Trīs dienas Helsinkos

  • 4 min lasīšanai
  • 9 foto
Mēs ar klasesbiedreni Andru gribējām kaut kur doties skolas brīvlaikā. Uz Armēniju vai Krētu. Bet Armēnijas kaimiņos Gruzijā sākās karš, bet uz Krētu tik vēlu vairs lētās lidmašīnas nelidoja, sezona beigusies. Tā nu mūsu maršruts izmainījās un devāmies pavisam citā virzienā. Airbaltic piedāvāja lētas biļetes uz Helsinkiem, nekad tur nebiju bijusi un gribēju nokļūt. Te nu tradās izdevība. Sestdienas rītā agri dodamies uz lidostu. Mans pārsteigums, ka izrādās lapā www.rigassatiksme.lv var norādīt sākuma un gala punktu un cikos gribi izbraukt vai galā nokļūt un meklētājs parāda cikos un ar kādiem transporta līdzekļiem braukt. Uz Helsinkiem lidojam ar mazu lidmašīnīti, 50 vietas, bet tāpat ir gandrīz tukša. Nolaižamies Vantaa lidosta, un tur pirmais atklājums, ka uzraksti ir divās valodās, somiski un zviedriski. Ak, pareizi, Somijā taču ir divas valsts valodas, somu un zviedru. Tā tas ir vēsturiski noteikts. Somi paši gan par to nav stāvā sajūsmā. Kā saka mūsu saimniece Heidi, tad zviedri Somijā ir tikai 7 procenti, un tie dzīvo mazā Somijas daļā. Un runā somiski. Bērniem skolā jāmācās zviedru valoda un tie to dara ļoti nelabprāt. Man tas atgādina manus skolas laikus un krievu valodas stundas. Helsinku centrā kā tāds milzu monstrs slejas Centrālā dzelzceļa stacija, ar milzu vīriem, kas tur rokās tādas kā bumbas, tādas kā zemeslodes. Tas viss kaut ko atgādina, Andrai- padomju laikus, bet man Vācijas pirmskara celtnes. Nu jā, ēka celta 1919.gadā un tolaik bija tāda mode. No stacijas dodamies uz Helsinku bibliotēku, brīnišķīgas telpas, grāmatplaukti daudzos stāvos, tā kā no tādas pasakas. Un blakus ir Helsinku Doms, balta ēka pret zilām debesīm trepju galā. Nu jā, šis kāpiens nebūs priekš veciem cilvēkiem. Doms esot iecienīta vieta laulībām, jaunais pāris ar kāzu viesiem uz tādām trepēm gan izskatās iespaidīgi. Bet iekšpusē Doms gan ir ļoti askētisks, man atgādina Oslo Domu. Eņģeļu skulptūras pie altāra gan mīlīgas. Pēc doma dodamies uz zivju tirgu ostas malā, turpat, kur ienāk prāmji no Igaunijas. Un tad uz moderno tirgu- Stokmann pagrabstāva pārtikas veikalu. Vēroju, kādas viņiem preces. Ir daudz melleņu, dzērveņu, brūkleņu izstrādājumu, un daudz saldētu ogu. Un pēc tirgus, tad gan ar tramvaju uz mājām. Tramvaji viņiem viltīgi izdomāti, ja brauc vienā virzienā, tad saucas, piemēram 7B , ja otrā tad 7A. Un Autobusi Somijā ir obligāti jāstopē, jāvicinās ar roku, citādāk aizbrauks garām neapturējuši. Pēc vakariņām dodamies uz tādu kā vietējo kultūras namu ( man atgādina kādreizējo Jaunatnes teātri) lai klausītos kāda komēdiju teātra 30 gadu jubilejas koncertu. Publikā ir vecāki cilvēki kā mēs un dziesmas skan tādas, kas bija modē, kad mēs bijām pavisam maziņas un dzied tādas zvaigznes kā mums Ojārs Grīnbergs, Rita Trence, nu tā apmēram.. bet arī sava veida piedzīvojums. Bet pēc koncerta ejam saunā. Somiem redz saunas ir katras mājas kāpņu telpā, pieraksties un ej, kad gribi. Tā nu arī mums vakars noslēdzas ar somu saunu un somu alu. Alu es dzeru ļoti reti, īpašos gadījumos, kā šajā reizē. Svētdiena Nakts uz svētdienu neliecina neko labu, līst visu nakti un liels vējš, kas nenorimstas arī jaunai dienai sākoties. Dodamies uz baznīcu, ar lietussargiem šai vējainajā laikā nav līdzēts, tie lūst un liecas, un tāpēc arī uz ielām šur un tur mētājas salauzti lietussargi. Mēs dodamies uz luterāņu dievkalpojumu, kas nenotiek luterāņu baznīcā, bet gan adventistu draudzes telpās. Somijā ir luterāņi, kurus neapmierina tradicionālā baznīca un viņi pulcējas uz saviem dievkalpojumiem. Baznīca ir pilna ar jauniem cilvēkiem un ļoti daudziem bērniem. Lai gan nesaprotu daudz, valodas ziņā, tomēr sirsnīgā gaisotne ir