Mango... Indijas okeānā

14.11.2008
8 min lasīšanai
45 foto

Kad tika radīta pasaule, vienu nelielu zemes pleķīti visuvarenais spēks samīļoja īpaši. Izveidoja to pēc saldā mango formas un līdzības, lai turpmāk visiem uzreiz būtu skaidrs – šī ir tā vieta, kur cilvēkam būs BAUDĪT – tik daudz un dziļi, cik vien viņa sirds spēj. Ar mīlestību ieaijāta Indijas okeāna ūdeņos, kopš tā laika Šrilanka savus viesus arvien uzņem dāsni un bagātīgi. Un neviens mani nepārliecinās par pretējo! Ārpuskārtas randiņš ar... vasaru Lidostas sīcošo dienasgaismu lampas samiegojušos pasažierus pārvērš svešādā sterilā pūlī. Centimetru pa centimetram tas tuvojas pasu kontroles punktam. Melnīgsnējā ierēdņa acis profesionāli noskenē pases bildi, pavirši uzmet mirkli man, un tad aplaimo ar lauzītu: Welcome to Sri Lanka* (Laipni lūdzu, Šrilankā!) Interesanti, vai pasu kontrolieris maz nojauš, ka pēc 12 stundām, kas pavadītas atkal un atkal nesekmīgi cenšoties iekārtoties kaut-kā-vēl-nedaudz-ērtāk lidmašīnas šaurajā sēdvietā, viņa vēlējums skan kā Oda priekam! Lidostas durvis sakļaujas aiz muguras, un tropiska smagnējuma piesātinātā nakts uzmācīgi apskauj savus viesus. Mīlu šo sajūtu, kas mūsu platuma grādos ir vienkārši neiespējama – sajust gaisu kā fizisku matēriju brīdī, kad to ieelpo. Cik acis rāda, nekas neliecina, ka esam piezemējušies galvaspilsētā. Kolombo grimst piķa melnumā un lielpilsētai neraksturīgā klusumā. Mūsu gids Dajans platā smaidā atsedz perfekti baltu zobu rindu: „Dobro pozalovat!* (*Laipni lūdzu, krieviski) Puisis, vairākus gadus izglītojies Maskavā, priecājas paspīdēt ar savām valodas zināšanām. Steigšus salādējamies busiņā – esam nobrieduši piecās dienās izbaudīt visu (nu, labi - gandrīz visu), ar ko lepojas šī Indijas okeāna sala. Starp citu, sanskritā „Šrilanka” nozīmē „svētītā zeme”, – mēs noskaidrosim, cik lielā mērā tas atbilst realitātei. Pulkstenis rāda ceturto rīta stundu, ārā + 25, un mirklīgas atmiņas par stindzinošo aukstumu otrpus Urāliem izplēn nebūtībā. Šrilanka ir īstais galamērķis ārpuskārtas randiņam ar vasaru tajos mēnešos, kad pašu mājās uz to jāgaida vēl ilgi un dikti. Liels. Vēl lielāks Trīs stundas pēc piezemēšanās Kolombo, tā ir jau 200 un vēl nedaudz kilometrus mums aiz muguras. Atrodamies pašā valsts viducī – Matales rajonā – šeit dodam startu savam Šrilankas iepazīšanas maratonam. Teritorijas ziņā šī valsts ir tikai nedaudz lielāka par Latviju, toties, cik daudz pārsteigumu tā spēj sarūpēt... Jau pirmā pieturvieta uz brīdi laupa runasspējas. Pāri mūsu lūpām nāk vien neartikulēti „Ooo!” un „Wow!”, - atgāzuši galvas, vērojam, kā milzīgās cietokšņklints virsotni 200 metrus augstāk glāsta balts mākonis. Tas, kas pa gabalu izskatās burtiski kā no debesīm nejauši nomests gigantisks akmens bluķis, ir šrilankiešu lielais lepnums – „Tas ir astotais pasaules brīnums!” vietēji aizrautīgi klāsta klints neparasto vēsturi. Mūsu ēras 5.gadsimtā vietējo karaļģimeni piemeklēja nesamierināmas domstarpības. Valdnieka ārlaulības dēls sarīkoja apvērsumu ģimenes ligzdiņā un, kad tas beidzās veiksmīgi, nosprieda, ka vislabāk savas tautas pārvaldīšana varētu veikties no savas personīgās, nevis bēgošā papucīša pamestās, galvaspilsētas. Jaunais karalis sapņaini vērās tālēs, kad viņa skatiens aizķērās pie milzīgā klints masīvs. Tas bija kā sapnis, kas īstenojies– 200 metrus virs zemes (360m virs jūras līmeņa) – tuvāks dieviem un nepieejams ienaidniekiem. Prasmīgi meistari klinti pārvērta tiem laikiem neiedomājami grandiozā pils kompleksā. „Tie, kas uzkāpj augšā, visu dzīvi būs laimīgi,” gids ķircinās, bet mēs esam gatavi pārliecināties par ticējuma iedarbīgumu! Viegli tas nebija... 1200 pakāpieni stāvus debesīs, bet beidzot tie ir pieveikti un tu, vēl aizelsusies, paraugies lejup no virsotnes visaugstākā punkta, tad saproti, ka lai nu būs ar to mūžīgo laimi, bet pilnīgi noteikti turpmāk būsi tiesīga teikt, ka lieliski zini, kā jūtas cilvēks, kam visa pasaule pie kājām. No citas operas, bet izmēru ziņā ne mazāk iespaidīgs Šrilankas lepnums ir ziloņi. Salas džungļos tie joprojām dzīvo, tā teikt, pavisam autentiski – brīvā dabā, nepieradināti un cilvēku nesāpināti. ASV armijas džipi, kas izskatās, kā vēl pa Vjetnamas kara takām ripojuši, tagad ir pielāgoti tūristu izvizināšanai pa ziloņu takām. Pārsimts metrus nost no ceļa, taisni pāri staignai pļavai un – mani pārņem pirmatklājēja prieks – tieši pretī retajā koku audzītē pelēkais skaistulis filozofiskā mierā košļā zāli. Mūs šķir vien daži soļi! Dzīvnieks domīgi vēro, bet tad šķiet, ka Viņam apnīk – dzīvnieka aprises acumirklī nozūd biezoknī. Divas stundas ilgajā izbraucienā sastopam sešus pelēkos vientuļniekus – lielisks safari! Pagriezušies atceļam, nenojaušam, ka mammaDaba mums vēl šo to pietaupījusi... Džips nesteidzīgi mēro iebrauktu taku pār klajumam, kad uz tas parādās vesela ziloņu ģimene. Pietika mums pajokot, ka nez vai ziloņpapam tūristi nav piegriezušies, kā bara vadonis ar mežonīgu rēcienu sāk auļot tieši virsū džipam. Dāmas neatpaliek un seko – ar tik pat kareivīgiem saucieniem uz lūpām. Savukārt, automašīnas pasažieri – mēs – pēkšņi ir zaudējuši jebkādas runas spējas, vien milzīgi ieplestām acīm skaita, cik soļu vēl šķir viņus no kareivīgā ziloņa... Var jau būt, ka bara vadonis gribēja mūs tikai tā nedaudz un pa jokam pabiedēt, – pēdējā mirklī, kas vēl šķīra džipu no sadursmes ar milzīgo skrejošo stāvu, vadonis ar visu savu harēmu strauji mainīja kustības trajektoriju – pa labi un prom no mums. Fū... Vai tikai man ir sajūta, ka mēs tikko kā esam izglābušies, o nē, pārējo sejās tas pats jautājums. Cilvēks esot dabas kronis... Bet dažkārt tikai nevarīgs tārpiņš – pilnībā atkarīgs no dabas labvēlības. Kamēr vieni ziloņi vada savas dienas džungļu patvērumā, citi – PELNA IZTIKU sev un saviem saimniekiem. Šrilankas vidienē pieradinātie ziloņi ir apmēram tas pats, kas mūsu laukos mazie traktoriņi – noder kravu transportēšanā un citos lauku darbos. Turklāt ir ievērojamas priekšrocības – klusāki, ekoloģiskāki un mēdz komunicēt ar saimnieku. Vēl citi ziloņi ir nodarbināti tūrisma nozarē – četrvietīgā uzparikte uz dzīvnieka muguras tūristu izvizināšanai ir populārs bizness mazpilsētās. Ziedu dievs Visatbildīgākais par vidējā statistiskā šrilankieša dienām un nedienām ir Buda. Tam šajā valstī savu likteni uztic vairākums. Es nezinu, vai Buda palīdz arī tiem, kas viņu pazīst vien tik lielā mērā, cik paģēr vispārīgi inteliģences standarti. Bet, tā kā esam šā spēka pārvaldītā zemē, labprāt iepazītu tuvāk. Pirmās dienas beigās Dajans skolotāja cienīgā manierē klāsta norādījumus: rīt mums, sievietēm, jāģērbjas krekliņos ar piedurknēm – nekādu pliku plecu un svārkiem ir jānosedz ceļgalus – iesim uz Budas templi, uz dievkalpojumu! Kā meditatīva straume ticīgie jau rīta agrumā pilda pilsētas ielas. Pie ieejas tempļa teritorijā – stingra ieroču kontrole – metāla detektori kā lidostās un drošībnieki, kas izčamda aizdomīgākās personas, pārbauda somiņas un liek pie ieejas atstāt cigaretes, jo nepiedienas takš,’ Budas acu priekšā, dūmu vilkt! Došanās nolūgties Budas svētību, noteikti ir viena no visskaistākajām reliģiskajām procesijām – ticīgie kā dāvanas un ziedojumus savam aizstāvim nes... ziedu kompozīcijas! Un, tāpēc, ka ticīgo apkārt ir tik daudz un viņi ir dāsni savā ticībā, dievkalpojums Budas templī izvēršas fantastiskā krāsu un smaržu pārdzīvojumā. Daudzi šrilankieši ir dziļi reliģiozi. Piemēram, mūsu šoferītis, pamanījis vientulīgā ceļa līkumā noliktu altārīti ziloņa veidolā attēlotajam gudrības dievam Ganešam, burtiski meta pa mēmajiem, steigšus leca ārā, pāris reizes paklanījas altāra priekšā, līdzās svecītēm atstāja monētu kaudzīti, - un tas viss notika tik ārkārtīgi zibenīgā ātrumā! Pēc minūtes turpinām ceļu – aizmugures skata spogulī redzu, ka šoferīša sejas izteiksmē, nu, ielavījies pārpasaulīgs gandarījums. Palīdz – nepalīdz...vai nav vienalga - ka tik cilvēks jūtas labi! Ceilonas apzīmogota Ceilonas tēja ir viena no iecienītākajām pasaulē. Kādreizējā britu kolonija Ceilona, par patstāvīgu valsti, kas pasaules kartēs atzīmēta kā Šrilanka, kļuva pavisam nesen – 1948. gadā. Bet dažas lietas nekad nemainās. Un augsti novērtētā Ceilonas tēja ir starp tām. Ir ceļojuma trešā diena, mūsu busiņa braukšanā pēkšņi parādījies ritmisks periodiskums – te smagnēji un lēni ripinām kalnā augšā, te ar jestru inerci traucam lejup. Valsts centrālajā dienviddaļā ir izteikts reljefs – parādās gan miglas vāliem segti kalni (augstākā virsotne – 2,524m), gan galvu reibinošas ielejas. Šeit ir dzestrāks un mitrāks – ideāli apstākļi, lai izaudzētu lielisku tēju! Tējas krūmu kuplās sulīgi zaļās lapotnes kā biezas segas klāj kalnu nogāzes. Augumā sīciņās un izteikti tumsnējās strādnieces pārvietojas pa plantāciju takām – īstas darba skudras! Katrai pie galvas nostiprināts maiss, kas līdz dienas beigām jāpiepilda ar svaigām tējas lapiņām. Dienu no dienas. Tieši tāpat, kā to darījušas viņu mātes, un vecmātes un vecec... Šo strādnieču dzīslās rit lielās kaimiņzemes Indijas asinis. Tējas bizness Šrilankā bija britu kolonistu iniciatīva, ko īstenoja no Indijas ievedot un kalnainajā reģionā uz palikšanu nomitinot zinošus viesstrādniekus. Tēja jau drīz auga griezdamies - proporcionāli arī plantāciju īpašnieku ienākumi. Bet viesstrādnieki... Nomainījušās paaudzes, bet viņu dzīves ritums – kā iekonservējies. Arī šodien darbs tējas plantācijās nozīmē pagalam trūcīgu iztikšanu, samaksa ir niecīga, un darba devēji veiksmīgi izvairās no atbildības. Bet neviens tā arī neko īsti neiesāk, lai tējas vācēju dzīvēs kas mainītos. Samierināšanās? Vai varbūt tas kaut kā ir saistīts ar karmu un visām tās padarīšanām? Iedomājos par nākamo rītu – visticamāk, es vēl gulēšu dziļā miegā, kad līdz ar saullēktu, strādnieču kailās pēdiņas jau atkal skaitīs soļus zaļo plantāciju takās. Elle izrādījās paradīze Brauciens pa kalnu serpentīnu ir kā perfekti režisēta filma – ātruma temps visu laikus mainās, bet aiz loga – ik reiz nedaudz citā rakursā pasakainas kalnu ainavas strauji mijas ar saules pielietas ielejas. Nākamais galamērķis – Ella šrilankiešu mēlē skan kā „elle”. Skan... intriģējoši! Zinām, ka nakšņosim eko viesnīcā, bet neviena nav ne jausmas, ko tieši tas nozīmē. Dajans laikus piekodinājis katram sagatavot vienu somu ar pašu nepieciešamāko, jo pie viesnīcas piebraukt nav iespējams, tāpēc jo mazāk bagāžas, jo labāk – katram pašam vien būs jānes. Auto nobremzē mežmalā – tālāk ved vien šaura gājēju taciņa. Lejup un lejup, un lejup pa nogāzi. Brīdī, kad mēles galā sāk niezēt jautājums „Vai vēl tālu?” taka apraujas. Priekšā upe, un vienīgais ceļš pāri – aplam kustīgs dēļu tiltiņš. Bet, tikko sper kāju otrā krastā, attopies teju vai citā realitātē. Salmu mājeles uz pāļiem, brīžiem uzburkslī blakus skrejošā upes straume. Logu vietā – vaļējas terases. Elektrības šeit nav, nekādas TV un pat ne radio. Bet senlaicīgā eļļas lampiņa – īsti ekskluzīva – grozot skrūvīti var mainīt liesmiņu spožumu. Mobilais telefons rāda absolūtu nezonu. Esam nesasniedzami civilizācijai. Teiciens „kā Dieva ausī” nupat ieguvis pavisam reālu piepildījumu. Esam absolūta miera un harmonijas varā. Ideja par ārpuscivilizācijas viesnīcu adaptēta no bruņoto spēku īpašo uzdevumu vienības treniņprogrammas. Dziļi džungļos līdzīgās nometnēs, karavīri mācās izdzīvot ekstremālos apstākļos. Ko sauc par Elli, izrādījās īsta paradīze – vismazāk par visu pasaulē gribas doties prom... Taču mūsu mērķis – izbaudīt šo zemi maksimāli, nepieļauj vilcināšanos. Tik bagāta/Tik nabaga Šrilankas sala ir mango formā. Diemžēl dzīvei tur reti piemīt šā augļa saldums. Teritorijā, kas ir tikai 1000 kvadrātkilometrus lielāka par Latviju, dzīvo desmitreiz vairāk cilvēku – 21 128 773. Pat neticas, jo... vai tiešām viņiem visiem pietiek vietas? Bet tad pamani, ka tik milzīgas klajas āres, kā pie mums, tur vienkārši nav – viss nosēts ar mazām mājelēm. Viņu ir daudz, to nevar nepamanīt – ja izej uz pilsētas galvenās ielas, sajūties kā milzīgā un nerimstošā skudru kolonijā. Šī zeme ir bagāta – ja ko iestādi, tas aug griezdamies, zemes dzīles slēpj ļoti bagātīgus dārgakmeņu krājumus... It kā visas iespējas plaukt un zelt. Bet tad pavēro dzīvi ielās kādu mirkli ilgāk – ilūzijas pagaist – šī valsts ir ļoti nabadzīga. Korupcija, nesakārtota likumdošana, slikta valdība – mūsu gids jūtas ne savā ādā, kad lūdzam paskaidrot, kāpēc tā. Konflikts ar tamiliem ir kā nedzīstošā brūce. Un kara stāvoklis ir realitāte. Pēdējo nakti Kolombo pavadām pašā pilsētas centrā, tā saucamajā, diplomātiskajā rajonā – apkārt vēstniecības, ministrijas, pāri ielai parlamenta ēka, bet pa visu rajona perimetru – smagā bruņutehnika, patrulējoši karavīri un aizliegums nakts laikā atrasties uz ielas. Man gribētos šo zemi saukt par Ēdenes dārza reprodukciju, bet es nevaru aizmirst ubagojošos mazuļus ielas malā. Man gribētos apgalvot, ka harmonijas pavediens te visu cauraudis, bet prātā – automāti karavīru rokās, kad viņi patrulē posteņos, kas daudzu kilometru garumā gar šosejas malu izvietoti viens aiz otra. Tāds mazs paradoksiņš Indijas Okeāna viducī, pret kuru nav iespējams palikt vienaldzīgam.

Mango... Indijas okeānā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem