Ar bērniem uz Kosta del Sol, Granādu un Gibraltāru. www.lindatravel.lv

29.05.2014
25 min lasīšanai
131 foto

Šoreiz ceļojuma iniciators ir mūsu jaunākais dēliņš Reinis (3 g.v.), kurš ir “dzimis ceļotājs”- nemiera gars, braucējs, gājējs, kalnā kāpējs un visu citu aktivitāšu mīļotājs. Skatoties mūsu iepriekšējo gadu ceļojumu albūmus, Reinis vairākkārt ir izteicis vēlmi, ka viņš arī gribētu lidot ar lidmašīnu, kāpt kalnos, apmeklēt Zoo dārzus, peldēties Vidusjūrā u.t.t. Tad nu izlēmām, ka ir pienācis laiks doties kādā ceļojumā ar abiem puikām (Reinis- 3 g.v. un Markuss- 6 g.v.) uz Vidusjūru, un pateicoties iespējai iegādāties lētas Ryanair aviobiļetes uz Malagu tieši uz manas dzimšanas dienas laiku maija beigās, izvēle tika izdarīta par labu Saules Krastam (Costa del Sol) Andalūzijā.

Tā kā šis reģions jau ilgu laiku ir bijis man padomā kā daudzpusīgs un valdzinošs galamērķis, kuru noteikti gribētos apceļot, tad apskatāmo vietu plāniņš jau zināms un atliek vien visu detalizēti saplānot, lai ceļojumam atvēlētajās 6 dienās (neskaitot pārlidojumu dienas) redzētu un izbaudītu pēc iespējas vairāk, vienlaikus izklaidējot, bet pārlieku nenogurdinot bērnus. Vai izklausās pēc “neiespējamās misijas?” Nebūt ne! Izrādās, ka Andalūzijā tas ir pat ļoti iespējams :) Bet nu par piedzīvoto, redzēto un izbaudīto pēc kārtas:

20.05. Ceļā uz Malagu- Kosta del Sol “vārtiem” .

Pirmo ceļojuma dienu pavadām pārlidojumos ar Ryanair no Rīgas uz Londonu Stanstedu un tālāk pēc 4 stundu gaidīšanas no Londonas Stanstedas uz Malagu. Pirmais pārlidojums bērniem ir liels piedzīvojums, jo pēdējo reizi katrs no viņiem tika lidojis 1.5 gada vecumā un šo pieredzi vairs neatceras. Reinis paceļoties un nolaižoties stingri saņem manu roku- laikam jau nedaudz uztraucās, tomēr ar interesi skatās ārā pa iluminatoru un aktīvi apspriež ar mani redzēto, līdz paceļamies virs mākoņiem un tad jau īsti vairs nav ko vērot un bērnam kļūst garlaicīgi. Izpētījis Ryanair žurnālu, apēdis līdz paņemtās maizītes un riekstiņus, viņš samiegojas un aizmieg.

Londonas lidostā bērni laiku īsina spēlējoties ar līdzi paņemtajām Lego mantām. Savukārt pusdienās notiesājam līdzi paņemtās maizītes. Visnogurdinošākais ir pēdējais pārlidojums uz Malagu, jo pirmā sajūsma par lidošanu puikām jau pārgājusi un 3 stundas lidmašīnā izturēt grūti. Tomēr bērni turas varonīgi un īpaši nekašķējas. Kad beidzot 21:00 vakarā esam ielidojuši Malagā un saņēmuši savu jau iepriekš internetā norezervēto Ford Fiesta no vietējās Spānijas kompānijas RecordGo (277 eiro par auto ar bērnu sēdeklīšiem un pilno apdrošināšanu), puikas, lai gan ar interesi vēro palmas un kalnus, tomēr ātri aizmieg. Līdz mūsu norezervētajiem apartamentiem “Torrenueva Park” La Cala de Mijas kūrortā ir tikai nepilnas pusstundas brauciens no lidostas. Tomēr tad, kad beidzot atrodam tos sarežģīto ieliņu labirintā, ir jau tumša nakts un labi, ka kādi citi mūsu apartamentu viesnīcas apmeklētāji izstāsta mums kārtību, kādā noparkojams auto un atrodams mūsu dzīvoklis. Bērnus aizmigušus ieliekam plašā divu guļamistabu apartamenta (50 eiro par nakti) bērnu istabas gultās un viņi, tikai nākamā rītā pamodušies, saprot, ka beidzot ir Spānijā :)

21.05. Mana dzimšanas diena Malagā- pilsētā, kur senatnīgais satiekas ar mūsdienīgo.

Pirmās Kosta del Sol iepazīšanas dienas rīts mūs pamodina ar lietusgāzi un vēja brāzmām aiz loga. Negribīgi veram vaļā acis un redzam pelēkas debesis, kas mūs nepavisam neiepriecina. Varam tikai iztēloties, cik skaists saulainā laikā būtu skats pa mūsu apartamenta balkonu uz balto mājiņu apbūvēto pakalnu, Vidusjūru tālumā un zālāja ieskauto baseinu tepat zem mūsu logiem. Markuss gan ir priecīgs un secina: „Bija vērts uz šejieni atlidot. Tagad mums ir jauna mašīna un jauna superīga māja”. Jauki, ka bērns priecīgs, pat ja laiks nomācies un solītās peldes baseinā pagaidām izpaliek.

Labi, ka jau iepriekš esmu izpētījusi laika prognozes un noskaņojusies, ka mana dzimšanas diena Spānijā būs lietaina, tādēļ jau laikus esmu iegādājusies mums ieejas biļetes ar internetā pieejamo atlaidi uz Sea Life Benalmadena Aqvarium (38 eiro 2 pieaugušajiem un 2 bērniem), lai lietus gadījumā varam pavadīt laiku iekštelpās.

Kad ap 11:00 beidzot esam pabrokastojuši savā mājīgajā apartamentā un sapakojušies mašīnā, lai dotos uz akvāriju Benalmadenas kūrortā, lietus ir minējies, debesis jau nedaudz noskaidrojušās, taču pūš spēcīgs vējš, no kura uz nepilnām 2 stundām rodam patvērumu akvārija brīnumainajā zemūdens pasaulē.

Mūsu mazākais ceļotājs Reinis ar sajūsmas spiedzieniem skrien no viena akvārija uz otru un aizgrābti stāsta mums par to, kādas zivis tur var redzēt. Savukārt vecākais puika Markuss gluži tāpat kā gada vecumā, kad pirmo reizi bijām aizveduši viņu uz akvāriju (Hamburgā), no lielākajām zivīm baidās un paziņo, ka viņam sāpot vēders un vispār viņš gribot mājās. Ar lielu pierunāšanu izdodas panākt, ka viņš tomēr kopā ar mums dodas pastaigā pa akvāriju ieskautajām ejām, taču kad nonākam pie tuneļa, kur mūsu galvām aiz stikla pāri peld haizivis, Markuss stāv kā zemē ieaudzis un nevēlas iet šim tunelim cauri. Viņš baidoties, ka haizivis varētu sasist stiklu un sakost mūs…Tāds nu ir mūsu Markuss- pārlieku apdomīgs un piesardzīgs. Savukārt jaunākais, lai gan arī nedaudz baidās no haizivīm, tomēr ar sajūsmu skatās gan uz tām, gan uz rajām un citām lielajām zivīm, kas peld ap mums šajā zemūdens tunelī. Vēlāk Reinīts priecājas arī par ūdru barošanu, kuras laikā ūdri izrāda savas prasmes stāvēt uz pakaļkājām, apgriezties un prasīt barību. Ūdri nudien ir ļoti piemīlīgi un viņu barošana izvēršas par īstu šovu. Jāpiebilst, ka katru dienu noteiktos laikos var vērot ūdru, jūras zirdziņu un piraņu barošanu. Taču haizivju barošanu iespējams redzēt tikai otrdienās, ceturtdienās un sestdienās. Tādēļ to šoreiz neredzam, bet Markusam tas jebkurā gadījumā būtu par ekstrēmu ;)

Vēlāk vakarā, kad pārrunājam dienas iespaidus, Reinis saka, ka viņam visvairāk paticis akvārijs. Mums ar Jāni savukārt visvairāk akvārija pasākumā patīk mūsu trīsgadnieka sajūsma par zivīm un nūtrijām. Jo kas gan var būt labāks par neviltotu bērna priekuJ Jo paši līdzīgos akvārijos jau esam bijuši un šis, lai gan ir gana plašs un interesants, tomēr nav gluži tik iespaidīgs, lai mums pieaugušajiem izraisītu īpašu sajūsmu.

Iznākuši no Akvārija, pastaigājam pa Benalmadenas jahtu ostu Puerto deportivo, kas, pretēji daudzstāvu viesnīcām apbūvētajai kūrorta krastmalai, ir izveidota kā slēgts līcis, kuru ieskauj ļoti pievilcīgas nelielas gaiši dzelteni krāsotas dzīvojamās mājas un tūrismam paredzētās ēkas ar andalūziešu, arābu un indiešu arhitektūras iezīmēm. Ēkas atrodas ne tikai apkārt līcim, bet arī uz mākslīgi veidotām salām līča iekšpusē, kas savienotas ar tiltiņiem. Šī osta divas reizes esot ieguvusi Pasaulēs labākās ostas statusu. Un tiešām te ir patīkami pastaigāt pa promenādi, vērojot ne tikai dažādās jahtas, bet pat pirātu kuģus, kas īpaši sajūsmina mūsu puikas.

Benalmadenas jahtu osta Puerto deportivo

Tālāk braucam uz Malagu, jo, tā kā vēljoprojām pūš spēcīgs vējš, tad pludmales priekus jāatliek uz kādu citu dienu. Savukārt Malagā jebkurā gadījumā esam ieplānojuši apskatīt 8. gs. mauru celto nocietināto pils kompleksu- Alkasaba. Noliekam auto turpat 5 minūšu pastaigas attālumā no cietokšņa Malagas centrā (2.50 eiro par stundu) un, nopirkuši ieejas biļetes (2.20 eiro par pieaugušo un 0.60 eiro par bērnu) dodamies pastaigā uz nocietināto pili pa bruģētu taciņu, kas vijas augšup pa mūru ieskauto ziedošiem krūmiem un kokiem apstādīto kalna nogāzi. Īpaši mūs priecē ar violetiem ziediņiem nosētie džakarandas koki (jakaranda), kas Malagā redzami vai katrā skvēriņā un sniedz pilsētai īpašu šarmu. No cietokšņa mūriem varam pārredzēt Malagas ostmalu, promenādi, parkus un dārzus, kā arī romiešu amfiteātri un vēršu cīņām paredzēto Plaza de Torro arēnu, kas izceļas uz daudzstāvu ēku fona un padara pilsētas panorāmu acij tīkamāku.

Džakarandas koki ar violetajiem ziediņiem.

Mauru būvētā cietokšņa mūri ieskauj nelielu pili, kuras dārzus un iekšpagalmus rotā burvīgi apstādījumi un strūklakas.

Cietoksnis patīk ne tikai mums pieaugušajiem, bet arī puikām, taču kāpiens kalnā bērnus ir nogurdinājis, tādēļ nonākuši atpakaļ vecpilsētā, atvelkam elpu tepat pilsētas parkā, kur rādām bērniem milzu palmas, bambusu audzi un banānu kokus ar vēl negatavo banānu ķekariem. Te ir arī bērnu rotaļu laukums, ko puikas, protams, steidz izmēģināt, kamēr mēs uz soliņa koku paēna atpūtinām pilsētas bruģa nogurdinātās kājas.

Pēc atpūtas brīža, dodamies uz Malagas katedrāli, ko vietējie dēvējot par „vienrocīti”, jo tai ir uzbūvēts tikai viens no iecerētajiem diviem dvīņu torņiem. Taču tornis ir iespaidīgi augsts (100 m) un pati katedrāli arī aizņem veselu kvartālu vecpilsētā. Iekšā gan katedrālē neejam, jo par ieeju jāmaksā 5 eiro par personu, taču arī pastaiga ap katedrāli pa gājēju ieliņām, kuras atdzīvina ielu kafejnīcas, krāsainie māju logu slēģi un koka balkoniņi, ir gana jauka.

Malagas iepazīšanu pabeidzam ar pastaigu uz jahtu ostmalas promenādi Muelle, kur jaunākais puika nevar vien beigt jūsmot par milzīgajām miljardieru jahtām ar helikopteriem uz to jumtiem. Viņš arī noteikti vēloties ar tādu doties izbraukumā pa jūru. Mēs gan puiku pārliecinām, ka šodien laiks ir pārāk vējains un nav piemērots braucienam jūrā.

Meklēdami aizvēju, atrodam jauku itāļu restorānu- picēriju Mamma Mia turpat pie promenādes- ar skatu uz jahtām, milzu palmām un cietokšņa apjozto kalnu fonā. Nudien burvīga panorāma, kuru vēl skaistāku padara putojoša alus glāze un liela krāsnī cepta itāļu pica (6-9 eiro par picu). Nu kas var būt labāks par šo? :)

Abi ar Jāni secinām, ka Malaga mūs ir patīkami pārsteigusi, jo patiesībā gaidījām no tās daudz mazāk. Laikam tādēļ, ka pirmais iespaids par šo pilsētu mums radās pirms 8 gadiem braucot tai garām ceļā uz Maroku. Toreiz ievērojām tikai nomācošās daudzstāvu ēkas jūras krastā, taču izrādās, ka Malagai ir arī glīta vecpilsēta, romiešu amfiteātris, burvīgs cietoksnis, skaisti sakopti parki un dārzi un pils (Gibralfara), kuru gan šodien nepaguvām apskatīt. Tādēļ iespējams mēs vēl Malagā atgriezīsimies.

Vēl pa ceļam uz apartamentiem, iegriežamies kādā Andalūzijā bieži sastopamā supermārketā Mercadona, kur par 30 eiro iegādājam pārtiku tuvākajām pāris dienām. Šajā lielveikalā cenas ļoti pieņemamas, atšķirībā no cenām, piemēram, Benalmadenas jahtu ostas veikaliņos, kur par šādu pašu summu priekšpusdienā tikām iegādājuši pārtiku pusdienu piknikam.

Vakaru noslēdzam apartamentos našķējoties ar arbūzu un manu iecienīto crème brulé, ko Spānijā dēvē par Katalāņu krēmu- tas ir olu krēms ar karamelizēta cukura virsmu, kas pagatavots ar pienu, karsējot uz lēnas uguns māla trauciņos. Crema catalana no creme brulé atšķiras gan ar pagatavošanas veidu, gan ar pievienoto citrona miziņu un kanēli. Vietējie šo krēmu ļoti iecienījuši ne tikai Katalonijā, bet visā valstī. Pirmo reiz ar šo gardumu es saskāros Tenerifē, kad viesojāmies pie kāda katalonieša viņa vasaras mājā.

22.05. Pilsēta aizas malā- Ronda un žilbinošie baltie ciemi.

No rīta laiks ir daļēji mākoņains, ap + 17 grādus silts un vēljoprojām vējains. Apartamentu viesnīcas administrācijā noskaidroju, ka mūs interesējošajā šīs dienas izbraukuma galamērķī Rondā- pilsētiņā, kas atrodas 800 m. virs jūras līmeņa kalnos, šodien nelīs, lai gan būs brīžiem mākoņains un vēss. Nospriežam, ka galvenais, ka lietu nesola un ap 10:30 dodamies stundu garajā braucienā uz Rondu iekšzemē. Ceļš ved pāri kalniem un brauciens pa serpentīniem acīmredzot Markusam nepatīk, jo viņš atkal sūdzas par vēdersāpēm. Taču tās pazūd tiklīdz kā esam izkāpuši no mašīnas Rondā un pilsētas parkā Markuss ierauga baložus, pīles un zosis, ko steidzas pabarot ar līdzi paņemto maizi. Secinām, ka vēdersāpes puikam ir „uz nervu pamata”- acīmredzot par daudz uztraucošu situāciju bērnam, kurš vislabprātāk sēdētu mājās savā ierastajā drošajā vidē.

Ronda jau no pirmajiem tās iepazīšanas mirkļiem apbur mūs ar dabas un cilvēka veidotās harmoniskās ainavas šarmu- šo pilsētu divās daļās sadala 120 metrus dziļa aiza, ko stāvajās klintīs izgrauzusi maza upīte. Pilsētas abas daļas savieno Puento Nuevo (Jaunais tilts), kas, veidots no 3 arkām, majestātiski slejas pāri aizai. Vienā aizas pusē atrodas jaunā Rondas pilsēta, bet otrā- Rondas vecpilsēta, kas ir īsta idille balto mājiņu un šauro ieliņu romantikas cienītājiem. No tilta paveras burvīga ainava uz abām pilsētas pusēm un stāvajām klintīm. Vecpilsētas laukumu āra kafejnīcās ģitāristi spēlē romantiskas melodijas. Brīžiem spoži uzspīd saulīte un gribas nesteidzīgi izbaudīt katru Rondas vecpilsētas ieliņu un skvēriņu. Tādēļ dodamies laiskā pastaigā apkārt Rondas vecpilsētai, apskatot Jauno tiltu gan no vienas, gan otras puses. Nokāpjam arī pa stāvu taciņu tuvāk Gvadalevinas upītei, kura tilta pakājē veido ūdenskritumu. No šejienes mums paveras visvairāk fotografētais Rondas skats- dziļā aiza ar augstajām klinšu sienām un arkveida tilts pāri tai, bet augšā uz klintīm Rondas baltās mājiņas. Vēlāk puikas saka, ka tieši skats ar aizu un ūdenskritumu viņiem paticis visvairāk. Un vēl Markuss atzīst, ka ielu muzikanti patikuši.

Rondas Jaunais tilts pāri 150 m dziļajai upes aizai.

Arī otrpus tiltam iespējams doties pastaigā pa bruģētiem celiņiem aizas malā. Te paveras romantiskas ainavas uz apkārtējiem pakalniem ar zemnieku iekoptajiem laukiem un pārējiem diviem Rondas vecpilsētas tiltiem- Puento Romano (Romiešu tilts no Mauru laikiem) un Puente Viejo (Vecais tilts no 17. gadsmita).

Rondā iespējams apskatīt arī dažādus muzejus un vēsturisko māju iekšpagalmus, bet visur par ieeju prasa 3-4 eiro par personu. Izlemjam priecāties par tām žilbinošajām ainavām, ko varam vērot par brīvuJ Arī pusdienās neejam uz krodziņu, bet gan kādā no Rondas parkiem ar skatu uz tiltu pār aizu, sarīkojam sev pikniku ar līdzi paņemtajām maizītēm. Puikām jau šāda piknikošana patīk un arī putniņus Markuss pabaro ar maizīti.

Kad Rondā esam pavadījuši nedaudz vairāk par 3 stundām un šķietami visu skaistāko, ko var baudīt par brīvu, apskatījuši, braucam tālāk uz pāris baltajiem ciemiem (pueblos blancos) pa ceļam uz jūras piekrasti. Apskatām Algatocin, Gaucin un Casares ciemus, no kuriem pēdējais noteikti ir skaistākais, jo tā žilbinoši balto mājiņu puduris izvietojies pakalnā un virs ciema klintīs slejas pēc Jūlija Cēzara pavēles celtā cietokšņa drupas. Jāatzīst gan, ka skats uz Casares ciemu no panorāmas laukuma pie tūrisma informācijas centra pirms iebraukšanas Casares ir daudz iespaidīgāks nekā pastaiga pa pašu ciemu. Jo ciema ieliņas, lai gan romantiskas, tomēr ne ar ko īpaši neatšķiras no citu balto ciemu šaurajām ieliņām un laukumiem.

Tā kā ir jau 18:00 vakarā un puikas saguruši vēlas braukt uz savām “spāņu mājām”, tad dodamies stundu garajā braucienā atpakaļ uz La Cala de Mijas un vakaru pavadām uz apartamenta balkona mielojoties ar saldajiem ķiršiem un priecājoties par skaisto skatu uz jūru tālumā.

23.05. Draudzība ar lemūriem Selwo Aventura Zoo parkā un ar makaku pērtiķiem Gibraltārā.

Šorīt beidzot mūs pamodina saules stari un zilas debesis aiz loga. Pabrokastojuši un sagatavojušies dienai, dodamies ceļā uz Selwo Aventura Zoo dārzu, kura apskatei jau pirms nedēļas internetā esam iegādājušies ieejas biļetes par 55.60 eiro ģimenei, jo uz vietas tās pērkot, cena būtu ap 86 eiro mums četriem.

Selwo Aventura Zoo dārzs atrodas Esteponas pilsētas tuvumā, nepilnas stundas braucienā no mūsu apartamenta Cala de Mijas kūrortā. Atstājam auto pie ieejas parkā (3 eiro par parkingu par dienu) un dodamies iekšā īstā džungļu paradīzē ar palmām, banānkoku un bambusu audzēm, ar putnu dziesmām un ūdenskritumu tīkamo šalkoņu. Šī mazā pasaku zeme jau no pirmā brīža apbur ne tikai bērnus, bet arī mūs- vecākus. Ar nepacietību gaidām, kādus pārsteigumus šis parks mums sagādās.

Pie pašas parka ieejas noskatāmies gepardu barošanas šovu ar dzīvnieku kopējas stāstījumu par šiem pasaules ātrākajiem dzīvniekiem. Mani pārsteidz tas, ka gepardi ņaud gluži kā kaķi. Un, labi paēduši, tie šķiet nudien mīlīgi.

Tālāk dodamies aplūkot gibonus (pērtiķveidīgie), kas divatā skaidra un kāpelē pa speciāli viņiem iekārtotu rotaļu laukumu uz salas mākslīgi izveidota ezera vidū. Skats ir neierasts, jo giboni skraida šurpu turpu pāri tiltiņam uz divām kājām gluži kā cilvēkiJ

Tad mūsu pastaiga ved cauri putnu būrim, kur uz mākslīgi veidota ūdenskrituma klintīs sasēduši dažādi eksotiskie putni.

Tālāk dodamies cauri lemuru dārzam, kur lemurus var vērot ne tikai aiz žoga viņiem iekārtotā teritorijā, bet arī brīvi lēkājam mums apkārt un meklējot gardumus mūsu somās. Kāds no lemuriem apsēžas man blakus uz sola un ar ķepu pamanās izķeksēt man no rokas somiņas tukšu konfekšu paciņu. Kad saprot, ka tajā nekā nav, tad aplaiza ar savu pagaro mēli manu somu cerībā, ka varbūt tā ir garšīga ;) Mums, izņemot Markusu, šāda iepazīšanās ar lemuriem šķiet lieliskākais dienas notikums. Markuss gan no lemuriem baidās un drošības pēc iziet no lemuru teritorijas aiz žoga. Žēl, ka vecākais puika tik bailīgs. Jaunākais savukārt ir sajūsmā par lemuru izdarībām un vēlas ar tiem draudzēties un pabarot. Zīmes gan liecina, ka barot dzīvniekus nedrīkst, jo tie varot sāpīgi sakost. Drošības pēc paklausām norādēm, kaut arī šie mīlīgie dzīvnieciņi nemaz nešķiet agresīvi.

Lemuru aplenkumā Selwo Aventura Zoo dārzā.

Kad esam labu laiciņu priecājušies par randiņu ar lemuriem, dodamies tālāk pa taku, kas ieved mūs Putnu Kanjonā- īstā putnu paradīzē, kur zem tīkla, kas pārkārts pāri plašai kokiem apaugušai ielejai starp diviem pakalniem, mitinās visdažādākie putni- gulbji, pērļu vistas, ibizi, dzeltengalvji stārķi u.c. Putni te jūtas brīvi un brīžiem nolaižas pavisam tuvu mums uz tiltiņu un kāpņu margām. Izjūtas ir kā īstos džungļos nevis kā Zoo dārzā. Visapkārt skan putnu dziesmas un klaigas. Spoži spīd saule, zaļo koki un koši zied krūmi. Patiešām idilliska noskaņa, kuru var baudīt un priecāties kā lielie tā mazie.

Mūsu jaunākais ceļotājs gan nepacietīgs aicina mūs iet tālāk pretī jauniem piedzīvojumiem. Un te jau tie ir- nonākam Centrālajā ciematā, kur mūsu skatam paveras plaša ieleja ar žirafēm, ziloņiem, zebrām, begemotu, antilopēm un citiem zvēriem. Teritoriju ieskauj pakalni, starp kuriem izveidots garš koka tilts. Dzīvniekus varam aplūkot pavisam tuvu, ejot pa taciņām starp nožogojumiem.

Te tiekam uzaicināti arī uz ērgļu šovu (visi šovi parkā ir iekļauti biļetes cenā). Šova sākumā gan šķiet, ka tā arī neko neredzēsim, jo izrādes galvenie varoņi lidinās augstu virs mūsu galvām un nereaģē uz ērgļu dresētāju aicinājumiem uz maltīti. Tomēr pēc 10 minūšu gaidīšanas, beidzot redzam kā viens no ērgļiem ar iespaidīgu ātrumu metas lejā pie mums un pārlaidies metru pāri mūsu galvām, nolaižas uz dresētāja rokas, no kuras kāri pagrābj gaļas gabalu. Līdzīgi noskatāmies vēl vairāku citu ērgļu barošanu. Te par papildus 6 eiro iespējams arī ar ērgļiem nobildēties.

Par papildus naudiņu iespējams arī pašiem barot žirafes, vai doties safari braucienā, kura laikā gids stāstot par dzīvniekiem (par šo prieku gan jāpiemaksā papildus 15 eiro par personu, tādēļ iztiekam bez safari). Taču visus tos pašus dzīvniekus varam apskatīt arī pastaigā ar kājām. Un nejūtamies, ka būtu par maz redzējuši, jo kopumā parkā esam pavadījuši 4 stundas un jūtam, ka visi esam iespaidu pārpildīti un jau nedaudz saguruši, tādēļ braucam tālāk uz mūsu nākamo šīs dienas galamērķi- Gibraltāru.

Stundu garajā braucienā uz šo Lielbritānijas anklāvu, bērni paguļ dienas dusu un ap 16:00 mēs esam jau klāt pie Gibraltāra robežkontroles punkta. Auto atstājam Spānijas pusē, jo mūsu auto apdrošināšana nesedz bojājumu izmaksas, ja tie radušies kādā citā valstī, izņemot Spāniju. Tādēļ iekšā Gibraltārā ejam ar kājām, parādam savas pases robežkontroles punktā un tad dodamies 2.5 km garā pastaigā pa Gibraltāra galveno ielu (Main Street) cauri pilsētai līdz pacēlājam, lai ar gaisa vagoniņu uzbrauktu augšā Gibraltāra klintī.

Pati pilsēta man šķiet pārāk trokšņaina, netīra un arhitektūras ziņā ne pārāk interesanta. Galvenās ielas malās rindojas tax free veikali un angļu krogi. Bet nekā īpaši pievilcīga es šajā pilsētā nesaskatu.

Savukārt brauciens augšā klintī (26 GBP par ģimeni) ir piedzīvojums un makaku pērtiķi, kas uzlec uz gaisa vagoniņa kabīnes tiklīdz tā ir apstājusies gala pieturā, ir saviļņojošs pārsteigums.

Laicīgi gan tiekam brīdināti, lai paslēpjam visus ēdienus un saldos dzērienus somās, jo citādi pērtiķi var tos mums nozagt. Tā arī darām. Taču pretēji mūsu bažām, neviens pērtiķis pat neizrāda interesi par mūsu nesamajiem. Šķiet, ka viņi te tā pieraduši pie tūristiem, ka neliekas ne mazākajā mērā traucēti. Mazie makaki rotaļājas un plēšas viens ar otru. Makaku pārīši atbluso viens otru. Tēviņi nikni atņirdz zobus un dala teritorijas. Bet apmeklētājus neviens neņem vērā. Taču mums gan makaku rosība ir aizraujošākais notikums Gibraltāra apskates ietvaros. Tikai Markuss atkal bailīgi iekrampējies man rokā un sūdzas, ka nav gribējis pie pērtiķiem braukt. Toties Reinis pats uzvedās kā īsts makaks un klaigā un skraidelē pa pastaigu ceļu, kas ved no Gibraltāra pacēlāja augšējās pieturas pastaigā pa Gibraltāra dabas rezervātu. Skaistākais šajā pastaigā ir fascinējošais skats uz Gibraltāra klintīm, jūras šaurumu un Āfrikas kontinenta aprisēm tālumā aiz tā. Starp citu tieši Gibraltāra tālākajā punktā esot vieta, kur Eiropas un Āfrikas kontinenti atrodas vistuvāk viens otram.

Uz Gibraltāra klints. Fonā Āfrikas krasti.

Mēs gan līdz tālākajam punktam neejam, jo ir jau 19:00 vakarā un laiks domāt par mājup braukšanu, tādēļ izbaudījuši nelielu pastaigu pa Gibraltāra dabas rezervāta takām ar skatiem uz visām debess pusēm un makaku rotaļas, braucam ar gaisa vagoniņu atpakaļ uz pilsētu, kur ar 1. autobusu tiekam līdz tirgus laukumam (Market Place) un tad tālāk ar kājām līdz robežas kontrolei. Pa ceļam mums izdodas piedzīvot brīdi, kad Gibraltāra lidostā nosēžas lidmašīna un ceļš tiek slēgts gan auto braucējiem gan kājāmgājējiem. Puikas brīnās, kā tas var būt, ka lidmašīnas nosēžas uz ceļa, pa kuru mēs vēl pirms dažām stundām gājām pāri.

Vakaru noslēdzam ar nelielu pastaigu pa Porto Banus jahtu ostas molu ar skatu uz balti krāsoto ēku ieskauto promenādi, neskaitāmajām jahtiņām un kalniem to fonā. Saulrietus jūrā gan šeit nevar izbaudīt, jo saule nolaižas aiz kalniem, jūru tikai nedaudz iekrāsojot pasteļa rozā krāsā.

Taču ir ļoti interesanti vērot, ka bagātu vīru meklējumos dāmas ir uzvilkušas kurpes uz neiedomājami augstiem papēžiem, sapucējušās savās labākajās (un nereti arī īsākajās) kleitās un kopā ar draudzenēm dodas pastaigā pa ostmalas promenādi vai sēž restorānos, eksponējot savas slaidās kājas tā, lai visi garāmgājēji varētu tās aplūkot. Arī kungi uzvilkuši glaunus uzvalkus malko dzērienus krodziņos vai pastaigājas kopā ar elegantām dāmām. Ļoti atbilstoši Costa de Sol piekrastes dārgākā kūrorta statusam, ko iecienījuši bagātais “sabiedrības krējums”.

Mēs gan vakaru noslēdzam nevis ar pasēdēšanu kādā no dārgajiem ostmalas krodziņiem, bet ar maltīti McDonaldā, kas ģimenes maciņam ir daudz draudzīgāks (11 eiro) un par ko bērniem patiess prieksJ

24.05. Volejbols ar delfīniem un pastaigas pa klinšu parku.

Šo priekšpusdienu esam ieplānojuši pavadīt Selwo Marina delfinārijā, kuram jau iepriekš internetā esmu iegādājusies biļetes par 13.90 eiro par personu (bērniem un pieaugušiem viena internetā pirkto biļešu cena). Uz vietas parkā biļetes izmaksātu dārgāk, tādēļ iepriekš plānojot, iespējams ietaupīt. Selwo Marina delfinārijs atrodas Benalmadenas kūrortā, 20 min braucienā no mūsu apartamentiem.

Pēc brokastīm un rīta peldes apartamentu baseinā, 11:30 esam Selwo Marina, kur dodamies uz eksotisko putnu šovu, kura laikā izrādes vadītāji iepazīstina mūs ar Brazīlijas arām, papagaiļiem, kakadu un citiem apmācītiem putniem, kuri izpilda dažādus trikus- staigā pa virvi, atrod paslēptu barību, atdarina skaņas un citādi izklaidē apmeklētājus. Šovs ir interesants un 20 minūtes tajā paiet nemanot.

Tālāk 12:00 dodamies uz delfīnu un jūras lauvu šovu, kur varam vērot jūras lauvas „dziedāšanu” rokenrola stilā, kas īpaši sajūsmina Markusu. Tad seko delfīnu šovs, kurā piedalās 6 delfīni un 3 pasākuma vadītāji. Bērniem šovs patīk, jo viņi tādu redz pirmo reizi. Mums protams viss redzētais ir atkārtošanās, jo līdzīgus šovus esam vērojuši arī piemēram Tenerifes Loro parkā un citur. Taču vēl nebijis piedzīvojums un arī šīs dienas emocionālākais notikums man un droši vien arī bērniem, ir volejbola spēlēšana ar delfīniem, kas spontāni izvēršas pēc oficiālā šova beigām. Dresētāji iemet baseinā pie delfīniem vairākas lielas gumijas bumbas un delfīni tās ar galvu vai astēm cenšas izsviest ārpus baseina malas. Tie skatītāji, kas vēl nav aizgājuši no delfīnu baseinu teritorijas, iesaistās šajā bumbu mētāšanā. Arī es nespēju atturēties no vēlmes noķert kādu no bumbām un pamest to delfīniem atpakaļ baseinā. Tad, kad šāda saspēle ar kādu no delfīniem man tiešām izdodas, es aizraujos kā bērns un sajūsmā ķeru bumbu un metu atpakaļ delfīnam un tas atkal man un tā vairākas reizes pēc kārtas. Izjūtas neaprakstāmas- tik tuvā kontaktā es delfīnu nekad vēl iepriekš neesmu bijusi un tas tā aizrauj, ka nemaz nemanu, ka esmu ar savu ģimenīti palikusi pēdējā no apmeklētājiem, kas spēlējas ar delfīniem. Līdz šova vadītāja dod ziņu, ka nu jau delfīniem laiks atpūsties, lai gan viņa atzīst, ka man tiešām esot izdevies atrast kontaktu ar vienu no delfīniem :)

Uzspēlēju volejbolu ar delfīnu Selwo Marina Delfinārijā.

Pēc šī piedzīvojuma nolemju, ka kādā citā ceļojumā gribēšu pabūt vēl tuvāk delfīniem, peldot ar tiem kopā baseinā. Arī šeit tiek piedāvāts (par 60 eiro par personu) kopā ar citiem apmeklētājiem mazā grupā tuvāk iepazīt delfīnus, taču tas neietvertu peldēšanu ar tiem, bet tikai to tuvāku apskatīšanu, paglaudīšanu, sabučošanu. Šo piedzīvojumu izlemju atstāt uz citu reizi.

Vēl Selwo Marina delfinārijā apskatām pingvīnu māju, kur pingvīni peld pa baseinu un staigā par mākslīgajām klintīm un sniegu. Kā arī vēl redzam arī krokodilus, bruņurupučus un mazos pērtiķīšus. Taču jāatzīst, ka delfīnu šovs un iespēja pakontaktēties ar tiem pēc izrādes šeit ir iespaidīgākais notikums. Ne tikai man, bet arī puikām. Pat Markuss izbauda delfīnu šovu un nebūt nav nobijies no šiem draudzīgajiem dzīvniekiem.

Pēcpusdienā braucam uz El Torcall dabas parku Antequera ciema tuvumā apmēram stundas braucienā uz ziemeļiem no Benalmadenas. Šeit laiks ir vēsāks un daļēji mākoņains, toties šajā parkā ir iespējams doties pastaigās pa marķētām takām, kas ved cauri klinšu stabu labirintiem. Izvēlamies vidējā garuma taku (3.5 km), ko pieveicam 2 stundās. Brīžiem uzspīd saulīte un tad skats uz klinšu stabiem visapkārt ir pavisam priecīgs.

Puikas ir sajūsmā par šo klinšu parku un dūšīgi kopā ar mums kāpelē pa akmeņiem, ik pēc stundas ceturkšņa gan pieprasīdami atpūtu un ko padzeramu. Arī Markuss ir enerģijas pilns un apgalvo, ka pat gribētu kāpt klintīs, ne tikai iet pa iemītajām takām.

Stāstam puikām, kā jāuzvedas kalnos- kā pareizi jākāpj tajos, lieki netērējot enerģiju un neizmežģot kājas, ka pieklājīgi ir sveicināt pretimnākošos tūristus u.t.t. Un tad puikām amats rokā- katram pretimnācējam viņi priecīgi uzsauc „Olā”, par ko visi sajūsmā un atbild vai nu spāņu, franču, vācu vai kādā citā valodā. Tad nu mēs tulkojam savējiem, kā katrā valodā cilvēki sasveicinās.

Mēs esam patīkami pārsteigti, ka puikas tik varonīgi noiet visu taku bez īpašas sūdzēšanās par sagurumu, kaut gan kāpelēt nākas pietiekami- it īpaši jau mazajam Reinim, kuram katrs akmens, kuram jātiek pāri, ir kā mums liels klints bluķis. Bet Reinis nebeidz vien atkārtot, cik te ir forši, superīgi un ka tagad apkārt ir lielas, lielas klintis un mēs kāpsim augstu, augstu u.t.t.

Šis tiešām ir lielisks dabas parks, ko varētu pielīdzināt Čehu Paradīzei Prāgas tuvumā un kas ir pa spēkam kā lieliem, tā maziem.

Pēc pastaigas ap 18:30 braucam atpakaļ virzienā uz Malagu un vakaru noslēdzam ar šopingu lieliskā iepirkšanās centrā pavisam tuvu Malagas lidostai- Park Mayor. Šo lielveikalu, braucot uz saviem apartamentiem, tikām pamanījuši jau vienā no ceļojuma pirmajām dienām, jo ievērojām, ka te ir liels C&A veikals. Un tā kā parasti ceļojumos tieši šīs firmas veikalos mums izdodas iegādāties lieliskas drēbītes bērniem ar viņu iemīļotajiem multfilmu varoņiem, tad bērniem par prieku izlemjam iegriezties šajā veikalā, ļaujot puikām pašiem šoreiz izvēlēties sev drēbes. Tad nu mūsu mazie ceļotāji izvēlās sev spaidermenu, dusmīgo putnu un makvīnu krekliņus un šortus un mēs nopērkam arī sev jaunas maiciņas vasarai.

Vēl tikai pa šampanieša glāzei vakarā divatā uz mūsu apartamenta balkona ar skatu uz Vidusjūru, sarunas par to, ka šis ir mūsu pēdējais vakars šajā dzīvoklītī un ir žēl no tā braukt prom, jo šajā pusē it tik daudz ko darīt un izbaudīt kopā ar bērniem, ka te varētu pavadīt vēl vairākas dienas un garlaicīgi nebūtu- vēl varētu izbaudīt Tivoli World amerikāņu kalniņus un citas atrakcijas, apskatīt krokodilu dārzu, tauriņu māju, dinozauru parku, uzbraukt ar gaisa vagoniņu kalnā virs Benalmadenas kūrorta, aiziet uz flamenko šovu TipiTapa restorānā Fuengirolā, izbaudīt pludmales priekus u.t.t. Bet arī atlikušās divas ceļojuma dienas mums vēl sola piedzīvojumus- Granādā un Sierra Nevada kalnos.

25.05. Mauru arhitektūras pērles- Alhambras pils Granādā un skats uz sniegotajiem Sierra Nevada kalniem no Mirador de San Nicolas laukuma.

No rīta izrakstāmies no „sava Spānijas dzīvoklīša” (kā to jau iedēvējuši bērni) un dodamies 2 st. braucienā līdz Granādai un norezervētajai 4 zv. viesnīcai Granada Palace pilsētas tuvumā. Viesnīca izrādās tiešām iespaidīga un puikas ir par to vēl lielākā sajūsmā kā par iepriekšējo dzīvokli, jo viesnīca ir liela, 4 stāvos un no tās vestibila caur stiklotajām sienām paveras plaši skati uz Granādu un tās piepilsētām, kā arī uz Siera Nevada kalniem tālumā.

Arī mums ierādītais ģimenes numuriņš (50 eiro par nakti) ir plašs un ar skaistu skatu no arkveida loga, kas atgādina mums par to, ka esam Granādā – pilsētā, kuru uzcēluši mauri 8. g.s. Ilgi gan puikām neļauju priecāties par jauno mājvietu, jo mums ir jāpaspēj 14:30 ierasties Alhambras pilī un dārzos, jo esmu jau ļoti savlaicīgi- pāris mēnešus iepriekš nopirkusi biļetes Alhambras mājas lapā uz šo konkrēto dienu un laiku. Ja biļetes uz Nazare pili netiek savlaicīgi iegādātas, tad pēdējā brīdī tās visticamāk nebūtu iespējams nopirkt. Un tad mēs varētu aplūkot tikai Generalife dārzus pils tuvumā.

Tā nu braucam uz pili un, noparkojuši auto pie pils ieejas autostāvvietā (2 eiro par stundu), dodamies uz biļešu automātiem pa labi no pils galvenajiem ieejas vārtiem. Te biļešu automātos ir iespējams vai nu biļetes iegādāties, vai arī tās apstiprināt. Lai jau iepriekš iegādātās biļetes (17 eiro par pieaugušo) apstiprinātu, man jāievieto tā pati kredītkarte, ar kuru biļetes pirktas, automātā, kas rezervāciju apstiprina un izprintē 4 biļetes- arī katram bērnam pa biļetei, kaut gan par bērniem līdz 8 g.v. nav jāmaksā.

Tā nu laimīgi, lai gan nedaudz iespringuši, vai paspēsim, tiekam uz savu biļetēs norādīto laiku iekšā Nazare pilī, kas tiek uzskatīta par šī kompleksa „pērli” un kuru katru dienu apmeklē ap 6300 tūristu. Tieši tik ir maksimāli atļautais apmeklētāju skaits dienā un vairāk par 6300 biļetes netiek pārdotas. Tādēļ arī tās iesaka iegādāties savlaicīgi (vismaz mēnesi iepriekš).

Pati Nazare pils no ārpuses ne ar ko īpaši neizceļas, taču pils iekštelpas pārsteidz ar krāšņajiem mauru stila kokgriezumiem, grebumiem, flīzēm, arkām, kolonādēm, strūklakām un baseiniem.

Vienīgais trūkums, kas liedz šo pili patiešām izbaudīt, ir lielais apmeklētāju skaits, kas bremzē pastaigu un traucē fotografēšanu. Arī ar bērniem grūti pārvietoties un kaut ko patiešām apskatīt, kad telpās tik daudz cilvēku. Tādēļ Nazares pils, lai gan nenoliedzami skaista, uz mums atstāj mazāku iespaidu par Generalife vasaras dārziem pie pils. Te, plašajā sakoptajā dārzu teritorijā, cilvēku skaists vairs nešķiet tik nomācošs un ir iespējams brīdi pastaigāties, pasēdēt uz soliņiem un izbaudīt burvīgos skatus uz zaļojošām alejām, ziedošo rožu dobēm, strūklakām, dīķīšiem ar ūdensrozēm un zelta zivtiņām. Tam visam fonā lieliski skati uz Alhambras kompleksa ēkām, Granādas pilsētu un kalniem tālumā.

Kādā pasakaini skaistā vietā, ar pastkartītes skatu, uzrīkojam sev pikniku ar līdzi paņemtajām maizītēm, jo somas mums pilī neviens neliedz ienest un arī pret mūsu pikniku iebildumu nav.

Arī Generalife vasaras dārziem ir sava pils un, lai gan ne tik iespaidīga kā Nazare, arī tā valdzina ar kolonādēm apjoztajiem iekšpagalmiem, baseiniem un strūklakām.

Tā, laiski staigādami un baudīdami apkārtējo krāšņumu, esam Alhambras pilī un Generalife dārzos kopumā pavadījuši 2.5 stundas. Kad pārrunājam ar puikām, kas viņiem paticis pilī visvairāk, Markuss atbild, ka strūklakas, bet Reinis saka, ka viss bijis forši.

Pēc pils apskates braucam uz Albacin rajonu (Granādas vecpilsēta), lai izbaudīto panorāmas skatu no slavenā Mirador de San Nicolas skatu laukuma. Tas atrodas aptuveni 7 km no Alhambras pils ieejas, ja brauc ar auto. Un ar visu navigāciju ir visai sarežģīti uz šo skatu laukumu nokļūt, jo Granādas vecpilsētas ieliņas ir tik ļoti neregulāras, sazarotas un šauras, ka brīžiem mums šķiet, ka esam nevis uz automašīnām domāta ceļa, bet gan uz kazu takas. Tomēr laimīgi nokļūstam līdz kādam no stāvlaukumiem netālu no Saint Nicolas laukuma un dodamies pastaigā uz izslavēto skatu vietu. Laukuma tuvumā romantisku noskaņu rada kafejnīcās spēlējošie ģitāristi, kas burvīgi izpilda spāņu melodijas.

Skats no Mirador de San Nicolas skatu laukuma uz Alhambras pils kompleksu un Sierra Nevada kalniem.

Un te jau tas ir- skatu laukums, no kura panorāma, kas mums paveras, ir tiešām žilbinoši skaista- Granādas pilsēta ar zaļojošu dārzu ieskauto Alhambras un Generalife pilīm un sniegotajām Sierra Nevada kalnu virsotnēm to fonā. Tādu skatu gribas baudīt vēl un vēl. Vislabāk jau no kādas āra kafejnīcas vecpilsētas pakalnā. Taču, mums budžets ir ierobežots, tādēļ kādu brīdi priecājušies par skaisto panorāmu un nedaudz paklaiņojuši pa Albacin rajona balto māju šaurajām ieliņām, dodamies atpakaļ uz auto un braucam uz savu viesnīcu, kur vakaru noslēdzam ar relaksējošu atpūtu mūsu numuriņa džakuzi vannā.

26.05. Pastaiga pa Sierra Nevada kalniem no rīta un pelde Nerjas pludmalē pēcpusdienā.

Pēdējās ceļojuma dienas pirmo pusi esmu iecerējusi pavadīt dodoties pastaigā pa Sierra Nevada kalniem, tādēļ izrakstāmies no Granādas viesnīcas un, izbraukuši cauri La Zubia ciemam, braucam iekšā Sierra Nevada kalnu Nacionālajā parkā. Tālāk pabraucam garām Cumbres Verdes ciematam un tad turpinām 1.5 km braucienu pa zemes ceļu līdz nonākam pie restorāna Fuente del Heridero, no kura vēl nedaudz pabraucam kalnā līdz auto stāvvietai (ap 1000 m augstumā) un tad uzsākam pastaigu pa Boca de la Pesca kalnu taku, kas iesākumā ir asfaltēta, plata un līdzena, bet pēc pusstundas gājiena ceļš turpinās pa šauru kalnu taku, kas brīžiem vel kalnup, brīžiem lejup un sniedz iespēju izbaudīt īstu kalnu pārgājienu ar skaistām panorāmas ainavām ar sniegotajām Sierra Nevada kalnu virsotnēm tālumā (augstākās virsotnes šajos kalnos ir ap 3500 m).

Mūsu bērniem tas ir pirmais kalnu pārgājiens (pašiem ar savām kājām, nevis tētim uz muguras ķengursomā). Kad ceļš sāk vest pa stāvu taku augšup, lai pievarētu 400 m kāpumu līdz mūsu izvēlētajam galamērķim kalna galā- uguns novērošanas posteņa būdiņai 1518 m. augstumā, mazākais puika sāk čīkstēt, ka vairs nevarot paiet. Tad nu ik pēc 5 minūtēm apsēžamies uz akmeņiem, lai atpūstos, tomēr 2 stundu laikā esam sasnieguši galamērķi kalna galā un esam nogājuši 3.5 km. Nav jau daudz, bet priekš 3gadnieka un 6gadnieka, kas pirmo reizi kāpj kalnos, ir gana labi.

Virsotnē uzrīkojam sev pikniku, priecājoties par sniegoto kalnu, ieleju un klinšu ainavu. Tad 1.5 st. laikā pieveicam atpakaļ ceļu pa to pašu taku līdz savam auto. Ceļā vairākkārt sastopam kalnu buciņus, priecājamies par ziedošajām puķēm kalnu nogāzēs un par zilajām debesīm un saulaino dienu.

Vēl pēdējā ceļojuma dienā vēlamies paspēt izbaudīt peldi Vidusjūrā, tādēļ pēc kalnu pastaigas braucam 1.5 st. līdz kūrortpilsētai Nerjai. Puikas tikmēr pačuč pusdienas laiku, bet mēs priecājamies par krāšņajām kalnu ainavām, kas paveras no šosejas, kas ved gar Sierra Nevada kalnu grēdu no Granādas līdz piekrastei.

Nerjā noparkojam auto netālu no slavenā “Eiropas Balkona” un paņēmuši līdzi peldkostīmus un visu nepieciešamo piknikam, dodamies uz Kalanoadas pludmali (La Calahonda), kas ceļvežos minēta kā viena no skaistākajām pludmalēm Costa del Sol piekrastē, jo šeit milzīgi klints bluķi ieskauj piemīlīgu sīko oļu pludmalīti, kuras fonā rindojas Nerjas baltās mājiņas un virs kuras paceļas “Eiropas Balkons” - palmu ieskauta promenāde klints virsotnē, kas ir pilsētas iespaidīgākā skatu vieta. Pastaigu ceļš atrodas uz zemesraga, kas iestiepjas jūrā, atdalot Kalaondas pludmali no Kaletijas pludmales, kas ir vējaināka un mazāk populāra, spriežot pēc apmeklētāju daudzuma.

Brīdi baudījuši burvīgos skatus no Eiropas balkona, dodamies pa kāpnēm lejup uz pludmali, kas pievelk kā magnēts ar savām klintīm, gaišajiem oļiem un zaļi zilajiem Vidusjūras ūdeņiem. Tieši pelde jūrā ir tas, kas man šajā ceļojumā līdz šim ir pietrūcis, taču laiks lielākoties ir bijis pārlieku vējains un ne pietiekami karsts, lai būtu vēlme līst dzestrajā ūdenī. Taču šodien beidzot vējš ir nedaudz pierimis un saule karsē tik ļoti, ka puikas, novilkdami sandales, iekliedzas uzkāpdami uz sakarsētajiem oļiem.

Tad nu esmu apņēmības pilna atklāt peldsezonu kā jau ierasts katru gadu- Vidusjūrā. Taču jāatzīst, ka tik aukstu ūdeni atceros baudījusi tikai Kiprā aprīļa beigās. Maija otrajā pusē visur citur Vidusjūrā vienmēr ir šķitis nedaudz siltāks ūdens. Tad nu drebinādamās un ar pamatīgu zosādu, tomēr saņemos un ļaujos dzidrā ūdens viļņiem. Taču pat pēc 10 minūšu peldes, nav kļuvis daudz siltāks un šķiet, ka līdzīgas izjūtas ir arī citiem atpūtniekiem, jo ne vairāk kā 5 cilvēki. Pārējie sauļojas un bauda skaisto ainavu.

Tomēr esmu gandarīta, ka peldsezonu esmu atklājusi. Puikas gan no peldes atsakās, bet labprāt spēlējas ar viļņiem un met akmentiņus jūrā. Tā mēs pavadām pāris laiskas stundas pie jūras, sauļodamies, mielodamies ar spāņu zemenēm un svaigu kraukšķīgu baltmaizi, ceļot oļu pilis un vērojot ainavu.

Tad dodamies uz restorānu turpat uz Eiropas Balkona, lai saskandinātu glāzes par izdevušos ģimenes ceļojumu un ar vakariņu maltīti atzīmētu mūsu pēdējo vakaru Spānijā.

Es pasūtu Spānijas slavenāko ēdienu- paelju, kura galvenā sastāvdaļa ir rīsi ar dažādām piedevām ( izvēlos dārzeņu paelju, 7.50 eiro). Ēdiena nosaukums „paleja” cēlies no plakanās, apaļās metāla pannas, kurā ēdiens tiek gatavots un uz kuras vēl karsts tiek pasniegts galdā. Mana veģetārā paelja sastāv no rīsu, zaļo zirnīšu, saldās paprikas un artišoku maisījuma, kas, lēnām pagatavots uz uguns, veido lielisku garšas buķeti.

Tā, ieturēdami vakariņas un priecādamies par jūras zilgmi Eiropas Balkona balsināto kolonāžu fonā, pārrunājam spilgtākos ceļojuma iespaidus. Puikas stāsta, ka viņiem visvairāk patikuši apartamenti, kuros mēdz dzīvojām Cala de la Mijas kūrortā un viesnīca Granādā ar stikloto vestibilu ar plašajiem skatiem uz pilsētu. Vēl viņiem ļoti patikuši delfīni, dziedošais jūras lauva un eksotiskie putni Delfinārijā. Kā arī pastaiga pa El Torkal klinšu parku.

Arī es šajā ceļojumā, pārsteidzošā kārtā, spilgtākās emocijas piedzīvoju tieši saskarsmē ar dzīvniekiem- spēlējot volejbolu ar delfīniem Selwo Marina parkā, esot pavisam tuvu lemuriem Selwo Aventura Zoo un izbaudot pērtiķu (makaku) klātbūtni Gibraltārā. Protams arī dabas skaistums kalnos un pie jūras mani nav atstājis vienaldzīgu, un burvīgās mauru arhitektūras pērles- Alhambra un Malagas cietoksnis ir valdzinājušas ar savu filigrāno arhitektūru un romantiskajiem, strūklakām rotātajiem, iekšpagalmiem. Savukārt Ronda man ir iekritusi sirdī ar savu nepārspējamo atrašanās vietu aizas malā. Un, protams, žilbinošie baltie ciemi ar šaurajām ieliņām, puķu podiem un apgleznotiem māla šķīvjiem rotātajiem balkoniem un iekšpagalmiem. Un, protams, apelsīnu koki, palmas, banānu koki, violetās džakarandas, smaržojošie jasmīni, Ķīnas rozes un oleandri, bez kuriem nav iedomājama Andalūzijas ainava.

Ir patiešām žēl, ka mums ir bijušas tikai 6 dienas, kurās šo skaistumu baudīt, jo Andalūzijā būtu vēl tik daudz ko redzēt. Manuprāt, šis ir viens no piemērotākajiem ceļojumu galamērķiem tieši atpūtai ar bērniem, jo pret bērniem te izturas draudzīgi un par viņu izklaidi ir padomāts visos iespējamos veidos. Kā pierādījums tam ir atziņa, kuru mums ceļojuma pēdējā dienā pavēsta jaunākais dēliņš - “es Spānijā gribētu pavadīt vēl 100 dienas!!!” :)