Peru. Ekonomiskais variants " ņe do slaboņervnih"

Žigimants fon Krēsliņš 27.05.2014 73 min lasīšanai 56 foto

Tālais ceļš sākās Rīgas lidostā. Pa skaļruni paziņo, ka sākās iekāpšana. Iekāpšana nesākās vēl labu pusstundu. Meitenes zaļajās vestēs apspriež lūpu krāsas īpatnības un priekšrocības, bet acīmredzami nevar vienoties par favorītu. Cilvēki tā kā gribētu tikt iekšā lidmašīnā, bet nevar- dāmām ir jāpapļāpā. Patiesībā ļoti krīt uz nerviem, īpaši, ja ir paziņots, ka iekāpšana sākusies. Tikmēr ir sastājusies pieklājīga rindiņa un aizņemam visas trepes. Beidzot laikam nolēmušas, ka nu ir gana, jaunkundzes sāk pārbaudīt biļetes un laist iekšā lidmašīnā. Pirmie tiek palaisti tie, kuri savas muļķības vai nezināšanas pēc ir reģistrējušies tā sauktajam “ priority boarding”. Reālajā dzīvē tas izskatās tā- ja lido ar Ryanair, tevi palaiž 10 sekundes pa priekšu pārējiem. Nu ķipa, tu iegūsti iespēju ātrāk aiziet līdz lidmašīnai un ieņemt labākās vietas, jo reāli visi sēž kur grib. Protams, par šo ekstru ir jāmaksā.

Tātad prioritārie lepni aizsoļo garām rindai un dodas uz iekāpšanu. Kamēr cienītie ir tikuši līdz trapam, tos jau ir apdzinuši ātrākie no neprioritārajiem. Secinājums- priority boarding nafig nav vajadzīgs. Apkalpe, kā izskatās, pirms lidojuma ir vilkuši kāsi, jo salonā vēdī viegls brīnumzāles aromāts un stjuartes ir lieliskā garastāvoklī un ķiķina vienā laidā.

Nosēžamies Stanstedas lidostā. Pie lidostas izbūves acīmredzami ir strādājuši gan angļi, gan mūsu mazie brāļi no Ķīnas. Ejot pa garajiem koridoriem var redzēt augstuma atšķirības. Vietām griesti ir normāli, vietām knapi divus metrus augsti un man jāiet viegli salīkušam. Interesanti kā te pārvietojās basketbola komanda?

Man vajadzētu atrast National Express busu, kam savukārt vajadzētu mani nogādāt uz Hītrovas lidostu, no kurienes sāktos mans ceļš pāri okeānam. Starp citu brauciens ar autobusu no vienas lidostas uz otru Londonā maksā dārgāk nekā lidojums Rīga- Londona.

Problēma slēpjas apstāklī, ka neviens īsti nezina no kurienes pieminētie autobusi atiet. Pieturu man uzrāda, bet tieši no kuras platformas nevienam nav poņas. Arī džekiņi, kas te laikam skaitās tādi kā atbildīgie, taisa lielas acis un saka, ka nav ne jausmas. Es varot painteresēties ofisā, kas ir tepat ap stūri. Diezgan skeptiski dodos uz ofisu, jo pulkstenis rāda akurāt 23:00. Ofiss ir vaļā. Tur man laipni paskaidro, ka autobusi atiet no 20 platformas. Prasu vai man obligāti jāgaida 1:40 kad ir mans autobuss, vai varu arī braukt ar nākamo. Bez problēmām varot braukt ar nākamo. Un kad ir nākamais? 1:40. Paldies, skaidrs. Onkulis neko gudru nepateica, toties onkulis pajokoja.

Autobuss ir precīzi laikā. Mēs esam 3 braucēji. Abi pārējie laikam ir angļi vai kaut kādi jocīgie, jo lai arī abi ir nepazīstami, sēž viens otram blakus. Kā rakstīts biļetē. Patrioti. Es gan pa ērto izliekos pa visiem iespējamajiem sēdekļiem. Vadītājs gan murgo kaut ko par sprādzēšanos, bet es izliekos par meksikāni un neko nesaprotu.

Brauciens ilgst akurāt stundu un 35 minūtes. Ja kādam ir ideja brauciena laikā apskatīt Londonu, tad nāksies apbēdināt- no Londonas var redzēt aptuveni tikpat daudz cik no Vecrīgas, atrodoties Imantā.

Hītrovas 3 termināls ir pilnīgi tukšs. 15 minūtes lepni soļoju līdz terminālam un tad apmēram tikpat ilgi pa terminālu. Nevienas dzīvas dvēseles. Interesanti. Īsinot laiku pieslēdzos internetam. Tāda iespēja ir akurāt uz 45 minūtēm. Līdz lidojumam vēl kaudze ar laiku. Mēģinu pagulēt. Īsti nesanāk. Tā kaut kā grozoties un ņemoties pienāk rīts.

17/01/

Pamazām sarodas cilvēki un ap sešiem no rīta cilvēki mudž kā skudru pūznī. Lai pakavētu laiku, mēģinu reģistrēties lidojumam izmantojot automātu. Tas ieraudzījis manu pasi sāk kviekt un raksta, ka drīzāk viņš sāks izsniegt coca colu, nekā piereģistrēs mani lidojumam. Lai tik es ejot reģistrēties pie kasēm.

Pie kasēm mani piereģistrē. No sākuma gan sīki un smalki izprašņā kāpēc es lidoju uz ASV. Vai esmu sodīts, vai meklēju darbu un tamlīdzīgas muļķības. Reāli sāk kaitināt. Vai man ir ESTA? ESTA ir ASV izdomājums kā no jums legāli iekasēt naudu par ierašanos sapņu zemē. ESTA maksā 14 dolāri un ir derīga laikam uz gadu. To var aizpildīt internetā un atbildēt uz visiem šiem pašiem tizlajiem jautājumiem. Protams, jāsamaksā jau pieminētie 14 dolāri. Un nav svarīgi vai plāno piedzerties Ņujorkas centrālparkā, vai vienkārši šķērso ASV tranzītā pat neizejot no lidostas, ESTA ir vajadzīga. Un pilnīgi vienalga, ka starp valstīm ir bezvīzu režīms.

Nezinu kurš ir šīs ģeniālās idejas autors, bet iekāpšana American Airlines lidaparātā līdzinās pornogrāfijai. Pirmie kāpj iekšā biznesa klases pasažieri, un pirmās klases pasažieri. Kad cilvēku pūlis ir normāli sajaucies, tante skaļrunī sauc, ka pirmā klase nav biznesa klase, tāpēc pirmajai klasei ir jāpagaida. Cilvēki stumdoties ieņem jaunas pozīcijas. Kaut kur pa vidu parādās cilvēks ratiņkrēslā un kaut ko skaļi rukšķot, kā krievu tanks 45ajā, izlaužas cauri visai rindai. Iestājās neliels apjukums, jo īsti nevar saprast kas ir pirmais- invalīds vai krutie. Lai situāciju padarītu vēl interesantāku, pa skaļruni paziņo, ka nu var sākt gatavoties pirmā un otrā grupa. Vat e fak? Kādas vēl grupas? Pēc asinsgrupām kāpj? Man nultā, ko man darīt? Izrādās, ka biļetes stūrī ir norādīts kuras grupas pasažieris tu esi un visa šī procedūra ir domāta lai atvieglotu iekāpšanu lidmašīnā! Mans ir konkrēti uz dirsas. Jā šis ir vienkāršotais veids, es pat negribu zināt kāds ir sarežģītais.

Pirmā un otrā grupa draudzīgā barā, laužas cauri ne mazajam pūlim, un atskan paziņojums, ka nu var nākt arī trešā grupa. Piebildīšu, ka joprojām kāpj iekšā arī biznesa cilvēki. Sākās konkrēts hardcore porno. Man sāk palikt interesanti kurā brīdī šī karnevāla vadītāja dabūs pa purnu, jo nu jau pukst pilnīgi visi cilvēki. Laikam nolēmusi, ka ja jau dabūs pa muti, tad vismaz ar mūziku, komiķe zaļajā vestītē paziņo, ka var nākt arī ceturtā grupa. Viss jau būtu labi, ja nedzītu prom tos cilvēkus, kas ir iemaldījušies pa vidu starp citām grupām.

Te pēkšņi vietējā Baiba Sipeniece pamana, ka stūrī stāv māte ar bērnu un nobāl- kā tā, pasažieri ar bērniem taču drīkst nākt bez rindas. Turklāt abi bēdu brāļi ir melnie. Tas taču ir pilnīgs rasisms! Vecā pa mikrofonu sāk baurot, ka pasažieriem ar bērniem ir prioritārā iekāpšana. Abiem melnajiem gan tas ir pie dirsas, jo ar lielu interesi šamējie mēģina no snikeru automāta dabūt laikā riekstiņus. Vēl aptuveni 150 cilvēku stāv un gaida kamēr saules brāļi atvilksies līdz ieejai. Mazais beidzot ir dabūjis riekstiņus un vīlies paziņo- “ Mommy, i dont like spicy” ( Mamīt, man negaršo asie). Nu, bet kādas problēmas? Mammīte nopirks citus. Tūlīt mammīte dabūs naudu no maka, kas ir iebāzts somā, kas ir iekšā lielajā somā un nopirks. Gaisā jūtama spriedze. Baiba Sipeniece ir apjukusi un rasistiski sāk laist iekšā visus pēc kārtas. Piecu minūšu laikā visi ir sakāpuši.

Lidmašīna ir milzīga. Bet ja nelido biznesa klasē, tad tas pats Ryanair vien ir. Varbūt ir 10 cm lielāka atstarpe starp krēsliem, bet nekāds dižais komforts nav. Vienīgi dod ēst un var pa mazo ekrāniņu paskatīties kādu filmu vai paklausīties mūziku.

Lidojums uz Dallasu aizņem 10 stundas. Cenšos pagulēt, bet nesanāk. Dallasa sagaida ar +12 grādiem un milzīgu rindu, kas gaida uz robežkontroli. Izstāvot rindu paiet vesela stunda. Robežsargs, kas nenormāli līdzīgs Simpsonam, ilgi groza rokās manu pasi, liek skatīties kamerā un pa vienam likt pirkstus pie skanera. Ļoti niez mēle uzjautāt vai nevajag gadījumā pie reizes uzlikt arī locekli, tā teikt drošībai, bet saprotu, ka šo manu labās gribas žestu var arī nenovērtēt.

Lai Dallasas lidostā pavadītais laiks būtu neaizmirstams ir izdomāta atrakcija Saņem somu, atdod somu”. Respektīvi, somas tiek iečekotas tikai līdz ASV. Tad viņa ir jāsagaida un jāatdod atpakaļ akurāt aiz stūra. Vienkārši ideāls brīvā laika pavadīšanas veids. Varētu būt īpaši novērtēts no to pasažieru puses, kas kavē nākamo lidojumu. Es nekavēju un izbaudu idiotisma mirkli.

ASV robežkontrole ir liela Leonardo Da Vinči fani. Visiem, kas dodas tālāk ir jāiziet cauri stikla būrim, kurā jātēlo Vītruvija cilvēks. Proti, kājas jāizplēš plaši un uz sāniem jāizstiepj rokas. Tad var doties tālāk. Ar norunu, ka pie tevis neko neatrod. Pie manis atrada vecu tramvaja talonu un tāpēc Homeland security pārstāvis man vēlreiz skaidro, ka bija rīkojums izņemt no kabatām visu. Es gan oponēju, ka šo čeku es pat nepamanīju, un kādu gan, pie velna, ļaunumu šis sūda papīra gabaliņš var nodarīt, bet robiņš ir pastulbs un trešo reizi monotoni atkārto savu sakāmo, ko laikam no galvas iekalis eksāmenu laikā.

Laimīgi esmu ticis cauri drošības pārbaudēm un jūtos nopelnījis vienu magnētiņu. Mani atkal gaida mazs aplauziens, jo izrādās, ka precēm nav norādīta cena ar PVN. Tā kā vismaz Dallasas lidostā iepērkoties, droši varat galvā pierēķināt vēl 14% PVN.

Lidojums uz Limu notiek ar vareni vecu lidmašīnu. Uz visu salonu ir veseli četri televizori un apkalpe pati izdomā kādu filmu visiem rādīt. Var dabūt austiņas, lai var sekot līdzi galveno varoņu sarunām. Tā kā personāži saziņai izmanto spāņu valodu, man atliek tikai viena opcija- gulēt. Un tā visas septiņas lidojuma stundas es pavadu guļot, kas patiesībā bija jauks pasākums. Mazliet mani pagūst iztracināt latino paskata čalītis, kas regulāri maina vietu un nolaiž krēslus. Lidmašīna ir faktiski tukša, un vietas ir cik uziet, bet vecajam mērglim, redz, vajag apsēsties tieši man priekšā un nolaist abus krēslus. Tas vēl nebūtu nekas, ja viņš 10 minūtes pameditējis, nepieceltos un nemainītu savu dislokācijas vietu. Tikko viņš ir pazudis, es atkal paceļu krēslus, jo man spiež kājas nolaistā veidā. Paiet stundiņa un latinos ir atpakaļ ar veco triku. Tas turpinās vēl divas reizes, un ja tagad ar vēsu galvu paskatās atpakaļ, man pat grūti pateikt kāpēc cienītais nedabūja pa seju. Laikam biju pārāk noguris.

Limā viss notiek ātri. Zīmodziņš pasē (latviešiem vīza nav vajadzīga), bez stulbiem jautājumiem. Soma atbrauc vienam no pirmajiem un 1.es izeju Limas naktī. Ir 24 grādi un bezgaiss. Mani sagaida Mauricio ar ģimeni. Kas ir Mauricio? Labs jautājums. Pirms braukšanas uz Limu, facebook uzrunāju pāris cilvēkus lai man izstāsta kā īstenībā notiek lietas šajā valstī, un Mauricio bija viens no tiem kas atsaucās. Sarakstoties, viņš piedāvāja palikt pie viņa pāris dienas, ko es labprāt izmantoju.

18.01.

No rīta esmu augšā jau 7. Mauricio iet uz darbu, bet lai man nebūtu garlaicīgi, ir sarunāts draugs, vārdā Rejs, kurš mani dienas garumā izklaidēs. Rejs runā angliski tikai mazliet labāk nekā es spāniski, bet es to uztveru kā plusu- abi varēsim patrenēties.

Rejs prasa vai es gribu iet uz ( nosaukums ko es nesaprotu). Protams! Mans sapnis ir redzēt šo vietu. No sākuma man vajag samainīt naudu, tāpēc dodamies uz netālu esošu supermārketu ar kaķisku nosaukumu- Minka. Lētākā un iecienītākā pārvietošanās ir mikriņi, kas tiek saukti par collectivos. Collectivos mēdz būt dažādi. Ir jaunāki, ir vecāki. Bet, šķiet, no tiem, kurus es redzēju, neviens nebija jaunāks par 20 gadiem. Vecāko vecumu man pat ir bail minēt. Izskatās, ka daži pēdējo reizi apskatē bijuši vēl kopā ar karietēm. Toties cena ir demokrātiska- 1 sole. Kas mūsu naudā ir aptuveni 20 santīmi.

Busiņa ekipāža sastāv no vadītāja un iekšā rāvēja. Darbība notiek sekojoši. Ar atvērtiem logiem, un bieži arī atvērtām durvīm, pa pilsētu nesas collectivos. Nepārtraukti tiek mainīta trajektorija, jo jāapdzen taču citi collectivos, un attiecīgi jāmēģina aizmukt no tiem, kas mēģina apdzīt tevi. No busiņa ir izkāries iekšā rāvējs, kas meklē potenciālos braucējus, un nepārtraukti skaļi sauc pieturas. Kur tad collectivos apstājās? Da jebkur. Atliek pamāt ar roku. Da labi, ko tur māt, pietiek tā uzmanīgāk paskatīties uz viņu, un busiņš nometīs pa bremzēm kaut prezidenta kortežas priekšā. Nereti collectivos apstājās arī pie pilnīgi neitrāliem gājējiem un cenšas ievilināt arī tos. Bet brauciens ir tā vērts- ātri un atvēsinoši.

Ar naudas maiņu nodarbojas bankas, puslegāli naudas apmaiņas punkti un nelegāļi. Var, protams, mainīt pie nelegāļiem ( viņi nav jāmeklē, viņi atrod tevi), bet tā noteikti nav labākā opcija, jo nav garantija, ka tev netiks iesmērēta viltota nauda, vai netiksi smalki apčakarēts.

Es izvēlos apmaiņas punktu un pieļauju pirmo kļūdu šai zemē, iedodu savus 300 dolārus, tos nepārskatījis, turklāt pasniedzu tos aiz stikla. Tā nedrīkst darīt. Ir cilvēkam redzot jāpārskaita savā pusē un tikai tad var dot. Sieviete aiz stikla saskaita 290. Es varu nozvērēt, ka tur bija 300. Esmu pārskaitījis vairākas reizes un nauda tika turēta drošā vietā. Tur pavisam noteikti ir 300. Tante saka 290. Prasu pārskaitīt. Atkal sanāk 290. Viņa paskatās man sejā un ierauga tuvāko nākotni- mana dūre triecoties stiklā. Man acīs tiešām ir rakstīts- vai nu atrodi 10 dolārus, vai es būšu tas, kurš pirmais uzmetīs trīs saujas smilšu uz svaiga kapa. Un tavu brīnumu, nauda atrodas. Bija netīšām nokritusi uz grīdas…

1 zaļais ir 2.77 soles. Nauda ir smuka, bet populārākās 10 sole banknotes ir ļoti novazātas, tomēr ne reizi nebija problēmas, kad kāds tās nebūtu pieņēmis.

Dodamies uz pieturu. Tā sagadās, ka vienlaikus piebrauc 4 collectivos un sākas cīņa par pasažieri, vecāku kundzīti. Cik var noprast, tad visi busiņi brauc akurāt tur, kur kundze vēlas. Pāris sekundes iet vaļā PR kampaņa, kāpēc jāizvēlas tieši mans buss, bet redzot, ka kundzīte ir apjukusi, drosmīgākais no iekšā rāvējiem paņem kundzi aiz rokas un stumj busā. Šoferis dod pa pedāļiem un nabaga tantuks gandrīz norauj uz mutes, jo tā pa īstam nepaguva iecelt busiņā pat vienu kāju. Tādi mīkstie nevienam busiņam nav vajadzīgi- visi četri taurēdami, atstādami aiz sevis dūmu mākoni, dodas dragreisā. Domāju, ka tantuks tūlīt papildinās manu spāņu vārdiņu krājumu, bet viņa ir mierīgāka par admirāli Nelsonu Trafalgāras kaujā. Laikam ne pirmā reize.

Savā busā iekāpjam bez piedzīvojumiem un mūsu ceļš ved uz vecu nocietinājumu sistēmu. Kā izrādās ekskursija ir uz šejieni. Pie ieejas stāv četras meitenes ar automātiem , kuras drešē apmēram 1.30 cm garš tusnītis militārā formā.

Jāpērk biļetes. Biļete maksā 10 soles ja izskaties pēc peruāņa, un 15 ja neizskaties. Mēģinu izlikties par vietējo, bet nesanāk. Laikam jau augums, kas ir vismaz par 30 cm garāks par jebkuru no apkārtējiem mani nodod, jo, manuprāt, buenas dias es pateicu bez akcenta. Cenā ietilpst 10 minūšu gara filma spāniski un vazāšanās spāniski runājošam gidam. Cietoksnis ir liels un dažas vietas bija patiešām interesantas. Dažādi eksponāti, gan inku kareivji kaujas tērpos, gan slavenu ģenerāļu bistes, gan kaujas tehnika.

. Žēl vienīgi, ka nesapratu spāniski, jo rādās, ka stāstījums bija interesants. Rejs gan izmisīgi mēģina tulkot, bet tas ir pilnīgs bezcers. Cik varēja noprast no tā, ko es dzirdēju, Peru ir diezgan naski uz karošanu un divreiz nav jālūdzas lai izmestu pūku. Par Peru karošanas iemaņām un gadiem daudz nav jēgas rakstīt, jo informācija pārpārēm ir atrodama internetā. Īsumā var pateikt, ka Peru ir iesaistījusies konfliktos Vismaz pāris reizes gadsimtā, gan karojot pilsoņu karos, gan noslēdzot alianses, gan aizstāvot savu kaimiņu Bolīviju. Karš, kurš joprojām ir tautas atmiņā ir 1879 gada konflikts ar Čīli. Kur peruāņi dabūja pa mizu, tā teikt, ne pa tēmu. Čīlieši godīgi bija izdomājuši uzkauties ar bolīviešiem, bet pēdējie pirms tam bija paguvuši noslēgt savienību ar peruāņiem. Un lai arī Peru centās konfliktu risināt miera ceļā, Čīle ar devīzi- “ Ja jau karojam, tad, davai, pa nopietnam” piesaka karu Peru un okupē lielu daļu teritorijas, ieskaitot galvaspilsētu. Lai arī militārs konflikts noslēdzas ar mieru 1883 gadā, daži jautājumi ir neatrisināti vēl šobaltdien, un abu nāciju starpā nevalda pārāk draudzīgas attiecības.

1941 gadā nabaga peruāņi sajutās mazliet apbižoti- kā tā var, pus pasaule karo, a mēs te degunus urbinām, davai kādam uzbrūkam! Par kādu tika izraudzīta Ekvadora, mazākā no kaimiņvalstīm. Nav taču prāta darbs karot ar Brazīliju! Karš izcēlās īsti nezināms par ko. Peruāņi apsūdz Ekvadoru robežu pārkāpumos, ekvadorieši to pašu saka par peruāņiem. Lai pierādītu kurš te ir boss, Peru armija iebruka Ekvadorā un okupēja daļu tās teritorijas. Nospiedošs pārsvars gan karaspēka ziņā, gan bruņojumā bija Peru pusē, tāpēc nav brīnums, ka jau mēneša laikā viss tapa skaidrs. Tika parakstīts līgums, kurš gan īsti godīgs no Ekvadoras skatpunkta nebija, tāpēc nelieli konflikti izcēlās gan 1981 gadā, gan pēdējais 1995 gadā.

Limai ir diezgan smuka pludmale. Labākā daļa saucās La Punta un tā ir viena no populārākajām vietām kur parādīt savus plikumus un izpeldēties. Veikli darboņi organizē ekskursijas ar kuģīšiem, citi savukārt mēģina ko notirgot. Rejs nopērk kaut kādu brīnumu, kas varētu būt saldējums. Es ar nopērku, ne tik daudz saldējuma dēļ, cik mani fascinē pagatavošanas process. Glāzītē tiek sabērti sasmalcināti ledus gabaliņi. Tad tie tiek aplieti ar nezināmas izcelsmes šķidrumu, kas savukārt tiek apliets ar kaut ko no Pepsi pudeles, kas ne tuvu neizskatās pēc Pepsi. Vēl gar malām no dažādām tik pat aizdomīgām pudelēm tiek saliets velns zina kas, un staigā, čali! Maksā 1 soli. Garšo labi.

Tiešām. Pārliecības, ka tūlīt varēšu pa pakrūmēm dirst, nav, bet zinātniskās pētniecības labad esmu ar mieru. Ieraudzījis, ka es tieku galā ar saldējumu, Rejs piedāvā iemēģināt ceviche. Manis pēc. Izmantojot savus 20 zināmus angļu vārdus, Rejs uzbur burvju pasauli ap cevichi.Ne sūda nesapratu kas tas ir, bet skaidrs, ka jāmēģina!

Atrodam piemērotu ēstuvi un izvēlos mazo porciju par 25 solēm. Knapi pa diviem nolocījām. Ceviche izrādās jūras veltes. Pa lielam dažādas zivteles, un vēl visādi jūras brīnumi. Bet garšo fantastiski. Sev par lielu pārsteigumu atklāju fantastisku alu. Tilpums arī kaut kāds pareizais, tuvu litram. Pusdienas izdevušās.

Ēšanai pa vidu, ēstuvē iesperas bundzinieks un piesienas padzīvojušam pārim. Viņš dzied un klapē bungas. Dzied ar dievu uz pusēm, bet bungas viņam nevajadzētu spēlēt. Līdz ritmam tur ir patālu. Bet var jau būt, ka tieši tāda ir stratēģija- kaut ko bezskarā sist, lai samaksā par aizvēršanos. Penziķi samaksā ar. Čalis ieiet azartā un pētoši pārlaiž skatienu zālei. Rejs norauj burku un aplaudē. Pat man ir skaidrs, ka tā ir kļūda. Bundzinieks ir klāt un sākas mazais koncerts. Gribu iespert Rejam, bet galds ir ļoti zems un nevaru trāpīt. Rejs smaida kā tāds sarūgušus ananāsus pārēdies zilonēns un ar kāju mēģina sist ritmā. Es laikam minēju, ka ritma kā tāda nav. Tas nekas, kaut ko jau var uzsist tāpat. Bon Jovi, joptvai, atradušies. Minūtes piecas, un iestājas klusums. Rejs samaksā. Nezinu cik, bet kaut kādu naudu čalītis dabūja.

Pēc ēšanas virzāmies mājup. Rejam iestājās topogrāfiskais idiotisms, un mēs metam līkumus. Man, ja godīgi, nav viedokļa, jo mainīti vairāki transporti un iets caur visādām sētām, tāpēc ceru, ka mans gids nāks pie samaņas. Nāk gan, bet tas nenotiek tik drīz. Pozitīvais- pa dienu saulītē noķeru tīri smuku iedegumu.

Pie mājas atvados no Reja un izdomāju, ka esmu pietiekoši advancēts lai pats nopirktu sev vietējo sim karti un slaveno Inca Cola. Ar sim karti sanāk neliels feils, jo izrādās, ka man ir nepareizs telefons! Kāds ir pareizs neizdevās uzzināt, bet vismaz stundas laikā ar baudu varēju vērot kā ap manu tālruni ņemas trīs pārdevēji- konsultanti.

Inca Cola ir vesels stāsts. Īsts peruānis nedzer visādus amerikāņu mēslus, bet gan tīru mantu- Inca cola. Tas ir tāds dzeltenīgs padzēriens, garšo tā kā mazliet pēc fantas, tā kā pēc sprite… Vārdu sakot, tāds pats gāzētais dzēriens vien ir. Bet ja tic tam, ko stāsta vietējie, tad Inca cola ir sens dievu dzēriens, kuras recepti gadsimtiem ir turējuši noslēpumā senie inki. Uz etiķetes gan stāv rakstīts 1935 gads, bet tā noteikti ir drukas kļūda. Un satriekt peruāņus, ka dzēriens tiek ražots Coca Cola kompānijā ( tā stāv maziem burtiem rakstīts uz etiķetes), man vienkārši necēlās roka. Lai jau ir simtiem gadu vecs dzirkstošais dzēriens. Turklāt garšo tīri tā neko.

Pirms iešanas mājās ienāk prātā nopirkt man nezināmus augļus un vakaru pavadīt uz poda. Nopērku trīs. Kas tie bija- nezinu. Latvijā tādu nav. Neesmu redzējis, katrā ziņā. Lai ir pilns bonuss, mājās augļus nomazgāju ar krāna ūdeni. Vārdu sakot, daru visu pretēji tam, kā ir rakstīts jebkurā ceļvedī. Neēst lielos daudzumos nepazīstamu pārtiku, nedzert svešus dzērienus, un nekādā gadījumā neko nemazgāt ar krāna ūdeni.

Apēdu visus augļus uzreiz un pilnam komplektam izmazgāju zobus ar jau pieminēto krāna ūdeni. Blakus gultai nolieku 2 sorbex tabletes, un jau gabalos saplēstu tualetes papīru. Drošībai atstāju durvis uz gaiteni pusvirus, lai var attīstīt normālu ātrumu. Gaidu. Zinu, ka brūnais lācēns var piezagties zemiskā veidā, izmantojot pat purkšķi, bet nekā. Pavisam nekā. Nedaudz vīlies eju gulēt.

19.01

Naktī istabā salido kaut kādi vietējie odi un mani nelietīgi sakož. Uz rokām parādās riebīgi izsitumi, kas izskatās pēc ēdēm. Šodien Mauricio ir brīvs un puisis apsolīja pats par mani parūpēties. Lai neko nenokavētu, esmu piecēlies jau septiņos. Tas gan ir pilnīgi lieki, jo viss notiek pilnīgi nesteidzoties. Tik lēni, ka es divos noķeru paniku un prasu vai mēs vispār kaut kur brauksim. Protams, tūlīt braucam. No mājām izejam 15:30. Braucam ar Mauricio mašīnu. Satiksme ir debīla. Es tādā nepastūrētu. Katrs brauc kā ienāk prātā un kāpēc ik pēc 20 metriem nav avārijas, man joprojām nav skaidrs.

Pati Lima ir simpātiska pilsēta. Plašas ielas, krāsainas mājas. Ielu segums varētu būt labāks, bet nav tik traki. Tuvāk vēsturiskajam centram parādās fantastiski skaistas mājas. Mauricio stāsta, ka vairums no šīm ēkām ir būvētas 1880 gados, lai modernizētu tā laika diezgan primitīvo arhitektūru. Izskatās patiešām labi. Patiesībā, sasodīti labi. Pārsvarā šīs ēkas ir baltā krāsā, bet ne mazāk populāra ir zila un oranžā krāsa.

Ievērības cienīga ir stāvvieta, kurā tika novietota mašīna. Mauricio ar plašu pagriezienu griež ejā, kurā pēc maniem aprēķiniem, viņa mašīna nemaz netiek cauri. Abās pusēs spoguļi ir maksimums 5 cm no sienas. Smird pēc čurām, un pleķi uz ielas izskatās pēc sažuvušām asinīm. Ja labi strādā fantāzija, šī ir vieta, kur to var likt lietā. Ja es brauktu ar taksi, ar nepazīstamu cilvēku, viņam iegriežoties šajā ieliņā, es laikam ķertu taksistu aiz matiem un skaļi kliedzot mēģinātu izdurt aci. Ko tālāk darītu, nezinu, jo kā jau minēju durvis atvērt šeit neizdotos pat ļoti cenšoties. Panika gan ir velta, jo aiz šaurās ejas ir smuki izgaismota stāvvieta. Ar izgaismotu es domāju, ka deg 3 spuldzes no aptuveni 40. Aiz nevīžīgi sasistiem dēļiem sēž jauns amigo un aizgūtnēm no deguna ķeksē ārā melno zeltu. Loģiski nevaru izskaidrot, bet vietā kur var novietot ne vairāk par 10 mašīnām, stāv vismaz 20.

Ejam uz centru. Galvenās ielas ir pat ļoti smukas. Pārsvarā tās ieskauj 2-3 stāvu ēkas ar lielisku arhitektūru. Šie nelielie nami gaumīgi iekļaujas ainavā ar lielākiem namiem un baznīcām. Centrs, atšķirībā no piepilsētas, ir tīrs. Vienīgā nelaime- ir svētdienas vakars un cilvēku jūra. Kustība notiek nenormāli lēni. Skriet jau nav kur, bet neesmu radis būt pūlī, kur garākais cilvēks ir vismaz 20 centimetrus īsāks nekā es. Visi skatās uz mani kā uz Jēzu duram pāri Nāves jūrai. Pilsētas sirds Plaza de Armas. Jeb centrālais laukums ar Limas katedrāli. Katedrāle, kas celta 1535 gadā, ir viena no skaistākajām celtnēm, ko man gadījies redzēt. Tobrīd es vēl nezinu, ka līdzīgi arhitektūras šedevri ir faktiski katrā lielākajā Dienvidamerikas pilsētā.

Apkārt bariem vazājās diezgan garlaikoti likumsargi, kas visnotaļ pozitīvi uztver faktu, ja kāds viņus fotogrāfē. Pēkšņi man blakus nostājās divi puišeļi un viens sāk uzdot jautājumus, savukārt otrs lēnām nonāk man aiz muguras. Sekojot tūrisma ceļvežu padomiem, man šajā brīdī vajadzētu sākt skaļi kliegt un meklēt tuvāko policistu. Lai arī fantāzija man strādā labi, tomēr neirotisks šizofrēniķis, es arī neesmu, tāpēc atbildu uz jautājumiem un pārāk nesatraucos. Nav arī pamata. Zēniem ir dots uzdevums skolā nointervēt kādu angli, uzdodot pāris primitīvus jautājumus. Un angļi ir visi kas runā angliski, un nav amerikāņi. Tik vienkārši.

Pie reizes aizstaigājam pie Francisko Pizarro skulptūras, kurā varenais iekarotājs sēž zirga mugurā. Ja kāds vēl nezina, tad Fransisko bija tas čalis, kas uzlika uz ausīm visu Dienvidamerikas kontinentu. Jaunais Pizarro bija pabijis Dienvidamerikā divas reizes, un abas pirmās ekspedīcijas viņam īsti nepadevās, bet kā liels dēkainis, Fransisko nepadevās un personīgi ieradās pie Spānijas karaļa un piedāvājās papildināt Spānijas kasi, ja vien karalim labpatiktos nosponsorēt viņa ekspedīciju pāri okeānam. Karalim labpatikās un Pizarro ar bariņu puišu ieradās ciemos pie inkiem. Uzvedās gan viņš diezgan cūcīgi, ne tā kā mums mammas mācīja. Inkiem tika piedāvāts vai nu atzīt karaļa varu un dabūt pa muti ( paralēli nododot spāņiem visas dārglietas), vai nu spāņi iedod pa muti, paņem dārglietas un tad inki atzīst karaļa varu. Izvēle nebija pārāk plaša, un jau 1533 gadā ( trīs gadus kopš ekspedīcijas sākuma), spāņu malači iesoļo Inku galvaspilsētā Kusko, ar ko tad faktiski Inku impērija arī beidz pastāvēt. 1535. gadā Pizarro nodibina Limas pilsētu. Savas dzīves laikā viņš gan sakrāj daudz mīnusu, tāpēc viņa nāve arī diez vai ir tāda, kādu viņš bija iedomājies. Viņš iet bojā no pašu cilvēku atentāta, cīņā par varu.

Lai arī centrs ir brīnišķīgs un es jūtos ļoti droši, Mauricio saka, ka tepat pāris kvartālus tālāk ir rajons, kurā labāk nerādīties, jo tur valda savi likumi, un labākajā gadījumā var vienkārši palikt bez vērtīgām lietām. Skan pārliecinoši, un mēs sākam ceļu atpakaļ.

Pēc ekskursijas braucam pirkt biļetes, lai es jau nākamajā dienā varētu doties uz Kusko. No Limas uz turieni var tikt divos veidos. Pa gaisu, kas ir ātri un ērti, bet dārgi. Varbūt ne tik dārgi lai šādu opciju izslēgtu, bet pietiekoši dārgi priekš manis, lai es šādu variantu pat neizskatītu. Vai izmantojot autobusu. Ar pārvadājumiem nodarbojās desmitiem kompāniju, un atkal ir izvēle vai nu samaksāt dārgāku summu un nokļūt galā ar komfortu, vai mēģināt taupīt un kā paveiksies. Tā kā ceļš aizņem 22 stundas, esmu ar mieru mazliet piemaksāt, bet aizbraukt ar komfortu. No atsauksmēm izriet, ka labākā kompānija ir Cruz Del Sur, tāpēc braucam uz šīs kompānijas ofisu. Biļetes var nopirkt arī internetā www.cruzdelsur.com.pe, bet Mauricio saka, ka ofiss ir pa ceļam uz mājām, un varam piebraukt.

Kaut kur mazliet nomaldamies. Mājas paliek briesmīgākas, ielas netīrākas. Mauricio nobloķē mašīnas durvis un aizver logus. Peru ir diezgan ierasta prakse atraut durvis, paķert ko nu var, un laisties lapās. Ja redz ko īpaši labu, netiek izslēgts arī variants atvērt logu ar akmens palīdzību.

Tiekam līdz kaut kādam viaduktam. Apmēram pa vidu sēž vietējais sīnītis. Mauricio ieslēdz avārijas gaismas un nepievēršot nekādu uzmanību aizmugurē taurējošām mašīnām, piestāj uzsist klaču. Sīnītis izstāsta ceļu un lūdz mazu pateicību. Tas skaitās ļoti normāli. Mauricio pasniedz soli. Kamēr tiek skaidrotas pēdējās detaļas, saules brālis novelk zeķi, izvelk no tās lupatiņu, un gādīgi to atlocījis, pieliek soli pie pārējām naudiņām. 100 metrus tālāk turpat uz viadukta, cits nabags piekārto savu māju- no kartona kastēm, lupatām un dažiem dēļiem uzcelto būdiņu. Par apsardzi var nedomāt, jo četri palieli suņi, kas grozās būdas tuvumā, runā paši par sevi.

Noskaidroju, ka lētākais variants kā tikt uz Kusko ir 90 soles. Parasts autobuss, bez tualetes, bez kondiškas, bez ekstrām. Lai arī 90 soles skan nenormāli vilinoši, tik liels mazohists es neesmu. Turpat blakus Cruz Del Sur ofisā man rokās nonāk biļete par 185 solēm, kas ir uz pusi dārgāka, bet tad es zinu, ka man būs normāls autobuss ar komfortu un es ieradīšos galapunktā kopā ar savu somu. Kasiere ir vienīgā smukā meitene, kas man līdz šim gadījusies Peru ( un arī pēdējā, kā vēlāk izrādās). Varētu mazliet uzsist klaču, bet mana spāņu valoda sastāv no pārdesmit vārdiem, kas pārsvarā ir pavēles formā, un tur diez vai pat Puškins spētu izveidot romantisku teikumu.

Braucot mājās vēl piestājam pie vārtrūmes paēst. Tieši tā- vārtrūme ir mazliet piekrāsota, atnesti četri galdiņi ar krēsliem un tagad tā jau saucās kafejnīca. Uz ielas stāv grils, blakus galds, kas nokrāmēts ar jēlu gaļu. “Virtuve” aizņem visu gājēju ietvi, un cilvēkiem lai to apietu ir jāiziet uz ielas braucamās daļas. Turpat ir arī autobusu pietura, un cilvēki no transporta kāpj ārā pa taisno virtuvē. Nevienam iebildumu nav. Bizness ir bizness. Šefpavārs, viesmīlis un kasieris vienā personā ir ne pārāk tīrās treniņbiksēs ģērbies pilsonis, kas pāris minūšu laikā uzcep brīnumgardu gaļu ar kartupeļiem. Klāt piedzeram Inca cola no glāžēm, kuras kā izskatās, neviens nav papūlējies izmazgāt pēc pēdējiem apmeklētājiem. Bet tas ir sīkums, var taču izslaucīt ar salvetēm. Ēdiens garšo pēc vēl. Saucās antikučo. Maksa- 6 soles par porciju. Jau paēdis uzzinu, ka tā bijusi govs sirds, bet man kaut kā uz to faktu jau dziļi nospļauties. Peru ēdiena paradumi mainās ātri, un ja gribi gulēt mierīgāk, labāk nejautāt ko ēd.

21.01

4. no rīta mani pamodina zvans. Zvana telefons un es neko nesaprotu. Liekas, ka zvana modinātājs tikai nevaru saprast kāda velna pēc esmu to uzstādījis. Beidzot aptveru, ka tas ir vienkāršs zvans. 4. no rīta. Jau izdomāju pirmo teikumu kas sastāv pārsvarā no krievu valodas, bet tad atceros, ka man par ienākošo zvanu arī jāmaksā pāri eiro. Un tikai tad aiziet, ka Latvijā taču ir jau 11. Tā nu es arī neuzzināju kas man zvanīja, bet tas cilvēks neuzzināja ko es par viņu domāju. Tā kā šovakar jābrauc uz Kusko, vajadzētu aiziet līdz Minkai ( supermārketam) nopirkt kādu auglīti pa ceļam. Man līdzi piesakās nākt Mauricio mamma. Laikam es vēl neradu iespaidu, ka varu viens pārvietoties pa ielām.

Izejam uz ielas un mājam collectivos. It kā jau mierīgi varētu aiziet ar kājām, bet peruāņi ir slinki staigātāji. Collectivos ieraugot dārgos pasažieus, veic Džeimsa Bonda cienīgu manevru, sekundes laikā pārkārtojas no ceturtās joslas uz pirmo. Apsēžamies busiņa galā un es lasu tarifus. Izrādās ja brauc kaut kur tālāk tad jāmaksā 2 soles. Man likās, ka viena ir standarts. Skolēniem ir 50 santīmi un nākamo rindu es lasīju trīs reizes- izrādās šo maršrutu apkalpo Trans Canada Services! Mans uz dirsas. Nosaukums ta kāds! Busiņš turas kopā uz ticīgo lūgšanām un šofera dzelzs gribu, bet pieder Trans Canada Services! Ja Kanāda uzzinātu, ka šis ir viņu buss, domāju, ka viņi to noliegtu pat valdības līmenī. Ķipa mēs neko nezinām, tā ir provokācija no Kanādas ienaidnieku puses un tāda kompānija nemaz nepastāv.

Tirgū noskatu 2 mango un nevaru saprast kādus banānus ņemt. Ir vairāki veidi. Mauricio mamma skaidro, ka ir amariļjo un blanko ( dzeltenie un baltie) un vēl sazin kādi ko es nespēju iztulkot. Paņemu pa diviem no katra. Ir vēl mazie banāni, bet tos es neplānoju pirkt. Mauricio mamma paņem mazo banānu ķekaru un iebāž man sejā- bananitos? Johaidī, ja ir tāds seksīgs nosaukums tad es toč ņemu. Kā var nenopirkt bananitos? Sinko bananitos por favor. Dos soles seņjor. Por favor. Gracias. Jūtos kruts, uzturēju bezjēdzīgu sarunu 5 sekundes un nenofeiloju. Tālākais plāns ir sekojošs- man pakaļ atbrauc Mauricio tēvs un aizved uz autoostu. Es gan stāstu, ka nemaz neesmu tik stulbs un līdz stacijai tikšu. Bet labi vien bija, ka man izpalīdzēja, jo pirmkārt Limā nav tādas konkrētas autoostas. Katrai konkrētais kompānijai ir sava autoosta. Piemēram Cruz Del Sur autoosta nav īpaši mazāka par Rīgas AO. Bet pirms palaist dārgo ciemiņu diennakts braucienā, viņš ir jāpabaro. Mani aizstiepj uz ēdnīcu un liek izvēlēties ko gribu ēst. Izvēlos pārbaudītas vērtības. Mauricio tēvs visu laiku vārās un man nākas triecientempos apgūt spāņu pamatvārdus lai uzturētu sarunu. Ja es kaut ko nesaprotu, viņš liek lietā žestus. Ēdnīcā ta vēl nekas, bet kad jau tāpat debīlajā satiksmē viņš vairāk skatās uz mani nevis ceļu un vēl žestikulē īpaši laba sajūta nav. Faktiski par jebkuru manu atbildi viņš smejas tik sirsnīgus smieklus, ka man jāsmejas līdz. Turklāt ik pa brīdim viņš atceras iepriekšējo smieklīgo epizode un atkal ņirdz. Pēc pusdienām tieku aizvests uz blakus esošo tirgu. Tā ir interesanta padarīšana. Ejas ir šauras. Kopā sajaucies gaļas, sviedru, veļas pulvera aromāts, un principā var minēt da jebko- pēc tā arī daļēji smirdēs. Ejai pa vidu sēž gadus 60 veca indiāniete, kas acīmredzot kontaktējas ar dieviem jo kaut ko zem deguna murmina un sit plaukstas. Metru tālāk mamma rāj savu nepaklausīgo dēlu, bet neizskatās, ka jauno cilvēku šis fakts īpaši satrauktu. Eju krustojumā, ap leti sēž cilvēki 8 un stumj ģīmī ēdienu. Tas ir saucamais ekonomiko. Normāls otrais ēdiens par neticami zemām cenām. Protams, garantija par produktu izcelsmi un kvalitāti liek būt piesardzīgam, bet no otras puses- pasēdēsi vienu vakaru uz poda, pārdomāsi dzīvi un jau nākamo reizi varēsi ēst pilnīgi bez problēmām. Visvairāk piedur gaļas tirdzniecība- tā tiek tirgota visneiedomajamākajās vietās. Saldētavas? Nē, tādas mēs nepazīstam, ko viņas dara?. Tad lūk, laukā pie +30, bet bizness ir bizness. Gaļa ir viegli sadzeltējusi un ir kaut kur pa vidu starp “ davai metam ārā, nē, nē, gan jau kāds apēdīs” . Nu tas tā, lai zinātu ar ko rēķināties. Pie izejas man mēģina notirgot pildspalvas un bāž rokās kaut kādus bukletus. Tā kā vēl ir daudz laika braucam apskatīties biezo cilvēku pludmali. Tūristu rajons saucas Miraflores un tas ir izvietojies pašā okeāna krastā. No pludmales to šķir diezgan nopietna izmēra klintis. Visas tūristu atrakcijas pārsvarā ir izvietotas šeit. Dārgākie veikali, meitenes kas var palīdzēt noņemt spriedzi utt. Un mājas te ir greznas, ne miņas no nabadzības. Tieši tāpēc negribu šo vietu apmeklēt, tā vietā izvēlamies noiet pie okeāna un uzbraukt kalnā.

Diena ir karsta un pludmalē sauļoties gribētāju netrūkst. Lai arī pats okeāns ar saviem viļņiem ir gana iespaidīgs, dažas lietas man nepatika. Pirmkārt tās pludmales kas ir akmeņainas ir grūti pieejamas. Principā nekā grūta nav, grūti ir basām kājām nostāvēt uz akmeņiem kad tev ģīmī triecās viļņi. Un nekāda baigā sauļošanās jau arī nesanāk-pamēģinu nu nogulties uz tādiem akmeņiem. Tā pludmales daļa kas ir smilšaina, ir ļoti netīra. Bez tūristiem te uzturas arī vietējais proletariāts, kas kā var noprast, nāk uz pludmali paēst. Tiešam, 90% no peruāņiem ko redzēju šajā pludmales daļā, ēda. Pārējie desmit bija nupat paēduši. Varbūt, ka tā ir kāda dīvaina tradīcija, bet nudien neizskatījās labi. Un paralēli šeit uzturas bars ar saules brāļiem kas mēģina tev visu ko pārdot. Man, piemēram, par visām varītēm centās pārdot lāpstiņu un formiņas. Nezinu vai tiešām izskatījās, ka likšu nost mugursomu, noņemšu fočīgo un skriešu rakt un lipināt. Skats būtu zašebis- divmetrīgs ambālis sēž un ar rozā lāpstiņu rok tuneli.

Toties brauciens kalnā bija ļoti labs. Turpat pie pludmales ir palieli kalni, kuros ir bez noteiktas loģikas izvietotas dažādas skulptūras. Mauricio tēvs iefanoja par dzelzs krustu, man savukārt ļoti patika Jēzus statuja, kas, manuprāt ir Rio de Žaneiro statujas neliela kopija.

Vēl uz kalna ir monuments nacionālajiem varoņiem kas pusotru gadsimtu atpakaļ parādīja čīliešiem kur šajā vietā vēži ziemo. Skulptūru apkārtne ir vairāk nekā dīvaina. Vienas vienīgas smiltis, ne koks, ne krūms. Jēzu apsargāja divi noplukuši suņi. Precīzāk gulēja tā piekājē. Un pat šeit, nekurienes vidū izlikusi uz galdiņa dzērienus un čipšus tirgojās sieviete. Un katram gadījumam blakus atradās arī vīrietis ar mototaksi. Neticu gan , ka dienas laikā te apgrozās vairāk par 20 cilvēkiem.

Ekskursijas beigušās, atvados no Mauricio tēva un dodos uz Kusko. Autobuss ir super moderns. Pirmkārt visi krēsli ir nolaižami gandrīz horizontāli. Ja pieregulē kāju daļu vispār sanāk dīvāns. Tiesa tas darbojās līdz 190cm gariem cilvēkiem. Man nebija ērti. Pats krēsls ir modernāks kā lidmašīnās. Katram priekšā ir televizors, dod ēst, ir bezvadu internets. Sapnis. Tikai visa informācija ir spāniski, lai gan vismaz četras piektdaļas braucēju ir spāniski nerunājuši ļaudis. Internets bija akurāt pirmo stundu un arī ar apsildi naktī piekliboja. Toties bija konkursiņš, kura laikā katram iedeva bingo biļeti un pavadonis ātri nobēra ciparus. Uzvarēja misters Domingezs. Kāpēc? Jo varētu būt, ka viņš vienīgais saprata noteikumus un lodes ātrumā nobērtos ciparus. Balvā bezmaksas brauciens no Kusko uz Limu. Man gan labāk patika čurāšana tualetē. Viss ceļš pagāja līgojoties jo braucām pa kalniem. Tad nu pat neskatoties uz to, ka čurā sēdus, vari pārmaiņus iejusties vai nu brāļu Dukuru vai Ojāra Rubeņa lomā. Vai nu tu esi saliecies uz priekšu, vai ar pleciem atspiedies pret aizmugurējo sienu. Bikšu uzvilkšana vispār ir hīts. Ja kāds redzētu no malas, droši vien izskatītos pēc triekas ķerta flamingo. Toties ceļš ir fantastisks. Milzīgi kalni un upes, kalnu pārejas un serpentīni. Pa ceļam var redzēt kā cilvēki dzīvo mazajos miestos. Pilnīga nabadzība. Mājas salipinātas no visa kas bijis pa rokai, netīrība. Daudz suņu un sieviešu kas vai nu nēsā uz muguras bērnus vai stiepj kaut ko pārdot. Pat mājeles nav krāsainas, vienīgā krāsainā ēka ir baznīca un pat tā otu redzējusi desmitiem gadu atpakaļ. Nošmulējušies bērni kas vai nu ar interesi pēta garāmbraucošas mašīnas, vai staipa aiz pavada kazas. Redzēju savā dzīvē kalsnāko govi. Izskatījās, ka dzīvnieks būs vienīgais, kas pārdzīvoja Aušvici un ar jaunu identitāti izlēma savu dzīvi beigt Peru. Apātiski suņi un vecas kā nāve mašīnas... Lielākās pilsētiņās nav tik traki, bet ciematiņi izskatās baisi. Pa ceļam vienā vietā bija ceļa nogruvums. Vieta vēl pa īstam nebija savesta kārtībā un lēni jo lēni autobuss šķērsoja akmeņiem pilno ceļa gabaliņu. Pats sev uzdodu jautājumu kas notiek ja akmeņi krīt kad pie klints ir autobuss? Pamukt ta nav kur. Atbilde tāpat skaidra- pipec osļiku

22.01

Beidzot autobuss ieripo autoostā. Šī brauciena laikā esmu pārdomājis visu dzīvi. Krāvēji nesteidzīgi sakrauj somas ratos, uzpīpē un ripina uz bagāžas saņemšanas punktu, kas ir precīzi 2. metrus tālāk no autobusa. Parādi čeku, saņem bagāžu un hasta la vista, babe! Pie izejas jau spieto bars ar taksistiem, kas par saprātīgām naudiņām aizvedīs tevi kaut uz Aļasku. Bet saprātīgas naudiņas ir jāpanāk pašam jo taksistu pirmā nosauktā cena ir pilnīga fantastika. Pirmajam baram es paeju garām pat neatskatoties. Man uzbrūk otrā frontes līnija. Prasu cik maksās līdz manam hostelim. 20 soles. Paldies un uz redzi. Man metas klāt jau nākamie un sola aizvest par 10. Es saku, ka maksimums 5. Viens ir ar mieru par 9. Saku grazias un dodos uz priekšu ( labākais, ka es pat virzienu nezinu). Bet to, ka es braukšu ar taksi es toč zinu. Man piesienas viens ūsains peruānis, un sola vest par 8. Saku 6. Nē, astoņi. Nu tad es iešu. Neesmu nogājis vēl trīs soļus kad dzirdu 7. Pēc balss izklausās, ka tā apmēram arī varētu būt. Nu labi, braucam. Tātad likums, ko jāievēro Peru. Nekad nesēsties taksī un braukt pirms nav sarunāta cena. Jums noplēsīs tādu summu, ka maz neliksies. Kaut gan vidēji statistiskam ārzemniekam no Eiropas, ar visu uzkruķīto cenu liksies galīgi pieņemami. Braucam diezgan ilgi un augšup pa kalnu. Latvijā septiņas soles būtu neiespējama cena, bet šeit pavisam noteikti, ka varēja sarunāt arī lētāk. Pilsēta ir ārkārtīgi smuka. Noteikti skaistākā kurā esmu bijis. Protams, centrālā daļa, nomales izskatās baisi.

5 minūšu laikā, laiks no ļoti apmākuša ir palicis par saulainu un spīd jauka saulīte. Tas gan pa lielam man neko nemaina, jo jūtos sūdīgi. Negulēta nakts un augstums 3400 metri dara savu. Galva ir dulla un gribas vienkārši gulēt. Šoferis mani izmet pie šauras ielas un mans hostelis esot te. Ar mašīnu te nevar iegriezties. Labi, meklēsim. Man vajag 325 numuru. Kaut gan pēc Latvijas mērogiem te lielākais varētu būt 20. Iela ir labi ja 100 metrus gara un sastāv no abās pusēs esošas akmeņu sienas. Tomēr pie vieniem vārtiem stāv rakstīts, ka šeit ir 316 numurs. Eju pa kalnu lejup. Ir tikai siena, nevienu vārtu, nevienu durvju. O, beidzot vārti. 389 numurs. Da labi, beidziet dirst! Eju atpakaļ. Kreisajā pusē ir viena eja, kurā duru iekšā. Aleluja! Īstā vieta. Pēc kādiem principiem ir izvietoti numuri diez vai skaidrs ir arī vietējai municipalitātei. Izskatās, ka garām gājuši labi mušmires pīpējuši indivīdi un ķiķinot domājuši numurus.

Hostelī strādā jauns čalītis, kurš ļoti labi runā angliski. Man jāpiemaksā 45 soles un numuriņš uz divām naktīm nodrošināts. Konkrētais hostelis maksāja 25 soles par nakti un tas bija viens no lētākajiem ko varēja atrast. Turklāt man bija atsevišķa istaba. Nu labi- kamera. Pietiekoši liela un ērta gulta, krēsls un daži plauktiņi. Nekam citam te vienkārši nepietiek vietas. Pie griestiem vēl piemontēts labi vecs televizors. Tualete un duša koridorā. A ko vēl vajag? Pilnīgi adekvāta cena. Istabiņā ir pavēss jo divas sienas ir ar logiem. Faktiski rūtīm kas turas kopā ar maziem rāmīšiem. Vienu pat var atvērt un saskatīties ar blakus esošā hosteļa otrā stāva iemītniekiem. Tualete ir ok un turpat blakus ir duša. Aizkariņa nav un arī dušas trubas nav. Ir atgriežamie siltajam un aukstajam ūdenim. No sienas rēgojas ārā caurums. Interesanti. Nu labi, es atveru ūdeni, tas gāžas man virsū, gāžas uz poda, iztek koridorā ( grīda ir vienā līmenī un durvīm gan augšā gan apakšā ir caurumi. ). a tālāk? Joka pēc pamēģinu atvērt vienu krānu. Ūdens nav. Arī otrā nav ūdens. Bet mazgāties es gribu jo pēc nakts autobusā es smirdu pēc bomžika-iesācēja. Eju uz recepciju rāties. Džekiņš saka, ka tāda figņa ir, ka šodien nav kam salabot, bet rīt salabošot. Mani ielaiž divvietīgajā numurā nomazgāties, jo tur ir personīgā tualete un duša. Ir ok. Nomazgājos un eju gulēt. Pulkstenis gan ir tikai 5 vakarā. Nevaru aizmigt. Jāiet pastaigāt. Galva gan tāda dulla. Aprakstos par augstuma slimību rakstīts, ka jādzer daudz ūdens un nevajag psihot pirmās dienas. Es tā prātīgi gribu aiziet līdz tūrisma ofisam un sarunāt ekskursiju uz Maču Pikču. Tas tepat vien ir 5 min gājienā, bet kamēr aizeju, jau jūtos, ka būtu noskrējis savu kilometru. Taisnu ielu te praktiski nav- vai nu augšā vai lejā.

Tūrisma ofisā mani sagaida smaidīga angliski runājoša meitene, kas izstāsta plānu- 4 dienu pārgājiens, brauciens ar riteņiem, nakšņošana hosteļos un ieejas biļetes uz Maču Pikču maksā 243 dolāri. Pašam jāpērk tikai vilciena biļete atpakaļ. Tas "tikai" izmaksā vismaz 70 dolāri. Bet var būt arī 100. Maču Pikču ir komercializēts pasākums. Pavisam droši, ka lielu daļu valsts budžeta sastāda tūristi kas ierodas šeit un attiecīgi atstāj savu naudiņu. Pati ieeja ir ar dievu uz pusēm, sākot no 50 ASV dolāriem, ja esi ārzemnieks. Tāpēc 243 zaļie liekas pieņemama cena par džungļu taku. Vēl var doties arī saucamajā Inca trail. Tas ir jau sarežģītākas pakāpes pārgājiens. Un vēl Salkantray trail. Faktiski neviena kompānija to nepiedāvā lietus sezonā. Bīstami. Protams, ko nevar nopirkt par naudu var nopirkt par lielu naudu un sākot no 600 dolāriem ( tas vēl ir lēti) līdz pat 1000 $ var doties 5 dienu pārgājienā kur jums līdzi vilksies pavārs, mantu nesēji un droši vien arī pakaļas slaucītāji. Man šis pasākums liekas labs bet ļoti neadekvāti dārgs. Atliek džungļi. Sieviete ofisā nezina, vai manam izmēram būs piemērots divritenis pirmajai dienai un vienojamies, ka es pienākšu rīt. Varu iet 23. datumā kopā ar 5 urugvajiešiem. Negribu. Pirmkārt urugvajieši runās tikai spāniski, otrkārt tie arī zina ko nozīmē kalni un es noteikti vilkšos visiem aiz muguras. Tāpēc pagaidīšu vai novāksies grupiņa uz 25to. Eju atpakaļ uz viesnīcu un tagad gan gulēt. Nav ko trakot pirmajā dienā. Naktī pamostos no lietus. Gāž no sirds. Bet ko var gribēt, lietus sezona tak. Aizmiegu un pamostos jau ierastajos 4. Nolamājos un atkal liekos slīpi. No rīta laiks ir lielisks. Spīd saulīte. Hostelis piedāvā brokastis. Maizi ar zapti un tēju. Tas esot standarts visur. Man maize nepalika jo novilkos lejā mazliet par vēlu, bet tēju var dzert kaut litriem. Nav liela bēda jo apetītes nav, vēl esmu tāds nekāds. Izdzeru kokas lapu tēju un dodos uz Plaza de Armas. Tas ir galvenais laukums jebkurā pilsētā. Kusko centrs ir fantastisks. Plaza De Armas ir tapusi faktiski vienā laikā ar Pizarro ienākšanu pilsētā. Centra lepojas ar vecām un ļoti vecām būvēm, kas gaumīgi izvietojušās nelielā ielejā. Pašu Plaza de Armas ieskauj divas Katedrāles un varen jaukas vairāku gadsimtu vecas mājas.

Esot centra no dažādiem tirgotājiem izvairīties vienkārši nav iespējams. Visu laiku kāds mēģinās tev ko notirgot. Vai zīmējumu vai rotaslietas vai adītu cepuri. Ja nav ko tirgot tad naudu var nopelnīt ar fotografēšanos. Sēž tantiņa tautiskā tērpā, advancētākajām ir līdzi arī kāds bērns saģērbts tautiskos motīvos. Pavisam krutajām ir līdzi lama. Gribi fočēties- maksā. Negribi fočeties, nopērc kaut ko. Tas ir ļoti, ļoti apnicīgi. Bet pietiek ar stingri izteiktu "grazias no" un jautājumu vairs nav. Labāk ejot neskatīties acīs pārdevējiem jo tas ir kā signāls, ka tu gribi ko pirkt. Kusko ir daudz policijas, faktiski uz katra stūra ir desmitiem. Ir speciāla tūristu policija kas runā angliski un pāris paveidi netūristu policijas. Visi ir izpalīdzīgi un jauki. Pie gājēju pārejām dežūrejošās policistenes, cenšas piebremzēt peruāņu šūmaherus. Gaidīt kad tevi kāds palaidīs pāri gājēju pārejai ir tas pats kā gaidīt kad VID tev atmaksās pārmaksātos nodokļus. Teorētiski tas ir iespējams, bet praksē reti strādā. Meitenes cik iekšās pūš svilpītēs, tikpat labi gan viņas var skaitīt pātarus. Pāri ielai var tikt tikai ar ļoti stipriem nerviem un ātrām kājām.

Centrālā laukuma malā ir izvietoti simtiem tūrisma ofisi. Brauc kur gribi! Pie viena no viņiem mani uzrunā mazliet nošmugulējusies sieviete un prasa vai nemeklēju braucienu uz Maču Pikču. Meklēju gan. Viņa mani aicina līdzi uz ofisu. Aiziet jau var, vismaz cenas salīdzināt. Ofisā strāda divi džekiņi un sieviete acīmredzot piehaltūrē par iekšā rāvēju. Jauks puisi man apskaidro visas iespējas un viņa piedāvājums sastāda 180$ kur iekšā ir arī ceļš atpakaļ uz Kusko. Izklausās pat ļoti labi. Tas ir gandrīz divreiz lētāk nekā ar firmu ko jau biju pa pusei sarunājis. Vienojamies, ka ienākšu rīt ar gala lēmumu. Sivēns neesmu, tāpēc aizeju līdz iepriekšējai kompānijai un atvainojos, ka tomēr nebraukšu. Šie gan man saka lai es uzmanos no žuļikiem. Tā te ir- ticēt nevar pilnīgi nevienam. Gan būs labi. Aizeju uz hosteli nosnausties jo galva joprojām ir dulla. Pagulēt gan nesanāk, bet mazliet atpūties esmu. Gribas ēst. Pēdējo reizi normāli ēdu 2 dienas atpakaļ. Viss, eju ēst. Ēstuvi atrodu augšup pa kalnu. Stāv rakstīts, ka menu ir 10 soles. Nav tas lētākais variants, bet man gribas rīt. Pats restorāns, ja to tā var saukt ir nama otrajā stāvā. Kāpjot augšā man garām aiztesas divi puspliki mazuļi. Tomēr otrajā stāvā ir pat ļoti zolīds iekārtojums, tiešam izskatās pēc pieklājīgas vietas. Pārprasu saimniekam vai tiešām 10 soles un "no extras". Tā der pārjautāt visur, ka beigās saņemot rēķinu nebūtu mistiskās maksas par apkalpošanu, ēdiena pienešanu un puķu aplaistīšanu uz balkona speciāli jums. Menu sastāv no sēņu zupas un vistas filejas. Zupa ir liela un garšīga. Domāju kādas gan sēnes viņi te ir iemānījuši, cerams, ka nav runājošās un es mājās neiešu smaidot kā jefiņš. Vistas fileja gan ir hīts. Ir nogriezts plāns, plāns gabaliņš un no sirds izsists. Lieluma ziņā viņa aizņem pusi no paliela šķīvja, bet ir tik plāns, ka cauri var redzēt šķīvi spīdam. Lai fileja nejustos vientuļa ir piemesti pāris frī kartupeļi un sautēti dārzeņi. Nu neko. Apēdu trijos piegājienos. Labi, ka zupa bija liela. Apčakarējiens nav un samaksāju tiešam 10. Rīt jāmeklē kur lētāk. Kad cilvēks ir paēdis, viņam parasti ir labs prāts. Vēl ir tikai 14:00 un vajadzētu tā kā kaut ko apskatīt. Pa ceļam ir Kokas muzejs.

Kokas krūma lapas ir atsevišķs stāsts Andu tautu kultūrā. Jau senos laikos vietējie atklāja, ka košļājot šīs lapas pazūd nogurums, var uz laiku piemānīt kuņģi un arī dzert tik traki negribas. Kokas lapu audzēšana un apstrāde ir ļoti dziļi iesakņojusies vietējā kultūrā. Spāņi iekarojuši kontinentu, pat aizliedza šo lapu audzēšanu un izplatīšanu. Jo tā savā ziņā līdzinājās pielūgsmei un reliģijai un varēja iedragāt katoļu ticību. Kas notiek ar tautai dārgiem rituāliem mēs zinām no Līgo svētku aizlieguma PSRS laikos. Respektīvi viss notiek tikai ne pārāk redzami. Peruāņi pieņēma kristietību un joprojām ir ļoti ticīgi, bet cauri gadsimtiem saglabātā kultūra nekur nav pazudusi. To mīl un ciena. Muzejā man ļoti patika viena figūra kurā attēlota sieviete lūdzam Dievu, bet ar kokas lapu rokās. Tas bija tā mīļi. Var tautai atņemt daudz ko, bet saknes izraut neizdosies. Vēl muzejā var apskatīt kā lapas tiek apstrādātas, ar kādiem instrumentiem svērtas un kā pareizi pagatavot tēju utt. Interesanti. Ir uzraksti arī angliski, tā kā nav jāmin kas ir kas. Ieeja 10 soles. Studentiem 5. Ja gribat apskatīt tikai pirmo stāvu un iegriezties veikaliņā, tad nav jāmaksā neko. Veikaliņš ir super. Tur var nopirkt visu ko var iedomāties kam ir sakars ar koku. Šokolādi, tēju, alķīti, kondžītes un suvenīrus. Nebūtu priekšā ceļš uz Bolīviju noteikti kaut ko nopirktu. Bet soma man ir ļoti pilna un suvenīri paredzēti atpakaļ ceļā. Neesmu nogājis vēl 20 metrus kad man apkārt danco jauka paskata meitene un aicina ieiet viņas veikalā. Parasti es uz to neuzķeros, bet nu- paēdis cilvēks ir jauks cilvēks. Meitene ir Veronika vārdā un liela pļāpa. Viņa man piedāvā visu un neticēsiet- par visizdevīgākajām cenām. Veikalā ir vēl viena meitene, tad nu viņas abas man visu izrāda. Bet nav uzbāzīgi un tā smieklīgi, jo viņas pašas ierēc par visu un grib fotogrāfēties. Es gan saku, ka neko nepirkšu, bet tā nav problēma, šoreiz galvenais ir komunikācija. Kad esam izņirgušies, es Veronikai uzdāvinu Latvijas 50 centu monētu. Otrai man nav un man pat mazliet žēl. Veronika laimīga lēkā un aicina nākt ciemos.

Uz stūra ir muzejs un es gribu apgaismoties ar mākslu. Nē, nopietni uznāca kaut kāda iedvesma. Sēņu zupa iespējams. Ieeja- 10 soles vai 7.50 ja esi students. Paldies man, ka pietika prāta sarunāt ar pareizajiem cilvēkiem lai man uztaisa ISIC karti. Ietaupījumi muzejos ir iespaidīgi. Paldies, protams, arī tiem kas palīdzēja man pie viņas tikt. Var iegādāties arī 25 soles vērtu ieejas karti kas darbojās 4 apskates vietās. Pērku to. Tas nav vienkāršs process. Viena no meitenēm dodas šai biļetei kaut kur pakaļ un tas aizņem savas 15 minūtes. Otra ir ļoti runīga un izvaicā mani par visu. No kurienes, uz kurieni, vai precējies utt. Basketbolu spēlē? Saku jā, un ja dirst tad dirst tā ka pat pats sāc tam ticēt ( Jozefs Gēbelss) , piebilstu ka spēlēju Latvijas nacionālajā izlasē. Meitene ir gatava man krist ap kaklu. Šitāda veiksme, pats (ē, starp citu kā jūs sauc? Žigis?) Žigis šodien ieradies viņas dežūras laikā. Tik kruti. Viņa arī mīl basketbolu, bet viņai sāp celītis un tāpēc viņa nespēlē labi. Idiotiskā sajūsma beidzas brīdī kad kases lodziņā galvu iebāž pavecāka kundze un kaut ko paprasa. Mana draudzene pasaki "si" un skaidro, ka sieviete piedāvājusi viņai kokas tēju. Viņa nopirkusi jo tā ir ļoti laba. Pēc dažām sekundēm viņai atnes plastmasas maisiņā tēju ar iespraustu trubiņu. Eu, es arī tādu gribu. Pat lai būtu parasts ūdens, bet no maisiņa. 50 centi un man rokās ir unikāla prece. Pirmkārt, slavenā kokas tēja, otrkārt fakinā maisiņā ko visu laiku jātur lai neizlītu. Tēja ir ok. Mazliet silta un pat garšīga. Tieši kad esmu beidzis dzert, beidzot klāt ir otra darbiniece ar manu biļeti rokās.

Pats muzejs ir nu tā. Neesmu baigais mākslas cienītājs, bet nevar noliegt, ka vairums mākslas darbu ir tiešām iespaidīgi. Ja interesē māksla, īpaši sakrālā māksla, tad noteikti vajadzētu šeit pabūt. Ja nē- var arī nenākt. Visvairāk mani izbrīnīja fakts, ka zālēs nav neviena uzrauga un arī kameras nemanīju, bet lietas te dārgas un dažas var jo viegli noslēpt mugursomā. Lai nu kā- varu ar lepnumu teikt, ka esmu iepazinis 18 gs. Kusko skolas sakrālo mākslu. Skan inteliģenti? Skan.

Dodos uz nākamo baznīcu. Jākāpj augša pa šauru ielu. Starp citu te visas ielas ir šauras un vienvirziena jo savādāk vienkārši nevar izbraukt. Kāpjot augšā joprojām mirstu nost. Nu galīgi nav iekšās. Uzkāpju pāris metrus, bet sajūta it kā nupat būtu iekarojis Everestu. Mīkstais ibim. Kāpjot lejā vai ejot taisni nekādu problēmu. Līdz nākamajai baznīcai tomēr tieku. Durvis ir ciet, bet pie lodziņa sēdoša tante mani ielaiž un netraucēti turpina kaut kādu spēlīti datorā. Neslikti- baznīcā interneta pieslēgums. Baznīca ir pat ļoti ok. Lieliski kokgriezumi un gleznas. Altāris vispār liek brīnīties par seno galdnieku prasmēm. Otrajā stāva, tur kur parasti mūsu baznīcās ir ērģeles ir izlikti smuki izšūti audumi. Un ir arī klavieres/ērģeles vai kas tamlīdzīgs. Maziņas ar uzrakstu spāņu valoda- lūdzu negrābstīties. Pakāpjoties vēl augstāk tiec uz maza balkoniņa un vari aplūkot apkārtni no mazliet augstāka skatupunkta. Blakus baznīcai ir liela strūklaka un tālāk seko vēl mazākas ieliņas, kas atdala centru no blakus rajona. Te izskatās nabadzīgāk, bet joprojām ir savs šarms. Tirgotāji mēģina pārdot segas un piekariņus, blakus tiem netraucēti spēlējās bērni un guļ visur esošie suņi. Te nebrauc mašīnas un uz bruģa atskan vienīgi soļu atbalss. Garāmgājēji viegli pasmaida un šis rajons man tiešam patīk ar savu mieru. Tūristu arī tikpat kā nav. Atrodu ēdnīcu kur menu ir 5 soles. Skaidrs kur es rīt ēdīšu. Turpat blakus ir tirgus, diemžēl ir jau pavēls un tirgotāju vairs nav. Izskatās eksotiski un rīt noteikti jāatnāk darba laikā. Šis nav tūristiem un varētu būt interesanti. Tad jau sāku kāpt lejā un drīz jau šaurajā ielās mēģinu izmainīties ar mašīnām, kas nemaz nav tik viegli kā izklausās. Ielas kļūst platākas un esmu atpakaļ Plaza De Armas. Šodienai pietiks. Eju mājās un čučēt.

23.01

Pa nakti kaut kā sūdigi guļu. Nevaru aizmigt, zem logiem ik pa brīdim savas attiecības skaidro suņi. Tomēr no rīta jūtos aizdomīgi labi. Noeju lejā un pat uzspēju uz brokastīm- godam nopelnīta bulciņa un sviesta pikucītis. Apēdu tīri pienākuma pēc jo apetītes nav. Šodien plānoju uzkāpt vietā, ko skaidrā prātā var izrunāt vienīgi peruāņi- Sacsayhuaman. Tā ir vienā no Kusko pilsētas apkārtējiem kalniem un senos laikos acīmredzot bijusi kāda inku svēta vieta.

Laikam lieki piebilst, ka jākāpj sasodīti augstu. Viss sākās ar smuki bruģētu ielu savu puskilometru garu. Pats sev saku, ka nepsihošu un daudz atpūtīšos. Pēc dažām minūtēm jau elsoju. Apstājos. Sirds nomierinās un kāpju atkal. Lēnā garā tieku līdz vietai kur smukā iela pārvēršas par ne pārāk smuku un turpina iet kalnā. Ceļa malā stāv viens džekiņš un skaidro vecam peruānim, ka zirgi smird. Viņš to skaidro angliski, bet tas viss pasākums izklausās tik latvisks cik nu var būt. Un tiešām- divi latvieši! Skaisti. Pilnīgā nekurienes vidū satikt savējos ir ļoti, ļoti patīkami. Džeki ar mazliet šokā. Vēl vakar nosprieduši, ka nu Peru toč ir tā valsts kur var nolikt visus no galvas līdz kājām, tāpat nesapratīs. Lēnām pļāpājot virzāmies augšup. Man tāds neliels prieks, ka ne es vienīgais mirstu nost. Lai gan abi letiņi atšķirībā no manis ir slaidas miesas būves, nogurstam vienādi. Es pat teiktu, ka es neesmu vājākais. Bieži taisām pauzes. It kā tas ceļa gabals nav tik tāls, bet visu laiku sanāk diezgan stāvi kalnā. Pa vidam atkal piesienas andelmaņi ar " amigo, nopērc cepuri" vai " amigo, uno foto".

Kaut kāds kovbojs iesācējs piedāvā augšā nonākt ar zirgu. Pie visa respekta dzīvniekam, es labāk paklūpu pats, nevis ielidoju aizā kopā ar bērīti. Sākas stāvas kāpnes un bezceļš. Ceļam galu neredz. Spēka vispār nav. Kamēr mēs elšam, mums mierīgi pļāpājot garām aizsoļo divas vietējās tautumeitas ar groziem uz mugurām. Grozi ir pilni un tautumeitas patiesībā pārstāja būt tautumeitas savus 40 gadus atpakaļ... Mums reāli vienos vārtos iekabināja pensionāri. Beidzot esam galā. It kā no centra līdz šejienei esot 3,7 km. Es nedomāju, ka ir vairāk par 2km, nu bet tas bija viens nežēlīgs kāpiens. Labāk brauciet augšā ar autobusu vai taksi, jo tāda opcija pastāv. Ja nu vienīgi esat labi trenēti vai mazohisti. Jāpērk biļetes. Tās maksā 70 soles. Dārgi. Bet atpakaļ ta neiesi. Pērkam nost. Joprojām jākāpj kalnā. Ilmārs pasaka, ka tālāk viņš neies un gaidīs mūs te. Ta nu gan bija jēga pirkt biļeti un pasēdēt 20 metrus aiz ieejas. Mēs sadalāmies jo es ar bieži taisu pauzes. Vispār vieta ir skaista. Tomēr noteikti ieteicams paņemt gidu vai kādu vietējo kas kaut mazliet var ko pastāstīt, savādāk sanāk vien tāda vazāšanās starp akmeņiem. Bet ir iespaidīgi. Nesaprotu, kā vecie indiāņi spēja tik precīzi salikt kopā akmeņus, bez jebkādas cementējošas masas, ka joprojām mūsdienās starp akmeņiem nevar pat nazi ielikt. Man uznāk galīgs bezspēks. Liekas, ka zaudēšu samaņu. Ir galīgi, galīgi slikti. Pārsvarā sēžu. Galva plīst pušu un sirds klauvē nenormāli. Nu galīgi nav labi. Droši vien ka kāpiens mani dabeidza, turklāt šī vieta ir augstāk par pārējo pilsētu. Jātinas lejā. Tas nav tik viegli. Starp akmeņu sienām ir liela pļava kur skraida lamas. Apsēžos un vēroju šos dzīvniekus. Divas lamas nododas mīlas priekiem. Nu tad vismaz par 70 solēm uzzināju kā lamas pisās. Kustos uz priekšu. Teritoriju sakopt ir sadzīti bars ar vietējiem simtlatniekiem. Kaut ko jau viņi dara, bet ne pārāk viņiem sanāk. Tieku ārā un kāpju lejā. Tautiešus esmu pazaudējis, bet man tik viena doma- kā tikt uz hosteli. Elpas nav pat lejā kāpjot. Ar neticību raugos uz dažiem dullajiem kas kāpj augšā pa šo pašu ceļu. Gribas kliegt- ko jūs darāt? Lai gan droši vien nav tik traki, vienkārši fiziskais ir galīgā Mariana dziļvagā. Tieku līdz hostelim un liekos slīpi. Ne jau gulēt, bet atvilkt elpu. Nu savas divas stundas mokos un patiesībā ar šo kāpienu sačakarēju sev visu dienu. Jāiet paēst kaut galīgi negribās, un līdz galam jāsarunā ekskursija. Tikko kustos, tā nav elpas un sirds klauvē kā dulla. Velkos kā gliemezis. Sarunāju ekskursiju. Jādodas ārā jau rīt. Nezinu vai tas bija gudri, bet pirmā diena ir ar riteņiem lejup pa kalnu, gan jau nākšu pie samaņas. Un jā- prātīgi pameklējot un nesteidzoties izdevās identisku 4 dienu pārgājienu uz Maču Pikču dabūt par 180$ kur iekša ir gan gulēšana, ēšana, gids, visi transporti un ieejas biļetes. Ietaupījums vismaz 150$. Ar kompānijām gan jābūt uzmanīgam, jo var no sirds iegrābties. Konkrēta padoma nav, bet nu skaidrs, ja firmai ir ofiss tā ir drošāka nekā melnīgsnējs čalītis uz ielas. Līgums. Kas nav iekļauts cenā. Jo firmas bieži piemirst pateikt, ka pašam jāpērk atpakaļceļa vilciena biļetes un tas vien ir 70-100$. Jāpalasa atsauksmes ko atstājuši citi ceļotāji. Tas gan arī nav noteicošais jo , piemēram, padzīvojis pāris no ASV kas par braucienu uz Maču Pikču izlika 1200 $ un viņiem pat bija cilvēks kas deguntiņus noslauka, atstāj super labu atsauksmi, bet savukārt cits ir šokā, ka vienu dienu nav bijis siltais ūdens džungļos... Vārdu sakot jāfiško līdzi un jābūt ticībai, ka būs ok. Pie reizes beidzot ieeju katedrālē. Ieeja maksā 25 soles, bet man vēl ir biļete no vakardienas kas derīga nedēļu. Katedrāle ir vienkārši lieliska! Tur nav ko stāstīt, tas ir jāredz. Problēma, ka iekšā bija ļoti acīgs apsargs un neļāva fotogrāfēt.

Nekur Kusko dievnamos neļauj fotogrāfēt, bet vakardien es knipsēju uz nebēdu kontroles acu priekšā un neviena vārda. Šodien džekiņš jūt, ka es tik gaidu momentu kad viņš paies kur malā un fotogrāfēšu, tāpēc velkas man pakaļ. Pāris bildes izdodas uztaisīt, bet pašu labāko neizdevās. Lietas kam noteikti vajadzētu pievērst uzmanību ir ( es atvainojos, ja nepareizi apzīmēju kādu lietu, jo neesmu profiņš un blakus neviena gida nebija) 1. Altāris kurā krustā sists melns čalītis. Cik nopratu tas bijis kāds no kristietību pieņēmušajiem vietējiem, kas arī strādājis līdzīgis brīnumus kā Jēzus. Turpat pie šā altāra ir indiāņu figūras ar visām spalvām un apģērbiem. Nu ļoti interesanti, ka kaut ko tādu atļāva vispār izveidot. Tiešam unikāli. Vienā sienas daļā ir izvietots tāds kā altāris, tāds kā postaments ar dažādām figūrām no sudraba. Milzīgs! Pilnībā no sudraba. Kreisajā katedrāles daļā, pie ieejas centrālajā daļā, ir divi fantastiski gleznojumi. Milzīgi un iespaidīgi. Un vēl- centrālajā daļā ir no koka veidoti soli un skulptūras kas nav taisīti tāpat vien. Ļoti nožēloju, ka man nebija ne audio, ne parastais gids. Vispār audio gids ierobežotos daudzumos bija pieejams. Šī ir tā vieta, kur naudiņu par ieeju nevajadzētu žēlot. Izeju ārā un turpinu būt nekāds. Gribas vēl pastaigāt, bet pilnīgs bezspēks. Vajadzēt tomēr paēst. Līdz vakardienas noskatītajai vietai es pat par naudu nebūtu spējīgs uzkāpt. Vajadzēs ēst pa dārgo kaut kur tepat. Aizvelkos līdz ieliņai kas ir pa ceļam uz hosteli un pilna ar ēdnīcām. Tas ir centrs, tāpēc neko lēts nebūs. Bet man jau ir vienalga. Ieeju pilnīgi uz dullo un prasu menu. Pirkt atsevišķi galīgi netīkās. Ir divu veidu menu 15 un 25 soles. Laikam kāpiens kalnā mani galīgi piebeidza jo paņemu par 25. Tur ir vairāk ēdiens. Bet ēst man negribas. Man atnes čipšus ar garšīgu mērci un es jau faktiski esmu paēdis. Sakņu zupa- ļoti garšiga. Un nafig es ņēmu vēl? Vēl atnes rīsus ar frī kartupeļiem, gaļu, tomātiem utt. Porcija nav liela un normāli man tas būtu tāds iesildīšanās pasākums, bet šodien nav mana diena. Skopuma pēc apēdu. Pa virsu kokas tēja no īstajām lapām. Galva bišķ pāriet. Bet tikko esmu ārā un paeju dažus soļus, tā atkal vakars. Kas tā par figņu? Sāk rībināt pērkons un taisās uz lietu. Savācis pēdējos spēkus aizvelkos līdz viesnīcai un tieši sāk gāzt lietus. Viesnīcā ielienu gultā, uzģērbju termoveļu un paliek labāk. Vēl gan trīs reizes paviesojos tualetē, kur man nāk ārā tādi brīnumi, ka pašam jābrīnās. Iedzeru Sorbex un pēc minūtes atkal esmu uz poda. Bišķ baida tas ritdienas pasākums.

24.01

Vajadzētu izgulēties jo nevar zināt cik sarežģīts rītdien ir maršruts. Tas gan nav tik viegli izdarāms jo 24. datums kā rādās ir Peru vai Kusko idiotisma nakts. Visu nakti šauj petardes. Patiesībā tā ir tikai skaņa, bet viņa ir četrkārša un atkārtojas ik pa desmit minūtēm. Un visu nakti! Kaut kāds sviests. Noslēgums idiotisma naktij ir 5 no rīta. Pa centrālajām ielām klapēdami bungas un pūšot taures noiet bariņš pajolīšu. Kaut kāds īzdec. Pusseptiņos ceļos un kārtoju somu. Neko daudz līdzi nevajag, bet tik un tā sanāk diezgan piebāzta mazā mugursoma. Līdz ir zāles, maiņas drēbes, lietusmētelis un daudz ūdens. Septiņos jau esmu pie firmas ofisa. Precīzi laikā piebrauc busiņš un pa logu izliecies čalītis mauro- Zigimants! Lecu iekšā. Bez manis busiņā jau ir bariņš ar ceļotājiem. Iepazīstos ar somu pārīti kas jau mēnesi ņemas pa Dienvidameriku. Vēl ir 5. ļoti ātri un ļoti spāniski runājošas čikitas no kaut kurienes, kā arī grieķis, portugāliete, zviedriete un bulgārs. Bābeles tornis ibim. Man jāsamaksā otrā daļa jo vakar samaksāju tik pusi. Nevaru atrast naudu. Trīs reizes pārmeklēju maku, kabatas- nav. Bet ir jābūt! Bet nav. Slepenajā makā man ir vēl dolāri, samaksāju ar tiem un pārdomāju kur es varēju nobāzt 300 soles. Pēkšņi atceros, ka ieliku tos makā, kas ir piestiprināts iekšpusē mugursomai. Idiots, goda vārds. Pats sev saceļu paniku.

Līkumojam caur Kusko. Iekuļamies kaut kādā sastrēgumā. Tad apstājamies pie kaut kādas vecas būdas un ilgi kaut ko gaidām. Beidzot rokas bikšu kabatās salicis, piešļūc džekiņš un atslēdz vārtus. Šoferis atver bagažnieku un izņem metāla trepes ko piestiprina pie mašīnas sāniem. Pats uzrāpjas augšā un sāk krāmēt uz jumta riteņus, kurus viņam padod jau pieminētais šļūcošais. Paiet sava pusstunda. Mēs ar somiem runājam, ka varēja taču ar to sākt un tikai tad vākt cilvēkus. Bet tad jau tas vairs nebūtu tik inčīgi. Vēl 3 minūtes kamēr ar pīpināšanu un bļaušanu pa logu tiek padzīts suns, kurš izdomāja nosnausties tieši ceļa vidū un konkrēti lika mīksto uz virsū braucošo mašīnu, un esam jau ceļā. Braucam diezgan ilgi. Visu laiku sanāk augšā kalnā. Skati neaprakstāmi. Jo vairāk kāpjam kalnā, jo lielāka migla. Pašu ceļu var redzēt, bet sānus ne pārāk. Varbūt pat labi, jo ceļš, lai arī labs, ir ļoti šaurs un praktiski visu laiku jābrauc gar kraujas malu. A tur- uj, uj,uj cik zemu var sanākt krist. Tāpēc labāk lai ir migla. Beidzot iebraucam kādā stāvvietā. Bez mums te atrodas vēl viena grupa ar riteņbraucējiem. Līst lietus un ir vēsi. Mums ar somiem ir vēsi, pārējiem ir konkrēti auksti. Visiem izdala ekipējumu- atstarojošās vestes, elkoņu un ceļu sargus, ķiveres un darba cimdus, kas tiek lepni nosaukti par drošības cimdiem. Ekipējums ir novazāts un daļēji arī bojāts, bet kaut kā var sastiķēt. Vēlāk pārliecinos, ka jēga no tā nav nekāda, jo ja tu pamanies nobraukt no ceļa aizā, neglābs pat viskrutākie sargi un ķiveres.

Mums nolasa instrukciju- braukt pa ceļa labo pusi, nepsihot līkumos un netaisīt sacīkstes. Apmēram viss. Tiekamies lejā. Aiz visas grupas brauc busiņš un ja kādam paliek slikti vai zb, tad var kraut riteni virsū un braukt ar busiņu. Sākam braukt. Joprojām līst, ir migla un pūš riebīgi ass vējš. Aiz pirmā līkuma viena meitene nokāpj no riteņa un sāk vemt. Nav joka lieta- starts ir 4200 metru augstumā. Ceļš iet tikai uz leju un vienīgais kas jādara ir laicīgi jānospiež bremzes. Ceļš ir līkumains un kreisajā pusē ir baigā krauja. Citreiz labajā un tad ir interesantāk. Apkārt milzīgi kalni un cik caur miglu var redzēt, ceļš vijās lejup desmitiem līkumu. Jāpiebilst, ka šis nav jūrmalas parka veloceliņš un to izmanto arī viss pārējais transports- vieglie un kravinieki. Tie, ieraugot velobraucējus, taurē jau pa gabalu, brīdinot, ka tuvojās. Ja atmet malā lietu un vēju, nobrauciens ir fantastisks. Kā jau minēju, daba ir vārdiem neaprakstāma un jāminas vispār nav. Brīžam var attīstīt ļooti pieklājīgu ātrumu. Beidzot klāt ir pirmais šķērslis. Ceļa līkumā ir ūdenskritums. Ūdenim vajadzētu satecēt notekās un tad caur tām krist tālāk lejā, jau otrpus ceļam. Realitātē ūdens ir tik daudz, ka tam ar notekām nepietiek un tas ir smukā straumē izplūdis uz ceļa. Pāri jātiek. Braucu prātīgi. Dziļš nav, bet straume pamatīga. Mani gandrīz norauj no riteņa. Mācība rokās- šādas vietas jāšķērso ātri. Ilgi nav jāgaida. Pēc pāris līkumiem identiska problēma. Šoreiz rauju pāri ātrumā. Nav problēmu ar noturēšanos, bet šļakatas pamatīgas un esi viscaur slapjš. Par drēbēm būtu nospļauties, bet ar slapjiem zābakiem negribētos staigāt. Tātad jābrauc ātri, bet jāpaceļ kājas gaisā. Sacīts, darīts. Nākamā vietā daru tā un pamatīgu atveldzēju olas. Un neteiktu, ka zābaki būtu baigi sausāki tikuši cauri. Tātad pa lielam nospļauties- jāmin tikai. Uz brīdi lietus pierimst un izklīstot miglai paveras tādi skati, ka braucu malā un kaifoju. Man aiziet garām visi un palieku pēdējais. Sāku iedzīt. Aiz līkuma redzu vemjam jau citu meiteni un vēl aiz nākošā- džeku. Varbūt, ka tā tāda modes lieta. Paziņas vēlāk prasīs- nu brauci pa to maršrutu? - Braucu. - Izvēmies? - Nē. - Nu moins, tad jau tev bezjēdzīgs brauciens bijis. No kā vemj- nav skaidrs. Braucam lejā un augstuma slimībai nevajadzēt būt. Vienīgais izskaidrojums- busiņā par daudz visādus sūdus saēdās. Čipšus, riekstiņus utt. Zinot, ka būs laiks jāpavada augstās vietās, vispār nevajadzētu spiest uz ēšanu. Daudz dzert- to gan. Lietus mitējās un braukt kļūst vienkārši kaifīgi. Kopumā gan bija jāšķērso kādas 10 pārplūdušas vietas, tā kā par izžūšanu nevar būt ne runas. Nepilnu trīs stundu laikā esam nobraukuši 50 km un maršruts beidzās. Esam nolaidušies divus kilometrus zemāk. Spīd saule un ir karsts. Atdodam riteņus un mēģinam žāvēt drēbes. Žūst ātri. Problēma ir ar kurpēm. Tikmēr firmas veči jau ir salasījuši ekipējumu un aicina mūs turpināt ceļu ar mašīnu uz hosteli. Hostelis ir vienkāršs kā 2 eiro centu monēta. Tomēr izskatās ļoti jauks. Ir mazs pagalms, kurš momentā tiek pārvērsts par veļas žāvēšanas vietu un apkārt divos stāvos izvietotas istabiņas. Istabiņas ir atdalītas ar plānu finiera sienu un principā ir sajūta, ka mēs visi esam liela draudzīga ģimene, jo var dzirdēt pilnīgi visus, vienalga kurā hosteļa spārnā tu esi. Pagalma vidū ir tualete un arī ar tās akustiku problēmu nav- var skaidri dzirdēt vai nokārtojies pa mazam vai pa lielam. Vispār ideāla vieta koncertiem būtu. Manā istabiņā ir 6 gultas un mēs esam jautra kompānija no 4 cilvēkiem. Vajadzētu uzlādēt telefonu. Ir divas kontaktligzdas, bet abas ir tik izļurkātas, ka ja gribi lai kaut kas lādējās, visu laiku ir jātur lādētājs. Beidzot man noder medicīnas plāksteri. Pielipinu no abām pusēm un viss notiek- telefons lādējās. Pārējie atzinīgi novērtē izgudrojumu un pēc brīža plāksteri kļūst pr galveno eksportpreci visā hostelī. Pašā vakarā vēl ir gardas vakariņas un tad jau gulēt.

25.01

Jāceļas 6 no rīta jo jau pusseptiņos paredzēts sākt kustināt kājas. Šodien jānoiet 23 km un gājiena laikā no 1100 metru augstuma, jānonāk līdz 2400. Mani tas reāli baida. Es neesmu vertikāļu cienītājs. Pa līdzenumu- lūdzu, kaut vai līdz asinis sākt nākt pa degunu, bet uz augšu nē. Rīts ir ļoti patīkams. Viegli apmācies un nav karsts. Kaut nu visu dienu turētos tāds laiks. Kā tad. Kamēr izčamājamies pateicoties argentīnietēm, kuras divdesmit reižu pārkrāmē somas, saule jau cepina. Būs sūdi. Sākums nav tik traks. Nolaižamies mazliet zemāk Santa Maria pilsētiņai.

Blakus mums trako kalnu upe un jāšķērso tilts pēc kura nonākam pamestā pilsētā. Pussagruvušas mājas un spocīgas sienas. Līdz 1999 gadam Santa Maria bija šeit. Tajā gadā sakrita viss kas var sakrist- spēcīgas lietavas, nobrukumi un visi citi dabas untumi, kā rezultātā upe no rīta ieradās ciemos pie iedzīvotājiem, tā teikt, iepriekš nepiesakot vizīti. Bija daudz bojāgājušo un no tā laika pilsētiņa pārcēlās vēl par metriem 20 uz augšu. Grūti gan iedomāties kā upes līmenis varēja celties tik augstu, jo pat tagad, lai sasniegtu tilta augstumu vajag vēl vismaz 6 metrus. Mūsu gids ir Gvido. Kečvu tautības čalītis, kas zina daudz par vēsturi un tradīcijām. Nepretendēju uz pareizu inku tradīciju un dzīvesstila zinātāja nosaukumu un atstāstu to ko stāstīja Gvido. Inki bija mūsu izpratnē interesanta tauta. Paralēli citiem upurēšanas veidiem, netika smādēti arī cilvēku upuri. Kaut gan tas nebija primārais upurēšanas veids. Galvenais inkiem esot bijis lai ir pilns puncītis. Paēdis inks-labdabīgs inks. Par to jāsaka paldies galvenajai dievībai Pačamamai, kas mūsu izpratnē varētu būt Zemes māte. Pačamama rūpējās par inkiem sākot no dzimšanas līdz pat pēdējai stundai. Vispār inku kultūra esot bijusi tendēta sasniegt garīgo virsotni. Inki ticēja, ka cilvēks pēc nāves turpina dzīvot, tāpēc dzīve ir jānodzīvo pareizi. Un viens no "pareizi" galvenajiem stūrakmeņiem ir Pačamama. Ko tur smalkāk skaidrot- Pačamama ir viss. Un ja inks nav paēdis vai notiek daudz nepareizu lietu- Pačamama ir dusmīga un vajag upurus. Tad tiek sazāļots cilvēks ( topā ir bērns) un aprakts. Nav smuki, bet šāds upurēšanas veids esot bijis rets un tiešam, kad tā teikt- visi gali plīst.

Ar šādas informācijas bagāžu sākam mazliet virzīties vertikāli. Tas gan ir vēl līdzens ceļš, bet saule karsē un liekas, ka drīz nebūs vairs sviedru ko izdalīt. Ir grūti un es ļoti ceru, ka nebūs stāvāku kāpumu. Un kur ir nolāpītais lietus? Ir taču lietus sezona! Eh, ja tagad lītu kā vakar kad braucām ar riteņiem... Ceļa malā aug mango, avokado un daudz citu augu, kas vidēji statistiskam latvietim ir baigā eksotika. Daba vienkārši super. Ceļš aizvijas tālumā un pie horizonta paliek kā viena maza, dzeltenīga strīpiņa zaļā koku okeānā. Diezgan dziļi zem muma trako upe un sajūtas kā paradīzē. Tajā brīdī kad stāvi ēnā. Tikko saulē jāiet, tā vāks.

Pa ceļam nobaudam kakao koka augļus. Tas ir tāds liels dzeltenmelns auglis, līdzīgs bumbierim. Lai tiktu līdz mīkstumam, auglis ir diezgan jāsit, jo pa labam viņš sēklas nedod. Pati sēkla ir jāsūc. Garša diezgan salda un ja nebūtu teikts, ka tas ir kakao, diez vai aizdomātos. Gvido saka, ka valdība ir stulba, jo Peru ir ideāli laika apstākļi lai kakao biznesu attīstītu valstiskā līmenī, bet nekas netiekot darīts. Viņam ir skumji noskatīties ka Brazīlijas un Kolumbijas preces, kas ir zemākas kvalitātes un ķimikālijām uzlabotas, ir pieprasīta manta pasaules tirgū, bet Peru ar savu potenciāli ekoloģisko un tīro produkciju pat nav zināma kaimiņvalstīs. Jā, kaut kur dzirdētas problēmas. Jūtu līdzi Gvido, jo izskatās, ka viņam tiešām tas rūp.

Noejam nost no galvena ceļa un cērtam lejā pa galīgāko bezceļu. Labā pusē klints, kreisā aiza un ap 100 metru zemāk upe. Un pēdas platuma ceļš, ja var to tā saukt. Adrenalīniņš ir. Eju uzreiz aiz Gvido un tiekot augšā ir pilnīgs bezspēks. Atskatos uz pārējiem. No malas skatīties ir vēl bailīgāk nekā iet pašam.

Karstums nežēlīgs, pat neskatoties uz to, ka ejam koku ēnā. Pienākam pie kokas plantācijām. Gvido izskaidro to ko jau zināju no muzeja apmeklējuma. Vienīgi piebilst, ka parastais simbols no trijām kokas lapām simbolizē veselību, mīlestību un darbu. Tās esot inku galvenās vērtības. Un stāsta, ka košļājot kolas lapas var iegūt izturību, remdēt slāpes un izsalkumu. Viņa vecmammai ir 80 gadi un viņa nekad nav bijusi pie zobārsta. Tikmēr grieķis norāvis čupiņu ar lapām, kožļā tās un prasa vai viņš tagad arī būs superātrs. Gvido saka, ka jā, jo kožļājot zaļas lapas gandrīz uzreiz var dabūt caureju, bet lai padirstu uz šīs takas, tiešām vajadzēs ātras kājas. Grieķis uztaisa citplanētieša acis, spļauj ārā un skalo muti ar ūdeni. Mēs rēcam. Normāli lapas ir jāizžāvē. Un tad var zelēt.

Vēl uzzinam par tādu augu kā San Pedro. Skan jokaini, bet tas ir tiešam interesants augs, faktiski kaut kas pa vidu starp narkotikām un zālēm. Senie šamaņi to lietoja lai uzturētu kontaktu ar dieviem. Nu karoč halucinogēns. Bet ne tikai. Gvido stāsta, ka San Pedro ir labas zāles kuras attīra organismu un dziedē. To nekādā gadījumā nedrīkst lietot, ja tiek lietotas kādas zāles, īpaši antibiotikas, jo tad ar dieviem varēsi runāt nepastarpināti, klātienē. Esot īpašs škidrums, ko izdzer un kurš attīra organismu no antibiotikām un tad var ņemt iekšā San Pedro. Kur ir tā mistiskā robeža starp narkotiku un zālēm, īsti nesapratu. Ejam garām kaut kādām mājām džungļos. Notiek aktīva darbība. Vīrs kaut ko cērt, sieva pin, bet sīkie skrien pretī un sauc Hola! Vēl divi suņi imitē mājas sargāšanu un rej. Visi iet garām suņiem nepievēršot pārāk lielu uzmanību. Es arī pat neskatos, jo suņi ir uz katra stūra un ja no tiem ir bail, Peru nav ko darīt. Bet tā kā es esmu pēdējais no pirmās grupas, mājas sargi laikam nolemj, ka, davai, šim ieķeram un viens ielaiž zobiņus man kājā. Cauri zeķei neiziet, bet sajūta tik un tā riebīga. Nolamājos dzimtajā valodā un pagriezienā mēģinu nelietim iespert. Bišķ pa dirsu trāpu un šķiramies pie rezultāta 1:1. Abiem ne pārāk sāpēja, bet viens otru paguvām nobiedēt. Tuvojas tas mirklis ko apzīmē par " vairs nevaru". Ir ietas tikai 3 stundas, bet jūtu, ka vairs nevarēšu ne soli paiet vertikāli. Nopietni. Sirds klauvē un tas mani patiesībā arī visvairāk biedē. Pēc operācijas laikam nav tas gudrākais variants viņu tādā karstumā mocīt. Pieejam pie stāva celiņa un Gvido saka, ka pēc 5 min būs pauze. Es paeju pāris metrus un apsēžos. Nav elpas un spēka. Nenormālas dusmas, tāpēc ceļos un eju. Un atkal pēc dažiem metriem apsēžos. Man garām aiziet visa grupa. Arī elsdami un pūsdami, bet viņi vismaz iet. Pienāk Gvido un prasa kā jūtos. Sūdīgi, vecais, galīgi sūdīgi. Vēl daudz tādu stāvu kāpumu? Gvido saka, ka tagad tikai kalnā augšā un ap kilometru. Savas 5-6 stundas. Tajā brīdī es padevos. Es sapratu, ka es to nevaru izdarīt. Mīkstais un tizlenis, bet es to nevaru. Fiziski nevaru un tur nav attaisnojumu- stāvs, kalns, karsts, sāp kāja. Vienkārši tizlums tas saucās. Acīs man asaras, ko cenšos noslēpt, jo man ļoti, ļoti gribas turpināt. Forša grupa un super gids. Skati, ko es palaidīšu garām un ievainotā pašcieņa... Bet es nevarēšu. Ir tādi momenti dzīvē, kad saproti, ka lai arī tas ir jāizdara, tu to nespēj. Vienkārši nespēj un viss. Un tā bezspēcība ir viena no tizlākajām sajutām ko cilvēks var piedzīvot. Un man tā tagad ir. Arī pārītis no Argentīnas nevar vairs paiet. Bet viņiem ir ap 45-50 gadiem, bet man pat nav 40... Ai, ko tur vairs... Otrs gids noved mūs lejā uz galveno ceļu, noķer garāmbraucošu mašīnu un sarunā, ka džeks aizvedīs pašreizējos pasažierus uz Santa Maria un tad savāks mūs un aizvedīs uz Santa Teresa. Atvadamies un mēs trijatā paliekam gaidīt mašīnu. Pārītis nerunā angliski un es ne velna nesaprotu no viņu spāņu valodas. Cenšos atrast paēnu un nomierināt elpošanu un sirdsklauves. Izdodas. Paliek pāri tikai tā tizluma sajūta, ka neesmu ar pārējiem, tur augšā. Diezgan ilgi gaidām mašīnu. Kad tā beidzot atbrauc, sēžamies un sākam alternatīvo ceļu uz Santa Teresa. Ļoti skaisti. Nu ļoti. Braucam kalnā pa ne pārāk labiem ceļiem, šķērsojam riktīgo straumi uz ceļa, ar grūtībām izmainamies ar garāmbraucošu mašīnu. Bet bail nav. Ir tikai klusa sajūsma par dabu. Brauciens ilgst gandrīz stundu. Samaksājam katrs pa 10 solēm un stāvam pie sava hosteļa. Tālāk seko nepārtrauktas sarunas spāniski no kurām es neko nesaprotu. Kaut ko stāsta hosteļa saimniece, kaut ko argentīnieši, kaut ko abi mēģina ieborēt man, bet tas ir bezcers. Mani ieliek vienā istabiņā ar abiem bēdubrāļiem, tad Patagonijas dēlus pārliek citā un mēģina kaut ko ieskaidrot man. Ejiet visi tirst! Beigās ar pirkstiem, žestiem stulbām fizionomijām, sarunājam, ka ap 5. brauksim uz termālajiem ūdeņiem, kas kaut kur tepat netālu ir. Līdz tam dodos apskatīt Santa Teresa. Tas man aizņem akurāt 15 minūtes. Nav dikti sarežģīti izstaigāt visas trīs ielas. Kā izskatās ciematiņš dzīvo uz ēdināšanas pakalpojumiem, jo uz nosacīti galvenās ielas ir pilns ar mazām bodītēm un vismaz 10 ēdnīcām. Puspiecos atkal sākas pārrunas starp argentīniešiem un hosteļa saimnieci. Stāvu blakus, urbinu degunu un cenšos izskatīties zinošs. Cik noprotams, saimniece ir sarunājusi pretējās mājas veci, lai tas ar savu džipu mūs aizved līdz termām. Džeks ar plašu vēzienu aizcērt mašīnas kapotu, noslauka eļļainās rokas biksēs, nospļaujas un varam braukt. Mašīna iedarbojas pie apmēram ceturtās " puta madres". Tas tāds ļoti nesmuks spāņu valodas izteiciens. Braucam. Brauciens maksā 5 soles. Jābrauc patālu. Sanāk no kalna lejā pa diezgan bezceļu. Blakus atkal ir upe. Mums priekšā, ceļa vidū, stāv cits džips. Šoferis nav uz vietas. Mūsējais kāpj ārā skaidroties un noskaidrojās tas, ka ir noticis nogruvums vai lavīna, sauc kā gribi. Akmeņi nākot lejā no stāva kalna, kopā ar ūdeņiem, izveidojuši dubļu jūru, pa kuru joprojām straumē tek ūdens. Mašīna tur iestrēgs. Pakāpjamies augšā pa akmeņiem un atrodam šaurāko vietu kur plūst netīrs, duļķains ūdens. Sametam lielākos akmeņus un izveidojam pāreju pa kuru kājām var tikt pāri. Vēl desmit minūtes ar kājiņām un esam pie baseiniem. Ieeja 5 soles. Komplekss sastāv no 3 briesmīgām ģērbtuvēm, kaut kāda ēdināšanas uzņēmuma un pats galvenais- 2 peldbaseiniem. Ūdens ir dzidri zils un baseini ir izvietoti pie pašas klints. Pārģērbjos un liekos baseinā. Kruti. Nezinu cik grādu, bet ļoti silts. Kaifs ir daudz lielāks izlienot no baseina, jo tad beidzot ir vēss. Sākumā mēs neesam daudz cilvēku, bet aptuveni pēc stundas no kalniem parādās pirmās tūristu grupas un baseini piepildās. Pēdējie ierodās mūsējie. Pārguruši, bet laimīgi. Stundiņu papeldam un tad ar autobusu dodamies uz hosteli. Vēl vēlas vakariņas un jau 9. visi rātni čuč.

26.01

No paša rīta kāpjam busiņā un braucam uz Hidroelectrico. Skan neticami, bet tā ir hidroelektrostcija. No HES turpmākais ceļš būs mērojams kājām. Brauciens nav ļoti ilgs, un principā šis maršruts ir pusdienā paveicams soļojot. HES tiek rūpīgi apsargāts, un jau braucot autobusā mums ir jāaizpilda kaut kāda lapa, kur jāpieraksta savi personas dati un jāparakstās. Neviens gan mūs nepārbauda, un patiesībā tas viss vairāk izskatās pēc nevajadzīgas formalitātes. Šī izskatās pieprasīta vieta, jo mums priekšā jau stāv vairāki autobusi un notiek diezgan nopietna kustība. Pirms dosimies šodienas pārgājienā, ir plānots paēst. Nevaru iedomāties kur mēs to varētu izdarīt, jo apkārtne neizskatās nosēta ar restorāniem un kafejnīcām. Vienā pusē ir upe, otrā palielāks kalns, bet pa vidam diezgan šaura taka ar dzelzceļa sliedēm. Sliežu malā ir uzslietas vairākas nojumes, kur var nopirkt visādus sūdiņus. Tiešām interesanti kur mēs varētu šeit ēst. Tomēr tāda vieta ir gan. Starp kokiem, izmantojot visus pieejamos materiālus ir uzslieta ēstuve. Visalternatīvākā kādā esmu bijis. Jumts no nenosakāmiem materiāliem, mazliet izmantojot šīfera pārpalikumus, mazliet plēvi, mazliet zāli, turas vienā vietā uz koka balsta, otrā uz kaudzē sakrautām riepām. Galdi ir no koka, krēsli kādus nu dieviņš devis- ir no koka, ir plastmasas, ir arī dēlis pārlikts pāri divām nelielām kannām. Siena ir tikai virtuves pusē, bet pie mūžīgajiem plusiem kas valda šajā reģionā, sienas nemaz nav vajadzīgas. Vietas “odziņa” ir kazu aploks, kas uzbūvēts aptuveni restorāna vidū. Sapnis ne ēstuve. Ar to es domāju, ka labāk es tādu redzētu sapnī, ne realitātē.

Paralēli mums pusdieno vēl vismaz 3-4 lielākas grupas, un vietas pietiek visiem. Pusdienās ir rīsi un vista. Tā vista tāda mazliet aizdomīga, bet es cenšos nedomāt no kādas slimības viņa ir mirusi, bet loku tik iekšā. Kad esam jau paēduši, netālu no manis, no džungļiem izlien balts minkāns. Kādreiz viņš ir bijis balts pēc default uzstādījumiem. Šobrīd viņš ir balts tikai ja salīdzina ar apkārtējo dabu. Izskatās pēc riktīgā izsitēja- deguns saskrāpēts, auss nošļukusi, viena acs uzsista. Blakus mūsu galdam ir tāds kā uzkalniņš un bračka sēž galda augstumā. Sēž un skatās uz manu šķīvi. Labu gribēdams, noskrubinu gaļas gabaliņu un pastiepju runčukam. Šis no sirds velk man pa roku ar nagiem, knapi pagūstu atvilkt. Kaķis negausīgi aprij mazo gabaliņu un atkal skatās man uz šķīvi. Izņemu visu kaulu un sniedzu viņam. Šis nošnācas un cērt ar nagiem. Eu, čali, tev čista viss kārtībā? Kaķis pasitis kaulu ārā no manām rokām, rūkdams to plosa. Kaut kāds reāli psihs. Paliek neomulīgi. Taisāmies ceļam. Daži mūsējie jau paēduši, sēž uz sliedēm un pīpē. Pēkšņi tālumā atskan vilciena signāls un zeme sāk drebēt. No līkuma normālā ātrumā iztešas vilciens. Mūsu pīpmaņi, galīgi pārmīzuši jēgu salec atpakaļ ēstuvē. Savukārt tirgotāji, kuru nojumes ir izvietotas faktiski uz sliedēm, šādam notikumu pavērsienam jau sen ir gatavi. Veikaliņš tiek kompaktizēts un savākts no braucamās daļas. Nekad nebūtu iedomājies, ka pa šīm sliedēm vēl kursē vilcieni. Pīpmaņi joprojām nevar nomierināties un lamājās, ka mierīgi sēdēja, nedomājot, ka te kursē kaut kāds smirdīgs vilciens, bet tas mēģina piedzīt sirdstrieku.

Sākam savu gājienu. Mums pretī paiet divi līdz ausīm nobruņojušies nacionālās gvardes karavīri. Smaida. Patiesībā te visi smaida. Mēs pagājuši pārsimts metrus, sākam iet augšup. Ceļš ir stāvs un es jau sāku lamāties, ka atkal būs sūdi. Kāpēc nevar būt viens normāls, puslīdz līdzens ceļš? Gvido mierina, ka šis ir tikai viens kāpums, tad būs līdzens. Es viņam vairs neticu. Pēc mokošām 10 minūtēm, esam augšā. Te ir līdzens akmeņu uzbērums ar vēl vienām dzelzceļa sliedēm. Šis esot vecais dzelzceļš un patiesībā vienīgā normālā vieta, kā kājām var aiziet uz Maču Pikču. Iet nav diez ko komfortabli, bet labāk tā, nekā tēlot kalnu kazu. Mums pretī nāk daudzi cilvēki, un var nojaust, ka šis necilais ceļš ( patiesībā dzelzceļa sliedes, tiešām ir vienīgais veids kā nokļūt uz mērķi.

Daba skaista. Pēc kāda kilometra pienākam pavisam tuvu upei, un arī ceļš iz mazliet platāks un nav vairs jāsoļo pa akmeņiem. Nu līdzenumā es esmu karalis! Kopā ar somu pārīti atraujamies labu gabalu no sekotājiem. Nonākam pie skaista dzelzceļa tilta. Ko nu es ņemos fotogrāfēt no visām pusēm. Tiltam pa vidu ir dzelzceļa sliedes, bet malās neliela eja kājāmgājējiem. Ejot pāri tiltam atkal atskan vilciena signāls, un pāri tiltam pārdun vilciens. Tilts nepatīkami dreb un šūpojas, un es savā slimajā prātā atkal uzburu ainu, kā es kopā ar salūzušām tilta konstrukcijām un vilciena vagoniem, pazūdu mutuļojošā upē.

Nākamo ceļa posmu es veicu lēnām. Ar fizisko viss kārtībā, bet es tiešām izbaudu katru metru. Daba ir fantastiska, un arī ceļš paliek gludāks. Pretī joprojām nāk diezgan daudz cilvēku, daudz armijnieku. Vienā vietā ieraugu uz zemes krāsainu murskuli. Pieeju tuvāk un saprotu, ka tas ir bars ar tauriņiem. Ko viņi tur dara? Izskatās pēc kaut kāda smagā grupveida porno. Sagaidu kamēr mani noķer Gvido un prasu ko tie tauriņi te dara. Gvido skaidro, ka viņi salido uz vietu kur ir liela sāls koncentrāciju un ķipa tusē.

Apmēram četru stundu laikā esam veikuši visu maršrutu. Somi, kas iet visiem pa priekšu, nez kādu apsvērumu vadīti izvēlas par tikšanās vietu nelielu uzbērumu blakus gružkastēm. Gružkastēm jau pa lielam nav ne vainas, ja ne tā specifiskā smaka, vai teiksim kā ir- smirdoņa, nebūtu tik stipra. Bet somi stipra tauta, viņiem pie kājas. Kamēr sanāk visi atpalicēji, esam noķēruši viegli kaifu. Gvido izskaidro, ka lūk, no šīs vietas mēs rīt sāksim ceļu augšup uz Maču Pikču. Līdz augšai esot pusstunda ko iet. Pusstunda ir Gvido, kas ir piedzimis kalnos. Normāli cilvēki varot bez problēmām uzraut stundas laikā. Tad sanāk, ka tādi kā es nomirst aptuveni pusceļā. Ar šādiem prātojumiem dodamies tālāk uz pilsētiņu, ar nenormāli seksīgu nosaukumu- Aquas Calientes ( Siltie ūdeņi). Sanāk iet vēl savu pusstundu.

Aquas Calientes ir ļoti smuka pilsētiņa, kas p lielam ir tāds Maču Pikču piedēklis. Tūristi no viss pasaules sabrauc uz šejieni, pārnakšno, bet no rīta sāk savu ceļu uz pzudušo Inku citadeli. Attiecīgi visa pilsētiņas infrastruktūra ir pakārtota tūrismam. Liels tirgus, ļoti daudz suvenīru bodīšu, ēdināšanas uzņēmumu, un hostelis pie hosteļa. Es pat nevaru iedomāties kur dzīvo vietējie, jo tāda māja, kas nebūtu neviens no iepriekš minētajiem, nemaz netika manīta.

Ieejot pilsētiņā visiem ir jānofotogrāfējas pie Machu Picchu burtiem. Pie dzelzceļa pārbrauktuves ir uzstādīta simpātiska Inku kareivja statuja ar visiem trim svētajiem dzīvniekiem Inku mitoloģijā- Ērgli, čūsku un jaguāru.

Mēs apmetamies turpat blakus statujai, hotelī, kas ļoti veiksmīgi nomaskējies no ārpasaules, un ieeja ir pa šauru koridori, kurš ir tik šaurs, ka divi cilvēki samainīties var tikai ar grūtībām. Arī ieeja ir caur kaut kādu frizētavu bezmaz. Mana istabiņa ir trešajā stāvā. Logu nav. Pareizāk sakot, ir gan un iziet uz kāpņu telpu. Jebkurš, kurš iet garām var pamāt man ar roku un apsveicināties. Viss kā uz skatuves. Varētu aizvilkt aizkariņu, bet viena daļa tik un tā paliek publiskai apskatei.

Dušā vajadzētu būt siltajam ūdenim. Abet nav. Zobus sakodis nomazgājos un smaidot nāku no dušas ārā. Grieķis prasa vai ir siltais ūdens. Saku, ka ir, bet no sākuma tek aukstais, bet patecinot nāk arī siltais. Un kontrastu duša ir nenormāli laba veselībai. Grieķis man pilnībā piekrīt un dodas mazgāties. Skan fak un šit un vēl kaut kas dzimtajā valodā.

-Žigis, how long do i need to wait for aquas calientes? ( Cik ilgi man jāgaida siltais ūdens?)

Patience, man, like 2 min maximum ( Pacietību, maksimums divas minūtes)

Vēl pēc minūtes atskan želabains- I think hot water is not gonna coming ( neizskatās, ka man būs siltais ūdens). Tas tiek pateikts tik žēli, ka es nežēlīgi sāku zviegt. Zviedriete Sofija, kas arī dzīvo mūsu istabiņā sekundi neizpratnē skatās uz mani un tad sapratusi par ko es uzjautrinos, pievienojās. Paveras dušas durvis un man virsī lido šampūna pudele ar tekstu- I hate you, fucking europeans ( es jūs neieredzu, nolāpītie eiropieši). Mēs turpinam rēkt, vēl jo vairāk par to, ka pēc viņa standartiem Grieķija, laikam sanāk pie cita kontinenta. Grieķis iznāk dusmīgs kā pūķis un jūtu, ka viņš mani neieredz, bet redzot viņa seju, es nevaru beigt smieties. Jozefs apģērbjas un ne vārda nesakot dodas apskatīt pilsētu. Es arī turpat, tīri lai nav jānīkst hostelī.

Kā jau minēju pilsētiņa ir maziņa, bet ļoti jauka. Stundas laikā viņu var izstaigāt krustām šķērsām. Mazliet pabildēju un dodos atpakaļ. Pie skaidra saprāta būdams, saprotu, ka kājām es uz Maču Pikču netikšu. Ir cita opcija- 7. no rīta uz virsotni sāk kursēt autobusi. Tie gan ir papildus izdevumi ap 5 latiem, bet esmu reālists- kājām es augšā tikšu labi ja vakarā. Tāpēc jau laicīgi nopērku biļeti un dodos gulēt. Pārējā grupa ceļas agrāk un tomēr iet kājām, es varu vēl savas divas stundiņas pagulēt.

27.01

Pirms pusseptiņiem esmu pieturā. Rinda ir nenormāla. Simtiem cilvēku un man nav ne mazākās saprašanas cikos un kā es tikšu kalnā. Nesaprotu vai man jāstājas aizmugurē, vai visi šie cilvēki gaida uz autobusu un vispār kas notiek. Tā kā ir daudz laika, es aizeju nopirkt mazliet ko uzgrauzt un dzeramo. Atnākot atpakaļ, redzu, ka klāt nākuši vēl simtiem cilvēku. Nostājos aptuveni pa vidu. Pēkšņi, ka saukts man priekšā iznirst amerikāņu pensionārs ar spieķi rokā un vicinot man brīvo roku gar degunu nober- “Get a fuck out of here!” Šis ir viens no lielākajiem pārsteiguma momentiem manā dzīvē. Es neizpratnē pagriežos, meklējot kam šis draudzīgais aicinājums būtu sūtīts, bet pēc visas loģikas, tas laikam bija domāts man. Tas tiešām ir domāts man, jo cienītais turpinot tikpat agresīvā un rupjā stilā sūta mani visur. Es šo agresijas lēkmi tiešām nesaprotu. Nu nemaz. Laikam kādā trešajā teikumā penžuks tomēr pamanās pateikt, ka es esmu ielīdis viņa vietā un neesmu stāvējis rindā. Tas mani nenormāli uzvelk, jo pirmkārt, kad es atnācu pirmo reizi, šis indivīds te nemaz nebija (nu viņš ir ļoti uzkrītošs, un nevarētu būt, ka nebūtu viņu pamanījis), un otrkārt neviens ar mani nerunās tādā tonī. Es pieklājīgi, saku, ka ja cienītais no vakara ir smēķējis nemazgātas zeķes, un šobrīd redz lidojam pūķus un elfus, es neesmu vainīgs pie tā. Manu joku atzinīgi novērtē apkārt esošie un angliski saprotošie braucēji. Bet vecais krabis nerimstas. Viņš laikam mēģina iesist man ar spieķi! Par laimi viņam, viņš bez spieķa neturas kājās, tāpēc baigi šiverēt ar savu nūju pa labi un kreisi, viņš nemaz nevar. Es esmu vienkārši uz dirsas. 99% gadījumu no simts, es laikam būtu vilcis pa tāfeli tā, ka pakavi būtu gaisā. Bet es saprotu, ka ja es nesavaldīšos, mans piedzīvojums visticamāk beigsies policijas iecirknī, un diezgan ticams variants, ka amerikāņu jautrītis savu nāvi sastaps tieši šajā autobusa pieturā. Cienītais turpina darīt visu lai dabūtu pa purnu. Šis bija viens no sarežģītākajiem lēmumiem manā dzīvē. Nekad neesmu tā gribējis uzšaut pa seju kā todien. Par laimi mums abiem piebrauc uzreiz 6 autobusi un pilnīgi visi cilvēki bez problēmām tajos sakāpj. Es nevaru nomierināties. Nu kur var būt tāds pipļuks?

Autobuss lēnām līkumo pa šauru ceļu augšup kalnā. Braucam kādu pusstundu pavisam noteikti. Tad ir jāizkāpj un jāpakāpj kādi 20 metri pa pakāpieniem, un tur mūs gaida nākamais autobuss. Vēl piecas minūte un esam klāt.

Pie ieejas rūpīgi tiek pārbaudīta biļete un ID karte. Lielākas somas tiek pārmeklētas, bet mana laikam nerada aizdomas. Man arī tur nekā nav- dzeramais un aptieciņa. Lielo somu atstāju hostelī un ar mugursomām nemaz iekšā nelaiž.

Izeju cauri kontrolei un esmu teritorijā. Mans līdz šim lielākais dzīves sapnis ir piepildījies. Kādu mirklīti domāju par to, nemaz neejot uz priekšu. Vēl vakar tas likās tik nereāli, bet nu es esmu šeit. Man pa kreisi ir balta klints, bet labajā pusē visu klāj migla. Pasperu vēl dažus soļus un notiek brīnums. Nudien. Dažreiz es ticu dievišķajam pieskārienam. Patiesībā diezgan bieži. Un pēc šī, pavisam noteikti. Tieši šajā mirklī, tieši šajā vietā, manu acu priekšā migla izklīst. Tas notiek nepilnas minūtes laikā. Vienkārši tā. Un es ieraugu to skatu, dēļ kura ir vērts dzīvot un mīlēt šo pasauli. Kalni un ielejas. Ai, es nevaru aprakstīt. Tas ir skats no Maču Pikču. Es vienkārši stāvu un tupi blenžu šajā dieviškīgajā brīnumā. Es laikam stāvu ļoti vidū, un ceļš ir šaurs jo mani mazliet tā kā grūsta un kaut ko saka, bet es to saprotu stipri vēlāk. Es neesmu viens tāds. Varbūt, ka visi mēmi apstājās, varbūt, ka daži. Es nezinu. Neskatījos apkārt. Atjēdzos izvilkt kameru vien pēc laba laika. Knipsēju uz nebēdu. Paejos uz priekšu. Un atkal miglas vāli izklīst un no debesīm parādās saules stars, kas lēnām izejot cauri zemu slīdošajiem mākoņiem, piepilda apkārtni ar saules gaismu. Es zinu, ka cilvēki speciāli sāk savu kāpienu 3-4 pa nakti, lai laicīgi būtu augšā un redzētu šo dabas brīnumu, bet viņš notiek te un tagad, manā acu priekšā, 8 no rīta, kad pēc visas loģikas, saulei jau sen vajadzēja apspīdēt vecos pakalnus un mūrus. Saule parādās tagad. Es turpinu iet uz priekšu un pirmie saules stari nolīst pār galveno laukumu. Pāri tai vietai, kas redzama visās pasaules pastkartēs un fotogrāfijās, kas attēlo Maču Pikču. Es atkal apstulbis apstājos. Man šķiet, ka man acīs asaras, un es gan ticu, gan neticu tam ko redzu. Priekš manis tā ir pasaules dzimšana.

Maču Pikču komplekss ir milzīgs. Dienā tiek ielaisti ne vairāk kā 2500 apmeklētāji, un tas, manuprāt ir prātīgi darīts. Šobrīd neizskatās, ka ir daudz cilvēku, bet varbūt, ka es viņus vienkārši neredzu. Es stāvu virs galvenā plača un domāju ar ko sākt. Mans plāns ir sākumā apskatīt tālākos punktus un tad doties uz centru. Aizskrienot notikumiem pa priekšu, jāsaka, ka tā ir ļoti laba doma. Pirmais, kas man iekrīt acīs ir uzraksts Inta Punki, kas tulkojumā nozīmē Saules vārti. Iesim uz Inta Punki. Vēl aizskrienot notikumiem pa priekšu, jāsaka, ka nostaigāties pa kompleksu var līdz samaņas zudumam. Ceļš uz Saules vārtiem man aizņem gandrīz stundu. Sanāk iet kalnā augšā. Ne stāvi, bet pietiekoši besīgi. Es nesteidzos. Izbaudu katru soli, jo katrs solis paver aizvien krāšņākus skatus. Līdz esmu ticis pie Saules vārtiem, esmu kārtīgi izbesījies. Tiešām nevar vārtus piecelt tuvāk centram? Bija jābūt nenormālam patriotam, lai staigātu šo gabalu līdz Saules vārtiem, vēl jo vairāk, ka pa ceļam nevienas dzīvojamās mājas nav.

Bet skati, skati… Tu ej pa akmeņiem bruģētu taku, apzinoties dižas civilizācijas sasniegumus, un patiesībā esi kaut kur pa vidu starp realitāti un fantāziju.

Pie Saules vārtiem, ko uz šo brīdi sastāda mājas atliekas un dažas kolonnas, esmu viens. Tālumā ir redzams kompleksa centrs, un apkārt nav nevienas dzīvas būtnes. Pilnīga nerealitātes sajūta. Apsēžos un ar godbijību vēroju apkārtni. Lasot, iespējams, rodas sajūta, ka es pirms iešanas kaut ko lietoju un tagad peldu kaifā, bet tā nav. Vienkārši ir neaprakstāms miers un sajūsma.

Lēnām atnāk japāņu pāris un vīrieti no Kanādas. Arī viņi, neko nesakot pasmaida un apsēžas man blakus un vienkārši skatās, skatās, skatās… Pa taciņu redzam nākam vēl vairākus cilvēkus un tad mēs ar kanādieti pārmijam pāris vārdus. Kanādietis saka, ka dēļ šī skata ir vērts dzīvot, un es smejoties saku, ka stundu atpakaļ pie sevis domāju to pašu. Novēlam viens otram laimīgu ceļojumu, nofotografēju japāņus un dodos atpakaļ. Pašā laikā, jo pa ceļu elsdami, pūzdami, nāk pretī daudzi apmeklētāji un šajā mazajā vietiņā zūd tā intīmā sajūta, kas pavadīja mani vienam te esot.

Neaprakstīšu visu, jo tas nav to vērts, un patiesību sakot nezinu vai kāda cilvēka spēkos ir uzlikt šos pārdzīvojumus uz papīra. Tas vienkārši ir jāredz. Kaut bildēs, bet jāredz. Izstāstīt nav iespējams.

Centrā nonāku tieši laikā, kad vairums cilvēku izklīduši pa perimetru. Lēni laižos lejā un nonāku galvenajā kompleksā.

Šobrīd uz vietas te dzīvo tikai dažas lamas, kas jūtās ļoti brīvi un nemaz nejūtas traucētas. Vēl jo vairāk, viena riktīgā govs, laikam izdomāja, savā lamas prātā, vieglītēm izskrieties. Es eju cauri mazajiem pagalmiem, pa šaurajām ejām un dzirdu sev aiz muguras smagus, bet ātrus soļus. Pagriežos un gandrīz pielieku bikšeles. Pusmetru no manis, neskatīdamās, ne pa labi, ne pa kreisi, man garām aiztešās lama. Ko, ko, bet lamas purnu pāris centimetru attālumā, šajā kompleksā, turklāt pēkšņi, es nudien nebiju plānojis ieraudzīt. Tā var ar sirdi aiziet. Laikam pat apjukumā kaut ko nokliedzu viņai pakaļ, bet lopiņš graciozi grozīdams savu dirsu, mierīgi aizskrien.

Vairākas stundas pavadu pēc kartes meklējot dažādus objektus. Centrā vairāk bija koncentrējušies tempļi- Saules Templis, Kondor templis un citi. Mūsdienās ir palicis vien apraksts par konkrēto vietu un akmens sienas. Man ir diezgan grūti savā prātā uzburt kā te izskatījās, kas šajās mājās un tempļos kūsāja dzīvība. Nekas, izņemot sienas nav atlicis. Pat ne jumti.

Esmu diezgan noguris. Ir izstaigāti lieli gabali. Pēdējais no ieplānotajiem Inku tilts bija neliela vilšanās, jo bija jāiet diezgan patālu, un redzēt trīs koka dēļus pārmestus pāri divām akmens platnēm, laikam nebija tas, ko cerēju ieraudzīt.

Pirms laisties lejā, vēl apskatu apkārtni. No augšas, kā uz delnas ir redzams gan HES, gan Aquas Calientes, gan citi objekti. Saprotu pa kuru ceļu mēs vakar atnācām no HES. Liekas tik savādi, jo esot apakšā pat nevarēja nojaust, ka tepat, pārsimts metrus augstāk, slēpjas tāds dabas un cilvēku arhitektūras brīnums.

Iepazīstos ar jaunu krievu pārīti. Šie arī ceļo, jau trešo mēnesi. Zēns, Aleksandrs, vārdā ir noberzis sev kāju, tāpēc klibo un plāno braukt lejā ar autobusu. Beidzot noder mana aptieciņa. Sadakterēju noberzto vietu, uzlieku plāksteri un viņa sejā parādās patiesa prieka izpausme. Lejā, es, protams, ka kāpšu. Tas nav uz augšu.

Kopā ar krieviem kātojam lejā. Pakāpiens pie pakāpiena, pagriezieni. Katrs pakāpiens ir sava augstuma, platuma un kvalitātē. Daži ir vienkārši no koka uzsisti un apbērti ar zemi, citi no akmens. Vēl citur vienkārši celiņš. Paldies dievam, ka pietika prāta no rīta braukt ar autobusu. Kāpiens lejā mums aizņem gandrīz pusstundu. Arī krievi saka, ka nožēlo, ka nebrauca ar autobusu, jo kājas lupatās. Bet ja ir laba fiziskā sagatavotība, viennozīmīgi ieteiktu kāpt augšā arī no rīta. Kaifam uzkāpjot, vajadzētu būt neaprakstāmam.

Aizeju līdz hostelim un savācu mugursomu. Līdz vilcienam ir vairāk par 4 stundām laika. Darīt nav ko, tāpēc vienkārši apsēžos uz soliņa netālu no upes un vēroju garāmgājējus. Tikai apsēžoties es tā pa īstam aptveru kur šodien esmu bijis. Un aptveru arī cik patiesībā noguris es esmu. Sāk līt lietus. Jau kāpjot lejā no kompleksa debesis palika pelēkas, un daba, šķiet atcerējās, ka ir taču lietus sezona. Līst diezgan stipri. Man iestājies kaut kāds lielais pofigs. Vienkārši sēžu lietū un nekā uz to nereaģēju. Līst gandrīz stundu un tad atkal uzspīd saule. Saņemos un eju uz centru.

Centrā es satieku savas grupas biedrus. Lielākā daļa tusējās netālu esošajā picērijā. Visi dalās pārdzīvojumos un liela daļa atzīst, ka vajadzēja braukt ar autobusu, jo uzkāpjot, saprata, ka visi spēki ir atstāti kalnā, līdz ar to nebija spēka aiziet uz tālajiem objektiem un tiešām, no sirds izstaigāties.

Sofija bija nopirkusi biļeti arī uz Wayna Pikcchu kas ir tā augstā virsotne pie galvenā kompleksa. Uz šo vietu var nopirkt vien 200 biļetes dienā. Sofija teica, ka esot bijis ļoti grūti uzkāpt vēl šajā virsotnē, turklāt arī ļoti bailīgi, jo abās pusēs bijis bezdibenis, bet drošības nekādas. Protams, skats fantastisks, bet nokāpjot no Wayna Pikchu vairs nav spēka kārtīgi izstaigāties. Kopējais rezumē- lielākais vinnētais, laikam esmu es, jo pabiju pilnīgi visās Machu Pikču vietās, kas atzīmētas ar “ vērts redzēt”.

Astoņos it kā vajadzētu būt vilcienam uz Olaitambo, no kurienes mūs uz Kusko aizvedīs ar busiņiem. Īsi pirms astoņiem sākam kustēt. Jozefs izstaigājies, atkal ir labā omā un pēkšņi paziņo, ka viņš grib kafiju. Šī, diezgan idiotiskā ideja, desmit minūtes pirms vilciena atiešanas gūst necerētu atbalstu. Es gan mēģinu ieskaidrot, ka pēc desmit minūtēm mūsu bānītis atiet, bet mani mierina, ka šajā valstī laicīgi pat uz tualeti neviens neiet.

Pie tam mani kolēģīši nu nemaz nesteidzas ar vietas izvēli. Vienā vietā ir par dārgu, otrā slikta kafija. Jozefam vajagot ekspresso. Bet īsto, nevis kā parasti Peru taisa ekspresso, vienas 3in 1 vietā, krūzītē ieberot divas 3 in 1. Beidzot īstā kafejnīca ir atrasta, un saimniece dievojās, ka viņa taisa labāko ekspresso šaipus ekvatoram.

Brīdī, kad mūsu vilciens jau teorētiski jau piecas minūtes kā aizgājis, kafijas mīļiem tiek atnests pasūtījums. Jozefs pagaršo un atkal skan lamas. Ja tas ir ekspresso, tad viņš esot Ugandas premjers. Arī pārējie pagaršojuši kafiju, secina, ka tā ir parastā 3 in 1. Un tas ir labākajā gadījumā. Šeila vispār ir pasūtījusi zupu un nervozi knibina savas bizītes. Es nepasūtīju neko, toties savā prātā jau redzu sevi diennakti bomžojam šajā miestiņā un gaidām nākamo vilcienu par dārgo cenu uz Kusko.

Jozefs iet meklēt rokā melīgo saimnieci, Šeila kādu, kas varētu viņai beidzot atnest viņas nolāpīto zupu. Tikai Žigis tēlo, ka ir apmierināts ar dzīvi un nemaz nesteidzas.

Pasākums beidzas ar to, ka visi atsakās maksāt par kafiju, savukārt Šeila pasūta nafig zupu un visus pavārus pie reizes. Vakars izdevies.

Par laimi vilciens tiešām kavējās, un mēs vēl labu stundu nonīkstam stacijā.

Olaintambo, izkāpjot no vilciena uzreiz pamanu uzrakstu ar manu vārdu. Tik ātri gan viss nenotiek, jo ar pārējo līdzbraucēju atrašanu nesokas tik raiti. Finālā izrādās, ka no savas grupas es šajā busiņā esmu vienīgais. Pat nesanāca atvadīties no pārējiem.

Vēl pāris stundas un esmu Kusko. Pulkstenis rāda jau trešo nakts stundu. Galīgi pārguris aizeju līdz savam hostelim. Ar atvieglojumu konstatēju, ka ar manu atlikušo bagāžu viss ir kārtībā, nekas nav pazudis. Ar diezgan lielām dusmām konstatēju, ka duša joprojām nav salabota. Turklāt galīgi samiegojies atbildīgais skaidro, ka duša man nespīd, jo šobrīd divvietīgajā numuriņā dzīvo cilvēki. Esmu ļoti dusmīgs, bet nolemju visas razborkas atstāt uz rītu.

28.01

Likās, ka gulēšu vismaz līdz 11 un mani pamodinās neapmierināta apkopēja. Jāizrakstās līdz 10:30. Tomēr nē. Pamostos pats. Jau 7. Kaimiņš izdomājis paskatīties seriālu. Ļoti vardarbīgu jo ir daudz kliegšanas un cik var noprast, tiek palaistas arī rokas. Un sienas hostelī ir tik plānas, ka var dzirdēt pat degunu urbinām. Vēl mēģinu gulēt, bet iemigt vairs nesanāk. Labs ir, celšos. Sakārtoju savu lielo somu. Optimizācijas nolūkos salieku kopā guļammaisu ar matracīti. Uzreiz paliek daudz vietas. Mazo mugursomu ielieku lielajā un dodos uz recepciju dirsties par vakardienas dušas jautājumu. Esmu izlēmis, ka maksāšu tikai pusi no cenas jo vakar dusmu uzsita ne pa jokam. Recepcijā ir tas pats vakardienas džeks un meitene. Sāku ar pozitīvo- jauks laiciņš, putniņi čivina un vai var nodot drēbes uz mazgāšanu. Pēc pārgājiena faktiski visas drēbes ir viegli iesmirdušas, un vienīgās tīrās man šobrīd ir mugurā. Jā, protams, ka varam izmazgāt. Meitene nosver un nosaka, ka šis daudzums ir līdzvērtīgs 14 solēm. Lai nu būtu. Salieku drēbes maisiņā, pielīmēju savu vārdiņu un čikita pazūd. Ķeros vērsim pie ragiem. Saku, ka maksāšu tikai pusi. Uzreiz atskan stingrs nē. No manas puses tikpat stingrs jā. Džeks oponē, ka es esmu ieradies ļoti vēlu. Nu tas ir arguments no sērijas- tev bija zaļas bikses. Kāda starpība cikos es ierados, jo nomazgāties iespēja man nebija ne tad, ne arī solītā, 6 dienas atpakaļ salabotā duša, nebija salabota. Džeks neko nesaka. Es ar neko nesaku. Sēžu un lasu kas labs noticis Latvijā. Mans draugs sagaida atpakaļ atnākot meiteni un tad abi apspriežas kāds es esmu sēne un vienojas par stratēģiju. Meitenei bišķin dreb rokas un viņa neko nesaka. Es viņai uzsmaidu mīļāko smaidu ko varu izspiest un viņai pasprūk nervozs smiekliņš. Tas nogalina džekiņu kas paaugstinātā tonī sāk skaidrot, ka tā nu nebūs, ka katrs te maksās cik gribēs. Labs ir, saucam tūrisma policiju. Un es tiešām esmu gatavs pastrīdēties. Ne jau par tiem pāris latiem, bet par principu. Policija cienītajam nepatīk. Lai es maksājot 12 soles un pazūdot. Kā reizi taisos to darīt. Tikmēr meitene atnes un noliek man netīro apģērbu maisiņu- viņi nemazgās. Es tūlīt apraudāšos un braukšu mājās, zin. Te uz katra stūra ir uzraksts Laundry. Šķiramies kā veci ienaidnieki. Es ar maisiņu rokās un mugursomu plecos, dodos uz tuvāko velās mazgātavu un sarunāju šo procesu par 9 solēm.

Man ir daudz laika. Vajadzētu nopirkt biļeti un Kopakabanu Bolīvijā. Pietiks man pa Peru ņemties. Apskatīt Puno un Titikakas ezeru no Peru puses, domāju atpakaļ ceļā. Staigājot ieraugu vienu tūrisma firmu un iegriežos uzjautāt cik.tad maksā biļetes uz Kopakabanu. No 70 līdz 100 ja grib tajā krutajā, izbīdamajā krēslā braukt. Jābrauc 12.stundas, tāpēc vienojamies par maksimālo komfortu. Vēl izdīcu 10.soles atlaidi un biļetes kabatā. Autobuss tikai desmitos vakarā, bet man reāli nav ko darīt. Sarunāju ar firmu, ka varu atstāt mugursomu pie viņiem ofisā un dodos pavazāties pa pilsētu. Trāpījusies ļoti karsta diena, saule cepina un staigāt augšā, lejā pa kalnainajām Kusko ielām, nav lielas iedvesmas. Bet ir daudz laika, tāpēc tāda pastaigas solītī eju virzienā, kur vēl neesmu bijis. Un nonāku ļoti interesantā vietā. Tirgus San Pedro. Nejaukt ar zāli San Pedro. Kaut gan, manis pēc, jauciet. Tirgus ir interesants ar to, ka bez zināmas loģikas te ir izvietojušies gan suvenīru tirgotāji, gan gaļas pārdevēji, gan viss ko var iedomāties. Īpašu šarmu piedod preču piegādātāji kas cienījamā ātrumā pa ne pārāk platajām ejām mēģina izbraukt ar saviem ratiņiem. Bet tirgus tiešam interesants. Labākā daļa ir dienvidu pusē. Te skaļi rosās bars ar sievietēm.kas ir sagatavojušas ēdienu un tagad mēģina viena otru pārkliegt, vilinot potenciālos ēdājus. Tas ir jau pieminētais economico variants. 2-4 soles un puncītis pilns. Un cilvēku tiešam ir ļoti daudz. Turpat pie letes pielikti soli, un stum tik ģīmī! Tak vienreiz jāsaņemas man ar! Pieeju pie skaļākas kundzes un prasu zupu. Tante man vēlīgi pamāj un liek sēstie blakus peruāņu penziķim, kas izmisīgi pa šķīvi dzenā kartupeli, un nevar to noķert. Kas tā par zupu bija- nezinu. Neteikšu, ka bija nenormāli garšīga, bet ēst varēja gluži labi. Nedaudz traucēja pārdevējas bļaustīšanās, bet ņemot vērā, ka sakliedzas te vairākums, var pierast. Penziķis beidzot iemānīja karotē kartupeli un acīgā sieviete, momentā večukam nolika priekšā šķīvi ar otro. Rīsi, mērce, salāti un gaļa ar frī kartupeļiem. Runājot par frī un rīsiem... Nezinu kurš peruāņiem ir ieborējis, ka rīsi ar frī skaitās super saderīgi un garšīgi. Bet viņi vienmēr nāk kopā!!! Nu kā var iedomāties pasniegt uz viena šķīvja rīsus un frī? Labi, sūds ar visu. Večukam salātus nevajag. Nekādu problēmu. Saimniece tāpat ar rokām tos izņem no šķīvja un man pavīd doma- vai tiešam liks pie pārējiem salātiem un pasniegs nākamajam? Nē, nē. Salāti tiek izmesti traukā pie zemes un večuka deguna priekšā atkal parādās šķīvis, bet nu jau bez salātiem. - Bien? - Si, grazias.

Es ar paņemu otro. Porcija principā nav apēdama. Ir garšīga, bet daudz par daudz. Tikmēr ir atnākuši vēl izsalkušie un tiek izveidota otrā rinda. Man pāri galvai ceļo gan zupa gan otrie un sajūta ir... laba. Kaut kā tā draudzīgi. Apēdu pusi, samaksāju 4 soles par visu un eju kaut kur svaigā gaisā meditēt. Apsēžos pie strūklakas. Tas jau ir pats centrs, tāpēc ik pa divām minūtēm nākas atgaiņāties no gleznu pārdevējiem, breloku tirgotājiem un cepurīšu piedāvātājiem. Viegli nav. Pēkšņi no stūra izpeld interesants tipāžs saulenēs un ādas jakā. Līdzīgs Mikam Džegeram. Un arī kustās līdzīgi. Kustības peldošas noteikti līdz darīt dzeltenīgs šķidrums Inka Cola pudelē. Varu derēt uz Abramoviča jahtu, ka cola tā nav. Džegers uzmet man garām slīdošu skatienu pāri saulenēm, nošļupst "hello, mister!" un apsēžas uz mana soliņā tālajā pusē. Bomzis nav, jo smirdēt nesmird. Karstā saule un šķidrums pudelē nabagu galīgi piebeidz. Viņš sāk veidot tādas pozas, ka Kamasutras veidotāji aiz skaudības grauztu nagus. Gaidu kurā brīdī viņš nožausies no soliņa. Bet viņš pret visiem fizikas likumiem, turpina radīt brīnumus. Pēc minūtēm desmit, ne no šā, ne no tā, džeks paceļ galvu un pasaka garāmejošai jaunkundzei- "iedod maizi!". Es tupi skatos uz viņu un saprotu, ka par ilgu sēdēt saulītē nav ieteicams. Protams, ka tas nebija tas ko viņš teica, bet nu skanēja vispār bez akcenta un tieši tā. Kamēr neesmu izdzirdējis vēl kaut ko, kas liktu sašķobīties maniem pasaules uzskatiem, tinos prom. Savācu mugursomu no ofisa un eju pēc drēbēm. Vēl ir daudz laika, tāpēc ieeju turpat blakus esošā kafejnīcā un nožēloju, ka šeit neiegriezos jau agrāk. Paradoksāli, bet ši kafejnīca bija vistuvāk manam hostelim. Pieder viņa, laikam, indiāņiem. Par indiāņiem es saucu vietējos, kas izskatās savādāk par tādu ierindas peruāni. Viņi ir gaišākas ādas krāsas, garāki augumā un visi kā viens ar gariem, melniem matiem. Un viņi izstaro tādu savdabīgu cieņu. Viņu nav daudz. Es redzēju varbūt kādus 10 kopumā. Un lielāko daļu šajā kafejnīcā. Ar kaut ko man ši vieta atgādināja Fountaine Palace Liepājā. Patīkams intrjers un neuzbāzība. Veca indiāniete pie blakus galdiņa salikusi uz lakata dažādus augus, mācīja kaut ko jaunākai sievietei, kas neizskatījās ne pēc indiānietes, ne peruānietes. Bet runāju viņas kečvu valodā. Vismaz man likās, ka tā ir kečvu, jo spāņu man jau sapņos rādās. Vārdu sakot- interesanta, patīkama un lēta vieta. Lēta cenu ziņā. Notusēju līdz pat pieciem, kad man bija teikts nākt pēc drēbēm. Veikaliņa īpašnieks kopā ar sievu un mazo dēlu sēdēja uz ietves ielas otrā pusē un izskatījās, ka arī gaida brīdi kad varēs slēgt savu bodi ciet. Taču realitātē gandrīz visi mazie biznesi- veikaliņi, kafejnīcas, ofisiņi ir ierīkoti pielāgojot esošās dzīvojamās telpas. Redzēju tiešam desmitiem veikalu, kam tālāk, dziļumā ir parastās dzīvojamās istabas. Spēlējās bērni, iet televizors, kāds gatavo ēst... Tāpēc pārsvarā visi veikaliņi ir vaļā ļoti ilgi. Mājās cilvēks ir, var darīt savas lietas un ja veikalā kāds ienāk, tas tomēr ir bizness. Nav jābrīnās, ka citreiz ilgi nav pārdevējs. Varbūt viņš šobrīd spēlējās ar bērnu vai runājās ar blakus bodes ( dzīvokļa) īpašnieku. Amigo mani ieraudzījis, lec kājās un steidz atdot drēbes. Izmazgātas un izžāvētas ir. Tik laikam mazgātas kopā ar tualetes papīru jo visas ir ar baltām pūkām. Da pofig, ka tik tīras. Vēl piecas stundas laika. Nevaru neko izdomāt tāpēc eju uz staciju. Ir.pabs gabaliņš ko pasoļot. Stacijā meklēju rozeti lai uzlādēt telefonu. Vienīgā ko redzu ir blakus trim čaļiem kas iegrimuši UNO spēlē un skaļi smejas. Piesēžu blakus un izmēģinu kontaktu- nestrādā. Blakus man ir tāda kā lūgšanu vieta, kur deg sveces un ir mazs soliņš lūgšanām, kā arī svēto bildes. Viens no čaļiem ieraudzījis manu problēmu, dabon no somas pagarinātāju, palien zem gleznas un iesprauž tur esošajā kontaktā. Darbojās! Sasmaidāmies un sākam runāt. Puikas ir no Argentīnas. Viens runā angliski, bet divi tikai spāniski. Ļoti draudzīgi un jauki cilvēki. Runājamies.par dzīvi par ceļošanu. Smejamies un ir sajūta, ka esam draugi jau no gada vecuma. Zēni arī brauc uz Kopakabanu, tāpēc kopā taisāmies kāpt autobusā. Diemžēl sākās parafīns peruāņu stilā. Pirmkārt jāstāv rindā un jāsamaksā 1.30 soles.par kaut ko. Nu ķipa.par to, ka tevi izlaiž uz perona. Nopietni. Tas pofig, ka tev ir biļete. Maksā ragā. Par šo naudu tu saņem apzīmogotu papīriņu, ko tev pirms iziešanas uz perona, atņem. Vispār nesūdīgs bizness. Tālāk izrādās, ka ir neskaitāmi autobusi, kas iet uz Puno un Kopakabanu tieši šajā laikā, ap desmitiem. 22:10, 22:15, 22:25, 22:30. Un pārējā dienas laikā nav neviena. Pazaudēju savus argentīniešus un ilgi meklēju no kura perona varēt būt mans buss. Norāžu nav. Atrodu autobusu pēc krāsām, kas ir pie biļetes piestiprinātā vizītkartē. Lai gwn autobuss pēc visiem parametriem ir tāds pats kā Cruz Del Sur, ar kuru atbraucu no Limas, līdz viņu līmenim šai kompānijai vēl augt. Pirmkārt, nekādas informācijas. Šoferis pārbauda biļetes un braucam. Tualete nestrādā. Uz durvīm rakstīts, ka var tikai čurāt, bet kad šoferis ierauga, ka no tualetes iznāk viena sieviete, vispār aizslēdz to ciet. Nu vismaz krēsli ir ok un nakti es pat pavadu daļēji guļot.

Otrā daļa sekos drīz, ja būs pietiekoša interese no Jums. Turpinājumā Bolīvija, Itālija pie hipijiem un citi :)