Transporta refrižerators "Aragvi" (IMO 5021542) 1976. gada 24. februāris – 24. jūlijs

Jūlijs Aldersons 19.05.2014 60 min lasīšanai

Transporta refrižerators "Aragvi" (IMO 5021542) 1976. gada 24. februāris – 24. jūlijs

Bildes galerijā "Aragvi" 1976.24. II -24. Vii"

25. februārī ienācām Odesā

3. martā izgājām no Odesas

25. martā ienācām Havanā

6. aprīlī izgājām no Havanas

11. aprīlī ienācām Santjago de Kuba

17. aprīlī izgājām no Santjago de Kuba

21. aprīlī ienācām Esmeraldā (Ekvadora)

23. aprīlī izgājām no Esmeraldas

5. maijā ienācām Laspalmasā

5. maijā izgājām no Laspalmasas

13. maijā ienācām Hersonā

26. maijā izgājām no Hersonas

26. maijā ienācām Odesā

2. jūnijā izgājām no Odesas

18. jūnijā ienācām Havanā

23. jūnijā izgājām no Havanas

25. jūnijā ienācām Santjago de Kuba

28. jūnijā izgājām no Santjago de Kubas

4. jūlijā ienācām Esmeraldā

8. jūlijā izgājām no Esmeraldas

26. jūlijā ienācām Ļeņingradā

7. augustā izgājām no Ļeņingradas

8. augustā ienācām Rīgā

24. februārī

Sēžu tātad savā kajītē uz "Aragvi", pie apvāršņa spīd Odesas ugunis.

Tēvu apglabājām aukstā, ļoti aukstā, skaidrā ziemas dienā. Ceremonija iznāca svinīga un skumja. Pēc tam nelielas svinības "Siguldā". Un tad Alberts ar steigu uz Madlienu, Aiza uz Liepāju, es paliku Rīgā ar nodomu aizņemt tēva dzīvokli. Bet, kad aizgāju uz darbu, tad izrādījās, ka mani milzīgie neizmantoto izejamo dienu krājumi no zvejas flotes tirdzniecības flotē neder un vairāk par to nedēļu, kas iekrājusies uz "Osipenko", man brīvu iedot nevar. Bet tā jau praktiski iztērēta. Nosūtīja uz "Aragvi", bet nomierināja, ka tam vēl jāizkraujas Novorosijskā, tad jāatnāk uz Odesu un tikai tur man būs jāierodas uz kuģa. Kopā ar visu trīspadsmito maiņas ekipāžu - to pašu, kas bija uz "Osipenko". OK! Bet tad saslimu, pāris dienas gāja pavisam smagi, bija bail, ka nepiemetas atkal kāda pneimonija. Bet nolēmu, ka ja vien varēšu aizvilkties līdz lidmašīnai, tad drāzīšos projām, jo jebkuru pneimoniju noteikti labāk var izārstēt Kubas pludmalē nekā Rīgas slimnīcā (man toreiz bija "piešūta" hroniska intersticiāla pneimonija - šķiet, pilnīgi nepamatoti. Bet, ja reiz diagnoze ir uzstādīta, tad tik vienkārši no viņas vis vaļā netikt). Ielīdu tēva istabā un nodarbojos ar slimošanu (762. att.). Bet samērā ātri biju atkal uz kājām, paspēju pat vēl aizbraukt uz Liepāju pie Aizas, nopirku jaunu fotoaparātu un "Selgu" (radio). Un tad pēc nemierīgas nakts sešos no rīta zvanīja modinātājs, kafiju nepadzēris izdrāzos no mājām, noķēru taksi un projām uz lidostu. Bet tur sliktā laika dēļ nācās gaidīt līdz kādiem diviem. Tad "viens pūtiens, palaidiens" un Odesā. Liekas, ka esmu pārkļuvis kaut kādai psiholoģiskai barjerai - vairs nebija bailes no lidojuma. Tiesa, drausmīgi biju sadzēries noksironu (miega zāles). Odesa auksta un drūma. Novietoja mūs viesnīcā "Morjak", laikam tajā pašā, kur bija dzīvojis Alberts. Viesnīca laba, luksusa numuri vienkārši eleganti. Nodzīvoju tur dažas dienas, apskatīju Odesu, bet tad visus, arī mani, sāka mākt naudas problēma. Par viesnīcu jāmaksā, jāēd (ēdu ceptas smadzenes - pats lētākais ēdiens), bet naudas praktiski līdzi nav. Bet "Aragvi" stāv reidā un ostā iekšā nenāk. Vakar ap pusdienlaiku Mikaeljans pierunāja braukt uz "Transflotu" pēc avansa. Aizbraucām un dabūjām arī. Dzīve uzreiz sāka likties raibi rožaina. Pastaigāju pa pilsētu (arī saulīte uzreiz uzradās), pafotografēju diapozitīvus, tad iegāju "Bratislavas" restorānā, vēl nopirku fiksāžu un braucu uz viesnīcu. Bet pie viesnīcas durvīm stāvēja autobuss, kurā rāva iekšā visus komandas locekļus. Salīdām iekšā, pēc nelielas apstāšanās "Transflotā" uzkāpām uz ledlauža "Afanasijs Ņikitins" un ap pusnakti bijām uz "Aragvi". Dabūju no vecākā palīga savas atslēgas (ārsts jau sen projām) un beidzot biju mājās. Kajīte un citas telpas ļoti mājīgas, kuģis samērā neliels, bet ļoti ērts, mājīgs, patīkams. Zems - pavisam tikai trīs stāvi, no tiem divi virsbūvē. Apdarē daudz izmantots koks, tas laikam piešķir to mājīgumu. Pat klājs gar logiem un uz virsbūves noklāts ar dēļiem. Sildītājs darbojas lieliski, medinstrumentu, medikamentu daudz. Šodien dabūju arī kafiju, var dzīvot.

25. februārī

Sēžu kajītē pie galda, iedzeru pa malciņam "Pepsikolas" un gaidu, kad ieradīsies Alla. Atkūlusies uz kuģi galīgi slima, norunājām, ka vakarā ārstēsies, un nu uzzinu, ka aizkūlusies uz pilsētu. Medkomisija, bez šaubām, arī nav nokārtota. No rīta tātad piecēlos drusku pēc sešiem (Ļutovs piezvanīja), gods godam nomazgājos, padzēru kafiju, sastādīju pieprasījumu medikamentiem, pārskatīju sanitārās grāmatiņas. Un tad sāku nervozēt (tā lieta man aizvien ir labi padevusies) un gaidīt ieiešanu Odesā. No iepriekšējās reizes par Odesas karantīnas dienestu palikušas nepatīkamas atmiņas. Ar ledlauža palīdzību lēnām iekūlāmies ostā. Interesanti, ka velkoņi nolika kuģi slīpi ar priekšgalu pie malas, no izveidotā trīsstūra ar dzenskrūvēm iztīrīja ledu un tad piestūma mūs malā. Karantīnas ārsti vispār neatnāca. Tad nolēmu aiziet pie viņiem pats, dabūt baku vakcīnu, noskaidrot, vai Kubā ir malārija utt. Pēdējā brīdī vecākais palīgs vēl uzsauca, lai noskaidrojot, kā noformēt pienākšanu. Aizgāju, izrādās, ka jāatnes papīri, tad uz vietas visu noformēs. Patincināja, patincināja, pat vairākkārt nācās aiziet uz kuģi pēc papīriem, bet visu noformēja. Izrādījās, ka vīrs, kas mani formē, ilgu laiku ir bijis Krustpilī kara ārsts, pat atradās kopīgi paziņas - Čerkašini (daktere Čerkašina strādāja kopā ar manu māti). Tad vēl lika atnest zīmi, ka esam aizplombējuši "fekalkas" (kuģa netīrumu tvertņu notekas). Šito zīmi raksta vienmēr, pat izsauc laiku pa laikam baržu tvertņu iztukšošanai, kas pat atnāk ... bet visi netīrumi nepārtraukti iet tieši ūdenī. Nu, pēc tam jau bija vēls, drusku pastaigāju pa pilsētu, izskrēju cauri visai Deribasa ielai, iekodu vareņikus ar gaļu un nācu uz kuģi. Laiks auksts, pilsēta naktī nav sevišķi skaista. Vienīgi Deribasa iela cik necik apgaismota, pārējās diezgan tumšas. Vitrīnas visai neizteiksmīgas un pelēcīgas. Gaismas reklāmās arī nekā skaista nav. Godīgi sakot, biju no Odesas gaidījis kaut ko vairāk. Bet laikam gan vainīga ziema. Atradu "Pasāžu". Patiešām maskēšanās meistardarbs - biju tur gājis garām jau vairākas reizes un neradās ne mazākās aizdomas, ka tur būtu liels veikals.

26. februārī

No paša rīta taisījāmies iziet reidā. Sākumā bija runa, ka iziesim vienpadsmitos. Tad ar steigu uzrakstīju vēstuli Aizai, izskrēju no ostas, iemetu vēstuli, aizjoņoju pa Deribasa ielu līdz Pasāžai, nopirku šādus tādus sīkumus, tad iegāju sporta veikalā, bet resnas makšķerauklas nav, āķu nav, tenisa bumbiņu nav (jā, makšķerēšanu, šķiet, nemaz nav vieglāk atmest kā smēķēšanu. Tagad gan esmu abas lietas atmetis pilnīgi un galīgi). Nopirku 25 metrus neilona auklas. Divi rubļi ar kapeikām. Un uz tralera to krāmu varēja par velti ņemt kaut kilometriem. Apkalpošana veikalos neiedomājami slikta, pārdevējs var vienā mierā skaitīt vai kārtot kādas preces un nepiegriezt tev ne mazāko vērību. Apskatīju alus bāru "Gambrinuss". Skaists gan. Tad iziešanu atlika līdz trijiem. Beigās pateica, ka astoņos pārvilks uz citu vietu ostā un sāks kraut. Tagad ap desmitiem ir izsaukta uz klāja komanda attauvošanai.

Uz kuģa diezgan daudz slimnieku. Uz kuģa diezgan daudz slimnieku. Abi refmotoristi, pēc tam kad refmehāniķis bija pateicis, ka krastā slimniekiem ir vajadzīgas slimības lapas (es tādas izdot nevaru), sacēla spuras un aizdrāzās meklēt slimības lapas. Krastā ārsts arī bija iedevis un abi ar lielu troksni aizdrāzās projām uz Rīgu. Šodien vienu vīru norakstīja no kuģa - vakar dzērumā bija nolamājis kapteini. Slimo arī Alla, dzīvo pa izolatoru, jo vakar vēl bija uz kuģa iepriekšējā bufetniece, kajīte bija aizņemt, bet šodien dzīvo, tā sakot, pēc inerces.

Pēcpusdienā aizstaigāju līdz Ševčenko parkam un Karantīnas sienai. Parks atrodas kraujā jūras krastā. Vakarā tīstu filmas, tagad tīstās trešā.

27. februārī

No rīta puses apstaigāju visus trīs savus slimniekus, tad atkūlās murmuļi no karantīnas ņemt ūdens analīzes. Lielākais humors ir tas, ka manu aizvakardienas jautājumu par to, vai ūdens analīzes ir jānodod, šie bija sapratuši tā, ka es tās analīzes pieprasu izdarīt. Āmurgalvas nelaimīgie! Lielākais humors bija tas, ka pēcpusdienā bija piezvanījuši starpomam, ka ūdeni lietot nevarot, lai laižot ārā. Kādu īsti, dzeramo vai mazgājamo, un kāpēc, nepainteresējos. Droši vien kaut kas čupā ar ķīmiju, bakteriālo analīzi tik ātri nevarēja iztaisīt un tad tanki vienkārši būtu hlorēti. Nu, bet ķīmija uz mani maz attiecas.

Pēc visa tā sēdēju, šķirstīju grāmatu, tad sāka sāpēt galva, beigās izlēmu, ka jāiet pastaigāties. Izlīdu laukā un ar milzīgu pārsteigumu konstatēju, ka ārā skaists, saulains, ļoti silts laiks, kūst, no jumtiem pil. Brīnišķīgi. Uzkāpu līdz Komjauniešu bulvārim. Brīnišķīgs skats. Komjauniešu un Piejūras bulvāri atrodas stāvā jūras krastā. Agrāk jūra sniegusies līdz pat bulvāru pakājei, viss tas rajons, kur atrodas osta, esot mākslīgi uzbērts. Pie Pionieru pils vienā pusē bija sapulcējušies trīs suņi, otrā pie pagraba loga sildījās saulē kādi desmit kaķi. Visi salīduši uz zemē nomesta kartona gabala. Zina gan, kur siltāk. Odesa šodien liekas ļoti skaista. Un kad sāku domāt, kādu pilsētu viņa man ļoti atgādina, tad ar milzīgu izbrīnu konstatēju, ka ... Rīgu. Bet nav nekāds brīnums! Jo Rīgas centrs taču ir būvēts 19. gadsimta otrajā pusē. Un Odesa tajā pašā laikā, pat vēl drusku agrāk. Viens laiks, viens stils, pat viena valsts. Platas ielas ar milzumu koku, dažādas, greznas mājas utt., principā viss vienāds. Tikai Odesa izvietota nelīdzenākā vietā, ielas reizēm iet augšup un lejup, vietām mājas lipinās pie uzkalniem viena virs otras kā Gibraltārā un sabūvētas visādas kāpnes, ejas. Tās ir ļoti skaistas. Ar vārdu sakot, pastaigājos ar lielu prieku.

Vakarā saslima vēl viens motorists, temperatūra 39,6. Izrādās, slimojot jau ceturto dienu, bet neko nebija teicis. Nu, iedevu aspirīnu, temperatūra tūlīt nokrita līdz 38. Filmas iznākušas labas, jāsāk domāt par kopēšanu. Kraut vēl nekrauj.

28. februārī

Diena nedaudz vēsāka, bet tomēr jauka. Šodien sāka iekraut mucas ar taukiem. Runā, ka otrdien beigšot. Nu, bet tas ļoti nenoteikti. Uzrakstīju vēl vienu medikamentu pieprasījumu - tetraciklīnu epidēmijas gadījumam, flucināra ziedi kapteinim un vēl šādus tādus sīkumus. Aiznesu pieprasījumu uz "Transflot" un tad ar lielu līkumu devos uz teātri. Kaķi pie Pionieru pils, kā jau varēja gaidīt, visi bija savā vietā. Bet interesantākais, ka arī visi trīs suņi bija uz vietas. Kaut kāda tante, laikam ar galīgu sklerozi, atnesa sunīšiem ēst. Izkratīja no kaut kāda podiņa - citronu mizas. Suns apostīja, apostīja, bet ēst neēda. Kaķi, kad apsēdos blakus, samuka pagrabā, palika tikai viens tāds mazs, vārgs, liekas pat tā kā ar kupri. Slims laikam, vai nu grūti kustēties, vai arī dzīve galīgi vienaldzīga. Pēc brīža izlīda vēl viens, nolaizīja to vārgulīti un tad tā kā sargādams nostājās blakus. Pārējie gan palika pagrabā. Nu, lai nabagiem netraucētu sauļošanos, biju spiests aiziet. Gribēju atnest viņiem desu, bet negadījās neviens veikals. Toties pie "Potjomkina" pieminekļa iekūlos kafejnīcā, kurā bija burvīgas pankūkas ar gaļu (vēlāk iegriešanās šajā kafejnīcā man kļuva par tradīciju). Nu, un pēc tam devos uz Operu. Rādīja "Donu Kihotu". Diemžēl no visa romāna izrādīja tikai vienu epizodi un tā pati bija veidota kā tāds izklaidējošs gabaliņš. Tā kā noskatījos ar patiku, bet īpašas sajūsmas nebija. Un tad vēl kaut kur pazuda prologs un sākumā noturēju Gamašu par Donu Kihotu un paspēju krietni sadusmoties, kas tā par cūkošanos un kāpēc tik nepiemērots tērps, pirms vēl ieradās īstais Dons Kihots un Sančo Pansa. Nu, tas nu gan bija tieši tāds, kādu biju gribējis un man ļoti patika. Diemžēl baletā Pansam ir pavisam nenozīmīga loma, dejot viņš nedejo nemaz, tikai tā lēni un svinīgi staigā pa skatuvi. Un vēl man nepatika, ka pēc beigām uz skatuves uzlīda viens no skatītajiem un kaut kādas ekskursantu grupas vārdā sāka pateikties. Varbūt tas ir sirsnīgi, varbūt tas ir aizkustinoši, bet man liekas, ka scēnai un aktieriem tomēr jābūt kaut kam tādam, kam vienkāršs mirstīgais pat nedrīkst iedomāties tuvoties. Bet tā katrs, kam nav žēl izdod rubli par grāmatu vai puķi, kāpj augšā, spiež roku aktieriem un pats izrādās visai publikai. Man liekas, ka tas ir par traku. Pēc izrādes aizgāju uz kuģi, bet tad atcerējos, ka neesmu nopircis atklātnītes Sieviešu dienai. Un kad izgāju pēc tām, pie viena kājām izskrēju cauri visai Puškina ielai līdz universālveikalam (tas atstāja ļoti nožēlojamu iespaidu) un uzzināju, ka arī tur nav resnās makšķerauklas un āķu. Vakarpusē pašķirstīju grāmatas, padakterēju slimniekus, uzrakstīju kaudzi vēstuļu un atklātņu.

29. februārī

Vakar vakarā Sjomočkinam temperatūra atkal pārgāja pāri 39. Vakarā sēdēju un gaidīju, kad nokritīsies, bet tā arī nesagaidīju. Ap vienpadsmitiem uzbungoja mani augšā viņa kajītes biedrs, lai nākot paskatīties. Nu, nekā īpaša jau nebija, bet pieklājības pēc pasēdēju. No rīta sešos gan pamodos, bet bija tāds slinkums, ka nogulēju līdz astoņiem. Tad atkal sāka klauvēt pie durvīm un tikko biju piecēlies, atkal ziņoja, ka Sjomočkinam augsta temperatūra. Nomazgājos, nodzinu bārdu un nogāju lejā. Tik traki nebija, 38 ar kaut ko. Iedevu pārmaiņas pēc piramidonu, uz pusdienas laiku , starp citu, kļuva pavisam normāls. Pēc tam paķēru abus fotoaparātus (laikam jau vienu ar melnbalto, otru ar diapozitīvu filmu) un metos nofotografēt rajonu ap Komjauniešu bulvāri un Pionieru pili. Laiks brīnišķīgs, tikai saule bija tieši sejā, nācās fotografēt, pagriežoties atpakaļ. Fotografēju tā, ka uz tilta pāri La Burbas nobrauktuvei mans melnbaltais aparāts pēkšņi pārstāja strādāt. Izrādās - filma cauri! Un biju ielicis pavisam jaunu (veseli 36 kadri!). Turpināju tikai ar diapozitīvu. Tad nolēmu sameklēt mākslas muzeju. Atcerējos, ka viņš ir Koroļova ielā 5a. Nu, to ielu atradu bez sevišķām grūtībām. Taču, kad ieskatījos uzmanīgāk, ieraudzīju, ka tā ir Koroļenko iela. Bet Koroļova iela, izrādās, ir pavisam citā pusē. Nolamājos pie sevis, bet gāju vien uz priekšu, jo, šā vai tā, iela tomēr iziet uz Komjauniešu bulvāri. Soļoju labu gabalu, tad pēkšņi ielas malā kaut kāda afiša par kaut kādu mākslas izstādi kaut kādā muzejā. Kas tas? un kas tā par ēku aiz sētas. Traki jau nu izskatās pēc muzeja. Ar vārdu sakot, tas arī bija tas meklētais muzejs. Diezgan bagātīgs, būs jāaiziet vēlreiz, šodien tikai izskrēju cauri. Un izrādījās, ka var tikt arī pie pils (muzejs izvietots 19. gadsimta sākumā uzbūvētajā Potocka pilī) izbūvētajā grotā. Un tad pa kāpienu kāpieniem riņķiem vien lejā un kādu 15 metru dziļumā klintīs tiešām izcirsta mākslīga ala, apdarināta ar šūnakmeni vai kaut ko tamlīdzīgu. Tunelis to kādreiz savienojis ar jūras krastu un agrāk tur bijis tāds kā vīna pagrabiņš. Tiešām skaisti un interesanti. Jā, paņēmu desu kaķiem un suņiem, bet tādi ekskursantu plūdi, ka ārā bija tikai viens pats kaķis. Un cilvēki visapkārt, kā nu barosi.

Pēcpusdienā, kad veltīgi biju centies Allu izvilināt nākt kompānijā, gāju uz pilsētu pa otram lāgam. Apskatīju pasažieru jūras staciju. Liela un moderna gan. Drošības pēc noprecizēju, ka braukšanai no vienas Melnās jūras ostas līdz otrai nekādus īpašus dokumentus nevajag. Līdz Batumi luksus biļete 50 rubļu. Nemaz nebūtu slikts brauciens. Tad aizgāju uz Sevčenko parku, atradu Slavas aleju. Ansamblis vienkāršs, bet efektīgs. Uz jūras krasta kraujā tumši brūns pulēta granīta obelisks, piemineklis nezināmam jūrniekam. Pie pieminekļa komjauniešu goda sardze - divi puiši ar vecveciem automātiem un divas meitenes. Izskatās efektīgi. Tad aleja, gar malām kapu plāksnes. Iespaids spēcīgs un tiešām jūt ansambli. Tālāk nogāju lejā pludmalē. Smiltis. Nostaigāju gabalu pa pludmali, tad rāpos atkal kraujā un caur pilsētu atpakaļ uz kuģi. Pēc vakariņām nokāpu izmēģināt pirti. Tiesa, pa īstam tā arī nespēju viņu iedarbināt, bet pietika jau ar to karstumu, kas tur bija, lai skaisti izsildītos. Tas tad nu šodien viss.

1. martā

Pastaigāju pa pilsētu, vakarā aizgāju uz poļu filmu "Raganu aiza" par sportistiem - slēpotājiem. Interesanta. Atnācis satiku pērtiķīti Džeimsu. Tātad Boicovs, mūsu starpoms, ir klāt. OK! Vēl gribēju atzīmēt, ka Odesā visi veikali pilni ar tādiem maciņiem, kā mēs pērkam Kanārijās. Tad vēl interesants paradums - atkritumu savācējās mašīnas šoferis staigā pa pagalmu un zvana zvanu, lai nāk cilvēki. Laiks pieturās lielisks.

2. martā

Dienā meklēju kumelīšu tēju vecākajam palīgam, kam piemeties stomatīts, neatradu, bet izmirku kā suns. No debesīm nāca slapjš sniegs. Vakarā skatījos "Žizeli" kopā ar jauno pavāri Viju. Ļoti patika.

3. martā

No rīta starpoms izteica tādu domu, ka mums abiem vajadzētu aiziet pakonsultēties pie stomatologa. Labs ir. "Transflot" ar savu autobusu aizveda mūs uz stomatoloģisko poliklīniku. Tā augstā līmenī, jo kalpo arī studentu apmācīšanai. Nokļuvām pie asistentes Švecas, apkalpoja mūs ļoti laipni un pamatīgi, bet diemžēl pie tādas īstas skaidrības, kas tas ir un kā ārstēt, netiku. Izrakstīja gan čupu zāļu un arī diagnozi nosauca, bet diagnoze liekas apšaubāma un arī zālēm diez ko neuzticos. Bez šaubām, ne jau tāpēc, ka šaubītos par dakteres spējām, bet šīs lietas vispār, liekas, ir neskaidras. Kad ieminējos par trihamonām, viņa asi iebilda pret šo domu (Rīgā daktere Čiževska bija izpētījusi, ka parodontozi izraisa mutes dobumā mītošās trihomonas. Un pulverītī saberzta trihopola tablete uz zobu pastas tiešām darīja brīnumus. Bet šķiet, ka pēc viņas par to lietu aizmirsa). Nu, viņas darīšana, bet es lietošu trihopolu. Smaganas uztūkušas, asiņo, zobi šūpojas. Vajag trihopolu. Kamēr gaidījām uz pieņemšanu, pie Jaunā tirgus, kur es jau biju ievērojis tumšus briļļu stiklus, gandrīz neticamā kārtā izrādījās, ka viņi ir viegli tumši un ir -1,5 D. Un maksā tikai 46 kapeikas gabalā. Paņēmu uzreiz sešus un nolēmu četrus uzreiz nosūtīt Aizai, bet divus katram gadījumam atstāt pie sevis - ja nu paka nozūd. Ilgi meklēju pastu, pavisam biju aizmirsis, ka blakus tirgum ir galvenais pasts (kaut kas līdzīgs man vēlāk gadījās Maskavā, kad izmisīgi meklēju zooloģisko dārzu un beigās noskaidroju, ka kopmītnei, kurā biju iemitināts, mugurējo siena iziet uz zooloģisko dārzu). Beidzot tomēr atcerējos par pastu, bet tur bija rinda un nebija absolūti nekādas kastes. Gāju uz tirgu meklēt kasti. Piemērīju dambretes kauliņu kasti, tad "15" (takena) spēles kasti, bet bija pārāk mazas. Beigās paņēmu mazu kastrolīti ar vāku un garu rokturi, sapakoju avīzēs, vāku piespiedu ar atlocītu rokturi. Nosūtīt gan nosūtīju, tikai no pasta pie ostas. Pie vārtiem vecākais palīgs gandrīz netika iekšā, pieprasīja kaut kādu speciālu ieliktni jūrnieka apliecībā. Mani ar pasi gan ielaida bez kādām ceremonijām. Jā, nākot uz kuģi, vecākais palīgs vēl nopirka tulpes par 15 rubļiem. Norunājām, ka vēlāk aiziešu pēc analīžu rezultātiem, paņemšu aptekā zāles un tad aiznesīšu ārstei puķes. Aiznesu, bet viņas vairs nebija. Zāles dabūju, kafejnīcā pie potjomkiniešu pieminekļa iekodu vareņikus (manas iecienītās pankūkas nebija) un gāju uz kuģi. Tur, izrādās, jau laiks sākt noformēt atiešanu. Nu, man, liekas, viss kārtībā, savācu vajadzīgos papīrus, jauno kuģa rulli, un nolēmu salikt grāmatiņas pēc jaunā ruļļa. Pēkšņi viens jauns uzvārds - Belokoņs. Viņa grāmatiņas man, protams, nav. Sāku viņu meklēt, bet izrādījās, ka aizgājis uz pilsētu. Nu, velns, tagad gan ziepes! Kamēr iedomājos, ka jāpaprasa kajītes kaimiņam, lai paskatās, vai grāmatiņa nav kaut kur kajītē, tas arī pamanījās aiziet un vēl noslēgt durvis. Mēģinājām pielāgot atslēgu, beigās Sjomočkins pat atstiepa mūķīzeri, bet durvis tā arī neattaisījām. Bet pašā traģiskākajā brīdī ieradās pats Belokoņs un viss beidzās laimīgi. Karantīnas nodaļā tas pats vīrs, kas noformēja pienākšanu, noformēja atiešanu. Drusku patincināja mani par to, ka nav analīzes uz cērmju oliņām. Izrādās, ka tās viņi prasa ik sešus mēnešus, bakterioloģiskās analīzes reizi gadā. Velns lai saprot tos katras ostas noteikumus. Bet beigās gan sāka likties, ka pēc tādas formālas patincināšanas galu galā noformētu pat tad, ja vispār nevienam nebūtu nekādas analīzes un komisijas. Uz kuģi taču viņi vispār nenāk! Bet aktu gan uzrakstīja garu garo, pa lapas abām pusēm. Un viss tīrs ūdens. Līdz ar to mani darbi Odesā bija pabeigti. Formējam atiešanu, kādu brīdi pie "Pepsikolas" pudeles papļāpāju ar Viju, tagad tikai jāgaida, kad atiesim. Ak jā, iedomājos, ka vairs neatceros, kā izskatījās manas telpas uz iepriekšējiem kuģiem, tāpēc uzzīmēju plānu (nupat izlasīju internetā, ka Odesā revolūcija, pasludinājuši savu valsti. Pasmējos no sirds - ar odesiešiem nekad nav garlaicīgi. Lai jau rīkojas - bet tikai ar noteikumu, ka Černomorska tiks izsludināta par brīvpilsētu).

4. martā

Visu dienu ejam pāri Melnajai jūrai. Laiks pavēss, brīžiem mākoņains, brīžiem skaidrs. Siltāks nekā Odesā. No rīta puses un arī pēcpusdienā galvenokārt sakārtoju medikamentus, izpētīju, kādi medikamenti man ir. Vakarpusē palasīju "Čelovek i zakon", drusku padarbojos ar fizkultūru.

5. martā

Visu nakti, izrādās, esam nostāvējuši pie ieejas Bosforā. No rīta uz klāja bieza kārta sniega, vēl aizvien snieg un snieg. Kuģis stāv. Sāku domāt, vai neķerties pie fotogrāfiju taisīšanas. Bet tikmēr kuģis sāka kustēties. Tad atkal apstājās. Tā, kustoties un stājoties, ap vieniem tomēr nonācām līdz Bosforam. Tajā brīdī taisni liku starpomam uz smaganām aplikācijas. Sēžu un dīdos nepacietībā - ka tikai neizskrienam pa to laiku cauri tiltam. Paldies Dievam, nē! Tilts un Stambula atrodas tajā vietā, kur Bosfors savienojas ar Marmora jūru, līdz turienei no Melnās jūras apmēram divu stundu brauciens. Izgāju tātad ārā. Laiks skaists, gandrīz vai varētu sauļoties. Uz dēļu klāja mitrums izgaro kūpēdams. Bosfora krasti augsti, bet ne krauji, ne klinšaini. Mājas līdz pašam ūdenim un tad kalnā augšā. Nezinu, vai tās atsevišķas pilsētas vai Stambulas rajoni, bet laiku pa laikam palielas, skaistas apdzīvotas vietas. Dažus kilometrus no Melnās jūras kreisā borta pusē augstā kalnā cietokšņa drupas, piekājē skaista pilsēta. Tā viena apdzīvota vieta pēc otras un gluži nemanot esam Stambulā. Austceltnes nemana, vienstāva un divstāvu mājas līdz pašam krastam. Nu, bez šaubām, ir arī lielākas, bet ne pārāk daudz. Bet kad parādījās tilts, to gandrīz nemaz nevarēja redzēt - tur snieg. Un tā tajā sniegā arī ielīdām iekšā. Fotografēju kā dulls, bet uzņemt tiltu visā agrumā tā arī neizdevās. Pēc tam vēl dažas lielas mošejas un Stambula cauri, krasti atiet viens no otra - Marmora jūra. Kā pa miglu redzēju Aija-Sofiju. Ja tikai, bez šaubām, tā bija īstā - parādīja refmehāniķis. Un viņa informācijai, tāpat kā ceturtā palīga, īpaši ticēt nevar. Vasiļjevičs šodien, piemēram, skaidroja starpību starp mošeju un minaretu: "Ar vienu torni - tas ir minarets. Ar diviem - mošeja." Tāds gadījums, kad Bosforam iziet cauri dienā, mēdzot būt reti. Kapteinis teica, ka viņam tā esot otrā reize mūžā.

Izrādījās, ka uz šī kuģa fotogrāfijas var kopēt arī gaitā. Sataisīju laboratoriju izolatorā un nokopēju pēdējās filmas - Gvineja, Laspalmasa, Dardaneļi, Odesa. Iznākušas labi. Džeimss šodien bija palaists brīvībā. Sakoda apkopēju un pavāri, nograuza krāsu no kāpņu margām.

7. martā

Vakardien galīgi aizmirsu par rakstīšanu. Nu, bet nekā īpaša arī nebija. Gājām gar Grieķiju, laiks mākoņains, bet silts. Šodien ap pusdienlaiku gājām gar Sicīliju. Laiks skaidrs, saulains, bet vējains. Ūdens temperatūra ap 14 grādi. Uzstādījām tenisa galdu. Vakar paņēmu visādus produktus, arī pāris burkas marinētu gaileņu. Kapteinim sāku ārstēt viņa plankumus uz sejas (izrādās - psoriāze) ar prednizolonu. Ceturtais palīgs kaut kādā neizprotamā veidā noķēris gripu.

8. martā

Ejam. Silts, saulains, nolīdu aizvējā un pasauļojos. Gar kreiso bortu līdz pēcpusdienai bija redzams Āfrikas krasts. Pēcpusdienā, pareizāk, vakarā, tiku klāt bibliotekai. Izrādījās, ka krietnā krājumā ir lieliskas latviešu grāmatas. Ir arī labas krievu grāmatas. Tā kā atstiepu uz kajīti veselu klēpi. Tad uzaicināja ciemos vecākais mehāniķis - atzīmēt Sieviešu dienu bez sievietēm. Atnāca kapteinis, pirmais, raidstacijas priekšnieks, vecākais palīgs. Papļāpāja par šo un to, iekoda, iedzēra. Dzērāji gan tādi švaki. Kapteinis nedzer psoriāzes pēc (tā pēc kvarca apstarojumiem dažās dienās acu priekšā pazūd), vecākais palīgs - stomatīta dēļ, es - kā vienmēr.

9. martā

Ejam pa Vidusjūru. Naktī iziesim cauri Gibraltāram. Laiks rīta pusē lielisks, sauļojos. Pēcpusdienā uzradās mākoņi, vējš, kļuva vēsāks. Paņēmos ar fizkultūru, bet tad ielasījos Cveiga "Magelānā" un izlasīju cauri. Patiešām lieliska grāmata. No rīta pasludināju ceturto palīgu par veselu, pēcpusdienā viņš atkal uzsildīja gandrīz 39 grādus. Vakarā pienāca vecākais mehāniķis un arī izmērīja pāri par 38 grādiem. Dulls var palikt! Un kas tas īsti ir?

10. martā

Naktī uz brīdi nejauši pamodos taisni ejot garām Seutas ugunīm, bet tūlīt turpināju gulēt. No rīta jau bijām okeānā. Viegli šūpo, laiks skaidrs, silts. Sauļojos, drusku laikam pat apdedzināju kājas. Pēcpusdienā iegrimu "Noziegumā un sodā". Lādēju pats sevi par rakstura vājumu, bet tomēr atrauties nevarēju. Ārstēju abus slimniekus. Vairāk nekā nav.

11. martā

Nekā sevišķa. Laiks mākoņains. Piecēlos pusastoņos, uz brokastīm vairs nepaspēju. Pabeidzu lasīt "Noziegumu un sodu". Sajūta tāda, it kā būtu izvārtījies mēslu bedrē. Ar lielu steigu aiznesu un noliku atpakaļ pie bibliotekas. Tālāk no šitādas slimīgas rakņāšanās pa visādām kroplībām un puvekļiem.

Ap dienas vidu ielīdu pirtī. Sākumā bija pavēss, nevarēju iedarbināt. Pēc tam atkal pārkarsēju un nekā nevarēju apturēt. Paspēlēju tenisu, vakarā pašķirstīju spāņu vārdnīcu un tas arī viss. Diena nosista diezgan bezjēdzīgi. Ceturtais stūrmanis un vecākais mehāniķis šodien bez temperatūras visu dienu, jācer, ka ar to arī beigsies visa slimošana.

12. martā

Saņēmu radiogrammu no Aizas. Mācās šoferu kursos. Labi gan. Tagad tikai paliek tāds sīkums - nopirkt automobili. Bet ja iznāks ilgāku laiku braukāt uz Kubu, tiešām būs jāpaņem "Zaporožecs" par čekiem. Slimnieki mani veseli, vēl tikai palicis vecākais palīgs ar savām aplikācijām uz smaganām, bet tas jau praktiski kārtībā, un pirmais palīgs, kas nāk špricēt kokarboksilāzi. Un otrajam stūrmanim degunā iemeties augonis.

No rīta sakārtoju divas ātrās palīdzības somas. Vienu noformēju tā pa īstam, otru vairāk skatam. Pēcpusdienā pakaļgalā pamatīgi sauļojos, pat aizmigu. Ap pieciem uztaisīja trauksmi. Nu, un pašā vakarā vēl ielīdu pakarsēties pirtī.

Jā, Džeimss šodien atkal nozaga refmehāniķim rezerpīnu un pēc tam briesmīgi bļaustījās, kad viņam ņēma nost. Gribēju viņu šodien nofotografēt, bet nebija noskaņots ar mani spēlēties un tā arī nekas jēdzīgs nesanāca.

13. martā

No rīta aizgulējos. Pēcpusdienā drusku sauļojos, kaut arī laiks šodien vēsāks nekā vakar. Jā, naktī krietni zvalstīja un arī kuģis kaut kā drebēja, mocīja drausmīgi murgi. No diviem bija tāda kā sestdienas talka, skrāpējām no klāja nost veco krāsu, lai līdz Havanai varētu kuģi cik necik nokrāsot. Pārāk jau viņš tagad nolaists. Likās, ka tā skrāpēšana tāds sīkums vien ir, bet pēc pāris stundām knapi varēju pakustēties. Vakarpusē vēl nozāģēju koku spininga kātam, uztaisīju spiningu pilnīgi gatavu. Iznāca vienkārši lielisks. Jā, nodauzot veco krāsu no skursteņa, atklājās divas dzeltenas strīpas abās pusēs sarkanajai. Tātad sākumā kuģis acīm redzot ir bijis domāts zvejniekiem. Šodien Džeimss bija noķerts un nomazgāts, arī viņa brunči bija izmazgāti. Iedams uz sardzi, vecākais palīgs viņu ņem uz tiltiņu un tur tad Džeimss arī dežurē. Sāku lasīt satiksmes noteikumus, bet cauri šodien neizlasīju.

14. martā

Naktī un visu dienu traki mētā, taču nevis vētra, bet rullis (мёртвая зыбь, ocean swell - tālas vētras sacelti gari, lēzeni viļņi). Laiks skaists. No rīta drusku aizgulējos, bet uz brokastīm vēl paspēju. Pēc tam fotografēju, kā kuģa pakaļgalā viļņi gāžas uz klāja - pakaļgals visai zems. Tad pārskatīju, kam jāpotē bakas, pēcpusdienā sauļojos, spēlējos ar Džeimsu, fotografēju. Pēc tam sapotēju bakas, izlasīju līdz galam satiksmes noteikumus. Vakarā ielīdu pirtī, tagad taisos lasīt ļoti interesantu grāmatu par Grenlandi.

15. martā

Nekā īpaša. Ejam gaisa temperatūra 20 grādi, ūdens -21. No paša rīta sāpēja galva, tā īsti pārgāja tikai vakarā. Dienā kajītē ielauzās mērkaķis, sasita sienas termometru. Nu, paldies Dievam, dabūju no refmehāniķa citu. Pēcpusdienā sataisīju šķīdumus (ķimikālijas dabūju no 4. palīga), vakarā attīstīju vienu savu filmu un tagad tīstu vēl vienu svešu. Jūra mierīga, ārā brīnišķīga mēness nakts. Iešu pastaigāties pa klāju, tas, paldies Dievam, uz šī kuģa gluds un līdzens. Jā, pabeidzu grāmatu par Grenlandi. Patiešām brīnišķīga!

16. martā

No paša rīta sāku taisīt fotogrāfijas un tikai tagad, pret vakaru, pabeidzu. Uztaisīju pāri palikušo Odesu un Bosforu. Pēcpusdienā ieradās Alla un pieprasīja, lai apmācu viņu rīkoties ar fotoaparātu. Nu ko, prieks censties. Bet "Zorkijs-11" salauzts, atslēdzu automātiku un pamēģināsim fotografēt ar 1/30 sekundes, mainot diafragmu. Vienu filmu piefotografēja, nez vai nāks mācīties attīstīt vai nē. Viņai tās vēlēšanās ātri uznāk un vēl ātrāk pāriet. Laiks silts, pat sutīgs. Mērkaķis slims, dabūjis caureju.

17. martā

No rīta sauļojos, pēcpusdienā nositu laiku pats nezinu kā, vakarpusē ļoti patīkami parunājos ar Allu. Šodien iedarbināja kondicionētājus. Jā, iesim uz Havanu un Santjago. Tur ne par kādiem "čeindžiem" nevarot būt ne runas, paši kubieši skatoties uz to ļoti stingri, pat tiktāl, ka tīši iesūtot uz kuģiem provokatorus (nu, patiesībā jau nu tas velns nemaz nebija tik melns, kā viņu te mālēja). Jā, vakar vakarā radio parādīja pirmās dzīvības zīmes, šodien strādā kā nākas. Otram stūrmanim pēkšņi iemetās sāpes rīklē, laikam kāda asaka iedūrusies. Nekādi neizdevās iztaisīt laringoskopiju. Tas visai mani nomāc.

18. martā

Sōdien pavadīju dienu apbrīnojami patīkamā kārtā neko nedarīdams. Tas ir - sauļojos, spēlēju novusu, peldējos baseinā, lēcu pār aukliņu (nevar būt, ka es tiešām būtu spējis to izdarīt), vakarā kā stilīgais ar radio kaklā vazājos pa klāju un amizējos ar Viju ("stilīgais" tolaik viennozīmīgi bija ļoti nicinošs apzīmējums un apzīmēja modes ākstu. Tiesa, mūsdienās gan tas apzīmē to pašu, tikai tagad būt par modes ākstu skaitās ļoti smalki jeb stilīgi). Un tas viss kopā bija ļoti patīkami. Pagājušajā naktī esam pārgājuši ziemeļu tropiku, šodien no rīta izdalīja vīnu. Šampanieša pudelēs, dzirkstošais. Gandrīz vai būs jāpamēģina. Jā, vakarā ar izbrīnu klausījos, ka viena stacija raida angliski, bet es apbrīnojami daudz saprotu, spēju sekot līdzi runas jēgai. Kas tie par brīnumiem? Ja angliski, tad visticamāk raida Štati. Bet ja Štati, tad nevajadzētu spēt tulkot (ja runā cilvēks, kam angļu valoda ir dzimtā, saprast ir grūti, pat neiespējami. Ja runā kāds, kas to valodu ir tikai iemācījies, saprast daudz vieglāk). Beidzot raidstacija stādījās priekšā kā Nīderlandes Antiļi. Nu, tātad angļu valoda nav dzimtā. Bet mūziku gan viņi raidīja brīnišķīgu.

20. martā

Vakar pēcpusdienā saņēmām radiogrammu, ka Odesā esot hospitalizēta viena sifilisa slimniece un viņai esot bijuši sakari ar jūrniekiem no latviešu kuģiem. Tāpēc visiem četriem latviešu kuģiem, kas tajā laikā bijuši Odesā, jāpārbauda komandas uz sifilisu. Nu, kas jādara, jādara. Bet, tā darīdamies, arī piemirsu vakar ierakstīt. Šorīt agri no rīta bijām pie Havanas. Pie apvāršņa iezīmējas pilsēta - debesskrāpis pie debesskrāpja. Bet iekšā neejam, runā, ka stāvēšot reidā līdz 25. martam. Par cik vakar kapteinis aizrādīja, lai darba laikā nesauļojoties, sēdēju kajītē un lasīju "V poiskah predkov". Ap pusdienas laiku ieraudzīju, ka kaut ko metina, aiznesu savu žebērkli, lai stingrāk piemetina zobus. Nez tikai, vai iznāks lietot, jo ne Havanas, ne Santjago pludmales nav tā vieta, kur varētu rīkoties ar žebērkli. Drusku mēģināju makšķerēt, bet bez rezultātiem. Nav brīnums, jo, kaut arī krasts blakām, te dziļums ap pusotra kilometra. Novakarē sauļojos, klausījos mūziku. Nu, tas arī viss. Jā, saulei rietot, kad pakaļgalā vēl drusku rīkojos ar spiningu, lēnām un majestātiski aizgāja garām liels padomju tankkuģis. Un vēl šodien padzirdēju Gvinejas nēģeru tautasdziesmu krievu valodā:

"Я долго тебя ждал

У причала "Трех пирог"

Почему ты мыла и спичек не привез

Чейндж по чейндж хорошо

А без чейнджа плохо"

It kā esot dzirdēta Gvinejā. Var jau būt, ka tas nav nopietni, bet dziesmiņa nav slikta.

21. martā

No rīta sēdēju kajītē un študierēju satiksmes noteikumus. Ap pusdienlaiku izlīdu laukā ar spiningu un beidzot pēcpusdienā uzlīdu uz augšējā tiltiņa sauļoties. Paņēmu līdzi radi, tas ķērca pilnā rīklē. Turpinām staigāt Havanas reidā, uz enkura nostāties nevar - dziļš. Laiks saulains, karsts.

22. martā

Pašlaik, vakara krēslā, caur iluminatoru taisni acu priekšā baltie Havanas debesskrāpji. No rīta bijām pieklīduši krietni tuvu pilsētai, drusku fotografēju. Tad palasīju satiksmes noteikumus, pēcpusdienā sauļojos, peldējos baseinā. Vakarpusē politnodarbība - lasīja priekšā Brežņeva runu kongresā. Izdalīja tropisko vīnu. Ieliku vēl vienu pudeli ledusskapī, nevaru saprast, ko es ar viņu darīšu. No Aizas ziņu nav.

23. martā

Nekā jauna. Sauļojos, palēnām lasu satiksmes noteikumus, izlasīju grāmatu par Polu Armānu.

24. martā

Šodien tīri pieklājīgi šūpo. Sauļojos, spēlējos ar spiningu (šodien man divus vizuļus pielēja ar alvu, tagad labi iet dibenā). Bet zivju nav. Tad sadomāju noķert kaut kādus jocīgus, caurspīdīgus, zilganus pūšļus, kas peld ūdenī. Ar spaini izdevās vienu iesmelt, kad peldēja gar bortu, un izrādījās, ka tā ir medūza. Skaista gan, bet uzglabāt jau viņu nekādi nevar. Sākumā baidījāmies, vai stipri nedzeļ, bet nekas. Vakarpusē ceturtais palīgs atnesa kaut kādu putnu ar sarkanu knābi - esot atsities pret antenu un nokritis zemē. Sākumā bija tāds vārgs, vējš gāza gar zemi, bet tad paēda gaļu un beigās sāka lidot, tiesa, atkal atgriezās uz kuģa. Visumā diezgan aukstasinīgs, no divu metru attāluma ļāvās fotografēties. Nu vēl šodien pakaļgalā fotografēju viļņus uz garām ejoša tankera fona (vai arī tankeri uz viļņu fona).

Nupat noskatījos "Herkusa Manta" otro sēriju. Tā filma padara arī latvieti domīgu.

Šodien, starp citu, iemainīju no ceturtā palīga koraļļa gabalu. Nu, pareizāk, tikko ieminējos par mainīšanu, viņš man to tūlīt atdeva, tomēr vēlāk aiznesu viņam pudeli vīna. Citādi, ja te, Havanā, vien būsim, var gadīties, ka es palieku ne tikai bez omāriem (pareizāk, langustiem) un gliemežvākiem, bet pat bez koraļļiem, nerunājot nemaz par sudraba peso. Bet Klaipēdā noteikti jāatrod Herkusa Manta piemineklis.

25. martā

Jūra atkal mierīga. Sauļojos. No rīta puses iekritu Kronina "Trijās mīlestībās", lasīju līdz pusdienai, kamēr bija cauri. Deguns apdedzis saulē.

26. martā

Ap pusdienlaiku ienācām Havanā. Pēc pienākšanas kaut kāds vīrs izteikti mudināja neielaisties ar vietējiem nekādos tirdznieciskos darījumos. Biju galīgi nobijies un sirds vai lūza, kad vietējie piedāvāja monētas un čupām vien. Vēlāk gan prātīgi cilvēki ieskaidroja, ka, ja jau vietējais pats nāk klāt, tad jau tam jābūt kārtīgam cilvēkam. Vakarpusē atnāca daktere no "Poļinas Osipenko", bet kad nu mēs sākām tā brīvāk justies, viņai jau bija jāiet projām. Visu dienu sāp galva, nekā netieku no tām sāpēm vaļā.

27. martā

No rīta viens bars aizbrauca uz jūrmalu, sākumā domāju arī braukt, bet tad izrādījās, ka šodien sāks kraut un būs jāskaita krava. Izkrāva veselu vienu automašīnu, 267 siera kastes, tad meta mieru līdz pirmdienai. Kas attiecas uz čeindžu, tad vietējie kā traki, ar mokām var atkratīties. Monētas visdažādākās, kā Kubas, tā ārzemju, ļoti vērtīgas. Esot ļoti vienkāršs un efektīgs gājiens - Kanārijās lakatiņi, te par lakatiņu monēta, Kanārijās par monētu 200 pesetas. Ohoho! Pašreizējās monētas varot dabūt, mainot suvenīru pret suvenīru t.i. padomju monētas pret Kubas monētām. Kubieši neatstāj tik patīkamu iespaidu kā, piemēram, gvinejieši, šeit viņi tiešām, šķiet, var gan apkrāpt, gan apzagt.

Ostā kuģu daudz, daudz padomju zvejas kuģu, pati ostas teritorija tīra, bet ūdens gan briesmīgs. Šorīt no rīta uz kuģa bija uzradies mazs kucēns, Alla bija atradusi. Starpoms, liekas, bija gatavs adoptēt šo arī, bet tad tomēr aiznesa krastā un palaida vaļā.

28. martā

No rīta drusku aizgulējos, pēc tam dušā nodarbojos ar krekla mazgāšanu un tikai bez kādām 20 minūtēm astoņos atkūlos uz brokastīm. Un padzirdēju, ka jau astoņos jāiet uz autobusu, kas vedīs sākumā lasīt tomātus (palīdzība brālīgajai Kubas tautai), pēc tam uz jūrmalu. Ar milzu steigu vēl izdzēru kafiju (paldies Dievam, bija jau gatava) un tad arī gāju. Braucām vairāki kuģi uzreiz, ērtos autobusos. Pagrozījāmies pa pilsētu, tad ārā laukos, labi tālu, izbraucām pat cauri vienai citai, mazai pilsētiņai. Nekas - ceļi asfaltēti, mājas pieklājīgas, kārtība visur ja arī ne lielāka kā pie mums, tad arī ne mazāka. Aug palmas, daudzas tādas īpatnējas, gariem, taisniem, vidū itkā uzpūstiem stumbriem, pelēkā krāsā (tikai pie galotnes zaļš gabals). Izskatās gandrīz kā betona kolonnas. Uz ceļiem daudz visādu ārzemju marku mašīnu, bet vecu izlaidumu, nodzītas, nobružātas. Daudz arī padomju mašīnu. Lauki apstrādāti kārtīgi, zeme sarkanā krāsā. bezgala daudz pieminekļu Hosē Marti, galvenokārt tādi maziņi - mazs postaments un bistīte. Daudz visādu jaunbūvju. Sakarā ar karsto klimatu daudzstāvu celtnes tādas jocīgas - griesti ir, grīda ir, bet sienas drīzāk tādas simboliskas. Arī vecākās daudzstāvu mājās visas kāpņu telpas vaļējas, ar vārdu sakot, dzīvojamās telpas nav tā krasi norobežotas no apkārtējās vides. Nu, aizbraucām, bet jāvāc bija nevis tomāti, bet sīpoli - bija jārauj no zemes un jāapgriež loki. Metos pie raušanas, kādas stundas pastrādāju, muguru neatliecis. Tad uzcienāja mūs ar arbūzu sulu un grauzdētiem zemesriekstiem. Man bija pilnīgi nesaprotami, ka liela daļa no mūsējiem šito, tā sakot, strādāšanu, uzskatīja par drausmīgu verdzināšanu, netaisnību, izspiešanu utt. Velns viņu zina, kā tas nāk. Kad nu bijām beiguši, tad kāpām atkal autobusā, visi logi vaļā, jo bija drausmīgi karsts, grauzām zemesriekstus un veicīgi vien (šoferis bija tāds brašs braucējs) laidām uz jūrmalu. Izbraucām cauri Havanai (daudz jau neredzējām, bet skaista gan). Un tad vēl viena lieta - viena lieta lasīt avīzē, bet otra - redzēt savām acīm te, Amerikas sirdī, milzīgus Marksa, Engelsa, Ļeņina portretus. Jā, var gan saprast, ka jeņķiem šitā ir sāpīga varžacs.

Tad cauri kaut kādam garam tunelim un bijām no pilsētas ārā. Vēl tāds gabaliņš pa kūrorta rajoniem un pludmale "Santa Maria". Visai līdzīga Rīgas jūrmalai, pat noaugusi ar kaut kādiem priedēm līdzīgiem skuju kokiem. Bet ūdens - savu mūžu nebiju kaut ko tādu redzējis. Gaiši, gaiši zils un tik caurspīdīgs, ka peldot ar masku, viņu vienkārši neredz. Un no ūdens apakšas skatoties uz ūdens virsmu, arī apbrīnojams zilums. Pludmalē cilvēku daudz, laikam tāpēc ka šodien svētdiena. Baltie, melnie, mulati - visi vienā čupā. Izpeldējos, tad sāku mētāt šķīvīti, bet savainoju kāju un bija jāpārtrauc. Šito sporta veidu te nepazīst, vēroja mūs ar lielu interesi. Vēlāk pārsēju un apāvu kāju, tad uz pļaviņas rāvām tālāk, aktīvi piedaloties kubiešiem, sevišķi vienam mazam puišelim. Ap pieciem kūlāmies mājās. Kapteinim nez kāda muša iedzēlusi, staigā šņākdams. Man arī iekrita krāgā par mušām. Nu, bet ko tad lai ar šīm dara? " Aerosols gan vesela kaste, bet lielākā daļa nedarbojas. Atradu vēl dažus baloniņus, kas šņāc, iedevu Allai. Dabūju no ceturtā ķimikālijas, izšķīdināju, šovakar attīstīšu filmas. No "Osipenko" Sirēna sūta sveicienus un prasa bildes. Bet "kas no acīm prom, no sirds ārā" - laikam jau nu nekādas bildes viņai vairs netaisīšu.

29. martā

No rīta puses klīdu pa kuģi un nekā nevarēju saprast, ko darīt, bet pusdienas laikā piemetos līdzi raidstacijas priekšniekam un refmehāniķim uz jūrmalu. Nu, kolosāli. "Atpūties" gan esmu tā, ka knapi velku kājas, bet diena bija burvīga. Aizkūlāmies tur ar pārsēšanos trīs autobusos, braucām stundu. Jāmaksā 5 centavo, pie šofera vienkārši iemetot kasē, biļešu nav. Visi ļoti disciplinēti rindiņā iekāpj pa priekšējām durvīm, izkāpj pa pakaļējām, un katrs, ejot garām, iemet savu monētiņu. Jūrā sākumā iegāju neīstā vietā - zāles, akmeņi un tādi eži, ka mati ceļas stāvus. Melni, adatas centimetrus 10-15 garas, ne tikai sadurties, bet pat nodurties var. Salīduši visādās plaisās un spraugās un kustina adatas (vai arī viļņi viņas kustina). Pie zemes nav piestiprinājušies, pamēģināju vienu, viļņojot ūdeni, izkustināt. Izkustējās, ka nemetas! Bet toties drusku tālāk strauji dziļš, dibens smilšains, ūdens tik dzidrs, ka šķiet, ka nevis peld, bet lido. Un zivis viena raibāka par otru. Tumši melnas, plakanas, ar spilgti dzeltenām svītrām, spilgti zilas, dzeltenas, zaļas. Daudz. Te noteikti jāapgādājas ar zemūdens fotoaparātu. Brīdi trenkāju kaut kādu butei līdzīgu zivi, bet kad viņa beigās pārklājās ar gaiši ziliem riņķiem, nolēmu, ka tai arī jābūt indīgai. Nu, vēl dibenā daudz sūkļu, ūdenszāļu. Ūdens dziļumā vēsāks, augšā silts. Pirmo reizi mēģināju ienirt kādu 5-7 metru dziļumā. Dibenu gan sasniedzu, bet ausīs dur un galva, liekas, plīsīs. Smiltis karstas, rupjas, sastāv galvenokārt no visādiem sīkiem, sīkiem gliemežvākiem. Izpeldējos, izsauļojos, zstaigājos pa celiņiem, izpētīju ēdnīcas, kafejnīcas. Cilvēku ne pārāk daudz, meitenes vai nu biksēs, vai tādos mini, ka acis žilbst un galva reibst. Pludmalē lieliska ģērbtuve ar noslēdzamiem skapīšiem, dušām utt. Žēl, nebiju ar to rēķinājies, dvieļa nebija līdzi. Atpakaļ atbraucām ar diviem autobusiem. Pa ceļam priecājos par pilsētu. Nomalē greznas, nelielas savrupmājas, centrā lielas, skaistas celtnes, vairāki monumentāli jātnieku pieminekļi. Redzēju Kapitoliju. Diža celtne.

30. martā

Šodien nodarbojos ar kravas skaitīšanu, nekā īpaša nebija. Pret divām 25 centavo monētām no Marti sērijas iemainīju vienu 50 centavo monētu. Tā nu tagad pietrūkst tikai 10 centavo no republikas 50 gadu jubilejas sērijas, bet tas pagaidām nu nekā nedodas rokās. Vēl pēcpusdienā izrādījās, ka tepat pie mūsu kuģa pakaļgala ķeras lielas zivis. Viens kubietis man pat uzdāvināja īsti piemērotu āķi (tunču) ar visu pavadiņu, bet ūdens tik drausmīgi netīrs, ka negribas ņemties. Prātā nebūtu nācis, ka tādā ūdenī dzīvo zivis, bet met kūleņus pa pašu ūdens virsmu, lielas kā sivēni. Dabūju radiogrammu no Aizas. Allu no vakardienas moka caureja, bet zāles dzert negrib. Galīgi dulla. Vakarpusē iegāju virtuvē un uzskrēju taisni virsū Sirēnai. Bet nožņaudzos un bildes neatdevu, apsolīju iedot Rīgā. Šodien no "Osipenko" daudz ciemiņu, rīt ejot projām. Vēl bija ciemos zvejnieki ar mazu sunīti. Mīļais Dievs, kas tur bija par jārēšanos ar Džeimsu! Projām nevarēja aizvilkt.

31. martā

No paša rīta rikšoju pa Havanu, esmu izfotografējis ap 100 kadru. Bet liekas, ka puslīdz viss arī apskatīts (ja tikai nav kā Sen-Džonsā, kur vairums nogrozījās ap ostu un tad paziņoja, ka pilsētā nekā neesot). No rīta uz pilsētu ar vecāko mehāniķi. Ar 57. autobusu līdz Kapitolijam. Sākumā cauri ostas rajonam, tad gar galveno staciju, tad Beļģijas un Bolivāra iela un tad aiz neliela parka Kapitolijs. Apskatījām, nofotografējām, tad pa platu bulvāri ar greznu apstādījumu joslu vidū gājām ... Kur? Nu, to īsti paši nezinājām. Bet izgājām ļoti skaisti taisni uz ieeju ostā, kuru sargā vecs cietoksnis. Cietoksnī samērā mūsdienīgi (19. gadsimta beigu) krastu apsardzes lielgabali, nez priekš kā arī viens vecs tanks. Otrā pusē pretī arī cietoksnis un bāka. Nofotografēju vienu iekšā nākošu padomju tankkuģi. Jūras mala diemžēl vienlaidus klinšaina. Krastmala gan skaisti izbūvēta, tikai nav nekādu zaļumu. Zaļumu vispār ļoti, ļoti maz. Vispār šodien redzējām tikai nelielu parku ap Kapitoliju un vienu pavisam maziņu ap vienu restorānu. Ne uz ielām, ne kur citur koku nav. Mūri un asfalts. Ak tā, vēl tomēr bija daži nelieli skveriņi, bet pavisam, pavisam mazi. Nu, pagājām nedaudz pa krastmalu, tad sprukām iekšā ielās. Skatlogi diezgan trūcīgi. Cenas apmēram tādas pašas kā pie mums, bet diemžēl viss vai gandrīz viss dabūjams tikai uz kartītēm (nu, tās ir apmēram tas pats, kas "perestroikas" laika taloni uz zeķēm un šņabi). Tomēr nabadzību gan nemana. Cilvēki apģērbušies pieklājīgi, no bada izkāmējuši arī neizskatās. Bērneļi diezgan nekaunīgi lien klāt, prasa cigaretes, košļājamo gumiju. Staigā skolas formās - gaiši zilās biksēs vai bruncīšos, baltās blūzēs. Pionieriem baltzili kaklauti. Balts un zils - tās ir Kubas nacionālās krāsas (nu taisni kā Rīgai). Nu, pie Kapitolija autobusa pieturu neatradām, aizklīdām līdz centrālajai stacijai un no turienes atbraucām līdz ostai. Līdz ar to piedzīvojumu pirmā daļa bija beigusies. Pēcpusdienā pēc nelielas aizķeršanās (pirmais bija aizgājis) devos ceļā ar diviem matrožiem. Pēdējā brīdī izrādījās, ka viņi nav sagādājuši naudu. Bet tad teica, lai pagaidot viņus piecas minūtes - sadabūšot. Pēc pāris minūtēm nāk un nes naudu veselu riekšavu. Man acis sprāgst no pieres ārā. Kur, kā! Mūsu karavīri, kas šodien strādā uz kuģa, esot iedevuši. Tiem tādas mantas esot vairāk nekā vajag. Pat vēl papīra naudu iedevuši. Liku, lai pagaidām noliek un neplātās un arī pats paņēmu sev dažas monētas. Pašlaik ir tātad 60 centavo un pietiek 12 reizes ar autobusu izbraukāties. Iesēdāmies atkal 57. autobusā. Pabraucām dažas pieturas aiz Kapitolija, jo es nolēmu sākt no krastmalas. Izkāpām kaut kādā šaurā un noplukušā ieliņā, bet jau pēc pāris soļiem šķērsielas galā ieraudzījām jūru, uz kuru arī steigšus devāmies. Nu, pagājām krietnu gabalu pa krastmalu, tad iegriezāmies vienā ielā, kurai nosaukumu neievēroju, bet tur vesela rinda ministriju, viesnīca "Havana Libre", ar vārdu sakot, tāds centrs. Uz "Havana Libre" milzīgs plakāts "Brīvību Luisam Korvalānam!" (un kurš nu vairs mūsdienās atceras "biedru Lučo". Pūlies, cīnies, cilvēk, par laimīgu nākotni Čīlei un visai cilvēcei, bet jēga kāda ...). Pret kalnu kāpjot, uzgājām tajā ielā, tad parkā ieraudzījām restorānu, bet iekšā negājām. Pafotografējām, pagrozījāmies pa dažām ielām, tad tika izteikta doma, ka derētu aizkulties līdz zoodārzam. Nu, iebildumu man nekādu nebija, bet nespēju ticēt, ka nezinot valodu un nepazīstot pilsētu, mēs to joku dabūsim cauri. Taču dabūjām, un ar 27. autobusu aizbraukuši līdz galam, izkāpām tieši pie zoodārza. as nav sevišķi liels, bet skaists gan, sevišķi tā nodaļa, kur ūdensputni un krokodili. Dīķīši, celiņi, tiltiņi, niedru audzes. Un tad putni - lielie pelikāni, rozā flamingi un bezgala daudz citu. Un krokodili guļ zem ūdens kā nogrimuši baļķi un krastā tik daudz, ka ņudz. Vēl redzēju kondoru - pliku galvu, sarkanu seksti. Liels jau nu ir, bet majestātiskuma gan nekāda. Lauvām milzīgs laukums, bet nabaga zilonis viens pats un piesiets ar ķēdi. Pāvi staigā visur, nelabi bļauj. Un visās malās mazas ķirzaciņas kā bezmaksas piedeva. Bija daudz skolnieku, no tiem beigās sākām jau vairīties - lai fotografē, lai dod košļājamo gumiju. Nu, pēc tam ar autobusu atpakaļ, tad vienu brīdi tā kā zaudējām orientāciju, bet, paldies Dievam, šķērsielas galā ieraudzījām jūru un atkal viss nostājās vietā. Aizčāpojām līdz Kapitolijam, pie tā bērneļi taisīja kaut kādu masu fizkultūru, puiši iedzēra pa aliņam (cena "una pesso - una cervesso" jeb "viens peso - viens alus" ;) un ap pusastoņiem bijām uz kuģa.

1. aprīlī

No rīta puses salasīju piecus zobu slimniekus un, ceturtajam palīgam rādot ceļu, aizvedu pie kubiešu zobārstiem. Paņēma pretī laipni, sadakterēja visus labi, ap diviem atkūlāmies atpakaļ uz kuģa. Māsiņas visas tādos minihalātos, ka, tā sakot, gandrīz ne noliekties nevajag, lai būtu redzams viss, kas ir apakšā. Vispār mini te ir maksimāls, tālāk jau nu vairs nav kur. Pēc tam dzīvoju pa kuģi, jo šodien mana skaitāmā diena. Bet nekāda skaitīšana nebija. Krāva tikai mūsu zaldāti, kubieši šodien pēcpusdienā tā arī neparādījās. Apstaigāju kaimiņu zvejas kuģus, bet tur mainās apkalpes, visi krājumi noplicināti un kaprona auklu tā arī nedabūju. Saņkovs aizgāja uz vienu SRTR, atnesa arī man krietnu auklas gabalu un divus labus āķus. Bet šodien nemakšķerēju - ūdenim virsū bieza naftas kārta.

2. aprīlī

Priekšpusdienā izbrauciens ar autobusu - sākumā ekskursija uz Kristāla upi, pēc tam pludmale. Kristāla upe izrādījās kaut kas līdzīgs skaistam parkam, kam pa vidu gan tecēja diezgan nožēlojama upīte. Un tā pati visi netīra. Bija tur viena interesanta lieta - miniatūra pils, tas ir, cietoksnis, varbūt kāda piektdaļa no īstiem izmēriem. Vēl restorāns, par maksu peldbaseins. Nu, drusku tur pastaigājām, tad braucām uz Bakaranao pludmali. Ārkārtīgi skaista - mazs līcītis, ūdens zils, pret krastu šķīst baltas bangas, smiltis zeltainas, pludmale noaugusi palmām. Un vienā līča malā vecs nocietinājumu tornis, mūri. Izpeldējos, nosauļojos, nomētāju šķīvīti. Vienīgi uz beigām iznāca tāda nesaprašanās ar pāris visai uzmācīgiem tipiem - kubiešiem. Piesēdās klāt mūsu mantiņām un tā arī projām nebija dabūjami. Vai gribēja zagt vai "čeindžot" vai vēl nez ko - ej nu saproti. Bet lieta nonāca tik tālu, ka abas puses jau ieņēma draudošas pozas. Nu, bet ar to arī beidzās un tad jau bija laiks braukt projām.

Vakarpusē sadabūju pusdolāru ar Franklinu. Kā es to meklēju! Bija arī sudraba 10 centi ar Rūzveltu, bet nevarējām vienoties. Tā arī neizdodas atrast republikas piecdesmitgades 10 centavo.

3. aprīlī

Visu dienu nosēdēju uz kuģa, bet kravu skaitīt tā arī neiznāca - nekrāva. Cūcība! Nonīku bez kādas jēgas, beigās, jau pēcpusdienā, ķēros pie fotogrāfijām. Gribēju uztaisīt daļu, beidzot uztaisīju visas, bet pie pēdējām jau sāka ciest kvalitāte. Pašlaik glancēju. Nekā nevaru saprast, ko darīt ar dienvidu debesīm - mūžīgi iznāk drausmīgi tumšas.

4. aprīlī

No rīta taisījāmies atkal braukt kaut kur uz kolhozu, bet par cik šodien Kubā laiks bija par vienu stundu izmainīts (mums jau, paldies Dievam, tolaik tās mērkaķošanās ar ziemas un vasaras laiku vēl nebija), aizgājām uz autobusu stundu par vēlu un, saprotams, nevienu tur vairs neatradām. Ar radistu un otro stūrmani aizdrāzāmies uz pilsētas pludmali. Peldējos, sauļojos, atradu arī daudz koraļļu. Tiesa, ne tos klasiskos kokveidīgos, bet vienalga interesantus. Bet tie lielākie un skaistākie auga ļoti seklā vietā, kur pilns ar milzīgiem ežiem. Tiešām, darbs asu piedzīvojumu cienītājiem. Viļņi šūpo uz augšu un leju un jebkurā brīdī ar visu ķermeņa svaru var uzgāzties veselam baram drausmīgu ežu. Ar akmeņiem tomēr dažus koraļļu gabalus nodauzīju, iznesu krastā, bet tā arī atstāju pludmalē - negribējās nest un sāka riebīgi smirdēt pēc zivīm. Koraļļi dzeļ ne sliktāk kā nātres, rokas vēl tagad sūrst. Peldēšanos beidzu, kad likās, ka esmu ieraudzījis haizivi. Papļāpājām ar divām kubietēm - Idāliju un Magdu. Idālija balta, studē krievu valodu, Magda mulate. Ap pieciem atkūlāmies mājās, tagad žāvēju fotogrāfijas.

5. aprīlī

Pēcpusdienā kapteinis sataisīja traci par mušām. Tiešām joks - nekur uz kuģa viņu nav, tikai virsnieku kopkajītē bariem. Lādēdamies devos paskatīties, vai uz kāda kuģa neatradīsies hlorofoss. Un, lai cik tas nebūtu dīvaini, atradās. Tā kuģa ārsts ar otro stūrmani atnāca uz mūsu pirti. Pēc tam izmainīju pēdējo odekolona pudelīti. Un atkal nepacietīgais numismāts ņēma pārsvaru pār apdomīgo biznesmeni. Ieraudzīju divas man vajadzīgas monētiņas - 10 sudraba centus un 20 centessimo ar zvaigzni un galīgi neskatījos, ko vēl tur pieber. Bet tās bija dažas pavisam gludi nodilušas monētiņas. Nu labi, uzskatīšu to Havanu par skolu. Kraut nupat vakarā nobeidza, varbūt arī šodien aiziesim no Havanas.

6. aprīlī

Ap astoņiem izgājām no ostas. Visu dienu mazgā un tīra kuģi. Ejam uz Santjago de Kuba.

7. aprīlī

Visu dienu ejam. Slaistos no viena stūra otrā un nevaru saprast ko darīt. No rīta it kā esot bijuši sakari. Cerēju uz radiogrammu, bet veltīgi. Ap vakariņām gājām garām Guantanamo.

8. aprīlī

Vakar vakarā izsmēķēju pāris cigaretes un šodien vazājos ar tādu dullu galvu. Kaut kāds negatīvs reflekss izstrādājies uz smēķēšanu. No rīta bijām pie Santjago. Krasts kalnains. Ap vienpadsmitiem iegājām līcī. Ieeja samērā šaura, tālāk līcis garš un plašs. Īsta lagūna. Ieejas labajā pusē cietoksnis uz klinšainas pussalas, tālāk kaili, klinšaini pakalni. Kreisajā pusē pie jūras skaista pludmale, tālāk mājiņas līdz ūdenim un pat ūdenī - uz pāļiem. Apskaužami skaisti. Lagūnā uz enkura daudz kuģu, krastā rūpnīcas. Vienā pusē naftas pārstrādes, virs skursteņa deg gāze, otrā - laikam cementa. Nepārtraukti pūš taisni uz kuģi dūmus un putekļus, vēl trakāk nekā Havanā. Pašu pilsētu gandrīz neredz.

Dabūju radiogrammu no Aizas. Izsūtīta jau 1. aprīlī. Mēģināju makšķerēt, bet, neskatoties uz 4. palīga optimistiskajiem apgalvojumiem, ne mazākās dzīvības zīmes. Jā, šodien konstatēju, ka viena lodīšu pildspalva gandrīz tukša, otra pustukša un nekādu rezervju nav. Jāsaglabā tās atskaišu rakstīšanai. Pārējos rakstus ar flomasteri.

9. aprīlī

Stāvam Santjago līcī. Šodien sāku skaitīt kuģus - ap divdesmit. Ostā ievedīšot divpadsmitajā. No rīta bija apmācies, pēcpusdienā uznāca drausmīgas lietusgāzes ar pērkonu, tad noskaidrojās, vēlāk atkal samācās. Varonīgi atturos no romānu lasīšanas, sevi nepārpūlējot, nodarbojos ar fizkultūru.

10. aprīlī

No rīta un pēcpusdienā pavisam neapgrūtinoša fizkultūra. Satrūka vecais espanderis, bet iztika bez upuriem. Drusku paskatījos šaha uzdevumus, pēc launaga izlīdu sauļoties. Pēc tam negaidīti aizdrāzos līdzi volejbola spēlētājiem uz vienu Ļeņingradas kuģi. Volejbola laukums pilnos apmēros izvietojas vienā tukšā tilpnē. Nopriecājos par tādu palielu kuteri, kas viņiem uz klāja kā krava. Rīt laikam iesim iekšā ostā.

11. aprīlī

No rīta pamodies, ieraudzīju, ka kuģis jau stāv ostā. Diemžēl pamodos ar sāpošu galvu un tā sāpēšana, te stiprāka, te vājāka, turpinās visu dienu. Priekšpusdienā uz dažām stundām izgājām uz pilsētu. Liekas, nav sevišķi liela, bet ļoti skaista, daudz zaļumu. Ielīdām vienā interesantā krodziņā dzert alu, tad baznīcā, bet tur bija dievkalpojums, pilns ar cilvēkiem. Tad iekūlāmies muzejā. Pēc tam uz kuģa un mokos ar galvas sāpēm. Džeimss skraida brīvībā, šodien esot sniedzis "viesizrādes" uz kubiešu kuģa. Pie izejas no ostas tās muitas apliecības, ko rādījām Havanā, gan neprasa, toties gribēja, lai mēs rādām pases. Nu, bet beigās bija ar mieru arī tāpat.

12. aprīlī

Šodien tātad mana vārdadiena. Tiesa, apjēdzu to tikai vakarpusē, kad nejauši uzzināju datumu. No Aizas apsveikuma nav. Visticamāk, ka nav laikā atnācis, bet var būt arī aizmirsusi. Diena diezgan riebīga. Vispirms jau laiks samācies, pat līņā. Labi tikai, ka nav karsts. No rīta nevienu neizdevās pierunāt iet uz pilsētu. Mainīšanās tāda pavārga, monētu maz, par tām pašām grib nezin ko. Par savu veco neilona kreklu biju rēķinājis dabūt kādas četras, bet beigās nobijos, ka tā nekam nederīgā lupata (no mana viedokļa) nepaliek rokās un atdevu par pusotru peso. Tiesa, dabūju rokā peso ar zvaigzni, kas man trūka. Blēdījas gan tie kubieši, kur un kā avr. Arī uz ielām briesmīgi uzmācīgi bāžas virsū ar biznesiem. Un bērneļi bezkaunīgi diedelē "čiklets" (košļenes). Pēcpusdienā ierakstīja mani vecākā palīga grupā, bet kamēr es apgrozījos, šie aizgāja. Izdrāzos pakaļ, bet vairs nesaķēru. Nu, gandrīz noslāpu aiz niknuma. Tad samainīju divus raibus kreklus pret vienu gliemežnīcu. Piedāvāja divas, vienu krietni lielāku. Bet kad atnesu tos kreklus, iegrūda man to mazāko. Bet arī tā bija tik skaista, ka apstulbu un pieļāvos. To otru, lielāko, vēlāk piedāvāja par diviem odekoloniem. Nu, nākošo reizi būšu apdomīgāks, bet arī šī ir skaista. Jau pēc launaga ar refmehāniķi drusku paklejojām pa pilsētu. Katedrāle, kas pilsētas centrā, izrādās, celta 1522. gadā, tātad tikko 30 gadus pēc tam, kad Kolumbs atklāja Kubu. Izkrauj mūs diezgan žirgti, pēc 4-5 dienām varbūt iesim uz Ekvadoru.

13. aprīlī

Šodien krāva sieru, bija jāsēž uz kuģa un jāskaita. Žēl gan, jo taisni šodien bija skaista autobusa ekskursija. Arī skaitīšana visai niecīga - saskaita tikai gatavu piekrautu mašīnu. Bizness arī nav jūtams, mainīt uz kuģa daudz vairs nav ko, arī pret ko nav. Sudraba peso te maz, arī paši vietējie vērtē viņus visi augsti, tā ka nekāda mainīšana nesanāk. Vakar vakarā bija atnesta 5 peso zelta monēta. Skaista gan. Un prasīja par viņu 20 lakatiņus.

Krauj ātri un čakli, kuģim jau divdesmitajā esot jābūt Ekvadorā. Varbūt aizkļūsim arī. Esmu noilgojies pēc Panamas kanāla. Šodien otrais stūrmanis sakūdīja spēlēt šahu. Sasitu divās partijās.

14. aprīlī

No paša rīta centos tikt uz pilsētu, bet tikai pašā vakarā uz dažām stundām izrāvos. Jo uz pilsētu ja arī iet, tad tikai dzert alu. No rīta puses atnesa man Hosē Martī simtgades 1 centavo un republikas 50 gadu 10 centavo. Nu ir visas monētas, kas minētas katalogā. Dabūju vēl pāris amerikāņu sīknaudiņas. Diemžēl ceturtais palīgs burtiski no deguna priekšas nekaunīgi aizrāva amerikāņu 1853. gada daimu. Žēl gan, it sevišķi tāpēc, ka tāda tipa pusdaims man jau ir. Nu, pēc tam staigāju pa kuģi, vārīdamies no niknuma. Izklaidēdamies diezgan veiksmīgi spēlēju šahu. Pašā vakarā tātad aizgāju uz pilsētu. Izstaigājamies diezgan skaisti. Nomalēs mājas kā šķūņi, visai vieglas, māja maz atdalīta no ielas. Durvis, kas pie tam pastāvīgi vaļā, ved tieši dzīvojamā istabā. Mācās virsū bērneļi: "Čiklets! Čiklets!" Puiši, ieraudzījuši ceļazīmi "Uzmanīgi, bērni!", smējās - sak, te nu tā zīme visai nopietni jāņem vērā! Jā, pirms iziešanas mums no kultūras fonda izsniedza pa diviem peso, iegājām aliņos. Aizlienēju arī savus divus peso, rīt apsolīja atdot. Kad nonācām līdz centram, jau sāka tumst. Tad pa ļoti skaistu apstādītu ielu aizgājām līdz Monkadas kazarmām (tur Fidels sāka savu revolūciju). Tad jau bija galīgi satumsis un atkal gājām pa tādām nabadzīgām ieliņām. Interesanti, visa mājas dzīve kā uz delnas. Uz mirkli ieskatījāmies vienā baznīcā. Cilvēku baznīcās, cik redzējām, allaž padaudz. Nu, rīt sola autobusa ekskursiju.

15. aprīlī

Publika sāk viegli nervozēt. Ja mēs līdz divdesmitajam nebūsim Ekvadorā, tad mūsu vieta tur iet garām un līdz ar to var iznākt krauties Kubā un palikt galīgi bez valūtas. Bet kraušana ievelkas un nez kad to beigs, bet piecas dienas pārgājienam ir vajadzīgas un tieši tik ir palikušas.

No rīta autobusa ekskursija nenotika, bet salasījās milzīgs bars, cilvēku divpadsmit, un manā un otrā stūrmaņa vadībā devās uz Sibonē pludmali. Sākumā es domāju, ka būs kā vienmēr - divi, trīs cilvēki. Bet šitas bars, pie tam pat izrādījās, ka neviens īsti nezina, kur jābrauc, ka jāpārsēžas no 10. autobusa 14., ka autobusi pārpildīti utt. Ar vārdu sakot, nozvērējos, ka tādā lietā savu mūžu vairs neielaidīšos. Jābrauc tālu, pa kalnainu, bet ļoti labu ceļu, cauri diviem ciematiem, 15 kilometrus no Santjago. Tiesa, turp braucot stāvēju un maz ko redzēju. Sibonē pludmale nelielā līcītī, metrus 150 gara. Jau pāris kilometru attālumā paceļas kalni, bet viens pāris simtus metru augsts kalns tieši norobežo līcīti no vienas puses. Pludmalē koki, palmas, skaists peldbaseins bez ūdens, ēdnīca, kiosks. Vēl volejbola vai basketbola laukums. Pludmalē grants, bet ieiet ūdenī var tīri labi. Zivis -kā mudž! Nerunājot par parastajām raibajām un strīpainajām, arī daudz normālu, sudrabotu lielu zivju, kuras laikam taču varētu arī nošaut. Jā, noteikti jānopērk zemūdens šautene, fotoaparātam zemūdens bokss, pleznas. Kubā tas ir obligāti nepieciešams. Nu, varbūt ne šautene, bet pistole. Esmu tādas redzējis. Vienu reizi pie paša krasta iekļuvu zivju barā. Sudrabotas, ar lielām tumšām acīm, centimetrus 20 garas un tūkstošiem. Vienu brīdi izveidoja ap mani riņķi un peldēja apkārt. Daudz ežu. Gan melnie ar garajām adatām, gan parastie baltie. Koraļļu daudz un dažāda veida, arī klasiskie kokveidīgie. Tiesa, tie pareti. Bet pie labas gribas var savākt veselu kolekciju. To kādreiz, kad atvedīs ekskursijā ar autobusu. Jā, peldot ieraudzīju trīs savus biedrus. Atslēdznieks vicināja milzīgu nazi - paņēmis, lai atkautos no haizivīm. Nolēmu pārņemt pieredzi un vēlāk peldēju, apbruņojies ar galda nazi. Taču tomēr pavisam cita dūša. Un arī ērtāk - kaut ko apskatīt, izpētīt, kaut vai pieturēties pie dibena. To ežu dēļ taču ar roku nekur nevar riskēt pieķerties. Jā, atcerējies runas par to, ka melnajiem ežiem trauslas adatas, nolēmu pamēģināt vienam aplauzt. Jā, lūzt gan. Bet skatos, sāk peldēt klāt visādas zivtiņas. Vai būtu samanījušas gaļas smaku? Nu, pamēģināsim izlauzt tam ezim caurumu (vai, vai kā es to savu karmu esmu bojājis). Kā metās virsū! Pilnīgi ar visu galvu līdz vidum ielien iekšā, rauj gabalos. Sanāca melnais mākonis zivju. Nu, tā spēlīte man iepatikās, apslaktēju labu tiesu ežu (mjā, neko teikt izlaide bijusi. Inga, ja lasīsi, tad nemēģini atdarināt tēti, viņs tagad par to kaunās).

Kioskā iedzēru jogurtu - tīri labi iepatikās (tolaik jau jogurts bija eksotika). Kā kefīrs, tikai drusku tāda rūgtāka piegarša. Atpakaļ braucām ērtāk, jo iekāpām gandrīz tukšā autobusā, arī pārsēšanos netaisījām, turpat līdz centram mūs aizveda. Ceļš skaists, starp kalniem, gar ceļa malām daudz pieminekļu, galvenokārt akmens kubu, prizmu, piramīdu veidā Kastro kritušajiem biedriem. Uzraksti tādi īpatnēji, kā Mario Dakteris, Hosē Radists, Rauls Šoferis. Kāpēc nav uzvārdu, nezinu. Bet pieminekļi skaisti un efektīgi.

Uz kuģa paspēlēju šahu. Veiksmīgi. Pēc tam ar elektromehāniķi un 3. stūrmani uz pilsētu. Vēlreiz nobrīņījos, ka pa tiem kalniem un šaurajām ieliņām te kādreiz ir gājis tramvajs. Iegājām vienā visai simpātiskā krodziņā. Nolēmu pamēģināt, vai tad tiešām nevarēšu iedzert alu. Bet nekā, riebīgs pēc velna, vēl tagad mute liekas netīra. Alus 80 centavo pudelīte. Blakus Monkadas kazarmām paņēmu "maltu" (iesala dzērienu) par 15 centavo. Nu, tā arī drusku paklaiņojām pa naksnīgo pilsētu - divas galvenās ielas skaisti apgaismotas, veikalu skatlogi arī gaiši. Tiesa, diez cik bagātīgi vis nav. Nu, kā pie mums Ļeņingradā vai Sočos.

16. aprīlī

Nupat, īsi pirms 21, pabeidza kraut pēdējo kravu - sieru. Es skaitīju, un lai arī siers krita ūdenī un krāva ārā tukšas kastes, beigās tomēr skaits apbrīnojamā kārtā sakrita. Nu, dienu notupēju uz kuģa, nekā īpaša nebija, ar mainīgām sekmēm spēlēju šahu. Vēlreiz nofotografēju te visu riņķī apkārt. Blakām nostājās soms, esot atnācis pēc kafijas. Džeimss aizgāja ciemos, pēc tam bija milzīga jakte, kamēr dabūja šo ciet. Jā, vēl taisos visu laiku pierakstīt, bet aizmirstu - Kubā policistiem pie zābakiem pieši. Nez ko viņi ar tiem dara, ar motociklu braucot. Un vakar redzējām jātnieku uz zirga, tam arī milzīgi pieši.

17. aprīlī

Šodien priekšpusdienā izgājām no Santjago un jau ap launaga laiku pagājām garām Jamaikai. Krietni šūpo, arī vibrācija visai stipra, līdz ar to arī noskaņojums ne sevišķi labs. Pie Panamas sola būt rītvakar. Nu, bet tagad iešu attīstīt kādas filmas.

18. aprīlī

No rīta līdz vakaram taisīju fotogrāfijas.

19. aprīlī

Visu dienu stāvam pie Kristabolas, gaidam, kad iesim cauri kanālam. Nu, tagad var gaidīt, tagad nāk dolāri. Lasu grāmatas, spaidu apaļo gumijas riņķi, sauļojos, peldējos baseinā utt. Jau pašā vakarā elektromehāniķis noķēra palielu raju, tā ap 75 cm diametrā. Sākumā stipri spārdījās, bet drīz, kā visas haizivis, nogura. Tad viņu pievilka pie trapa, uzdūra vēl uz harpūnas, ietina tīklā un izvilka. Nu, sagrieza gabalos un izsvieda. Ar to izsviešanu pasteidzās bocmanis - viņam sirds sāp par klāja tīrību. Elektromehāniķis, kurš par savu lomu bija ļoti lepns, kļuva pavisam nelaimīgs. Vienu spārnu, liekas, atstāja, pamēģinās ēst.

20. aprīlī

Naktī sākām kustēties, no rīta pamodos, kad kuģis tuvojās lejupejošām slūžām. Žēl gan, viss skaistākais bija iziets naktī. Ar kanālu kaut kas ir noticis - strādā lēni, lēni, kuģi vairākkārt pat uz kādu pusstundu pietauvoja krastā nogaidīt. Kuģi kaut kā reti iet cauri slūžām. Kaut kas tā kā galīgi bez dzīvības. Arī strādnieki tādi jocīgi, vitamīnus nemeklē, mainīties negrib. Galīgi nesaprotami un arī nepatīkami. Tomēr lielos daudzumos piedāvāja 5 balboa monētas, bet par 10-15 dolāriem gabalā. Ap pusdienlaiku izgājām Klusajā okeānā un tad iekritu lasīšanā. Vispirms Panamas avīze par 19. aprīli. Jau iekšā uzņēmumi no sestdienas talkas Maskavā. Pēc tam viena veca angļu avīze, tajā vesela čupa rakstu par seksuālām tēmām. Lasīju laizīdamies (tad jau rietumu progresīvā kultūra vēl nebija ikdiena). Tad vēl no otrā stūrmaņa paņēmu "Numismāta vārdnīcu", bet izrādījās, ka praktiskas jēgas no viņas maz. Tā nu noņēmos ar grāmatām līdz pašam vakaram. Pielādēšu aparātu ar pēdējo krāsaino filmu, bet nekas īpašs jau arī laikam vars fotografējams nebūs. Ejam uz Esmeraldosu, bet tur pat nav ostas, iekraušana reidā. Pienāksim rīt pēcpusdienā.

21. aprīlī

Burvīga diena. Ap 12 pienācām pie Esmeraldas un bez kavēšanās iegājām ostā, t.i., līcī, bet pie krasta nestājāmies. Nu, sabruka virsū vesels bars vīru, kas uzreiz ķērās vērsim pie ragiem - "possible čeindž pa čeindž?", OK! Košļājamā gumija, šķīstošā kafija, dolāri, viskijs. Viss, ko sirds vēlas. Iet, ka prieks. Bez tam šodien nejauši atradu vēl vienu veselu lodīšu pildspalvu, vakar vienu dabūju no 4. palīga! Nu ir ar ko rakstīt. Vienīgā nelaime, ka viņiem līdz maz monētu, problēma samainīt papīra sukrē monētās.

22. aprīlī

Kolosāla diena. No rīta gan nogulēju līdz pusdesmitiem, jo vakar klaiņoju pa klāju pāri divpadsmitiem. Vakarā izveidojās īsts veikals, arī tie ar tām lielajām kastēm, ko sākumā aizdzina, atkal bija klāt. Koka skulptūras, kaut kas līdzīgs maskām, bet visai plakanas, pončo, svīteri, loku diezgan draņķīgas imitācijas. Kokgriezumi diemžēl nebija īpaši tipiski indiāniski, sevišķi jau skulptūriņas. Vienīgais, kas patika, bija pārītis marakasu, kurus šodien arī dabūju. Jā, vakar vakarā tirdzniecības pārstāvniecības darbinieks no Kito lasīja lekciju. Tas būtiskākais. Pirmkārt, vietējie iedzīvotāji neienīstot spāņu konkistadorus, bet uzskatot tos par kultūras nesējiem. Otrkārt, Lara, kurš bija pie varas, kad mēs bijām Ekvadorā iepriekšējo reizi, nogāzts. Bez īpašām asinsizliešanām, vienkārši, sak, vecīt, tu jau esi sagrābis diezgan mantas, palaid nu arī citus klāt (kaut kas tagad šķiet visai mūsdienīgs). Un tā no februāra valdot militārs triumvirāts, bet viņi pagaidām galvenokārt noskaidrojot, kurš īsti valdīs un valsts dzīvē nejaucoties. Tā ejot pati par sevi - un kur aizies, nav zināms. Tad vēl ar lielu humoru stāstīja, kā viņi te Ekvadorā pārdod ierīces un aparātus, par kuriem bieži paši lāga nezina, ko ar tiem darīt. Padomju cilvēku Ekvadorā esot ap 80. Šorīt no rīta palasīju drusku sukrē, pafotografēju, tad pēcpusdienā ar pirogu uz krastu un ekskursija ar autobusu. Nobraucām krastā, bet autobusa nav. Nogaidījām, nogaidījām, tad sēdāmies pirogā braukt atpakaļ uz kuģi. Tikko atgājām no krasta, autobuss klāt. Griezāmies atpakaļ. Autobuss burvīgs - visi logi vaļā, durvju nav nemaz. Trāpījos tieši pie durvīm, kaut vai karini kājas ārā. Sākumā pa šaurām, nebruģētām, ļoti līkumainām ieliņām uzveda augstā kalnā. Jā, arī pa ļoti kraujām ielām, jāatzīmē. Nu, no virsotnes panorāmisks skats uz visu pilsētu un okeānu, tikai kaut kas to vietu intensīvi izmanto tualetes vietā (nu nekas, savulaik jau parīzieši arī no rītiem pēc piecelšanās bariem vien skrēja uz Luvras parka krūmiņiem atviegloties). Tad aizbraucām laikam līdz mājai, kur dzīvoja kāds no mūsu pavadoņiem, tur paņēma alu, zaļus kokosriekstus. Iekšā normālas mēbeles, bet pati māja no kaut kādiem pīteņiem. Nofotografēju tur dažas burvīgas senjoritas. Tad braucām uz visai modernu baznīcu. Viena liela halle un milzums ļoti lielu vitrāžas logu. Nu, un tālāk pa brīnišķīgu kalnainu ceļu 40 kulometrus līdz banānu plantācijām. Ārkārtīgi skaisti. Zemnieku būdiņas, kaut arī atrodas kalnos, tomēr celtas uz pāļiem. Bērneļi vietām pavisam pliki. Ainavas brīnišķīgas. Nu, tad paskatījāmies banānu plantācijas, paēdām banānus, padzērām kokospalmu sulu - nekā sevišķa, salkana, tāda pati kā pašos riekstos. Jā, vakar sadabūju lielu papaiju, bet nav diezcik garšīga. Kaut kas līdzīgs melonei, tikai daudz sausāka.

23. aprīlī

Ap četriem naktī mani pamodināja Mikaeljans - vēders sāpot. Starp citu, šodien līdzīga vaina bija arī pirmajam. Abi vakar bijuši krastā ekskursijā (citā, nekā es) un tur cienāti ar aizdomīgām krevetēm. Noņēmos ar viņu līdz kādiem pussešiem. Kad pusdesmitos pamodos, bijām jau jūrā. Nu, tā arī ejam. Rīt ap pusdienu būsim pie Panamas. Laiks nomācies, bet karsts un sutīgs. Uz klāja knapi var elpot. Sāku kārtot dokumentus, sarakstīju medikamentu uzskaites grāmatu, tagad pārbaudu, kas man ir reāli. Kvīti, kas bija klāt Novorosijskā saņemtajiem medikamentiem, izmetu jūrā - sak, acīs neesmu redzējis. Par daudz tur bija vitamīnu - 100 pakas. Un vēl simts man pašam. Ļoti daudziem medikamentiem notecējis termiņš, būs jānoraksta veselām kaudzēm. Jo labāk, būs tīrāka māja. Jā, vakar vēl paprasīju, lai man atnes banānus, nēģeris atnesa kasti (nez kā tad es biju sācis komandēt vietējos). Šodien dažus iebāzu polietilēna maisā, lai etilēns netiek ārā un ātrāk gatavojas. Un nu iešu mazgāt sukrē.

24. aprīlī

Sukrē nomazgājās skaisti un spoži. Šodien gandrīz visu dienu pēros pa aptieku. Daudz kas lieks, ļoti daudz kas norakstāms. Kad ievedīšu kārtību, skapji būs pavisam tukši. Ap divpadsmitiem pienācām pie Panamas, apstājāmies. Tieši tagad, 20.55, sākam kustēties. Atkal kanāls pa nakti. Žēl. Dienā televīzija - šausmu multfilmas, sports, gliseru sacīkstes. Iedevu Vijai mēģinājuma pēc uzcept dažus banānus, zaļus, protams. Iznāca ļoti garšīgi. Makšķerēju arī, bet neveiksmīgi. Izdomāju, ka sterilizatorā ļoti labi varētu vārīt kalmārus. Paņēmu kādus kilogramus, rīt pamēģināšu.

25. aprīlī

No rīta pamodos (starp citu, pēc deviņiem. Vakar, rokoties pa aptieku, atradu luminālu, no priekiem iekampu trīs tabletes un šodien visu dienu nevaru atjēgties) un dienu sāku ar to, ka aiznesu Vijai uzcept krietnu čupu banānu. Pēc tam izdomāju, ka nav ko mērkaķoties ar vārīšanu, notīrīju kalmārus un arī aiznesu uzcept. Kā vieni, tā otri iznāca lieliski. Pusdienās pat negāju, sāku ņemties ar aptieku. Tur karsts, smacīgs, vēl tas lumināls darbojas, tā kā brīdi pa brīdim likās, ka zaudēšu samaņu. Tomēr visu pabeidzu. Plaukti gandrīz tukši, viss vai nu neskaitās, vai norakstāms. Jo labāk. Saņēmu radiogrammu no Aizas. Dokumenti Bulgārijai nokārtoti, drīz eksāmeni auto kursos.

26. aprīlī

Nekā īpaša. Ejam. Gaiss un ūdens karsti, krietns vējš. Baseinā arī nevar līst, jo krāso klāju un baseinā nevar liet ūdeni. Noformēju norakstīšanas aktu zālēm. Starp citu, Igors Vasiļjevičs, pie kura es iegāju tikai paprasīt, kas ir revīzijas komisija, centās man pierādīt, ka es visu daru ne tā un ka jādara pavisam citādi. Nu, Dievs ar tevi, ja tikai viņš nesāks ķēmoties, kad būs jāuzliek zīmogs. Taču beigās izrādījās, ka pat zīmogs ir pie vecākā palīga. Sametu veselu čupu zāļu jūrā, jo galvenokārt tās bija ampulas un lietot ampulas ar notecējušu termiņu es tomēr neriskētu. Savedu galīgā kārtībā medikamentu uzskaites grāmatu, uzrakstīju arī medikamentu pieprasījumu. Rīt paskatīšos, kā apstāv lietas ar inventāru un tad ķeršos pie papīru rakstīšanas.

27. aprīlī

Vakar vakarā pagriezām pulksteņus par stundu uz priekšu un vai nu tādēļ, vai nu kāda cita iemesla dēļ uznāca kaut kāds bezmiegs, nemiers un nez kas vēl. Gulēju arī ļoti murgaini un beigās pamodos ap pusdesmitiem. Uz pusdienlaiku padzēru kafiju, uzcepu pēdējos kalmārus un biju atkal cik necik formā. Stundas divas vienkārši nostaigāju pa augšējo tiltiņu, tad pārskatīju inventāra grāmatu. Ir viss, pat pāri paliek. Nu, un par cik ejam uz Odesu, tad īpaša kārtība nav vajadzīga. Pēcpusdienā vai, pareizāk, vakarā ceturtais stūrmanis pierunāja nokopēt viņam bildes fotoavīzei. Nu, par cik man mīksta sirds un par cik šā vai tā vēl šajā reisā jānokopē bildes, kas apsolītas Sirenai, nokopēju arī. Tagad, ap 23, sākšu žāvēt.

28. aprīlī

Vakar, ņemdamies ar tām fotogrāfijām, aizgāju gulēt tālu pēc pusnakts. Nu, un piecēlos arī ap pusdesmitiem. Dienu veltīju galvenokārt staigāšanai pa augšējo tiltiņu. Tad vēl dabūju no kinobūdas (kas tā tāda bija?) vienu lielu un vienu mazu paklāju un abus izmazgāju. Nu būs mājīga kajīte. Liku iztīrīt izolatoru un aptieku, tagad visās telpās kārtība. Nu, un beidzot nosūtīju divas radiogrammas - Aizai un Albertam. Aizu uzaicinu ciemos uz visu stāvēšanas laiku - tas būtu patiešām patīkams atvaļinājuma pavadīšanas veids. Un paprasīju, lai pameklē zemūdens futrāli fotoaparātam - Odesā nav. Albertu uzaicināju ciemos un pieprasīju visus materiālus par Valdemāru. Jāaiziet uz Odesas muzeju un jāpasaka, lai taču protas kaunu un liek Valdemāra bildi pie sienas (laikam jau kaut kādā sakarā ar jūrniecības attīstību Krievijā). Šitā ideja tā "melnrakstā" man radās jau tad, kad pirmo reizi biju muzejā, bet varbūt kaut kas iznāk arī.

29. aprīlī

Nogulēju līdz deviņiem, spēlēju novusu, kuru pirms tam saremontēju - nogriezu "epidukladkas" (epidemiologičeskaja ukladka) kreklam piedurknes un no tām uztaisīju lieliskas kules). Ar Austri iznāca praktiski neizšķirts - sākumā es viņu sakāvu četras reizes pēc kārtas, tad viņš mani sasita trīsreiz. Paklājs izžuva, bet visai plankumains. Tagad lasu Fīdlera "Mazo bizoni".

30. aprīlī

Pagājušajā naktī nevarēju aizmigt līdz diviem un, nepieciešamības spiests, izlasīju "Mazo bizoni" līdz galam. Nu, Fīdlers, kā vienmēr, lielisks. No rīta tomēr sešos biju augšā un ceru, ka nu taču miegs ieies normālā ritmā. Gandrīz visu dienu rakstu ēdiena provju noņemšanas žurnālu. Drausmīgi darbietilpīga lieta, labi vismaz, ka galīgi mehāniska. Pa dienas vidu dažas stundas pagulēju saulē, bet tad samācās. Ap pieciem sāka mācību trauksmes. Iesāka ar "Cilvēks pār bortu!" un patiešām arī nolaida lejā laivu, kurā es biju ielēcis. Braucām ķert ūdenī iemestu glābšanas riņķi. Reiz atkal dabūju papriecāties par jūru, viļņi bija pieklājīgi, šļakatas gāja pa gaisu. Nu, bet riņķi atradām ātri, visa lieta ilga minūtes divdesmit, ne vairāk. Jā, dabūjām zināt, ka valūtu maksās par visu laiku. Man tas būs ap 10 000 pesetu. Pat nezinu, kur visu to likt.

1. maijā

No rīta sarakstīju profilaktiskās apskates, tad sauļojos, spēlēju novusu. Raidstacijas priekšnieks ar lielu aplombu gribēja mūs ar Austri pamācīt spēlēt, bet krietni viņu sasitām. Diemžēl sasities liels stikla trauks ar borskābi (nez ar ko tagad apber novusa galdus, borskābi jau nepārdodot). Laiks kļūst manāmi vēsāks, ūdens dušā arī. Dabūju ziņu no Aizas - domā uz dažām dienām atbraukt. OK, tās nebūs sliktas dienas! Vakarā svinīgas pusdienas par godu svētkiem. Sākumā bija tīri omulīgi, bet tad apnika un aizmuku. Ar milzīgu baudu lēnām lasu "Salambo".

2. maijā

Izrādās, ka vakardienas interesantāko daļu tomēr esmu nogulējis. Tiesa, ap 12 mani pamodināja vecākais palīgs, paprasīja saiti, vati. Kad prasīju, kas īsti ir, tā nenoteikti noņurdēja, ka kaut kas saskrāpējies. Nu, Dievs ar viņu, skaidrs, ka kaut kur sakāvušies, bet, acīm redzot, ne sevišķi smagi. Bet no rīta runā viss kuģis. Izrādās, tos "gastroļus" taisījis galdnieks. Stalts un prātīgs puisis kā reti kurš. Bet vakar jau ap deviņiem bija tāds jocīgs, tas ir, krietnā šmigā. Sākumā tās runas bija visādas - ar nazi skraidījis, valdību lamājis un nez kas vēl. Bet tad sauļodamies paklausījos, ko stāstīja Čerņavskis, kas viņu bija valdījis. Un tad jau vairāk gan izskatījās pēc humora, it sevišķi tāpēc, ka Čerņavskis labi māk pastāstīt. Nu, sākumā šis sācis sieties klāt Mikaeljanam, visādi izteikdamies par armēņiem. Tas bijis skaidrā prātā un ļoti ilgi cieties. Beigās tomēr klupuši viens otram virsū, pat laikam vairākkārt un dažādās vietās. Tad uzaicinājis Austri lauzties ar rokām, pie tam tas, kurš zaudē, dabon pa purnu. Austris laikam zaudējis, bet neesot bijis ar mieru, ka viņam dod pa ģīmi. Tad pēc kāda laika šis Austri noķēris, pielicis pie kakla šķēres un taisījies durt nost par krāpšanu. Nu, ar vārdu sakot, tā tik uz priekšu. Pāris kajītēs salauzis mēbeles, it kā sadauzījis kādu magnetofonu, kurš viņam neesot paticis. Kapteinis gan, ienācis kajītē, esot noreaģējis mierīgi - pudeli izmetis pa iluminatoru, par salauztajām mēbelēm pateicis, ka pašam vien viņam tās būsot jālabo. Beigās šim esot uzdauzīta acss, sēž kajītē, šodien neesmu redzējis. Austri arī neredz. Vispār kuģis kluss un izmiris. Svētki bija grūti. Daudz jau to dzeramo nebija, bet viskijs, alus, vīns vienā mudžeklī laikam ir traka lieta. Laiks - 22 grādi gaiss, 20 grādi ūdens. Sāku rakstīt reisa ziņojumu, tiku līdz pusei, bet tad uznāca nepārvarams slinkums. Sauļojos, lasu "Salambo", gaidu, kad varēs iet gulēt. Izgludināju bikses Kanārijām. Klīst neskaidri draudi par ultimatīvu prasību apgriezt matus. Šīs baumas mani zināmā mērā satracina.

3. maijā

Krietni šūpo un visumā krietni jūtama jūras slimība. Dulla galva, riebums pret visu pasauli. Parakstīju drusku papīrus, izlasīju atkal līdz galam "Salambo". Tiešām, jo vairāk lasa, jo vairāk iepatīkas. Laiks diezgan mākoņains, jau brīžiem tik vēss, ka uz klāja metas nepatīkami. Laspalmasā būsim parīt. Jā, pēdējā saulē esmu tā apdedzinājies, ka āda iet nost. Nemūžam nebūtu ticējis, ka pēc veselām dienām, kas pavadītas Kubas pludmalēs, kaut kas tāds vēl var notikt.

4. maijā

Nekā īpaša. Ejam, laiku pa laikam gadās kāda sala no Kanāriju grupas. Vēss, ap 18 grādiem, bet pēc Kubas tas liekas auksts. Gatavojamies ieiešanai Laspalmasā. Sākumā bija virsnieku sapulce, tad vispārējā. Piespieda nogriezt matus, piedraudēja citādi nelaist krastā. Paldies Dievam, apkopējs apgrieza pieklājīgi. Vispārējās sapulces laikā manā galvā radās tāds neliels dvēseles sajukums, jo pirmais pateica, ka grupai jāizpilda katrs saprātīgs komandiera rīkojums. Taču "nevis katrs rīkojums, bet saprātīgs rīkojums" būtībā paver ļoti plašas iespējas nepildīt vispār nekādus rīkojumus. Praktiski pabeidzu ķēpāties ar papīriem.

5. maijā

No rīta ienācām Laspalmasā, ar pirmo maiņu zibenīgi ar taksi turp atpakaļ cauri veikaliem. Sapirku visu ko vajadzēja, bet rēķinājos, ka pēcpusdienā droši vien iešu vēlreiz, tad sapirkšu visādus krikumus. Bet tā arī neaizgāju. Nu nekas, palika veselāka nauda - 4900 pesetu palika rokās. Nopirku elektronu skaitļotāju - traki jauka mantiņa. Katram gadījumam atgādinu pats sev, ka pāri palikušās pesetas iebāzu pie lielā fotopapīra.

6. maijā

No rīta nogulēju līdz pusdesmitiem, tagad visu dienu lasu Saltikovu - Ščedrinu. Paspīdzināju savu skaitļotāju, izpētīju, kāds ir vecākajam mehāniķim. Zvērs, ne mašīna! Tomēr dažas operācijas manējais taisa vienkāršāk.

7. maijā

Visu dienu drausmīgi šūpojāmies kaut kur ap Gibraltāru. Bet šūpošanās ir uz ķīla (priekšgals-pakaļgals), tāpēc pašsajūtu praktiski neietekmē. Tomēr laiks drausmīgi nomācies, viļņi - prieka maz. Lasu grāmatu, spaidu gumijas espanderi, tas arī viss.

8. maijā

No rīta laiks bija nomācies, ap pusdienlaiku tā kā noskaidrojās, tad izlīdu uz brīdi pastaigāties un pasauļoties. Vakarā atkal nomācās. Vispār laiks nepatīkams, jūra pelēka, labajā pusē miglā samanāms Āfrikas krasts. Sākās parastais jandāliņš - nu vairs nav droši, ka kuģis ies uz Odesu, tikpat labi var iet arī uz Hersonu. Kas nu tur būs, kas nē, redzēsim.

9. maijā

Šodien lieliska diena, bezvējš, saule. Sauļojos. Pēcpusdienā spēlēju novusu, bet ārkārtīgi neveiksmīgi. Attaisīja uz brīdi pirmo tilpni, atstiepu uz lazareti trīs kastes banānu. Vakarpusē iznēsāju pa virtuvi un ēdamā izdošanas telpām hloramīnu, nostāstīju, kādu pantiņu skaitīt sanitārajām varām.

10. maijā

Ārkārtīgi skaists un rāms laiks. Sauļojos. Spēlējos ar Džeimsu - viņam, izrādās, briesmīgi patīk lēkt iekšā tukšā banānu kastē. Pēdējās ziņas no krasta - pēc nonākšanas galā šī komanda iet atpūtā, uz "Aragvi" atgriežas pamatkomanda. Nu, redzēsim. Kur ejam, vēl nezinām. Radiogramma no Alberta - pats neatbrauks, materiālus par Valdemāru izsūtījis. Šodien savāca grāmatas, vakarā jāaiznes šahs un espanderis. Nu, viss iet uz galu. Kā saka, dod Dievs ātrāk ostā un tad atkal uz Kubu.

11. maijā

Vakar vakarā nekā nevarēju aizmigt. Beigās sadzēros miega zāles un šodien tikai pēc astoņiem izlīdu no gultas, pie tam tikai ar lielām mokām. Īsti skaidra galva tā arī netika visu dienu. Kur ejam, vēl nav zināms, t.i., oficiāli vēl neviens vārds nav minēts par to, ka varētu neiet uz Odesu. "Ingur" vēl aizvien stāvot Hersonas reidā, pat izkrauties vēl neesot sācis. Tātad visplašākās iespējas jebkuriem minējumiem un pārsteigumiem. Nu, man jau vislabāk patiktu nedēļas 2-3 nostāvēt Odesā, pabūt kopā ar Aizu un tad ar šito pašu komandu vēlreiz uz Kubu. Diena bija skaista, bet vakars pēkšņi sametās vēss, pat auksts, apmācās. Trojai, ja pareizi esmu informēts, atkal paiesim garām sliktas redzamības apstākļos, varbūt pat tumsā. Bet tad Stambula atkal iznāk pa gaismu. OK!

Nupat padzirdēju, ka kuģis nosūtīts uz Hersonu. Bēdīgi! Bet vēl redzēsim.

12. maijā

Šodien neticami labos apstākļos gājām cauri Stambulai - no 10 līdz 12, t.i. ideāli labā laikā. Stambula slīkst ceriņos, skatoties sirdi rauj no krūtīm ārā.

13. maijā

Pamodos ap 9, pavēru vaļā aizkaru un taisni drāzās garām viens "Meteors". Un pie apvāršņa Odesa. Nu, kamēr mazgājos, pazuda un tā arī vairāk viņu neredzēju. Ielīdām Dņeprā un ap 4 pienācām Hersonā. Formalitātes nokārtoja ātri un robeža bija vaļā. Bet palikām stāvam reidā. Uz krastu regulāri staigā kuterītis, kas apbraukā visus reidā stāvošos kuģus. Nobraucu krastā galvenokārt tikai lai sazvanītos ar Aizu. Bet sarunu var iekārtot tikai pēc vieniem naktī. Beigās pasūtīju uz sestdienu, vienpadsmitiem dienā. Nosūtīju telegrammu. Pilsēta klusa un zaļa, pirmais iespaids ļoti patīkams.

14. maijā

Šodien teorētiski skaitās, ka es gādāju, lai visa komanda iziet Vasermana reakciju. Praktiski jau nu gan vairāk vienkārši blandījos pa pilsētu. Nu, no rīta atradu, kur tā poliklīnika, pēc tam krastā sagaidīju cilvēkus un vedu uz turieni. Rezultāti gan pavāji - pa visu dienu kādi 10 cilvēki. Bet ko lai dara - lielākā daļa vienkārši neturās kājās. Šodien sazvanīju Aizu. Sākumā jau nu pastā teica nē un nē, bet kad parādījām nelaimīgus ģīmjus, ātri un veikli iedeva Rīgu, Ļeņingradu, Liepāju. Galvenajā pastā kastīšu nav - šodien mūsējie jau notērējuši visas. Pilsēta vienkārši valdzinoša. Bet nu jāpiekrauj soma ar banāniem rītdienai un jāatliek dažas monētas "asinssūcējai" māsai - tai mazmeita numismāte.

15. maijā

Priekšpusdienu nocīnījos, dzīdams cilvēkus uz Vasermana reakciju. Vienu baru aizdzinu, bet kapteinis un vecākais palīgs aizmuka no poliklīnikas. Nu nekas, pirmdien, jācer, pabeigsim. Iepazinos ar karantīnas nodaļas vadītāju, likās ļoti mierīga un patīkama sieviete. Pēc tam piekukuļoju kutera apkalpi ar 2 "čiklets" paciņām, šie brīdi uzgaidīja un es aizbraucu uz kuģi un ar to pašu kuteri atkal uz krastu, ar banānu somu. Tur sagāja iekšā apmēram viena kartona kaste, bet pastā izrādījās tikai pavisam maziņas kastītes. Neko darīt, krāvu tajās pašās. Tad vēl atradās viena lielā, tā arī 2 mazas un 1 lielu aizsūtīju. Braukādams pa autobusa logu vienā parkā ieraudzīju kolekcionārus, vēlāk tur aizgājām. Nekas īpašs, vairums tādas parastas monētas, galvenokārt grib mainīties. Par 3 rubļiem paņēmu poļu 10 zlotus ar dievmāti. Visu laiku atceros, ka viens gads ar dievmāti bija traki dārgs, bet neatceros, kurš tieši. Vēl nopirku elektrisko modinātāju, ieliku krājkasē 200 rubļu, ko vakar vakarā dabūju par krimplēnu, pastaigāju pa pilsētu un nu uz kuģi.

16. maijā

Visu dienu noskraidīju pa pilsētu. Ārkārtīgi skaista. Piekūlos klāt vienai autobusa ekskursijai. No rīta vēl aizsūtīju lielu somu ar banāniem. Stacijas restorānā samaksāju rēķinu par kaut kādu noplukušu sievišķīti, kuru kaut kas bija uzaicinājis uz pusdienām un tad pametis vienu ar nenomaksātu rēķinu. Tiesa, nekādas asarainas pateicības ainas nebija - kā viņu palaida vaļā, tā aizmuka kā zvērēns no sprosta.

17. maijā

Turpinām stāvēt reidā. "Ingura" izkrāvās una izgāja. Komanda mainās, bet samērā lēni, viss augstākais komandējošais sastāvs vēl uz vietas. Šodien nosūtīju vēl divas kastes banānu un vienu tiesu no citām mantām, arī skaitļotāju. Domāju, ka visu palikušo vajadzības gadījumā varēs sabāzt čemodānā un aizvākt. Noskatījos "Plūdu" pirmo sēriju. Milzīgi grandioza filma. Patika. Jā, dabūju žurnālu "Kolekcionārs" ar padomju monētu katalogu, par kuru biju dzirdējis jau Odesā. Vienkārši nenovērtējams ieguvums.

3. jūnijā

Vakar aukstā un nemīlīgā laikā izgājām no Odesas, šodien ļoti skaistā laikā no rīta sākot, cauri visiem šaurumiem. No rīta Stambula, vakarpusē Troja. Tikai šoreiz uz kartes neatradu uzrakstu "Troja" un uzmācās šaubas - ir vai nav? Pagājušo reizi gan uzraksts bija, bet kapteinis rādīja lielā steigā un vai viņš parādīja to vietu, kas atbilst uzrakstam? Citādi nekā sevišķa. Spēlēju šahu, novusu, sauļojos, taisos sākt jaunu, skaistu dzīvi.

4. jūnijā

Laiks lielisks, jūra rāma. No rīta puses dabūju salaboto automaksu, aiznesu labot UVČ - pārslēdzot sita ārā drošinātājus. Pēcpusdienā potēju holēru, vakarā palīdzēju izšķirot krastā saņemtās avīzes un žurnālus. Paņēmu vienu avīzi ar jaunajiem valūtas kursiem, čupu angļu un vācu žurnālu, uz laiku "Za rubežom". Par stundu pagriezām atpakaļ pulksteņus.

6. jūnijā

Vakar un šodien kā katordznieks ņēmos ar fotogrāfijām. Sataisīju veselu lēveni, galvenokārt par Hersonu.

7. jūnijā

Laiks atkal kļuvis saulains, bet jūra krietni viļņojas. Taču dīvaini, ka kuģi šūpo visai maz. Uztaisīju "Vaccination list", sarakstīju potēšanas žurnālu. Pēcpusdienā sameistarojām ēdienkarti. Pavisam nejauši uzzināju, ka vecākajam mehāniķim ir spāņu pašmācības grāmata. Paņēmu un šodien sāku mācīties.

18. jūnijā

Nu, tātad kā līgot pārlīgojām okeānam. Laiks rāms, silts. Šodien no rīta neapstājoties ieskrējām Havanas ostā un pietauvojāmies. bet nu izrādās, ka nepareizā vietā, kaut kur mūs pārvedīšot citur. Būtu labi, ja uz zvejas ostu, tur viss pazīstams. Kubā pašlaik lietus sezona, patiešām visu laiku līņā. Nofotografēju "Kosmonautu Juriju Gagarinu" - milzīgu zinātnisko kuģi. Pirms pāris dienām izkrāsoju sev grīdu, dzīvoju hospitālī. Nu ievācos atkal kajītē, ļoti mājīgi.

5. jūlijā

Piecēlos sešos no rīta, 22 reizes apjozu riņķī pa klāju un tā skaisti sāku dzimšanas dienu. Diemžēl bija jāiztiek bez rīta kafijas. Biju izrēķinājis smalki un pēdējo kafiju izlietoju, ieejot Esmeraldā, bet diemžēl šķīstošo tā arī vēl neesmu sadabūjis. Pēc tam sēdēju, spaidīju espanderi un gandrīz palaidu garām ekskursiju uz pilsētu. Tomēr paspēju. Maršruts tas pats, kas iepriekšējā reizē - uzveda kalnā, parādīja baznīcu, tad uz banānu plantāciju. Diemžēl, kad atgriezāmies uz kuģa, trešais stūrmanis pateica, ka viņam esot asiņaina caureja. Neko teikt, patīkams pārsteigums dzimšanas dienā. Nu, vēlāk gan noskaidroju, ka viņam esot oficiāls kolīts (resnās zarnas iekaisums), tā kā tas jāuzskata par uzliesmojumu. Nu, tas nav tik traki. Bet ar to pašu atkal aizsmēķēju, tā kā viena labā vēlēšanās bija pagalam.

Stāvam tātad Esmeraldas reidā, kraut sāks rīt. Atbrauc pa kādam tirgotājam, pats kapteinis ar pirmo palīgu gāja interesēties kas un par cik. Tā kā pilnīga brīvība. Bet ar vitamīniem atklāti tomēr neriskēju rādīties un cita nekā jēdzīga nav. Tā kā gaidu rītdienu, kad vajadzētu iet vaļā īstajam un lielajam tirgum.

Dažas dienas atpakaļ aiz gara laika sāku lasīt viduslaiku romānus. un izrādās, tas ir kaut kas neiedomājami skaists, dziļš un aizraujošs.

6. jūlijā

No sešiem rītā uz kājām. Šodien tātad iet vaļā īstais tirgus. Bet jāsaka, tā brīvība gandrīz vēl neērtāka nekā tā slēpšanās. Kapteinis ar pirmo visu laiku staigā pa "tirgu", teikt jau neko nesaka un laikam jau arī neteiks, bet neērti tomēr ir. Visi jau tomēr cik necik slēpjas. Alkohola pircēji daudzi jau tagad krietnā "šmigā", sevišķi bocmanis. Bet pēcpusdienā atkal bija kājās, vakarā atstiepa vispārējai lietošanai maisu apelsīnu.

Sadabūju kafiju, lielu čupu sukrē, divas pītas cepures, mazu krokodila galviņu kā breloku, Pietiks arī, rītā vairs neandelēšos. Lai jau paliek kāds vitamīns pāri. Šodien parunājāmies ar kapteini par numismātiku. Arī, izrādās, numismāts, pie tam jūtams - speciālists.

Trešajam stūrmanim caureja pārgājusi, sāpes gandrīz izzudušas, asiņošana vēl ir, bet mazāka. Iedevu vēl dzert hemofobīnu.

Tā ne sevišķi intensīvi painteresējos, cik dotu par Kubas sudraba peso. Dolārus trīs sola. Visai maz. Nu, varbūt rīt painteresēšos nopietnāk.

7. jūlijā

Šodien uz klāja relatīvi klusi un mierīgi. Pamazām vēl mainās ar kafiju un košļājamo gumiju, bet bez vakardienas azarta. Diena arī nomākusies. Par Kubas sudrabu stingri - trīs dolāri un ne vairāk. Pusdienas laikā atkūlās piroga ar mūķenēm - paskatīties kuģi. Bet kapteinis lika viņas veikli aizvadīt projām. Trešais stūrmanis jūtas tā viduvēji.

8. jūlijā

Pamodos jau jūrā. Izgājuši mēs esot ap četriem. No rīta iemetu mazgājamā mašīnā palagus no ekvadoriešu policistiem, izgriezu centrifūgā un atdevu Vaļai. Policisti nozaguši divas rezerves lampas no UVČ (nez, kādas tad tur rezerves lampas bija). Laiks visu dienu nomācies, noskaņojums sērīgs. Vakarā tīstu filmas.

9. jūlijā

Ap deviņiem pienācām pie Panamas kanāla, apstājāmies. Salauzu galīgi savu plaukstas espanderi un ķēros pie medikamentu ierakstīšanas uzskaites žurnālā. Sarakstīju un tad sāku skaitīt, kas izlietots. Bet kaut kā galīgi nevedās skaitīšana, beigās izstiepu visu izolatorā un sāku nest iekšā tukšā aptiekā, galvenokārt lai būtu skaidrs, kas ir lieks. Bet nebiju vēl ne līdz pusei ticis, kad ap pieciem pēcpusdienā sākām kustēties. Pienāca pilns kuģis ar melnajiem, briesmīgi aktīvi šoreiz, līda visās spraugās. Nu, gribot negribot bija jāslēdz durvis ciet. No skaitīšanas un visādām citām dullām domām biju pavisam drausmīgā garastāvoklī. Tomēr, kad tieši man blakus puiši sāka taisīties iet uz "artelku" pēc odekolona, aizdrāzos līdzi, un par vienu "Karmēnu"no melnā, kas turpat pie "artelkas" dežūrēja, dabūju pastkaršu komplektu - to pašu, par kuru jau nez cik ilgi domāju. Nu, palika tā kā labāk ap dūšu. Kad izlīdām cauri Miraflores slūžām, satumsa. Tagad ejam pa kanālu.

Šodien izliku saulē izdezinficēt segas, ko bija lietojuši ekvadoriešu policisti. Domāju, ka šito trako apstarošanu neizturēs neviens mikrobs. Sarunāju ar arteļščiku tukšu piena kannu, kurā atšķaidīt vīnu. Jo vakar atkal bijusi kaut kāda dzeršana un kapteinis no rītdienas pavēlēja dot atšķaidītu vīnu.

10. jūlijā

Šodien sestdiena. Visu dienu cerēju, ka varbūt atnāks radiogramma no Aizas. Neatnāca.

11. jūlijā

Visu dienu riebīgi šūpo. No Aizas ziņu nav.

12. jūlijā

Jūra nomierinājusies. Gaiss un ūdens 28 grādi. Ap dienas vidu gājām garām Haiti. Vakarā uztveram no kaut kurienes televīziju. Rakstīju šādus tādus papīrus, sauļojos. Ejam pagaidām uz Odesu.

13. jūlijā

No rīta dabūju radiogrammu no Aizas un uzreiz sāku atdzīvoties. Ja nu viņa tagad veikli atsūtītu vēl kādas, tad jau būtu pavisam labi. Nosūtīju radiogrammu uz Rīgu, lai dod man atvaļinājumu. Sarakstīju reisa ziņojumu un visus citus kapteinim parakstāmos papīrus, parakstīju, apzīmogoju. Tā kā viss svarīgākais kārtībā.

Nez kāpēc neizdodas tilpnēs dabūt aukstumu. Temperatūra pat kāpjot, neskatoties uz to, ka visi kompresori dod ko var. Banāni sāk gatavoties. Vispār tas draud ar milzīgām nepatikšanām un konkrēti var izputēt Kanārijas, jo nevarēs kavēties. Tas nu būtu visai draņķīgi. Laiks saulains, jūra rāma, kādu drusku arī sauļojos.

14. jūlijā

Sarakstīju pēdējos papīrus, sauļojos. Laiks lielisks. Pusdienas laikā uz brīdi salūza stūres iekārta, apmetām skaistu riņķi. Gatavo banānu tagad daudz. Lasu Zikmundu un Hanzelku.

15. jūlijā

Runā, ka mēs jau esot pagriezušies prom no Kanārijām. Bet varbūt vēl iespruksim Seutā vai Gibraltārā. Tiesa, tur būtu sliktāk, mazāk pazīstamas vietas un arī preču pēdējā reizē nekādu nebija. Nu, redzēsim. Sāk trūkt mazgājamā ūdens, krānos laiž tikai reizi pa reizei. Tas nu ir draņķīgi. Nez kā būs rīt ar dušu. Laiks lielisks. Banāni strauji gatavojas, smaržo viss kuģis.

18. jūlijā

Laiks skaists, jūra mierīga. Steidzamies uz Baltiju un steidzamies tā, ka pat neiesim nekur iepirkties. Nu, tas gan ir sitiens zem jostasvietas. Bet darīt neko nevar.

19. jūlijā

Pašlaik ejam uz Ļeņingradu. Nav pats labākais variants. Esmu visai noraizējies, kā izdosies tikt nost no kuģa.

20. jūlijā

Nekā īpaša. Laiks samācies, pavēss. Nogulēju līdz devieņiem. Študierēju grāmatu par satiksmes noteikumiem.

21. jūlijā

Vēl aizvien esam okeānā. Laiks vējains, pat auksts. Salasīju biedru naudas par Sarkano Krustu.

22. jūlijā

Ejam cauri Lamanšam, tagad, pēc vakariņām, iesim caur Padekalē. No rīta laiks skaidrs, bet auksts, pēcpusdienā ļoti skaists. Šodien attaisīja tilpnes - banāni dzelteni, melni, pelē. Un vēl piecas dienas jāiet.

24. jūlijā

13.00 bijām pie Kronborgas, ap 16.00 Kopenhāgena palika aiz muguras. Zundā daudz jahtu.