I feel sLOVEnia

08.11.2008
15 min lasīšanai
89 foto

[mēģinu apsolīties, ka turpmāk nerakstīšu tik garus ceļojuma aprakstus, bet šoreiz - roka konkrēti paslīdēja :) lasiet ar lineālu! :D] Vieta: Slovēnija + Itālija, Austrija Laiks: 2008 10 18 - 2008 10 22 Mūsu apraksts par Slovēnijas braucienu 2008. gada oktobra beigās. Kā jau lielākā daļa ceļojumu, arī šis radies visai spontāni. Sākotnēji, septembra sākumā, bija doma kādas 5 dienas veltīt Itālijai un (vai) Horvātijai. Pārbaudot relatīvi lētu biļešu pieejamību uz šīm valstīm uz oktobra beigām, izvēle krita par labu Triestes lidostai (lidojums no London Stansted). Vēlāk, analizējot situāciju ar viesnīcām un automašīnas nomu, vairāk painteresējoties tieši par Slovēniju un Horvātiju, kļuva skaidrs, ka dosimies tieši uz Slovēniju. Par cik Triestes lidosta Itālijā atrodas praktiski Slovēnijas pierobežā, mums nebūtu jāveic pārāk lieli pārbraucieni no lidostas līdz savam galapunktam un atpakaļ. Par ļoti saprātīgu cenu tika rezervēti ļoti labi apartamenti Triglava nacionālajā parkā Slovēnijā. Cik noprotu, šādas visai jūtamas atlaides ir sakarā ar to, ka oktobris - tā nav ne vasaras ne ziemas sezona. Gan vasarā gan ziemā uz turieni dodas ievērojamāks skaits cilvēku. Ziemā - baudīt ziemas priekus saulainajā Alpu pusē - Jūlija Alpos. Vasara - ir un paliek vasara. :) Par cik mēs ielidojam Triestes lidostā Itālijā, iepriekš vajadzēja noskaidrot, kurš auto iznomātājs atļauj tranzītu uz valstīm kā Slovēnija vai Horvātija. (Ne visās nomas kompānijās tas ir atļauts). Respektīvi, braukt jau nebūtu nekādas problēmas, pat ja tas nebūtu atļauts, bet tomēr gribējās visu izdarīt kā vienmēr - līdz nelabumam korekti. Jau kuro reizi mūsu izvēle bija Europcar / Auto Europe. Kad visas šīs lietas – lidojums, viesnīca, auto noma, bija izdarītas, varēja droši gaidīt oktobra beigas, kad mūsu (mans un draudzenes) 5 dienu ceļojums varēja sākties. 1. diena. London – Bohinj. Sestdienas rītā ceļamies daudzmaz laicīgi, lai bez īpaša stresa un steigas varētu nokļūt Stanstedas lidostā (no Rietumlondonas). Kārtējais double check, brokastu tēja, un varam doties ceļā. Uz lidostu braucam ar savu auto. Komfortabli, ātri, un šāds pārbrauciens kopā ar iepriekš rezervēto Long stay parking Stanstedas lidostā uz 5 dienām, finansiāli neiznāk īpaši dārgāks, nekā dodoties uz lidostu (un atpakaļ) ar sabiedrisko transportu. Laika apstākļi Londonā visai labi. Un, kā iepriekš secinājām, paskatoties laika ziņas uz tuvākajam dienām Slovēnijā, arī tur mums varētu būt paveicies. Vidēja temperatūra tur no +16 līdz +20 dienā, savukārt naktī – vēsāks kalnu apvidos, bet jūras tuvumā relatīvi siltāks, un īpaši nokrišņi arī it kā nav gaidāmi. Check in lidostā, rīta kapucino labam startam, un esam gatavi pārlidojumam no UK uz Itāliju. Lidojuma laikā, kā jau Ryanair kompānijai pieņemts, viegls “vibrato”. Skaidra diena, laba pārredzamība, un rodas iespēja kārtejo reizi papriecāties par Alpiem no putna lidojuma. Augstākās virsotnes šur tur noklājis sniegs, kas atgādina par to, ka ziemas izpriecu sezona arī vairs nav aiz kalniem. Nolaižoties pie Triestes lidostas, savā prātā zīmēju ziemeļaustrumitālijas karti, mēģinot uzminēt, kurām pilsētām šoreiz laižamies pāri. Nosēšanās. Pasu kontrole. Bagāžas atgūšana. Esam Triestes lidostas telpās, lai veiktu nākamo soli – tiktu pie sava aizteiktā auto. Pie visu autonomas kompāniju lodziņiem valda miers, vienīgi pie Europcar ir izveidojusies paliela rinda. Viņu piedāvājumi, kā redzams, ir ievilinājuši vairāk klientus. Toties serviss visai lēns, un sāk rasties tāda sajūta, ka šīs dienas lielāko daļu būsim pavadījuši, stāvot rindā pēc sava auto. Beidzot arī mūsu kārta ir klāt, un tiekam pie braucamrīka. Vēlreiz noskaidroju par Slovēnijas maģistrālēm (maksa, braucot pa Slovēnijas autoceļiem, ir 35 Eiro uz pus gadu – minimālais laiks, uz kuru autovadītājam jāiegādājas attiecīgā eirovinjete). Domājam, ka īpaši nenāksies saskārties ar maģistrālēm, jo mūsu aptuveni iepriekšizplānotajā maršrutā var ļoti labi tikt galā, braucot pa non – motorway. Jebkurā gadījumā, ja arī nāksies – tas ir vienkārši 35 eiro jautājums. Noskaidroju arī to, ka mums nebūs navigācijas brauciena laikā, kas gan mani īpaši nesatrauc, kaut arī autoceļu kartes, ko biju ieprieks izprintējis līdzpaņemšanai, nebija nekādas izsmeļošās. Pulkstens ir jau 4 pēcpusdienā, kad beidzot esam sevi un savu bagāžu iemetuši AlfaRomeo markas spēkratā, un jūtamies gatavi doties Slovēnijas virzienā. Sekojot ceļazīmēm un norādēm, virzāmies uz Gorizia pilsētu, kas atrodas Itālijā uz Slovēnijas robežas. Kārtējo reizi, braucot pa Itāliju ar automašīnu, mani neizbrīna itāļu bardaks uz ceļiem. Nesaprotamākas un mīklainākas norādes kā Itālijā es neesmu redzējis nekur citur Eiropā. Itāļu braukšanas stils pārāk sarežģīts, lai par to stāstītu konkrētāk. Gorizia pilsētā sākam taisīt nevajadzīgus riņķus, tomēr daudzmaz laicīgi šķērsojam Itālijas – Slovēnijas robežu. Gorizia pilsēta nomainās uz Nova Gorica Slovēnijā, un braukšana manāmi atvieglojas, līdz ko esam robežu šķērsojuši. Saprotamākas norādes, mierīgāka braukšana. Patiesībā rodas sajūta, ka esam kaut kur Latvijā, kaut gan tas, kas ir redzams visapkārt, ir ļoti atšķirīgs. Jo sevišķi daba. Izbraucot no Nova Gorica virzienā uz Slovēnijas ziemeļiem, secinām, ka savu šīsdienas galamērķi sasniegsim laikā, jo ceļs ir labs, visai ātri braucams. Nekur īpaši nevarētu nomaldīties pat bez kartes, tikai aptuveni zinot savu galamērķi. Mūsu gadījumā bija jābrauc tieši uz kalnu grēdu, kur sākās Jūlija Alpi, un tajos iekšā. Dodamies uz pilsētiņu Most Na Soci, no kuras praktiski līdz savam galamērķim varētu izbraukt ar autovilcienu cauri kalnu grēdai, kas varētu gan atvieglot gan paātrināt mūsu šodienas braucienu, jo nebūtu jāzāģē trakie serpentīni, ko gan jau paspēsim izdarīt nakamo 4 dienu, kas ir mūsu rīcībā, laikā. Vienīgais, būtu jāpaspēj līdz pl. 6 vakarā, kad atiet pēdējais vilciens. Kad esam atbraukuši līdz Most Na Soci, nekur nevar redzēt norādes uz vietu, no kuras atiet vilciens, tomēr laimīgā kārtā, vadoties pēc ceļotaja intuīcijas, to esam atraduši, un, pats galvenais, esam laikā atbraukuši. Iegādājamies braukšanas biļeti turp un atpakaļ, jo domājam, ka šī ceļojuma laikā varēsim izmantot šo pakalpojumu vēlreiz. Vilciena stacijā pie kroga sēž “labi iedeguši” vietejie slovēņi, malkodami grādīgo dziru, un visā visumā šī vieta, no kuras atiet mūsu auto-train, neizskatās īpaši sakopta un veselīga laika pavadīšanai. Bet mums ir pienācis laiks uzbraukt uz platformas, uz kuras sarindojas kādi 8 – 10 braucamrīki. Platforma šaura, vilciens visai sarūsējis un neizskatās īpaši up-to-date, bet ir ok. Kamēr vēl vilciens nav uzsācis kustību, stāvam pie sava auto un sapazīstamies ar runīgiem slovēņu vīriem no mums priekšā stāvošās automašīnas. Onkas gados, tomēr pilnīgi pietiekami pārvalda angļu valodu, miksējot to ar vācu un itāļu. Sākumā viņi notur mūs par itāļiem, redzot mūsu automašīnas numura zīmi, bet sarunas gaitā noskaidrojam, kas ir viņi un kas esam mēs. Kaut ko zin arī par Latviju, Lietuvu, Igauniju, kā vienmēr šīs valstis jaucot savā starpā, bet kopumā visai patīkami parunājamies, un rodas pirmie iespaidi par vietējiem slovēņu tautas pārstāvjiem. Zināja stastīt, ka pagājušajā nedēļā bija apkaimē nedaudz pat sasnidzis (kalnos). Kad teicām, ka dodamies uz Bohinj un Bled, izslavēja arī šīs vietas, pasvītrojot kas kura vietā labs darāms. Zināja stāstīt arī to, ka tieši šajās dienās Lielbritānijas karaliene Elizabete pagodināšot Bled pilsētu ar savu vizīti. Un tad seko mājiens no vilciena vadītāja, ka jākāpj mašīnās, kam seko brauciens ar vilcienu cauri kalnainajam apvidum. Ir jau praktiski satumsis, kad sākam braucienu, un pusceļā paliek jau pavisam tumšs un neko lāga nevar redzēt apkārt. Lokomotīve velk mūs cauri vairākiem īsiem un gariem tuneļiem kalnos, no kuriem visgarakais – Bohinj tunelis ir 6339 metrus garš. Tuneļi nav apgaismoti, un, rādās, tajos nav arī nekādas papildventilācijas, turklāt no priekšā braucošās lokomotīves nāk vesels mākonis dūmu, kas brauciena sajūtu padara par visai ekstremālu. Tu sēdi savā automašīnā, visapkārt tumšs, klausies kā grab platformas margas un gaidi kad beigsies kārtējais tunelis, lai varētu ieelpot kaut ko svaigāku. Stundu ilgais brauciens ir galā, un esam Bohinjska Bistrica pilsētā. Neko daudz nekavējamies, un, tikko nobraukuši no platformas, turpinām ceļu uz savu galapunktu Ribcev Laz. Pārsteidz tas, ka esam to sasnieguši kādās nepilnās 15 minūtēs, jo sākotnēji likās, ka arī šeit ceļš būs samērā lēni mērojams. Vēl viens darbs šovakar jānokārto – jāatrod mūsu apartamenti. Jāpiesakās un jāsavāc atslēgas vienā ciemā, bet mūsu apartamenti – citā, blakus esošā. To visu izdarām bez īpašas piepūles. Piesakāmies, ka esam atbraukuši, mums iedod atslēgas ar ceļa norādēm. Pasakam paldies, minūtes brauciens, un esam beidzot sasniegusi savu destination. Apkārtnē neko lāga nevar saskatīt, jo ir tumšs, pulkstens jau 8 vakarā, ātri slēdzam vaļā durvis, un, tas, ko mēs redzam, ir uz ļoti pozitīvas nots. Secinām, ka par pavisam piedienīgu cenu esam tikuši pie perfektiem apartamentiem ar 2 istabām – atpūtas istabu un guļamistabu, diviem balkoniem, virtuvi ar visām nepieciešamajām iekārtām utt. Ko vēl var vēlēties. Perfekti. Noliekam savas somas, un, kamēr vēl nav pavisam vēls, dodamies uz Ribcev Laz centru pārsimts metru attālumā, lai ieturētu vismaz vakariņas, jo šīsdienas steigā tā arī neko nebijām ēduši. Restorāns ir vēl vaļā, un pie omulīgākā no galdiņiem mūs aizskalo slovēņu oficiantes laipnība. Jau sen pierādīts, ka ar tukšu vēderu labāk nerādīties ne pārtikas lielveikalā ne ēdamzālē, jo tad gribas visu un nenosakāmā apjomā. Perfektais interjers, ceļojuma sajūta un ēstgriba kopā, liek izrindoties uz galda visādiem labumiem, kas ir patiešām gardi. Jo sevišķi zivis, kas mazliet līdzinās forelēm un esot ķertas tepat Bohinjas ezerā, un gibanica – slovēņu kārtainā kūka – pasakains gardums saldummīļiem (šajā gadījumā tas vairāk attiecināms uz manu ceļojuma biedru – Aijuci). Ir jau samērā vēls, kad dodamies atpakaļ uz saviem apartamentiem, lai sagatavotos rītam – Slovēnijas izpētei. Ir kluss un mierīgs (pat pārāk mierīgs) vakars. Skaidrajās debesīs mirdz zvaigznes, un ir jaušama kalnu klātbūtne. Ir pienācis tas brīdis, kad jau droši var pateikt “I feel sLOVEnia”. 2. diena. Bohinjsko Jezero, Slap Savica & Vogel. Rīts. Ir jau gaišs, un ārā visu pārklājusi migla. Mūsu brīvdienu māja ir vairāk nekā mājīga, un ir prieks savest sevi kārtībā jaunai dienai. Vienīgā problēma – pārtikas precu trūkums ceļojuma sākumā – tiek atrisināta, no rīta aizejot uz to pašu vakardienas restorānu brokastīs. Ir svētdiena, un tuvumā nav neviena veikala, kas būtu atvērts, lai varētu iegādāties šo to uzēdamu. Esam iestiprinājušies ar capuccino un brokastu maizītēm, un daudz netērējam laika, lai laicīgi varētu izbaudīt Bohinjas ezeru no rīta, kamēr vēl nav izklīdusi migla. Ezera malā tveram pasakainus fotomirkļus, kamēr mani pārņem izbrīns un skaudība reizē, kad ieraugām, cik daudz zivju ir ezerā. Dzidrais ūdens ir pārskatāms vairāku metru dziļumā, un, sevišķi pie tiltiņa, kas izbūvēts pāri upes ietekai ezerā, rosās nesamērīgs daudzums foreļveidīgu zivju, kas liek man kļut pavisam makšķernieciski – nemierīgam. Pa ūdens virsu rosās arī pīles, un, ja kaut ko ēdamu iemet ūdenī, norit īslaicīga zivju un putnu cīņa. Pārāk daudz negribās kavēties pie zivju būšanas, jo tad atmiņās uzplaiksnīs visādi makšķernieku stāsti iz dzīves un šo stāstu par Slovēnijas braucienu varēs pāradresēt uz “copes lietām” ceļojuma apraksta vietā. Baudām Slovēnijas rudens rītu Triglava pakājē. Pamazām izklīst migla un mēs dodamies atpakaļ uz viesunamu, lai kāptu mašīnā un izbrauktu kādu līkumu apkārt Bohinjas ezeram. Izdomājam, ka varētu doties uz Savicas ūdenskritumu, kas ir viens no pazīstamākajiem ūdenskritumiem Slovēnijā, un, mūsu gadījumā, pēc pašreizējās atrašanās vietas, vistuvākais. Braucam gar ezeru (praktiski, jāmēro ceļš ezera garumā no viena gala līdz otram, līdz tas atduras kalnos). Pa ceļam nekādi nevar attureties no piestāšanas ceļa malā, lai iemūžinātu pa kādam skaistam skatam. Apejam apkārt kādai nelielai baznīcai ezera malā (baznīciņas tur ir praktiski katra daudzmaz lielākā ciematā, un, ar neapbruņotu aci raugoties, ļoti līdzīgas viena otrai). Lai tiktu līdz ūdenskritumam, ceļš jāmēro cauri visai savāda izskata klinšainam mežam. Daudz koku lapas ir jau nobirušas, kas padara meža izskatu visai oriģinālu, kopā ar klinšaini akmeņaino augsni, kas atgādina kaut ko līdzīgu kapa pieminēkļiem. Esam galā. Tur novietojam savu auto. Tikšana pie ūdenskrituma ir simboliskas maksas pakalpojums pie ļoti laipnas slovēņu kasieres. Turpat, pirms mērot ceļu augšup pie ūdenskrituma, ir avotiņš ar garšīgāko ūdeni uz pasaules. Samērā daudz cilvēku apmeklē šo ūdenskritumu, un secinām, ka lielākā daļa ir pašmāju slovēņi, kuri ļoti bieži vēlējās ar mums iesaistīties sarunās slovēņu valodā, noturot mūs par savējiem. Augšā pie ūdenskrituma kārtējie burvīgie Triglava Nacionālā Parka skati. Par nožēlu, nevarēja īpaši tuvu piekļūt pašam ūdenskritumam, iespējams, norobežots bija drošības apsvērumu dēļ. Bet, jebkurā gadījumā, redzētais ir vairāk nekā interesants punkts mūsu ceļojumā, un mēs dodamies lejup, vēlreiz padzeramies no avota, un dodamies mazliet atpakaļ līdz pacēlājam uz Vogel slēpošanas trasi, lai uzzinātu vai vēl pastāv iespēja uzbraukt augšā kalnos. (Vakardien bijām jautājuši mūsu viesu mājas administratorei, vai viņa nevarētu kaut ko interesantu ieteikt tuvākajā apkārtnē izdarīt, un viņa mums ieteica pamēģināt uzbraukt augšā Vogel, jo it kā šī svētdiena esot pēdēja diena, kad pacēlājs darbojas, pirms neliela pārtraukuma, kurā noritēs sagatavošanās darbi slēpošanas sezonai, lai decembrī atkal varētu to atvērt). Patiešām, šodien ir pēdējā diena, kad to varētu izdarīt, un mēs izmantojam izdevību. Braucam augšā, mans fotoaparāts kā vienmēr “deg”. No punkta, kurā esam nonākuši, paveras gleznains skats uz Jūlija Alpiem, un, protams, virsotni, kura grezno Slovēnijas karogu – 2864 metrus augsto Triglav. Laiks ir pasakaini jauks, un arī šajā augstumā, kurā esam uzbraukuši, ir vairāk neka silts. Izpētām apkārtni, un secinām, ka pienācis laiks ieturēt maltīti. Turpat kalnā ir jauka vieta, kur to izdarīt, ejam iekšā, izpētām menu, izvēlamies galdiņu ārā, kur saulains un bez vēja (īstenībā vispār ir praktiski bezvējš, un, kā jau pasteidzos pieminēt, ir fantastiski laika apstākļi). Pasūtām tēju un kaut ko ēdamu. To, ko mums visvairāk gribējās, nedabūjām, jo, sakarā ar to, ka šī ir pēdējā diena pirms funikuliera darbošanās partraukuma, bija tā situācija, kad viss ir izēsts, izdzerts un utilizēts, un šis te ir stāsts par to kā mēs palikām bez savas mežacūkas, toties dabūjām patiešām milzīga izmēra sardelēm līdzīgas desas un praktiski veselu kukuli maizes groziņā. Maltīti ieturējuši, ieklausāmies pie blakus galdiņa sēdošas trijotnes sarunā. Praktiski, monologā. Angliski. Kāda slovēņa stāstā saviem galdabiedriem par to, kā šim ir gājis un negājis Baltijas valstīs.Esot visvairāk patikusi Igaunija, tad kaut ko sev tīkamu atradis Lietuvā, bet par Latviju nekā īpaša nestāstīja. Tikai mazliet. Par Jūrmalu šo to, par Rīgu, par to, kādas tur sabūvētas mājas Jūrmalā, un ar kādiem nesamērīgiem auto pārvietojas iedzīvotāji. Respektīvi, par kontrastiem. Gribot negribot ir jāklausās šis stāsts man aiz muguras un jāsmaida, jo sevišķi, kad piemin manas dzimtās vietas – Jūrmalu. Nevaru nociesties un beigu beigās dodu viņiem zināt, ka mēs esam no Latvijas, kas manāmi samulsināja slovēni. Mazliet piesarcis viņš saka, ka cerams nav neko īpaši sliktu par mūsu dzimto pusi runājis. Secinājām, ka viņam pavisam nebija veicies toreiz ar laikaapstākļiem. Dienā, kad viņš bijis Jūrmalā, bijis ap +14 grādiem vēss (un, jā, tas bijis augustā – tīri netipiska temperatūra šim mēnesim), Latvijā kopumā esot par maz tūrisma informācijas, utt. Uzzinam, ka viņs pats ir no Postojnas pilsētas Slovēnijā. Postojna ir slavena ar tās alām, kuras ir sava veida lielākās Eiropā, un kuras, rādās, šoreiz izpaliek no mūsu Slovēnijas ekspedīcijas maršruta, jo ir mazliet attālāk no vietas, kurā mēs atrodamies. Galu galā, Triglava nacionālais parks piedāvā neskaitāmas iespējas, kā pavadīt tajā 4 dienas. Sevišķi, ja ir ideāli laika apstākļi un patīkams viesu nams. Atvadamies no sarunas biedriem, un izlemjam veikt nelielu pārgājienu pa kalniem. Ievietojam somās pa ice-tea pudelei, un pakāpelējam līdz vietām, mazliet augstakām virs jūras līmeņa. Sakāpinam sevī noguruma sajūtu, un, nevienu kalnu iemītnieku nesatikuši, izņemot aizdomīgus smagus brikšķus krūmos, dodamies lejā uz savu auto, un braucam atpakaļ uz naktsmājām. Vakariņas savā iecienītajā vietā, Slovēnijas TV (raidījums par to, kā savairojušies lāci Slovenijā), un naktsmiers jaunai dienai. 3. diena. Vintgar gorge, Vršic pass & nedaudz Austrijas. Beidzot ir tas rīts pienācis, kad varam tikt iekšā arī kaut kādā veikalā. Pirmdienas rīts. Vietējais “lielveikals” vaļā jau no pl. 7 rītā. Nopērkam šo to ēdamu. Secinām, ka neko īpašu mūsu “vietējā veikalā” atrast nevar, kaut arī pašu galveno, ko gribejām, esam dabūjuši. Relatīvi padārgi gaļas izstrādājumi, un nav liela maizes izvēle. Lai kā arī nebūtu, esam iepirkušies. Brokastojam un braucam šoreiz uz citu pusi. Mūsu maršruta ietvaros – Vintgar Gorge (klinšaina upes grava un aizas) – Soteska Vintgar. Lielākā problema ir tā, ka mums nav nekādas koordinātes, kurā vietā mūsu objekts atrodas, bet kaut kādā veidā, īpaši nemaldoties, tiek atrasta pareizā vieta. Ir samērā agrs rīts, un stāvvietā vēl neviena nav, izņemot autobusu, kura vadītājs bija nodarbināts ar tā mazgāšanu. Viss autobusa saturs, cik nopratām, ir jau pie aizām. Samaksājam ieejas biļetēm, un mūsu acīm atkal paveras Slovēnijas dabas jaukumi. Protams, neskaitāmi fotouzņēmumi, un, kādā pusstundā esam izstaigājuši visus Vintgar tiltiņus. Upē pārdabiski dzidrs ūdens. Vietām var redzēt, ka ir vairākus metrus dziļš, bet viss ļoti labi saskatāms līdz pat apakšai. Protams, arī zivis, ar kuru pastāvīgu klātbūtni es pamazām cenšos samierināties. Papriecājušies par aizām un krācītēm, dodamies tālāk – uz Vršic pass (kalnu pāreja, kuras augstākais punkts ir 1611 m. vjl.). Caurbraucot izpētam Jesenice un Kranjska Gora pilsētas. Prieks par Slovēnijas skaistajām mājām sit augstu vilni (iespējams, tas ir Lielbritānijas mākslīgi radīts sindroms, saskatoties uz vienādajām tipveida Karalistes būvēm). Serpentīns, kas ved augšā līdz 1611 m. atzīmei, sākas turpat Kranjska Gora, un tā ir unikāla iespēja pārbaudīt sava dzinēja jaudu, jo zāģēšana ar virzību augšup ilgst kādas 20 minūtes, protams, atkarībā no meistarības un braukšanas ātruma. Mums tas ilgst vēl ilgāk, jo vairākās vietās apstājamies, lai ķertu fotomomentus. Braucot augšup, piestājam arī pie 1. Pasaules karā bojā gājušo krievu gūstekņu kapellas. Tas ir unikāls monuments, patiesībā, atgādina ordināru pareizticīgo baznīcu, tikai visai mazu savos izmēros. Visā visumā, šī vieta 1. PK laikā bija kļuvusi par samērā nozīmīgu stratēģisku punktu kara notikumu gaitā. Apskatām arī Prisanik kalnu (2547 m.), kurā ir visai interesants caurums, kas tiek saukts par kaut ko līdzīgu “front window”, un mistisks sievietes sejas veidols, angliski – pagan girl – nosaukumā. Tikuši augstākajā Vrsic pass punktā, braucam šo pašu ceļu atpakaļ (ripojam), un, tikuši atpakaļ leja Kranjska Gora pilsētā, izdomājam pārmaiņas pēc aizbraukt “pusdienās” uz Austriju. Robeža nav tālu, ir tikai jāpārvar Karavankes kalnu grēda, un skatam paveras Austrijas līdzenumi. Izbraucam nelielu goda līkumu Austrijā, izvandāmies pa Spar veikalu, apskatām Faaker See ezeru, un braucam atpakaļ Slovēnijā. Praktiski, mērojam atpakaļceļu uz mūsu Ribcev Laz. Soreiz braucam pa savādākiem ceļiem, lai varētu ko jaunu ieraudzīt, un kādu brīdi braucam pa otrās (vai trešās) šķiras meža ceļiem, jo ta sanāk krietni taisnāk uz Bled pilsētu, no kuras savukārt – 25 minūšu brauciens līdz mūsu viesu mājai. Piezīmei, meža ceļš bija patiešām augstas kvalitātes, un samērā ātri varēja to izbraukt. Vakarā – tradicionāli – neliela uzdzīve viesnīcā. 4. diena. Bled. Savai pēdējai pilnvērtīgai dienai Slovēnijā esam atstājuši Bled pilsētu. Slovēnijas populārāko vietu starpā šī vieta ir trijniekā. Bez iebildumiem. Kārtējo reizi no rīta – migla. Saulains un silts laiks, un katra Slovēnijā pavadītā stunda tikai dod papildpunktus šim ceļojumam. Tātad, braucam uz Bled. Krieviski domājot, nosaukums visai skarbs, bet neesmu īpaši iedziļinajies tā nozīmē.  Kā pirmo apskates objektu izvēlamies Bled pili. Pils atrodas ļoti ainaviskā vietā ezera krastā, paceldamās virs tā 130 m. augstumā. Pils pirmo reizi minēta jau 11. gadsimta sākumā, un, patiešām, ja kādam ir interese par pilīm ļoti mākslinieciskā ainavā, šī ir tā vieta, uz kuru doties. Izstaigājam pils pagalmu un muzeju. Ir vērts piebilst, ka pat muzejs ir “līmenī” salīdzinot ar līdzvērtīgām vietām, kur iepriekš esam pabijuši. Pils teritorija ir ideāla vieta atpūtai. Pirmkārt, no pils paveras burvīgs skats uz ezeru, Bled pilsētu un Jūlija alpu kalnu masīvu. Otrkārt, tur ir daudz interesantu nodarbju iespējas – vīna pagrabā ir iespēja piedalīties vīna uzpildīšanas procesā, tur ir senlaicīga tipogrāfija, kur pagatavot sev kādu piemiņas velti, un, galu galā – vienkārši tur pabūt – ir bauda. Vienu pudeli viduslaiku vīna kontrabandas arī mēs iznesām līdzpaņemšanai uz Apvienoto Karalisti. Tikai noteikti jāņem līdzi skaidra nauda, savadāk būs jādzird klasiskais “kur jūs 16. gadsimtā redzējāt kredītkartes?” Tālāk dodamies Bled pilsētā. Apskatām pilsētu, ezera malu, sameklējam kaut kādus suvenīrus draugiem. Secinājums. Vieta ir vienkārši perfekta, un tas atspoguļojas arī mūsu fotouzņēmumos. Un, jā, pavisam aizmirsu par baznīcu uz salas. Ezerā ir sala, uz kuras atrodas baznīca ar uz to vedošiem 99 pakāpieniem un zvanu. Slovēņiem ir kāzu tradīcija. Līgavainis nes savu līgavu augšā uz baznīcu (99 pakāpieni – nav par traku? ), un iezvana zvanu. Ka pienākas, pilnai laimei. Mēs gan nebraucam uz baznīcu, bet gan atpakaļ – uz Bohinj. Ir jau pāri pusdienlaikam, mazliet pavandāmies mūsu ciemā, un izlemjam uz pāris stundām izīrēt velosipēdus, lai apbrauktu (vai vismaz pabraukātu gar) Bohinjas ezeru. Brauciens izvēršas tīri patīkams, tikai secinām, ka, mazliet laika ierobežoti, nebūsim spējīgi apbraukt ezeru, jo vietām klinšainais, mežainais krasts un ceļa (vismaz taciņas) trūkums tajā ļoti apgrūtināja braucienu. Vismaz lielāko daļu no iecerētā maršruta bijām veikuši. Un vispār, kopumā, bijām izdarījuši vairāk, nekā iecerēts. Lai arī nebijām pabijuši galvaspilsētā Ljubljanā, un tādās vietās kā Postojna vai Izola un Kopera pie jūras, bijām paspējuši iedzīvoties Ziemeļslovēnijā, un tas nozīmēja tikai vienu, ka šī vieta paturēja mūs uz šīm 4 dienām ar to, ka tajā bija labi. Un galu galā, bijām atbraukuši šeit, lai veiktu savu neiespējamo fotogrāfa misiju, un, beigu beigās, vienkārši atpūsties! Pēdējā vakara noslēgumā izbraucam vēl vienu serpentīnu – to, kuru mums vajadzētu mērot, ja nebūtu braukuši ar autovilcienu. Un, tiesa gan, tas ir visai apgrūtinošs pasākums. To nepilno 10 minūšu vietā, ko vilciens veic, braucot cauri Bohinjas tunelim, sanāk zāģēt praktiski veselu stundu. Un, kas mūs visvairāk uzjautrināja – tas, ka kalna otrā pusē bija lijis (un arī joprojām lija) lietus. Tur bija savilkušies pelēkdrūmi nepatīkami mākoņi, kas, sanāk, nebija tikuši pāri kalnu grēdai, jo kalnu mūsu pusē nebija ne mākoņa, un, kad atbraucām atpakaļ, tur joprojām bija zvaigžņota debess. 5. diena. Return. Ceļojums praktiski noslēdzies. Savādā kārtā prombraukšanas rītā (kā nopratām vēlāk – visā ciemā), bija pazudis ūdens. Mutes mazgāšana un citas līdzīgas procedūras sagādāja veselu virkni problēmu, kas tomēr (protams) tika atšķetinātas un atrisinātas. Atslēgas atdošanas ceremonija. Neliels paspēsim – nepaspēsim uz car-train stresiņš, un esam jau uzbraukuši uz tās pašas platformas, ar kuru 4 dienas atpakaļ braucām šurp. Atpakaļceļš sanāca vēl ātrāks, jo bija jau pierasts pie braukāšanas pa šo valsti, un pēc atmiņas varēja pateikt, kur un kā bija jābrauc. Uzpildām degvielu un uztaisām nelielu shopping, kamēr vēl esam Slovēnijā, pirms Itālijas robežas, jo Slovēnijā viss krietni lētāks – jo sevišķi degviela. Tad – neilgs brauciens pa Itāliju līdz Triestes lidostai, kamēr esam klāt, gatavi nodot auto. Arī šoreiz Europcar izceļas ar oriģinalitāti – ja visos pārējos autoiznomātāju lodziņos ir kāda rosība (respektīvi, kāds, kas būtu gatavs tevi apkalpot), tad Europcar tumšs, kaut arī atvērts, un nav nekādas norādes, ka šis nebūtu darba laiks. Tā mani pāris klasiskie jautājumi izpalika. Toties, nodevuši bagāžu, sadzirdam, ka mani izsauc pa rāciju. Pārbaudīt bagāžu. Pēc tam, izejot pasu kontroli, vēl viena ekstra pārbaude (ne tikai man, protams). Kārtējais secinajums, ka itaļu mafija ir ļoti norūpējusies par savu security. ---------------------------------------------------------------------------------------- Protams, neviens jau nebūs šo rakstu izlasījis līdz galam, bet, jebkurā gadījumā, lielākā cieņa pret komentāriem un gods lasīt kādu atsauksmi, kas dotu stimulu uzrakstīt vēl kaut ko…

I feel sLOVEnia

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem