Serbija pirms lielajiem plūdiem

  • 8 min lasīšanai
  • 9 foto

Nav apritējis pat vēl gads kopš ar vīru atgriezāmies no Serbijas ceļojuma, bet traģiskie plūdi, kas tikko skāruši Serbiju, Bosniju un Hercegovinu un daļu Horvātijas, daudzas apceļotās pilsētas un ciemus ir izmainījuši līdz nepazīšanai, tostarp galvaspilsētu Belgradu. Pēc būšanas Serbijā šī zeme mums ir kļuvusi daudz tuvāka un saprotamāka. Sāp sirds par tiem vairāk nekā 30 tūkstošiem plūdos evakuēto cilvēku, kuri pagaidām izmitināti lielās sporta hallēs, pārtiek no apkārtējo valstu ziedotās humānās palīdzības un daļai no kuriem vairs nav māju, kur vēlāk atgriezties...

Diemžēl Serbija un serbi vienmēr ir bijusi viena no visvairāk mocītajām un šaustītajām Eiropas zemēm un tautām: kari, genocīds, Kosovas atdalīšana no Serbijas 2008.gadā, tagad arī nepieredzēti stipri plūdi. Kad mūsu paziņas aizvadītajā vasarā uzzināja, ka esam iecerējuši apceļot Serbiju un turklāt pārvietoties pēc iespējas ar autostopiem, daudzi noskurinājās un jautāja, vai nebaidāmies, jo tur taču joprojām karo. Tomēr mēs braucām skatīt citu Serbiju – ticīgo zemi un tautu, kura pacieš visas Dieva pieļautās pārmācības. Tiesa, serbi sākumā vēsi un piesardzīgi raugās uz katru svešinieku, un, tikai pārliecinājušies par ciemošanās nolūku nesavtību, atver durvis un sirdis.

Miljards zvaigžņu viesnīcas

Vēl mājās esot nolēmām, ka uz Kosovu un Metohiju šoreiz nedosimies, kaut gan šīs vietas mums ļoti gribējās redzēt, jo tur kādreiz bija vislielākā pareizticīgo klosteru un baznīcu koncentrācija pasaulē – kopskaitā 1300.Tomēr kopš 1999. gada liela daļa no tiem ir iznīcināta, sabojāta un apgānīta.

Tā kā ceļu uz Serbiju mērojām no Rumānijas, iebraucām šajā valstī netālu no pilsētas Kladovas, šķērsojot austrumu robežu pār Donavas upei uzbūvētu lielu hidroelektrostacijas dambi kāda vietējā vīra vecajā mašīnītē, jo šo robežu ar kājām nedrīkstēja pāriet. Šādi nosacījumi pastāv uz daudzām austrumu robežām.

Skats uz Rumānijas kalniem no Serbijas puses

Pēc viesmīlīgās klosteru un stopētāju zemes Rumānijas, pirmās trīs diennaktis Serbijā šķita nedaudz skarbas. Toties romantikas netrūka, jo nācās nakšņot, kā mēs paši sevi iedvesmojām, „miljards zvaigžņu viesnīcā”, proti, zem klajas debess. Tas tādēļ, ka visi klosteri, kuros mēs nonācām Serbijas austrumos bija vai nu atjaunošanas procesā, vai nu muzejiski, vai arī vienkārši neuzņēma svētceļniekus, jo neesot, kur izmitināt. Tā pirmo nakti gulējām guļammaisos zem koka pie kāda Svētās Trijādības klostera nelielā ciemā, līdz kuram mūs aizveda nedaudz iereibis vietējais serbu pāris savā „žigulītī” un iedrošināja, lai guļam droši, jo nekādu klaiņojošu suņu šeit neesot, un vispār neviena šeit neesot. Vēl pirms apstājās mašīna, paspējām pa ceļam paēst „ekskluzīvas” vakariņas – lielas, sulīgas un saldas kazenes, ar kurām bija pieaugušas pilnas ceļa malas līdz ciemam.

No rīta aizkūlāmies līdz pilsētai Kladovai, kur samainījām valūtu un saņēmām pretī tūkstošiem serbu dinārus. Ai, cik grūti sākumā bija rēķināt tūkstošos, pat vēl sarežģītāk, nekā tagad pierast pie eiro! Daļēji ar stopiem, daļēji ar kājām cauri dabas parkam nonācām nelielā Vratnas klosterītī klints pakājē. Klosterītis ļoti skaists, bet kļuvis gandrīz par muzeju un tūristu apskates objektu. Tur pēc laiciņa sarunājām, kā izrādījās, serbu televīzijas tehniskos darbiniekus, kuri aizveda mūs atpakaļ līdz lielceļam.

Pa ceļam viņi aprakstīja kontrastainās ainiņas, kuras redzējām caur mašīnas logu. Ciemā blakus vienkāršām mājiņām ar tradicionālajiem sarkano kārniņu jumtiem saulē žilbinoši baltas gozējas villas, ļoti līdzīgas cita citai: ar klasiskajām kolonnām, ar guļošu lauvu statujām pie ieejas. Ja nu kāda atšķīrās, tad ar divmetrīgu Eifeļa torņa atdarinājumu pagalmā. Televīzijas cilvēki pastāstīja, ka ļoti daudzi serbi strādā Austrijā un Vācijā un par nopelnīto naudu būvē šādas villas dzimtajos ciemos. Viņiem, protams, nav laika tajās dzīvot, izņemot pāris atvaļinājuma nedēļas vasarā. Uz atvadām labvēļi palūdza kopīgi nofotografēties un izmaksāja mums minerālūdeni un saldējumu.

Kopā ar Serbijas televīzijas darbiniekiem

Tā kā bija pats siestas laiks un mēs atradāmies Donavas krastā, nolēmām beidzot nopeldēties. Diemžēl vieta gan neuzrunāja – liela publiskā pludmale, kura bija ne mazāk piegružota, kā Melnās jūras pludmales Rumānijā. Brīnījāmies, vai tiešām no šīm pludmalēm nekad neizved atkritumus.

Pievakarē, pateicoties kāda medikamentu pārvadātāja izpalīdzībai, nokļuvām līdz pilsētai Zajačarai. Bija Dievmātes Aizmigšanas gavēņa priekšvakars. Kāds vietējais jaunietis mums parādīja kafetēriju, kur mēs nopirkām ļoti garšīgu, vairāk vai mazāk dabīgu saldējumu. Kāri izgaršodami katru no trim bumbiņām vafeļu konusā, gājām laukā no pilsētas, lai atkal meklētu sev piemērotu „viesnīcu”. Šoreiz tā bija kādā pamestā plūmju dārzā uz pakalna, netālu no Zajačaras. Paslēpāmies starp kuplajiem kociņiem un pēc nelielām vakariņām noguruši ieritinājāmies guļammaisos.

Visaugstākā patvērumā

Sākoties jaunai dienai, ilgi nīkām uz šosejas. Kad beidzot izdevās noturēt mašīnu – un tas bija neviens cits kā saldējuma pārvadātājs! –, braucām kopā ar viņu, cik vien tālu varējām. Šoferim arī nekas nebija pretī, viņš laipni mūs cienāja ar Coca-Colu, jo diena bija ļoti sutīga un no ilgās braukšanas galva kļuva galīgi dulla. Nobrauktais attālums bija visai varens – pēcpusdienā jau ieradāmies centrālās Serbijas pilsētā Kraljevā. No turienes ar autobusu aizbraucām uz 12. gs. dibināto Žičas klosteri, kurā kādreiz kronēja Serbijas karaļus. No tā arī cēlies pilsētas Kraljevas nosaukums – „karaliskā”. Diemžēl naktsmājas mums arī šeit atteica, sūtīja uz citu tikpat senu klosteri Studeņica, kur esot viesnīca.

Studeņicas klosteris (12.gs.)

Kamēr ar kājām nogājām 4 km līdz šosejai, iestājās vēla pievakare, tomēr pēdējo autobusu Studeņicas virzienā nebijām nokavējuši. Priecīgi iesēdāmies un pa gleznainu kalnu ceļu aizbraucām uz pilsētiņu Ušči. No turienes līdz Studeņicas klosterim pa serpentīnveida kalnu šoseju bija jāmēro vēl 11 km. Sākumā turējām retās mašīnas, kas brauca garām, bet kas mūs vairs ņems vēlā vakara stundā uz līkumota kalnu ceļa! Bija jau ne vien tumšs, bet arī sāka līt, jo pār kalniem tuvojās negaiss.

Izpētījuši, vai nogāzē nav kāda piemērota vieta teltij, nolēmām, ka taisīsim šeit apmetni zem liela, kupla koka zariem, kur lietus nokļuva divreiz mazāk, nekā uz klaja lauka, kaut gan pērkona laikā tas diez ko nebija droši. Telts bija maza un lietus neizturīga, tāpēc tās saimnieki Latvijā smējās, sakot: vienīgais šīs telts pluss ir tas, ka tā sver tikai 1 kg. Iepriekš ceļojuma laikā mēs tajā turējām tikai mantas, bet paši gulējām ārā. Taču šoreiz mūs bija piemeklējis īsts pārbaudījums, bija jārīkojas zibenīgi ātri.

Uzslējām telti, izpletām līdzpaņemtos lietus pončo, pārklājām pār telti un nostiprinājām galus ar akmeņiem, lai vējš nenorauj, ielikām mantas, iespraucāmies paši, un negaiss arī jau bija klāt. Kājas teltī īsti nevarējām iztaisnot, bet bijām vismaz sausumā un nosacītā drošībā. Virs galvām dārdēja pērkons un zibeņoja ne pa jokam – tā, ka visi kalni izgaismojās. Šādos brīžos īpaši var apzināties savu bezspēcību un Radītāja varenību – ja Viņš sargās, neviens matiņš mums no galvas nenokritīs.

Priecīgi sagaidījām rītu, kad beidzot varējām iztaisnoties un izstaipīties. Mūsu uzlabotā telts Serbijas kalnu negaisu pārcieta godam. Pusi ceļa līdz senajam Studeņicas klosterim nogājām ar kājām, atlikušo gabalu mūs aizveda laipns garāmbraucējs, kāds Francijā dzīvojošs serbs, kurš bija ieradies atpūsties uz dzimto zemi. Tā mēs beidzot nonācām un varējām nedaudz atkopties pirmajā serbu viesnīcā, kas bija laba un nedārga – par diennakti ar brokastīm divām personām samaksājām 17 eiro.

Svētais kalns

No Serbijas centrālā kalnu reģiona pārbraucām uz Rietumserbijas kalnu apgabalu, netālu no pilsētas Čačakas. Nenojaušot, kas slēpjas aiz tūrisma kartē norādītā atpūtas zonas nosaukuma Ovčar Baņa, atklājām šeit Serbijas Svēto kalnu – gleznainu ieleju ar daudziem nelieliem tās nogāzēs izvietotiem klosterīšiem. Šeit arī sastapām pirmo klosteri Serbijā, kur jutāmies kā mājās.

Skats no guļamamaisiem uz Kunga Apskaidrošanās klosterīti un Ovčarbaņā

Turpmākās divas diennaktis, kamēr mitinājāmies pie šī klostera, vecs, klibs mūks, kuru pirmo šeit sastapām, smaidīdams un nenogurdams, rūpējās ne tikai par mums, bet arī par citiem šī klostera viesiem. Tuvojās klostera galvenie svētki, tāpēc cilvēki te samēja kā draudzīgā bišu stropā. Diemžēl nebija vairs brīvu vietu, kur nakšņot, tāpēc mēs apmetāmies guļammaisos uz nogāzītes, blakus klosterim. Vecais draudzīgais mūks vēl piekodināja: ja atnāk bandīti, lai bēgam uz klosteri.

No viņa staroja tāda labestība un tēvišķa gādība par līdzcilvēkiem, ko nevar aizmirst. Bijām liecinieki šādai aizkustinošai ainiņai. Svētdienas rītā pie baznīcas cilvēku pūlī stāvēja kāda māmiņa ar mazuli ratiņos un sarunājās ar priestermūku, bet viņas piecgadīgā meitiņa nedaudz garlaikoti grozījās ap ratiņiem. Mūsu vecais, vērīgais mūks pamanījis, ka meitenītei ap kaklu nav krustiņa, aši piekliboja pie letes, kur pārdeva sveces un vēl šādas tādas baznīcas lietiņas, paņēma pirmo gadījušos plastikāta krustu aukliņā, uzģērba meitenītei kaklā un teica: „Nēsā! Tev piestāv!” Meitenīte kā tauriņš tūlīt aizlidoja pie māmiņas, lai parādītu, ko mūks viņai uzdāvināja. Viņš to izdarīja tik viegli un ar mīlestību, bez jebkāda kategoriskuma vai pārmetumiem māmiņai, ko diemžēl ir nācies novērot dažās baznīcās.

Pēc pusdienām klostera ēdamtelpā, uz kurām pēc svētdienas dievkalpojuma bija uzaicināti pilnīgi visi dievnamā esošie cilvēki, mēs atstājām lielās mugursomas klosterī un vieglā solī devāmies aplūkot citus Svētā kalna klosterus. Pirmajā no tiem sastapām divus jauniešus, Alekseju un Annu no Maskavas, kuri ceļoja tādā pašā veidā, kā mēs – ar autostopiem un sabiedrisko transportu. Uzreiz atradām kopīgu valodu un tālāko ceļu pa Svētā kalna klosteriem turpinājām jau četratā. Aleksejam mugurā bija T-krekls – Serbijas karogs. Vīrs, kurš Dievmātes Pasludināšanas klosterī mums atslēdza baznīcu, ieraudzījis šo kreklu, metās skūpstīt Serbijas ģerboni Aleksejam pie krūtīm. Tieši šis vīrs bija tas, kurš mums kaismīgi skaidroja, ka Kosova nav valsts, tā ir un paliks Serbija.

Sarunas zem vīnogulājiem

Serbu dvēsele

No Serbijas Svētā kalna mērķtiecīgi devāmies uz Čelije un Leliču, kas šodien ir vieni no visvairāk apmeklētajiem Serbijas klosteriem. Katrs no tiem saistīts ar kādu lielu garīgu personību, kuras zina un godā ne tikai paši serbi, bet arī pareizticīgie visā pasaulē. Skaistajā Čelije sieviešu klosterī apbedīts ievērojamākais pagājušā gadsimta serbu teologs (ne tikai akadēmiķis, bet arī praktiķis, kas pareizticīgajā tradīcijā ir ļoti svarīgi), Belgradas universitātes profesors, nu jau svēto kārtā ieceltais Justīns Popovičs.

Viņa kaps, pie kura diendienā ierodas palūgties desmitiem un svētkos pat simtiem cilvēku, atrodas blakus vecajai klostera baznīcai. Saulainajā Kunga Apskaidrošanās svētku priekšpusdienā pie tā stāvēja arī liels trauks ar tajā dienā iesvētīto jauno vīnogu ražu, un it kā pats svētais Justīns cienāja visus savus ciemiņus. Kad klosterī drīzumā būs pabeigta jaunā, skaistā romānikas (bizantiskā) stila katedrāle, viņa svētās relikvijas pārnesīs uz turieni.

Stareca Justīna Popoviča kaps Čelije klosterī

Čelije klosterī sastapām sirsnīgu mūķeni, kura, priecādamies par mūsu „meklētāju garu” un uztraukdamās, vai neesam izsalkuši, iedeva mums katram 1000 dinārus(8,6 eiro), sakot, ka tas esot maizītei. Viņa arī aši sarunāja trīs jaunus vīriešus, kuri bija iebraukuši klosterī palūgties, ka viņi aizvedīs mūs uz 4 km attālumā esošo Leličas klosteri. Pa ceļam uzzinot viņu vārdus, bijām sajūsmināti par saskanīgo trijotni – Dušans, Milans un Radovans (varētu tulkot kā „dvēseliskais”, „žēlsirdīgais” un „priecīgais”).

Leličas klosterī atrodas Serbijas svētītāja Nikolaja (Velimiroviča) svētās relikvijas, tāpēc šeit tāpat kā Čelije klosterī gan ikdienā, gan svētkos ir ļoti daudz apmeklētāju. Serbi ļoti mīl un lepojas (labā nozīmē) ar savu svētītāju. Viņa grāmatas tulkotas daudzās valodās, tāpēc Serbijas Nikolaju zina un viņa darbus lasa arī citviet pasaulē. Svētītājs rakstīja arī dzeju, un, kā mēs pārliecinājāmies, serbi labprāt klausās garīgo mūziku ar viņa vārdiem.

Leličas klosteris, kurā atrodas Serbijas svētītāja Nikolaja relikvijas

Draudzīgie serbu vīri paši klosterī uzturējās neilgi, bet pirms aizbraukšanas vēl pārsteidza mūs ar dāvaniņām un palīdzēja sarunāt naktsmājas. Klostera viesnīcā ar visām ērtībām mums ierādīja labu istabiņu pilnīgi par velti. Nākamajā dienā pēc svētku dievkalpojuma iepazināmies vēl ar dieviem atsaucīgiem serbiem. Tomislavs un viņa paziņa Milanas kundze, izdzirdējuši, ka mums jātiek uz tuvāko pilsētu, piedāvāja mūs aizvest, jo Milana brauca tieši uz turieni. Pa ceļam Tomislavs noskaidroja, ka viņam šajā dienā nav jāierodas darbā – savā ātrās ēdināšanas restorāniņā Belgradā. Viņš bija ļoti laimīgs, ka var aizvest mūs un pats visu dienu pavadīt vēl vienā Serbijas svētajā kalnā, Fruška Gora, valsts ziemeļos.

Krušedoles klostera vārti

Tā mēs kopā ar Tomiju gan apmeklējām četrus klosterus, gan sadraudzējāmies. Viņš aicināja mūs ciemos jebkurā laikā, kad būsim Belgradā. Pārnakšņojām vienā no klosteriem un no rīta braucām uz Belgradu – Toms uz mājām un uz darbu, mēs – uz autoostu, lai dotos uz Serbijas robežu un sāktu mājup ceļu caur Rumānijas austrumiem. Bijām visai pārsteigti, uzzinot, ka līdz 70 km attālajai Rumānijas pilsētai Timišārei nekursē nekāds transports, izņemot taksometru par 60 eiro neatkarīgi no cilvēku skaita. Pavisam negaidīti situācija atrisinājās šādi: pēc mirkļa autoostā iesoļoja trīs brazīliešu ceļotāji, kuriem arī vajadzēja tikt uz Timišāri, lai tālāk dotos uz Kijevas lidostu. Tad nu mēs kopā nolīgām taksi, jo visiem tā bija izdevīgi; tas nekas, ka šauri sešiem cilvēkiem. Uz robežas divi brazīliešu puiši izkāpa un šķērsoja robežu ar kājām. Timišārē brazīlieši aizgāja savu ceļu, mēs – savu.

Mašīnas, kurām, iespējams, apnika gaidīt uz Rumānijas-Ukrainas robežas

Mums sākās brīnumainais atpakaļceļš uz Latviju caur Rumāniju, Ukrainu, Poliju un Lietuvu. Vairākos ceļa posmos mums bija tieši tik daudz uzdāvinātās valūtas, lai ar sabiedrisko transportu tiktu līdz nākamajai valstij vai pilsētai. Protams, ka tā nebija sagadīšanās! Jau pēc nepilnām četrām diennaktīm bijām Latgalē pie maniem vecākiem.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais