Athens, Greece(16/05/14-19/05/14)
|
Evita Smite
|
Soreiz vietu, uz kurieni celot, izvēlējās vīrs. Tā kā vins ir kārtīgs vēstures mīljotājs, tad protams, likumsakarīgi, brauciens ir uz Atēnām.
4 no rīta 16. maijā sagaidijām savu taksi un bijām celjā uz Shannonas lidostu. Nevarētu teikt, ka sajūsma par brīvību jau bija radusies- miegs nāca shausmīgi. Iedzērām lidostā kafiju un tad jau mazliet atdzīvojāmies. Lidojums Shannon- London Stansted īss un patīkams, 3 stundas pavadāmas lidostā un tad vairāk kā 3 stundu lidojums uz Atēnām.
Tā kā sodien arī vīra 36 gadu jubileja, bija ieplānots, ka mums būs fantastiskas vakarinjas mūsu viesnīcā, par kuru bijām izlasijushi, ka sheit uz jumta, ar skatu uz panteonu, ir jumta darza restorāns. Ar metrovilcienu no lidostas nokluvām pēc iespējas tuvāk mūsu viesnīcai Ilissos. Par metrovilcienu es vinju nosaucu tādēlj, ka visas pirmās pieturas shis metro brauc pa virszemi. No lidostas metro 2 personam maksā 14 eiro, vienai personai 8 eiro. Ejot uz metro nav vārtinji, kuri atvērtos tikai tad, kad biljete noskanēta. Tikai stabinji, kuriem pagajām garām, tā arī nenoskanējot biljeti. Labi, ka nebija kontrole. No otras puses- braucējiem pa zaki sheit paradīze. Pirmās pieturas, kad metro brauc pa virszemi, burvīgas, jo var apskatī Atēnas, pretī sēz griekis un lasa grāmatu. Pieminu sho tādēlj, ka braucot mājās, tieshi shis pats puisis ar tieshi sho pashu grāmatu atkal sēz mums pretī un lasa. Interesanta sagadīshanās.(palīgā, mūs izseko!! :S )
Iznācām virszemē- silts nav, saules nav, manas pārgurushās acis nekas nepiesaista. Visu dienu esam dzīvojushi pa lidostām un lidmasīnām. Ir jau vakars. Dodamies uz viesnīcu, kura ir shosejas malā, pa celjam pāris kūcinju veikali...uuu, njam njam - garastāvoklis sāk uzlaboties. Viss liekas diezgan noplucis un netīrs.
Esam nokluvusi viesnicā, kur mums pasaka, ka musu ieplanoto jumta restorānu vinji neiesaka, jo tulīt līs lietus. Nu neko, aizejam uz savu jauko istabinju, no kuras balkona Panteons redzams visā savā varenībā, un samierinamies, ka plāni ne vienmēr izdodas, un dodamies lejā, paēst lobijā. Pasūtijām grieku salātus, kurus es varētu ēst dienu un nakti...man tā garsho. Starp citu, kad bijām Krētā gadus 4 atpakalj, tad grieku salāti man arī bija topā, bet lasiju ārā gurkus, kas bija ljoti sausi. Sheit gurki burvīgi.
Un otrajā pasūtiju masuku.
Nu bezgalīgi gardi. Kad vēderi pilni arī garastāvoklis labāks, izgājām izmest kādu apli ārpus viesnīcas, nu jau pilnīgā tumsā. Ātri sapratām, ka labāk atpūsties un izgulēties, lai nākamajā dienā būtu spēks, nekā klīst pa tumsu, neko neredzot.
17.maijs. Pamodos jau 7 no rīta. Sheit ir Latvijas laiks. Daudz energijas un jau gribas skriet ārā un priecāties par Atēnām. Pamodinu ar mokām Alvi. Kā nekā neesam atbraukushi te gulēt. Dodamies brokastīs, kuras mums nav ieklautas viesnīcas cenā, bet, ja mes aizejam un mums patīk, ko mēs redzam, mēs varot palikt un maksāt vai arī nepalikt un nemaksāt. Aizejam līdz brokastu vietai un izskatās jau labi, bulcinjas un maizītes un kas tik vēl ne, bet...hmmm. Davai ejam kaut kur citur paēst? Būs interesantāk. Domāts, darīts- ejam ārā! Saulīte silda, laiks ideāls (mūsu brīvdienu laikā sheit bija 22- 24 grādi) Dodamies kaut kur pa mazajām ielinjām un daudzajiem māju balkoniem ar izkārtajām veljām. Ljoti simpātiski. Visur mandarīnu koki, mandarīnu koku alejas gar dzivojamajam mājām un pilna zeme ar mandarīniem. Panēmām vienu, lai vēlāk parbaudītu, kapēc vietējie vinjus nelasa un neēd. Izrādijās pilns ar sēklām un par gardu arī nenosakusi.
Visas ēstuves vēl aizvērtas. Kā nekā ir sestdiena. Nu neko, ejam uz Panteona pusi. Pie Akropoles pilns ar tūristu autobusiem un jau bars augshā pie Panteona. Bet nē - mums vispirms jāpaēd. Pie tūristu vietām protams arī ēstuve. Ejam iekshā. Bez mums te vēl 2 itālju vecīshi. Dabūnam ēdienkarti. Cenas lielas, saku, ka ejam prom, bet Alvis saka - izbaudam! Esam tachu brīvdienās. Dabūnu svaigi spiestu apelsīnu sulu un Club sandwich. Tas viss bija tik gards un tik daudz, ka mēs abi no vienas porcijas būtu paēdushi. Nu katra centa vērts.
Pasēdējām un pabaudijām ēdienu un sho burvīgo vietinju un tālāk mūs jau gaida Panteons. Shodienas mērkis ir iziet sho visu tacinju, kuru slinkuma dēlj, lai nebūtu pashai pārāk daudz jāplāno, uzgāju internetā. Tieshām bija ljoti ērti. Mēs gan nesākām no sākuma, bet no vidus. Bet visu apli izgājām.
Pirmais un pēdējais cipars ir metro stacijas, bez kurām iztikām. Visu dienu nostaigājām ar kājām.
Iesaku arī Jums sākt no nr 5. Ieeja maksā 12 eiro, bet shī pati biljete der arī :
Acropolis & Acropolis Muzejs - Ancient Agora & Agora Muzejs - Kerameikos & Kerameikos Muzejs - Temple of Olymian Zeus - Roman Agora & Tower of the Winds
Katrā no shīm vietām atseviski bilete maksā vidēji 5 eiro. Nestāstīshu sīki un smalki par pilnīgi visu, ko redzējām, jo to tāpat nevar aprakstīt. Viss ir marmorā, ljoti iespaidīga lieluma un pasakini skaisti. Vēlams vilkt neslīdoshus apvus, ja nevēlies slidināties kā pa ledu un krist.
Pēc Pantheona un apkārtnes(5.6.4.7.3.2.) apskatīshanas gājām atpakalj uz viesnīcu mazliet atpūtināt kājas un panemt naudu nākamajām atrakcijām. Pa celam uz viesnicu iegājām mazā auglju un dārzenju veikalinjā, kur iegādājāmies zemenes un kirshus. Ak tu dieninj, cik tie bija labi! Nabaga tantuks gan ne varda angliski nesaprata un ar vinas draudzenes palīdzību, kura pāris vārdus angliski saprata, dabūjām kāroto. Tālāk iegājām kūcinju veikalā, kur izvēlējāmies 4 gardumus. Lielākā dalja cilvēku Atēnās pārvalda anglu valodu, bet nu mums viesnīca netradās tipiskā tūristu vietā, līdz ar to, mums bija interesantāk. Aizgājām līdz viesnīcai, noskalojāmies un apēdām visus gardumus. Fantastiskas pusdienas!
Tālāk cels uz Zeva templi (Zeus temple)(18), kursh man patika vislabāk!
Kad visam templim bijām apgājushi apkārt un izpriecājushies par skaistumu, devāmies uz nr.17- pirmo oficiālo olimpisko spēlju laukumu. Ejot uz to, garām pagājām veselam baram ar tv kamerām un cilvēkiem, kuri sagaidija limuzīnu ar noteikti ljoti svarīgiem cilvēkiem. Kaut kas shodien svinīgs notiek shinī pilsētā. Laukumu apskatijām no ārpuses, ieeja bija 3 eiro. Visu tīri labi var apskatīt no ārpuses. Ja būtu nopirkushi ieejas biletes, man noteikti gribētos uzkāpt pasā augshējā sēdvietā, bet tā kā mums tam nebūtu spēka, tad biljeti nebija jēgas pirkt.
Tālāk celsh uz Zapion Megaron, skaista ēka, bet...zogs apkārt un tuvuma tikt nevar. Jums noteikti veiksies labāk.
Visur policija un armijnieki. Nu neko, ejam tālāk uz Nacionālo dārzu (15.) Ieejot sheit, redzam 4 lielus sunus. Hmmm..Izvēlamies tacinju, kur sunju nav. Sheit tas ir ljoti tipiski- klainojoshi sunji ir visur. Dārzā daudzas sunju mājinjas. Būros papagailji, trusīshi, pīles, brunurupuchi, kazas utt. Pastaigājam pa parku, gribam iziet no Nacionālā dārza laukā, lai tiktu laikā uz sardzes mainju, bet...zogi visur izlikti tapat ka pie Zapiona. Ahā, iesprostoti esam. Vēlāk tomēr atradam vienus vārtinjus, kam vel nebija uzlikts nozogojums un laimigi tikām ārā. Ejot gar dārza zogu, skatijāmies uz pārējiem nabagiem, kas arī klīda pa dārzu un meklēja kādu izeju ārā.
Laikā paspējām uz Syntagma laukumu, kur katru stundu notiek sardzes mainja. Ljoti iespaidīgs pasākums. Visfantastiskākie protams sardzes tērpi ar kuplajiem svārcinjiem un smukajiem bumbulīshiem uz kurpēm. Lai cik smieklīgi tas liekas skatoties, piemēram, video utt, tur atrodoties smiekli nenāk un tas viss tiek uztverts kā ljoti svinīgs un īpash notikums. Redzējām sardzes mainju arī nākamajā dienā, bet tad sardze bija svētku tērpos.
Noskatijushies sardzes mainju, devāmies uz Plakas rajonu. Ljoti simpātiskas mazas ielinas, skaistas ēkas un tad visa ielinja suvenīru un citu brīnumu veikalinos. Atēnās ir brīniskīgi kaut vai tāda sīkuma dēlj, ka te neviens neuzmācas tūristiem. Pārdevēji stāv un pacietīgi gaida pie saviem stendiem, dazji tikai pajautā vai nevēlies ienākt un apskatīt visu tuvāk. Man atlika to pateikt skalji, kad pamaniju sievieti ar rozēm, kura sāka uzmākties Alvim ar pukēm, tās esot par brīvu utt. Alvis ljoti pieklājīgi atteicās, kas protams neaturēja sievieti no turpināsanas uzmākties. Panēmu rozi un to noliku/nometu uz tuvuma esoshā galdinja- Ha..iedarbojās. Sieviete momentā pazuda pie citiem tūristu pāriem uzmākties.
Godīgi teikshu, ka bijām pamatīgi nogurushi. Piesēdām āra kafejnīcinjā padzert sulu/alu un atpūtināt mazliet kājas. Sazvanamies ar mājām un uzzinam, ka visi sveiki un veseli, taja pashā laikā redzu mazu meitenīti ar akordeonu, kura iet pie visiem galdinjiem un sāk spēlēt. Pamāju Alvim, ka, paskat, kas mums tuvojas- vins momentā parādija stop zestu un meitenīte pazuda. Tādi bija mūsu vienīgie 2 uzmāksanās gadijumi.
Tālāk, ejot pa musu tacinju, nespēju novērtēt parējo drupu skaistumu. Tieshi tā- redzēju vienkārsi drupas, jo pashi skaistākie jau bija redzēti, pārējie nobāl. Un vel nogurums...
Bet vel divi apskates punkti jāiztur- Agora un Hephaestus templis. Agoras ēka pilnībā atjaunota. Ljoti skaista. Sheit var ieiet iekshā un otraja stavā ir muzejs. Beidzot atceramies, ka vajadzetu tomer kaut ko nobildēt. Es pie kolonas tēlojot goda sardzi, nostājos pozā un tad atskan- NEPOZĒT! mēs- Ko? Smieklīgi tas viss likās ne pa jokam. Tad spriedām, varbūt nedrīkst bildēt, bet varbūt mūs apsauca tādēlj, ka nedrīkst atdarināt goda sardzi... Bet tad redzam pārīti, kas pie vienas satujas nostājas un smaida bildei..un atkal atskan- Nepozēt! Stāvēt un bildēties bez smaida drīkst izrādās. Pozēt, smaidiī- nedrīkst. Mēs gandrīz nomirām no smiekliem.
Uzkāpjam pakalnā, lai apskatītu templi, bet intereses un sajūsmas vairs nav. Templis, tapat ka pārējie izskatās stipri dedzis. Apejam templim apkārt un kāpjam lejā. Kājas vienkārsi grib nokrist. Bet jāveic tālais cels uz viesnīcu. Ēst arī gribas (ja godīgi, negribas itin nemaz, bet gribas pabaudīt grieku ēdienu un protams, ir vakarinju laiks) Alvis sameklējis jauku vietinju, kur paēst tuvumā mūsu viesnīcai.
Veicam tālo celju uz viesnīcu, pa celjam ielu muzikants, kas nu tik skībi dzied, ka ausīs greizj. Es sāku Alvim teikt, ka vinjam jāmet nauda, lai beidz dziedat un vins varētu piedalīties X faktorā. Pārītis, kas iet pa priekshu, atskatās uz mums un piekrītoshi smaida. Mēs turpinam kikināt, mums ir super. Zel tik, ka tāds nogurums kājās.
Tiekam līdz viesnīcai un kad atkal varm paiet, ejam uz Alvja izvēlēto ēstuvi tepat tuvumā uz gājēju ielas. Ēstuve saucas Mikri Venetia. Ljoti interesants dizains. Maisi karājas pie griestiem, lampa no daksām un karotēm gatavota. Pie sienas koka kastes ar maskām. Ēdiens bija super, bet, protams, aizmirsām nofotografēt. Neko tādu pirms tam nebiju ne redzējusi, ne ēdusi. Vienkārshi fantastiski. Shī ir ljoti iecienīta ēstuve vietējiem un ljoti vēlos vakaros te ir ljoti piebāzts. Mēs shinī agrajā vakarā bijām gandrīz vienīgie, īpashnieki atnāca sasveicināties. Ēdot otro ēdienu, man ienāk doma prātā. Kad paēdam sheit, ejam uz viesnīcu atkal ēst gardos grieku salātus? Vīrs, kuram mani būtu jāatrunā no sitādiem gājieniem, saka " o jā. Laba doma. Tie bija ljoti garshīgi" Es nemaz neteikshu, ka mes te bijam kārtīgi pieēdushi māgu. Alvis:" Vai mēs varēsim tos grieku salātus apēst? Vēders baigi pilns". Es:" Pastaigāsimies svaigā gaisā un būs labi" Domāts, darīts, celamies no galda un dodamies ārā ar saviem pilnajiem vēderiem. Alvis sāk mani vest pretējā virzienā viesnīcai un es sāku teikt, ka pag, pag, mēs ne tur ejam.
-Kā, bet tu teici, ka pēc ēsanas pastaigāsimies, lai varetu apēst salātus!-
-Nu ja, pastaigāsimies līdz viesnicai! - Mans dārgais vīrs skatās uz manīm kā uz traku un smej. Vai tad tieshām ar shodienas izstaigāto vēl nepietiek, mums tacu tās kājas būs vajadzīgas arī rīt!
Kā viesnīcā ievēlāmies pa durvīm iekshā, tā prasam salātus. Gardie, forshie, superīgie salāti tiek atnesti. Bet pat skatamies mēs uz tiem ar piepūli. Alvis kaut kā vinus apēda, es pusīti knapi. Labums tāds, ka nākamajā dienā es par grieku salātiem nedomāju.
Tā bija ljoti grūta nakts!
18.maijs. Sodienas plāns- Nacionālais arheologijas muzejs, Lukavitos kalns un pludmale.
Protams, no klūdām mēs nemācamies, tādēlj, atkal nepaēdam brokastis viesnicā. Klimstam un meklējam shinī svētdienas rītā, kur kaut kafiju iedzert. Uz gājēju ielas vel tikai viss sāk vērties palēnām valjā. Beidzot atrodam kādu vietinju, kur mums pasaka , ka bez kafijas varam dabūt arī Club sandwich. Super, ejam iekshā. Ljoti gardi paēdushi, ejam uz metro. Mēgināsim mazliet pasaudzēt kājas. Ha ha.
Metro atradam fantastisku lietu. Samaksā 4 eiro un 24 stundas vari braukt ar visiem metro, autobusiem, trolejbusiem, vilcieniem. Ideāli. Njemam ciet. Ar metro tiekam tuvāk Nacionālajam Arheoligijas Muzejam, kur, protams, kā jau mēs zinājām, ieeja bez maksas. Sodien internacionālā muzeju diena. Parasti- 7 eiro no cilvēka.
Muzejs milzīgs. Mēs pat neapskatijām 30%. Tas nav iespējams. Te atkal skatamies, ka cilvēki nedrīkst pozēt, bet fotogrāfēt drīkst. Mēs pat nemeginajam pozēt. Bet toties nobildējām, kā kāda sieviete nemanāmi mēgina pozēt. Dabuja tāpat pa ausīm :D
Tālāk cels uz Lukavitos kalnu (277metru augsts) Augstākais punkts Atēnās. Nu man jau ljoti gribas kāpt, Alvis ne par ko nav pierunājams. Jāmeklē pazemes vilcienins un viss. Bet, protams, lai to sameklētu, mums ir jākāpj. Cilveki shajā slīpumā dzīvo. Apbrīnojami! Redzam baru ar cilvēkiem kaut kur ejam. Nolemjam vinjiem sekot, jo cerams, ka tie visi meklē to pashu, ko mēs! Nu kapec, lai tā nebutu? Izrādās, tie ir vietējie, kuri iet vēlēt...Kāpjam augstāk. Skati neaprakstāmi. Ieejam kādā ielinjā, kur, protams, mūsu transporta līdzeklis nav. Pieejam pajautāt pie auto, kur sēz sieviete ar bērnu, kura pasaka, ka tieshi aiz shīs mājas ir tas, ko meklējam.
Beidzot esam noluvushi pie meklētā. Vilcienins kurse katras 30 minūtes. Sakāpjam iekshā..durvis sāk vērties ciet...lēni, lēni. Durvju aizvērshana prasa tikpat daudz laika, kā noklūsana kalna augshā. Ljoti dīvains pasākums.
Urraaa, esam augshā! Ne gluzji tā kā es gribēju tur tikt, bet sitas pazemes brīnums bija jaizmēgina. Kalna galā skaista sniegbalta baznīcinja un pilns ar āra kafejnīcām/ restorāniem. Un kas par skatu! Atradām visas vietas no augshas, kur mēs esam bijushi. Fantastiski. Kīnieshu pāris palūdza mūs vinjus nobildēt, ne vārda nerunājot angliski un mēs pēc tam paprasijām vinjiem, lai mūs nobildē. Tagad mums ir ap 20 pilnīgi vienādām bildēm, jo izskatijās, ka vinja nesaprot, kura poga jāspiezj. Alvis parādija, un tad mēs vēl dabujām pāris foto klāt pie esosajām.
Protams, piesēdām kafejnīcā un apēdām pa salātu skīvim. Ne grieku salatiem... Bija ljoti gardi. Kad bijām beigushi baudīt apkārtni un burvīgos skatus, gājām atpakal uz mūsu pazemes kurmīti, bet tur jau durvis verās ciet. 30 minūtes gaidīt negribējās.Man par prieku Alvis padevās un mēs kāpām lejā kājām. O jā, kā es sho izbaudiju. Paklupt gan nebūtu vēlams.
Kad nokluvām lejā pāris reizes klupdami, krizdami pa slideno ietvi,( slīps un slidens, vienkārshi burvīgi ekstrēmistiem te ir dzīvot kalna slīpumā) Gājām meklēt metro, kur pagājām garām laukumam ar sardzes mainju sodien svētku tērpos.
Tiekot ārā no metro, devāmies uz viesnīcu, pa celjam piespiezot Alvi ieiet sokolādes veikalā. Skatlogā dabīga lieluma sokolādes zirgs. Kūcinjas saliktas vitrīnās aiz stikla, kā dārgas rotas. Nu ljoti smalki. Dabuju sokolādi un pāris kūkas. Kūkas tika ieliktas skaistās rozā kastēs un pēc tam ieliktas ljoti smalkā maisinjā. Sajutos, kā būtu iepirkusies Pradas veikalā. Viesnīcā atpūtāmies, apēdām kūkas un domājām, ko darīt tālāk. Paredzēta pludmale, bet līdz tai gandrīz stunda celjā. Aizbrauksim un būs jau vakars. Suvenīra neviena nav un bez mūsu Atēnu skīvja braukt mājās nevaram. Nolemjam, ka uz pludmali nebraucam, bet braucam uz vakardienas Plaku atpakalj sapirkt suvenīrus. To arī daram.
Atgriezamies viesnīcā pēc kādas stundas. Ir vakarinju laiks. Sameklejam Tripadviser, kas mums tuvumā tāds interesants varētu būt. Atrodam 43 Sarantatrio restorānu. Ejam. Rajonins nav omulīgs, bet Atēnas esot viena no visdrosākajām pilsētām pasaulē. Atrodam pareizās durvis un redzam vienu galdinju bez krēsliem, gar sienu vīna pudeles. Nu pēc restorāna notekti neizskatās. Gaitenja galā 3 cilvēki, kuriem sakam, vai te var dabūt vakarinas. O jā, aicina mūs iekshā un tur dārzs ar galdiniem un telpa ar galdinjiem. Izvēlamies galdinju iekshā. Atnes mums ēdienkartes. Visas cenas 4-7 eiro. Saimnieks ljoti plāpīgs un iesaka mums izvēlēties katram pa diviem ēdieniem. Par katru ēdienu, kuru mēs izvēlējāmies, izstāstija no kuras Grieku salas vai vietas katrs produkts ir nācis. Neko daudz nestāstīshu, bet ja esat Atēnās, iesaku uz shejieni aiziet. Kartīgs grieku ēdiens vietā, kas paredzēta griekiem. Un tik gards!! Kursh ir teicis, ka griekiem nav izcila virtuve? Viens no edieniem bija cepts siers ar karameles mērci un karamelizētiem zāvētajiem tomātiem. Pasaka ne ēdiens. Tad viens bija ēdiens, kur skīvī bija tāda kā malta cepta galja un blakus ola-vērsha acs, tas viss jasamaisa kopā un jāēd. Njam, njam. Un par vinju tomātu salātiem es nemaz neizteikshos, man vēl tagad ik pa laikam vīrs sakam, ka interesanti no kā tā mērcīte bija taisīta, būs vinjam jauzraksta e-mails un japajautā. Redzēsim, vai vins to izdarīs.
Kad bijām paēdushi, īpasnieks ieleja mums pa glāzītei uz atvadām. Man bija ljoti gards vīns, Alvim- kaut kas stiprāks un ne tik gards. Paplāpājām un tad tapa foto. Vislabākās atminas par sho vietu, ēdienu un viesmīlīgo uznemsanu.
Atvadijāmies no shīs burvīgās vietas un devāmies jau pa tumsu, uz viesnīcu. Pēdējā nakts brīvībā!
Nākamajā rītā agri bijām augshā, izrakstijāmies no viesnīcas un devāmies uz metro. Nopirkām lidostas metro bileti un soreiz vinju noskanējām. Sorez metro pirms galapunkta kontrole.
Attaa skaistās Atēnas!
Kā es vienmēr saku - dzīve ir pārāk īsa, lai brauktu uz vienu un to pashu vietu divreiz. Atminas vislabākās.
Nakamais celojums- nezinams!
Paldies, ka izlasiji!