kosova
|
ivars āboliņš
|
Kosova ir viena no tūristu viss retāk un mazāk apmeklētajām Eiropas valstīm, turklāt tāda no kuras daudziem zemapziņā nedaudz ir bail. Galu galā neatkarību tā pasludināja tikai pirms nieka sešiem gadiem, vēl pirms septiņiem tur notika reāls karš un arī mūsdienās ziņu aģentūras ik pa laikam ziņo par valstī notikušiem incidentiem. Realitāte, protams, jau sen kā ir pavisam citāda un vienīgais, kas var nedaudz sarežģīt ceļojumu uz Kosovu ir tās robežas ar Serbiju šķērsošana. Tā kā daudz lielākā kaimiņvalsts kategoriski atsakās atzīt savas agrākās teritorijas neatkarību, serbu robežsargi demonstratīvi svītro ārā pasē iespiestos Kosovas zīmodziņus. Savukārt kosoviešu robežsargi tik pat naidīgi reaģē uz serbu zīmogiem ceļotāju pasē un abām pusēm nav skaidrs kāda velna pēc jums jādodas pie kaimiņiem, turklāt viņi var nekautrēties šo jautājumu uzdot arī emocionāli un skaļi (turklāt samērā regulāri seru robežsardze liedz savā valstī ieceļot no Kosovas, ja vien ceļojums nav sācies Serbijā). Tāpēc labāk uz Kosovu lidot pa taisno (un nebraukt uz Serbiju), vai ideālā variantā ierasties tajā pa sauszemes ceļiem no Maķedonijas, Melnkalnes vai Albānijas puses, tādā veidā gūstot labu ieskatu arī skaistajā, tikai Balkāniem raksturīgajā kalnu skartajā dabā.
Es Kosovā ierodos no Maķedonijas puses. Autobusi Skopje – Priština kursē apmēram reizi stundā, biļete vienā virzienā maksā 5 eiro un dažus eiro centus un brauciens ilgst nedaudz vairāk nekā divas stundas. Vienīgā attāli eksotiskā lieta uz robežas ir tur augstu plīvojošais, milzīgā izmēra Albānijas un nevis Kosovas karogs. Savādāk – kosoviešu robežsargiem mana ierašanās ir dziļi vienaldzīga un pat nedaudz viļos tā arī neieraugot nevienu automātistu. Tik pat parasta izrādās arī pārējā valsts –, jā, protams, tajā ir gan Albānijas, gan Serbijas (kuras abas es nešaubīgi uzskatu par labākajiem tūrisma galamērķiem Eiropā) šarms, tomēr nekā tāda, kas liecinātu par kaut mazāko nestabilitāti vai nemaz ne tik senajiem asiņainajiem notikumiem. Ļaudis dzīvo savu dzīvi un šķiet par politiku vairāk norūpējušies ir Maķedonijā mītošie, pret Serbiju zvērīgu naidu izjūtošie, imigranti no Kosovas, nekā paši kosovieši. Tiesa, tas tā ir tāpēc, ka serbi Kosovā mūsdienās dzīvo anklāvos un abas tautības tikpat kā nesatiekas. Un, ja albāņu apdzīvotajās vietās cilvēki izskatās neparasti laimīgi un dzīvespriecīgi, tad serbu rajonos noskaņojums ir daudz drūmāks un nomāktāks. Jo, protams, nekādas mīlestības serbu un albāņu starpā nav un savstarpēja satikšanās visbiežāk beidzas ar konfliktu.
Galvaspilsēta Priština jau vispār ir teju konfekte – sakopta, viesmīlīga un savā veidā eiropeiska. Pirmais ko ieraugu iebraucot pilsētā ir paliela Brīvības statujas kopija, kas uzstīvēta uz kādas viesnīcas jumta un arī vēlāk visu laiku ko tur uzturos, Amerikas Savienoto Valstu (ASV) klātbūtne šķiet visuresoša. Pilsētas centrālā iela nes bijušā ASV prezidenta Bila Klintona vārdu, pašā tās centrā atrodas trīs metrus augsta Klintona statuja, bet turpat netālu ir arī Džordža Buša iela. Arī nedaudzie suvenīru tirgotāji pārsvarā piedāvā amerikāņu tematikai pieskaņotu produkciju un ielūkojoties Kosovas nebūt ne vieglajā vēsturē kļūst skaidrs, ka šāda mīlestība galīgi nav bez pamata. Galu galā pateicoties tikai un vienīgi ASV, Kosova vispār ir kļuvusi var de facto neatkarīgu valsti, kuru atzīst nu jau vairāk nekā 100 ANO dalībvalstis.
Neatkarību no Serbijas Kosovas valdība pasludināja 2008.gada 17.februārī un pirmās, kas to atzina bija Albānija, Turcija, ASV, Lielbritānija un Francija. Savukārt Latvija to izdarīja trīs dienas vēlāk – 20.februārī. Savukārt Serbija (kas ir pašsaprotami), Krievija, Kipra, Grieķija, Spānija un Rumānija pret šo soli izturējās kategoriski noraidoši, paziņojot, ka nekādu Kosovas neatkarību neatzīs. Tomēr de facto Kosova šobrīd, protams, ir neatkarīga valsts, kura turklāt marta sākumā paziņoja par vēlmi izveidot 5000 vīru lielu armiju, kas izsauca asu Serbijas reakciju, kuras autonomā teritorija de jure tā ir joprojām (lai gan Kosovā kā naudas vienība tiek lietots eiro, atsevišķos serbu apdzīvotos anklāvos par norēķinu līdzekli izmanto Serbijas dinārus un tā vienīgā valūta ko iespējams izņemt no bankomātiem). Tomēr, lai vai kā, Kosova ir pavisam īsta un reāla valsts, kuras futbola izlase 5.martā aizvadīja arī pirmo oficiālo maču pret Haiti, tādējādi iezīmējot šo teritoriju arī pasaules sporta kartē, ja politiski ir ļoti būtiski (pēc mača kosoviešu līdzjutēji demonstratīvi sadedzināja Serbijas karogu).
Prištinā dzīve rit uz pilnu krūti, ielas ir cilvēku pārpilnas, teju burtiski uz katra stūra atrodas mazas kafejnīciņas, kuru eksistences ekonomiskajam pamatojumam jēgu saskatīt ir ļoti grūti. Vietējie tādās vietās pārsvarā iegriežas vien lai padzertu tēju vai turku kafiju, bet tūristu faktiski nav. Mans novērojums un minējums, kam gan nav taustāmu pierādījumu, ir tāds, ka daudz kas šeit notiek uz bartera – kebabu tirgotājs pabaro kafijas tirgoni un tā tālāk, bet ambīcijas un prasības pret dzīvi, šejieniešiem, kā jau vidusmēra balkāniešiem, nav lielas, svarīgākās ir garīgas, ne materiālas vērtības un ļaudis vienkārši tā dzīvo. Paši savā bodītē nopelnot nelielas naudiņas un daudz nebēdājot par visu pārējo.
Cenas ir reizes piecas lētākās kā Latvijā, ieturēt vieglu maltīti var apmēram par eiro, pavakariņot labā restorānā par astoņi eiro, bet izdzert kausu alus jebkurā krodziņā arī par to pašu eiro. Pilsēta ir skaista, daba apkārt neskarta un burvīga un patiesībā jau īsti nav izprotams kāpēc uz Kosovu netraucas tūristu pūļi – šis pavisam noteikti ir viens no labākajiem tūrisma galamērķiem kādu iespējams iedomāties, ja nav doma ceļot mēnešiem ilgi, bet atbraukt atpūsties uz dažām dienām, vai, teiksim, nedēļu. Kāpēc tā nenotiek? Esmu gandrīz drošs, ka pie vainas ir aizspriedumi un bailes. Jo arī es dodoties uz Kosovu iekšēji biju pārliecināts, ka nekas labs jau tur nebūs. Turklāt visa Kosovas vēsture burtiski brēktin brēc, ka te var būt nepatikšanas. Jo jau kopš 10.gadsmita Kosova bija ne tikai serbu apdzīvota teritorija, bet arī topošā valstiskuma centrs (šī iemesla dēļ serbiem ir dubultgrūti sadzīvot ar mūsdienu realitāti), vēlā kļuva par Osmaņu impērijas sastāvdaļu. Taču jau 11.gadsimtā uz šejieni sāka migrēt albāņi, palēnām kļūstot par vairākumtautību visā teritorijā. Vēl pēc dažiem gadsimtiem – 1686.gadā Albānijas katoļu bīskapa Pjetera Bogdani vadībā notika albāņu sacelšanās pret Osmaņu impēriju un Kosovas atbrīvošana no turku jūga. Prieki gan nebija ilgi un trīs gadus vēlāk turki sacelšanos apspieda. Tāpat kā nākamo – pa vidu vēl izsūtot lielu skaitu albāņu. Tā viss turpinājās līdz 1912.gadam – albāņi regulāri buntojās un pieprasīja te autonomiju, te neatkarību, bet viņus tikpat regulāri uzveica – kad 1.Balkānu kara laikā lielāko Kosovas daļu atbrīvoja (vai okupēja) Serbija (nelielu daļu arī Melnkalne). Vēl pēc kāda laika Serbija sev ieguva arī Melnkalnes Kosovu un tā nokļuva Dienvidslāvijas karalistes sastāvā. Un arī pēc otrā pasaules kara Kosova palika Dienvidslāvijas sastāvā vietējo lielo sapni par albāņu apdzīvoto zemju apvienošanu atliekot uz nenoteiktu laiku.
Tas viss gan, protams, nenozīmē, ka albāņi ar to samierinājās. Astoņdesmitajos gados būtiski pieauga pret serbiem vērstu un etniski motivētu uzbrukumu un pat terorisma aktu skaits, kas piespieda ļoti lielu skaitu serbu pamest Kosovu. Lai apturētu zvērīgo vardarbību tika atestēti par 12 000 Kustības par Albāņu Sociālistiski Republiku Kosovu biedru un iestājās zināms miers. Deviņdesmito gadu sākumā situāciju gan mainījās un nu jau agresīvus uzbrukumus sāka veikt arī serbi. Izveidojās Kosovas atbrīvošanas armija (KAA) un karš no vārda kļuva par realitāti. Liels skaits albāņu aizbēga uz Maķedoniju un Albāniju, bet serbu uz Serbija, KAA slepkavoja serbus, bet Ibrahima Rugovas vadībā Prištinā tika sasaukts Kosovas republikas parlaments.
1999.gadā NATO joprojām nesaprotamu iemeslu dēļ NATO paziņojot, ka etniskajā konfliktā vainojami tikai serbi un ignorējot KAA zvērības (kas tagad apstiprinātas arī dokumentāri), pieņēma lēmumu iejaukties ar spēku un nekritiski nostāties albāņu pusē. Kosova tika bombardēta (uzlidojumos gāja bojā apmēram 65000 cilvēku, nedaudz mazāk nogalināja arī vietējie), gandrīz visi serbi un nealbāņi bija spiesti bēgt. Tā rezultātā Kosova vispirms kļuva par ANO protektorātu, bet pēc tam, saņemot milzīgu ASV atbalstu, pasludināja arī neatkarību. Tiesa, nedaudz vēlāk jaunizveidotās valsts vadība arī paziņoja, ka Kosovas mērķis ir agri vai vēlu pievienoties Albānijai, kas gan šķiet būs neiespējamā misija, jo šāds solis nebūtu izdevīgs ne ASV, ne Eiropas Savienībai, kas tagad ir ieguvušas sev mega draudzīgu anklāvu Balkānos, kas vairs nebūtu iespējams, ja Kosova saplūstu ar Albāniju.