Bolīvija. Turpinājums Peru aprakstam
|
Žigimants fon Krēsliņš
|
Es ļoti, ļoti pateicos Jums visiem, kas lasa manus darbu un ieteica mani National Geographic konkursam! Jā, es vinnēju, un guvu iepēju publicēties Jūlija numurā! Milzīgs Jums paldies par Jūsu komentāriem un ieteikumiem. Man tieši šobrīd dzīvē tāds sūdīgs brīdis mazliet, bet Jūsu atzinība liek man sajusties vajadzīgam un noderīgam. Lai labi lasās! paldies Jums visiem!
Autobuss jau mani tracina. Īpaši tajā brīdī kad viņš apstājās stacijā uz pusotru stundu un nekust no vietas. Tieši tā notiek Puno. Mēs iebraucam, lielākā daļa cilvēku izklīst un nekas nenotiek. Kaut gan notiek gan, tikai ne ar manu busu. Piebrauc citi autobusi un aizbrauc. Manējais stāv kā tāds Ļeņina piemineklis. Kas notiek, nezinu. Kaut ko jau spāniski garāmejot nomurmināja, bet es info neuztvēru. Lai nu kā, vismaz no autobusa ārā nedzen, arī labi. Pēc stundas nīkšanas sākas kaut kāda kustība. Autiņā ierodas apkopēja ar spaini, izmazgā grīdu, notīra sēdekļus. Kaut ko patīra tualetē un atkal to aizslēdz. Parādās kaut kādi cilvēki un pēc pusstundas sākam braukt. Visiem izdala lapiņas ko jāaizpilda šķērsojot robežu. Meitene 10 minūtes skaidro " muj important informasjon". Spāniski. Angliski viņa neprot, toties sniedzot lapiņu man, viņa velta vismīļāko smaidu. Bet uzmanīgi klausoties, šķiet, ka esmu lielāko daļu sapratis. Mums būs jāatzīmējas divās vietās šai pus robežai un tikai tad varam durt uz Bolīviju. Autobuss ar mantām piebrauks pēc tam. Nu vismaz es tā sapratu. Bet varbūt, ka beibe vienkārši reklamēja jaunāko Brūsa Vilisa filmu. Aizpildīt lapiņu nav grūti jo tur ir arī angliski rakstīts. Ceļojuma mērķis. Tūrisms. Tiešam kāds raksta, ka brauc iepirkt kokaīnu? Nodarbošanās? Suteners, ibim. Rakstu students. Tuvojoties robežai mainās arhitektūra. Namiņi paliek glītāki. Tie ir vienkārši un maziņi, bet izskatās kaut kā smukāk. Varbūt vienkārši daba paliek skaistāka. Kreisajā pusē parādās Titikakas ezers. Augstākais kuģojamais ezers pasaulē. Majestātisks. Ūdens ir blāvi zils un cik vien acis rāda, var redzēt ezeru un tā salas. Nekādu viļņu, pašā krastmalā spēlējās bērni un mazs kucēns mēģina noķert vēja nestu papīru. Tomēr gadās, ka ezers ir dusmīgs. Spriežu pēc mājām, kas ir sabūvētas uzkalnos un nostiprinātas ar akmeņiem. Dzīve te rit nesteidzīgi. Nav lielu ciematu un bieži pat blakus māja ir kilometriem tālu. Mājām apkārt māla žogi un nelielajos pagalmos var atrast virkni nevajadzīgu lietu, sākot no mašinu riepām, līdz plastmasas pudeļu kalniem. Pagalmos, uz novilkta striķa žāvējās krāsainas drēbes un pabāzis pa durvīm savu nošmulēto sejiņu, autobusam pakaļ noraugās puspliks mazulis. Tādu skatu var redzēt ik katrā mājā. Piebraucam pie robežas. Visi iziet no autobusa un saskrien mainīt valūtu. Es mirkli svārstos, jo nezinu vai nebūs vajadzīga kāda mistiskā nodeva par iebraukšanu, zīmoga iespiešanu utt. Izlemju naudu nemainīt. Parasti uz robežām nav labs kurss un ja vajadzēs iedošu pāris dolārus, kas joprojām ir manā krājumā. Nākamā rinda stāv uz policijas iecirkni. Un tad viena uz imigrācijas iecirkni. Esmu sapratis pareizi. Ir jāsaņem divi papīri. Stājos pie policista. Rinda iet lēnu. Tie kas nāk ārā no policista, spiežas cauri visai masai un mēģina tikt imigrācijas ofisā. Visa rinda ir iespiesta metru platā joslā, no kuras vienā pusē ir mājas, no otras notekgrāvis. Pilnīgi nepārdomāta sistēma. Beidzot tieku līdz ieejai policijas iecirknī. Saprotu kāpēc viss notiek tik lēnu. Pie liela galda sēž viens likumsargs, kas paralēli tējas dzeršanai, izskata dokumentus. Patiesībā tā izskatīšana nav lēna. Jāatdod tas papīra gabaliņš ko saņēmu ielidojot lidostā, ja nav slinkums, tiek salīdzināti pases dati un vari doties tālāk. Izgrūstos ārā pa šauro ieeju un atvainodamies ik uz soļa nonāku imigrācijas ofisā.
Te jau viss ir ātri un zolīdi. Zīmodziņš par izbraukšanu un vari kāpt kalnā pie bolīviešiem. Kāpiens nav ne stāvs, ne tāls. Vēl pēdējais mēģinājums no visur esošiem tirgotājiem nopārdot kaut ko, un stāvu pie Bolīvijas robežas. Robežsargi ir labu brīdi jāpameklē. Principā, var mierīgi soļot uz priekšu un nevienam tu te neesi vajadzīgs. Ir divas tualetes, vairāki veikali un bolīvietes savos tērpos, kas ceļa malā gatavo ēdienu. Robežsardzes postenis ir izvietots stratēģiskajā vietā uzreiz aiz tualetēm, pa kalniņu lejā, aiz veikala. Tā teikt- ja nu karš, lai pirmās novāc pārdevējas. Rindas faktiski nav. Laipns robežsargs ilgi domā Letonija vai Litvanija, bet manis pēc kaut Tibetas autonomais apgabals. Iespied man zīmogu un ļauj iet.
Visi sakāpj autobusā un ceļš turpinās. Kopakabana ir 8 km no robežas. Tā ir neliela grezna pilsētiņa pašā Titikakas krastā. Autobuss mūs izlaiž galvenajā pilsētas ielā, kas ir ļoti šaura. Saņemt savu somu, nevienam neiesist un pašam nesasisties šajos plašumos nemaz nav tik viegli. Centrā valda haoss. Pūļi ar tūristiem vazājās pa ielas vidu un rada lielpilsētas iespaidu. Pašā pilsētiņā daudzi neuzturas, bet cenšas pēc iespējas ātrāk tikt uz salām. Populārākās noteikti ir saules un mēness salas. Arī mans plāns bija pavadīt vienu nakti uz salas un tad turpināt ceļu uz La Pasu. Tikai atrodoties šeit es aptveru salu patiesos gabarītus. Tā tev nav Zaķusala. Galīgi negribas vienkārši aizbraukt un pārgulēt nakti neko neredzot. Bet apskatīt uz salas ir daudz ko- senie tempļi un daudz kas cits. Diemžēl šo informāciju es uzzinu tikai tagad. Uzreiz dzimst cits plāns. Turpinu ceļu uz La Pasu un atpakaļ braucot palieku uz salas ilgāk. Dodos meklēt transportu. Uzrunāju busiņa īpašnieku, kas sola mani aizvest par 400 boliviano. ( 1 lats ir aptuveni 13). Bet viņš arī uzreiz paskaidro, ka tas ir taksis un pa lēto es varot tikt ar publisko. Publiskais izklausās baisi. Bet tas ir tikai 4 stundu brauciens. Gan jau izturēšu. Publisko īpaši nav jāmeklē, publiskais atrod tevi. Ceļa malā stāv inteliģents vīrietis dzeltenā jakā un brillēs un neskatoties uz savu zolīdo izskatu, mauro tā, ka Dinamo fanu sektors apbrīnā paliktu vaļā mutēm. A LA PAZ, A LA PAZ!!!. Prasu cik maksā biļete. 25 boliviano. A es pa ceļam nenomiršu? Da, nē, ko tu rausties, normāls buss, daudz vietas. A LA PAZ SEŅJORES, A LA PAZ!!! Nu pofig. Nopērku biļeti, šoferis iemet manu mugursomu bagažniekā un kāpju iekšā. Jāsaka, ka no iekšpuses buss izskatās daudz labāk nekā no ārpuses. Apsēžos priekšā, un tiešām, ir pat vieta kājām. Buss lēnām pildās. Pa kreisi, uz diviem beņķiem mierīgi sasēžas 4 cilvēku ģimene. Pie tam šīs sēdvietas sanāk aiz šofera un ir šaurākas. Labi, viens bērns ir galīgi maziņš, bet otram ap 10 gadiem. Tas apsēžas gareniski pie kājām un visi vienā mierā gatavi ceļam. Man blakus apsēžas jauna bolīviete tradicionālajā tērpā. Buss gatavs kustēt. Pēdējā mirklī pa atvērtām durvīm ielec divas padzīvojušas sievietes un vienā mierā nosēžas autobusa priekšā. Viena uz tā atlokamā sēdekļa, otra turpat uz grīdas. Šoferis nepamirkšķina pat aci, bet abas dāmas uzreiz ielaižas diskusijā, kurā pamazām iesaistās arī šoferis. Notiek sapīpināšanās ar pretī braucošo busu, pāris taures cilvēkiem, kas nejēdz novākties no ceļa un ar sānu viegli aizskarot dažu stāvošu tūristu mugursomas, buss dodas ceļā. Gandrīz uzreiz apstājamies. Nelielajā krustojumā vienlaikus satiekas 2 autobusi, policijas mašīna un viena neitrāla mašīna. Tagad jautājums uz attapību- kurš izbrauks pirmais? Pareizā atbilde ir- večuks uz motocikla, kam aizmugurē sēž pavisam maza meitene un rokās tur katlu. Mocis parādās velns zina no kurienes un nobraucot visiem transporta līdzekļiem gar degunu pazūd lejup pa ielu. Meitene mēģina pamāt ar katlu, bet tas ir tikpat liels kā viņa un nekas īsti nesanāk. Jāpiebilst, ka visi transporta līdzekļi atradās kustībā jo cerēja, ka viņi tomēr būs pirmie. Atkal skan taures un atkal sākās spiešanās. Lielais autobuss taurē vispārliecinošāk, tāpēc ar vairākiem manevriem ( atceramies par šaurajām ielām), pirmais izgriežas un turpina ceļu. Tad seko policija. Un tad jau mēs, brutāli nospiežot malā vieglo automašīnu. Pakaļ autobusam vēl riedams paskrien suns un esam jau uz nākamās ielas. Stāvā kalnā redzu aitu, kas izmisīgi mēģina aizsniegt gardāku zāles kušķīti starp akmeņiem. Kā viņa te vispār ir tikusi? Tas, ka viņa lidos un pa taisno uz šosejas ir skaidrs. Skaidrs nav kā viņa tur ir nonākusi. Tur pat kaza nenoturētos. Gabalu tālāk, šosejas malā, palīdis zem mašīnas, kaut ko ķimerējās vietējais mehāniķis. Kājas ir uz braucamās daļas. Kaut kāda Aizspogulija.
Ceļš skaists. Vijās kalnā. Busiņš smagi rūc un apmēram uz 20 km/h velkas augšup. Neko labāk neiet ne lielajam busam, ne vieglajiem priekšā. Apkārt tikai kalni un lejas. Mani izbrīna netīrība ceļa malās. Tukšas pudeles, bundžas, plastmasa. Pilnīgi visur pa ceļam. Tik fantastiska daba un tik piedirsta apkārtne. Kāpēc cilvēki tā dara? Un ne jau tūristi, paši vietējie. Nesaprotu. Pašiem taču te jādzīvo. Tak uztaisiet kaut talku un satīriet ceļmalas. Pilnīgi dusmas. Kamēr domāju par netīrību, esam veikuši pāris kilometrus. Saprotu kāpēc 190 km jābrauc 4 stundas. Meitene blakus uz sava telefona ieslēdz mūziku. Kaut kāda gaudojošā tuksneša vilka dziesma. Bet acīmredzot dziesma ir ļoti laba. Kāpēc? Jo tiek klausīta reizes desmit no vietas. Austiņas? Da priekš kam? Dziesma tak laba un visi grib dzirdēt. Pēc pusstundas esmu pārliecināts, ka šo dziesmu mierīgi varēšu nodziedāt arī 80 gadu vecumā. Par laimi telefonam nosprāgst batereja un koncerts beidzas. Meitene uzreiz vienkārši atslēdzās un guļ. Varbūt, ka iegāja transā un sarunājās ar Pačamamu. Ceļa malā redzu sēžam 3 bērnus. No kurienes viņi te? Vairāku kilometru attālumā nav nevienas pašas mājas. Nē, nopietni, kur viņi te radās? Vēl pēc laiciņa redzu suni. Nu labi, suns aiz gara laika atskrēja 10 kilometrus lai parakātos pa ceļmalas atkritumiem, bet tie bērni man nedod miera. Braucam apmēram stundu, līdz iegriežamies kaut kādā ciematiņā. Autobuss apstājās aiz stūra un visi kāpj laukā. Nu ja šī ir La Pasa, tad es esmu Simons Bolivārs. Es sēžu. Šoferis man skaidro, ka jākāpj ārā un jāiet uz ezeru. Pēc tam atkal brauksim. Uz ezeru? Es tiešām pareizi viņu saprotu? Ko ezerā? Zivis skatīties vai vērot saulrietu? Mēģinu noķert cilvēkus no busa un darīt kā viņi. Pēc laika man kļūst skaidrs. Mēs esam uz pussalas. Lai nebūtu jābrauc milzīgs gabals apkārt, transports un cilvēki vienkārši šķērso ezeru. Autobusi un mašīnas uzbrauc uz milzīgiem plostiem, savukārt cilvēki tiek pāri ar motorlaivām. Jānopērk biļete kas maksā 2 BOB ( saīsinājums boliviāno). Labi, ka Kopakabanā izņēmu naudu. Slikti, ka nepaguvu to kārtīgi apskatīt. Pie kases pasniedzu 20, saņemu atlikumu un tikai pēc laika saprotu, ka mani apčakarēja par 10 BOB. 18 vietā izdeva 8. Riktīgas dusmas. Tas nav pat lats, bet dusmas, ka mani uzmeta kā mazo ezi ar piparkūkām. Pats sev iestāstu, ka tā bija laba mācība par pieņemamu cenu.
Kāpjam laivā. Ezers nedaudz viļņojās, plusā visa flotile braucot garām, rada palielus viļņus. Iekāpt nav nemaz tik viegli. Nostāvēt ne tik. Ir gan soli uz kuriem visi naski sasēžas. Gabaliņš ko braukt ir normāls. Izlaidīsim informāciju par drošības aprīkojumu un vestēm. Laivai labi šūpojoties, pārcēlājs vai kā viņu tur sauc, mēģina iedarbināt motoru. Nesanāk. Kādu minūti džeks cīnās, tad aiziet uz motorenes priekšu un kaut ko meklē kastē. Mēģinās uzvilkt buru, vai? Daži tūristi ķer paniku. Vietējie gan ir mierīgi kā klints. Džeks no kastes izvelk striķi, atnāk atpakaļ uz pakaļgalu, noņem motoram vāku, apliek striķi ap tādu apaļu figņu ( es neko nerubīju no motoriem) un rauj. Ir! Motors negribīgi purkšķ un sākam virzīties uz otru krastu. Labi, ka iemetu mugursomā termoveļu jo uz ezera ir ļoti auksts. Ar savu t-kreklu būtu nosalis kā diegs. Tagad uzvelku augšu un ir so so. Brauciens ilgst aptuveni 15 minūtes. Vēl pusstundu gaidām autobusu, kam neiet tik ātri.
Interesants veids kā ietaupīt ceļu. Agrāk nebiju saskāries. Atkal seko garš brauciens kalnā. Liekas, ka motors pārsprāgs. Iztur. Kolīdz esam tikuši augšā, tā aiziet diezgan līdzeni. Vēroju apkārtni. Bolīvija man uzreiz iepatīkas labāk par Peru. Kaut kā tuvāk arhitektūra un viss kopā. Nevaru tā gudri izskaidrot. Bet Bolīvija ir tāda vienkāršāka un sirdij tuvāka. Meitenes skaistākas. Ja Peru pa visu laiku redzēju tikai vienu tiešam skaistu meiteni, tad te jau pirmajā dienā redzēju vairākas. Bolīvijas celtnes ir tikpat noplukušas kā Peru, bet kaut kāda grūti izskaidrojama rozīnīte ir tieši Bolīvijas mājām. Esam nonākuši pārdesmit kilometrus no La Pasas. Sākas piepilsēta un lietus. Līst stipri un mašīnai svīst ciet logi. Pie darba ķeras abas dāmas busiņa priekšā. Viena ar lupatiņu slauka labajā pusē, otra pārliekusies pār šoferi, mēģina kaut daļēji attīrīt ekrānu. Nepārtraukti pīpina. Brauc visi kā ienāk prātā. Ceļš paliek pagalam slikts. Pilns ar bedrēm un nepārtrauktiem guļošiem policistiem. Priekš kam viņi te, īstas skaidrības nav, jo ceļa seguma kvalitātes dēļ tāpat ātrumu pārsniegt nevar. La Pasa nevar nepatikt. Jā, milzīgs haoss satiksmē, cilvēku pūļi un nesaprotama pilsētas būvniecības stratēģija, bet šī pilsēta pievelk ar kaut ko. Visas ielas iet augšup un lejup. Neesmu pārliecināts vai pilsētā ir kaut viena taisna iela. Mājas, veikaliņi, ielu tirgotāji, policisti un ielu malās sēdošie cilvēki rada neatkārtojamu atmosfēru un es šo pilsētu iemīlu uzreiz.
Cilvēki sāk kāpt ārā. Pirmā izkāpj jau pieminētā ģimene. Viņi visu ceļu tā arī nosēdēja. Bērni neizdvesa nevienu skaņu. Trenēti, laikam. Izkāpj famīlija tieši tilta vidū. Viņi te nav vienīgie, jo uz tilta sēž tirgotāji un notiek aktīva dzīve. Viss notiek uz braucamās daļas, jo trotuāra šeit vienkārši nav. Tālāk braucam pa kalnu lejup. Diezgan ilgi. Beidzot esam klāt. Visus izlaiž pie vecās dzelzceļa stacijas. Uzreiz klāt ir takši, bet neviens neizvēlas braukt ar tiem. Es pajautāju ceļu un eju kājām. Laiks ir vairāk nekā vajag. Viens mīnuss, kas man uzreiz nepatika, ir milzīgais gaisa piesārņojums pilsētā. Vecais autoparks un stāvie ceļi, kas liek mašīnām papildus gāzēt, noteikti nenāk par labu dabai un cilvēkiem. Liekas, ka tu pat redzi ko elpo.
Virzos pa diezgan centrālo ielu līdz nonāku līdz aplim kas vispār ir pilnīgs pī. Šeit saiet kopā 6 ielas. Visa apļa platumā ir izvietojušies tirgotāji. Dažs uz ietves, dažs uz ielas. Pārdod visu- ēdienu, dzērienus, telefonus, botes... Var notīrīt kurpes, bet varbūt vajag masāžu? Uz ielas tev piedāvās visu. Cilvēkiem ir jāpārvietojas, tāpēc satiksmei ir atņemta vēl viena josla. Turklāt kur vēl, ja ne te, ir vislabāk izkāpt un iekāpt colectivos? Colectivos gluži kā Limā apstājās da jebkur. Vajag ielas vidū- nav problēmu. Tev nav precīza nauda? Nu, bet re kur izkāp, samaini pie saldējuma pārdevējas. Tas, ka visi pīpina, patiesībā nevienu netraucē. Un cilvēki ar mašīnām sadzīvo ļoti labi. Luksafora gaismas tiek ievērotas, bet gājēju pārejas ir tikai lai bērniem pastāstītu, ka ir valstis, kur lūk pa šīm baltajām līnijām var pāriet pāri ielai un neviens tev nebrauks virsū. Nezinu vai tam gan kāds tic. Ielu jāpāriet lavierējot starp mašīnām, bet pie tā ļoti ātri pierod.
Pierakstos hostelī. Saucas hostel Copacabana un atrodas pašā centrā. Nav lētākais variants, bet man gribas atsevišķu istabu lai nav jāklausās kāds pasists bundzinieks, vai nakts vidū no ballītes ieradušies jautrīši. Pats menedžē savu laiku un ir sava telpa kur vari darīt ko gribi un kad gribi. Maksa 12$ par nakti. Brokastis cenā, un arī pati istabiņa ir pat ļoti ok. Es teiktu, ka mierīgi atbilst 2 zvaigžņu viesnīcai. Esmu bijis daudz sliktākās 3 zvaigznēs. Priekš Bolīvijas tas ir padārgi, bet man pašlaik budžets atļauj. Protams, gribas nomazgāties. Tualete un duša ir kopējā uz stāvu. Viss ir ok, tikai nav siltā ūdens. Un arī aukstā nav. Ir tikai ledainais. Neesmu mazgājies jau 3 dienas, tāpēc ar kliedzienu- man pie dirsas, es no ziemeļiem! metos dušā. Savs labums ir- aukstā ūdenī var nomazgāties reizes desmit ātrāk kā siltā. Vēlāk man gan recepcijā saka, ka esot kādas piecas minūtes jāpatecina, siltais esot visu laiku. Nu varbūt... Es nomazgājos divās. Izkrāmēju somu un gribu gulēt. Sāp galva. Gan no garā pārbrauciena, gan jau atkal droši vien no augstuma. Eju meklēt aptieku jo mūsu ibumetīns nelīdz. Prasu zāles pret soroče. Tas spāniski ir augstuma slimība. Pārdevēja iesaka kaut kādas smukās tabletes, bet vairāk viņai prāts nesas uz amzierēšanos. No kurienes seņjors ir? Kā patīk Bolīvija? Kādi plāni? Man galva sprāgst pušu, tāpēc nekāds dižais sarunu biedrs es neesmu. Samaksāju 21 BOB par 6 tabletēm un eju mājās gulēt.
Tabletes ko nopirku aptiekā reāli līdz. No rīta esmu svaigs kā gurķītis. Ar baudu pavārtos gultā, sačatoju ar tēvzemi, uzzinu cik grādu mīnusā un saprotu, ka šeit ir labāk. Recepcijā saņemu centra karti un uzzinu, ka tepat atrodas slavenais La Pasas raganu tirgus. Nez ar ko viņš atšķiras no pārējā Lz Pasas tirgus, jo kā jau minēju visa pilsēta ir viens vienīgs tirgus. Ielu malās bodītes( tās pat nav bodītes bet stendi) aizveras vienīgi vēlu naktī. Aizvēršanās notiek oriģināli- apkārt stendam tiek aptīta zila plēve. Visas preces paliek iekšā. Bet acīmredzot neviens neko nezog. Būtu ļoti nesmuki zagt no šiem cilvēkiem, kas knapi savelk galus kopā. Varbūt tāpēc arī ir tāda solidaritāte.
Raganu tirgu nevar neatpazīt. Tas ir vesels kvartāliņš ar daudzām dīvainām lietām ko var iegādāties. Gribat nopirkt izkaltētu lamas mazuli? Lūdzu. Tējas, kas atgaiņā ļaunos garus? Tāpēc jau mēs te esam. Šajā tirdziņā var nopirkt gan suvenīrus, gan jau pieminētās eksotiskās lietas. Diemžēl nezinot spāniski ir grūti saņemt informāciju, kāpēc, piemēram veca tante griež smalkos gabaliņos lamas gaļu un liek kaltēties. Vai kam domāts ir dažādu augu maisījums. Par lamas kaltētiem mazuļiem gan izdevās kaut ko uzzināt. Bļin nu kā vispār var izdomāt žāvēt tos un vēl pārdot? Izskatās briesmīgi. Tas apmēram tas pats, ka es žāvētu kaķus un tirgotu tos centrāltirgū... Vārdu sakot, lamas mazuļi ir baigi labie ceļot māju. Ja tos parok zem mājas( nu ķipa iemūrē pamatos), tad ilgs mājas mūžs garantēts un arī saticība un mīlestība nekur neizpaliks. Nu labāk lamas mazuli, turklāt jau beigtu, nevis dzīvu jaunavu, kā te daži malači praktizēja viduslaiku Eiropā. Ja nu kāds ir tik pasists, lai pirktu kaltētus dzīvniekus un vestu tos uz savu jaunceltni Jaunmārupē, nāksies pielikt ļoti lielas pūles lai apčakarētu Peru robežkontroli, kas savukārt darīs visu lai šādas mantiņas atrastu un konfiscētu. No Peru šīs lietas izvest nedrīkst! Tātad ja ceļojat ar lidmašīnu, iespēja, pārvest nabaga lopiņu līdzinās nullei. Uz blakus esošām valstīm jau ir vienkāršāk, jo autobusus un mašīnas īpaši padziļināti nepārbauda.
Raganu tirgū man personīgi ļoti patika dažādi izstrādājumi no akmens. Teikšu, ka tas ir akmens, bet īsti akmens tas nav. Dažādas dievības, dzīvnieku figūras, amuleti, no koka veidoti tēli un izšūti apģērbi, somas un aproces. Nu ļoti skaisti un šajā tirgū var pavadīt visu dienu, ko es principā arī izdarīju. Cenas pat ļoti pieņemamas. Tomēr jāatceras, ka uzcenojums ir vismaz dubultīgs. Pārdevējas patiesību sakot pat gaida kaulēšanos. Pirkt par nosaukto cenu ir neprāts vai izšķērdība. Protams, jāpatur prātā, ka šis ir vienīgais ienākumu avots šiem cilvēkiem, un galīgi bezkaunīgiem arī nevajag būt. Bet kaulēties vajag. Pirmajā dienā es vienkārši gāju un jautāju cenas neko nekaulējoties. Tā teikt pārbaudīt situāciju. Pēc tirgus vēl bezmērķīgi paklīdu pa apkārtnes ielām. Jāsaka, ka vajag labu plaušu lai staigātu augšup lejup pa šīm ielām un elpotu izplūdes gāzes. Vazājoties netīšam nonācu pilsētas centrālajā laukumā.
Dīvaini, bet pats laukums ir daudz klusāks par apkārtējām ielām. Te, cik var noprast atrodas kādas valdības iestādes jo ir daudz policistu un pie mājas karājās Bolīvijas karogs ar kuru mierīgi varētu apsegt vidēja lieluma piemājas dārziņu. Droši vien pilsētas dome vai pat parlaments. Laukuma centrā atrodas statuja un nenormāls bars ar baložiem. Man ir mazliet bail, jo pat viens balodis uzlidojot, nolidoja man tik tuvu sejai, ka palika neomulīgi. Kas notiks ja viss šis bars izdomās pacelties? Un ja nu džeki vēl pēc tam sarunā veikt laukuma bombardēšanu no augšas? Nepatīk man baloži, tāpēc virzos gar malām. Faktiski uz katra stūra sievietes tirgo kaut ko līdzīgu saldējumam plastmasas glāzītē. Nopērku ar domu atsvaidzināties. Maksā 2 BOB. Tas nav viss saldējums, bet kaut kas līdzīgs putukrējumam ar želeju. Garšīgs, tik bišķ par saldu
Atkal sāk līt. Bolīvijā atšķirībā no Peru var just, ka ir lietus sezona. Turklāt pašā La Pasā ir pavēss. Īpaši vakaros kad temperatūra nokrīt līdz +5-8 grādiem. Slapstos zem kokiem ar cerību, ka beigs līt. Nebeidz. Ielas kļūst tukšākas, pārdevēji ietinas plēvēs un mašīnas joprojām taurēdamas apšļāc nedaudzos kājāmgājējus. Dzīve līdz ar lietus sākšanos nebeidzas, vienkārši lielāka kustība notiek zem jumtiem. Kā sarunājuši, pēkšņi no visiem stūriem parādās lietussargu tirgotāji, kas skaļi cenšas viens otru pārkliegt. Vēl mirkli pastāvu, bet neizskatās, ka lietus taisās uz beigām, tāpēc izvelku no somas lietusmēteli un satuntulējies dodos uz hosteļa pusi. Pa ceļam vēl apskatu Svētā Franciska katedrāli, kas ir viena no pilsētas sirdīm.
Katedrāle skaista, bet manuprāt pateicoties haotiskajai apbūvei ir zaudējusi savu šarmu atrodoties iespiesta starp mūsdienu būvēm. Blakus katedrālei iet viena no pilsētas galvenajām ielām, un šeit gan neskatoties pat uz lietu, cilvēku nav mazāk. Tāpat stumjot viena otru malā brauc mašīnas, colectivos iekšā rāvēji sabļaustās un meklē savus upurus. Staigā policisti un ik pa brīdim iepūš svilpē. Priekš kam, to droši vien zina tikai viņi paši. Paceļos pa kalnu un izeju pie hosteļa. Visu dienu neesmu ēdis izņemot to saldo galvenajā laukumā. Turpat pie hosteļa ir ēdnīca. Pasūtu šampiņjonu krēmzupu un hamburgeru ( sagribējās kaut ko veselīgu uz nakti). Viesmīle ir vieglā panikā jo nesaprot ko es prasu. Menu gan ir abās valodās. Turklāt zupa gan angliski gan spāniski skan gandrīz identiski. Un arī šampiņjoni ir vienādi izrunājami. Beigās bakstoties ar pirkstiem pa abām ēdienkartēm nonākam pie kopsaucēja. Sievietes seja atplaukst smaidā un bubinot "si, si" viņa skrien pie telefona. Kaut ko nober klausulē un smaida. Es arī smaidu. Ja arī nedabūšu ēst, vismaz labu laiku pavadīšu. Ēst dabonu. Pēc minūtēm 10 smaidīgā pazūd kaut kur ielās un vēl pēc dažām minūtēm ienāk kafejnīcā ar zupas šķīvi rokās. Šķīvis pārsegts ar plēvi jo ārā līst. Nez no kurienes viņa to zupu dabūja? Laikam līgums ar apakšuzņēmēju. Bet zupa brīnumgarda. Un arī hamburgers labs. To gan viņa pati godīgi uztaisa no produktiem ko viņai atnes meitene, kas bailīgi uz mani lūr. Nebaidies, nesitīšu. Lielais, baltais cilvēks šodien ir labā garastāvoklī. Paēdu un eju mājās. Ilgi domāju kā varētu izžāvēt kurpes jo viņas visu laiku ir mitras un jau smird. Risinājumu atrodu. Pa vienai kurpei uzlieku uz sienas lampas abažūra, vai kā to uzparikti sauc. Kaut kāds siltums no lampas nāk un tieša saskare arī nav. Ko tik neizdomā ja vajag. Neceru, ka manu analītisko domāšanu novērtēs hosteļa personāls, tāpēc katru reizi ejot pa durvīm uz tualeti, drošības pēc savu slēpi noņemu.
Pa nakti līst. No rīta arī. Šodien biju plānojis pastaigāt pa pilsētu, sarunāt ekskursiju, nopirkt dāvanas. Jāiet neskatoties uz visu lietu. Sāku ar tūrisma firmu. Plāns ir uzzināt cik maksā ekskursija uz sāls tuksnesi un brauciens ar riteni pa nāves ceļu. Patiesībā es mazliet nošefoju, jo uz sāls tuksnesi var aizbraukt pa lēto ( nosacīti) Jānopērk biļete no La Pasas uz Uyuni ( netulkošu, lai neskan pēc parafīna) un Uyuni nepaspēsi izkāpt no autobusa, kas tevi aplenks bariņš ar tūrisma firmu pārstāvjiem. Bet man kaut kā gribās lai viss ir noorganizēts un nav ne pie kā jāiespringst. Sieviete no sākuma mēģina mani atrunāt jo pēdējās nedēļās ir ļoti lijis un ir vairāki objekti kas brutāli ir noplūduši un nav apskatāmi. Piemēram, Zivju sala. Bet es ļoti gribu apskatīt šo dabas brīnumu un man pāris iztrūkstoši objekti neko nenozīmē. Sieviete sazinās ar autobusu kompāniju un saka, ka man jābrauc šovakar jo rīt uz ērto autobusu nav biļetes. Faktiski jebkuram maršrutam Bolīvijā ir 3 opcijas. Pirmā un vislētākā ir normālā. Nekas normāls tur nav, jo tajā pārvietojās darba tauta, kas ir augumā neliela un daudz nepukst ja krēsli šauri, blakussēdētājs nesmaržo pēc Hugo Boss un šoferis var mazliet improvizēt ar maršrutu. Toties biļetes tiešām ir lētas. Piemēram ( cerams nekļūdos) biļete uz Uyuni maksā 80 BOB. Nākamā klase ir semi cama. Nu tas ir buss, kādi mums braukā starpilsētās, piemēram Rīga- Liepāja. Galīgi ok buss un arī cena attiecīga 160 BOB. Paliek cama klase. Maksa 200 BOB. Mīkstie krēsli, kurus var pārtaisīt par gultām, kondiškas, tualetes utt. Nu esmu es izlepis, īpaši ja jābrauc 14 stundas. Man, lūdzu cama. Un pati ekskursija maksā 750 BOB uz trijām dienām un divām naktīm. Cenā ēšana, hosteļi, vizināšana ar džipu. Zinu, ka uz vietas noteikti var sarunāt lētāk, bet kā jau minēju, negribu čakarēties. Kopā 1150 BOB. Lai iet! Tagad ātrumā jāizrakstās no viesnīcas jo nebiju plānojis braukt jau šodien. Sieviete recepcijā ir saprotoša un ļauj man nesteidzīgi savākties. Šoreiz nolemju būt gudrāks un ņemt līdzi lielāko somu, bet mazo atstāt hostelī. Atceros kā mocījos mēģinot saspiest visas mantas mazajā somā ejot uz Maču Pikču. Salieku visu nevajadzīgo mazajā un atstāju glabāšanā. Daudz laika līdz 18:00 kad atiet autobuss. Laukā līst. Izlemju, ka tik un tā iešu sapirkt mājniekiem dāvanas.
Sapērku visādus nieciņus mājas izgreznošanai. Pārdevēja prasa 90 BOB par visu. Es saku, ka par dārgu kaut gan pašam neticas, ka tik lēti. Viņa uzreiz prasa lai es nosaucu cenu. Spļauju uzreiz 50. Viņa momentā piekrīt. Ņefiga sev. Domāju kas būtu ja būtu pateicis 20. Reāli es sapirkos veselu čupu un samaksāju zem 5 lati. Labi, jābūt vēl bezkaunīgākam. Nākamā veikalā noskatu smuku ādas jaku. Galīgi nebiju plānojis neko tādu pirkt, bet tik labi izskatās un maksā 1000 BOB. Es pat šobrīd neplānoju pirkt, bet pakaulēties var kaut vai treniņa pēc. Tante uzreiz nolaiž 50 BOB un saka, ka vairāk nē, jo šī ir īsta āda un liels izmērs. Ja gribu lētāk, tad varu dabūt imitāciju. Imitāciju es varu dabūt arī Liepājas tirgū, es gribu šo. Vārds pa vārdam un esam tikuši jau pie 900. Lētāk nebūs. Skaidroju, ka es tā īsti nemaz netaisos pirkt, bet par labu cenu, protams, ka domas varu mainīt. Un krāsa man ar īsti nepatīk. (Kaut gan patīk pat ļoti). Karoče tante pasaka spāniski to, kas pat latviski skan tāpat- ne tu, ne es un parāda 800. Gribas pirkt, bet es vēl izmetu galdā pēdējo trumpi- man ir tikai 100 dolāri. Ja piekrīti, tad ok, ja nē, tad nē. 100 dolāri ir nepilni 700 BOB. Man tiešam ir atlikti atsevišķi 100$, ko es tagad izķeksēju no maka ārā. Tante saka "seņjor, por favor neņirgājies" Es taisu nelaimīgu ģīmi un izvelku 20 BOB un saku, ka tas man taksim. Varu pielikt un iet kājām. Pēc minūtes pārdomas tante saka jā un mana sirsniņa priekā iepukstas. Saku lielu paldies un laimīgs eju uz nākamo veikalu pirkt kaut ko sievai. Seko tas pats nelaimīgais stāsts par pēdējo naudiņu un atkal nokaulējos no 150 uz 90 par smuku vilnas džemperi. Nu galīgi ok pirkumi izdevušies. Arī lietus beidzies. Aizeju uz hosteli, sakrāmēju pirkumus mazajā somā un dodos uz autoostu. Labu brīdi eju kājām, bet tad man uzpīpina taksis. Starp citu, takši te visu laiku pīpina, ķipa atgādina, ka viņi arī te ir, un varbūt cilvēks ir tik iegrimis domās, ka viņus neredz. Es galīgi negribu braukt ar taksi, bet ieraudzījis šo eksemplāru mainu savas domas. Manī dzimst sportiska interese uzzināt vai šis lūznis spēs nobraukt vairāk par 200 metriem un man sēžoties iekšā nesabruks. Es pat nespēju noteikt marku. Da kādu marku, es pat krāsu nevaru noteikt. Vienojamies ar šoferi, ka brauciens maksās 10.BOB un es ar dziļu godbījību kāpju iekšā šajā mehānikas brīnumā. Kaut kas nokrakšķ, bet mašīna iztur. Arī durvis neizkrīt tās aizverot. Nu jā, mašīna noslāpst, bet tas jau cits stāsts. Un krustojumā noslāpst vēlreiz, bet principā uz priekšu kustās. Autoosta tepat netālu ir. Un mašīna neizjuka. Vēl jo vairāk, es redzēju to aizbraucam. La Pasas autoosta ir loģiskāka par Limas un Kusko, bet tik un tā tajā valda neliels bardaks. Protams, visur esošie braucienu piedāvātāji kas pārkliedzot viens otru piedāvā pēc iespējas labākus tarifus. Desmitiem autobusu kompāniju, kas nodrošina braucienus da jebkur, un pasažieri kas izklaidējās kā nu prot. Kurš urbina degunu, kurš guļ, kurš mēģina noskaidrot no kuras platformas atiet viņa autobuss. Par tām atiešanas platformām ir interesanti. Publiski tās nekur nav pieejamas. Jānoskaidro ar kuru kompāniju tev ir jābrauc un tad jāmeklē tās kompānijas ofiss. Ja ofiss vaļā, tad problēma atrisināta, jo parasti kompānija zina no kurienes atiet viņu buss. Nu vismaz aptuveni. Ja ofiss ciet, tad tas kļūst par interesantu nodarbi un laika kavēkli jo neviens cits neko nezina. Arī La Pasas autoostā ir jāmaksā mistiskā nodeva 2 BOB par to, ka tu drīksti iziet uz platformas. Ņemot vērā visus iepriekš minētos faktus, ieteicams ierasties vismaz stundu ātrāk lai nesabeigtu nervus. Savu kompāniju atrodu ātri. Man ir tūrisma firmas iedota lapiņa, kas man jāsamaina pret biļeti. Vispār mani reāli piedūra grāmatvedība tūrisma firmā. Es iedevu naudu, bet pretī saņēmu trīs aprakstītas lapiņas. Divas biļetes un vienu ekskursijas lapiņu. Uz tām pa pusei angliski, pa pusei spāniski sarakstīts kas man it kā pienākas, kā arī malā veikti dažādi aprēķini. Lapiņas ir parastās no blociņa, bez zīmogiem un parakstiem. Vienīgais drošības garants ir sertifikāts pie sienas un ofiss pilsētas centrā. Kad uzjautāju vai man nepienākas kāds apliecinājums, ka es samaksāju naudu, ofisa darbiniece saka, ka , protams, ka pienākas un lapiņas malā ar lieliem cipariem uzraksta 1150 BOB. Super. Man uzreiz kā akmens no sirds nokrita. Tagad pie jebkurām problēmām es parādu šo kvīti un jebkura pasaules tiesa momentā spriež man par labu, jo re kur lapas stūrī skaidri un gaiši rakstīts 1150. Tātad iebāžu lodziņā savu papīru un prasu biļeti. Džekiņš pārbauda kaut kādu žurnālu un pasaka, ka man rezervācijas nav. Sākums vienkārši lielisks. Bet man vēl ir 2 stundas laika, sliktākā gadījumā varu aizbraukt atpakaļ un salauzt visus krēslus tūrisma firmā. Prasu lai pārbauda vēlreiz. Viņš man rāda žurnālu ar autobusa sēdvietām. Nav nevienas brīvas. Vispār viņi sadarbojoties ar manis nosaukto firmu, bet re kur visas firmu rezervācijas ir atzīmētas ar zaļu flomāsteru, un manas te nav. Skan loģiski un papīrs manā priekšā stāsta to pašu. Man argumentu arī nav. Jau domāju braukt pastāstīt firmai cik ļoti es viņus mīlu, kad man acīs iekrīt viens no daudzajiem cipariem uz manas tā sauktās biļetes-26. Un manā izpratnē tā ir sēdvieta. Es prasu čalītim kāpēc tad firma man konkrēti jau pateica vietu. Viņš paskatās vēlreiz un sāk atvainoties. Izrādās viss kārtībā, bet tieši manu rezervāciju viņš nezin kāpēc nav atzīmējis ar zaļu. Ha hā, tas ir tik jautri un tik smieklīgs misanderstendings. Ha hā! Es domās novērtēju vai varētu viņam ar kāju ievilkt pa muti. Laikam nē. Lodziņš ir mazs un diezgan augstu. Man arī mugursoma traucē. Bet paķert aiz nāss un pasist pret stiklu tak varētu. Šī doma man neliek mieru, bet tieši garām noiet divi vietējie poliči un viņš jau ir arī izrakstījis biļeti. Ko nu vairs apbižot. Autobuss aties no 12b platformas. Pastaigāju pa staciju, nopērku dzeramo un jau laiks iet uz autobusu. Autobuss atgāja no 13 platformas, bet tas jau turpat blakus vien bija un kurš tad tādiem niekiem pievērš uzmanību? Autobuss varbūt nebija tik kruts kā Cruz Del Sur, bet ērtāks gan. Tāds palietots, bet super ērts. Neskatoties uz 14 stundu braucienu, biju izpampies kā tāds mazs zīdainis.
Pamostos no saulītes stariem sejā. Oho, nelīst. Dabas skati apmēram tādi paši pie kādiem iemigu- kalni ar retiem krūmiņiem. Pēc pulksteņa jābrauc vēl apmēram 2 stundas, tāpēc ieņemu embrija pozu un atkal dodos sapņu valstībā. Sākam ļoti kratīties. Paveru acis un redzu tālumā daudzas mājas. Laikam Uyuni. Apvidus palicis tāds tuksnešains. Bezgalīgs līdzenums ar kalniem tālumā. Vējš dzenā sausās smiltis un neredz nevienas dzīvas radības. Iebraucot pilsētā nekas nemainās. Ainas atgādina vesternu.
Tukšas ielas ar noplukušām mājelēm. Uz dažām vārtrūmēm kaut kādi reklāmas uzraksti. Ielu vidū izvietoti elektrību stabi ar zemu savilktiem vadiem. Tomēr tuvojoties centram pilsēta paliek skaistāka. Ir sava loģika ielu plānojumos, simpātiskas 1-2 stāvu mājiņas. Pilsētnieki pacentušies iestādīt vairākus kokus, kas gan kā izskatās ne pārāk labi iedzīvojušies šajā klimatā. Daudz skulptūru un es pat teiktu- simpātiska pilsēta. Autobuss mūs izmet pie kaut kādas noplukušas mājas. Uzraksts gan lepni liecina, ka tas ir tūrisma ofiss. Klāt ir bariņš ar vietējiem.darboņiem kas uzreiz piedāvā doties ekskursijā uz sāls tuksnesi. Pēc firmas solītā kādam mani jāgaida. Gaida tikai Dženiferu un Elizabeti. Nu tā vismaz vēsta uzraksts un papīra lapiņās ko tur rokās padzīvojusi sieviete. Arī vārdā mani neviens nesauc. Jāpastāv, jāpagaida. Vēl jo vairāk, ka citas izvēles šobrīd nav. Man blakus nez no kurienes iznirst veca kundze, acīmredzot no apbedīšanas kompānijas. Tērpusies visa melnā ar melnu cepuri, nu jei bogu izskatās pēc kompānijas " Pēdējais elpas vilciens" pārstāves. Viņa atver blociņu un tur ir mans vārds. Kā? Tiešam viss? Šajā Bolīvijas pakaļdaļā melnā ir atnākusi man pakaļ? Stulbi. Bet tantuks smaida un aicina nākt līdz. Pārvaru vēlmi viņai iespert un skriet cik tālu vien iespējams uzlecošas saules virzienā, un dodos līdz.
Līkumojam pa centru līdz nonākam pie zaļi krāsotas mājiņas, kas pilda ofisa pienākumus. Iekšā jau atrodas briesmīga paskata vāciete, kas arī izmanto šo firmu. Tantuks spāniski apskaidro, ka mašīna būs ap 10, bet pašlaik mēs varot izklaidēt paši sevi, un pazūd. Ir divas stundas laika. Runājamies ar vācieti. Šī ceļo jau pusotru gadu. Satiku daudzus cilvēkus kas ceļā jau ir gadiem. Es laikam tā nevarētu. Man patīk pēc laiciņa atgriezties mājās, noilgoties pēc piedzīvojumiem, un tad braukt atkal. Atslēdzam ofisā visus vadus un saliekam lādēties savus telefonus un fotoaparātus. Cerams, ka neizslēdzām kādus vadus ko nevarēja raut ārā no elektrības. Bet tante pati vainīga- nav ko vazāties apkārt un atstāt svešiniekus ofisā. Vāciete tiešām aizbrauc desmitos. Bet viņa brauc ar citu grupu. Es gaidu. Vienpadsmitos nekā nav un arī pusdivpadsmitos nē. Es visādiem veidiem prasu tantei kad beidzot būs mana mašīna. Viņa vai nu nesaprot, vai kas ticamāk- negrib saprast. Beidzot pirms divpadsmitiem viņa pieceļas un aicina mani nākt līdzi. Nekur tālu nav jāiet, pāri ielai. Tur jau uzkāpis uz Nissan Patrol jumta, aktīvi darbojās neliela auguma vīrelis. Tas tad laikam būs mūsu šoferis, gids un vēl kas tur pēc amata apraksta skaitās... Pasniedzu somu ko vecais ietin oranžā brezentā. Bez manis ir vēl 5 braukt gribētāji. Jaunieši. Es, kā jau pēc izdienas gadiem pienākas, iekārtojos priekšā. Iekāpj šoferis un stādās priekšā kā Atilla. Interesants vārds bolīvietim. Labprāt uzjautātu kur tādu var dabūt, bet Atilla runā tikai spāniski, bet salikt tik sarežģītu teikumu kā- klau, no kurienes tev tāds vārds?, man nav pa spēkam. Tāpēc sākumā izvēlos drošāko variantu- daudz un bezsakarā smaidu. Bez manis ir vēl viens bēdubrālis, kas no spāņu valodas nerubī vispār neko- japānietis ar ne mazāk eksotisku vārdu Peru. Pārējie ir vietējie. Cik nu vietējie- dienvidamerikāņi. Ak jā- ir vēl viena meitene no Austrālijas, kas ar pirmajām sekundēm man sāk krist uz nerviem. Atilla izskaidro šodienas plānu un prasa vai visi tam piekrīt. Protams, plāns ir lielisks. Īpaši man patika nobeigums. Nesapratu neko, bet baigi smuki un melodiski skanēja. Dodamies ceļā. Dikti tālu netiekam jo Attila izdomā iebraukt mājās pabarot suņus. Ko vajag to vajag. Neesam tikuši ārā no pilsētas kad Peru izskaidro, ka viņam bija jābrauc ar citu grupu, kur ir angļu gids. Es speciāli izvēlējos spāņu gidu jo ar angļu gidu būtu 500 BOB dārgāk. Labi, griežam apkārt un vēl pusstundu pavadām meklējot Peru grupu. Neatrodam. Peru saka, ka labi vien ir, jo īstenībā viņam patīk mūsu grupa un mēs varējām uzreiz braukt tālāk. Mans skatiens liek viņa smaidam pazust un sākt blenzt pa logu. Braucam uz sāls muzeju. Tas nav tālu, bet izskatās, ka tieši šobrīd šeit sabraukušas visas apvidus mašīnas un tūristu pūļi vazājās kā tāds apdullušu lamu bars. Es muzejā neiegāju, bet cik noprotu, neko daudz nezaudēju.
Tālākās 2,5 dienas paiet kā sapnī, kurā gribas atgriezties vēl un vēl. Pēc muzeja dodamies uz Salar de Uyuni. Tas ir pasaulē lielākais sāls tuksnesis. Skats ir neiedomājams. Cik vien tālu sniedzas skatiens ir balts, mirdzošs klājums. Neesmu bijis Antarktīdā, bet tas varētu būt kas līdzīgs. Bezgalīgs balts klājums kur zeme sajaucas ar debesīm. Horizonta nav. Vienkārši nav. Lietus sezonas laikā ( proti, šobrīd) tuksnesis ir vispār sirreālistisks. Tā virsmu klāj neliela ūdens kārtiņa un ūdenī atspoguļojas debesis. Vai debesīs ūdens...Nezinu kurš varētu aprakstīt šo dabas brīnumu. Jāredz pašam. Sataisīju desmitiem fotogrāfiju, bet tā sajūta stāvot kaut kur pa vidu starp debesīm un zemi nav ieliekama fotogrāfijās. Šķiet, ka tu staigā pa ūdeni kā Jēzus un mierīgi ar rokām vari aizsniegt mākoņus. Tik mazliet jāpalecas un vari izlekt cauri debesīm, tur tālu un augstu nezināmajā...
Cilvēki fotogrāfējās visneiedomājamākajās pozās, daži vienkārši stāv un truli blenž neticot tam ko redz. Arī es pāris minūtes neticīgi raugos apkārt. Pataustu ūdens kārtiņu sev zem kājām. Sāļš, protams. Uz plaukstas uzreiz izveidojas tāda maza sāls kārtiņa. Speru dažus soļus un sāku fotogrāfēt cerot ielikt šīs sajūtas bildēs.
Kad esam apraduši ar domu, ka šī ir īstenība, nevis ilustrācija, Atilla mudina doties tālāk. Braucam pa ūdeni. Nu kaut kas nereāls. Lai gan tas ūdens ir labi ja 5-10 cm, sajūtas nav aprakstāmas. Tuvojamies dīvainam veidojumam no dažādu valstu karogiem. Izrādās, ka šeit notiek rallija sacīkstes un viens no posmiem iet tieši pa tuksnesi. Varu derēt, ka tas ir skaistākais rallija posms visā pasaulē. Latvijas karoga nav. Bet no Eiropas vispār švaki ar karogiem- pārsvarā Amerikas kontinenta valstis. Turpat uzcelta mājiņa no sāls blokiem. Nepabeigta vēl. Varbūt domāta kā hostelis. Pašlaik iekšā ir nolikti pāris krēsli, stūrī saliktas niedres jumtam un tūristi te ietur pusdienas. Pusdienas visiem ir līdzi. Arī Atilla atver bagažnieku un turpat servē galdu. Pusdienas sastāv no vietējiem rīsiem. Noteikti šim produktam ir latvisks nosaukums, bet es nezinu. Kaut kas pa vidu griķiem un prosai. Klāt salāti un gaļas gabaliņš. Patiesībā vienalga kas pusdienās, jo šādā vidē es droši vien aizdomājies pat kabačus apēstu, ko nevaru ciest ne acu galā.
Laiks braukt tālāk. Vēl kādas 20.min braucam pa ūdeni un tad strauji griežam kalnā. Jāsaka, ka mums ar mūsējo gidu paveicās, jo viņš zināja tādus ceļus ko citi gidi nezināja, tādā veidā mēs varējām baudīt zināmu vientulību un nebūt pie objektiem vienlaikus ar desmitiem citu mašīnu. Mašīna kratoties pa nelīdzenajām takām lēni brauc kalnā. Tad labu brīdi braucam pa zemes ceļu ko no abām pusēm ieskauj ūdens. Nogrand pērkons un horizonts sāk apmākties. Pa laikam sāk zibeņot. Cenšamies nofotografēt zibšņa brīdi, bet nesanāk. Novēroju interesantu dabas parādību- vienā vietā no debesīm nolaidies tāds kā sadriskāts aizkars, kas plivinās pie stiprāka vēja pūtiena. Piebraucot tuvāk, liekas, ka šī pelēkā siena ar neveikliem pirkstiem cenšas pieskarties mašīnai.
Vēl neomulīgāku situāciju dara zibens un pērkona klātesamība, kas grand tepat virs mašīnas. Pēkšņi beidzas ceļš un priekšā ir tikai ūdens. Ceļš atsākās pēc saviem 100 metriem, bet lai tiktu līdz tam ir jāšķērso applūdušais ceļš. Mazliet neomulīgi ir, bet neko dziļš te nav. Pārbraucot pāri, kā uz pasūtījumu negaiss beidzās. No mākoņiem lēni izlien saulīte un pelēko, biedējošo sienu var redzēt vien atpakaļskata spogulī. Braucam diezgan ilgi un nonākam nākamajā sirreālajā vietā. Pamesta pilsētiņa Julaca.
Latviski laikam būs Hulaka. Kādreiz bijis paliels ciemats. Tagad pretī no tuksnešainā apvidus, raugās pamestas māla mājiņas un sadrupuši žogi. Labajā pusē stāv bijusī dzelzceļa ēka bez durvīm un logiem. Turpat stāv viens vagonu sastāvs un uz nekurieni aiziet sliedes. Sarūsējusi basketbola groza konstrukcija, bet vēl ar dēļu vairogu. Apkārt zemē ierakti tērauda stabi. Pilnīgi nereāls skats. Izbraucot no Julacas tuksneša vidū atrodas kapsēta ar krustiem un krāsainiem drēbju gabaliņiem pie tiem. Vēl stunda ceļā un iebraucam pavisam mazā ciematiņā. Mēs te paliksim pa nakti hostelī. Neticu, ka šajās divās ielās varētu būt kas līdzīgs hostelim, bet ir gan. Mašīna apstājās pie žoga. Netālu pļavā ganās lamas un mūs pasveicināt ierodas suns Felipe. Suns ir ļoti mīlīgs un uzreiz izvēlas mani par savu galveno draugu. Hostelis ir celts no sāls ķieģeļiem. Pamati ir no akmens, jumts no koka un niedriem, bet visas sienas un mēbeles ir no sāls. Gultas no sāls, tāpat krēsli. Arī recepcija ir gaumīgi veidota no sāls. Nu smuki. Kamēr visi kaifo par ideju, es ieeju dušā. Neesmu mazgājies jau labu laiciņu. Jāsaka, ka tā bija laba ideja, jo no nākamajiem dušotājiem smuki atslauc pa 10 naudiņām. Paēdam vakariņas un liekamies uz čuču sāls gultās.
Ceļamies agri jo plānota baigi pilnā diena. Pie virtuves durvīm mani sagaida Felipe vicinot savu suņa asti. Nezinu vai Felipes aicināta, vai vienkārši tāpat pie hosteļa durvīm stāv lama un skatās acīs. Varbūt, ka Felipe atvedis savu labāko čomaku no ganāmpulka, ķipa iepazīstināt ar normālu džeku, kurš tevi kasīs aiz auss. Nekā nebija. Es nemāku ar lamām apieties un klāt viņai neskaršos. Lama arī pati saprot, ka ciešāka draudzība mums neizveidosies, tāpēc graciozi grozot dirsu dodas atpakaļ pie sava bara. Paēdam un braucam. Skaista diena un skaists ceļš. Tālumā redzamas sniegotas kalnu virsotnes. Visi mēģina fočēt pa logu, Atilla saka, ka tūlīt piestāsim un varēsim fočēties kaut līdz samaņas zudumam. Nobraucam malā un knipsējam uz nebēdu. Zaļa pļava un tālumā sniegota kalna virsotne.
Tepat netālu skraida lamas, vesels ganāmpulks. Interesanti, vai man tā liekās, ka šeit visas krāsas ir spilgtākas. Izskatās mazliet nereāli jo viss ir kaut kāds baigi spilgts. Daži metas fočēt lamas, kas attiecīgi ieraudzījušas baru ar skrejošiem idiņiem, metas prom. Es ceļa otrajā pusē arī ieraugu baru ar lamām un lēnām tuvojos lai iegūtu smuku bildi. Arī fons pateicīgs- smuks kalns tālumā. Pēkšņi kā pasakā, kur gadījusies, kur ne, parādās tantiņa un paziņo, ka lamas fočēt nedrīkst! No kurienes viņa izlīda man nav skaidrs. Un ej tak tu bezdēt, gribēšu un fočēšu. Vispār jau varot to darīt, bet par naudiņu. Es jau no šitā idiotisma biju atradis un man uzsit dusmu. Saku, ka fočēju kalnu un viņas lamas man reāli traucē. Lai savāc viņas nafig no horizonta. Protams, tā skaidrošana man notiek manā advancētajā spāņu valodā, kuru pat es pats nesaprotu. Bet tantiņa saprot. Montaņju var fočēt, bet lamas nē. A man tagad princips nobildēt lamas. Knipsēju dabu un tēloju, ka man lamas neinteresē. Tantiņa man netic un ieķeras kamerā un prasa parādīt bildes. Vai tik tur nav aizķērusies kāda lama. Es tiešām bildēju tikai kalnu un bildēs nav pat vienas lamas purns. Saku, ka man lamas riebjās. Ar vizuāliem pierādījumiem lauku biznesmenei ir pietiekoši un viņa metas pāri ceļam meklēt nākamo upuri par ko kļūst japānis. Bet tas puika ir malacis, vai nu tiešām neko nesaprot, vai tēlo profesionālu idiotu un tantuks nofeilo arī ar japāni. Es tikmēr sabildēju lamas līdz riebumam un jūtos labi. Pēc tam lielāko daļu no bildēm es izdzēsīšu, jo man tās lamas tiešām nav vajadzīgas, bet nu princips uzvarēja. Braucam tālāk. Pēc 20 minūtēm austrāliete atceras, ka pirms fotografēšanās novilka cepuri un nolika uz zemes. Vai mēs nevaram aizbraukt viņai pakaļ? Atilla lāga vīrs brauc ar. Nākamās 15 min austrāliete skraida pa pļavu kā sašņaukusies kokaīnu un meklē cepuri. Nav. Par vainīgo tiek pataisīta tantiņa, kas noteikti cepuri ir paņēmusi un aizlaidusies. Braucam tālāk. Nākamā pietura ir tādi kā lieli akmeņi.
Nekas īpašs, bet mazliet jau pafočējam. Man ātri apnīk un es eju uz mašīnu padzerties. Atveru durvis un tajās redzu Emīlijas cepuri, ko viņa meklēja pļavā. Rādu Attilam un abi bez vārdiem vienojamies, ka Emīlija ir losene. Kad sākam braukt, prasu vai austrāliete tic brīnumiem. Viņa saka, ka nē. Tad es pasniedzu cepuri un saku, ka nebūtu slikti ticēt. Viņa apstulbst un prasa kur es cepuri dabūju? Atbildu, ka esmu burvis un lai kā mani pratina, neatzīstos, ka atradu to durvīs. Tālākais ceļš ved gar vairākām lagūnām. Piedodiet, bet nosaukumus neatceros.
Pirmā ir neliela ezeriņa izmērā ar baltām malām un zilu, zilu vidu. Atgādina milzīgu, uz pannas uzsistu olu. Tikai dzeltenuma vietā zils. Pēc brīža esam klāt pie nākamās lagūnas, kas jau ir izmēros lielāka un krāšņāka. Zilais ūdens fantastiski kontrastē ar brūnajiem kalniem un zaļo zāli pašā ūdens malā. Šeit, iespējams, iznāca manas labākās bildes šajā dienā. Un gandrīz uzreiz esam pie nākamās lagūnas, kas reāli smird. Toties bonusā var redzēt flamingo. Atilla izlaiž mūs pastaigāt un tiekamies pie hosteļa pašā lagūnas krastā. Kā te var pavadīt laiku, nesaprotu, jo smird reāli. Var jau būt, ka pierod. Smirdoņa nāk no aļģēm kas kaut kādu mistisku procesu ietvaros rada šo smaku. Tā varēja saprast no Atillas stāstījuma un argentīnieša tulkojuma.
Sāk gribēties ēst. Par to kā reiz ir padomāts. Iebraucam tādā nelielā, bet ārkārtīgi smukā kanjonā. Abās pusēs ir sarkanbrūna akmens siena un nudien izskatās kā indiāņu filmās par mežonīgajiem rietumiem. Mēs dodamies fočēt, bet Atilla uzklāj galdu. Kā rādās ne mēs vienīgie te gribam ēst. No klinšu spraugas izlien trušveidīgs susuris vai susurveidīgs trusis un reāli lūr mutē. Kas tas par zvēru- her viņ zin. Varbūt, ka šinšila. Ne par to stāsts. Mēs ēdam makaronus ar vistu. Kaut kam makarons nokrīt pie zemes. Dzīvnieks uzreiz ir klāt un paķēris makaronu ar abām ķepiņām, stumj ģīmī. Izskatās mīlīgi.
Vienīgi baigi nervozais tas radījums- atliek mazliet pakustēties un dzīvnieks jau ir izlēkājies pa klintīm 5 metru augstumā. Bet rīt gribās, un kā rādās makaroni ir mūsu mazā drauga top ēdiens. Es nomizoju apelsīnu un pametu gabaliņu mizas lopiņa virzienā. Tas priecīgs pieskrien, paosta un paskatās uz mani ar " tu, čali, neesi normāls, pats vari rīt savus atkritumus" skatienu. Nu ok- piedod. Baigi es zinu ko jūs te ēdat? Un kur tad tu ikdienā dabon makaronus, ko, pamuļķi? Pēc pusdienām braucam skatīt akmens koku. Interesants veidojums tuksneša vidū. Nelielā teritorijā stāv vareni akmeņi. Interesantākais tiešām atgādina koku. Šaura apakša un paliek platāks uz augšu. Pats, saucamais koks, ir neliels, bet akmeņi, kas ir pārdesmit metrus tālāk ir milzīgi. Interesanti ka tik neliela akmeņu čupina gadījusies tuksneša vidū. Jā, jā, vējš, erozija, un tā tālāk, bet tik un tā interesanti.
Labu laiku braucam tālāk un pēkšņi ceļu aizšķērso barjera un uzraksts Laguna Colorada. Aiz barjeras stāv ūsains amigo un prasa pirkt biļetes. Ķipa iebraucam nacionālajā parkā. Nu ok. Biļete maksā 150 BOB. Cenā nav iekļauta tualete, kas maksā vēl 5. Man nepatīk maksāt par tualetēm, tāpēc tēloju, ka fočēju kalnus, bet pats prātīgi pacisāju maliņā. Ūsainais atver barjeru un mēs braucam uzkalniņā. Nez no kurienes uzradies nenormāls vējš. Pilnīgi var just, kā mētā mašīnu. Uzbraucam nelielā kalnā un paveras fantastisks skats- sarkana lagūna. Izskatās kā uz Marsa jo apkārtne pārsvarā sastāv no melni, brūnām smiltīm. Vējš nenormāls-liekās savi 50 metri sekundē. Gribas tikt tuvāk sarkanajai lagūnai, tāpēc neskatoties uz pretvēju, dodos pa kalniņu lejā. Pārsimts metru distanci veicu cienījamās 10 minūtēs. Dažas meitenes pienāca vēl pēc 10. Citi nemaz nemēģināja. Bet bija tā vērts. Skati pie pašas lagūnas atsvēra cīņu ar vēju. Toties atpakaļ varēja tikt nepilnā minūtē. Nākamā problēma- aizvērt mašīnas durvis. Kāds labs cilvēks no ārpuses līdz aizvērt visas durvis, un var redzēt, ka viņa mašīnā no iekšpuses pie durvju roktura ir pieķērušies bezmaz visi, kas atrodas spēkratā. Atilla saka, ka šodienai viss, braucam uz hosteli.
Hostelis ir hīts. Ja hosteļiem dotu zvaigznes, tad šis saņemtu -5. Saprotu, ka tuksnesis, civilizācija tālu, bet tad jau toč labāk teltīs gulēt. Hostelī laikam nakšņo visas grupas. Tas ir liels un nekāds. Istabiņas, pa 6 gultām, kas līdzīgas sūdīgai cietuma kamerai. Aplupušas sienas. Vienīgais logs iziet uz koridori pa kuru staigā visi cilvēki. Respect gultas veļai- tīra un ja paveicās tad vari nonākt rozā istabiņā ar princešu gultas veļu visiem sešiem. Man nepaveicās. Mūsu istabiņa bija bez izdomas, toties gandrīz pie pašām tualetēm. Lai vēl kompensētu rozā gultas veļas iztrūkumu, tieši pretī mūsu istabiņas durvīm, aiz koridora, laukā darbojās vareni skaļš un vareni smirdīgs ģenerators. Sajūta pat pie aizvērtām durvīm bija kā veco laiku Ikarusā. Daži naivi meklē rozeti uzlādēt savas ierīces. Es tēloju, ka sēžu internetā un visi kā viens uzķeras uz šo stulbumu un prasa man wifi paroli. Par ko man sanāk nenormāls zviedziens, kam pēc mirkļa pievienojās arī pārējie. Duša maksā 10 BOB. Dušas telpu no koridora šķir nosacītas durvis. Visi izvirtuļi būtu laimīgi, jo redzēt kas notiek dušā var pat īpaši neejot klāt. Kaut kas līdzīgs ar tualetes durvīm. Principā padirst var aiziet draudzīgā kolektīvā ar pilnu 5D efektu. Argentīniete škrobojās, ka mēs no rīta pie sāls viesnīcas veikaliņa nenopirkām šmigu, jo līdz rītam viņa neizturēs. Vakariņās ir špageti ar sīpolu-samazgu mērcīti. Sāku piekrist argentīnietei. Galvenais uzdevums- neapdirsties. Dirst plašas publikas priekšā vēl neesmu iemācījies. Par laimi mans telefons ir gandrīz pilns, tāpēc uzlieku austiņas un klausos mūziku. Daži dodas apskatīt apkārtni un pēc 3 min ir atpakaļ. Laukā ļoti auksts. To var just. Pat ar termoveļu ir so so. Nākamais pārsteigums seko 20:30. Iestājās klusums un pazūd gaisma. Izslēdza ģeneratoru. No tualetes atskan izmisīga balstiņa, kāds tomēr sadūšojās aiziet. Tik tagad tumsas dēļ īsti netiek atpakaļ. Mēs ņirdzam. A ko citu darīt? Koridorā vēl kādu brīdi paspīd gaismiņas no lukturīšiem un iestājās klusums. Visi guļ. Vakariņu mērcīte grib nākt ārā. Sākumā mazliet pa augšu, bet tad ļoti uzstājīgi pa apakšu. Cīnos kā vīrs. Tumsā sagrābstu savu aptieciņu un iedzeru Sorbex. Mērcītei pie kājas, viņa uzstājīgi prasās ārā, turklāt pierunājusi nākt līdzi špageti. Tas ir nopietns pieteikums cīņai un es to pieņemu. Pusstundu es stenu un cenšos domāt par pasaules smukajām lietām, bet sajūta ir, ka vēderā Mendeļejevs ir atvēris savu laboratoriju un veic eksperimentus. Pirst nedrīkst, tas ir pat gliemezim skaidrs. Atlaiž. Hā, hā, mīkstie, es tomēr te esmu šefs! Jau esmu faktiski iemidzis kad sākās cīņas otrais raunds. Tā ir spēle vienos vārtos. Knapi paspēju satvert lukturīti un mitrās salvetes. Basām kājām, kā tornado, sekundes laikā esmu tualetē. Mierīgi varētu patrenēt Kenijas skrējējus kā uzsākt skrējienu no guļus pozīcijas. Tālākās dažas minūtes es izlaidīšu. Beigās sajūta bija apbrīnojama. Pārējo nakts daļu pavadu godam nopelnītā miedziņā
No rīta sajūtas kā armijā. Mūs pieceļ jau puspiecos jo piecos jābrauc ārā. Pusmiegā lamājos latviski un pārējiem skaidroju, ka tie īstenībā ir latviešu buramvārdi, kas atbaida ļaunos garus. Gaismas nav, vien mistiska gaismiņa koridora galā pie virtuves. Tā kā tādi ogļrači vazājamies ar lukturīšiem. Brokastīs maizīte ar kaut ko. Šodien brauksim ap 5000 metru augstumā, tāpēc es no ēdiena atsakos. Izdzeru 2 Mate de coca un eju palīdzēt Attilam salikt uz jumta pribambasus. Laukā auksts. Varētu būt ap nulli. Bet pa nakti ir salis jo dažas ūdens lāmas ir pārklātas ar ledu. Kamēr iesilst mašīna ir tīri atsvaidzinoši. Braucam augšup kalnā. Tas ir vulkāns, stāsta gan, ka mierīgs. Attila paziņo, ka esam baigi augstu. Priekšā redzami geizeri. Pa labi ir viens maziņš, bet kreisajā pusē diezgan nopietni skan un dūmo. Tas mazais pa kreisi esot mākslīgs lai cilvēki var paākstīties un pataisīt fotogrāfijas. Kāpjam no mašīnas. Var just, ka esam augstu jo sajūtas ir dīvainas. Man ir ok, bet daži staigā pilnīgi nekādi. Prasu kas par lietām. Augstuma slimība. Tad gan man tāds mazais lepnums- man, latvietim ir ok, bet vietējiem ( ieskaitot bolīvieti!!!) ir augstuma problēmas. Jūtos kruts. Bet tādu vieglu reibonīti var just. Pie mākslīgā geizera topa atrakcija ir iemest tvaikā kādu apģērba gabalu. Spiediens to uzrauj gaisā un tad nomet lejā. Visiem baigie prieki. Ejam pie lielajiem geizeriem. Te mutuļo ne pa jokam. Attila brīdina, ka tuvākā slimnīca ir ļoooti tālu, tāpēc vērts padomāt vai ir jēga censties uztaisīt stilīgas bildes. Patiesībā geizeri ar savu skaņu un dūmiem rada pietiekošu respektu lai kāds domātu taisīt sūdus. Kamēr fočējamies gan argentīniete, gan bolīviete pagūst izvemties uz geizeru fona. A ko? Arī stilīgi
Braucam tālāk. Uz ceļa mūs apstādina zaļos kreklos tērpti brašuļi. Vietējie reindžeri. Pārbauda biļetes un laimīgu ceļu! Patiesībā šodien ir atlicis tikai viens apskates objekts- Laguna verde, vai normālā valodā runājot zaļā lagūna. Pa ceļam dabas skati, protams ir lieliski, bet nu jau sāk mazliet atkārtoties. Zaļā lagūna nemaz tik zaļa nav
Tas esot atkarīgs no vēja. Ap plkstn 1-2 dienā uzpūšot pareizais vējš un tad lagūna gan ir super zaļa. Arī šobrīd nav ne vainas, bet bildēs ceļvežos tas zaļais ir daudz smukāks. Kurš pafočē, kurš atkal pavemj, un griežamies uz Uyuni pusi. Jābrauc 7 stundas. Atkārtošos, bet skati joprojām ir sasodīti iespaidīgi. Tagad jābrauc uz zemākiem augstumiem un lēnā garā arī mašīnas aizmugure sāk atdzīvoties. Sarunas par redzēto un piedzīvotu mijās ar snaudiena brīžiem. Iebraucam nelielā, bet simpātiskā ciematiņā. Ūdens satekot no kalniem ir izveidojis nelielas zaļas palienu pļavas, kurās ganās lamas. Pēc vairāku dienu brūnās nokrāsas dominances ir patīkami ieraudzīt kaut ko spilgti zaļu. Šķērsojam nelielu ciemata upīti un apstājamies uz pusdienām kaut kādā vietējā ēstuvē. Ir pilnīgi skaidrs, ka viss ciems dzīvo tikai uz tādiem tūristiem kā mēs. Pretī ēdnīcai ir veikals un metrus 10 tālāk ir aizsargbarjera uz ceļa. Pie barjeras neviena nav. Laikam pašapkalpošanās. Vienīgi traki, ja mašīnā esi viens pats. Kamēr es filozofēju, piebrauc mašīna un uztaurē. No mājas raitiem soļiem iznesas večiņa, tā uz gadiem 100, un uzrauj barjeru augšā. Pārbaudu vai galvā ir cepure, jo acīmredzot saulīte silda labi. Bet nē, tā nav mirāža, tantuks tiešām uz pusslodzi piestrādā par barjeras virinātāju. Izdomājusi- ka jau es iznācu, ta nekur vairs neiešu, večiņa apsēžas uz akmens turpat pie barjeras un sāk savu maiņu. Paēdam labas pusdienas un dodamies tālāk. Barjeru atkal atver tantuks un nobubina laimīgu ceļu. Tev ar laimīgi, tantuk! Dod dievs visiem tādā vecumā barjeras virināt.
Apstājamies vien pa retam nolaist lieko ūdeni. Lielāka pauze paredzēta vien San Christobal pilsētiņā. Mūs izlaiž pie tirgus. Standarts kā visur- var nopirkt dzērienus, uzkodas un dārzeņus ar augļiem. Atšķirībā no Peru, neviens neuzbāžas- gribēsi, nopirksi. Kamēr pētu nelielo sortimentu, kaut kur no dienvidiem parādās dūmi, kam seko skaņa. Un tad parādās viņš- San Christobal satiksmes flagmanis.
Neticu savām acīm redzot piebraucam šo ierīci, kas gadus 30 atpakaļ ir bijis autobuss. Dūmi ir zili melni un arī ārējais izskats liek bailēs slēpties. No iekšpuses izskatās dedzis, jo cik var redzēt caur noputējušiem logiem, iekšpuse ir melna. Vienīgais izskaidrojums ir, ka kaut kādā veidā šis grausts ir iedarbināts lai aizripinātu to līdz metāllūžņu nodošanas punktam. Taču nē. Tas piestāj pieturā un no tā izkāpj cilvēki. Kādi cilvēki, tie ir reāli kīborgi, izturēt braucienu tādās gāzēs. Būtu armijas virspavēlnieks, es no šiem pārcilvēkiem izveidotu speciālu īpašo uzdevumu vienību. Viņiem pat gāzmaskas nevajag. Un kas pats neticamākais- autobusā iekāpj citi cilvēki, un tas izmezdams tādas gāzes, ka es vēl 3 minūtes elpoju caur kreklu, mierīgi aizbrauc. Man gribas ātrāk prom no šīs vietas, jo negribas redzēt vēl pārējos iespējamos transporta līdzekļus. Vēl stundas brauciens un apstājamies vecā dzelzceļa vagonu kapsētā.
Arī sirreāla vieta. Ja daudz maz skatāties mūzikas video, tad ir tāda dziesma LaLaLa ko izpilda Naughty Boy. Un daļa no dziesmas klipa ir filmēta šeit. Apkārt smiltis un divi sliežu ceļi uz kuriem jau desmitiem gadu stāv pamestas un aprūsējošas lokomotīves, vagoni, izmētāti vagonu riteņi...Vakarā droši vien būtu spocīgi. Šobrīd ir mazliet nereāli, bet tajā pašā laikā skaisti. Braucam uz Uyuni kur šķiramies. Man līdz autobusa atiešanai ir vēl 2 stundas, tāpēc uzēdu picu un lēnām dodos uz pieturu. Autobuss jau stāv. Šim vajadzētu būt tikpat komfortablam kā iepriekšējam, ar ko atbraucu. No ārpuses izskatās ok. Pēc brīža bagažniekā ielien vecis ar mazo meitiņu un sāk pieņemt bagāžu. Meitiņa acīmredzot ne pirmo reizi palīdz tētim, jo māk skaļi nomauroties " A LA PAZ!". Viņai ir gadi 6, ne vairāk. Izskatās ļoti mīlīga, tāpēc smaidot ļauju viņai aplikt ap manu somas lenci bagāžas uzlīmi. Pacelt somu gan viņa nevar un talkā nāk tētis. Es kāpju autobusā. Vietas nav norādītas un es apmēram izskaitu kur varētu būt manējā. No iekšpuses autobuss reāli smird pēc atgāzēm. Atrauju vaļā logu un var dzīvot. Gan jau sāksim braukt, ieslēgs kondišku, būs ok. Kā tad. Kondišku sagribējies. Autobuss kratās ka paralizēts briedis un no gaisa nav ne jausmas. Vēl vairāk, šoferis acīmredzot ir plānojis piedalīties populārajās somu saunas sacensībās un katrā iespējamā brīdī trenējās. Karstums ir uzlikts tāds, ka pat beduīni atzītu- jā, šodien diezgan karsts. Turu mazu šķirbiņu logam un cenšos aizmigt. Ir jau tumšs un nogurums ir, bet tādā karstumā var pat nesapņot aizmigt. Skatos pa logu. Nav laba doma. Iesaku iekāpjot autobusā uzreiz aizvilkt aizkarus, uzlikt relaksējošu mūziku un nedomāt, ka esat Bolīvijā. Šoferis brauc kā nenormāls. Nelielai atkāpei pateikšu, ka esam joprojām kalnos un ceļš ir šaurs, bez norobežojumiem. Autiņš dreb un spiež ārā ko var. Bieži sanāk bremzēt tā, ka ar rokām jāiekrampējas priekšējā krēslā. Uzlieku mūziku un iedomājos sevi mājās. Atkal bremzes, garš taures signāls gan no autobusa, gan pretīmbraucošās mašīnas puses un es galīgi nejūtos mājās. Domās runājos ar sargenģeli. Viņš man liek kāpt ārā. Es oponēju, ka būs labi. Tad ārā kāpšot viņš viens pats. Mēģinu pierunāt viņu palikt. Ne pa kam. Tā pusmurgojot laikam iemiegu. Nav uz ilgu jo atkal autobuss noraustās un esmu augšā. Tas vadītājs taču to mašīnu dabeigs- es padomāju. Drīz seko pietura, kuras laikā es pamanos iesnausties. Pamostos no raustīšanās. Autobuss dreb kā apšu lapa, bet uz priekšu nekust. Vadītājs izslēdz motoru un pēc brīža mēģina atkal. Neiet. Tomēr nokāva, malacis. Nezinu vai esmu priecīgs vai nē. Vēl apmēram stundu stāvam un tad otrajā stāvā uznāk vakara varonis un spāniski kaut ko paziņo. Visi kāpj ārā. Mēs esam bariņš ar tūristiem, no kuriem izņemot mani, visi saldi čuč. Šoferis pienāk pie manis un kaut ko nober. Prasu to pašu atkārtot angliski. Seko viss tas pats spāniski, tikai daudz ātrāk. Ā, nu man momentā viss skaidrs. Drošības pēc izkāpju ārā. Paņemu somu. Piebrauc kaut kāds mazāks buss un šoferis mani mudina kāpt iekšā. Pulkstenis ir 4 naktī un es pilnīgi neko nerubīju. Tik saprotu to, ka es gribu tik uz La Pasu. Prasu vai iet uz La Pasu. Si, si, vamos. Nu ja vamos tad vamos. Busiņš ir šaurāks, bet pēdējā rindā neviena nav. Apsēžos un ir pat nosacīti ērti. Tas, protams, nav ar guļamkrēsliem, bet nav arī tas sliktākais variants. Laiks gan iet nenormāli lēni. Ap astoņiem esam La Pasā, bet vēl apmēram divarpus stundas nomuļājamies pa sastrēgumiem. No busiņa izkāpju nekāds. Izlemju, ka braukšu ar taksi. Taksistu ir kā biezs, bet par 10 neviens mani neved. Zemākā cena 15. Man atkal iestājās princips un es visus pasūtu dirst. Aizeju kājām. Dikti tālu jau nav, 40 min ko pasoļot. Ieeju viesnīcas dušā un pēc tā eleganti atslēdzos.
Lai arī nevarētu teikt, ka būtu nenormāli nostaigājies, tomēr nākamā diena ir stipri samocīta. Sakrājies nogurums, ko cenšos izgulēt. Turklāt laukā līst un tāpēc nekāda dižā pastaiga man nav ieplānota. Vienīgi šodiena ir tā diena, kad vajadzētu sarunāt izbraucienu ar riteņiem pa Nāves ceļu. Pēcpusdienā, lai arī negribot, uzmaucu sev virsū lietusmēteli un dodos meklēt kādu firmu, kas organizē izbraucienus. Joprojām līst lietus, un pat parasti diezgan dzīvā iela izskatās pustukša. Ielu tirgotāji gan ir kā parasti, bet par tiem man ir izveidojies iespaids, ka viņi mājās vispār neiet. Vai precīzāk viņu būcenītis ir viņu māja. Ej kurā diennakts laikā gribi, tik un tā vienmēr kāds sēdēs pie savām precēm un žēlām acīm vēros garāmgājējus.
Joprojām būs pieejama trešā daļa. Būšu pateicīgs par Jūsu atsauksmēm, ieteikumiem un komentāriem