jūtama arī bez tā. Somu valoda ir skanīga un dziedāt tajā ir ļoti viegli, tā nu dziedam somiski kā prieks! Pēc dievkalpojuma uzkavējamies pie kafijas, tējas un pankūkām. Draudzes priekšnieks atnes kastes ar aploksnēm, vēstulēm un žurnāliem un tā nu visi ķeramies klāt un pēc stundas darba visu klātesošo spēkiem aploksnes ir gatavas sūtīšanai. Tā kā laiks joprojām nejauks, tad izvēlamies doties uz Serenas ūdensparku. Šokējoši ir tas, ka turp neved neviena speciāla autobusu līnija, jābrauc ar vairākiem autobusiem. Parks izskatās būvēts jau brīdi iepriekš un visi uzraksti ir krieviski un sastopami daudz krieviski runājušu cilvēku. Mums ar Andru trīs stundas izrādās pietiekošs laiks, lai izmēģinātu visus baseinus, caurules un pirtis. Izmēģinām arī eikaliptisko jeb turku pirti, kur miglā pat nevari saskatīt vai jau kāds sēž uz lāvas jeb vēl nē. Prieki Serenā maksāja 16 eiro – vakara biļete, kas darbojas no plkst.16.00, bet ja būtu ieradušās baseinā ātrāk, tad maksātu 20 eiro. Atpakaļceļā pirmā autobusa šoferim jautājam, vai ar šo autobusu var nokļūt Helsinkos, viņš apsolās mūs brīdināt par īsto pieturu, un arī pamāca to pašu, ko jau esam dzirdējušas- lai noteikti mājam ar roku autobusam, ko gribam apturēt. Tā arī darām, un veiksmīgi nokļūstam mājās. Simpātiska ir somu biļešu sistēma, ka viena biļete ir derīga stundu, katrā autobusā nav jāpērk no jauna. Somi paši maksā ar elektroniskajām biļetēm, tās pat nepūloties vilkt laukā no maciņa. Piespiež maku pie ierīces autobusa priekšgalā un lieta darīta. Somiete Heidi mūs sagaida ar pašceptām bulciņām, mīļi. Šķirstām biezas grāmatas par somu nacionālo mākslu, man patīk. Vispār kā novēroju veikalos Somijā ir modē sentimentālas kartiņas un lietiņas no pagājušā gadsimta stilā darinātas. Arī Heidi mājās pie sienām karājas seni zīmējumi un fotogrāfijas, ko viņa atradusi antikvariātos vai atradusi internetā. Pirmdiena Rīts sākas ar somu nacionālajiem pīrāgiem. Pareizāk sakot, tie ir raksturīgas Karēlijas novadam, no kura tagad gan liela daļa pieder Krievijai. Rudzu maizes groziņā ( tādā kā sklandu rausī) ievietota salda rīsu putra un tad uzcepta. Klāt tam ēd vārītu olu krēmu. Heidi mums stāsta, ka dzīve Somijā viņai liekas diezgan nospiedoša un garlaicīga. Liels ir sabiedrības spiediens un cilvēki nedrīkst kaut kā „izlekt” no sabiedrības, būt oriģināli un atšķirīgi. Daudzi jauni cilvēki, it īpaši puiši, nereti izvēlas pašnāvības ceļu. Šodien par laimi, ir labāks laiks kā iepriekšējās dienas. Vispirms dodamies uz manu iemīļoto H&M veikalu, kur esmu nolēmusi iepirkt rudens un ziemas drēbes. Un drēbes ir lielā izvēlē un glītas un par pieņemamām cenām. Kad iepirkšanās pabeigta, noliakm somas dzelsceļa stacijas bagāžas glabātuvē un dodamies meklēt Klints baznīcu, kas ir mazliet tālāk no centra. To meklējot vispirms nonākam pie parlamenta ēkas, kas arī atrodas iespaidīgu kāpņu galā. Klints baznīca no ārpuses tiešām ir kā klinšains paugurs. Tā ir celta ap 1969.gadu, burtiski iecirsta klintī. Baznīcā notiek bērnu orķestra mēģinājums. Pa visu baznīcu izvietojušās dažādas instrumentālās grupas, šķiet bērni te sanākuši no visām Helsinku mūzikas skolām. Priekšā viņus apmāca atraktīvs, jauns diriģents, kas mazliet atgādina Vestardu Šimku. Viņa darbošanās ir tik sprigana, ka tai ar neatslābstošu interesi sekojam līdzi gandrīz stundu. Iznākušas no baznīcas atkal klejojam pa pilsētas ielām. Diemžēl ostmalas tirgū nonākam atkal par vēlu. Un tad jau ir klāt tumsa un mums laiks ar autobusu doties uz lidostu. Gribu atkal agriezties Somijā, šoreiz labākā laikā un apskatīt vietas un lietas, ko šoreiz nepaguvu, piemēram Brīvdabas muzeju uz salas, kas diemžēl darbojas tikai vasarā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais