Lietuva -Viļņa
|
Linda Liepiņa
|
Lietuva -Viļņa
Aerosmita koncerts
21 maijs
Atvainojos par komata un citām nepareizām pieturzīmēm.
Beidzot tik ilgi gaidītā diena ir pienākusi. Jautājiet kādēļ? Atbilde ir gluži vienkāršā, jo šodienas vakarā Viļņā ir Aerosmith koncerts. Šī ir mana no top 3 mīļākā grupa. Jau 9.00 no rīta izbraucam ar ecoline autobusu. Šoreiz mums līdzi ir visādi gadžeti, ne tā kā visus iepriekšējos braucienus. Neteiktu ,ka rīts iesākās pozitīvi. Vispirms mājās es aplējos ar taukiem, ok ar ziepūdeni dabūju tos laukā, lai būtu vēl jautrāk, pie mikro autobusiem pirku biļetes, un e- talonā man neieskaitīja biļeti, lai gan biju samaksājusi. Sagaidījām savu ekolinu un devāmies uz Viļņu. 4h ceļā, jau pie otrās es sāku knosīties, pat nesaprotu, kā mēs izturējām tās divas dienas, kad braucām uz Amsterdamu. Tā kā man bija tabs, tad es jau laicīgi paskatījos, vietas, ko vajadzētu redzēt, jo dienas pirmajā pusē mums bija ieplānots skatīties pilsētu. Tā mēs izkāpām un jau meklējām objektus. Pirmais objekts bija katedrāle, ieejot iekšā kā no spoku filmām, draudīgos brīžos skanēja draudīga mūzika, tieši tā izklausījās, kad iegājām katedralē, cilvēki gandrīz nebija vispār, nezin kādēļ, varbūt tādās svētvietās nevajadzētu šādu mūziku spēlēt, citādi Dievu lūdzot vēl pārbīsies. Tālāk mēs kāpām kalnā, kalna galā stalti stāvēja pils atliekas, viens no ievērojamākajiem objektiem Viļņā, lieki piebilst, ka kalna galā pavērās brīnišķīgs skats. Pie takas sākuma varēja redzēt sireālu skatu, kā policiste nogāzās no segveja. Smēķētājiem un nesportiskiem cilvēkiem ieteikums iet lēni, jo kalns ir diezgan stāvs un jau pusē jūs nezināsiet, kāda vella pēc jūs rāpjaties šajā kalnā. Uzrāpāmies, un ieejam pilī, pilī ieejas maksa ir 5 liti, tikai viena problēma, mums ir eiro, ne liti, un ar karti maksāt nevar. Sabildējam skaistos skatus, nolūkojam jau nākamo objektu, un tajā pašā momentā redzam, ka šajā kalnā, kur tik tikko uzrāpāmies ir lifts. Nu jā, bet lifts ir domāts priekš mīkstajiem!! It kā ar vienu kalnu mums nepietiktu, kāpjam tajā krusta kalnā. Smēķētājiem labāk tur vispār nelīst, iespējams noriposiet. Mēs gan dumpīgi uzrāpāmies, nosodījām tos laiku krievus par vietas demolēšanu un spridzināšanu, un gājām staigāt pa vecpilsētu. Tā kā iepriekšējā reizē es biju nopirkusi magnētiņu, kas bija viens no smukākajiem veikalā, ar Svētās Annas baznīcu ( Neesmu dievticīga, bet magnētiņš smuks) , nolēmu, ka šī baznīca ir jāapmeklē magnētiņa dēļ. Tā mūsu ceļš veda atpakaļ uz vecpilsētu, kas tipiski Viļņai, tā ir apaļa, un nekāds brīnums, ja Jūs netīšām nonāksiet vietā, kur esat bijuši. Mēs pat speciāli maldījāmies, cerot, ka apmaldīsimies, ne kā, nonācām atkal vietā, kur bijām bijuši. Tā jau lēnām gāja stundas, izlēmām, ka ar Mārtiņu līdz Siemens arēnai iesim ar kājām, nav jau liels gabals, kādi km 6, šādi mēs varēsim labāk redzēt pilsētu. Tikko izgājām pāris km tālāk no pilsētas, tā sākās lauku rajons, mazas privātmājas, grants ceļš, un daudz krūmi. Maldījāmies ar Mārtiņa aifonu, kurā bija GPS, kurš starp citu ir ļoti precīzs. Vienā momentā man pat šķita, ka esam Talsos. Gājām milzīgu gabalu. Smējāmies, par to, kāds piedzīvojums mums ir sanācis. Atkūlāmies pie tās arēnas un iestājāmies darbinieku rindā, par kuru mēs pat nenojautām. Ieejot pa darbinieka pusi redzam Aerosmita tehnikas fūres, kas ceļojusi no pašas Anglijas. Sapratām, ka stāvam ne tajā rindā, ejam meklēt, kur mums ir jājiet. Iestājāmies vienā citā rindā, bet tā izrādās bija kaut kāda fanu rinda, kur pa atsevišķu samaksu varēja redzēt, sarokoties un nofotografēties ar pašu solistu. Nu jā, šajā rindā mēs nebijām gaidīti. Pasēdējām uz soliņa, un tad jau atradām milzu rindu ar cilvēkiem, kuriem rokās ir biļetes. Nice, beidzot. Iekšā mūs laida tikai pēc kādas stundas, un pamatīgi pārbaudot mantas. Atcerējos, ka man kabatā bija daži Liti, ko es spēlējot biju nopelnījusi Rīgā. Nopirkām padzerties, lādējām savus gadžetus. Pēc kāda laika, jau sākās koncerts. Iesildītāji manuprāt bija galīgi garām. Tas bija kaut kas šausmīgs, es pat nevarēju pateikt kādā stilā viņi mauj. Bija kas līdzīgs Rīgā uz Scorpion koncertu, tikko iesildītāji pateica, ka šī ir pēdējā dziesma, publika vienkārši uzsprāga. Pēc aptuveni pus stundas, Aerosmith jau bija uz skatuves. Skatuves grīda klāja viņu emblēma, un izskatījās ,ka viņu tehnika ir no vecajiem laikiem, bet ar milzīgu jaudu. Visforšākais bija tas, ka viņi izpildīja visus hītus no vecajiem labajiem laikiem. Kā dream on, walk this way un vēl daudz jauku dziesmu. Kā par pārsteigumu izpildīja dziesmu no The Beatles repertuāra. Come to geather. Iznākot no koncerta, man ausis bija ciet, bet tāda gandarījuma sajūta, par visu redzēto un dzirdēto. Tagad uz ilgiem laikiem man skanēs galvā dziesmas. Nu ko ir kādi 22.30 un mums ir jādodas atpakaļ uz staciju. Ejam pa to pašu ceļu pa kuru gājām uz koncertu. Ejam ,smejamies par tumsu, runājamies un kā reize es Mārtiņam saku, negribētos, lai būtu tas gadījums, kā Rīgā staigājoties pa mežu. Respektīvi ,lai suņi uzbrūk. Kā pateicu šos vārdus, tā izskrien suņi , rūkdami un riektdami aplenc mūs, kā es pārbijos. Iznāca cits suns un aizskrēja visi prom. Tad gan mēs laidā ļekas vaļā!! Aizgājām līdz katedrālei, un skatāmies, ka pulkstenis tikai 12 naktī, ko pie vella mēs darīs trīs stundas, klusā ceturtdienas vecpilsētā. Aizgājām pastaigāties, bet laiks nebija mūsu draugs, un nemaz negāja ātrāk. Kaut kā izmocījām 2 stundas un trešo mēs izlēmām gaidīt pašā stacijā. Pie mums pienāk divi cilvēki un krieviski jautā pa autobusu, kurš brauc uz Rīgu, mēs atbildējām laikam tik šausmīgā krievu valodā, ka viņiem radās jautājums no kurienes mēs, es pateicu no Latvijas. Čalis uzreiz pārgāja skaidrā latviešu valodā, pēc pus stundas pienāca mūsu autobuss, un tad jau 7 no rīta bijām iebraukuši Rīgā!! 2 stundas pagulēju, un braucu spēlēt vijoli tunelī!!