Lielupe - Svēte,
|
Ansis Liepa
|
Tas viss pasākums sākās ar to, ka sen jau ilgojos pēc tādas mazas laiveles, ko var viegli uzmest plecā un aiziet uz upi papeldēt, kad vien ienāk prātā, lai nevajag piekabes, degvielu, transportu utt. Daudz visko štukojot, skatoties un provējot taisīt, un pa reizei papeldot, izdomājās, ka vislabākais peldlīdzeklis būtu kajaks, vai slaloma smaile, vai kautkas tamlīdzīgs. Jo ir jauki, ja laiva ir viegla un ļoti slaida/spica/asa kas viegli un ātri peld, jo tad var lielākus attālumus nopeldēt un vairāk ko piedzīvot. Paboloties uz laivu piedāvājumu, noskaidrojās, ka tie tūristu iecienītie polietilēna tūrisma kajaki un SOT kajaki ir diezgan smagi, un nav arī tik lēti lai būtu patīkami viņus pirkt. Tad radās iespēja nopirkt sprinta kanoe, ar kuru airējis kāds izcils padomjlaika olimpiskais airētājs, mantojumā pienācās arī viņa airis, un īpašais (ortopēdiskais) ceļgala balsts, kas ir līdzīgs putuplasta gabalam ar iedobi :) Laiva vairāk atgādināja tādu ļoti vieglu čaumalu nevis laivu. Dažas dienas pēctam nenocietos un nopirku vēlvienu tāda paša tipa laivu, katram gadienam, ja nu gribas kopā ar kādu laivot, jo dalīts prieks ir dubults prieks. Laka un līme un vēl kautkāds smāķis, un antiseptiķis izmaksāja apmēram tikpat cik laivas, bet darbieguldījums necik milzīgs nebija vajadzīgs, dažas dienas, pa 20-30 minūtēm, secīgi pindzelējot tad iekšpusi, tad ārpusi, pēctam gaidot diennakti kamēr nožūst. Pirmais izmēģinājums dīķī bij tāds, ka apmēram 1 sekunde bija pavadīta atrodoties laivā, pārējais laiks kāpjot ārā no dīķa un velkot nost slapjās drēbes:) Tad kļuva skaidrs, cik īsti tā laiva ir stabila. Bet reizē arī milzīgs prieks, par to, ka peld tiešām pasakaini viegli un ātri, pēc tam aizkūlos pa upēm (Lielupi un Svēti), vienīgi vakarā jau bij vēls, tumšs, auksts ar slapjām biksēm un muguru, un izdomāju, ka stiept 6km laivu uz muguras cauri pilsētai mājup būs omulīgāk, nekā laisties kautkur peldus pa vēl līdz galam neizpētītiem ūdensceļiem (Platoni un Lielupi). Secināju, ka šāda airēšana ir pasakaini labi veselīga mugurai un vispārējam fitnesam, pats labums pēc datorizētām darba stundām. Kādu dienu iedevu izmēģināt laivu tēvam, viņam izdevās to dīķa otrā galā noslīcināt, jo neapsēžoties īsti vidū, iegrima laivas aizmugure:) Bet citādi jau viss ok, un airējās tīri labi. Nākošais peldējums bij kopā ar draugu, biju kārdinoši aprakstījis jaunās laivas, un šis priecīgs atbrauca laivot. Sākumā ielaidu viņu dīķī, lai pierod, bet vairs neizskatījās priecīgs - kādas šausmas, mazohisms, kā ar tādu laivu vispār var papeldēt? Aizstiepām laivas līdz upei, protams, iekāpšana arī ir jautra, vismaz pirmās 20 reizes, kamēr iemanās :) Te diezgan stiprs pretvējš un viļņi, bet mierināju, lai viļņus neņem galvā, ka tie tikai briesmīgi viļņojas, bet neko ļaunu nedara un laivu negāž:) Tā ar katru nākošo vēzienu jau peldēja tā visa padarīšana aizvien labāk un labāk, taisījām zvilnēšanas pauzes, un piknika pauzes, līdz kamēr nokļuvām Svētes upē virs Tērvetes ietekas, kur upe kļūst divreiz šaurāka. Tur upes skaistums, līkumi, ūdensaugi, adrenalīns, komunikācija ar peldošiem un krastā esošiem cilvēkiem, vijīgā straume un saulrietīgs izgaismojums tik labi novērsa uzmanību no noguruma, ka tālākos 9km, ieskaitot vēl 3x šaurāko upes posmu (kur Svētes upe sadalās 2 daļās) ar neskaitāmiem bebru dambjiem, brikšņiem, niedrēm, krācēm, pretstraumi, kritušiem kokiem, veicām vienā rāvienā :) Sazin, vai bebri bija priecīgi par šādiem ciemiņiem, kas mazliet saņurca rūpīgi izveidotos dambjus, bet mierinājumam der tas, ka Svētes upe neskaitās īpaši ūdenstūristu iecienīta, un daudz tādu miera traucētāju ar laivām tur nemana.
Atpūta uz ūdens ir lieliskākā no visām atpūtām, iesaku pamēģināt visiem, kas vēlas piedzīvot ko brīnišķīgu, lai sokas!