Pa Lietuvu
|
Anitra Jurševska
|
PA LIETUVU
Šā gada maija beigās Dobeles Diabēta biedrība organizēja šajā sezonā pirmo ekskursiju uz Lietuvu.
Pabraucot garām karsta reģionā Biržiem, nokļūstam Pasvalē, kur satiekas Žemaitija ar Augštaitiju. Pilsētas simbols ir buļļa galva apvīta ar apiņiem, jo Pasvale ir Lietuvas alus galvaspilsēta. Te apskatam 300 dzirnakmeņu un dobjakmeņu kolekciju, ko savācis kāds lietuvietis. Tur ir akmeņi arī no Latvijas. Agrākos laikos dzirnakmens bijis katrā lietuviešu mājā.
Kungs un veļas mazgātāja
Tālāk dodamies uz nelielu pilsētiņu Jonišķeli, (atrodas netālu no Jonišķiem), kur mums bija paredzētas tikšanās ar tēju speciālistu Adeli, kura audzē kosmisko dārzu. Tomēr kādas nevērības dēļ Adele par mūsu ekskursiju ir aizmirsusi, bet mūsu gide Edīte ir tik operatīva, ka pieslēdzamies kādai Rīgas grupai, kurai vietējais lietuviešu gids Viktors grāfa frakā ar tauriņu, spieķi un katliņu stāsta par šajā muižā vairākus gadsimtus saimniekojušo Karpu dzimtu.Viņi bijuši ļoti bagāti un viņiem piederējušas ap 100 muižu jeb 1/3 Lietuvas zemju.Viņi bijuši mecenāti un uzcēluši Jonišķelī Svētās Trīsvienības baznīcu, kas būvēta pēc kādas itāļu baznīcas parauga, jo Karpas bijuši itāļu izcelsmes. Viens no pzīstamākajiem dzimtas pārstāvjiem bija Ignats Karpa ( 1880- 1906.), kurš savā testamentā daļu naudas novēlēja slimnīcai, kur ārstēja ikvienu bez maksas un lauksaimnieciska novirziena skolai.Viņš arī atbrīvoja savus zemniekus no dzimtbūšanas. Leģenda stāsta, ka viens cits no Karpām bijis iemīlējies savā veļas mazgātājā un bija jau sarīkojis balli, uz kuru izmeklētā tērpā no Parīzes bija ieradusies arī viņa iecerētā. Abi dejojuši un jaunais Karpa savai līgavai teicis, ka viņu sirdis pukst viena ritmā un vecākiem paziņojis, ka vinu precēs. Tomēr naktī viņa mīļotā pazudusi un pēc tam tikai baumoja, ka viņa “pazudusi” ar tēva ziņu, lai izglābtos no negoda, ka dēls precas ar tik necienīgu personu. Pēc tam dēls esot 10 gadus sēdējis ieslēdzies savā istabā un ne ar vienu nerunājis vai arī uzkavējies parka lapenē. Pilī varot dzirdēt pazudušās meitenes soļus.
Kāds cits kungs no Karpu dzimtas bijis ļoti ekstravagants un uz savām kāzām licis ielūgt 120 zemnieku pāru par lieciniekiem. Viņš iesēdies karietē ar 3 naudas maisiem - zelta, sudraba un vara naudu un braucis pa Jonišķeli un kaisījis to apjukušajiem zermniekiem. Tad viņš katram pretimnācējam devis kristāla glāzi ar šampanieti un šampanietis bijis jāizdzer uz jaunā pāra veselību un glāze jāsadauza. Runāja, ka tajā dienā pilsētā sadauzītas vienpadsmit tūkstošu kristāla glāžu.
Rainis cietumā un Aspazija
Apmeklējam Paņevežu, kas ir pilsēta, kur meklējamas arī latviešu kultūras saknes, jo Rainis tur 1897. gadā bija apcietinājumā un tur cietumā viņu apciemoja Aspazija un abi tur salaulājās.Rainis tajā laikā bija pretvalstiski noskaņots un sūtīja Aspazijai mīlestības vēstules, kuras ir saglabātas muzejā Dubultos. Tur ir arī saglabājies no tā laika uzvelkams pulkstenis ar dzeguzi, kurā aiz aizmugurējām durtiņām Aspazija slēpusi Raiņa vēstules, lai tās neatņemtu. Paņevežā ir saglabājies nams, kur viņi dzīvoja.
Paņevežā ir 5 teātri, starp tiem slavenākais ir kopš padomju laikiem pazīstamais Joza Miltiņa teātris, kur pie ēkas uzcelts piemineklis, kurā attēlots režisors Miltiņš apaļas grozāmas skatuves centrā ar lomu eksemplāriem rokās aizvērtām acīm iegrimis domās. Arī režisors Donats Baņonis un Latvijā pazīstamā aktrise Aurēlija Anužīte nāk no Paņevežas.
Pirms 100 gadiem šī pilsēta bijis ievērojams linu audzēšanas un apstrādes centrs un tāpēc arī pilsētas ģerbonī attēlots kaplis un linu kūlītis.
Paņeveža ir Augštaitijas galvaspilsēta un atrodas pie Ņevežas upes un par tās dibinātāju uzskata Polijas karali Aleksandru ( Polija un Lietuva kādreiz bija viena valsts).Vecpilsētā pie Sengravas ir uzcelts piemineklis karalim Aleksandram, kurs tur rokā Svētā Pāvila Pētera baznīcu, kuru viņš tāpat kā pilsētu dibināja 1507. gadā. No šīs vietas pāri Sengravai var redzēt minēto baznīcu, kas ir Paņevežas simbols, senās dzirnavas un mīlestības saliņu, kur labprāt dodas jaunlaulātie.
Šajā pilsētā apmeklējam arī stikla dizaina studiju “Glass Remis”, kurā darbu atraduši arī daži bijušās Līvānu stikla rūpnīcas strādnieki. Tās ražotie stikla dizaina priekšmeti kā suvenīri tiek eksportēti uz 22 valstīm. Pa otrā stāva izstāžu zāles logiem var vērot mākslas tapšanas procesu. Izrādās, ka stikla kausēšanas krāsnīs temperatūra ir pie 1500 grādiem, bet pie krāsnīm ārpusē tā ir 30 grādu.
Prezidentu pusdienas
Tālāk piestājam Bistrompoles muižā, kuras pirmsākumi meklējami 16. gadsimtā, kad te ienāk dižkunigaišu Bistromu dzimta.Viens šīs dzimtas atzars atnācis te, netālu no Paņevežas, bet otrs palicis Kurzemē. Šajā muižā pirms dažiem gadiem tika rīkota Latvijas prezidenta Andra Bērziņa un Lietuvas prezidentes Daļas Gribauskaites tikšanās un kopš tā laika muižas restorānā ir pieejama prezidentu pusdienu ēdienkarte.
Bijušajā muižas elektrostacijas ēkā ir ierīkota kapela un piemiņas vieta Lietuvas “grāmatu nesēju” kustībai – tas ir cariskās Krievijas laiks, kad nedrīkstēja drukāt un lasīt grāmatas lietuviešu valodā. Entuziasti esot slepeni nesuši grāmatas uz Lietuvu, kuras bijušas publicētas lietuviski ārzemēs.
Bijušā zirgu staļļa vietā ierīkota koncertzāle 400 vietām.
Mūsu gids - muižas pārvaldnieks stāsta, ka pēc neatkarības atgūšanas Lietuvas valsts piedāvājusi šo muižu atgūt tās mantiniekiem Zviedrijā. Bet mantinieks pateicis, ka ir 91 gadu vecs un atrodas sociālajā aprupē, dzīvo no pensijas un šādu muižu nespēšot apsaimniekot.
Muižā jau ir investēti 4 miljoni eiro un ir piesaistīti arī ES līdzekļi.
Brāļu vieglprātība
Nākošais apskates objekts ir Taujienes muiža, kur saimnieko trīs lietuviešu brāļu ģmenes, kur daudzās telpās ir autentiskas mēbeles, kas iegādātas izsoļu namos Francijā un citur. Gide, kura piederēja pie līdzīpašnieku ģimenes, teica, ka sākotnēji deviņdesmitajos gados, kad brāļi pirkuši muižu, viņus vadījusi zināma vieglprātība un neapdomība, jo vini pirkuši tikai tāpēc, ka lēti. Un tā pagājuši vēl 10 gadi, kad paaugušies bērni un, kad viņi ķērušies pie muižas atjaunošanas. Parkā dzīvo pāvi un gulbji. Muižā ieturam vakariņas un nakšņojam uz mirdzoši baltiem palagiem.
Teika par lietuviešu raksturu
Par lietuviešu novadnieku atšķirīgajiem raksturiem stāsta sena teika. Senos laikos velns uz lietuviešiem esot bijis noskaities un gribējis tos nest uz jūru slīcināt. Viņs sabāzis pa vienam lietuvietim no katra novada maisā un stiepis un vilcis uz jūru. Līdz jūrai bijis tāls ceļs un kaut kur pa vidu velns nolicis maisu un aizgājis diendusu gulēt.Velns nav manījis kas notiek un pirmais maisā sarosījies žemaitis – neatkarīgs, drosmīgs, spēcīgs kā lācis izlēcis no maisa un aizskrējis, kur acis rāda. Ne par velti Žemaitijas simbols ir lācis. Saka, ka žemaitis ir spēcīgs kā lācis un mazrunīgs, strādīgs. Suvalks izlīdis no maisa, nosēdies tam cieši līdzās un iebāzis kabatā striķīti, ar kuru bija aizsiets maiss. Domāja, kad maiss būs tukšs, paņemšu arī maisu. Tāds ir suvalks - taupīgs, apdomīgs un ne no kā nebaidās, kā jau pie robežas dzīvodams. Nākošais no maisa izlīdis dzūks, kurš jau gribējis skriet mājās, lai noslēptos aiz krāsns, bet tad nodomājis, ka interesanti, kas tagad notiks un nosēdies un skatījies. Dzūkam tāds raksturs - nedaudz bailīgs, viesmīlīgs, jo dzīvo pie lieliem mežiem. Pēdējais palicis augštaitis, kurš vispār nav gribējis līst no maisa ārā. Velns ieskatījies maisā un teicis: “Ko tu viens pats te sēdi, citi jau sen aizskrējuši”, bet augštaitis savā augstprātībā atbildējis: “Pats tu mani te ieliki, pats izvelc”.Tāds augštaiša raksturs - mazliet iedomīgs un nedaudz pārāks. Tādi ir šie lietuviešu raksturi atbilstoši Žemaitijas, Suvalkijas, Dzūkijas un Augštaitijas novadiem.
Lietuvas centrs
Otrajā dienā mūsu pirmā apskates vieta ir Kedaiņi, kas nāk no 14. gadsimta un, kuru viens no dibinātājiem ir Keningens, kurš ir ienācējs no Kurzemes, bēg no represijām un nodarbojas ar tirdzniecību. Pilsētas izaugsmes labā daudz darījuši Lietuvas augstmaņi Radzvili, kuri uz pilsētu dzīvot uzaicinājuši bagātus dažādu tautību un ticību cilvēkus un bijuši protestantisma piekritēji. Atšķirībā no pārējās Lietuvas protestantisms te 200 gadus bija valdošā reliģija. Pilsētā ir īpatnība, ka ir labi sagalabājusies koka katoļu baznīca no 18. gadsimta un tajā mūsdienās katru dienu notiek dievkalpojumi. Ģeogrāfi aprēķinājuši, ka Kedaiņi ir Lietuvas centrs.
Kauņa
Tālāk dodamies uz Suvalkijas novadā esošo Kauņu un daļa ekskursantu apskata Konstantīna Čurļoņa muzeju, bet daļa - Velna muzeju.
Čurļonis (1875- 1911) ir izcilākais lietuviešu gleznotājs un komponists, dzimis ērģeļnieka ģimenē. Viņš ir Lietuvas nacionālās profesionālās mākslas un mūzikas aizsācējs, viens no pirmajiem lietuviešu mākslas izstāžu organizētājiem un aktīvs rosīgās Lietuvas kultūras dzīves dalībnieks. 31 gada vecumā viņš kārto lietuviešu tautas dziesmas un raksta brālim Pāvilam, ka ir nolēmis “veltīt visus savus pagātnes un nākotnes darbus Lietuvai”.
No Augšāmcelšanās Kristus katedrāles jumta, kur ierīkota skatu platforma, aplūkojam pilsētas panorāmu un pec tam braucam ar funikulieri.
Kauņā pastaigājam pa 1,7 km garo gājēju ielu, kur ir kafejnīca pie kafejnīcas un sakarā ar labo laiku tās ir cilvēku pilnas.
Cepelīni
Ekskursijas nobeigumā vakariņojam Velna dzirnavās. Par Velna dzirnavām tās sauc tāpēc, ka divreiz nodegušas un ļaudis sāka runāt, ka tur Velns iejaucies. Vakariņās ir lietuviešu nacionālais ēdiens cepelīni, ko gatavo no svaigi rīvētu un izvārītu kartupelu masas, ko vēlreiz vāra un pa vidu ieliek piparotu maltu gaļu un tie gatavā veidā ir nedaudz lielāki par iegarenu kartupeli, kurus pasniedz ar krējuma un skrandžu mērci.Lielākajai daļai ekskursantu ēdiens garšoja.
Paldies ekskursijas organizatorei Skaidrītei, gidei Edītei un šoferim!
Anitra Jurševska,
ekskursijas dalībniece.