Kuba - tālā Brīvības un kontrastu sala

07.11.2008
9 min lasīšanai
79 foto

Secinājām, ka ir pēdējais laiks redzēt Kubas eksotiku, tāpēc tika izlemts par labu šim ceļojumam, atliekot iecerēto Bali braucienu uz vēlāku laiku. Zinot, ka esam komforta mīļotāji, tādu ekstrēmu pasākumu, kā ceļošanu pa Kubu ar stopiem, īrētām automašīnām un nezinot, kur paliksim pa nakti, neplānojām, izvēlējāmies labu viesnīcu un tūrisma aģentūras nodrošinātu transfēru. Tikai Air France lidmašīna īsti laba izvēle nebija – salīdzinot ar Virgin Atlantic, tā stipri vien zaudēja. Turpceļš apmēram 24 stundas (Rīga – Prāga, Prāga – Parīze, Parīze – Havanna). Savā aprakstā mēģināšu uzrakstīt to, ko nevarēju izlasīt citu rakstītajā un to, kas bija pietiekami svarīgi. Lai man piedot mežonīgo ceļojumu piekritēji, šis apraksts nebūs viņiem! Ielidojām Havannā, kad bija jau tumšs, karstums, mitrums, bardaks pie čemodānu saņemšanas, bet nekas nav pazudis – tātad var uzskatīt, ka atlidojuši esam veiksmīgi. Samainījām naudu (īstā izvēle ir ņemt līdzi eiro, dolāriem tiek piemērota 10% komisijas nauda pie maiņas). Transfērs nekavējās un varējām doties ceļā uz Varadero. Apmēram 150 km līdz viesnīcai braucām 2 stundas, pa logu cenšoties noķert neparastās Kubas ainiņas – stopētājus ceļa malās, naftas un gāzes ieguves vietas, mājas, ceļus, utt. Nonākot viesnīcā bijām patīkami pārsteigti un nebijām vīlušies nemaz – viesnīca skaista, sagaidīja mūs labi, mantas tika nogādātas zibenīgi (protams, ar dzeramnaudu) – Iberostar Varadero. Ātri nometām biezās drēbes un devāmies uz vestibilu. Sākumā necerējām, ka tiksim pie vakariņām, bet vēlāk izrādījās, ka viens no restorāniem strādā 24 stundas. Laimīgi paēdušiem kokteilīši garšoja vēl labāk. Izvēle liela, arī ārzemju alkohols (tikai ne amerikāņu), vienīgi kokteiļi visi saldi – vēlāk jau iemācījāmies, kuri ir dzerami, kuri nav. Toties noformēti kā labākajās filmās – krāsaini, ar auglīti uz malas, stikla glāzē (plastmasīgas lieto pludmalē) un ar krāsainiem salmiņiem. Par apkalpošanu atkal pienākas kaut ko iedot – tad uzmanība tiek pievērsta pastiprināti. Pirmajā vakarā uz šovu negājām, jo nokavējām (tas sākas ap deviņiem, ar dienas spēļu uzvarētāju apbalvošanu un salsas stundām). Karsts, lai gan pa ceļam redzējām zibeni un lietus lija pa visu piekrasti. Pirmais rīts patīkami pārsteidza ar labo laiku un brokastīm. Kad paēduši ironizējām, ka pietrūkst vien auksta šampanieša pie brokastīm, ieraudzījām arī to...:)) Devāmies plunčāties baseinā un iepazīt viesnīcu. Bērniem un arī pieaugušajiem tur darīt ir daudz kas – mazajiem seklie baseini, mini klubs, dažādas rotaļlietas un spēles, bērnus var visu dienu atstāt aukļiem, kas tos ved ēst, spēlējas un uzrauga. Lielākiem – lielais teniss (ja grib spēlēt, tomēr laicīgi jāpadomā par atbilstošiem apaviem), galda teniss, novuss, biljards, dažādas ūdensspēles, katamarāni, u.c., visu pat nevar nosaukt. Augu dienu animācijas brigāde organizēja visādas spēles, katru dienu savādākas. Viss bez maksas, kas ir patīkami. Visu dienu darbojas viens restorāns, pusdienās atveras vēl 2, vakariņas var ēst arī specializētajos restorānos – japāņu, vidusjūras un kreolu (vietējā virtuve), tikai laicīgi jāpiesakās. Izmēģinājām visus, bet beigās palikām pie tā, kas strādā visu diennakti – vislielākā izvēle, kas patiešām bija slavējama. Visādi gaļas, zivju ēdieni, picas, makaroni, salāti un dārzeņi mazliet skopākā izvēlē, jo, kā izrādījās, nav sezona. Toties garšīgi! Tomāti, gurķi, maize, ananāsi, papaija, dažādas kūciņas! Fantastika! Viesnīcā vairāki veikaliņi, vakarā diskotēka (ar nosaukumu GAZ 52). Kokteiļus pienes klāt arī pludmalē, pie baseiniem ir vairāki bāri. Ikdiena viesnīcā daudz/maz vienāda, tāpēc sīkāk pastāstīšu par piedāvātajām ekskursijām, kurās aktīvi braucām. Katamarānu tūre Ar busiņu no viesnīcas uz piestātni, lielais katamarāns, dzeramie uz tā par brīvu. Izbraucām kādu stundiņu, tad peldējāmies ar delfīniem speciālā baseinā – fantastika! Delfīni apmācīti, nobučoja katru peldētāju, paši tādi gludi, varējām tos glaudīt. Vēlāk devāmies uz vienu no salām – Cayo Blanco pusdienās un pavārtīties baltajās smiltīs. Pusdienās jūras veltes vai vista, dzeramie – dzer cik gribi. Pasnurķeļojām.Spīd saule, dzīve ir skaista! Vēlāk uz katamarāna tiek izvilkta bura un dodamies mājās. Vērtējums – labs pasākums. Cena – ja pareizi atceros, ap 90 naudiņām katram. Iesaku. Tūre uz Matanzas Izvēlējāmies tāpēc, ka bija apmākusies diena. No viesnīcas savāc busiņš, ceļš līdz turienei kādi 20 km (blakus pilsēta). Gids – pilnīgi apmierināts un pārliecināts par pašreizējās dzīves labumiem. Bija arī interesantas lietas, ko pastāstīja, bet daudz kas mūsu pārliecībai nesaprotams. Braucienā iekļauta stalaktītu un stalagmītu alas apmeklējums, drīkst fotografēt, tik jāsamaksā 5 naudiņas. Nu tā – kā jau šāda veida alas, nekas īpašs, lai gan vietējie ļoti lepojas. Vēlāk dodamies apskatīt pilsētu, bet vienus mūs neatstāj ne mirkli – visur gida pavadībā. Apskatām arī mākslinieku namu, kas atjaunots par baltu naudu, tajā ir konferenču zāle ar atbilstošu atribūtiku un saukļiem, uz jumta dabūjam dzeramo, ko katrs vēlas (alus dzērāji gida acīs krīt zemu) un suvenīru – atslēgu piekariņu. Vērtējums – varētu teikt, ka veltīgi izšķiests laiks un nauda. Cena gan nebija liela – laikam 25 naudiņas katram. Neiesaku. Tūre uz Havannu Izvēlējāmies angliski runājošu gidu, lai patrenētos valodas zināšanās, bet var dabūt arī krieviski u.c.valodās runājošu. Vēlāk izrādījās, ka mūsu gids ir mācījies Volgogradā, tāpēc runā arī krieviski. Bija labs, apzinājās daudzas lietas, kas nav tā, kā normāliem cilvēkiem, pat pajokoja par to. Vairāk gan atklājās ceļā, kad sākām runāt krieviski, jo šoferis angliski kaut ko saprata. Stučīšanas sistēma tur stipri attīstīta, viegli nav. Pa ceļam dzirdējām daudzas interesantas lietas par vietējo dzīvi, Havannā gids piedāvāja apskatīt to, ko paši izvēlējāmies, kas priecēja. Bijām ruma un cigāru veikalā, cigāru rūpnīcā, viesnīcā, kur Hemingvejs dzīvoja, kad rakstīja „Sirmgalvi un jūru”. Viesnīcai uz jumta ēdām pusdienas (atkal jūras veltes vai gaļas izlase, ko katrs vēlas). Apskatījām vecpilsētu, bijām vietējā tirdziņā. Vērtējums – labs pasākums, bet daudz kas atkarīgs no gida. Mums paveicās. Cena – laikam ap 70 naudiņām. Ēšana – papildus. Jungle adventure Mjā, tas tik bija pasākums! Bildēs absolūti nevainīgs, patiesībā – traks. Var izvēlēties, vai braukt ar ūdensmotocikliem (ne mūsu izpratnē, tie bija dīvaini transportlīdzekļi ar piekārtu motoru), vai ar divvietīgām laivām. Kopējais laiks – kādas 2 stundas. Izvēlējāmies laivas, bet mierīga brauciena pa mangro džungļiem vietā dabūjām ekstrēmu triekšanos pa okeāna viļņiem, jo vējš bija ievērojams un mūsu pavadonis veda mūs tieši okeānā. Laivai stūre negriežas, sēdekļi cieti, ūdens šļakstās, acis sāls pilnas, brrr! Ja būtu iepriekš brīdināti, tad vismaz zinātu, ka drēbes jāatstāj, jo tāpat visas slapjas, bet neteica ne vārda. Brauciena laikā paredzēts mini zooloģiskā dārza apmeklējums – zooloģiskais dārzs tiešām mazs, pie tam lidojošie kodēji apsēž momentā. Paldies dievam, atpakaļceļš bija pa kanālu...:)) Vērtējums – var izvēlēties tie, kas meklē ekstrēmus piedzīvojumus. Principā neiesaku. Cena – ap 45 naudiņām katram. Lai cik dīvaini nebūtu, nav jēgas ekskursijas meklēt kaut kur lētāk – visur cenas ir vienādas, nospriedām, ka tā ir iekārtas ietekme... Vēl bijām nirt. Kā par brīnumu, aprīkojums jauns un nenobružāts, tikai baloni pārcietuši daudz. Instruktori izpalīdzīgi, saprotoši. Bija liels vējš, tāpēc nenirām no kuģa Atlantijas okeāna pusē, bet braucām ar busiņu pāri visai Kubai uz Karību jūru un nirām no krasta. Normāli, bet Sarkanajā jūrā vairāk ko redzēt. Par Kubu un kubiešiem Principā diezgan draudzīgi, taču vairums gudro, kā dabūt no tevis naudu, kas nav nekāds brīnums, ņemot vērā apstākļus. Viens pieaugušais saņem apmēram 20 CUC mēnesī (viens CUC ir apmēram 0.70 santīmi), taču saņem tos vietējā naudā. Par to pērk pārtiku, kas ir uz kartītēm (salīdzinoši lēta), taču tās ir maz un izvēle minimāla. Ja grib kaut ko vēl, jāpērk melnajā tirgū, kur cenas nav mazas. Tomēr tik uzbāzīgi kā Tunisijā, Ēģiptē, u.c., kubieši nav. Veļas mašīnas ir tikai retajiem, mobilos telefonus un internetu valdība atļāva tikai šogad pavasarī, arī to lietošana ir dārga un ne katram pieejama. Vietējiem domātais rums ir sliktas kvalitātes, cigāri tāpat. Jāpiezīmē, ka šos labumus pērkot legāli, tie nemaz nav lēti. Nelegāli tirgotie parasti ir brāķis. Toties cigāru rūpnīcā strādājošie var ņemt 4 cigārus katru dienu uz mājām (tas skaitās prestižs darbs). Praktiski viss šobrīd Kubā notiekošais saistīts ar tūrismu, mazāk – ar lauksaimniecību, lai gan zeme ir ļoti auglīga. Agrākie cukurniedru lauki ir aizauguši, liels daudzums rūpnīcu – slēgtas, jo, kopš Krievija vairs nepērk cukuru par palielinātām cenām, neesot rentablas. Dzīvokli kubietis pērk, vai arī tas tiek piešķirts par labu darbu, toties pārdot to nevar. Drīkst mainīt ar valdības atļauju. Automašīnas arī tiek piešķirtas par labu darbu, pārdot tās nedrīkst. Automašīna ir retajam, taču valdība brauc arī ar jauniem Mercedesiem, tūristiem domātie autobusi ir jauni, moderni (gids teica, ka nopirkti pavasarī), ražoti Ķīnā vai Korejā (neatceros). Kubiešu ģimenē parasti ir tikai viens bērns, jo tas ir dārgs prieks. Tomēr izglītība ir bezmaksas, arī formastērpus dod valsts. Tautību mistrojums ir ievērojams – indiāņu pēcteči, ķīnieši, Kubas pamatiedzīvotāji, u.c.draudzīgi dzīvo kopā un laulības arī to starpā nav nekas pārsteidzošs. Mājām bieži nav stiklu, tikai slēģi, jo laiks ir silts visu gadu. Būvmateriāli pieejami tikai valdības vajadzībām, tautai tie jāpērk par dārgu naudu melnajā tirgū. Kubieši pārsvarā dzīvo vienstāva mājiņās, lielās daudzstāvenes, kas ir mantojums no PSRS, ne pārāk mīl. Mazajās mājiņās aiz durvīm uzreiz ir istaba. Starp noplukušām ir redzamas arī sakoptas mājas un pagalmi, tā, ka viss tomēr ir pašu rokās. Vistas un citi mājdzīvnieki ir biežs pagalmu rotājums. Elektrība – dārga, ūdens gan nē. Izbraukt uz citu valsti kubieši var tikai izņēmuma gadījumos (sports, speciālists, ko izsauc no ārzemēm, vai kas cits), pārsvarā neviens laukā no Kubas nav bijis. Tas, cik slikti ir amerikāņi, ir iepotēts katram. Policistu daudz, bet, piemēram, radaru nav. Gids stāstīja, ka tie iepirkti, taču darbojušies tikai kādu pusgadu, lielā mitruma dēļ. Tagad policisti ķer braucējus, skaitot stabus, kurus attiecīgā mašīna nobrauc noteiktā laika sprīdī...:)) Sodi par braukšanu dzērumā un satiksmes noteikumu pārkāpšanu ir, bet nav tik bargi kā pie mums. Nofotografēties ar policistu neizdevās – uz jautājumu šis sāka pikti purināt galvu. Ceļa zīmes ļoti maz, norādes neapdzīvotās vietās veltīgi meklēt, to ir maz pat apdzīvotās vietās, kas apgrūtina ceļošanu ar īrētu automašīnu. Taksometrs maksā apmēram 1 CUC/1 km, bet obligāti par maksu jāvienojas iepriekš, savādāk var sanākt ziepes. Taksometru veidi visdažādākie – sākot no antīkiem auto (tie maksā dārgāk), līdz jaunām automašīnām. Arī tās braucošās olas (šoferis un 2 pasažieri) un zirgu pajūgi. Valoda Pamatā – spāņu. Taču tūrisma zonās saprot angļu, arī krievu valodu. Tā īsti problēmas ar valodām nesastapām – ja nu galīgi nekā, kaut kā tikām skaidrībā ar zīmēm. Tieši otrādi – gidi runā vismaz 3 valodās un daudzie tulkojumi grupu braucienos nogurdina. Daudz krievu un kanādiešu tūristu, arī francūži, itāļi, spāņi. Amīšiem te ir aizliegtā zona. Krievi bija pieklājīgāki, nekā bijām domājuši. Tā nu pagāja mūsu 9 naktis Kubā, dzīvojot kontrastu starp nabadzību un nesamērīgām cenām vidū. Kopumā jau tagad ir skaidrs, ka sociālisms tur kļūst arvien liberālāks. Ja grib iepazīt īsto kubiešu dzīvi, jābrauc ir bez plānošanas, nedzīvojot viesnīcā un iespējami drīz, jo diez vai ilgi arī tur viss paliks tāds, kāds ir tagad. Ja gribas izbaudīt Karību jūras skaistumu, silto laiku un komfortu, dzīvojot labā viesnīcā, vienlaicīgi iemetot acis arī kubiešu ikdienā, mierīgi var izvēlēties šo valsti un nebūsiet vīlušies. Atvest no turienes var rumu un cigārus. Suvenīru izvēle nabadzīga, tie pārsvarā visi tiek ražoti valsts rūpnīcās, tāpēc ir vienādi, slikti apstrādāti un neinteresanti. Vietējā rokdarbība tiek ierobežota, prakstiski neko ļoti oriģinālu atrast grūti, bet vēl var meklēt melno koraļu izstrādājumus (tie gan bieži ir viltojums un patiesībā izvest tos nedrīkst), kādas krellītes tirgū, gleznas, kas tipiskas Kubai. Pareizi – aizmirsu kafiju, kurā gan neko īpašu nesajutu, bet kubieši par to ir lepni. Rums katram pašam jāpagaršo un jāsaprot, kurš garšo – Havana Club, Santjago vai Caney. Vēl ir dažādi ruma liķieri, piemēram, līdzīgs Malibu, u.c. Rumu izvēloties princips viens – gaišais (pārsvarā 3 gadīgais) rums skaitās vissliktākais, domāts kokteiļiem, arī vislētākais. 5 gadīgs rums ir tumšāks un dārgāks, labs rums ir 7 gadīgs, tas arī ir vistumšākais un visdārgākais. Ir arī ilgāk izturētie rumi, kas varbūt aktuāli kolekcionāriem vai baudītājiem, bet, kā teica mūsu gids – jautrība ir viena no visiem...:)) Cigāru visas šķirnes tiek ražotas vienā rūpnīcā – visdārgākos mēs redzējām Cohiba (Čērčila iemīļotos cigārus), labi ir arī Romeo un Juljeta un vēl kaut kādi dzelteni. Īpaši iesaiņoti tiek ļoti dārgie cigāri – speciālās kārbās, smuki. Diski ar vietējo mūziku arī vienādās cenās gan viesnīcā, gan tirgū, gan veikalos. Iesaku kaut kā pārbaudīt, kā ir ierakstīts, mums visi pirktie diski ierakstīti sliktā kvalitātē. Laikam apmēram visu būšu uzrakstījusi – bildes manā galerijā, tur arī daži izsmeļošāki komentāri. Ja kāds grib kaut ko jautāt – droši, apmēram varu pastāstīt arī par viesnīcām Varadero – kādas tās ir un kuru labāk izvēlēties, ja esat izlēmuši baudīt komfortu. Tā nu atvaļinājuma laiks Brīvības salā ir beidzies, taksis sagaidīts un jābrauc vien prom uz lidostu. Taksistam, neraugoties uz to, ka radaru nav, mašīnai bija uzlikts ātruma ierobežojums, kas pretīgi pīkstēja katru reizi, kad tika pārsniegts atļautais ātrums, taču galā nonācām bez starpgadījumiem un ar normālu temperatūru salonā (puisis pārāk nepārcentās ar aukstuma taisīšanu). Tagad dienas gaismā varējām apskatīt lidostu, kas nosaukta par godu Hose Marti, tā celta 1998.gadā un nevar kliegt, ka būtu slikta. Smēķēšana gan atļauta (zīmes rāda, ka nav atļauta, bet tas nevienu neinteresē), tāpēc vakarā, kad izlido vairāki tālie reisi ar lielajām lidmašīnām, gaiss sevišķi svaigs nebija. Visā lidostā izkārti dažādu valstu karogi (arī amerikāņu!), Latvijas gan nemanījām. Atpakaļceļš ilga 28 stundas. Vairāk kā stundu kavēja reiss no Havannas uz Parīzi (tas pats Air France, tikai šoreiz patukšs, tā, ka varējām pagulēt pa 2 krēsliem), ko gaisā tā arī neatguvām, Parīzē mums palika tikai 4 stundas laika, tāpēc uz pilsētu nebraucām, notupējām lidostā. Lidojums Parīze – Amsterdama ilga tikai nepilnu stundu, starplaiks starp lidojumu Amsterdama – Rīga bija tikai pusstunda, taču, par brīnumu, čemodānus paspēja iekraut. Atgriešanās Rīgā, -1 grādā pēc +32 bija smaga...

Kuba - tālā Brīvības un kontrastu sala

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem