Pie eksotiskajām ciltīm Etiopijā.

  • 18 min lasīšanai
  • 94 foto

Daļai pasaules iedzīvotāju esot īpašs „ceļotāja gēns”, kas neļauj ilgstoši dzīvot vienuviet. Pateicoties tam, sensenos laikos cilvēki no savas izcelsmes vietas Austrumāfrikā izklīduši pa visu pasauli.

Arī man laikam ir ceļotāja gēns. Tāpēc laiku pa laikam, bet ļoti regulāri rodas vēlme doties plašajā pasaulē. Tā nu pirms pāris gadiem ļoti sagribējās kaut ko tālu un eksotisku. Galu galā mūs ar vīru „uzrunāja” Jēkaba aģentūras piedāvājums ceļot uz Etiopiju – cilvēces izcelsmes vietu. Ja salīdzinoši populāri ir ceļojumi uz Austrumāfriku, lai vērotu eksotiskus zvērus, tad šajā gadījumā galvenais mērķis bija apciemot eksotiskas ciltis.

Dažādu cilšu apdzīvotās teritorijas Omo upes ielejā.

Etiopiju dēvē par civilizācijas šūpuli. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados antropologu ekspedīcijas Omo upes ielejā atrada daudzus australopiteku skeletus. Skeletu fragmenti tika atrasti arī netālajā Kenijā pie Turkana ezera. Amerikāņu antropologs Donalds Džohansons (Donald Johanson) 1974. gadā pie Hadaras ciema izžuvušās Avašas upes gultnē pamanīja izskalotu cilvēka rokas fragmentu. Sākumā viņš tam nepievērsa sevišķu uzmanību, jo reģionā bija daudz līdzīgu atradumu. Kad vakarā viņš dienas atradumu reģistrēja katalogā, magnetofons atskaņoja The Beatles dziesmu „Lucy in the Sky with Diamonds”. Tajā brīdī radās doma to reģistrēt kā Lūsiju. Zinātnieki viņu pazīst kā „Australopitecus afarensis”. Izrādījās, ka tā ir bijusi pirms 3,2 miljoniem gadu dzīvojusi meitene. Etiopieši viņu nosauca par Dinkenešu (Dinqineš), kas amhariešu valodā nozīmē „tu esi brīnišķīga”. Lūsija bijusi 105 centimetrus gara, 27 kilogramus smaga. Viņa mirusi apmēram 25 – 30 gadu vecumā. Nākošajā gadā Džohansons atrada vēl 30 Lūsijai līdzīgu skeletu un nosauca tos par „pirmo ģimeni”. Nesen atrastas vēl senākas humanoīda atliekas. Selama esot vecāka par Lūsiju. No Etiopijas cēlusies arī Sābas ķēniņiene. Viņas dēls Meneliks dzimis no paša Jūdu ķēniņa Zālamana, kurš viņam dāvinājis Derības šķirstu. Kur tas palicis – nav zināms. Varbūt senajā, 3000 gadu vecajā, galvaspilsētā Aksumā? Kristīgā ticība Āfrikā ir sākusi izplatīties no Etiopijas. Svētais Juris (Georgs) ir Etiopijas patrons. Mūsu ēras 4. gadsimtā Etiopija kļuva par otru kristīgo valsti pasaulē pēc Armēnijas. Šī zeme pazīstama arī kā Abesīnija. Tas ir arābu dots nosaukums (cēlies no semītu valodām) – habašat, kas nozīmē „biedriskums”. Ir versija, ka nosaukumu devuši grieķi, jo viņu valodā „etiops” nozīmē „cilvēks ar saulē apdegušu seju”. To apstrīd, jo „Aksumas grāmatā” esot rakstīts par Kuša dēlu Etiopisu, kurš dibinājis Aksumu. Iespējams, viņš bijis Noasa mazmazdēls. Oficiāli valsts ir dibināta 980. gadā. Tās senā vēsture ir ļoti sarežģīta un bagāta. Reliģijām cilvēku dzīvē joprojām ir ļoti liela nozīme. Senos dievnamus, relikvijas un ceremonijas var vērot valsts ziemeļdaļas pilsētās. Atšķirībā no citām Āfrikas valstīm, Etiopija nekad nav bijusi kolonizēta (tikai piedzīvoja fašistiskās Itālijas militāru okupāciju 1936. – 1941. gados). Itālija to nosauca par Itāļu Austrumāfriku. Pēdējais imperators Haile Selasija valdīja no 1930. līdz 1974. gadam. Viņš bija ievērojams antikoloniālisma ideologs un ar britu armijas palīdzību padzina itāļus, kā arī nodibināja Āfrikas Vienotības organizāciju ar galveno mītni Adisabebā. Etiopijas diktators Mengistu Haile Mariams, kurš nāca pie varas 1974. gada apvērsuma rezultātā, gāza un vēlāk arī nogalināja Haili Selasiju. Viņš sadarbojās ar PSRS un 20 gadus cēla sociālismu Etiopijā. Viena no viņa vizītēm bija uz PSRS, kur Mengistu silti uzņēma toreizējais Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs, dodot atļauju sākt karu pret Somāliju, kā arī piešķīra militāro palīdzību. Tika parakstīts draudzības un sadarbības līgums starp PSRS un Etiopiju. 1991. gadā tautas sacelšanās rezultātā diktators zaudēja varu. Ir zināms, ka pašreiz viņš slēpjas pie sava drauga Zimbaves diktatora Roberto Mugabes, kur dzīvojot greznībā. Etiopijas Augstākā tiesa 2008. gada 26.maijā neklātienē ar nāvessodu notiesāja bijušo diktatoru Mengistu Haili Mariamu par viņa valdīšanas laikā realizēto genocīdu, kā rezultātā nogalināti tūkstošiem cilvēku. Stāsta, ka viņš mirušajam Hailem Selasijam esot no pirksta novilcis Zālamana gredzenu un tagad to nēsājot pats. 1993. gadā no Etiopijas atdalījās Eritreja. No 1998. līdz 2000. gadam saasinājās abu valstu attiecības (Eritrejas konflikts). Arī mūsdienās robežjautājums joprojām līdz galam nav atrisināts. Nemierīgi ir arī Somālijas pierobežā. Šie nesenie konflikti un nestabilā situācija valstī, nenoliedzami, ir iemesls, kāpēc populāros tūristu maršrutos tā ilgstoši netika iekļauta. Tūrisms Etiopijā intensīvi attīstās tikai apmēram pēdējos desmit gados, kad situācija ievērojami uzlabojusies. Arī ziemeļaustrumu daļā, kur atrodas unikāli Erta Ale lavas ezeri un neparastais Dalols – sālsezers, kurā vērojamas vulkāniskas parādības. Mūsdienās Etiopija ir federatīva republika, kas sastāv no 9 kililiem – reģioniem, kuri veidoti pēc etniskā principa. Valsts galva ir prezidents Girma Voldegiorgis. Pēdējos gados strauji ir audzis iedzīvotāju skaits, kas pārsniedz 78 miljonus. Galvaspilsētā Adisabebā pēc statistikas datiem dzīvo vairāk kā 3 miljoni iedzīvotāju, bet vietējie iedzīvotāji min, ka varētu būt jau apmēram 5 miljoni. Nacionālo sastāvu veido vairāk kā 80 dažādas etniskās grupas. Dominējošās tautas ir amhari (viņu valoda ir valsts valoda), oromo, tigre. Dienvidos Omo upes ielejā dzīvo vairāk nekā 20 dažādas ciltis! Pazīstamākās ir hamari, mursi, arbore, benna, dasaneči (gelaba), tsemaji, konso, karo, velaijita. Pārsteidzoši, ka šajā vissenāk apdzīvotajā zemē saglabājušās aizvēsturiskās tradīcijas un kultūras. Kaut kādu iemeslu dēļ modernā civilizācija to nav sasniegusi. Tā nu iespēja vērot neparastas, senas tradīcijas un dzīvesveidu man šķita ļoti saistošs ceļojuma mērķis. Kad gatavošanās bija tādā stadijā, ka atpakaļceļa vairs nebija, devos uz Infektoloģijas centru. Izrādījās, ka jāveic diezgan nopietni drošības pasākumi. Protams, šī iestāde piedāvā maksimālo programmu par pieklājīgu summu. Ir skeptiķi, kas par manām izjūtām varbūt pasmīnēs. Ir ceļotāji, kuri principā nelieto medikamentus. Vieniem veicas, citiem – nē. Te nu jāatceras bēdīgais gadījums ar vīrieti no Ogres, kurš saslima ar malāriju un pie mediķiem vērsās, kad jau bija par vēlu...

Par malārijas profilaksi zināju, jo uz dienvidiem no Sahāras mitrās vietās, sevišķi lietus sezonā, odi aktivizējas. Mums tika piedāvāts medikaments Mephaquin. Izlasot kādu pusmetru garo iespējamo blakusparādību sarakstu, kā arī dažādas šausminošas ceļotāju atsauksmes internetā, iestājās neliels šoks un pavīdēja doma: kur gan esmu iekūlusies! Pirmā tablete bija jāiedzer tieši nedēļu pirms ierašanās galamērķī. Tas bija sestdienas vakars. Noriju tableti, atgūlos uz dīvāna un pusstundu gaidīju, kas notiks, jo bija teikts, ka tieši tik ilgā laikā var izpausties nelāgās sekas. Bet nekas nenotika! Arī vīram viss bija kārtībā. Kāds atvieglojums! Tagad Latvijā laikam pieejams tikai malarons.

Vēl „parakstījos” uz dzeltenā drudža poti, par ko saņēmu sertifikātu 10 gadiem.

Dezinfekcijai, protams, līdzi tika paņemti viskija krājumi. Ja nu gadās ieēst kaut ko nevēlamu, tad alkohola malks satracina kuņģa baktērijas, kuras niknumā aši nolikvidē nevēlamos „svešiniekus”. To lasīju pavisam nopietnos avotos. Starp citu, pret malāriju labi palīdzot arī džins. Varbūt tāpēc senāku laiku ceļojumu aprakstos vienmēr minēts, ka vīri to regulāri lieto?

Nu atlika tikai sakrāmēt čemodānus.

Turcijas aviokompānijas lidmašīna vispirms aizved līdz Stambulai, bet vēlu vakarā turpinām ceļu uz Adisabebu. Lidmašīnu piepilda divas Latvijas tūristu grupas, ar lielām mugursomām apkrāvušies itāļi, trokšņaina poļu grupa un vēl dažādi ceļotāji. Lidojot pāri Ziemeļāfrikai, tumsā ar spožām gaismām iezīmējas Nīlas ieleja. Adisabebā nonākam, kad saule vēl nav aususi. Diezgan ātri saņemam vīzas, iepērkam naudu - Etiopijas birras un mūs jau gaida vietējās tūrisma kompānijas vadītājs Joahims ar trim brāļiem. Sēžamies džipos un sākam ceļojumu. Jāsaka, serviss visa ceļojuma laikā bija teicams. Visi bijām nodrošināti arī ar dzeramo ūdeni no pudelēm. Adisabeba (tulkojumā: “jaunais zieds”) ir salīdzinoši jauna pilsēta, dibināta 19. gadsimtā. Tā atrodas apmēram 2600 metrus virs jūras līmeņa. Kļūst gaišāks, pilsētas nomalē redzami daudzi skrējēji – trenējas, cerībā kļūt par slaveniem sportistiem. Pirmajā dienā plānots nobraukt 500 kilometrus uz dienvidiem līdz Arbaminčai. Āfrikā tas nav tik vienkārši. Sākumā braucam pa labu šoseju. Tā ir daļa no Transāfrikas autoceļa, kas sākas kontinenta ziemeļos pie Aleksandrijas un beidzas dienvidos pie Keiptaunas. Daudzi posmi vēl tikai tiek būvēti, arī Etiopijā. Tas nozīmē apbraucamos posmus ar milzīgām bedrēm un necaurredzamiem putekļu mākoņiem. Reizēm ir sajūta, ka putekļi sāpīgi dur acīs. Tas ir vietās, kur zemes virspusē atrodas lavas lauki. Lavu sadrupina un šķembas izmanto ceļa būvē. Bet vulkāniskie putekļi ir kā miniatūri stikla gabaliņi. Žēl, ka savlaicīgi to nesapratu, jo putekļi iekļuva videokamerā un tai iesprūda objektīvs.

Upe lavas laukos.
Interese par mūsu džipiem

Lai gan diennakti gandrīz nav gulēts, par miegu nedomāju. Aiz loga zib ainas kā no National Geographic filmām vai ģeogrāfijas grāmatām. Ceļš ved cauri savannai. Ir vēl sausā sezona, tāpēc nekur nav neviena zāles stiebriņa. Tikai lietussarga akācijas un atsevišķi baobabi, kuru ēnā pulcējas lopu bari un arī cilvēki. Šajā reģionā dzīvo lopkopju tautas, kuru senās tradīcijas nosaka, ka cilvēka bagātību vērtē pēc lopu skaita. Milzīgie govju un kazu bari intensīvi iznīcina veģetāciju un savanna pamazām pārvēršas tuksnesī. Globāla problēma ir Sāhela zonas virzīšanās uz dienvidiem (pārtuksnešošanās), ko izraisa gan globālas klimata izmaiņas, gan cilvēku darbība. Arī Etiopijas ziemeļdaļu tā skar.

Katru dienu lopu bari tiek dzīti uz ganībām vairāku kilometru attālumā un vakaros mājup. Tāpēc visi ceļi ir pilni ar tūkstošiem lopu, kuri ir mašīnām līdzvērtīgi satiksmes dalībnieki. Tas, protams, ļoti ierobežo braukšanas ātrumu. Arī vakarā pēc saulrieta viņi iet pilnīgā tumsā! Apbrīnoju mūsu šoferu profesionalitāti un prasmi pārvarēt bedres un izvairīties no sadursmes ar lopiem! Viens džips notrieca kazu. Vaimanājošai saimniecei nācās samaksāt 200 birras (ap 10 latu). Vēlāk gan kaza esot atžirgusi un aizskrējusi. Birras, protams, netika atdotas…

Tālais ceļš uz ganībām.
Pēc ūdens jāiet vairāki kilometri.
Dzeltenās ūdens kannas ir visur.
Cilvēki ceļa malā.

Iet arī cilvēki. Protams, gani, bet arī citi – nes milzīgas zaru nastas malkai, sienu, zāli, ūdens kannas – uz muguras, ved ar ēzelīšiem, stumj ar ķerrām. Ūdens ir milzīga vērtība, sevišķi sausajā sezonā, kad vairums upju ir izžuvušas. Vietām to gultnēs ir izraktas bedres, kuras piepilda pazemes ūdeņi, vietām ir tikai dubļainas peļķes. Šķiet, ka šiem cilvēkiem visa dzīve ir viens nebeidzams gājiens, jo tikai tā var sagādāt iztikai nepieciešamo. Noiet diennaktī vairākus desmitus kilometru nav nekas neparasts. Gar logiem zibošajā ainavā vērojami nelieli ciematiņi ar tradicionālajām apaļajām mājiņām. Tās ceļ, sadzenot zemē mietus, spraugās iepinot sīkākus zarus, reizēm arī nosmērējot ar māliem. Pārsedz ar konusveida salmu, zaru vai niedru jumtu, kuram augšā ir atvere dūmu izvadīšanai. Logu nav, ir tikai durvis. Lieki piebilst, ka nav arī elektrības, televīzijas, radio un telefonu. Tāda greznība pieejama tikai pilsētās.

Tipiska lauku ainava ar zaru būdiņām.
Gan mājokļu būvei, gan kurināmajam izmanto kokus, niedres, zāli.

Vienā no pauzēm apstājamies pie ezera, kur zvejnieki un viņu ģimenes ķidā zivis. Arī mazi bērni veikli darbojas ar nazi. Ķidas tiek pamestas turpat blakus dežūrējošiem marabu un gārņiem. Šie putni ir pavisam droši.

Zivju ķidāšana.

Netālu ir ciemats, kurā apstājamies papusdienot. Ēstuve tāda pieticīga, varam izvēlēties zivi vai cāli. Drošs paliek drošs, izvēlos pazīstamu – cāli. Kad atnes porciju, saprotu, ka tā bija kļūda. Tas nebija cālis mūsu izpratnē, bet kārna, cieta vista, līdzīga tām, kas turpat netālu skrēja pa krūmiem. Toties kafija bija lieliska. Galu galā šī zeme ir kafijas dzimtene.

Vēlāk apstājamies pie Langano ezera, lai atpūstos un papeldētos. Tas esot vienīgais ezers Etiopijā, kurā nav sastopamas dažādas bīstamas sīkbūtnes. Ūdens ir sarkanīgi brūnā krāsā, jo tajā ir gan dzelzs oksīdi, gan soda un citi minerāli. Tas saistīts ar vulkāniskajiem procesiem šajā reģionā. Esam nonākuši slavenajā Austrumāfrikas Riftu ielejā. Tā ir milzīga Zemes garozas lūzumzona, kas sākas Sarkanajā jūrā un šķērso visu Austrumāfriku. Tiek prognozēts, ka pēc daudziem miljoniem gadu šis sauszemes masīvs atdalīsies un radīsies jauns kontinents. Kā jau raksturīgi šādās zonās, arī te notiek zemestrīces un vulkāniskie procesi. Atsevišķas teritorijas veido tikai vulkāniskā lava.

Langano ezers.
Langano ezera krastā
Meitenīte piepilda ūdens traukus uz ēzelīšu mugurām.

Jau melnā tumsā beidzot nonākam pilsētā Arbaminčā (tulkojumā: ”četrdesmit avoti”). Pilsētā dzīvo vairāk kā 70 tūkstoši iedzīvotāju. Mūsu naktsmītņu komplekss ir jauns, kā jau vairums tūrisma infrastruktūras objektu. Tas atrodas pilsētas nomalē augstā pakalnā. Celiņi ved uz divvietīgām apaļām mājiņām ar niedru jumtiem. Tās ir plašas un komfortablas. Vakariņās nogaršojam alu, kas ir ļoti labs un it kā labu vīnu, kas dīvaini ož pēc dezinfekcijas līdzekļa. Ar mokām sagaidām ēdienu un tad ar steigu gulēt! Gultas ir varenas – platas, uz betonēta postamenta pašā istabas vidū. Palienu zem moskītu tīkla un pamostos jau nākošā rītā.

Brokastu telpā bez mums vēl daži ceļotāji. Ievēroju kādu jaunu vāciešu ģimeni ar vairākiem blondiem bērniem. Sievietei rokās mazs melns mazulis. Izskatās, ka viņi ir vieni no tiem, kas dodas uz Āfriku, lai tur adoptētu (nopirktu) bērnus.

No rīta paveras lielisks skats uz īstu Āfrikas mežu, Abaija un Čamo ezeriem. Apvidū izveidots Nečisaras nacionālais parks – viens no deviņiem valstī. Ceļojuma pēdējā dienā mēs šeit atgriežamies un dodamies izbraucienā ar laivām pa ezeru. Zilganā dūmakā tīti kalni, krastā ziedošas lietussarga akācijas, pelikānu un marabu kolonijas. Bet galvenais – krastā guļ desmitiem milzīgu krokodilu! Tie esot vieni no lielākajiem Āfrikā. Milzeņi guļ atvērtām mutēm, ieraugot laivas, viens otrs sarosās un ieslīd ūdenī. Pēkšņi iznirst behemotu ģimene un vēro mūs. Turamies drošā attālumā, jo šie, pēc skata lempīgie dzīvnieki, ir negantāki par krokodiliem. Interesanti, ka viņi nepeld, bet ienirst līdz ūdenstilpes gultnei un tad skrien pa to, līdz jūt nepieciešamību iznirt un ieelpot. Un ja nu tāds iznirst zem laivas? Simboliskais sargs ar šaujamo laikam gan neko līdzēt nevarētu. Krastā rosās zvejnieki. Viņu peldrīkus nevar saukt par laivām vai plostiem Tie ir pāris kopā sasieti baļķēni. Reizēm kāds krokodils nokožot pa kājai, kas karājas ūdenī... Pēc kāda laika Discovery kanālā skatījos filmu par pasaules bīstamākajām zvejas vietām un tur tika rādīts arī Čamo ezers.

Skats uz Čamo ezeru.
Pelikānu kolonija Čamo ezerā.
Riftu ielejas kalnu grēdas.
Pelikāni un krokodili.
Milzenis.

Nākošās dienas pavadām slavenajā Omo upes ielejā un apciemojam dažādas ciltis. Braucot uz dienvidiem, nonākam jau pavisam tuvu ekvatoram, kur sausā sezona ir īsāka, augsnes auglīgākas un dzīvo galvenokārt zemkopju tautas. Mūsdienās gan lopkopji un zemkopji vairs tik krasi nenorobežo savu nodarbošanos. Lopkopji arī audzē kukurūzu, sorgo, pupas, bet zemkopji tur lopus. Zemkopji salīdzinoši ir labāk pārtikuši, lai gan lopkopji sevi uzskata par pārākiem. Etiopija ir apmēram 20 dažādu kultūraugu izcelsmes reģions. Pazīstamākā ir kafija, kas nāk no Kafas provinces. To šajā valstī audzē joprojām un prot pagatavot ļoti garšīgu. Daudzviet audzē kokvilnu, kas ir svarīga eksportprece. No endēmiska graudauga tefa gatavo nacionālo ēdienu inžeru. Tā ir plāna tumša, skābena pankūka. Parasti to pasniedz izklātu uz lielas paplātes, virsū kraujot dārzeņus, sasmalcinātu gaļu utt. Inžeru plēš ar pirkstiem nelielos gabaliņos un ar to ņem piedevas. Garša ļoti specifiska, pie tās laikam jāpierod. Tāpat, kā pie tedža – raudzēta medus dzēriena. Savannā daudzviet var redzēt akāciju zaros iekārtus garenus bišu stropus. Medus ir vērtīgs pārtikas produkts. Lopkopji pārtiek galvenokārt no gaļas un piena, kuram piejauc arī svaigas lopu asinis, lai organisms saņemtu vitamīnus un citas nepieciešamas vielas. Velaijita tauta audzē īpašu banānu šķirni, no kuras lapu mīkstuma cep maizi.

Inžera ar piedevām.
Banānu plantācija.
Lietussarga akācija ar bišu stropiem.
Savanna sausajā sezonā.
Pēc lietus akācijas uzzied, viss strauji sazaļo.
Govis ceļā uz ganībām.
Vakarā visi nāk mājup no lauka.
Tuvojas lietusgāze, bet zemnieks turpina dzīt vagas. Tik sīks uz dabas stihijas fona.

Savannu nomaina apstrādāti lauki, kuri plešas pa visu Riftu ieleju līdz horizontam. No Āfrikas dabiskās veģetācijas nav gandrīz nekā. Dominē, protams, ekstensīvā lauksaimniecība – nav nekādas tehnikas, tikai koka arkli, kurus velk vērši un roku darbs. No rīta cilvēki dodas uz lauka, vakarā atgriežas mājās. Iebraucam konso cilts ciematā, kas veidots uz terasēm kalna nogāzē. Balto cilvēku ierašanās ir liels notikums. Saskrien bērnu bars, visi cenšas pievērst sev uzmanību. Ielas ir šauras, izliktas plakaniem akmeņiem. Ar zaru sētām norobežoti pagalmiņi, apaļās būdiņas. Augšā atrodas ciema laukums, kur var pulcēties, kad jāizlemj svarīgi jautājumi. Blakus uz stabiem būvēta īpaša būda, kurā dzīvojot neprecētie jaunekļi. Viņus izmanto kā darbaspēku steidzamos gadījumos, arī, piemēram, ugunsgrēka dzēšanā. Konso ciltij ir savs karalis. Viņš pieņem lēmumus dažādu cilts sadzīves jautājumu risināšanā. Uz trim ciematiem, katrā ap 1500 iedzīvotājiem, ir viena skola. Tas nozīmē, ka ne jau visi bērni var iegūt izglītību. Tie, kuri iet skolā, ar to ļoti lepojas. Ja citi prasa konfektes, ūdeni un naudu, tad skolnieki lūdz pildspalvas. Jāatzīst, ka baltos cilvēkus uztver kā ceļojošus naudas un dāvanu maisus. Līdz ar tūrisma attīstību, pieaug diedelēšana. Tā ir realitāte, jo uz vietējās nabadzības fona mēs, džipos sēdošie, ar foto un videokamerām apkrāvušies, savādāk ģērbušies, izskatāmies kā no citas pasaules ieradušies. Konso cilts teritorijā vērojami uz terasēm iekopti lauki. Šī nodarbošanās ar terasveida lauksaimniecību ir pat ierakstīta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Kā unikāla parādība.

Konso cilts ciematā
Skolniece konso cilts ciematā.
Ciemata iela.
Cik tālu vien skats sniedzas - apstrādāti lauki. Un tas viss ar kapli, arklu, lāpstu. Nekādu traktoru.

Tālāk ceļš ved pa kalnainu apvidu. Ieraugot mūsu džipus, kliegdami skrien bērni. Šķiet, ka viņi uzturas ceļu tuvumā un gaida braucējus. Viņi cenšas nopelnīt, pārdodot dažādus suvenīrus – figūriņas, augļus u.c. Kādā ciematā vairāki zēni ļoti uzstājīgi centās pārdot pupas un nesaprata, kāpēc man nav vajadzīga tik vērtīga prece. Mazie bērni karstā saulē ceļmalā izstieptās rokās piedāvā vistu olas. Konso ciematā maza meitenīte pat pacēla no zemes vaboli un centās man pārdot! Dažādās vietās atšķiras pelnīšanas veidi. Vienā rajonā gar ceļmalām visi staigā uz garām koka kājām, citā – tiklīdz tuvojas mašīna, masveidā sāk dejot kazačoku. Starp citu, šī deja tiešām nāk no Etiopijas. 18. gadsimta sākumā Abesīnijas princis Abrahams Hanibals pārcēlās uz dzīvi Krievijas galmā. Viņš ir pazīstams kā Pētera I moris un Puškina vectēvs. Uzskata, ka tieši viņš šo deju atvedis uz Krieviju. Kad ierodamies arbore cilts ciematā, sākas liela rosība. Ir vispārzināms fakts, ka eksotisko tautu peļņas avots ir fotografēšanās un savu tradīciju demonstrēšana tūristiem. (Galu galā mēs uz Dziesmu svētkiem arī pērkam biļetes, tātad, maksājam.) Tiekam informēti, ka viens fotoaparāta „klikšķis” maksā 3 birras par pieaugušu cilvēku, 2 birras par bērnu un 1 birra par mazuli mātei klēpī. Šie cilvēki varbūt neprot lasīt un rakstīt, bet rēķināt iemācījušies izcili. Pāris sprīžu garš melns cilvēciņš, kad aicinu viņu pozēt, rāda trīs pirkstiņus, sak, jāmaksā trīs birras. Kad es rādu divus pirkstus, viņš noraidoši groza galvu un cenu nemaina. Jāsaprot, ka mēs esam šo cilvēku teritorijā un noteikumus diktē viņi. Mums pozē sievietes un bērni, jo vīrieši ar lopiem esot tālu projām ganībās. Jaunas meitenes bagātīgi greznojušās stikla krellītēm, kauri gliemežvāciņiem, rotas veidotas arī no sēkliņām, pupām, spalvām un citiem materiāliem. Zēni izkrāsojuši sejas ar sarkanīgo okeru un balto kaolīnu. Baltie punktiņi – kā pērļu vistām, dzeltenie – kā leopardiem. Vienīgais apģērbs ir kazādas svārciņi.

Arbore cilts vecākā meitas.
Brāļi no arbore cilts.
Arbore cilts sieviete ar bērnu.

Lai mums nepietrūktu birru, gids Joahims ir sagādājos veselu maisu ar 1 birras banknotēm, paciņās pa 100. Tad nu mēs pie viņa iemainām paciņas. Nakšņošana ir paredzēta teltīs hamaru cilts teritorijā kādas diezgan lielas upes sausgultnes krastā. Kad ierodamies, teltis jau uzceltas. Dušā ūdens tek no dienā piepildītā rezervuāra. To sūknē no pazemes. Cik saule pa dienu sasilda, tik silts, pareizāk – vēss tas ir. Tas ir pat atsvaidzinoši. Mums līdzi ceļo savs pavārs ar visu nepieciešamo. Lielajos mango kokos tiek iekārtas laternas un klāts galds. Vakariņas, tāpat, kā citas ēdienreizes, ir lieliskas. Neparasti garšīgas zupas, omletes ar papriku, sautējumi, pica, ceptas zivis, tēja un lieliska kafija. Pat šokolādes krēms!

Duša savannā.

Nākošajā dienā pa zemes ceļiem (bezceļiem) dodamies Kenijas robežas virzienā. Naktī ir nolijis lietus, tāpēc nav putekļu, bet dubļiem džipi viegli tiek cauri. Krūmu savannā kā augsti stabi paceļas termītu mītnes. Daudzviet redzami pērļu vistu bari un nelielas antilopes dikdiki. Arī kāda sīga, vanagi un paviāni. Dasaneči jeb gelabas cilts cilvēki dzīvo acīmredzami trūcīgi. Mazi bērni skraida pilnīgi kaili. Būdas zemas, vidū pavards, gar sienām zemē izklātas pāris kazādas, daži ķirbju ūdenstrauki un podi. Tas arī viss. Pārtiku, galvenokārt graudus, glabā uz gariem pāļiem veidotās būdiņās – lai zvēri netiek klāt. Ja ģimenē piedzimst meitene, tad ir svētki, jo par viņu vēlāk no nākamā vīra varēs saņemt 50 govis vai kazas, bet zēns ir diezgan nevērtīgs. Tāpat, kā arbore, arī šajā ciltī raksturīga daudzsievība. Pirmās sievas būda atrodas pa labi no vīra būdas, otrās sievas būda – pa kreisi. Sievietes uz galvas pārnēsā gan maisus, gan podus un pat žagaru saišķus. Vīriešiem plecā Kalašņikova automāts – viņiem jāsargā cilts teritorijas un lopu bari, arī ūdens ņemšanas vietas un sievietes, kuras reizēm zogot. Šos ieročus piegādājot tirgotāji no Sudānas. Par piecām govīm varot dabūt vienu kalašņikovu. Vīri arī atskārtuši, ka tūristi labprāt tos fotografē. Kādai jaunai sievietei ar bērnu iedodu sarkanu ābolu un rādu, ka tas ir ēdams. Viņa izskatās apjukusi un nezina, ko ar to iesākt. Sarkanais ābols pārāk izceļas uz vispārējā dubļu krāsas fona. Nezinu, vai darīju pareizi, to dodama.

Mūs sveicina bērneļi ceļmalā.
Gelabas (dasaneču ) ciemā.
Arī tāds var būt mājoklis.
Pie Omo upes.
Pie Omo upes.

Tad piestājam Omo upes krastā. Jā, jā, tā ir tās pašas upes ieleja, kur dzīvoja Lūsijas ģimene. Tātad esam cilvēces izcelsmes vietā! Omo upes krastā dzīvo arī karo cilts. Tās izdzīvošana ir apdraudēta, jo palikuši tikai ap 4000 cilvēku. Bērni lūdz konfektes. Iedodu kādai sievietei rozīņu paciņu un rādu, lai izdala bērniem. Viņa izber rozīnes smiltīs, mazie priecīgi metas tās lasīt. Lielākajām meitenēm tiek konfektes. Pēc brīža pienāk viena meitene un jautā, kā mani sauc. Viņa saka: „Mani sauc Tarisi. Tava konfekte bija ļoti garšīga. Tu esi mana draudzene.” Tarisi iet skolā un mācās arī angļu valodu. Ciltīs tas ir retums, jo skolas ir tālu, bērniem jādzīvo projām no ģimenes. Parasti skolā aizsūta dažus zēnus no ciema, lai būtu izglītoti cilvēki, kas spēj sazināties ar tūristiem un kārtot saimnieciskas lietas.

Karo cilts sievietes un bērni.
Baltais cilvēks "sagūstīts".
Karo sieviete smalcina graudus.
Graudu un citas pārtikas glabātavas - mājiņas uz kājām. Lai zvēri netiek klāt un lietū neapplūst.
Karo sievietes pie būdas.

Pusdienlaikā apmeklējam hamaru cilts tirgu Turmi pilsētiņā. Hamari ir lopkopji. Viņiem pieder lielas teritorijas, iedzīvotāju skaits pārsniedz 40 000. Tirgū pārdod ikdienā vajadzīgas lietas: ar pērlītēm izrotātus kazādas svārciņus, rotaslietas, no ķirbjiem gatavotus ūdens traukus, koka pagalvjus – bokoto, ko lieto spilvenu vietā, graudus, kurus turpat var samalt dzirnavās, kokogles, malku, sienu. Var iegādāties arī speciālu okera pulveri, jo, sajaucot to ar sviestu, hamari to smērē matos un veido tikai viņiem raksturīgas frizūras.

Sākumā šķiet, ka tirgus drūzmā un troksnī nebūs iespējams noorientēties. Tad ievērojam, ka mums ar vīru neuzkrītoši sāk palīdzēt kāds zēns. Viņš pastumj malā cilvēkus, lai mēs kaut ko labāk varētu apskatīt, aizved parādīt, kā maļ miltus, kaut ko pakomentē. Beigās viņš negribēja ņemt samaksu, jo pavadīt balto cilvēku skaitās liels gods. Vēlāk citur tirgū mazi bērni pat sacentās, kuram būs tā laime paieties pie rokas baltajam cilvēkam.

Hamaru tirgū.
Pērlītēm rotāti kazādas svārciņi meitenēm.
Bokoto - pagalvji, kurus lieto spilvena vietā.
Sievām tiek aplikti kakla riņķi. Varbūt kas līdzīgs, kā mums laulības gredzeni.
Nenosakāma vecuma sieviņa (neviens nezināja, cik viņai gadu), pārdod sarkano mālu pulveri frizūru veidošanai.
Hamaru meitene ar raksturīgo frizūru.

Vakarā dodamies uz vienu hamaru ciemu, kur tiekam viesmīlīgi uzņemti. Mūs cienā ar kafijas pupiņu mizu novārījumu no ķirbja traukiem. Tas ir rūgts un uzmundrinošs. Kafijas pupiņas viņi paši nelieto, bet pārdod. Ieskatos būdā, kur meitenes mums vāra šo dzērienu. Karstums un kodīgie dūmi aizsit elpu, bet meitenes tur jūtas labi. Mūs aizved pie būdas, kuras priekšā sēž bēdīga meitene. Tā esot nākošā mājas saimnieka līgava, kura atvesta no cita ciema, četrus mēnešus tiek apsargāta un labi barota. Jauneklis ir ievadīts pieaugušo kārtā, jo veiksmīgi izgājis īpašo buļļu lēkšanas ceremoniju. Tā notiek vienreiz gadā. Buļļi tiek nostādīti ar sāniem kopā un turēti aiz galvām un astēm. Kailiem jaunekļiem jālec tiem uz mugurām un četras reizes jāskrien pāri. Ja jauneklis nokrīt zemē, tas nozīmē, ka viņš netiek ievadīts pieaugušo kārtā un jāgaida līdz nākošajai reizei. Šīs ceremonijas laikā meitenes cenšoties pievērst sev uzmanību un saņem rīkstes sitienus pa muguru. Tas viņām patīkot! Bet varbūt nē. Kas to lai īsti saprot. Hamaru sievietēm nereti var redzēt sitienu rētas uz muguras. Vēlāk jaunieši demonstrē mums savas dejas. Meitenes un jaunekļi ļoti grezni saposušies, nostājušies rindās viens otram pretī. Dejas sastāv no palēcieniem un dažādu viņiem vien saprotamu situāciju izdejošanu. Par šo pasākumu ir iepriekš samaksāts, tāpēc varam fotografēt bez ierobežojumiem. Kopumā hamari atstāj patīkamu iespaidu. Viņi ir gara auguma, skaistiem sejas vaibstiem.

Hamaru ciemā
Hamaru meitenes veido frizūras. Augšējā kreisajā stūrī - bēdīgā līgava.
Hamaru bērni.
Meitenes saposušās dejām.
Hamaru meitenes ir skaistas.
Hamaru jaunekļi.
Hamaru jaunekļi gatavojas dejai.
Ciema vecākā galvenā sieva. Ļoti pašapzinīga. visus izkomandē. Ap kaklu tradicionālais riņķis.
Jāauklē mazais brālis.
Puika.
Hamaru jauneklis.
Saposies ballei.
Ieradušies tūristi.

Nākošajā dienā mērojam garu ceļu cauri savannai uz Mago nacionālo parku. Atkal ir nolijis lietus, kas aizskalojis ceļus, tāpēc gandrīz vai jāmin, kur jābrauc. Upju gultnes vietām jau piepildījušās ar ūdeni, bet vēl var tikt pāri. Iebraucam īstā mitrajā mežā. Kokiem tipiskās balstsaknes, liānas vietām veido milzīgus aizkarus. Koku augšējos zaros brēkdami aizskrien baltastainie pērtiķi kolobusi. Pa celiņu garām teltīm cienīgi rindā soļo paviānu ģimene – māte, mazuļi un lielais vadonis. Teltī ceru, ka pēc garā bezceļu pārbrauciena cieši aizmigšu, bet sāk brēkt lielais paviāns. Pēc tam niķojas kāds mazulis – laikam miga nav ērta. Un tad – pie pašas telts kāds ošņā gaisu! Kas tas bija? Miegs pazuda kā nebijis. No rīta līst. Pavārs gatavo brokastis un tuvējā kokā to vēro lielā paviānu saime. Pēc fotosesijas uzcienāju viņus ar pusi savas omletes. Vadonis to agresīvi pievāc sev. Mātes ar bērniem žēli noskatās. Citi zvēri nerādās. Tikai ziloņu bars atstājis vairākas kaudzes uz dubļainā ceļa.

Tipiska savannas ainava ar lietussarga akāciju Riftu ielejā. Tālumā - lūzumzonas pretējās malas kalnu grēda.
Lietū, Āfrikas mežā.
Liānas kā aizkari nokarājas no kokiem.
Paviānu ģimene.

Iebraucam mursi cilts teritorijā. Dubļains ceļš līkumo augšā plakankalnē. Tur, diezgan nošķirti no pārējās pasaules, dzīvo viena no eksotiskākajām ciltīm – mursi. Viņi kļuvuši pazīstami ar sieviešu tradīciju lietot lūpu plāksnes. Ir versija, ka tā sākusies vergu tirdzniecības laikā, kad sievietes centās sevi sakropļot, lai vergu mednieki viņas neņemtu. Pusaudzes meitenes iegriež apakšlūpu un caurumu stiepj arvien lielāku, ievietojot tajā no māla veidotas apaļas plāksnes. Lai plāksnes labāk turētos, izsit dažus priekšzobus.

Rotājumiem izmanto krelles, dzīvnieku ragus, spalvas un visdažādākos materiālus. Vīrieši izkrāso visu ķermeni un nereti staigā pilnīgi kaili. Mursi par fotografēšanu prasa piecas birras par kadru un uzvedas diezgan agresīvi. Mums neizdevās vienoties par filmēšanu, jo par katru kameru ciema vecākais prasīja 1000 dolāru. Iespējams, kāda liela kompānija, labu gribot, ir šādu summu maksājusi un tagad to prasa no visiem. Varbūt tajā dienā vienkārši vadonim nebija labs garastāvoklis. Iegūto naudu ciemā izmanto pārtikas (graudu) iegādei, medikamentiem un citām vajadzībām. Diemžēl, mursi ir iepazinuši alkoholu un pērk arī to. Tad notiekot šaudīšanās un laikam labāk tādā reizē turp nedoties.

Termītu mītne savannā.
Dubļainais uzbrauciens plakankalnē.
Mursi ciemā. Kamēr notiek vienošanās par samaksu, ļaudis pacietīgi gaida fotografēšanos.
Mursi skaistules.
Sieviete ar bērnu un kalašņikovu.
Modes upuris.
Mazā modele.
Mursi jaunekļi.
Mursi jaunekļi.
Zēns uz koka kājām.
Cilšu tirgū. Te pārdod sienu un malku.
Podu tirgus.
Te var nopirkt aitu vai kazu.
Dārzeņu tirgus.
Sasveicinājos.
Malkas sagāde.
Es ar etiopiešu skolotāju kādā mazā ciemā.

Pirms atgriešanās civilizācijā apmeklējam dažādu cilšu tirgu, kur ierodas cilvēki no plašas apkārtnes. Pilsētās atkal tūkstošiem cilvēku iet uz darbu, no darba, skolēni dažādu krāsu formas tērpos nāk no skolas. Braucam cauri pilsētai ar īpatnēju nosaukumu – Šašemene. Izrādās, tajā dzīvojošie cilvēki ir īpatnēja reliģijas novirziena – rastafari piekritēji. To popularizē no ASV un Jamaikas dzimtenē atgriezušies etiopieši. Šī kustība atzīst Hailes Selasija dievišķo izcelsmi. Starptautisku popularitāti rastafari piekritēji guvuši ar regeja mūziku un drediem. Populārākais viņu pārstāvis ir Bobs Mārlejs. Pirms došanās mājup Adisabebā tūrisma firmā mums noorganizē kafijas ceremoniju. Vēl vakariņas nacionālajā restorānā ar mūziku un dejām. Tur sapulcējušies dažādu rasu un tautību apmeklētāji. Pēc pieredzētā ir diezgan neparasti vērot melnus kungus solīdos uzvalkos ar kaklasaitēm un frizētas saposušās dāmas. Līdzās pastāv atšķirīgas pasaules, kas arī tiek uzsvērts valsts reklāmās.

Jāpiebilst, ka tādus klasiski izkāmējušus cilvēkus, kādus rāda filmās par badu Āfrikā, redzēju tikai lielpilsētā Adisabebā, kur līdzās modernajiem kvartāliem pastāv arī milzīgi graustu rajoni. Laukos, lai arī smagā darbā, cilvēki sagādā sev iztiku. Jāatceras gan, ka Etiopijā vidējais mūzā ilgums ir apmēram 45 gadi. Ir liela mirstība no malārijas, AIDS, zarnu infekcijām, ko izraisa tīra dzeramā ūdens deficīts. Pasaule mainās un droši vien pēc dažiem gadiem tūristu masas ietekmēs arī šo cilšu dzīvi. Kamēr tas vēl nav noticis – iesaku apmeklēt šo fantastisko zemi.

Kafijas ceremonija uz atvadām.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais