Ar auto uz Gambiju

Uldis Saulkalns 01.06.2014 6 min lasīšanai

Kaut arī ideja par braucienu uz Āfriku pirmo reizi parādījās pagājušā gada novembrī, tā pa īstam sākām gatavoties šī gada martā, 3 dienas pirms izbraukšanas. Gambiju kā sava ceļojuma galamērķi izvēlējāmies, jo tur ir silts, mierīgi politiskajā ziņā, viegli dabūt vīzu uz robežas, nav obligātas potes un tāpēc, ka tas skan eksotiski.

Lidot būtu ātrāk un lētāk, bet izvēlējāmies braukt ar mašīnu, pa ceļām izbraucot cauri visai Eiropai un Sahāras tuksnesim. Sludinājumos atradām piemērotu automašīnu par 800 EUR, tomēr sapotējāmies pret dzelteno drudzi, nopirkām sev ceļojuma apdrošināšanu, sakravājām mantas un agri sestdienas rītā izbraucām savā pirmajā ceļojumā uz Rietumāfriku.

Izvēloties taisnāko ceļu no Latvijas uz Gibraltāru, ir divi galvenie virzieni cauri Eiropai - viens vairāk pa Rietumeiropas ziemeļiem, otrs vairāk pa dienvidiem. Abi ceļi ved vienādi caur Lietuvu, Poliju, un tikai Vācijā pie Berlīnes tie sadalās - izvēloties "ziemeļu" loku, jādodas uz Parīzi, tad uz Biskajas līča piekrasti, un, šķērsojot Spāniju, garām Madridei un Seviļjai, sasniegt Gibraltāru no ziemeļiem. Otrs, "dienvidu" ceļš, pēc Berlīnes iet cauri Vācijai, garām Nirnbergai, un iebrauc Francijā pie Šveices robežas posmā starp Starsbūru un Ženēvu, tad caur Francijas dienvidiem sasniedz Spāniju, izbrauc cauri Barselonai un Valensijai, līdz sasniedz to pašu Spānijas galējo punktu no citas puses.

Savā braucienā mēs izmantojām "ziemeļu" ceļu. Pirmajā dienā nobraucām 1,400 km, sasniedzot Magdeburgu Vācijā, netālu aiz Berlīnes. Nakšņojām ceļmalas viesnīcā, lai nākamajā rītā dotos tālāk cauri Vācijai Parīzes virzienā. Tā kā mans ceļabiedrs nekad nebija bijis Parīzē, apstājāmies tur, kaut arī mierīgi būtu varējuši nobraukt vairāk par tajā dienā veiktajiem 900 km.

Vispār ceļot Eiropā ir ļoti viegli – kilometru skaits tikai uz papīra izskatās liels, ceļu stāvoklis ir labs, ar vidējo ātrumu 110 km/h šos lielos gabalus veicām pārsvarā dienas gaišajā laikā.

Pēc Parīzes apskatīšanas izlēmām braukt ilgāk – trešajā dienā nobraucām aptuveni 1,600 km, sasniedzot nelielu pilsētiņu Spānijas vidienē, kur noguruši apstājāmies pirmajā viesnīciņā, ko atradām.

Nākamajā dienā viegli nobraucām 600 km, sasniedzot Algeciras - pilsētu, no kuras dodas lielākā daļa prāmju uz Maroku. Pavisam drīz jau bijām uz viena no prāmjiem, kuri tur kursē vismaz reizi stundā, un vēl pēc stundas jau oficiāli atradāmies Āfrikas kontinentā.

Maroka nepavisam nav tāda, kādu daudzi iedomājas Āfriku, pat salīdzinot ar tādiem populāriem Ziemeļāfrikas galamērķiem kā Ēģipte un Tunisija. Biju dzirdējis salīdzinājumu, ka Maroka ir Āfrikas Šveice. Tas noteikti tā arī – dzīves līmenis ir augsts, infrastruktūra – ļoti laba (labāka nekā daudzviet Eiropā), cenas lētākas pēc mūsu standartiem, bet ļoti augstas pēc Āfrikas standartiem (kā vēlāk atklājām).

Tā kā Marokā bijām ieradušies jau pēcpusdienā, izlēmām palikt pirmajā lielajā pilsētā – Tandžīrā (Tangiers). Viesnīcu atrast palīdzēja kaut kāds vietējais bezpajumtnieks, kurš vienkārši sāka staigāt visur līdzi, klusām iesakot dažādas vietas un uzticīgi gaidot pie tām. Patiecoties viņam atradām normālu viesnīcu okeāna krastā, lielisku restorānu, drošu autostāvvietu un vēl pateicībā par lielo dzeramnaudu, viņš centās mums uzdāvināt hašišu. Starp citu, interesanti, ka viņu sauca Andris (kā viņš pats paskaidroja, īstais arābu vārds viņam ir Idris, bet tūristiem viņš izmanto Andris). Par Latviju viņš nekā nezināja, bet bija pārliecināts, ka labi prot lietuviski. Tie gan bija visrupjākie krievu lamuvārdi, kādus es savā dzīvē biju dzirdējis. Otrs pārsteigums bija autostāvvietas sargs, kura vārds bija … Edgars. Es līdz šim nesaprotu, kā tas ir iespējams – Marokā sastapt Andri un Edgaru.

Jebkurā gadījumā pēc lieliski pavadīta vakara Tandžērā mēs nākamajā rītā braucām tālāk uz Marokas dienvidiem.

Lielākās Marokas pilsētas savieno ideāli maksas lielceļi. Samaksa gan, pēc Eiropas standartiem, ir neliela, bet ceļu stāvoklis – pat labāks. Tā ātrā veidā Maroku var šķērsot līdz pat Agadirai – skaistai pilsētai okeāna krastā. Tur ir viesnīcu pārpilnība, un jo tālāk uz dienvidiem, jo viss kļūst lētāks – viesnīcas, degviela, ēdiens, utt. Mums, kā jau “baltajiem” tūristiem, viss ir dārgāks, un pilnīgi par visu ir jākaulējas, bet cenas jebkurā gadījumā ir atsvaidzinoši patīkamas.

Daudziem laikam visgrūtākais ir pierast pie specifiskās satiksmes pilsētās – bet ja spēj par to neuztraukties un vienkārši iekļauties satiksmē, pasmaidot par joslu, luksofora signālu un trotuāru esamību, bet to ignorēšanu, viss būs kārtībā. Galvenais ir nekrist panikā, nebaidīties un ar smaidu pieņemt šīs zemes likumus (vai to interpretēšanu).

Tomēr ir viens likums, ko ievēro praktiski visi – ātruma ierobežojumi. Policija ar radariem, papildus jau tā daudzajiem posteņiem, ir sastopama ārkārtīgi bieži. Un sodi ir lieli, pie tam lielākoties tiek arī stingri iekasēti. Tā, piemēram, manam ceļabiedram tika atņemta vadītāja apliecība (līdz soda samaksāšanai) par ātruma pārsniegšanu par 30 km/h.

Marokas dienvidos atrodas teritorija, ko Maroka uzskata par savu, un kuru arī Mauritānija uzskata par savu. Teritoriju reāli pārvalda Maroka, pagaidu nosaukums ir Rietumsahāra, nedaudzajās pilsētās ir ANO personāls, bet lielāko daļu aizņem Sahāras tuksnesis. Īsāk sakot, vienkāršos tūristus, kā mēs, politiskās nianses neietekmē.

Starp Rietumsahāru un Mauritāniju ir 3 km robežjosla – no man’s land – kurā nedrīkst atrasties ne Marokas, ne Mauritānijas varas pārstāvji, tur izskatās kā dokumentālā filmā par karu, bet šķērsošana notiek mierīgi. Lai gan, jo dziļāk Āfrikā, jo lēnāk tiek kārtotas formalitātes. Un jo vairāk tiek prasīti kukuļi, un jo vieglāk ir tikt vaļā, tos nemaksājot.

Āfrikā vispār galvenais ir apbruņoties ar pacietību. Vairākas reizes no it kā neatrisināmām situācijām (kā mums to stādīja priekšā par kādu barjeru vai sētiņu atbildīgais cilvēks, kuram neradām pamatojumu maksāt prasītos 10 eiro) tikām vaļā, vienkārši vai nu ejot turpat pagulēt, sauļoties, vai darot jebko citu, tādējādi parādot, ka mums ir viss laiks pasaulē. Parasti kāds no šā cilvēka kolēģiem atnesa mūsu dokumentus un tikām palaisti. Galvenais neskaidroties un necensties izlikties par svarīgākiem nekā viņi. Tas gan laikam strādā lielākajā daļā pasaules – ja uzvedies kā normāls cilvēks, kas ar cieņu pieņem vietējās tradīcijas un domāšanas veidu, arī pret tevi attieksies vismaz toleranti.

Un taisnība tiem, kas saka, ka smaids atbruņo. Arvien tālāk braucot Āfrikā, sākām pie katra posteņa patiesi smaidīt, pirmie pasniegt roku, sveicināties arābu / franču valodas sajaukumā. Un tas bieži palīdzēja vai nu ātrāk nokārtot formalitātes (vai par tām aizmirst vispār), vai arī ievērojami samazināja sākotnējo reakciju, viņiem ieraugot kārtējos baltos tūristus, no kuriem viegli dabūt cadeux (kukuli mūsu izpratnē).

Mauritānija jau ir īsta Āfrika. Cilvēkiem jau ir tumšāka ādas krāsa, haoss uz ceļiem ir vienreizējs, viss, par ko priecājāmies Marokā, šeit ir savādāk. Teikšu atklāti, kaut arī sākumā jutāmies nedroši, īstenībā tam nebija iemesla. Vienkārši cilvēki tur ietur distanci … līdz mirklim, kamēr neesi pasmaidījis un ar savu rīcību un cieņu parādījis, ka esi normāls cilvēks.

Protams, viesnīcu tur ir maz, to kvalitāte pārsvarā ir slikta, bet cenas (atšķirībā no visa cita) – ārkārtīgi augstas (kā Eiropas galvaspilsētās). Interesanti, ka pilsētās īsti nav, ko redzēt (arī pēc pašu vietējo iedzīvotāju atzinumiem!)

Mauritānijā pavadījām vairākas dienas, jo gaidījām Senegālas vīzas. Tās dabūjuši, uzreiz devāmies ceļā. Cauri Mauritānijai, garām Atlantijas okeāna krastam (gluži kā Marokā), iet labas kvalitātes asfaltēts ceļš. Uz ceļa bieži sastopami kamieļi, redzami vietējie iedzīvotāji. Daudziem vienmuļā tuksneša ainava var likties garlaicīga, bet es biju sajūsmā – tuksnesis ir ne tikai milzīgs, tas mainās, tam ir raksturs, tas var būt nežēlīgs, un tur viss ir patiess – nav iespējams izlikties. Laikam tāpēc arī cilvēki tur ir tādi paši.

Pēc Mauritānijas nāca Senegāla. Jau tuvojoties Mauritānijas/Senegālas robežai, kļūst redzama arvien vairāk veģetācijas, parādās pirmie koki (pēdējie bija redzami Marokā, pirms Sahāras tuksneša). Pašā Senegālā cilvēki jau ir pavisam melni. Arī dzīvesveids ir acīmredzami savādāks – cilvēku ir daudz vairāk, tie dzīvo ciemos un pilsētās, visur turas kopā, visur krāsas un sarunas.

Senegālā gan pavadījām tikai 2 dienas, lai gan, esmu pārliecināts, tur ir jāpavada daudz vairāk laika, lai izbaudītu un izgaršotu šo valsti.

Un nākamā jau bija Gambija – pēc 9 dienām un 8,000 km bijām sasnieguši mūsu ceļojuma galamērķi.

Gambija ir mazākā valsts Āfrikas kontinentā – tā ir apmēram 300 km gara, ar 80 km piekrastes joslu. Valstij apkārt ir Senegāla – citu robežu (izņemot okeānu), tai nav. Valstī dzīvo apmēram 1,7 miljoni iedzīvotāju, visi melni un visi smaida. Tā kā Gambijā nav derīgo izrakteņu (par laimi viņiem!), valstī nav pilsoņu karu un vairākās citās Āfrikas valstīs notiekošā haosa. Pārsvarā valsts dzīvo no tūrisma industrijas, kas praktiski nozīmē, ka jebkurš baltais cilvēks ir gaidīts viesis. Un, protams, katrs/-a to izrāda savā veidā, cenšoties viens otru pārsteigt ar oriģinalitāti, smaida platumu un/vai psiholoģiskiem paņēmieniem. Lai gan, atklāti jāsaka, viņu draudzīgums nekad nav kaitinoši uzbāzīgs, kā, piemēram, Ēgiptē. Ja nevēlies ar kādu runāt, vienkārši pasaki to. Viņi sapratīs. Tikai nākamreiz ļoti gaidīs iespēju tomēr parunāt ar tevi.

Starp citu, Gambija skaitās viena no valstīm, uz kuru dodas vientuļas sievietes (arī stipri gados), lai tur iegūtu sev pienākošos uzmanību, emocionālo un, jā, arī seksuālo baudījumu. Nav maz arī vīriešu, kuri izbauda lielu uzmanību no vietējo melnādaino skaistuļu puses.

Gambijā pavadījām apmēram nedēļu. Lieliski atpūtāmies vienā no daudzajām viesnīcām, ēdām lielas porcijas garšīgu ēdienu, dzērām svaigi spiestas sulas un vispār lieliski pavadījām laiku.

Gambijā pāris dienu laikā pārdevām savu automašīnu un nopirkām aviobiļetes uz Latviju. Gambia bird ir Gambijas aviosabiedrība, ko izveidojuši vācieši – jaunas lidmašīnas, baltādaini piloti, labs serviss. Un, par spīti stereotipiem, šī aviosabiedrība tiek laista Eiropā – lidojumi notiek gan uz Barselonu, gan uz Londonu. Mēs no rīta aizlidojām uz Barselonu, pēcpusdienā iekāpām airBaltic lidmašīnā un vakarā jau bijām mājās.

Īsāk sakot, esmu laimīgs, ka pārkāpu pāri saviem stereotipiem un bailēm, un vienkārši aizbraucu.

Daudziem šāds ceļojums var šķist bīstams. Bet tā tas nav. Ja zini, ko dari, un vēlies redzēt ko vairāk par standarta ceļojumos piedāvāto, brauc nākamreiz līdz! Izbraucam jau 7.06.2014, atpakaļ lidosim 22.06.2014. Pievienojies!