un pēdējā bilde apliecina, ka vietējie māk arī smeķīgu siera kūku pataisīt. Nu, protams, neiztrūkstošā kapija.

2.pietura. Parque Nacional el Boquerón.

Te tad nu vaigā skatījām veco ugunsspļāvēju - Salvadoras vulkānu (San Salvador Volcano). Vulkāns pazīstams ar iesauku Quetzaltepec un Chaparrastique. Vulkāns atrodas 1800 m augstumā virs jūras līmeņa. Galvenā parka atrakcija ir krāteris (meitas uzvārds Boqueron) 5 km diametrā un 558 metru dziļumā. Tā galvenā atšķirība no citiem dūmu un lavas atvēmējiem ir tā, ka krātera dibenā ir vēl viens mazāks krāterītis - policijas kartotēkā ierakstīts ar vārdu Boqueroncito jeb mazais Boquerón.

Ieejas maksa parkā smieklīga 1 USD. Ieejas maksa neatšķiras vai esi dzimis salvadorietis vai esi gringo vai Eiropietis. Ja esi atjājis sava dzelzs rumaka mugurā, jāšķiras no vēl 1 USD.

Pirmā bilde ir iedvesmai un iztēlei, kā tas viss izskatās skaidrā laikā. Tā kā mēs esam lietus sezonas sākumā, tad bilde bišķi neizteiksmīgāka (otrā pēc zemāk esošās). Parkā zied enģeļtaures, visādi laksti, īrisi. Lejā (tipa local novadpētniecības muzejs, divās istabās, veltīts šī vulkāna neģēlībām pret cilvēci) var uz brīdi pārtapt par Končitu, ietērpties vietējās daiļavas krāsainajās drānās un sabildēties. Džonis jau gribēja, bet tad piemeta auguma aprises, kleitas izmērus un atteicās - sanāktu bārdains slaiks transvestīts raibā minikleitā. Neies jau blamēties. Laižam tālāk.

3.pietura.

Kaut kāds miradors (skatupunkts). Pa ceļam Ernesto teica, ka šis ir no sērijas "must see". Viņa, un nu jau arī mūsuprāt, labākais skatu laukums San Salvadoras iespaidīguma noķeršanai no putna lidojuma. Mūsu gadījumā, mācās virsū Pērkoņtēvs ar savu brandžu. Pamalē varēja redzēt izpildamies viņa bračku - Zibenitto. Zibināja uz vella paraušanu. Lija visu nakti. Bez jokiem.

Zemāk selfijs....

4.pietura - Galapunkts.

Tiešā un pārnestā nozīmē. Tiešā - ka pēc šīs pieturas mūs vizināja uz būdu. Pārnestā - knapi savus vēderus spējām iznest no ēstuves. Viss tik gards, viss tik gards, ka mēs noprovējām gandrīz visu menju. Čirkainais visu dienu kā cikāde zāģēja Ernesto par suši, ka šis salūza.... teica, rauj viņ' koks, vedīs ka mūs suši ņammāt, citādi jau miera nebūs. Pie tam uz japāņu ņammātavu. Šie tur labi iekārtojošies, uzbliezuši 4 stāvīgu hatonu. Pirmajā stāvā suši bārs - 12 USD - ēd cik biksēs tev ir rūmes. Otrajā stāvā tāds kā japāņu bistro. 3.stāvā restorāns, kurā izdala grāmatu, kurā tad nu burto un tiec gudrs, kas i kas. Mēs kā jau sliņķi un dīkdieņi šļūcam pirmajā stāvā..... ka Tevi deviņi zibeņi... ne gluži, ka ciet, bet par agru ieradāmies. Pavāri vēl nažus trina, kāds vēl salvetes locīja. Nu labi, ka 15 minūtes jāgaida. Vēders rūca tā, ka varēja domāt, ka pērkons rībina.

A tā jau ieskrietuve feina. Apsēdies pie letes, truli blenz uz tās, un gaidi, kas ta nu būs. Pēc kāda laika, kaut kas brauc un kad acu priekšā nozib šķīvis, mēģini safokusēt skatienu, lai saprastu, kas tā par ēdmaņu. Sākumā bijām tikai mēs 3. Suši zortes mainās ik pa 5 minūtēm. 2 pavāri lec no biksēm ārā, lai sašmorētu tos suši. Katrs uztaisa 2 ruļļus, sagriež katru 8 gabaliņos, liek divus gabaliņus uz šķīvja un laiž apritē. Pēc tam taisa nākamo zorti.

Sākumā norijām visu, kas pa to lenteri nāca. Nešķirojām. Kad jau iemanījāmies, palikām lepnāki. Raucām degunus, vīpsnājām un laidām to mantu garām. Pēcāk nāca ne tikai suši, bet arī saldais galerts (saldā želeja - nu trīcēja uz to šķīvi ne pa jokam, laikam jau baidījās tikt norīta), arbūzs, kaut kāda zupīte, eļļā fritēts klukstes stilbs, jēla, marinēta gaļītes stērbele ar lokiem un mērcīti. Nu kad mums bija piezagusies sāta sajūta vien ķiķinājām par to, kas lepni vizinājās pa konveijeru. Tauta arī saradās. Kā saka, pēc darba daudzi ieradās nolaist tvaiku - varēja redzēt, ka pasūtina alēnus... tad jau skaidrs - ies divu di... augstumā, kamēr neieradīsies brālis pālis un māsa šmiga. Pēc tam arī policija.......

Stenēdami nesam savas pieēstās un sagurušās miesas uz mašīņu. Secinām, ka gardi jau bija. Izvēle ne tāda kā pie mums Latvijā, bet tomēr.

Zemāk pāris bildes no šīm gastronomiskajām dzīrēm. Šodienas moto - ēd lai dzīvotu un dzīvo, lai ēstu.

Slavenais lenteris un backgraundā redzami rosāmies suši māsteri.

Manis pieminētā gaļas stērbelīte iekš marinādes + lociņš + mērcītis.

Pirmais suši ir nolikts uz lāpstiņām...

Čirkainais darbībā - meistarklase irbuļu zibināšanā. Tiek uzstādīts personiskais rekords - suši ceļš no šķīvja līdz priekšzobiem - 0,6 sekundes. Bet priekšplānā esošais suši arī gards.

5.pietura.

Ernesto pa ceļam uz būdu sāk klārēt, ka šim 5dienās ir tradīcija ar draugiem iet biljardu uzkapāt. Aicina arī mūs. Saliekam ar Čirkaino kopā galvas, īsa bandas apspriede, mi posavetovaļis i Čirkainais rešil..... nu brauks ar. Gribas jau paskatīties kā ta vietējie 5dienā atlaiž.

Pa ceļam uz biljarda zāli, pie viena no krustojumiem, jau otro dienu pēc kārtas (pēc tumsas iestāšanās) redzu vienu un to pašu transvestītu, nu tā pie divi metri, bišku līks snuķis, apgērbies/usies - o bože moj! Labs i, žvīks, žvāks un pēc 10 minūtēm pieripinam pie dzelzsbetona šķūņa. Viss kluss. Vienīgais kas nodod, ka tuvumā ir tauta, pilnais parkings.

Ejam iekšā. Liela zāle, piepīpēts, kādi 10 galdi. Pēc 2 minūtēm jūtu, ka Čirkainais sāk trīties. Prasu, ka ta i manu drostaliņ? Esot stresu noķērusi un kreisajā pusē jau pieci sirmi mati. Prasu, kas ta nu? Neesot neviena zaķa. Saku, ka vismaz būs piekrišana no vietējiem puikām. Čirkainais vienalga trinās, tāpēc nopērku alēnu, lai biški noņem to kreņķi. Rinda. Gaidām kādas 20 minūtes, atspirdzināmies un velkam kuplo. Nu tad beidzot, ieriktējamies pie galda, sākam kapāt. Kas ta tas! Kija neslīd. Džonis padomāja, padomāja divreiz un secināja, ka vainīgs lielais gaisa mitrums. Ievērojām, ka daudziem rokā uzmaukts cimdiņš. Nu tāds kā cimdiņš, kurā paslēpjas īkšķis, rādītājpirksts un fakjū rādāmais. Pārējie pirksti pliki - nu lai var aci, ausi vai degunu ērti pakasīt. Džonis arī tādus sagrib. Bartender saka, 3 zaļie un būsi arī stilīgs džeks. Kāda runa.

Oi, ar cimdu cita aršana. Jeb kā tautā saka - ar nolaistām biksēm, cita dir....... Spēlējam uz maiņām, te Džonis ar Čirkaino, te Ernesto. Sekmes mainīgas. Parādās arī pirmie zaķi. Citi izskatās pie kāda atnākuši, citi sēž pie bāra un medī. Piekrišana visām.

Interesanti, ka šis bija pagaidām vienīgais iestādījums, kurā nebija bratellas ar stroķiem. Nu nav jau te arī ko zagt. Biljarda galdu paklusām neaizstiepsi. Un alus bāru, paši tā klienti ar kijām un bumbām spēs aizsargāt. 3h palido kā nebijušas. Laiks tīt makšķeres. Ir jau 1:00.

See U rītā..... rīt plānota slābanā un laiskā diena.... ir doma atpūsties no atpūtas un neko nedarīt. Lai gan nekā nedarīšana arī nogurdina un no tās vajag atpūsties. Čau!

15.diena - 2014.gada 14.jūnijs

Darījām absolūti neko. Kā jau teicu - mēģinājām atpūsties. Sagurām. Nu dikti, dikti. Izdomājām, ka tā dzīvot vairs nevar, kaut kas jāpadara.

Tā mēs pa spāniski nicht ferštein un ņi bum, bum, ņēmām savu offline spāņu - angļu burtotāju, rakstījām frāzes, gaidījām kamēr mākslīgais intelekts tos iztulkos un rādījām viesnīcas darbiniekiem. Tie sasmējās, bet saprata.

Pēc 10 minūtēm viesnīcas priekšā, bremzēm kaucot pielido taksis. Pa 8 USD mauksim šopingā uz vietējiem lielveikaliem. Kaut kas jau mājā ar jāatved. Var redzēt, ka opis ir vecā kaluma džeks. Uztjūnējis savu auto ne pa jokam. Un tas nekas, ka viss puktekļains un nekopts. Pieskaries pie durvju plastmasas aš roka vai pielīp. Opim pie atslēgām mazā pudelīte ar roku dezinfikatoru, tāda pati karājas pie atpakaļskata spoguļa. Saules sargs nokrauts tā, ka brīnums kā vēl nav nogāzies - 3 pildspalvas, blociņš, visādi papīri pieknaģēti. Priekšējais panelis notapsēts ar kaut ko tepiķim līdzīgu. Pie priekšējās stoikas uguns dzēšamais aparāts. Kondiška nestrādā. Džonis līdz veikalam jau sasvīdis kā cūka.

Aizbraucam uz bodi..... jobans, bobans......teritorija tāda, kā trīs ALFAS, a iekšā..... nekas. Nu ne tā, ka nekas, bet tik maz bodes tik lielā platībā nebija redzētas. Vislabākais, ka pie elektronikas veikala visi skatās futeni. Izlikti nu kādi 15 TV, ar dažādām collām, dažādu marku un pie katra no TV to cenas..... un pa visiem rāda futeni. Cepuri nost, kāju virsū. Vismaz šis elements ir noslīpēts. Nošpļaujamies un nolemjam, ka ies uz otru bodi, kas točna blakus. Čirkainais kā špļāva, tā vienam fraijeram uz botām... labi, ka šamais nemanīja :)

Otrajā bodē vismaz kaut kas jēdzīgāks. Apsaukts par Walmart. Iepirkām šo to un izdomājām, ka ies uz 3. bodi. Tā bišķi labāka, bet tāpat nekas priekš mums. Vietējie šopomāni gan defilē kā pa modes skates mēli. Pēc USA apmeklējuma pirkt drēbes un apavus kaut kur citur?, tas jau būtu mazohisms.......

Atpakaļceļam mēģinām nofraktēt taksi. Šamais laužas kā jauna spāniete. Negrib pa 8 dolāri vest. Saka, ka baigi lēti. Grib 10. Tad sāk lauzties Garais Džonis. Čirkainais kā jau izbijis augļotājs, iejaucas vīru štellēs, nosauc 9 USD un.... lieta darīta. Rūcinām to dampi klāt un maucam uz būdu. Beigās Čirkainais saka, lai dod visus 10 USD, saka, kas mēs kādi kapeiku pi...., un pie kam vēl taksists angliski žļeberēja un mašīna tāda neredzēti sakopta bija. Beigās Džonis šim 10 USD šis Džonim vizītkarti.... atvadamies, aš vai apraudājos. Turējos..... Kā vecis.

Būdā tiek salikts viss šodien samedītais. Izraujam ar Čirkaino uz diviem 0,7l Gatorade un bišķi pameditējam. Vakars klāt, gribas rīt. Kur ta ies rīt, ka aiz loga tā žvidzina, ka nevar saprast vai nevajadzēs laivu.

Beigās lietus tuč tuč pierimst un ejam pa iestaigāto taku uz Las Fahitas. Šodien radošums nav mūsu pusē un pasūtām tieši to pašu, ko iepriekšējā reizē - buritto un ribiņas. Sākam šķīt iekšā.... kas tad tas? Džonis sāk vaidēt, ka vairs nevar ieēst, lai gan ribas tikai pusē. Čirkainais sāk satraukties, vai tad tiešām ēšanas čakra būs ciet? Moška kāds ļauno aci uzlicis? Moška kāds suši gabals no vakardienas nav ticis līdz galam norīts un to sev pievācis negausīgais barības vads. Beigās jau viss bumbās.... iestrēba Džonis kolu, atlaida jostu vaļīgāk un visu salika sevī. Fū. Labs i tas, kas labi beidzas. Nu ies ka sutināt, lai tauki ap sirdi aptek.

16.diena - 2014.gada 15.jūnijs

No rīta aizgājām brokastīs. Un tad tik sākās. Kašķis ne pa jokam. Džonis grib sildīt vecos kaulus būdā, Čirkainais grib laist kaut ko skatīt. Vakardienas mēģinājumi nobukot kādu tūrīti, cieš vispārēju fiasko. Ernesto tusē ar savējiem El Tunco bīčā, mēs spāniski ņe bum bum. Vārds pa vārdam un Čirkainais jau kravā pendeles, braukšot ka viena, ar čikenbusu uz Suchitoto. Džonis arī iecirties - brauc, brauc. Čirkainais pabeidzis uz avīzes malu pārrakstīt no angļu uz spāņu iztulkotās spārnotās frāzes, un.... ko Tu domā... atnāk ēmails no Edvīna (Edwin). Edvīns bija viens, kuram Čirkainais rakstīja, un kurš tikai, acīmredzot tagad, saņēma piedāvājumu un uz to atbildēja. Beigu beigās tūrītē aizbraucām abi.

1.pietura - Suchitoto.

Mazs miests Salvadoras vidienē. Kā jau pie sestdienas, jautrība centrālajā laukumā sit augstu vilni. Skan muzāre, konferansjē ir pa brīdim mikrofonā kaut ko parunā. Koku paēnā sēž vietējie. Ir arī dažas personas bez noteiktas dzīvesvietas, kas mēģina no katra pretimnācēja kaut ko dabūt. Pārsvarā jau piķi, jo pīpes neprasīja, lai arī tajā brīdī pīpoju. Čalis jau bija labi nojāņojis 5dien, izskatījās, ka vēl šodien diezgan lielā mutulī. Edvīns tikmēr noskaidrojis, ka plkst. 14:00 policija mūs pavadīs uz iecerēto ūdenskritumu. Tikmēr izejam pastaigāt pa miestu.

Apskatam baznīcu, kas esot vecākā Salvadorā, iešļūcam pāris suvenīru bodītēs, apskatam vietējo mājas (tajās iekārtoti 4 un 5 zvaigžņu hoteļi, bet atstātas vēstures liecības, lai gūtu priekšstatu, kā tad agrāk vietējie dzīvojuši. Nu tāds kā hotelis - muzejs. Pēcāk pasēžam laukumā, paklausāmies mūziku un Džonis iešķin patatas fritas.

2.pietura - ūdenskritums

Visi ūdenskritumu skatīt gribētāji ap 14:00 savācas pie policijas iecirkņa. Viņi, reizi dienā, bez maksas ved tūristus uz ūdenskritumu. Pats ūdenskritums nav bīstams, bīstamākais esot brauciens cauri maziem, pāris māju ciemiem. Tur kāds mačetes vicinātājs var sagribēt tavu telefonu, foto kameru vai Calvin Klein bokseršortus. Visus sasēdina džipa kravas kastē un pēc 5 min. esam klāt. Pie mums kaut ko tādu pat iedomāties nevarētu - braukt ar mentu mašīnu, kravas kastē, sēdot uz borta. Ja nu vienīgi masu demonstrācijas laikā, kad aizturēto ir tik daudz, ka nav kur likt, bet uz iecirkni jānogādā.

Zemāk redzams tas brīnums. Ūdens daudzums tajā ir atkarīgs no sezonas. Lietus sezonā ir, sausajā nav. Var būt, bet pie nosacījuma, ka labi nolijis. Interesantais te nav tik daudz kā fakts, ka tas ir ūdenskritums, bet akmeņu forma pa kuru ūdens pārvietojas. Ikurāt, tas akmens (no gala skatoties) ir kā bišu šūna, no malas skatoties, tie akmeņi kā zīmuļi salikti viens pie otra, veidojot grēdu.

3.pietura - lagūna.

Šodien ārā tāds mitrs, karsts un spiedīgs. Kā saka - irsa putās.

Edvīns mūs aizved uz nākamo apskates vietu - lagūnu, kas izveidojusies pēc hidroelektrostacijas palaišanas darbībā. Te var izbraukt ar kuģīti, pārcelties ar prāmi uz otru krastu un ieēst vai iedzert, kādā no daudzajiem restorāniem. Tā kā karstums (vairāk jau mitrums) iznīcinošs, tad spiežam uz aukstu sulu miksu. Kad sēž un nekustās, tad jau diezgan komfortabli.

4.pietura - San Salvadora.

Edvīns tūres beigās uztaisa fikso pilsētas centra apskati. Pabijām interesantā, līdz šim neredzētā baznīcā - tāds kā liels angārs, katrā galā vitrāžas, pa kurām tiek iekšā saules gaisma, radot īpatnēju atmosfēru. Baznīcas vienā galā akmenī un metālā, "izspēlēts" Jēzus krusta ceļš - kādi padsmit eksponāti.

Pēc tam aizšļūcam uz galveno laukumu. Tur tauta iečilo, uz lielā ekrāna rāda futbola maču. Visi pielipuši ekrānam. Tur var apskatīt baznīcu, kurai vēsturiski liela saikne ar Salvadoras pilsoņu karu. Par to varat palasīt internātā.

Pēc tam vēl tiekam iekšā nacionālajā teātrī. Šodien it kā bezmaksas apmeklējuma diena vietējiem, tāpēc tūristus iekšā nelaiž. Edvīns uzsit klaču un mūs ved iekšā. Smuki jau. Tikai, cik ievērojam, tad vietējiem teātris baigi nav pie sirds, maz tautas. Kā reiz teātrī noskatījāmies pēdējās 5 minūtes kaut kādai muzikālai izrādei. Ir jau interesanti, ka kāds Tevi ieved, parāda, bet Džonis laikam nav tas, kam interesē vārdi, gadskaitļi, utml. Neturas galvā. Nu neko, bet ja kādam vajag gidu vai ļoti lētas naktsmājas, dodiet ziņu, iedos kontaktus.

5.pietura - Pupuseria

Kā teica Ernesto, nelaidīšu prom, kamēr nebūsiet noprovējuši pupusas. Salvadorā visi svētdienas vakarā ēd pupusas. Kā āmen baznīcā. Visi. Ernesto mūs aizved un savu iecienīto kantori. Pēc skata nu tā, bet pēc garšas teicami. Varu teikt vienu, 3 pupusas vēl ir ok, ceturto jau diez vai varētu iemocīt. Kad ierodamies, savas 20 minūtes vēl dabonam rindā gaidīt, nav kur piesēst. Katram ēst gribētājam (parasti uz galdiņu) iedod tādu kā menju, kurā ir visas pieejamās ēdmaņas un dzerekļi. Tad nu katrs atzīmē, ko cik gribēs. Ēdot uz TV ekrāniem var vērot vietējo naudas šovu - nu kaut kas līdzīgs - gribi būt miljonārs. Pupusas ir tāds kā miltu penkoks, kam vidū ieņurcīts pildījums, vista, gaļas mikss, pupiņu biezenis. Ja nemaldos, kādi 6-7 veidi bija. Tad pavārs to plāceni veikli aizviļā un cep uz karstas virsmas no abām pusēm. Ēd karstu, uzkožot marinētos kāpostus ar Jalapeno piparu, vai apslakot ar tomātu biezeni.

Pirmajā bildē var redzēt mūs visus uzsākot ēšanas maratonu. Otrajā bildē var virtuvē notiekošo apskatīt.

6.pietura - biljards.

Kā jau ierasts, fizisko aktivitāšu vietā (pietupieni, atspiešanās no grīdas) izvēlamies iet pagaiņāt bumbas. Arī Ernesto nav pret, jo bumbas padzenāt viņš ir gatavs jebkurā laikā. Čirkainajam padodas arvien labāk un jau šitā nodarbe iepatīkas. Kādas 2 h tiek klapēts pa bumbām, tad metam mieru, ir jau tuvu pusnaktij.

Čau! Tiekās rīt!

17.diena - 2014.gada 16.jūnijs

1.pietura - futbols Portugāle - Vācija.

Maucam uz Ernesto iecienītu kabačoku skatīties futbolu. Šodien par godu vāciem uzvilcis tās izlases kreklu. Tos te (San Salvadorā) var nopirkt uz katra stūra un pat krustojumā "zaļo" gaidot. Šodien bumbu dzenās alus dzērāji vāci un portvīna lietotāji - portugāļi. Kā izrādās, portugāļi bija par daudz iešāvuši. Šitāds kauns un negods. Ņēma un pagrūda vāciešiem ar 0:4. Neglāba pat iedomīgais Ronaldo. Pepes izgājiens vispār bija galīgi nesportisks (iesitot ar galvu vācietim, besījoties par to, ka, iespējams, vācietis nosimulēja pārkāpumu). Šinī iestādījumā visi bija par vāciešiem, tā kā estētisks un sportisks baudījums visiem futbola faniem. Prieks arī par neizteiksmīgo portugāļu spēli. Millera hat-trick. Nu baudāma spēle. Čirkainais arī sakās, ka nemaz nezināja, ka futene var būt tik aizraujoša. Iešot uz treniņiem..... varbūt..... kaut kad....

Džonis spēles gaitā trieca iekšā garneļu kokteili.

Citreiz jau nebūtu Jums te stāstījis, bet šis bija teicams. Ņemam lielu pokālu, liekam iekšā attīrītas garneles, maucam klāt kinzu, svaigus tomātus, kaut kādu secret mērcīti - i visa lieta. Vēl pa virsu uzšpricējam pikanto mērcīti un aiziet jūriņā. Esmu pilns jo pilns.

2.pietura - Cotepeque ezers.

Laižam pa haiveju dīķi skatīties. Pa ceļam Ernesto parāda tos iespaidīgos lavas laukus, kas palikuši pēc pēdējā San Salvadoras vulkāna izvirduma. Tas ir vulkāns, par kuru klāstīju Jums 14.dienā. Va vellos. Ja tā zapte būtu nošļūkusi uz pilsētu..... būtu posts un negals. Salvadorieši tad nu ņēmuši un uz šīs lavas uzbliezuši haiveju.

Esam pie ezera. Atlicis tikai pie tā nobraukt. Šis ezers izveidojies vulkāna krāterī. Nevis vienkārša vulkāna, kas atvemj nāvējošo zapti, bet tāds, kas izvirstot aizrāvis pa gaisu pus rajonu. Vārda tiešākajā nozīmē, kalnam norauts jumts. Pelni esot atrasti pat pie jeņķiem Aļaskā. Tagad te ir klusi un mierīgi. Viesnīcas, ēstuves un privātmājas. Cenas te esot stipri pieklājīgas. Ar govju sēklotāja aldziņu te hatonu nenopirksi. Tas nu tā. Braucam pa ceļu lejup. Mammīt mīļā, zobi klab, viss dreb, kratās. Vienā vietā pat Džonis leca ārā parādi komandēt. Ar visu to Ernesto "mīlulīte" gandrīz palika bez buferiem, atrautas pakaļējās šasijas un izsistiem priekšējiem lukturiem. Viss beidzās labi. Bet šis skaitās labākais no ceļiem, pa kuru piekļūt ezeram. Man jau likās, ka vietējie te daudz kreņķi neķer un tā te ir katru lietus sezonu. Neies jau tāda sū... dēļ valdību lamāt - parok, piestiķē, paliek kādu akmeni un miers.

Pie ezera gozējas pāris ūdensmotocikli. Uz jautājumu, pa cik naudiņām ta var dvēseli atveldzēt, saņemam atbildi, ka 1/2 h 30 USD, stunda - 60 USD. Čirkainajam āķis lūpā, sit kāj' gar zemi - vajag. Vajag un viss. Beigts var palikt. Džonis atdara naudas kuli, salasa monētu un laiž Čirkaino plosīties. Atskan auri. Kas tad nu!? Viena nebraukšot, vajag pilotu. Džonis rauc degunu, sakās esot peldšortus mājās uz striķa atstājis, neies jau te semeikās blamēties. Ernesto gribot negribot noaun kājas, pārvelk kreklu un ir gatavs izpildīt Čirkainā kaprīzes. Ring ding ding....ierēcas tas ūdensrumaks.... Ernesto turās rumakam krēpēs, Čirkainais Ernesto krēpēs un aiziet..... Džonis uz nestabilas laipas to visu iemūžina bildēs. Tā nu tā pusstunda pagāja vienos priekos - trusikos un gumijniekos. Pēc pusstundas abi i krastā. Čirkainajam mute smaidā līdz ausīm, adrenalīns ir noķerts. Neskatoties uz to, ka Ernesto tikai ezera vidū Čirkainajam paziņoja, ka viņam tā ir pirmā reize pie šāda monstra stūres.

Pēc šitādas izjādes pasēžam, iekapājam ko nu kurais un dalāmies priekos. Paskatāmies, kā pāris gringo gribēja rādīt klasi. Beigās sanāca kā vienmēr - bišķi iestrēba ezera ūdeni un dabūja pēc moča peldēt. Nu kaut kā tā. Čirkainajam adrenalīns visai dienai. Arī ceļš augšup vairs nelikās tik briesmīgs.

3.pietura

Braucam mājā. Džonis vaimanā, ka ķirbis sāpot, nespēks un aizdusa piezagusies. Vajagot šlāfenmahen nodarīt. Kamēr Džonis gudri spriedelē, šamie pieripina pie vienas franču ēstuves. Sak, ar tukšu vēderu tikpat kā negulējis. Davai, tin autus, lien čībās un ejam ēst (šoreiz ar šauro "ē" ;) . Nu bija jau dikti ņammīgi. Džonis paņēma puszupīti (akurāt kā paša soļanka garšoja), aso sandwiču (asums laikam bija iztvaikojis, nevienā acī). Čirkainais lobīja iekšā Cēzara salātus..... salāti gandrīz pieveica Čirkaino. Ernesto niekojās ar sendwiču. Bet nu dikti labi māgu pielikām. Čirkainais paspēja vēl izšurīt pa veikaliņu, kas bija pie ēstuves. Atrada makaronus. Nē, nē nevis to ko štopē iekšā makaronēdāji ar boloņas mērci, bet tie našķi, kurus francūži apsaukuši par Macaron - olbaltuma, cukura un mandeļu miltu našķis ar pildījumu. Var teikt, ka izskatās pēc mini hamburgera. Par 10 gab. - nepilni 5 USD. Ņam, ņam..... garša ļoti laba. Secinājums - arī Salvadorā māk pagatavot makaroņus. :)

4.pietura - hostal San Jose Hotel.

2 h sutinājām. Nu zin kā, lai tauki ap sirdi aptek un miers mājās. Tas bija tas, kas vajadzīgs. Vismaz Džonim otrā elpa parādījās.

5.pietura - biljards.

Ap 20:00 Ernesto i klāt. Šamais arī stundu uz paku nolicis. Braucam vietējo kolorītu skatīt. Šodien tā feini - maz tautas, mazāk piepīpēts. Šodien vairāk redzamas arī senjoritas. Tās, kas šodien ieradušās, nesēž pie bāra letes un neķiķina par katru stulbu joku. Tās kapā biljardu. Kā liecina mani novērojumi, tad daža laba pat teicami. Čirkainais ar Ernesto spiež uz aliņiem, vietējo Pilsner. Džonis pa savai modei jauc kokčiku - cola ar laima sulu. Jāsaka tā, ar katru alēnu Ernesto un Čirkainā meistarības līmenis auga. Ernesto uzstādīja personisko rekordu - iedabūja kulēs sešas bumbas pēc kārtas. Dikti jau nu priecājās, lai gan bumbas arī bija izkārtojušās labvēlīgi. Čirkainais arī pamanījās dabūt 3 pēc kārtas. Vienu brīdi aiz loga dzirdam uznākam riktīgu šļācienu (principā tā te bija katru dienu, no rīta līdz pēcpusdienai saule, nedaudz mākoņi, vakarā vai nakts pirmajā daļā pamatīgi nogāž un miers. No rīta viss atkārtojas.) Izlemjam nogaidīt, kad pāries, tad brauksim nakts dzīves epicentru skatīt.

6.pietura - el Carmen.

El Carmen - rajons (iela) San Salvadorā, kur visas ielas garumā, abās pusēs ielai ir naktsklubi, bāri, pubi un viss, kas tusētājam varētu iet pie sirds. Sezonā te rosība notiek katru dienu. Tagad, šodien 1diena vaļā tikai 2 bāri. Esam otrā kompānija. Vispār jau patukšs. Pasūtam ēdienus un dzērienus un apspriežam nacionālās īpatnības abu valstu pretējo dzimumu savstarpējās attiecībās. Mhmmmm, vistu spārniņi bārbekjū mērcītē bija dievīgi.

Bārmenis te baigo triku iemācījies. Kā Tu ieliec ļuļķi mutē, tad redzi sev acu priekšā uzšķiļamies guni. Un nevis vienkārši šā tā, bet sākumā šķiltava eleganti izvirpinās pa plaukstu, tad apstājas tā, ka tās apakša atduras pret īkšķi un ar mazo pirkstiņu tiek uzšķilta guns. Gribēju jau prasīt, vai šamais to māk ar abām rokām vienlaicīgi. Droši vien, šito triku iemācījies, lai zaķus koļītu.

Tusējam. Ieveļas bariņš ar jauniešiem. 5 geji un zaķis. Ernesto vakara gaitā pacēla likmi no 50USD līdz 300USD, ka tas zaķis patiesībā ir džeks. Hū novs! Šie paņem litru Finlandia un vakara bezmaksas šovs var sākties. Burtiski visi čaļi gērbušies "stabulenēs" (apspīlētās biksēs) un maikā, kas knapi nabu sedz. Visiem pielaizītas, izskūtas pričenes. Un tās manieres, jomajo,...... nekas nav pret gejiem un lezbietēm, bet šitā samākslotā un pārspīlētā izturēšanās.... kaut kas ar viņiem riktīgi nebija. Tās dejas..... sākumā zaķis ar vienu čali, tad ar diviem, tad trim...... "grupņika" apmērs pieauga proporcionāli izdzertajam šņabja daudzumam (un tas atšautais mazais pirkstelis dzerot to žižu, un tās savilktās lūpas :) ) sajūta tāda, ja šī nebūtu publiska vieta, orģijas sāktos te. Beigās uzradās 2 pārīši, kur zaķi kudiš foršāk padejoja un izpildījās. Beigās Čirkainais ar Ernesto izgāja pastampāt grīdu - Ernesto demonstrēja vietējās dancāšanas manieres, a la salsa. Nu neko diena pavadīta godam, jāšļūc uz būdu.

18.diena - 2014.gada 17.jūnijs

No rīta jau ierastais rituālais staigājiens uz brokastu vietu. Viesmīlis jau gandrīz nemaz nejautā, ko mēs gribam. Kā šis sataisās iet, tā Čirkainais bļauj valts. Kas ta nu!? Pēdējā dienā, Čirkainais šim galvu sajauca, sagribēdams kontinentālās brokastis tipical vietā. Šis sākumā domāja, ka pārklausījies, bet nekā. Čirkainais teica, ka tas pupu biezenis jau līdz brošai, cik var tās olas rīt un vispār, ja..... Nav problēmu, pēc 5 min. Čirkainais sit iekšā baltmaizes grauzdiņu ar zapti. Nu lai takš.

Ernesto mūs savāc 9:30 un sakās, ka pie pēdējās dienas vedīšot uz botānisko dārzu. Pa ceļam vajadzēja pīpjus nopirkt, a šis tā ar Čirkaino aizrunājās, ka aizmauca garām visām tankštellēm. Botāniskais šamajiem atrodas industriālajā rajonā. Ierodamies par agru, bez pīpēm un Ernesto ar kurkstošu vēderu. Tā kā šamais pats mākot tikai olu uzcept, draudzeni šonakt nav atstājis pie sevis (viņa baigi labi šmorējot), pie mammas viesnīcā nepaēda, tad nu palicis ar vardēm vēderā. Labs i, nolemjam aizlaist uz vienu iestādījumu kaut ko iekost. Šamais klārē, ka te esot savu draudzeni uz randiņiem vedis. Nebija nekāda vaina. Tiek kalti plāni braucienam uz LV.

Botāniskais kā jau botāniskais. Pilns ar visādiem lakstiem. Vienīgais, kas mani pārsteidza bija bambusu audze savu 15m augstumā. Jā, vēl tur bija ierīkota tāda kā izstādīte - pārdošana. Ja kāds laksts nu ļoti iet pie sirds, var to dabūt savā īpašumā. Es jau vienu 2m palmu nolūkoju, biju domājis to pirmajā klasē nosūtīt uz Frankfurti.

Pēc botāniskā, laižam uz būdu iečilot. Uzkrāmējam parpaliņas. Es vēl aizeju nomedīt kādu paceptu vistiņu, ieēdam un..... laiks jau vilkties lejā, taksis drīz būs klāt. Gaidam, gaidam - nekā! Jau sākam apsvērt iespēju zvanīt taksim paši, jo atceroties, cik Ernesto šorīt bija izklaidīgs, iespējams, šamais aizmirsa vispār taksi pasūtīt. Čiki, briki.... pēc 5 minūtēm ir klāt Ernesto. Neesot varējis no mums šķirties, tāpēc izlēmis, ka aizvedīs mūs uz lidostu pats. Kāda runa. Vispār jau ar šo mirkli nostiprinājās atziņa, ka vissvarīgākie ir cilvēki, kurus satiec. Ar kuriem ietusē, kuri Tev visu izrāda. Nekāda tūrfirma to nespēj nodrošināt. Čirkainais saka, ka viens no labākajiem, ja ne pats labākais, iespaidīgākais un emocionālākais ceļojums. Atvadas, Čirkainais vēl nobirdina pāris gaužas asaras, prieka un aizkustinājuma...... Ceļojums esot bijis par īsu un šoreiz nemaz uz mājām nevelkot...

Esam lidostā. Neierasti raits čekings. Un esam pie gate 7. Ir 19:50 pēc vietējā laika. Lidojumam mājās: SAL-MAD-FRA. 10h20m līdz Madridei, tad 2h20m līdz Frankfurtei. Peace!

19.diena - 2014.gada 18.jūnijs - diena, kas pazudusi tulkojumā ;)

Izlidojām no Salvadoras 17.jūnija vakarā un no 18.jūnija maz ko redzējām. Tik vien kā izbaudījām ceļu no Frankfurtes līdz Strasbūrai. Laiciņš bija jauks, +25*C, satiksme arī kā pie cilvēkiem.

Turpmākās 3 dienas nav aprakstītas. Tajās pabijām Badenweiler termās (dabīgo termālo ūdeņu baseinu un piršu koplekss), tad iečekojām pāris feinus miestiņus Francijā, Elzasā, nedaudz šopings un ..... 24 h nonstop režīmā var no Šveices pierobežas līdz Baldonei ar lauku teritoriju aizmizāt..... Čirkainais uz Polijas bāņa ieslēdza “pelēcītim” fuck-the-fueal-economy režīmu. Tas nedaudz uzlaboja apļa laiku un iedeva handikapu mājupceļam. Nu tā, ceļojums ir noslēdzies, visu Jums to labāko....

THE END