World should be small for you. (stopstāsts)

  • 6 min lasīšanai
  • 33 foto
Grenctāle, stāv četri cilvēciņi. It kā viņi vairs nav mazi, bet somas lielākas par viņiem, tad cits iespaids nerodas. Rokās diviem ‘Kaunas’, diviem kaut kas uz „Neuer Strassenatlas EUROPA 1:800 000” pusi. Galamērķis – Lisabona. Ceru, ka pārējie īpaši neiebilst, ja atkāšu viņu vārdus. Tad nu dosimies pa pāriem Es un Max, Mita un Ansis. Sākam un šķiramies. Jātiekas pēc trīs dienām Amsterdamā. Arī Stens mūs pacietīgi gaida Amsterdamā, lai dotu nakts mājas un iespējas uzpīpēt zāli. Jūtu ceļošanas garšu mutē tiklīdz atceros. Ceļošanas, nevis tūrisma. Sajūtas, ka esi ceļā. Nezinot, kā būs. Kad Tu, mazais students, esi ticis tajā trešajā dienā kā plānots, līdz Amsterdamai, Tu apjēdz, ka Lielākā daļa Tavu laipno šoferīšu ir bijuši poļi. Kāds izvāc žāvētās vistiņas no bagāžnieka, lai varam ielikt somas. Polis – pie fūres, polis – biezais, poļu pārīši, parastie tirgotāji un mehāniķi. Un šie Agneška un Grigorijs pat Jūs izvadā pie draugiem, jau otro dienu tiec pie siltām pusdienām. Ekskursija pa Amsterdamas ieliņām un galamērķis ir labākais kofīšops, kurā atmosfēra ir vienkārši burbuļojoši laba. Tās krāsas tik piesātinātas un sajūtas neaprakstāmas. Pie sienas kadrs no Ouchen 12, kur Breds Pits dodas ārā no šī iestādījuma. Pirmie dūmi jau piesardzīgi. Laikam gan tikai man, jo Max vēlāk pat glāba mani no tramvajiem, kas nemaz neplānoja man uzbrukt. Stopējot ārā no Amsterdamas uz Beļģijas pusi, ir speciāla ceļa zīme. Apstājas kāds jauns vīrietis. Paņem mūs visus četrus latviešu studentus, sniedz ekskursiju pa Delftiem un lanču savā pagalmā. Šis vīrietis brīvi pārvalda 6 valodas un vēl dažās runā. Drīz mēs zinām pilsētas vēsturi, leģendu par baltajām figūriņām kanālos. Manu vecāku draugi (ap gadiem 70) Beernemē jau gaida. Siltas vakariņas, vīns. Atveda mūs vīrietis, kas ar ģimeni (5cilvēki) stopējis pa Āfriku. Tāds mežonīgs tēls un reizē tik laipns, aizveda gandrīz līdz beļģu draugu mājas durvīm. Pienākas sabučoties satiekoties ar šiem ļaudīm. Rīt mana 21.dzimšanas diena. No rīta, kamēr puikas brokasto, Pols mūs ar Mitu ņem līdzi barot pīles. Tad jau ekskursijas gar upi, iemēģinām draugu jahtas, siltajā saulītē pasūtu savu dzimšanas dienas Sangriu, nekur citur tik gardu Sangriju tā arī neesmu baudījusi. Ieskats Brugges ikdienas ietērpā, šokolāde, mežģīnes, vitrāžas. Kamēr top pusdienas, studenti sauļojas dārzā un vīri paziņo, ka sievietes nedrīkst nākt skatīties, kā vīrieši medī. Es paklausīju, jo zināju, ka medītas tiek dārza skudras. Pols joko visu laiku; sarunas par labāko alu pasaulē, Un pēc visas dienas izklaidēm savā dzimšanas dienas vakarpusē vēl man tiek relaksējošs vannas apmeklējums. Īsi pirms pusnakts arī šampanieša glāze dārzā. Ziniet, nemaz negribas braukt prom, kad atskaties un redzi, ka šis Pols dejo mums mūzikas pavadījumā. Tu tiem cilvēkiem pieķeries un nespēj apjēgt, ka esi mazohists, Tev patīk pieķerties, zinot, ka būs jāšķiras. Parīzi latviešu studenti paņēma kā parastu tūristi. Vēl pēdējās minūtēs paspējām katedrālē. Kādā jaukā vietā dārgais vīns, un pēc šāda izgājiena veikalā tiek iepirkts lētais vīns. No cilvēku saskaņotajiem tēliem nespēju atraut acis, kāda daile! Divas dienas Parīzē un uz Bordeaux (Bordo). Kad Tevi tur ieved jaunāki cilvēki par tevi ir dikti savādi. Viktors (19) un Konsuela (15). Brālis smēķē, māsa cienā visus ar gumijas lācīšiem..Viņa bija TIK skaista. Varbūt ne pēc standartiem, bet gan tā aura. Viņa lasīja grāmatu. Radās sajūta – brīnumsvēts, ko nedrīkst aptraipīt, nedrīkst kļūdīties. Francijas dienvidi. Kalni. Pireneji. Okeāns tālumā. Mašīna uz Portugāli, nakts brauciens un 210km/h. Kā arī sajūta, ka šoferītis ir gatavs iemigt. Lielceļš starp kalniem. Labi, ka gulēju. Spānijas karstajās dienās uz ceļa, ieziežoties ar pret apdegumu krēmu, nevar nostopēt. Arī kalnos, kur visi brauc uz Madridi, kad mūsu mērķis ir A Coruna, var notestēt, ka diezgan nesāpīgi ir raustīt matiņus uz kājām ar pinceti. Pumpas Spānijā tiešām ir savādākas, varbūt organisms pie odu pumpām ir adaptējies. Izkāpjot Malpicā, Kalnu pilsētiņā, kur arī ir mūsu pirmā tikšanās ar okeānu. Kāda kreisā, bet mīlīga, gaiša viesnīciņa, no katra 15EUR. Jāpiebilst, ka dušā tikām vidēji katru otro dienu, arī šeit ierodoties, un uzreiz pēc tam ir jāiet izprovēt uz ceļa apgūtā spāņu valoda. „Una serveza porvavor”. „Gracias.” Kaijas. Visa pludmale naktī noklājas ar kaijām, saule starp kalniem riet agrāk. Ceļojuma laikā no Max ieguvām atziņu „Nav svarīgi, ar ko Tu to dari, svarīgs ir pats process”. Vismaz uz ceļojuma laiku varētu teikt, ka viņš atmeta smēķēšanu. Eifeļa tilts atrodas Porto, un naktī tas izskatās varens un pārliecinošs. Varbūt tādēļ, ka man personīgi pilsētas ainavas naktīs simpatizē daudz vairāk. Porto studenti mums ir sagatavojuši pārbaudījumus ar portvīna piedalīšanos. „Lidojošais liķieris” esot jānogaršo, kad stāvi nakts melnumā okeāna krastā. Esi sācis iemīlēt labus vīnus. Tikai redzi tālumā bezgalīgu tumsu, un pēkšņi virsgalvas augstumā šķeļas baltas putas. Skaņa kā ienirtu bezgalībā, ūdens ar apbrīnojamu spēku triecas uz leju. Sajūta it kā beidzot Tu nonāktu ellē. Dažiem rīts bija grūtāks, citiem nē. Līdz Aveiro mūs nogādāja šis pajumtes devējs, un tur bija jāiztukšo palikušais vīns. Sulīgi auglīši. Dodoties uz benzīntanku, atliek tikai Max man pajautāt: „Braucam ar jaguāru?” Un šoferītis jau jautājoši uz manu zīmi „Lisboa” met acis. Un beigās mūs visus četrus jaguārs pieveda Carcavelos (aiz Lisabonas) pie mājas durvīm, kur mūs gaidīja Joao. Cik izbrīnīts viņš bija, kad lūkojās kā latviešu studenti deviņos vakarā metas viļņos, tikai nosmējās: „Guys, You are crazy people”. Viņš vēl šajā vasarā nebija peldējies. Un nākošais, ko atceros, ka Joao jau bija kopā ar mums un mācīja mani nirt zem viļņiem. Līdz pat +40’C, vakarā +30 un naktī ir vispatīkamāk +24. Joprojām atceros sajūtu, kad viļņi ir spēcīgāki par mani. Maltītes, kas nekad nav ēstas, ekskursijas, jaunas spēles. Joao visu laiku mani apceļ un es beidzot jūtos kā mājās. Volejbols, daudz smilšu un peldes. Portugāļiem nebija viegli izrunāt vārdu Mārcis, -You can call me Max, -OK, You can call me Max, too Lisabona atstāja par sevi oranži brūnas nokrāsas, sausums un tikai viens ceļš ar zaļiem augiem. Karstums. Saule. Naktsdzīve. Lisabonā naktī cilvēki atpūšas sēžot un runājoties ielās. Nobaudījām vietējo studentu ieteikumus uz mandeļu kokteili. Kad bijām Cascais, mūsu vīrieši nira okeānā starp akmeņiem. Ūdens tik zaļš kā filmās. Cilvēki tik atsaucīgi, izpalīdzīgi un pretimnākoši. Pēc 10 dienām mēs devāmies mājup. Caur Algavri, Barcelonu un mājās. Neparedzēti iegriezāmies Cordobā. Lieliska vieta, skaista un viltīga kā tās čūskas, ko tirgoja. Strūklakas, skulptūras un daudz baltu baložu. Kārtējā tikšanās ar policijas pārstāvjiem, kas neprot angļu valodu un glābj mūs no bīstamām stopēšanas vietām. Ja uz Portugāli braucām kādus 500km dienā, tad Spānijas dienvidos tie bija 80km. Gaišs paliek tikai pēc 9 un pēc plkst. 17 neviena mašīna vairs nestājas. Tad paveries tajos simts kvadrātmetros olīvu lauku apkārt un dodies gulēt. Atceros Granadu. Pilsēta kalnos, kur mūs ieveda vācietis. Tantiņa, kas sabaroja ar konfektēm un iestūma autobusā. Atceros bezspēku, drausmīgo sauli, mazo ceļu. Zinu, ka mums ūdens vairs nebija palicis, kā arī pirmo reizi pārtikas krājumi bija tukši. Šajā it kā ciemā nav veikalu. Tuvējās mājās never durvis. Skaties tajos kalnos un saproti, ka pašlaik Tu tos ienīsti. Tev tā smagā soma ir jāstiepj augšā un lejā. Slāpst. Nežēlīgi slāpst. Tev gribas mājās, bet jau trīs dienas netiec līdz spānijas pusei. Granada. Vienmēr atcerēšos. 3km benzīntanks. Pārtika. Un tad izrādās neviens nebrauc uz vajadzīgajā virzienā. Neviens neņem. It kā šajā mirklī apjēdz, ka neesi slims, esi dzīvs, bet kā var tā neiet? Kad uzzini, ka otrs pāris jau ir stundu pirms Barcelonas, gribas kliegt un raudāt. Atceros, asaras birst, sajūta tizla, bezceris. Un plkst. 20:00 nāk mūsu laimīgā mašīna uz Murcia. Izkrauj mūs kādā tankā pirms. Nosmejoties vietējiem džekiem parādam zīmi „Valencia” un braucam. Viens līkums, otrs un Jums vajadzētu redzēt to prieku un paldies stopētāju acīs. Max mīļākie šoferi, kas paveda divas šķērsielas un izlaida mūs Fūru Paradīzē. Kādi 2 kvadrātkilometri ar fūrēm, kas visas no rīta celsies un brauks uz Valenciu. Pa vidu kempings, ārā tik silts. Palmas. Tiekam dušā un guļam uz līdzenas vietas, bet kuru tad tas vairs uztrauc. Aliņš klāt kā kārtīgam latvietim, un acis debesīs. Tik skaisti. Barcelonā mēs bijām dienu vēlāk kā mūsu draugi. Bet es tur noteikti atgriezīšos, tās tirgotāju ieliņas, mākslinieki, Gaudi. Aktieri. Maskas. Un beidzot atkal redzi vēl kādu gaišmatainu cilvēku. Civilizētāka sajūta. Barcelona ir vieta, kur atgriezties! Ārā braucot bijām gatavi stāvēt visu nakti trīs joslu šosejas malā, un labi, ka tā. Pēc kāda laika jau bija fūre uz Berlīni. Ir pagājušas tikai 33 dienas. Esmu nobraukusi 10 380km ar 80 mašīnām. Tie nu jau tumšākas ādas krāsas cilvēki Bauskā sadalās, un es jau sēdu 10.tramvaja pieturā un gaidu, kad Diāna atvedīs man Latviešu naudiņu, lai tieku uz savu mītni. Katrs mēs iztērējām no EUR 200 – 400. Tik nereāla sajūta, tik vienkārša pasaule, tik mistiskas izjūtas. Mājās. Nu jau šī šķiet kā nerealitāte.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais