Iespaidīga triju muzeju izstāde Berlīnē par seno Babiloniju

  • 5 min lasīšanai
Bablilona – patiesība un mīti Šīs vasaras brauciens augustā uz Berlīni man sakrita ar Pergamas muzejā notiekošo izstādi Babiolona – patiesība un mīti. Laimīga sakritība. Pergamas muzeju es jau biju apmeklējis pirms gadiem 25,gājis cauri dievietes Ištaras vārtiem un izjutis to senatnes pārdzīvojumu, ko te var gūt. Aizvadīto 25 gadu gadu laikā sabruka padomju Bābele, Latvija atguva neatkarību ... un dienas kārtībā izvirzās jauns Bābeles sindroms... Tāpēc, manuprāt, loģiski, ka notiek Babilonas tēmas pārskatīšana. Tā ir viena kārtīga muzejnieku ideja – pašā karstākajā tūristu pieplūduma laikā sarīkot tādu izstādi, kas ļoti, ļoti daudzus var ieinteresēt. Lai gan izstāde bija jau atvērta ceturto mēnesi, man 20 minūtes tomēr nācās pastāvēt rindā uz muzeja kāpnēm, lai tiktu pie biļešu kases... ES skolotāju atlaižu karti man neņēma vērā... Man paziņas ir stāstījušas, ka Itālijā gan skolotājus ar līdzīgu karti muzejos laiduši par brīvu... Paši berlīnieši uzskata, ka Pergamas muzejs ir viens no populārākajiem pilsētā. Uz to labprāt visvairāk ejot senās mākslas un vēstures baudītāji. Pēc rekonstrukcijas tas atkal atvērts. Manis pieminēto izstādi kopīgi rīko Pergamas, Luvras un Britu muzeji – tas tā oficiāli tiek reklamēts. Muzejā iekšā gan redzēju vēl vienu info dēli ar vairāk nekā 10 izstādes līdzautoriem, galvenokārt dažādas bibliotēkas, kas no saviem krājumiem izsniegušas senu grāmatu paraugus – Bībeles dažādi izdevumi, Korāna izdevumi, biezas, lielas, koši ilustrētas grāmatas. Tās papildina izstādi pavadoši komentāri, norādot citātus par izstādes tematu. Tematiski un idejā var uzskatīt, ka izstāde sākas ar Roberta Koldeveja (1855-1926) personu. Pateicoties viņam Ištaras vārti savulaik arī sasniedza Berlīni un šis oriģināleksponāts ir arī viens no izstādes centrālajiem objektiem, bez kura izstāde būtu krietni nabadzīgāka. Vārti tomēr ir 12 metrus augsti. Ja kādu sīkāku eksponātu palaižam garām vai tas ātri piemirstas, tad Ištaras vārtus vienkārši nevar neievērot. To pat mūsu karavīri zina, ka Irākā esošie Ištaras vārti nav oriģināls, bet, ka īstie atrodas Berlīnē. Tā kā mūsu pasaules zināšanas ar vēstures faktiem ir papildinājušās un konkretizējušās, kas, protams, ir labi. Koldevejs 18 gadus ilgos izrakumos noteica un pierādīja Bībeles Bābeles atrašanos vietu un ar to saistītos notikumus, kas izraisīja lielas diskusijas tā laika Rietumeiropā. Radīšanas mītu sākumi Bībelē, izrādījās ir meklējami Babilonā. Lai gan paši arheoloģiskās meklēšanas darbi sākās jau agrāk Ištaras vārtus Koldevejs atklāja 1902.gadā. Gruvešu slānis bijis 12 – 24 metrus biezs. Visus lielos atrakšanas darbus paveica 200 strādnieki. Ištaras vārti ari ir lielākais, kas līdz šodienai saglabājies no Babilonas bijušāsgodības. Vārti klāti ziliem glazētiem ķieģeļiem. Tagad jau pierasti – kā Divupes mākslas savdabīga klasika, bet senajos laikos to apbrīnoja kā jaunu, citur nezināmu tehnoloģiju. Uz ķieģeļu zilā fona redzami ciļņi, kas attēlo trīs dzīvniekus dzeltenīgi brūnās krāsās – lauvas(tolaik Tuvajos Austrumos visai izplatīts dzīvnieks), vērši(daži pētnieki domā, ka tie bijuši tauri, mūsdienu govju priekšteči, kas vēlāk izmiruši) un pūķi siruši(“mirdzošā čūska”). Koldevejs, bet īpaši beļģu zoologs Bernārs Hevelmans izteikuši hipotēzi, ka pūķis varētu būt tiešām tolaik eksistējis, jo tas attēlots tik pat reālistiski kā abi pārējie dzīvnieki. Koldeveja strādnieki atrakuši arī īstā Bābeles torņa, tā sauktā Etemenanku zikurāta, pamatus. Tā kā ir izdevies atrast māla plāksnītes ar precīziem tempļa izmēriem, torni varēja attēlot, kāds tas tiešām bija. Šis attēls mums jau ir pazīstams no kultūras vēstures mācību grāmatas, tā kā tas nedeva jaunatklāsmes sajūsmu, ko no šādas izstādes vispār sagaida. Bet pārsteigumus deva turpmākais... Vācu zinātnieks Koldevejs atklājis arī Semiramidas gaisa dārzu vietu. Es brīnos, ka pie tik aktīvas grāmatu iespiešanas, kāda tagad ir Latvijā, vēl nekas nav parādījies par šī leģendārā vācu zinātnieka dzīvi un darbību, kur varētu iegūt plašāku iespaidu par visiem notikumiem... Tā kā nākamie Babilonas zemju pārvaldītāji netaupīja, bet tikai grāva Babilonas mākslas un arhitektūras pieminekļus, tad vācu arheoloģiskās ekspedīcijas dalībnieki, savāca ne tikai veselus zili glazētos ķieģeļus, bet arī to sadauzītās šķembas. Tās kastēs atveda uz Berlīni, pēc tam rekonstrukcijas gaitā tos no jauna savāca un iemūrēja Ištaras vārtos muzejā zem stikla jumta. Tas, ka atsevišķi ķieģeli tikuši tā savākti tiešām arī redzams mūrī. Tas bijis liels, rūpīgs darbs, ko var tikai apbrīnot. Pārsteidz jaunatklājums,. ka divupiešiem bijis arī kas līdzīgs indiešu Kamasutrai. Vairākas māla plāksnītes rāda mīlas pāri dažādos seksuālās tuvības brīžos. Īpaši smalki, neaizvainojoši tas parādīts metāla plāksnītē, acīmredzot no vēlākiem laikiem. Pēc pēdējiem Irākas grautiņiem un pastāvīgas zinātniski ietonētas informācijas trūkuma masu mēdijos Latvijā, varēja domāt, ka maz kas no Divupes dārgumiem ir saglabājies, jo šeit par to nekas nav ziņots vismaz desmit aizvadītajos gados. Tomēr tā tas nav un to apliecina izstādītie priekšmeti. Izstādes telpas bija pustumsā un tikai no krēslainības spīdēja apgaismotie stendi. Tādā gaismas logā parādījās arī slavenais Gilgamešs. Neliela māla plāksnīte, kas atrasta Nīnives bibliotēkas drupās, izstādīts arī pats varonis ar piespiestu lauvēnu pie auguma – cilnis kādu to pazīstam arī Latvijā. Protams, bija arī cita sīkplastika, kas rādīja senos personāžus – Enkidu, Marduku, Ištaru... Interesanti, ka rakstīts tika ne tikai uz māla plāksnītēm, kā to lasām dažā labā no ārzemēm tulkotā skolēnu enciklopēdijā, bet arī uz cilindriskiem priekšmetiem, arī prizmas tipa priekšmetiem. Acīm redzot tā, aprakstot visas malas, varēja ietvert vairāk informācijas. Bet dažs labs ķīļraksta paraugs bija tik mazs, saspiests, ka radās doma- kā gan tos varēja uzrakstīt un izlasīt? Ķīļrakstu šifrētāju fotogrāfijā redzējām, protams, ar brillēm pie īpaši laboratorijas apstākļos izgaismotu ķīļrakstu teksta. Vēlāk Eiropā jau pielietoja arī citas palielināšanas ierīces, lai tekstu šifrētu. Izstāde atkal dod iespēju apbrīnot seno cilvēku varēšanu... Varbūt tāds ir arī viens no līdzīgu izstāžu apakšmērķiem? Izraisīt saudzējošu, humānu apbrīnu. Vienmēr no jauna... Tas nozīmē, ka pasākums tevi ir uzrunājis... un tu neesi palicis vienaldzīgs. Būtu jau labāk, ja mums būtu pieejams pilns Gilgameša teksta tulkojums, vismaz tāds kāds ir citām tautām, tad arī mūsu priekšstati būtu pilnīgāki... Protams, neiztikt arī bez tāda klasiska Divupē radīta mākslas darba kā valdnieka Hammurapi likumu stēla... gan kopijā., acīm redzot, no Luvras muzeja oriģināls nav izvests.. Atšķirībā no Rīgas aizrobežu mākslas muzeja, te šī stēla bija atveidota ģipsī... Vācu arheologi savulaik strādādami Irākā bija izdarījuši daudz zīmējumus. Visdažādāko Divupes motīvu zīmējumi arī izstādīti apskatei. Cik saprotu tāpat kā Ištaras vārti ari tie ir Pergamas muzeja fondi. Esmu dzirdējis, ka Bābeles torņa celtniecība ir attēlota vairāk nekā 300 gleznās. Šos priekšstatus izstāde daudz ko nepaplašināja. Tur redzējām jau pazīstamo vācu mākslinieka Brēgeļa Vecākā gleznas ”Bābeles tornis”(1563.) kopiju, francūža Gistava Dorē grafiku un vēl divu citu mākslinieku atsevišķus darbus. Caurvītu izstādei ievēroju “pie Bābeles sajaukto tautu valodu” motīvu – pašā iesākumā, kad videoekrāns rāda neskaitāmu cilvēku lūpu kustības, nesaprotot, ko kurš grib pateikt un beigās, kad dažādi šodienas Irākas (senās Divupes teritorija) personas armijas pārstāvis un dažādi civilie, stāsta jau par šodienas problēmām. Izstādi papildina arī fragmenti no senākām kino filmām (Grifits D.V.), kas rāda jau pagrimušo Bābeli ar kailu sieviešu kustībām visai rafinētās izdarībās... Visu izstādes laiku arī vairākās citās vietās Berlīnē notika citi pasākumi – lekcijas, tikšanās ar speciālistiem, kino izrādes. Skolēniem bija tipogrāfijā iespiests speciāls mācību līdzeklis. DVD diskā bija ierakstīta izstāde, diemžēl es to necentos iegādāties, jo gaidāmajā jaunajā kultūras vēstures standartā, ko Izglītības un zinātnes ministrija ieviesīšot ar nākamā mācību gada 1. septembri tikšot mācīta kulturoloģija, kas vairs tādam tēmām sīkumos nepievērsīsies... Domāju, ka izstāde bija topa pasākums šovasar Berlīnē. Tai netrūka cilvēku ievērības, daudz tur bija cittautieši, arī jauni cilvēki, kas, dabūjuši kārtīgu informācijas devu, vēlāk atšāvās pastaigā par Unter der Linden ielu, vai sēdēja meditējot kaut kur klusākās vietās atgūstot spēkus turpmākai Berlīnes ieņemšanai... Šos sēdētājus nodeva izstādes buklets, kas parasti bija nolikts kaut kur redzamā vietā. Tā ir slavējama muzejnieku darbība – piedāvāt ko tādu tūristiem, kas tos varētu interesēt un pat apvienot. Latvijas gadījumā es ieteiktu rīkot kompleksu pasākumu-senie balti senajā pasaulē, un atkal citā vasarā ko līdzīgu par Seno dzintara ceļu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais