Ceļš - mana mīla

  • 3 min lasīšanai

Šajā vasarā notiek tik daudzas lietas, ka mazajiem plāniem nākas kaut kā iespraukties starp lielajiem. Bet daži piedzīvojumi nesamierinās ar būšanu maziem un kļūst par ievērojamu notikumu pat tad, ja tiem jāiespraucas nedēļā starp pēdejo eksāmenu un praksi.

Brauciens uz Igauniju solījās aprobežoties ar maršrutu Rīga-Tallina-jūra-mājas.

Jau eksāmena svinēšana pārvērtās par visnaktsnieku ar kārtējo ielavīšanos svešās kojās, draudzīgām pārrunām ar pašvaldības policiju pie ezera, dzerot kefīru.

Mēģinot tikt ārā no Rīgas, gadījās arī planu maiņa, jo kāpēc gan lai nepastaigātos dažas stundas pa Tartu, ja tāpat vēlāk ar vienu mašīnu var aizlaist līdz Tallinai, atrast sev naktsmājas ezera krastā tieši starp dzelzsceļu un lidostu, kur kāds tūristiem nedraudzīgs zvēriņš uzcēla žogu visapkārt ezeram. Pār ezeru cēlās migla, bieza ka krējums, un augsnes zinātnes atmiņas galvā kliedza un pretojās domai celt telti vīgriežu pārpilnā vietā... Pirms guletiešanas mans bakalaura darba projekts pa lapiņai vien tika izplūkāts, cepot zefīriņus. Vismaz kāds praktisks pielietojums manai zinātniskajai darbībai.

Pilnīgi nekādas plānošanas un piezīmju rakstīšana katram savā kladītē katram savā otram nesaprotamā valodā, pārtiksana no zefīriņiem, saldējuma un alus.

Igaunija ir perfekts līdzsvars starp Latviju un Somiju, tur beidzot var sajust, kā ir, kad to abu nepietrūkst.

Gribējās Tallina atrast kaut kādas Praida pazīmes, bet nebija lemts, jo beidzot pie neta un grafika noskaidrošanas sanāca tikt tikai mīlīgajā rokbārā ar lampam no bungām un Igaunijas rokmūzikas hronoloģiju uz sienas, kur dažu pārāk nopietni uztvertu joku rezultātā tika nolemts braukt uz Joensū. Divi aliņi, dulls lēmums, bet pat alkoholu vainot nevar... Laika ierobežojumu dēļ Joensū sanāca pavadīt vien vienu vakaru, bet ai, visa tā laimīgā spiegšana bija tā vērta. Jebkas ir Joensū vērts. Ātrākais pieņemtais lēmums dzīvē, pabeidzām aliņu un aizgājām uz ostu, lai gan prāmi stundu bija jānogaida, bet arī tā stunda pagāja sajūsmā par to, kas notiek.. Uz ziemeļiem, un, Somija, es Tevi mīlu. Stulbakā labākā ideja pasaulē.

Somija sveicina ar sarunam atvērtiem dīvaiņiem, vispirms opis, kas palīdzēja ar vērtīgiem stopēšanas padomiem, tad delīrija slimnieki ar pravietojošām viszinošām runām.

Iesēžoties pirmajā nostopētajā mašīnā, atgriezos pie domas, ka patiesībā Tallinā esmu pārdzērusi jēgu Tallinā, atlūzu krūmos un redzu dzēruma halucinācijas. Pati pirmā mašīna aizved gandrīz līdz Joensū. Visu ceļu līdz turienei es jutu, ka braucu uz mājām.

Esot rudenī Joensū, viens no sapņiem bija kādreiz atgriezties šeit ap Jāņiem, lai redzetu tās dienas bez naktīm, šoreiz tāds nebija plāns, bet gadījās. Jo vēlāks kļūst, jo gaišāks, jo taču virzamies tuvāk baltajiem lāčiem.

Mākslinieku pāris ar daudzejiem stāstiem par dzīvi un viņiem pazīstamajiem mūziķiem neilgi papļāpāja savā starpā somiski, tad iztulkoja, ka nu tā, tīri informācijai – lai mēs zinām, ka šonakt paliekam pie viņiem. Pēc daudzām stundām ceļā un pļāpāšanā piecos tikām mājā pie ezera ar zosīm, pīlēm un sakārtām bildēm rāmīšos pagalmā visapkārt. Laika izjūta zūd. Haotiska un civilizēta nekuriene, tieši tas, kas raksturīgs Somijai, jo tur arī pāķos Tu nekad neesi dievu un cilveku aizmirsts un tomēr arī pilsētā, ja vien vēlies, vari būt viens.

Stopēt atlikušo ceļu līdz Joensū gribējām agri no rīta, bet aizpļāpājāmies un galu galā vispār nokļuvām Sanna Kurki-Suonion Kuolematon Erikoissysteemi grupas mēģinājumā, izcili labā kvalitāte un apburoša hipiju atmosfēra ar kokos sakartām laterniņām. Mandalu ar zilonīšiem paklāju uz sienām. Tie izmantoti tradicionālās mūzikas elementi, skan tautiski un dziļi, ar dzīves pēcgaršu.

Man jau Joensū tāpat nebija īsti, ko satikt, tāpēc šī noteikti bija veiksmīga alternatīva agrākai tikšanai mājās. Tad mūs atlikuso ceļa gabalu aizveda soliste ar savu veco mašīnīti, grabošāku par jebkādu Ladu, ko esmu redzējusi, un noņemamo jumtu.

Atradu Joensū feministu biedrības bodīti, eh, meitenes mīļās, kur jūs bijāt rudenī, kad man jūs vajadzēja..

Labākā sajūta – pēc pastaigas vienai pa mīļām ielām nokļūt Sointulā pie negaršīgas kafijas tases. Rakstu tekstus kladītē un kaut ko gaidu. Kā jau vienmēr Sointulā, tikai mūzikas pietrūkst. Vai esi kādreiz nostopējis liekus neplānotus 1000 km tikai, lai pasēdētu savā mīļākajā bārā?

Viena vakara laikā dabūjām 6 pilnīgi random cilvēkus, kas nāca ar mums sadzert, trīs no tiem zvērēja mūžīgo draudzību un atstāja kontaktinformāciju, ja nu mēs būsim te atkal un gribam palikt pie viņiem pa nakti, divi no piedāvājumiem ir mājas pie ezera. Heh.

Pirms braukšanas labprat nebūtu gājusi gulēt, aizmigt tāpat nevarēja. Jo jā, prieks braukt prom ir tāds pats kā jebkurš braukšanas prieks.

Somi esot mierīgi, jo viņiem pieder laiks, tāpēc viņi ne vien pielāgo, bet arī pielāgojas dabai. Tomēr, lai gangribēju redzēt visus gadalaikus, zelta rudens Somijā paliek mans mīļākais.

Brīžiem ceļojot biju pārlieicnāta, ka nepaspēšu uz lauka kursu. Brīžiem likās, ka nu nafig to lauka kursu, jo man ir viss šis. Tas, ko es gaidīju no šī brauciena – jauka pavazāšanās tepat pie mājām galvenokārt sen nesatikta cilvēka kompānijas izbaudīšanai vien. Ko es dabūju – aizklīšana aiz realitātes robežas uz īsu nepārtrauktas laimes mirkli.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais