Kā mēs Kubā nejauši kļuvām par daiveriem
|
Elza Magone
|
Nav tā, ka mēs nekad nebūtu iedomājušies par daivinga jeb zemūdens niršanas apgūšanu. Esam, un tas pat ietilpa manā dzīves lielo plānu listē. Tiesa gan, listes beigu galā, kaut kur starp ģitāras spēles apgūšanu un Zudušo laiku meklējot izlasīšanu oriģinālā. Bet pilnīgi noteikti par daivingu nedomājām, gatavojoties braukt uz Kubu, jo visas pludmales būšanas mēs ceļojumos parasti izlaižam. Pēc trīs Kubā pavadītajām nedēļām no Havanas izlidojām ar Advanced Diver sertifikātiem kabatā, neārstējami saslimuši ar daivingu un viens no mums arī ar sapni nākotnē ar to nodarboties profesionāli. Slimības vēsture izklāstīta zemāk (P.S. Ceru, ka tas nav pārāk lipīgi, jo Brāli jau aplipināju – kārčerim sakrāto naudu viņš nolēma investēt ceļojumā uz Ēģipti daivinga apgūšanai).
Kā mēs līdz tam vispār nonācām
Lidmašīnā ceļā uz Havanu, kaut kur virs Atlantijas okeāna, lasu ceļvedi un mēģinu aptuveni saprast, ko Kubā vajadzētu apskatīt. Svarīgākās vietas pasvītroju ar zaļu flomāsteri. Pēkšņi, laikam dēļ spiediena, mans flomāsters sāka tecēt un atstāja grāmatā treknu zaļu peļķi. Skaidra lieta – tā ir zīme! Piebikstu vīram – lai kas tas arī būtu, mums tas noteikti būs jāapskata vai jāpamēģina. Viņš tik atteic, ka, protams, nav problēmu – viens kokteilis vairāk vai mazāk tavu elku-alkoholiķu iecienītākajos bāros neko daudz nemaina (ar “elkiem-alkoholiķiem” šajā konkrētajā gadījumā viņš domā Hemingveju). Pēc mirkļa flomāstera radītais traips apžuva tiktāl, ka varējām beidzot salasīt, kas zem tā rakstīts. Bet tur – melns uz zaļa – ne vairāk ne mazāk kā “Daivings Cūku līcī”. Elki-alkoholiķi var stāvēt pie ratiem.
Par pirmajām Kubā pavadītajām dienām sīkumos neizplūdīšu – Havana, rums, cigāri, salsa, retro ASV un padomju automobiļi, koloniālās pilsētiņas, Če Gevara, Buena Vista Social Club un citi Kubas simboli ir minēti tik daudzos aizraujošos ceļojumu aprakstos, tai skaitā tepat draugiem.lv, un mūsu pieredze lielos vilcienos neatšķīrās no citu ceļotāju pieredzes. Tas viss bija kolosāli, un tomēr, mūsu īstais un neaizmirstamais Kubas piedzīvojums sākās, norisinājās un beidzās Cūku līcī (starptautiski zināmā kā Bay of Pigs, bet kubieši to sauc par Playa Girón).
Tie, kas draugos ar vēsturi, zinās, ka šis līcis ir slavens kā vieta, kur 1961.gadā ar apkaunojošu izgāšanos beidzās ASV mēģinājums gāzt Fidela Kastro režīmu. Savukārt daiveriem tā ir viena no iecienītākajām niršanas vietām Kubā. Tāpat kā daudzviet citur Kubā, šeit ir labi daivinga apstākļi, ar lielisku redzamību, bez zemūdens straumēm, kā arī ir diezgan daudz koraļļu, pa kādam kuģa vrakam un arī par zivju trūkumu nevar sūdzēties. Bet galvenā atrakcija ir tā saucamā jūras siena – pavisam netālu no krasta seklais jūras dibens pēkšņi beidzas ar vertikālu, koraļļiem apaugušu sienu, kas sniedzas 300 metru dziļumā. Tādu vietu pasaulē nav daudz. Un, mums par sajūsmu, tas viss atrodas tālu no Kubas kūrortu konglomerātiem Varadero un tamlīdzīgiem (ģeogrāfiski tos šķir labi ja pāris simti kilometru, bet idejiski - daudzi gaismas gadi).
Tā arī nonācām mazajā miestiņā Villa Playa Girón – pildīt 10 kilometru augstumā doto solījumu. Vakarā pirms lielā notikuma drosmei jāiedzer Kubas rums, un jo vairāk ruma, jo mazāk baiļu un sāk nodarbināt citas problēmas: sūtīt Eiropā salstošajiem draugiem selfiju kā mēs decembrī zem palmām pie Karību jūras dzeram rumu vai nē. Tomēr nesūtam, mēs taču neesam kaut kādi necilvēki. Un mēs vēlamies ieiet vēsturē kā cilvēki bez neviena selfija.
“ARE YOU A FISH??? LOOK! THINK!! LOGICALLY!!!” jeb pirmie kucēni jāslīcina
No rīta ierodamies daivinga centrā, tā un tā, vēlamies kļūt par sertificētiem daiveriem. Jā, nav problēmu, mums bez liekiem jautājumiem steidzīgi piemeklē maskas, pleznas, hidrotērpus, peldspējas kompensatorus, jostas un paziņo, ka esam gatavi - lai lecot iekšā busā. Es drusku apmulstu no tādiem apgriezieniem, jo manā prātā daivings ir kaut kas aptuveni pielīdzināms auto vadīšanas apgūšanai – vispirms teorija, medicīniskā apskate vai vismaz pāris jautājumi pa veselības līniju, un tad lēkšana kaut kur iekšā.
Daivinga buss ir piedzīvojums pats par sevi – kaut kas pa vidu kravas auto un skolas autobusam, ar jumtu, bet ar vaļējiem bortiem un katrā sānā pa solam sēdēšanai. Pie stūres kolorīts onkulis vārdā Pančo, puncis iespīlēts baltā maikā, zobos cigārs. Vēl dažas minūtes, busā draudzīgi čalodami salec pārējie daiveri, tiek iekrāmēts ekipējums un baloni ar gaisu (šķiet, mēs vienīgie visā kompānijā nesaprotam, kas notiek) un, matiem vējā plīvojot, dodamies uz daivinga vietu. Pēc īsa brauciena gar jūru apstājamies krastā. Varu apliecināt, ka tas, ko citi ceļotāji rāda savās fotogrāfijās, nav fotošops – Karību jūra tiešām ir tieši tik neticamā krāsā un ar tik dzidru ūdeni.
Visi izlec ārā, paķer ekipējumu un aiziet uz jūru, mēs paliekam, un beidzot mums pievēršas instruktors Ronels. Ievadam viņš paskaidro, ka normāli daiveru apmācībā vispirms tiek izietas teorijas nodarbības klasē un pēc tam pirmās praktiskās nodarbības baseinā. Mēs neatkāpšoties no ierastās prakses – šī ir mūsu klase (norāda uz busu) un šis ir mūsu baseins (norāda uz Karību jūru). Pēc šitā viņš man uzreiz iepatikās. Bet no mīlestības līdz naidam, kā zināms, ir viens solis, un mūsu gadījumā tas tika sperts nākamās pusstundas laikā.
Noklausījušies īso ievadu teorijā, velkam virsū ekipējumu un dodamies iekšā jūrā. Ar pirmajiem vienkāršajiem uzdevumiem – piepūst/nolaist peldspējas kompensatoru, pabāzt galvu zem ūdens, lai pārbaudītu, vai nav problēmu ar elpošanu, notīrīt masku ar siekalām, lai nesvīst ciet – tiekam galā labi, un Ronels mums dod nākamo uzdevumu. Nolaižamies jūras dibenā aptuveni trīs metru dziļumā un viņš liek izņemt no mutes regulatoru (to uzparikti, ko tur mutē un caur to elpo) un atlikt to atpakaļ. Man dēļ uztraukuma kaut kas nesanāk, mutē saiet ūdens un, ilgi nedomājot, glābjos kā māku – momentā uzpeldu augšā.
Ronels uzreiz man pakaļ un sāk kliegt – “Are you a fish???” Es sabozusies klusēju, man tāda attieksme nepatīk. Viņš atkārto savu bļaujamo. Man tas ir par traku, tāpēc atbildu, ka nē, es neesmu zivs, es esmu Lauva, bet mans vīrs gan ir Zivs. Ronels uz brīdi apklust un klusā balsī, acīm zvērojot, nosaka – vēl viens tāds izgājiens un mūsu sadarbība ir beigusies. Mans aizvainojums vēl ir pārāk liels, tāpēc uzjautāju, kurš tieši izgājiens – saruna par horoskopiem vai peldēšana augšā uz savu galvu. Ronels vēl klusāk un draudīgāk nosaka – “abi”, un man top skaidrs, ka, ja vēlos turpināt apmācību, izgājieni tiešām ir jābeidz. Rātni noklausos pamācību par to, ka es neesmu zivs, tādēļ nevaru zem ūdens atrasties ar atvērtu muti, un abi atkal dodamies lejā.
Tur mūs mierīgi gaida mans vīrs, kurš, man par skaudību, jūtas kā zivs ūdenī un ar visiem nākamajiem uzdevumiem tiek galā momentā un izcili un ik pa laikam izpelnās sajūsminātā Ronela aplausus. Man tiek tikai dusmīgi skatieni, jo arī ar citiem uzdevumiem (atkārtot krastā apgūtos saziņas signālus, noņemt masku zem ūdens, elpot caur cita daivera rezerves regulatoru) tieku galā labākajā gadījumā viduvēji.
Kaut kā nebūt izgājuši cauri obligātajiem uzdevumiem, uzsākam savu ceļu pa zemūdens pasauli. Līdz šim es par daivingu nebiju interesējusies, tāpēc īsti nezināju, ko sagaidīt no sava pirmā daiva, bet atmiņā skanēja kaut kur dzirdētās jūsmīgās atsauksmes par nonākšanu brīnumā, kā, ieraugot zemūdens skaistumu, aizmirstoties visas bailes, kā, izkāpjot no ūdens pēc pirmā daiva, cilvēks saprot, ka viņa dzīve ir mainījusies un viņš kādu brīdi dēļ sajūsmas pat nevar parunāt (“wow” neskaitās) un bez daivinga viņš savu turpmāko dzīvi nespēj iedomāties un tā tālāk un tā joprojām. Es no sava pirmā daiva atceros bailes, dusmas uz Ronelu, aizkritušas ausis un pārsteidzošo, biedējošo skaļumu, kādā ir dzirdama mana elpošana. Protams, pa acu galam manīju izslavēto zemūdens skaistumu, bet ļoti nedaudz, jo manas acis visu laiku bija piekaltas Ronelam – mēģināju mats matā atkārtot visu, ko dara viņš.
Pēc 40 minūtēm mūsu pirmais daivs ir beidzies un kāpjam krastā. Vīrs sajūsmā stāsta par visiem brīnumiem, ko pieredzējis, tai skaitā kā es esot kādu laiku izskatījusies kā komēta, jo aiz manis esot bijusi aste ar desmitiem vai pat pāris simtiem sīku zivtiņu, kas esot knābājušas manus matus. Es priecīgā balsī atkārtoju dzirdētās klišejas par to kā, wow, tas taču bija kā nonākt uz citas planētas utt., un platā smaidā demonstrēju pirms ceļojuma izbalinātos zobus, bet patiesībā ir skumji, jo neko daudz vairāk par bailēm un dusmām es savā pirmajā daivā nepiedzīvoju.
Pēc mazas atpūtas pauzes ir laiks otrajam daivam un manas nelaimes turpinās – Ronels nāk klajā ar jaunu mocību veidu: katram pašam jāsaliek savs ekipējums (jāpievieno regulators pie gaisa balona). Šeit būtu vietā piezīme, ka es esmu netehniskākais cilvēks pasaulē un man pat Viasat ieslēgt izdodas tikai katrā otrajā reizē, jo attiecībās ar tehniku mana pieeja ir: 1. solis - haotiski spiest visas pogas, kamēr ieslēdzas un 2. solis - ja neieslēdzas, saukt palīgā vīru vai kādu citu. Mana vīra pieeja ir, ka labāk ir izdarīt visu uzreiz manā vietā, jo, ja es esmu tikusi līdz 1.solim, tā seku novēršanai bieži ir nepieciešams daudz vairāk laika nekā uzreiz izdarīt pašam.
Pēc savas metodes, sāku bikstīt pa balonu ar regulatoru – ja nu saslēdzas. Nesaslēdzās, tāpēc ķēros pie otrā soļa – stiepju savu regulatoru vīram – palīdzi, lūdzu. Šai brīdī mūs pieķer Ronels un prasa ar ko, pēc mūsu domām, mēs nodarbojoties. Katram pašam jāsaliek savs ekipējums! Es paskaidroju, ka man ar tehniskām lietām ir grūti, uz ko viņš (laipni) atbild, ka tas nav nekas sarežģīts un viņš visu lēnām parādīšot. Gods kam gods, viņš visu tiešām lēnām parāda un es esmu pārliecināta, ka ikviens cilvēks to spētu atkārtot. Bet ne es. Kad viņš visu ir atvienojis un liek man savienot, es atkal kaut ko iespraužu ne tur.
Šitādi joki varbūt ietu cauri ar skandināvu atsaldētājiem instruktoriem, bet ne jau ar karstasinīgo kubieti Ronelu, tāpēc atkal aiziet augstos toņos – dusmīgi vēlreiz salicis visu manā vietā, viņš nikni rezumē: “Look!” (rādītājpirksts un vidējais pirksts pie acīm, pauze) – “Think!!” (rādītājpirksti pie deniņiem, garāka pauze) – “Logically!!!” (rokas un izmisušas acis vērstas pret debesīm, kā lūdzot augstāku spēku palīdzību; pēc tam pārmetošs un reizē bezpalīdzīgs skats uz mani). Turpmākajās dienās no Ronela dabūju dzirdēt “look-think-logically” tik bieži, ka beigās mums tas pielipa un sākām to lietot arī savstarpējās sarunās ar vīru, piemēram: “Tev kafijai pienu pieliet?” –“look–think-logically!”
Tā pavadījām trīs dienas – dienas pirmajā pusē daivings ar Ronelu, pēcpusdienās peldēšanās Karību jūrā, vakaros patstāvīga teorijas studēšana no Ronela dotajām grāmatām. Ar katru dienu sajutos arvien drošāk un beidzot arī es pamazām sāku redzēt un novērtēt zemūdens skaistumu – balto, koraļļiem nosēto jūras dibenu, divus koraļļiem apaugušus kuģu vrakus, neskaitāmās krāsainās zivis, tai skaitā dīvaino, izpūrušo Lionfish un visu pārējo dzīvo radību, piemēram, jūras tārpu, kas izskatās kā pūkains maizes klaips. Un, protams, slaveno jūras sienu. Iedomājaties – jūs esat pašā klints malā, priekšā un apakšā ir tikai zila bezgalība, kā kosmosā, jūs sperat soli tukšumā, un lēnām-lēnām aizlidojat uz priekšu, zilajā izplatījumā... Tas ir brīnums, tas ir neaizmirstami, tur pazūd visas bailes, tas ir kā uz citas planētas vai sapnī un, jā, savu turpmāko dzīvi bez daivinga pēc tam vairs nevar iedomāties.
Diemžēl man nav nevienas daivinga fotogrāfijas, ar ko padalīties, tikai dažas bildes, kas uzņemtas snorkelējot pie krasta, ar visvienkāršāko veco action kameru (kurš tad varēja zināt, ka priekš Kubas ceļojuma jāiegādājas laba dziļumizturīga fototehnika). Bet Youtube var atrast vairākus video par niršanu šajās vietās – meklētājā ierakstiet “diving in Cuba, Playa Giron”. Pēdējā dienā nokārtojam teorijas eksāmenu, veicam savu līdz šim dziļāko daivu (23 metri), saņemam no Ronela pagaidu Open Water Diver sertifikātu (īsto pēc tam atsūta pa pastu) un šķiramies kā draugi. Uz atvadām Ronels pat izspiež kaut ko līdzīgu “piedod par visu to bļaušanu”, bet man arī esot jāsaprot, ka es esmu smags gadījums. Es saprotu. Viņš nav pirmais instruktors, ko es esmu novedusi ārprātā. Es taču arī autoskolā esmu gājusi.
Daiveri brīvsolī
Tikuši pie sertifikātiem, pametam Playa Girón un dodamies tālāk, apskatīt Kubu. Piestājam obligātajās apskates vietās (Cienfuegos, Trinidad, Sancti Spiritus utt. – skat. citu ceļotāju aprakstus), bet drīz vien saprotam, ka mūsu prātus ir pārņēmis daivings un sauszemes piedāvātie skaistumi un labumi vismaz šobrīd mūs nespēj aizraut, tāpēc sākam skatīties pēc labām daivinga vietām. Pāris vietās ziemeļu krastā mūs atšuj, jo ir niršanai nelabvēlīgi laika apstākļi – jūra pārāk nemierīga, tāpēc nolemjam doties uz Kubas dienvidu krastu, cerībā uz mierīgu jūru.
Braucam uz Guardalavaca, kur it kā esot viens no labākajiem daivingiem Kubā. Nonākuši galamērķī saprotam, ka esam vienā no Kubas kūrortu konglomerātiem. Pludmalē visā tās garumā sarindojušās viesnīcas, milzīga rosība, daudz plikas miesas un visās malās dārd mūzika. Mēģinām atrast daivinga centru, lai noskaidrotu par daivinga iespējām, centrs jau ir ciet, bet pludmales bāra darbinieki paskaidro, ka nākamajā rītā jāierodas laicīgi, vismaz pusotru stundu pirms norādītā daivinga laika, jo savādāk grupā var nebūt vietu – ir daudz gribētāju. Tikmēr blakus kāda sieviete kliedz, ka viņai tikko pludmalē nozagta soma. Skatāmies uz visu to jezgu un saprotam, ka gribas atpakaļ uz savu Cūku līci, kur ir mierīgs un kluss, un kņadas tikai tik daudz kā no vienīgās viesnīcas un bļaujošā Ronela.
Lecam mašīnā un braucam pāri pus-Kubai, atpakaļ uz Cūku līci. Ceļā paiet pusotra diena, vēlā pēcpusdienā ierodamies daivinga centrā, tur ierastā idilliskā ainiņa - Ronels ar Pančo sēž pie ieejas, dzer aliņu un spēlē šahu. Ronels, velns tāds, kaut arī mūs pamanījis un smīn, turpina izlikties mūs neredzam, līdz pienākam klāt. “We are back.” - “I knew it.” Nu, un tad jau sākas – apkampšanās, jautājumi kā mums gājis, vai mēs jau esam atraduši, kur palikt, ja nē, tad Pančo tieši šobrīd ir brīva istaba utt.
“A new diver is born”
Ja man būtu pieejama laika mašīna, tad turpmāko nedēļu es atskaņotu replay režīmā vēl un vēl. Visu nedēļu nodzīvojām pie daivinga busa šofera Pančo un viņa sievas Teresitas. Viņi, tāpat kā tūkstošiem citu kubiešu, izīrē daļu savas mājas tūristiem – tas ir viens no ļoti nedaudzajiem valsts nesen atļautajiem privātbiznesa veidiem. Tā ir lēta un kvalitatīva alternatīva palikšanai viesnīcās, kas pārsvarā ir nepieklājīgi dārgas un ar neapmierinošu cenas un kvalitātes attiecību. Bet tas nav vienīgais iemesls, kāpēc visā ceļojumā izmantojām privātmājas (spāniski casas particulares), nevis viesnīcas. Milzīgs bonuss ir tas, ka palikšana casā ir lielisks veids, kā tuvāk iepazīt Kubu un kubiešus, jo, atverot savas casas durvis, viesmīlīgie saimnieki parasti atver arī savu sirdi. Teresita mums bija kā mamma un abas raudājām, kad bija jāšķiras.
No rītiem cēlāmies agri, lai atvēlētu vismaz stundu Teresitas pagatavoto brokastu pievarēšanai. Teresita mūs baroja kā uz kaušanu, nevis daivingu, un uztraucās, ka mēs maz ēdam, tāpēc pusi no neapēstajām brokastīm parasti vēl sasaiņoja līdz. Pēc tam visu dienu daivings un peldēšanās un vakarā atkal Teresitas bagātīgi klātais galds, aliņš un saviesīgā dzīve.
Kubiešu mājās, bet pie Teresitas un Pančo jo īpaši, durvis ir nepārtraukti atvērtas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, un sākumā mums pat bija grūtības saprast, kuri cilvēki dzīvo ar mums un kuri ir kaimiņi, draugi, radi, un brīžam pat šķiet – nepazīstami garāmgājēji. Visu laiku nepārtraukta kustība – kāds kaut ko atnes, paņem, atnāk parunāties, atrādīt bērnu/dzīvnieku/pirkumu vai vienkārši ienāk, klusēdams apēd Teresitas pasniegto zupiņu, un dodas tālāk. Un visos pasākumos iesaista arī mūs – piemēram, kaimiņiene atveda atrādīt mazbērnu, kurš, kā jau Kubā ierasts, uzreiz tika palaists pa riņķi vispārējai sabučošanai un apbrīnošanai, un, pats par sevi saprotams, bučot un apbrīnot padeva arī mums.
Katras dienas lielākais notikums, protams, bija daivings. Mēs nolēmām turpināt pilnveidot savas prasmes un iegūt nākamo sertifikācijas līmeni – Advanced Diver, kas pieļauj niršanu līdz 30 metru dziļumam, kā arī nakts daivingu un daivingu alās. Ņemot vērā, ka pamata prasmes jau bijām labi apguvuši, mums vairs nebija individuālas apmācības pie Ronela, bet devāmies nirt lielākā grupā, ar instruktoru Pepi.
Mums ļoti paveicās ar grupu, iepazinām brīnišķīgus cilvēkus un, pateicoties kopīgai niršanai, ieraudzījām tādus viņu personības aspektus, ko nezina ne viņu tuvākie draugi, ne ģimenes locekļi – ja viņi nav kopā niruši. Piemēram, Odrija, kas ir ļoti jauka meitene, bet par skaistuli viņu droši vien nosauktu retais. Vienā no daiviem mēs devāmies uz zvejas kuģa vraku, kas ir nogrimis tieši pirms bezdibeņa uz jūras sienas malas. Kā parasti, mēs visi peldējām gar vraku, skatījāmies uz zivīm, kam bija fotoaparāti, tie fotografēja. Kādā brīdī es paskatījos uz Odriju un ieraudzīju skaistāko cilvēku, kādu jebkad esmu redzējusi: sastingusi Budas pozā vairākus metrus virs mums, viņa nekustīgi vēroja rosību pie nogrimušā kuģa. Viņa izskatījās tik dievišķīgi skaista (atvainojos par zaimošanu), ka es pat bažīgi paskatījos uz vīru – tur taču jebkuram vīrietim būtu jāpaliek pilnīgi apmātam.
Vēl viens piemērs: kāds kanādiešu kungs, stipri pāri astoņdesmit, kurš bija tik vājš, ka pats īsti nevarēja iekāpt jūrā pat bez smagā ekipējuma – viņam palīdzēja iekāpt instruktors un ekipējumu uzlika jau ūdenī. Man likās, ka viņam jau nu gan vajadzētu palikt sauszemē sildīt kaulus un lasīt avīzes. Līdz brīdim, kad mēs viņu ieraudzījām zem ūdens – tur viņš bija tikpat veikls kā pārējie, bet visur citur cilvēki uz viņu skatītos kā uz nespēcīgu večuku. Vai arī kāda sieviete, par kuru, ieraugot viņu no rīta pie daivinga centra, es teicu vīram – cik forši būtu, ja mani saliktu grupā ar šito tanti, man beidzot gribas būt par kādu labākai. Kā pēc tam izrādījās, viņa ir ļoti pieredzējusi daivinga instruktore un strādā Lielbritānijas bruņotajos spēkos par glābēju visās pasaules malās.
Mans pēdējais, 34 metru dziļais daivs bija briesmīgs – man bija tik ļoti skumji atstāt Kubu, Cūku līci, lieliskos daivinga biedrus un pat Ronelu, ka acīs visu laiku bija asaras (bet raudāt nedrīkst, jo man bija bail, ka man tad sāks svīst ciet maska, un es to tā arī neiemācījos noņemt zem ūdens un notīrīt). Kādā brīdī cēli paslīdējām garām Ronelam, kurš bija aizņemts ar jauniņajiem, bet, ieraudzījis mani, viņš atzinīgi pamāja un sāka aplaudēt. Tas man bija pēdējais piliens. Izkāpusi krastā, apraudājos, un viens no mūsu daivinga biedriem, Bobs, apjautājās, kas noticis. Es viņam šņukstot izstāstīju savu sāpi – kā man sākumā negāja, un tagad iet, un kāpēc man jābrauc prom, bet visi paliek. Bobs neko, tikai pasmaidīja un rāmi noteica savā zemajā Marlboro reklāmas balsī – “A new diver is born”.
Lūk, apmēram tā cilvēki kļūst par daiveriem :) Atbraukuši mājās, sākām domāt par sava daivinga ekipējuma iegādi. Tas gan mūs nostādīja finansiālas dilemmas priekšā – vai nu daivinga ekipējums, vai nu beidzot izmaksāt mašīnas kredītu. Kā jūs domājat, ko mēs izdarījām? Look-think-logically ;)
