Velopārgājiens „Saulgrieži Kurzemes Šveicē” jeb „Lietum un vējam spītējot…”
|
Aija Šakale
|
Prologs
Visu nedēļu līst, un temperatūras „stabiņš” nekāpj augstāk par 13 grādiem. Tas bīstami apdraud jauko ieceri par kārtējo saulgriežu velopārgājienu. Tomēr ceturtdien starp mākoņiem pavīd saule, un kopīgi pieņemam lēmumu – brauksim, neskatoties ne uz ko! Vai tad mēs no cukura, vai?
20.jūnijs, piektdienas vakars
Grupas pirmsastāvu veido 7 jaunieši vecumā no19 līdz 44 gadiem; daļa izbrauc no Talsiem, bet daļa – no Jaunpagasta. Pēc nobrauktiem 10-12 km abas daļas „saplūst” Stendē.
Nelīst, bet pūš stiprs un auksts vējš, kas saldē ausis. Un neviens nav sajūsmā par braukšanu pretvējā! Tomēr tālākais ceļa posms Stende - Veģi ved caur mežu, kas aiztur vēja brāzmas, tāpēc ripojam raiti un priecīgi.
Stendē neiztur pirmā velosoma…
Veģu krustojumā diviem grupas biedriem izdodas aizbraukt pretējā (Kuldīgas) virzienā un mērot ~6 liekus kilometrus. Tā iet, kad karti skatās otrādi…
Neskatoties uz mazajām ķibelēm, visi smaidīgi no Veģiem braucam Sabiles virzienā līdz Sventes dzirnavām. Tās celtas 1909.gadā, un to drupas atrodas aiz Virbupes ietekas Abavā. Bet saglabājies ir trošu ceļš pāri Abavai jeb tā sauktais „trulītis” – gaisa tramvajs. Agrāk “trulīti” izmantojuši kā ierīci, lai vieglāk varētu pārvest miltus uz otru Abavas krastu. Drosmīgākie pavizinās, tomēr ne ilgi,- ap saulrietu temperatūra krītas, šķiet, tuvojoties nullei.
Nakšņošanai esam izvēlējušies kempingu „Abavas rumba”, kur rezervēta savrupa nojume un malka. Papildus malku un šašlika iesmus saņemam arī bonusā par to, ka nenobijāmies no laika apstākļiem!
Nu ko, ātri kuram guni un ceļam nometni, jo uzglūn izsalkums un aukstums. Lai gan nakšņojam pie Abavas, pelde izpaliek…
Bet Abava – skaista kā vienmēr! Tā ir Ventas labā krasta pieteka, kas savus ūdeņus savāc, tekot pa Tukuma, Talsu un Kuldīgas rajonu. Abava ir 7.garākā upe Latvijā – 129 km, un savā tecējumā ūdeņus gūst ne vien no daudzajām pietekām, bet arī no avotiem tās krastos. Vairāki no tiem ir pat par svētiem cildināti. Senos laikos Abavas ūdeņos kristīja bērnus, jo upe tika uzskatīta par svētupi.
21.jūnijs, sestdiena. Saulgrieži
Rīts ir cerīgs – vēja spēks drusku rimies, saule vīd biežāk starp mākoņiem. Pavīd pat doma par peldi Abavā, tomēr to apdzēš ātrs lietus mākonis. Brokastojam, novācam jauko nometni un dodamies uz fotopauzi uz Abavas rumbas fona.
Abavas rumba ir unikāls un ļoti skaists Latvijas dabas objekts. Ūdenskritums ir 35m plats un aptuveni 1m augsts. Ūdens dziļums ap ūdenskritumu nav liels, un upei ap ūdenskritumu ir dolomīta pamatne. Ūdenskritums izveidojies, Abavas straumei plūstot pāri dolomīta slieksnim. Pavasara palu laikā straumes ātrums pie rumbas sasniedz pat 3 m/s, un ūdenskritums atgādina lielu krāci.
Šobrīd gan rumba ir mierīga, un saules staros priecē mūsu acis.
Dodamies ceļā uz Sabili, kur autoostā mums „jāsavāc” vēl divi grupas biedri, kas no Rīgas līdz Sabilei ceļu mēro ar autobusu. No viņiem arī dzirdam baisus stāstus par lietus gāzēm Tukumā… Tomēr mūs vēl lutina saulīte, tāpēc Sabilē, pie „Līkā krodzinieka” (avota) uzpildījuši ūdens pudeles, no ārpuses aplūkojam Sabiles evaņģēliski luterisko baznīcu.
Tā 1567.gadā uzcelta vecās koka kapelas vietā, romāņu stilā, taču bez torņa. Tikai pēc vairāk kā 100 gadiem baznīcai uzbūvēts tornis ar piramīdveidīgu jumtiņu, un tikai 1876.gadā baznīca ieguvusi majestātisko staltumu. Sabiles baznīca ir īpaša ar baznīcas zvanu, kas ir vecākais lietais zvans Latvijā (liets 1450.gadā), kā arī ar kanceli, kas ir vecākā Latvijā (ap 16.-17.gs.)
Talsu ielā apskatām iemūrēto 17.gadsimta lielgabalu. Hercoga Jēkaba laikā Kurzemes hercogiste bijusi ļoti labi bruņojusies – visi kuģi, muižas un pilsētas bijušas apgādātas ar lielgabaliem, un Kurzemē tajā laikā bijis ap 1800 lielgabalu, no kuriem mūsdienās vairs saglabājušies 43. Vienu no tiem tad arī apskatām. Tomēr par tā darbības principiem pie īstas skaidrības netiekam…
Nu ko, laižam tālāk – uz pilskalnu!
No pilskalna paveras brīnišķīgs skats uz Sabili. Pilskalns atrodas 25 metru augstumā virs Sabiles un 110 metru virs jūras līmeņa. Uz ziemeļaustrumiem no pilskalna atradusies ap 1 ha liela senpilsēta, uz kuru attiecināms ar 1422.gadu datēts dokuments ar Sabiles kā pilsētas vārdu. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka pilskalnu 10.-13.gadsimtā apdzīvojuši lībieši.
Turpat pāri redzam Sabiles simbolu - Vīna kalnu. Tas ir unikāls ar to, ka ir ticis ierakstīts Pasaules Ginesa Rekordu grāmatā kā vistālāk uz ziemeļiem atrodošais vīna dārzs, kur brīvā dabā aug vīnogas. Vīna kalna augstums ir 33,7 m un 115 m virs jūras līmeņa. Tomēr, taupot laiku, nolemjam, ka uz Vīna kalnu nedosimies, - atstājam to uz vīnogu ražas laiku.
Veikala apmeklējumu gan neatliekam, un parkā pie Rambulītes (maza upīte Sabilē) pa visiem noprovējam arī Sabiles vīna garšu. Tā teikt – pilnīgam iespaidam par Sabili…
Saulei mēs paliekam interesanti, un tā aizvien biežāk caur mākoņiem uz mums palūkojas.
Tālāk mūsu ceļš (līkumoti un kalnup) ved uz Pedvāli, kas atrodas Abavas upes senlejas kreisajā krastā pretim Sabiles pilsētai. 1992.gadā tēlnieks Ojārs Arvīds Feldbergs bijušo Firkspedvāles un Briņķpedvāles muižu ēku apkārtnē izveidoja Pedvāles brīvdabas mākslas muzeju, tādējādi realizējot savu ieceri par plašu LAND ART parku arī Latvijā – Abavas upes senlejas 150 ha lielā teritorijā izveidojot Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeju. Pastāvīgo kolekciju veido vairāk nekā 150 mākslas darbu, kas radīti simpoziju, plenēru un darbnīcu laikā. Arī mūsu apmeklējuma nedēļā šeit norisinās starptautisks simpozijs „Čuguns. Akmens”. Mākslas baudīšanai atvēlam pusotru stundu, - daudz par maz, bet – neko darīt!
Mākslinieciski uzlādējušies, uzņemam kursu Kabiles virzienā. Ceļš nav slikts, bet – ar grants segumu. Diemžēl grants ceļa „redeli” neiztur vēl viena velosoma. Labi, ka esam nodrošinājušies ar „skoča” krājumiem, - „skoča” tinums vienīgais iztur pārbaudi ar „redeli”…
Maršrutā iekļautie vietējas nozīmes ceļi diemžēl ir bez norādēm, tādēļ neiedrošināmies riskēt un braukt pa „tetertakām”, lai nenomaldītos un lieki nezaudētu enerģiju. Pa 20 km garo līkumoto grants ceļa posmu beidzot nonākam Kabilē, kur saprotam, ka bez enerģijas uzlādes ceļu nespējam turpināt. Pēc nelielas iestiprināšanās nolemjam pārtikas un alus krājumus papildināt turpat Kabilē, - galu galā ir sestdiena, un nevar zināt, cik ilgi mazie ciemu veikaliņi ir atvērti! Lai saulgrieži nepaliktu bez alus, esam gatavi atlikušos 17 km veikt ar papildus noslogotiem velosipēdiem. Jo – var taču ar „skoču” alus bundžas pietīt pie rāmja! Tā nu Kabilē no apskates objektiem padziļināti pievēršamies tikai diviem no trim veikaliem, atstājot muižas parku un dīķi garāmbraucošai apskatei.
Pēc grants seguma posma mūs sagaida patīkams pārsteigums – P121 no Kabiles uz Vāni ir svaigi asfaltēts! Piedevām vēl vējš iegriezies no muguras! Beidzot varam pievērsties apkārtnes ainavām: apkārtnē dominē liegi pauguri, klāti ar labības laukiem un smaržīgām pļavām. Beidzot sajūtam saulgriežus Latvijas dabā!
Vānē atelpas pauzi taisām pie Vānes evanģēliski luteriskās baznīcas, kas ir pazīstama ar krāšņajiem 17.gadsimta baroka siena gleznojumiem, kas ilgu laiku bijuši slēpti cilvēka acij. Tomēr baznīca ir slēgta, un mēs iekšā nelaužamies, - tam vairs nepietiek spēka. Un zem Vānes baznīcas aprakto zelta karieti (kā vēsta nostāsts) arī nemeklējam...
Saplīsušās velosomas labošana ir mūs aizkavējusi, tāpēc atliekam Aizupes muižas parka apskati un ripojam uz Pūces ūdensdzirnavu pusi. Tās uz Imulas uzbūvētas 19.gadsimta 1.pusē. Sākumā mehānismi darbināti ar vairākiem ūdensratiem, kas atradušies starp abām dzirnavu ēkām. Uzstādot trīs turbīnas, ~ 0,5 km augšpus dzirnavām izbūvēts jauns aizsprosts (ūdenskritums), no kura Imulas ūdens uz dzirnavām novadīts pa kanālu. Tagad dzirnavas darbina ar elektrību. Pūces dzirnavās ir uzņemta režisora Jāņa Streiča filma "Likteņdzirnas". Blakus Pūces ūdensdzirnavām atrodas ģenerāļa L.Bolšteina muzejs. Tomēr pie dzirnavām saprotam, ka vējš un ceļš mūs ir pieveicis, - neviens vairs neizrāda vēlmi iepazīties ar šiem apskates objektiem tuvāk. Pavērojam Imulu un veco mūra tiltu pār to, sakopojam spēkus un laižam uz mūsu nakšņošanas vietu pie Buses pilskalna. „Laižam” gan ir pārāk optimistisks apzīmējums…
Pēc bezgala gariem 7 km beidzot nonākam pie mājām „Buses”, kur saimnieks mums laipni ierāda nakšņošanai un saulgriežu rituālu veikšanai paredzētu vietu pie Imulas.
Imula ir Abavas kreisā pieteka un tek samērā šaurā ielejā ar augstiem (20 m) krastiem. Tā ir strauja, maza, bet varen krāšņa upe, un ieskauj Buses pilskalnu. Upes ielejā atrodas daudz retu un ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā aizsargājamu augu un dzīvnieku sugu. Šī iemesla dēļ nolemjam neko nepostīt - puķes neplūkt un saulgriežu vainagus nepīt. Galu galā, saulgriežu maģiju var baudīt un enerģiju uzņemt, arī staigājot pa zāļainu pļavu un noglāstot ziedus…
Saimnieks mūs nodrošina ar dzeramo ūdeni, krietnu daudzumu malkas, kartupeļiem, lauku pienu, kā arī ar ekskursiju pa Buses pilskalnu un piekalnes pļavām.
Buses kuršu pilskalns atrodas Imulas upes labajā krastā. Tas 50 populārāko valsts nozīmes dabas mantojuma pieminekļu sarakstā. Tas ir piecpakāpju pilskalns, kas uzskatāms par vienu no senās Kuršu zemes Vanemas politiskajiem un ekonomiskajiem centriem. Pilskalna plakuma izmēri 50x25m, augstums 27m, kopējais garums ap 200m (ar priekšpilsētas terasi). Šis pilskalns kopā ar Kandavas un Čāpuļu pilskalniem iekļāvies mūsu senču stratēģiski svarīgo nocietinājumu sistēmā. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka tas apdzīvots pirms vairāk kā 3 tūkstošiem gadu, kā arī 10.-14.gadsimtā. Pilskalna centrā mūsdienās izveidota uguns kulta vieta, kas iezīmēta ar trim no akmeņiem izliktiem apļiem un rituālu ugunskura vietu vidū. Daži no mūsu grupas biedriem šajā vietā arī sev konstatē piemītam paranormālas spējas…
Par dabas krāšņumu Buses pilskalns apbalvots ar diviem Eiropas kultūrvēsturiskā mantojuma karogiem.
Pilskalnā skatienam paveras lieliska ainava uz straujās Imulas upes ieleju, kas no trim pusēm ieskauj pilskalnu. Tieši pretī atrodas Buses Baznīcas kalns. Norobežotais, ieapaļais, kokiem apaugušais kalns virs tuvējās apkārtnes paceļas 6-15 m, un tam ir ~ 80 kvm. liels plakums. Svarīgi - tajā nekad nav atradusies kristiešu baznīca, un Baznīcas kalns uzskatāms par Kurzemei raksturīgu elku kalnu un svētvietu!
Apkārtne ir vienkārši fantastiska, un to pilnībā izbaudīt traucē tikai svina pielietās kājas. Un gaisa temperatūra traucē ilgstoši izbaudīt ūdens rituālus Imulā…
Jāatzīmē, ka gaisa temperatūra neveicina arī odu un dunduru aktivitāti, - tos var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, un tas nudien priecē!
Pēc nelielās ekskursijas esam pār-gatavi vakariņām. Tupenīši gan mundierī, gan folijā bauda pelnītu atzinību. Un lauku piens līdzvērtīgi konkurē ar alu. Pēc vakariņām kuram kārtīgu sakrālo uguni un attīrāmies no nobūrumiem un noskaudumiem! Un tad kopā ar nobūrumiem arī spēki mūs pamet…
22.jūnijs, svētdiena
Mēs paspējam pabrokastot bez lietus…
Spītējot lietum, mēs braucam no Busēm Kandavas virzienā un nogriežamies pa labi, uz Kalnmuižu. Blakus Kalnmuižas centram uz Amulas upes atrodas Kalnmuižas ūdensdzirnavas. Par Kalnmuižas ūdensdzirnavu būvēšanas laiku oficiāli tiek uzskatīts 19.gadsimta sākums, tomēr nepublicētie dokumenti sniedz iespēju šo laiku attiecināt pat uz 1744.-1746.gadu, līdz ar ko var uzskatīt Kalnmuižas ūdensdzirnavas par vienām no senākajām dzirnavām Kurzemē.
Diemžēl Amulas krasti ir slaveni ar saviem māliem. Nelielais posms lietū pa šķīstošo granti un māliem liek mums mainīt maršrutu,- saprotam, ka ar velosipēdu pa grants segumu līdz Kandavai mums nenonākt, un uz Velnalu mēs varam nokļūt „dibeniski” pa māliem… Tā nu izpaliek Velnakmens, Velnala, Čužu purvs un sēravoti, kā arī Kandava un Rūmene.
Izvēlamies braukt pa asfaltu atpakaļ Sabiles virzienā. Pa ceļam no skatu platformas pavērojam Abavas senlejas daili, ko lietus nespēj sabojāt.
Lai arī pamazām lietus mitējas, pieaugošais vējš slapjajām drēbēm kož cauri, un tikai ceļa kāpumi liek mums izsilt no iekšpuses.
Nevaram pabraukt garām Rinkules pagriezienam, kur ~ 400 m no ceļa izveidotas akmens piramīdas. To jēga tā arī netika noskaidrota, bet – skaisti tik un tā! Kaut ko taču var radīt vienkārši priekam!
Drīz vien ieripojam Sabilē un sabremzējam pie slavenajām Sabiles lellēm. Starp lellēm atrodas arī mūsu grupas biedrs – riteņbraucējs. Tiesa, tāds drusku inerts gan…
Lai nenosaltu, ilgi nekavējamies un braucam māju virzienā – uz Stendi. Tomēr pa ceļam ir Sabiles kalns, kuru uz velosipēda pieveic 60% no grupas, un Virbu kalns, ko veic 85%! Un Stendē pie pusdienu galda sēžamies slapji, taču iekšēji uzkarsuši.
Stende mūs vienoja, un Stende mūs arī šķir – pēc kopīgām pusdienām un grupas fotosesijas atvadāmies un ripojam katrs savu māju virzienā.
Kopā – 108 km pa dažādas kvalitātes asfaltu, granti, peļķēm un dubļiem; augstuma amplitūda – 100 m.
Ieguvumi – savas varēšanas pārbaude, dabas baudīšana, alternatīvi saulgrieži, un tas viss vēl labā kompānijā.
Zaudējumi – 2 velosomas (viena izmetama, otra lāpāma), liels daudzums slapju un dubļainu drēbju, iespējams, viens sāpošs kakls.
