1. 15 valstis Rietumeiropā

  • 18 min lasīšanai
  • 8 foto

Piedzimsti, mācies, strādā, ražo, patērē. Strādā, ražo, patērē, dzīvoklis kredītā, mašīna līzingā, strādā, ražo, patērē, strādā, raž.... tpu, bļe! Pietiek!

Jau sen biju plānojis doties pasaulē uz kādu gadu pavazāties, pastopēt, līdz ko būs pabeigta skola un iekrāts kāds santīms. Ar skolu sanāca kā sanāca - pabeidzu, bet bakalauru vēl nedabūju. Pa ceļam, pie manis Notingemā sāka dzīvot Aldis (turpmāk tekstā alžīrijs), un kopā izspriedām, ka jādodas ievērtēt, kas darās otrpus dīķim Amerikā un pēc dažādām šaubām vai var braukt līdzi, ja vispār naudas nav, un līgava pieteicās Latvijā, beigās alž pateica "Ai, pajāt!" un piekrita laist līdzi.

Taču, pirms mesties aizokeāna plašumos, izspriedām, ka Eiropā vēl gana daudz interesanta palicis neredzēts. Aprunājāmies ar mūsu ukraiņu draugu Jariku, kurš vienmēr uz tādām avantūrām kārs, un nonācām pie plāna apskatīt Eiropas dienvidus un rietumus.

Apsvērām variantus arī ceturtajam ceļabiedram, bet beigās izrādījās, ka Jarika draudzenei sesija tuvojas, un viņa nevar atļauties pavadīt trīs nedēļas brīvsolī. Tad nu 18. aprīļa vakarā steigšus kravājām mantas, un drīz vien klāt bija arī mūsu braucamais - Jarika 1.4l garā Škoda Fabia.

Ceļojuma mērķi - apskatīt pēc iespējas vairāk tūristīgās un vēsturiskās vietas, pabradāt interesantos pamestajos objektos, nosauļoties un kārtīgi atlaist. Ar pēdējo mērķi arī sākām, paņemot kasti alus.

Ceļš uz Portsmutu, kur mūs vakarā gaidīja prāmis uz Franciju, bija visnotaļ vienmuļš. Gribējām pa ceļam piebraukt pie Stounhedžas uzstaisīt ķeksīšbildi, bet kaut kur nošāvām greizi, un tūļāšanās dēļ nebija laika braukt atpakaļ. Nospriedām, ka gan jau apskatīsim atpakaļceļā.

Portsmutā veikli atradām vajadzīgo prāmi, sameklējām klusāku stūrīti, izritinājām guļammaisus un devāmies pie miera ar sapņiem par Spānijas sauli.

Nākošajā rītā, pulkstens astoņos, jau pēc Eiropas laika, ieripojām UNESCO mantojumā ierakstītajā Le Havre pilsētā, bet neko vairāk par bezgalīgiem ostas krāniem un naftas pārstrādes rūpnīcām neredzējām. Nedaudz vēlāk arī ieturējām pirmās brokastis Francijā – makaroni bez sāls, tuncis bez sāls, kukurūza bez sāls un arī ananāsu šķēlītes arī bija bez sāls. Bija briesmīgi.

Mūsu pirmais mērķis Francijā bija D-Day beaches, kur amīši un angļi 1944. gadā izsēdās Normandijā, kas izrādījās kara beigu sākums. Ja neskaita vēsturisko nozīmi, gribēju tās pludmales apskatīt, jo darbā, pildot krustvārdu mīklas, katrā otrajā bija kaut kas par Omaha, Utah vai Juno pludmalēm. Pirmajā baigi daudz nekas tur nebija, visādi bunkuri ar lielgabaliem un ložmetējiem, kas bija daļa no Hitlera Atlantijas sienas. Pēc brīža atradām arī galveno amerikāņu memoriālu, kur tūkstošiem balti krusti, bet tā kā sāka līt tad ilgi tur neuzturējāmies.

Nākošā pietura – pasaulslavenais Mont St. Michel - augstu sienu apjozta klints jūras līcī ar baznīcu un viduslaiku miestiņu, kas apaudzis apkārt. Mēs, protams, kādu laiku pariņķojām, lai izvairītos no maksas stāvvietas un arī nožīdojāmies autobusam, tos 3km gājām kājām. Mūsdienās uz turieni ved uzbērums pār dubļu laukiem, kas bēguma laikā izplešās cik vien tālu var redzēt. Jāteic, ja ne tūristu pūļi, tad diezgan simpātisks komplekss. Izstaigājām visu, izņemot pašu baznīcu klints galā, kur bija jāmaksā. Vēl pirms paisuma apgājām visai salai apkārt, nobrienoties pa dubļiem, un devāmies tālāk dienvidu virzienā

Kad jau sāka satumst, ilgi lūkojām kādu vietu teltij, un beigās vienīgā opcija bija pie kaut kādas dievmātes statujas, kurai apkārt forši izpļauta zāle. Jariks iebrauca krūmos ar mašīnu, sacepām kartupeļus ar gaļu, uzpīpējām un devāmies pie miera.

Piecēlāmies pretīgā lietū, veikli sakravājām mantas un devāmies tālāk uz dienvidiem meklēt sauli. Pusdienlaikā mākoņi izklīda, un mēs atskārtām, ka ir taču Lieldienas. Piestājām ceļmalā izžāvēt telti un uzvārīt olas, ar kurām arī uzdauzījāmies.

Visu atlikušo dienu devāmies pa otrās šķiras ceļiem dienvidu virzienā, jo centāmies izvairīties no maksas ceļiem. Piestājām pāris pilsētās un priecājāmies kā daba kļūst arvien kalnaināka un mežonīgāka. Kad jau sāka mesties tumšs, apsvērām iespēju nakšņot pamestā ēkā, ceļa malā, jo bija atsācies spēcīgs lietus, taču īsti netikām iekšā un ar kāju, kā filmās, durvis atspert nemācēju, līdz ar to izlēmām, ka brauksim cauri naktij, līdz nonāksim pie Vidusjūras.

Pa ceļam bija plāns apskatīt Eiropas augstāko viaduktu pie Millau pilsētas, taču lietū divos naktī neko neredzējām. Nekas, būs iemesls atgriezties. Vēl pēc stundas sasniedzām ne pārāk omulīgo Beziers pludmali un devāmies uz čučumuižu.

No rīta gausi izvēlāmies no migas, sabikstīju Jariku, kurš dusēja uz sava matracīša mašīnā, sapirkām paiku un devāmies uz Barselonu, kur arī ieradāmies, pēc vairākām stundām pa kalnu ceļiem. Nedaudz pamaldījušies atradām arī pirmo apskates objektu – Nou Camp, Eiropas lielāko stadionu, kur mājas spēles aizvada FC Barcelona. Iekšā vēl netikām, bet izstaigājām teritoriju un kluba veikalu, kur paķēru šādus tādus niekus.

Pilsētas centrā visnotaļ veikli atradām iespēju noparkoties pie mūsu nākamā apskates objekta – Antoni Gaudi „La Sagrada Familia” baznīcas, kas, kā jau vienmēr, bija ietīta stalažās, sataisījām ķeksīšbildes un devāmies pastaigā pa pilsētu, kas atstāja ļoti patīkamu iespaidu. Talantīgi ielu gleznotāji, skaista arhitektūra, marokāņu draugi, kas piedāvā narkotikas, oficianti, kas aicina savās tavernās un milzīgas jahtas ostā.

Kad devāmies prom, bija jau atkal kļuvis vēss, tumšs un lietains. Braucām kalnos meklēt guļvietu, ko arī atradām salijuša lauka malā, kur mēs ar alžīriju, pie nelielas būdas, krusteniski , vienu virs otra, uzsējām savus guļamtīklus.

No rīta mazliet mikli sakravājāmies un cauri miglai devāmies uz, UNESCO mantojumā iekļauto, Poblet klosteri, kur gan neko īsti ievērības cienīgu tā arī neieraudzījām. Sapratām, ka jālaiž uz jūru pasauļoties un nopeldēties, ko arī izdarījām Salo pludmalē. Saulē, zem palmām ar pilniem vēderiem, beidzot atradām dienvidu sajūtu. Alž ieleca pavēsajā ūdenī, kamēr mēs ar Jariku vienkārši čilojām.

Kad apnika neko nedarīt, turpinājām ceļu uz Valensiju, pa ceļam šķērsojot Spānijas garāko upi – Ebro, kuras krastos izmantojām iespēju nomazgāt un izsūknēt mašīnu. Pa ceļam piefiksējām apbrīnojami daudz ielasmeitas šosejas malā, bet mēs tik laidām tālāk, līdz vakarā iebraucām Valensijā.

Sapirkām burvīgu un lētu alu pa 20 eirocentiem bundžā, atjaunojām cigarešu krājumus un lēnā garā, nesteidzīgi grauzdami semečkas, izvazājāmies pa Valensijas centru, kas, lai gan mazāks un mierīgāks par Barselonu, tāpat bija visnotaļ patīkams. Naktī jau izbraucām no pilsētas līdz pirmajai, puslīdz vientuļajai, pludmalei, kur uzslējām telti, palakām pa lāsei vīna un paspriedām par dzīvi.

Beidzot piecēlāmies no tā, ka teltī, 10:00 no rīta, bija neizturama sutoņa. Izdomājām nekur nesteigties un vēl atlaist pludmalē, kamēr vēl bija tāda iespēja. Prātīgā garā pagatavojām makaronus, paspēlējāmies ar bumbu, pasauļojāmies un priecājāmies par puskailajām dāmām, līdz vēlā pēcpusdienā devāmies tālāk uz Eiropas sausāko reģionu ap Elches pilsētu.

Jau drīz vien jutām kā mainās daba, un viss kļūst stipri tuksnesīgāks. Pašā pilsētā ievērtējām senu un slavenu Palmu mežu, atjaunojām visa krājumus un devāmies meklēt naktsmītni tuksnesīga ezera krastā. Aiz nav ko darīt izdomājām negulēt teltī, bet siet guļamtīklus starp vienīgo reģiona koķeli un mašīnu, kas arī pārsteidzošā kārtā izdevās. Kamēr sagurušais Jariks devās mašīnā gulēt, mēs ar alžu līdz pat 4:00 rītā malkojām alu par 18 centiem gabalā, kurinājām ugunskuru un risinājām dažādas dzīves mistērijas.

Alžīrijs pamodās karsts un sūrstošs, viņš vienmēr lielījās, ka nekad neapdeg, taču beidzot arī viņam kārtīgi pieķēra pēc 5h Spānijas saulē bez jelkādas aizsardzības. Es jau kā bāls ziemeļnieks biju kārtīgi iezieķējies ar pretapdegumu krēmu un izvairījos no ierastā sāpju likteņa.

Kad savācām mantas un grasījāmies doties tālāk, izrādījās, ka mašīnai pa nakti nosēdies aķis, bet mums, trīs stipriem austrumeiropas puišiem, protams, nebija problēmu Jarika škodiņu iestumt.

Līdz ko tikām prom, atkal aizlaidām uz pludmali uzēst, nopeldēties un iedzert vīnu, pēc kā turpinājām bliezt tālāk uz Granadas pusi, kur vēlējāmies ievērtēt slaveno Spānijas arābu cietoksni Alhambra, kur arī vakarpusē nonācām. Cietoksnis visnotaļ iespaidīgs, plus izdevās ielavīties slēgtajā zonā, kurā sajūta bijs kā viduslaiku filmā, kur karaļi un galma dāmas dodas pastaigāties un vērpt bezgalīgas intrigas. Arī blakus pilī mēģinājām ielavīties, kas gan mums pārāk labi neizdevās, bet nu neies jau maksāt 14 EUR.

Jau naktī devāmies uz Malagas pusi, kur, kamēr alž gulēja, kādu stundu braukājām pa piepilsētas kalniem meklējot guļvietu, ko beigās atradām blakus suņu patversmei, bet visi bijām tā noguruši, ka pat nemitīgā kvēkšķēšana netraucēja.

No rīta devāmies uz pludmali slavenajā Costa del Sol krastā pie Marbellas, kur Jariks gandrīz norakās, jo izdomāja, ka jāizmet līkums pludmales smiltīs. Labi ļaudis palīdzēja izstumt škodiņu ārā, paēdām un devāmies uz Gibraltāru, kur arī atradām iespēju nolikt mašīnu pie vietējā maķīša.

Tālāk jau ar kājām, flipflopos, sākām kāpienu 426m augstajā Gibraltāra klintī, kur virsotnē satusējām ar vienīgajiem Eiropas brīvdabas mērkaķīšiem. Jarikam, protams, viens no tiem bija jābaksta tik ilgi, līdz saniknotais makaks atņirdza zobus. Lejā kāpjot, Jariks, kurš tur pirms gada jau bija bijis, stāstīja, ka tajā ne pārāk lielajā klintī ir ap 55km tuneļu. Pagājām garām tūristu tunelim un aiz, pēc skata, parasta žoga blakus pusceltai mājai atradām nelegālo ieeju tuneļos, kuros arī pavadījām pāris stundas. Jāteic, ka visnotaļ fenomenāla vieta, kilometriem garas ejas, no tādām pa kurām jārāpo, līdz milzīgiem angāriem, kur tanki tikuši turēti. Ik pa brīdim klintī izcirsti ložmetējnieku caurumi, pie kuriem pārbaudījām cik tālu esam nokāpuši. Jāteic, ka tam pasākumam nebijām pārāk sagatavojušies – uz mums trijiem tikai viens lukturītis, un man, kāpjot augšā, čība saplīsa.

Nokāpuši lejā atradām vienīgās durvis uz ārpasauli, pārlecām vēl pāris žogiem un bijām atpakaļ pilsētā, kur sapirkām Eiropas standartiem lētus tabakas izstrādājumus, pielējām pilnu bāku ar lētu degvielu, izstāvējām rindu uz tikšanu atpakaļ Spānijā un devāmies uz Punta Da Tarifa, Eiropas tālāko dienvidu punktu, kur autostāvvietas vidū uzslējām telti un devāmies pie miera.

Līdz ko sutoņas mudināti piecēlāmies, teicu alžam: „Davai, nojaucam telti”, un burtiski pēc desmit sekundēm piebrauca vietējie menti un teica, lai no turienes pazūdam. Paklausījām likuma sargiem un devāmies uz Portugāles pusi.

Vakarpusē pabraucām garām Seviljai, ar domu vakarā tur iegriesties, un devāmies meklēt pasaules pirmo heliocentrisko saules enerģijas elektroražotni – PS10 un tai blakus esošās stacijas, kuras kopā no saules ražo vairāk elektrības, kā mūsu Ķeguma HES. Kad piestājām kādā ciematā pārbaudīt maršruta pareizību, aizmugurē braucošā mašīna pēkšņi sāka briesmīgi taurēt, domājām, ka kaut kāds dienvidu idiots, bet pēc sekundes attapāmies, ka nebijām līdz galam aizvēruši bagāžnieka durvis un bija izkritusi Jarika soma ar laptopu, bet paveicās un viss ok. Paši saules paneļu lauki stipri iespaidīgi, ja tādas lietas patīk. Jariks kā inženieris šo to ar varēja pastāstīt, un man jau ar tādas iespaidīgas inženiertehnoloģiskas lietas tīk. Īpaši iespaidīgi šķita, daži paneļu lauki, kas no attāluma izskatās pēc liela ezera, no kura atspīd vakara saule. Līdz ko vakarā sasniedzām Portugāli, devāmies uz migu stāvvietas plača malā.

No rīta aizbraucām uz Faro, kur labu laiku pavadījām McDonaldā, kur draudzīgs wi-fi pat ļāva sakačāt visādus iekavētos seriālus. Vietējā pludmalē ievērtējām atklāta okeāna ne pārāk draudzīgos viļņus un, kamēr Jariks vazājās apkārt, mēs ar alžu gatavojām zupiņu un skatījāmies jaunāko UFC un Game of Thrones.

Visu atlikušo dienu braucām pa ne pārāk labajiem Portugāles otrās šķiras ceļiem uz Lisabonas pusi, ko jau tumsā sasniedzām. Lisabonā iebraucām pa Vasco de Gama tiltu, kas ar saviem 17km ir garākais Eiropā. Baidījāmies, ka būs par maksu un bija ar, bet izrādījās, ka var pa velti izšmaukt caur automātiskajiem vārtiem, ko tālāk arī izmantojām uz pārējiem Portugāles lielceļiem. Aizgājām uztaisīt ķeksīšbildes pie Vasco De Gamas pieminekļa un Belemas torņa, kas stipri atgādināja „Bezdelīgas Ligzdu” Jaltā, vai laikam otrādāk. Jau naktī nobraucām atlikušos 25km līdz Sintras pilsētiņai, ko kaut kas bija pasludinājis par skaistāko mazo pilsētu pasaulē.

No rīta gan sanāca pamaldīties līdz atradām kārtējo maķīti, kur sameklējām visu nepieciešamo informāciju. Līdz tam viss, ko zināju bija tas, ka kaut kur jābūt baigi foršam apgrieztam tornim, un tā vieta saucās Quita da Regaleira, kas bija to 6 EUR vērta. Es gan ieslīdēju kā students - ar atlaidi. Viss objekts principā ir kaut kāda pagātnes ’’biezā’’ privātmāja ar parku, bet toties, kas par parku – dažnedažādi tuneļi, taciņas, tornīši, kā arī slavenā Initiation well - apgrieztais tornis. Pati kungu māja ar acij tīkama. Nu vispār tik romantiski, ka bail. Īstā vieta trim jauniem vīriem.

Kad bijām izstaigājušies pēc sirds patikas, braucām kalnā ievērtēt vēl lielāku un slavenāku pili, bet tie nelieši gribēja 14 EUR no sejas, kas mūs atturēja no tālākas romantikas. Turpat parkā ieturējām dienišķo zupu, un Jariks gāja līst sikspārņu alās, jo viņš, nez kāda iemesla vadīts, nevar mierīgi paiet garām alai, tajā neielīdis.

Kad turpinājām ceļu uz ziemeļiem, izdomājām uzmest aci kārtējai UNESCO baznīcai Santaremas pilsētā un nejauši trāpījām uz kaut kādu ikgadējo studentu pasākumu, kur arī līdz vēlai naktij nosēdējām dzerot alu, graužot semkas un skatoties priekšnesumos.

No rīta sapratām, ka esam nakšņojuši kaut kādas pils pakājē, ko arī aizslājām ievērtēt. Nu neko jau, veca pils, kā jau. Nelaime tā, ka iepriekšējā naktī, puspliks dzerstoties, biju pamanījies saķert kaut kādu bacili un visu dienu jutos vienkārši briesmīgi. Kad tikām līdz jūrmalai, Jariks ar Alžu aizgāja uz pludmali atlaist, kamēr es knapi dzīvs mašīnā gulēju. Vakarā, kad mazliet atdzīvojos, aizbraucām uz Aveiro, kur paēdām un netālu atradām mežainu pludmali, kur mesties pie miera, tik nedaudz sanāca šmuce, jo izrādās, ka alžīrijs visu dienu bija lacis vīnu no 5l kastes un naktī teltī nedaudz šmuci sataisīja, bet, nu džentlmenis būdams, pats visu arī satīrija un no rīta pat man apšmucētās bikses izmazgāja.

Pats jutos mazliet labāk, taču joprojām tikai pusdzīvs, bet karavāna devās tālāk, šoreiz uz Porto pilsētu, kas jāteic ļoti skaista, ar saviem dzelzs tiltiem un stāvajiem Douro upes krastiem. Sabildējāmies un devāmies tālāk uz Spānijas pusi, kur netālu no robežas piestājām paēst. Protams, kamēr mēs vārījām zupu, Jariks gāja bakstīt ciema ēzeli. Kārtīgi ieturējušies, vakarpusē iegriezāmies Salamancas pilsētā, kur ievērtējām kārtējo UNESCO baznīcu un smuku pilsētas centriņu. Netālu no pilsētas, šosejas malā, arī atradām iespēju uzsliet telti un mesties pie miera.

No rīta jutos jau daudz labāk un, iedzēruši tēju, devāmies uz Avilu, kur ievērtējām ārkārtīgi labi saglabājušās pilsētas sienas, kas apjož visu vecpilsētu. Pie sevis spriedām, ka baigi žēl, ka Rīgas sienas tika pārvērstas kanālā. Pirms Madrides vēl ieskrējām apskatīt El Escorial kompleksu, kur savulaik Spānijas karaļiem bija vasaras rezidence. Jau atkal nospriedāmm: „Neko jau, liela, forša pils.” Pašā Madridē apstājāmies tikai uz minūti, pie Real Madrid stadiona, lai to simboliski apmīztu. Pašā pilsētā mums nekas īsti neinteresēja. Gribējām atjaunot visa krājumus, kad atskārtām, ka ir 1. maijs un visi veikali slēgti. Nu neko, nospļāvāmies un devāmies tālāk pāri Pireneju pussalai. Vakarpusē piestājām apskatīt Zaragozas centru, kas ar neko superīpašu neizcēlās un līdz pat vēlai naktij braucām Andoras virzienā, kuras piekājē arī nakšņojām.

Rīts sākās ar piedzīvojumiem, mašīnai atkal bija nosēdies aķis. Uzstūmām līdz ceļam, kur sākās 10% kritums un domājām, ka izdosies veikli pielaist, bet nekā, raustās, klepo, bet nelec. Noripojām līdz vietai, kur vairs netikām ne uz priekšu, ne atpakaļ un spriedām, ka nu ir pakaļā, jo bijām galīgos laukos, bet, kur gadījies, kur nē, pēc minūtes garām brauca opis, kuru nostādinājām un sarunājām no viņa aizņemties elektrību, lai var pielast, kas arī momentā izdevās.

Turpinot ceļu uz Andoru, Pireneju kalni atklāja savu varenību. Pirmais, ko izdarījām pašā pundurvalstiņā, bija lielveikala apmeklējums un tavu laimi, viss tik lēts, viss tik lēts. Nopirkām pāris blokus ar cigaretēm pa 45EUR, kas laikam priekš trim nesmēķētājiem nav maz un vēl kādus 50EUR atstājām alkoholā un paikā. Romantiskie vīri sapirka savām draudzenēm rotaslietas, bet es, kā vientuļš alkoholiķis, tik priecājos par sapirktajiem labumiem.

Tālāk izdomājām, ka jābrauc kalnos, kur pa serpentīniem uzkāpām līdz 2km atzīmei un kur gadījies, kur nē, Jariks pabrauca garām mūsu ceļam un griežot atpakaļgaitā pret kalnu pēkšņi BŪM! Sākumā paskatos vai alus neizlija, pēc tam vai visi veseli. Lecam ārā no mašīnas un skatamies - Jariks iegriezis barjerā. Ar kāju iedauzīja bamperi vietā, ar skoču pielīmēja lukturus atpakaļ, pārbaudīja vai viss strādā un bez stresa noteica: „Nothing special.” Es tik nopriecājos, ka nebiju pie stūres, jo cita mašīnu sasist tomēr nepatīkamāk.

Tikuši tiem pārdzīvojumiem cauri, sākām rāpties kalnā, kur, sniega vētrā pa 70% slīpumu elsdami un pūsdami, arī rāpāmies līdz tikām līdz mazajai virsotnītei aptuveni 2.4km augstumā. Protams, izrādījās, ka ar visiem notikumiem bijām aizmirsuši ūdeni un līdzi tikai alus, kas īsti slāpes neremdēja. Tad nu ar smaidu sejā pa sniegu šļūcām un vēlāmies atpakaļ.

Jau vakarpusē braucām uz Barselonu caur Francijai, kur knapi paspējām nobraukt no kalna pirms ceļi sasala, jo škodiņa ar plikajām vasaras riepām nebūtu bijusi braucēja pa ledu. Naktī noparkojāmies netālu no Barselonas un jau no rīta ar nepacietību gājām printēt biļetes uz FC Barcelona – Getafe futbola maču. Te jāpiemin, ka man kā Barcas fanam spēles apmeklējums bija viens no dzīves sapņiem un tas nekas, ka lētākās biļetes 70EUR. Kamēr mēs ar alžu skatījāmies, kā Barca zaudēja iespējas tikt pie Spānijas čempionu titula, tikām Jariks, kuram sports neinteresē, bija aizgāzis uz vietējo pludmali puskailās dāmas ievērtēt.

Pēc spēles alža izdomāja, ka jāaizlaiž atpakaļ uz La Rambla gājēju ielu, lai varētu pie kāda grama zaļā tikt, taču laikam tādām izdarībām bija vēl par agru. Vīlušies braucām atpakaļ uz Franciju, kur vīnogu laukā, savos guļamtīklos, pārlaidām nakti.

No rīta, netālu no Montpellier pilsētas, piestājām pie lagūnām, jo Jariks vienkārši nespēja ignorēt faktu, ka tur bradā flamingo putni. Kamēr viņš gāja bakstīt nabaga putnus, mēs tikām atlaidām pludmalē un strādājām pie iedeguma.

Nākamais objekts plānā bija slavenais Pont Du Gard romiešu akvedukts, bet tā kā no mums gribēja 15EUR, tad gājām skatīties, kur var ielavīties. Pagājāmies kādu kilometru un atradām vietu, kur veikli var pārlekt žogam, tad gājām gar upi līdz vietai, kur ūdens bija tikai līdz pēcpusei un izlēmām, ja jau tik tālu nācām, tad var arī pārbrist pāri, bikses turot virs galvas. Akvedukts visnotaļ skaists, sabildējāmies un lēnā garā gājām caur parku uz mašīnas pusi, kur, kā izrādījās, varēja ielavīties tajā pašā parkā vienkārši pa taku, nemaz nebrienot upēs un nelecot pār žogiem.

Vakarpusē aizbraucām līdz Avignon pilsētai, kur ievērtējām Palais des Papes pilsbaznīcu, kurā 14gs. atradās pāvestu rezidence, pirms tā tika pārcelta atpakaļ uz Vatikānu. Pie baznīcas no lūgšanu sienas piesavinājos sev dolārzīmes blingu, ko laikam tur bija atstājis kāds nogrēkojies gangsteris. Jau naktī izlemām, ka gāzīsim pa maksas šoseju uz Itālijas pusi un veikli vien nobraucām 300km, pa 35EUR līdz Nicai, kur slavenajā Promende des Anglais ielā, Jariks mani mudināja uz nerātnībām, un pie gājēju pārejām vienkārši ignorēju sarkanās gaismas līdz nozibēja fotoradars. Jariks tik noteica „wiii” un, ka tāpat neviens viņam to soda kvīti uz Angliju nesūtīs.

Jau kādos 4:00 naktī izbraucām caur buržuistisko Monako, kur pie Montekarlo kazino piestājām uzpīpēt un ievērtēt visādus Ferarri un biezajiem sekojošās aprēķinātājcacas. Netālu aiz Itālijas robežas atradām stāvu krauju virs kuras piesieties un beidzot metāmies pie miera.

Piecēlāmies jau dienvidū un gājām meklēt ikdienišķo maķa internetu, bet izrādījās, ka Itālijas internets ir ceļotājiem nedraudzīgs un, lai, kā arī mēģinājām, nevarējām piedabūt strādāt. Izlēmām, ka mums pietiek laika, lai aizlaistu uz Pisu uztaisīt ķeksīšbildi, bet jau atkal nācās izmantot maksas šosejas, 10EUR par katriem 100km. Un bonusā izrādījās, ka Itālijā ir briesmīgi dārga degviela, starp 1,7 un 2 eiro litrā. Protams, skati jau skaisti, un arī Pizas tornis šķībs kā bildēs. Visapkārt tūristu bari un visādi melnīši, kuri mēģina iesmērēt visādus viltojumus. Viens tāds melns kā ogle pienāk man klāt un saka:

„Very nice wrist watches. For you my friend half price”,

Es viņam atbildu: „No, thanks mate. Maybe you have some ganja?”

Viņš man tik: „No, no, but don’t you like watches?”

- „We like ganja pal!”

Uz ko viņam,vairs nebija, ko teikt un visi citi arī lika mieru.

Nākamā pietura izslavētā Florence, kur mājvietu atradis Mikalandželo "Dāvids" un, kas ir "Romeo un Džuljetas" norises vieta. Man gan vairāk Florence interesēja kā Nikolo Makjaveli dzīvesvieta. Jebkurā gadījumā, izmetām loku pa vecpilsētu, lai iegūtu iespaidu un jāteic, ka tur esošā Il Duomo katedrāle ir viena no iespaidīgākajām baznīcām, kas redzēta, jo ir patīkami krāsaina ar bezgalīigi daudz sīkām detaļām un skulptūrām. Pēc pilsētas apmeklējuma atradām kārtējo mežu, kur ielakt kādu lāsi bairīša un pārlaist nakti.

Visu rīta pusi braucām pāri romantiskajiem Toskānas kalniem un pakalniem, kur nebeidzami serpentīni lutināja mūs ar pasakainām ainavām. Pēcpusdienā ieradāmies savā nākamajā ceļamērķī - San Marino republikā, kas sevi sludina kā pasaules vecāko konstitucianālo republiku. Jau 1800 gadus, 61km2 lielajā Titano kalnā, ļaudis vēlē savus līderus, kas, jāteic, galīgi nav maz. Pilsētiņa visnotaļ jauka, tikai nedaudz nepatīkami pārsteidza fakts, ka viss divās valodās - itāļu un krievu. Galīgi dīvaini Apenīnu pussalas vidū visos kioskos redzēt uzrakstus "сувенири" un "магнити".

Atlikušo dienas daļu veltījām braukšanai Venēcijas virzienā, kuru ap desmitiem vakarā arī sasniedzām. Protams, meklējām iespēju noparkoties par velti, bet sanāca nejauši trīs reizes nobraukt pa 5km garo uzbērumu, kas savieno Venēciju ar kontinentu. Jariks jau atkal prikola pēc uzspieda uz gāzes, lai tiktu pie kameras zibšņa, bet nu beigās padevāmies un samaksājām 2EUR par stāvvietu, kas turpināja grauzt mūsu ukraiņu draugu vēl pāris dienas. Venēcija kā jau reklamēta - kanāli, tiltiņi, šauras ieliņas utt. Pavadījām pāris stundas dzerot "Viktor" alu un staigājot apkārt. Svētā Marka laukumam tā arī neuzdūrāmies un, kad beidzot uzzinājām, kur tas īsti ir, vairs nebija vēlmes tik tālu vilkties. Tad nu salecām mašīnā un, kamēr mēs ar Alžu nosnaudāmies, Jariks aizšoferēja līdz Alpu pakājei, kur mežā arī nosnaudāmies un pavadījām rīta rosmi.

Turpmākais plāns bija šķērsot Alpus un tikt līdz nākamajai pundurvalstiņai. Rīta pusē šķērsojām Dienvidtiroli Itālijā un izbraucām 10km cauri Austrijai, kad, man pie stūres esot, atdūrāmies pret Šveices robežu, kur tādiem aizdomīgiem tipiem kā mums, lika nobraukt maliņā uz pārbaudi. Mazliet sabaidījos, jo mašīnas apdrošināšana tikai uz Jarika vārda, bet, paldies Randomam, to nepārbaudīja, taču tas bija vienīgais, ko nepārbaudīja. Kopumā tur pavadījām 2h, kamēr nūģiska paskata robežsargs gāja cauri pilnīgi visām mūsu mantām ik pa laikam jautājot: "Do you have any marijuana?" Kad viņš uzdūrās alžīrija zaļā tinamajam komplektam ar skaistu kaņepes lapu uz tā, tad metās virsū mūsu netīrās zeķes pētīt ar jaunu sparu. Kad viņš bija pārliecinājies, ka laikam tiešām mums nekādu narkotiku nav līdz, tad pastāstīja, ka uz Lihštenšteinu labāk ir braukt caur Austriju nevis Šveici, jo mūsu lisās riepas var arī viņu kalniem pāri netikt. Tad nu griezāmies riņķī un pēc 10km bijām atpakaļ mūsu mīļajā Eiropas Savienībā.

Šķērsojot Alpus, atkal sanāca uzbraukt līdz robežai, kur sniegs sāk parādīties un caur to un spēcīgu lietu knapi, mašīnai klepojot, aizbraucām līdz Lihstenšteinas robežai, kuru, kā izrādās, arī sargā šveiciešu robežsargi, bet šoreiz viņi lika mums mieru, un mēs aizbraucām apskatīt vietējo Vaducas pili, Reinas upi un McDonaldu.

Kad gribējām doties pie miera, lietus turpināja nepatīkami līt. Izdomājām, kamēr esam rajonā, jāaizbrauc uztaisīt vēlviena ķeksīšbilde uz 170km attālo Neuschwanstein'as pili. Ak, friču bāņi kā sapnī. Amizanta sajūta, kad brauc uz 130km/h un ik pa laikam Tev garām paiet kāds Audi kā stāvošam. Jebkurā gadījumā, ilgi necimperlējāmies un uzcēlām telti lielā pļavā, pašā pils pakājē. No rīta pamodos klausoties kā kāds dauzās pie mašīnas un saka Jarikam, ka tur nedrīkst palikt. Veikli savācām pekeles un devāmies sabildēt to disneja pasaku pili.

Braucot atpakaļ izdomājām vēl reizi aibraukt uz Šveici, ievērtēt Rhine falls ūdenskritumu. Pa ceļam piestājām pie gleznainā Bodenes ezera, kur Jariks gāja bakstīt un fotografēt visādus ūdensputnus, bet mēs ar alžu atlaidāmies saulītē uz diendusu un pirmo reizi mūžā debesīs ieraudzījām aktīvi strādājošu dirižabli. Pēcpusdienā sasniedzām Šveices robežu, kur mums atkal lika mieru un gājām no visiem galiem skatīt to ūdenskritumu, kurš, lai gan ļoti ūdeņains, nebija īpaši iespaidīgs.

Pēc ūdenskrituma sākām beidzot doties ziemeļu virzienā, kur ceļš mūs ieveda izslavētajā "Melnajā mežā", kur Tribergas pilsētiņā izmetām līkumu gar vienu no Vācijas augstākajiem ūdenskritumiem, kas arī slavens kā pirmā vieta, kur Vācijā sāka ražot elektrību. Pats ūdenskritums gan vairāk kā liela, akmeņiem pilna, grava ar neskaitāmiem mazākiem kritumiem, kas man atgādināja palielinātu Ērgļu Akmeņupītes versiju. Netālu, jau krēslā, pirms sākās lietus, ieturējāmies un atkal izlēmām braukt pa lietu, kamēr pierimst.

Tā nu naktī traucāmies pa Vācijas un Francijas lielceļiem. Vienā momentā, kamēr mani kolēģi snauda, gandrīz mūs nejauši nogalināju, proti, braucu pa smagu lietu plašā līkumā uz aptuveni 120km/h un pēkšņi jūtu, ka vairs nereaģē stūre, saprotu bļ*, ka mašīna akvaplanē un jau nupat sataisīju šmuci mazajās biksiņās, kad pāris metrus no barjeras randoms mainīja savus nodomus un atdeva kontroli pār braucamo. Abiem dusošajiem ceļa biedriem, protams, nebija ne jausmas par to epizodi un beigu tuvumu. Lai nu kā, ap trijiem naktī iebraucām Luksemburgā, kur atradām pamestu šķūni ganību lauka malā, kur arī piesējāmies atlaisties.

Nākamajā dienā sataisījāmies un izlēmām doties caur Beļģiju uz Amsterdamu dažādu, pašsaprotamu iemeslu dēļ. Nekas īpašs ceļā nenotika, ja neskaita milzīgos sastrēgumus ap Briseli, kurā neiebraucām, jo mēs ar Jariku jau bijām bijuši. Vakarpusē ieripojām mūsu mīļajā kanālu un zāles pilsētā, kur biju sabijis pirms pieciem gadiem vienā no saviem pirmajiem ceļojumiem. Būdams zinātājs, uzreiz vedu mūsu komandu Sarkano lukturu rajona virzienā, kur arī atradām pietiekami nesliktu "coffee shop". Pa ceļam visā centrā virmoja kaņepju baudāmais aromāts, bet jāteic, ka strādājošo meiteņu sarkanajos logos bija stipri mazāk kā manā iepriekšējā vizītē. Tad nu, daudz nevilcinādamies, metāmies iekšā un taujājām pēc mūsu zaļā drauga un, kas par prieku redzot kā krodzenieks izvelk ēdienkarti ar dažādām zortēm. Izvēlējāmies vienu, ko saimnieks ieteica un Red Hot Chilli Peppers mūzikas pavadījumā alža uztina vienu "mazo". Un, johaidī, pēc mēnēša bez auga, vienkārši nonesa, un turpat pie galdiņa arī gandrīz noplīsu. Tikām alža uztina vēlvienu un pats ar palika diezgan labs, kamēr mūsu ukraiņu kolēģim zaļais praktiski neko nedod, tikai padara slinku. Tā nu mēs tur kādu laiku pavadījām līdz saņēmāmies iziet ārpus tās neventilētās telpas mazliet atgūties. Tajā momentā sapratām, ka jābrauc kaut kur nosnausties, jo uz meitenēm vai kādu baigo tusēšanu nevienam vairs nebija ne vēlmes, ne spēka, turklāt alž un Jariks tāpat aizņemti vīri. Tā nu braucām atpakaļ uz Beļģijas robežas pusi, kuras tuvumā, pēc vēl viena mazā nosvilināšanas, laimīgi devāmies pie miera.

No rīta nokūpinājām visu atlikušo, lai nebūtu jāved pāri robežām un, kamēr Jariks mūs veda māju virzienā, mēs ar alžu tabletē skatījāmies visādus seriālus un smējāmies. Pa ceļam iebraucām maķītī, lai internetā pasūtītu prāmja biļetes, kuras, tās pašas dienas braucienam, diemžēl visnotaļ padārgas, bet nu mājās jātiek.

Pēcpusdienu pavadījām Dankirkas prāmju terminālī, kur notriecām kādus 30EUR, spēlējot gaisa hokeju, pinbolu un visādas citādas muļķības. Pašā prāmī piedzīvojām skarbus jūras apstākļus, desmitmetrīgus viļņus, kuru šļakatas skalojās pat pār milzīgā prāmja augšējo klāju. Mēs tikām salonā skatījamies Robokopa jauno filmu un drīz vien raudzījāmies uz Doveras milzīgajām, baltajām klintīm. Jau naktī, ar nelielu pieturu KFC, nobraucām atlikušos trīssimt kilometrus līdz Notingemai. Nevienam, protams, vairs nebija ne spēka ne vēlmes braukt uz Stounhedžu. Ap četriem naktī ieripojām savā Parka ielas pievārtē, kur devāmies pie miera. Nākamajā dienā atvadījāmies no Jarika, kurš devās tālāk uz savām mājām Līdsā, tādējādi piebeidzot šo ceļojuma daļu. Diemžēl kā atklājās vēlāk, dalot mantas, aizmirsu mašīnā savas abas nemaz ar ne lētās kempinga krāsniņas.

Kopsavilkums:

Nobraukti ap 10 000km

Izdevumi ap 700 eur uz katru, no tā lielais vairums degvielā.

Ja kādam, kas jautājams - droši. Turpinājums, par Islandi un Ziemeļamerikas gaitām sekos, kad parādīsies iespēja sarakstīt.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais