Vēstures mantojumu medības... Honekera bunkurs ar nelielu starppieturu Borišinā

  • 10 min lasīšanai
  • 49 foto
Cilvēkam ir raksturīga īpašība interesēties par to, kas bija un kā bija. Jo vairāk tieši par to, kas nav bijis skolā mācīts un citādi zināms. Tāpēc, ja rodas iespēja, tā jācenšas izmantot. Viss sākās ar nejauši garāmejot BBC sadzirdētu ziņu, ka uz 3 mēnešiem kāda vācu entuazistu grupa rīko ekskursijas Austrumvācijas militārā objekta nr.5001 pazemē – vietā, no kurienes kara gadījumā savu valsti un karaspēku vadītu pats biedrs Erichs Honekers. Lai visam piedotu nepieciešamo „odziņu”, tika paziņots, ka šī vieta pēc 2008.gada 31.oktobra tiks noslēgta un vairāk nekad nebūs pieejama... Iegūtā intriga radīja nepieciešamo ziņkāri, un ar Gūgles tantes palīdzību tika atrasta īstā mājaslapa (www.bunker5001.com), kurā pārliecinājāmies, ka tik tiešām līdz oktobra beigām ir iespējams pieteikties uz pazemes tūrēm. Veiksme ir mūsu sabiedrotā, jo nākamā paredzētā Vācijas brauciena laikā ir brīvas vietas pirmdienas vakara grupā. Pēc nelielas diskusijas, kas prātīgāk – vai izbraukt svētdienas vakarā un braukt līdz aizbraukšanai, vai tomēr saldi pačučēt Varšavā, - tiek pieņemts lēmums par labu komfortam, un tā 5.oktobra rītā ceļojums var sākties. Par maršrutu cauri Polijai uz Vāciju esmu jau rakstījis iepriekš, tāpat joprojām respektēju citus guru viedokļus par ceļu izvēli, tāpēc vien piebildīšu, ka tika izmantota ierastā taka „Kauņa – Suwalki – Lomža – Ostrow Mazowiecki – Varšava – Lowicz – Strykow – Nowy Tomysl – Swiecko”. Neliels sastrēgums jaunā ātrumceļa būvdarbu rajonā pirms pašas Varšavas, kas gan īpaši grafiku neaizkavēja. Tāpat arī uz A2 notiek šādi tādi remonta darbi, kas dažuviet liek nomest ātrumu no 140 km/h uz kādiem 80 km/h. Arī tā nav nekāda traģēdija, jo laika rezerve ir pietiekama. Tā nu kilometri ripinās, līdz aiz Swiebodzinas tiek pamanīta ceļazīme „Bunkry Ostwall 12 km). Idee fix – neliels bunkuru treniņš tak nepieciešams, - auto tiek nogriezts no maģistrāles un dodas norāžu virzienā. Ceļš paliek šaurāks, jo šaurāks (atgādinot tālo 90.gadu sākumu, kad visa Polija bija jāšķērso tikai pa tādiem), līdz uz nelielu brīdi pārtop pat par bruģētu, un aiz kāda pagrieziena stāvlaukums ir klāt. Izkārtne vēsta – „Petla Boryszynska PODZIEMNA TRASA TURYSTYCZNA”, tepat ir arī informācijas būdiņa un no zemes izcelta bunkura fragments. Te arī uzzinām, ka šeit tiešām arī notiek pazemes ekskursijas, bet parasti gan tikai brīvdienās un līdz 30.septembrim turklāt. Izrādās, ka šeit atrodas vācu projektēts un gandrīz līdz galam izbūvēts austrumu fortifikācijas komplekss (Hitlers bija uzdevis to nodot ekspluatācijā līdz 1951.gadam), kas kopā aizņem līdz pat 32 km kopgarumā izveidotu pazemes tuneļu sistēmu ar 12 augšzemes aizsardzības bunkuriem. Uz 1,5 līdz 2,5 stundu garām ekskursijām var laicīgi pieteikties (www.petla-boryszynska.com), to mēs atstājam nākamajam gadam un šoreiz apmierināmies ar stundu ilgu pastaigu pa virszemē norādītām takām. Borišinas bunkuri ir slaveni ne tikai vēsturiski, bet arī ar to, ka šeit mīt Eiropā lielākā pazemes sikspārņu kopiena – līdz pat 32000 radībām, - pie tam viss novads ir poļu iecienīta dabas tūrisma vieta, kas piedāvā vairākus laivošanas maršrutus (obra.vao.pl), ir pat vietējais Zoo Safari parks Vitnicā (www.zoo-safari.com.pl) un Nietoperekas dabas taka. Tā nejauša idee fix ir radījusi iemeslu saplānot kādu citādāku vasaras nedēļas nogali ar bērniem pie dabas. Kāpēc gan ne? Laicīgi pamanām, ka varam iekavēt grafiku, tāpēc dodamies atpakaļ uz auto. Vēl neliela pietura pie pašas Borišinas robežas, kur pamanām vēl vienu bunkuru un apraksta plāksni tam blakus. Izrādās, ka šajā bunkurā vēl 1946.gada maijā slēpušies vācieši, kas nevēlējās deportēties (te jāpiezīmē, ka pēc 2.pasaules kara Polijas robeža tika pārcelta uz rietumu pusi par kādiem 100 – 200 km un ap 9 miljoniem šajās teritorijās mītošo vāciešu tika „laipni palūgti” to no sevis atbrīvot) un droši vien būtu vēl ilgi tur slēpušies, ja tos nebūtu iztraucējuši 6 sarkanarmieši, kuriem blakus esošais dīķis likās gana labs savu zirgu padzirdīšanai. Vāciešiem tas šķita gana nelāgi un sarkanarmieši tika apšauti. Protams, „uzvarētājiem” tas pie sirds nu nekādi negāja, tāpēc ar vieglās artilērijas palīdzību bunkurs un katram gadījumam arī viss ciems tika sašauts drupatās. Interesanti, ka padomju kara virspavēlniecība nebija pat zinājusi par Ostwall bunkuru sistēmas eksistenci (Štirlics laikam tomēr slikti strādājis), un tikai pēc šī negadījuma tie tika „atrasti”, izlaupīti un applūdināti. Tikai 90.gadu beigās poļi ir sākuši šo kompleksu atjaunot un atvērt tūristiem, esot pat plāni par ES naudu ievilkt pastāvīgu elektrību un atjaunot ūdensapgādes sistēmu. Lai nu veicas! Vēl nelielas pusdienas FORT 2000 kompleksā (ļoti labs žureks un gulaša zupa, gana liela otro ēdienu izvēle un salātbārs – apmēram 20...25 Zl no personas, pieņem arī kartes), navigācijas tantei tiek iestāstīts galamērķis „Ützdorfer Strasse 10, 16348 Prenden” un ceļš tiek turpināts. Pārliecināmies, ka Šengena ceļotājiem ir dikti pozitīva lieta – Swiecko robežpunkts ir kluss un iztukšīts, atšķirībā no mūsu arhisvarīgajiem Ainažu vai Grenctāles robežsargiem, kuri joprojām dežūrē pavecos Ņivu „džipos” un tvarsta estiņu vai leišu aizmāršas, neviens mums vērību nepievērš, un pēc Oderas tilta šķērsošanas fāterlande mūs sveic ar saviem izslavēti kvalitatīvajiem autobāņiem. Pēc kādas stundas brauciena tante pavēl nogriezties mazā Prendenas miestiņā un iedzen iekšā mežā, kur ceļš turklāt sadalās uz divām pusēm. Neesam jau vienīgie nezinīši, pēc minūtes parādās vēl viens auto, īsi piebremzē, tad brauc pa kreisi. Ok, sekojam, un pēc 200 m parādās „pazīstams” skats – betona sēta un kara pilsētiņas caurlaides punkta ēka. Neviens, protams, te neaptur un dokumentus nepārbauda, braucam tikai tālāk un sekojam norādēm „Honecker Bunker”. Tad jau drīz ir arī stāvvieta pie vecajām karadaļas garāžām un trīs teltis mežmalā – atpūtas soliņi, desu un alus kiosks un, protams, bunkura ekskursiju kase. Esam laicīgi klāt. Noteiktajā laikā parādās meitene un puisis sarkanās ķiverēs, pārbauda mūsu reģistrācijas izdrukas un liek parakstīties par to, ka mēs paši aiz laba un pilna prāta, bez meliem, viltus un spaidības esam nolēmuši doties iekšā Bauštellē un paši zināsim, kur spert kāju un kur kaklu lauzt. Tas, ka neesam vācieši, viņus nemaz nesamulsina (pēcāk izrādās, ka vēl daži no mūsu 20 cilvēku grupas ir auslenderi), ka tik samaksājam noteiktos 20 EUR, esam paņēmuši līdz lukturīti un neesam gluži vakartērpos kā uz operu saģērbušies. Neliela ievadruna un mūsu ceļš pazemē var sākties. Bunkurs nr.17/5001 tika uzbūvēts no 1978. līdz 1983.gadam un, neskatoties uz to, ka tā celtniecībai tika patērētas vairāk kā 85 000 tonnas betona un dzelzs konstrukciju, tā patiesais mērķis un nozīme NATO ģenerāļiem nekļuva zināma. Tika uzskatīts, ka tiek izbūvēta kārtējā stratēģisko raķešu uzglabāšanas vieta, un nevis pats komplicētākais, vislabāk aprīkotākais un nozīmīgākais valdības komplekss Varšavas pakta valstīs (bez PSRS, protams). Ieeja bunkurā bija paredzēta no blakus garāžām uzbūvētās komandcentra mājas pagraba, no kuras ved vairāk kā 250 m gara apakšzemes eja, tomēr ērtības labad ekskursantu ieeja šajā tunelī ierīkota pusceļā, turpat aiz teltīm. Lai nodrošinātu gaismu bunkurā, tiek darbināts pārvietojams dīzeļģenerators. Pašā bunkurā jaušama veca mitruma smaka un pastāvīgi +11 grādi. Kamēr ejam pa tuneli, tiek pastāstīti daži bunkura uzbūves fakti. Kopējā bunkura platība aizņem 7500 kvm trijos stāvos, tā pamats ir 2,4 m biezs, bet ārsienas – 1,65 m biezas. No augšpuses bunkuru aizsargā līdz 4 m bieza „cepure”, kuras uzdevums ir pasargāt to gan no parasto ieroču trāpījuma, gan arī aizturēt elektromagnētiskos impulsus. Tā kā austrumvācu inženieri bija aprēķinājuši, ka tuva atomsprādziena gadījumā bunkura konstrukcija varētu „nostaigāt” 40 cm robežās, tad visas bunkura telpas ir izbūvētas uz kustīgām platformām, kas amortizētu triecienu un saglabātu bunkura dzīvotspēju. Šī apakšzemes konstrukcija spētu izturēt par Hirošimu 18 reizes jaudīgāku bumbas sprādzienu un pēc tam varētu autonomi izdzīvot vēl vismaz 14 dienas, dodot patvērumu Honekeram, austrumvācu ģenerāļiem un vēl apmēram 400 apkalpojošā personāla ļaudīm. Paldies Dievam, to tam (un nevienam no mums) nenācās pieredzēt. Pēc VDR izjukšanas bunkurs nonāca bundesvēra rīcībā, kas to slēdza 1993.gada aprīlī. Tomēr laiku pa laikam teritorijā siroja zagļi un vienkārši ziņkārīgie, līdz tika pieņemts loģisks lēmums padarīt iekļūšanu bunkurā neiespējamu. Tāpēc 2008.gada beigās tiks nojaukts tunelis, pa kuru patlaban ejam, tiks ar betonu aizlietas visas esošās vertikālās ventilācijas šahtas, un pieeja pašām bunkura telpām būs slēgta visticamāk uz visiem laikiem. Mūsu ekskursija ir paredzēta uz pusotru stundu, un te nu mēs esam pie galvenās bunkura ieejas – gaisa slūžām. Saprotamu iemeslu dēļ bunkurs ir bijis hermētiski noslēgts, pie tam tajā tiktu uzturēts lielāks gaisa spiediens nekā ārpusē. Uzreiz aiz slūžu telpas ir dezinfekcijas dušu zāle. Tika paredzēts, ka atomsprādziena gadījumā visiem, kas ienāk no ārpuses, būtu jāizģērbjas un jānoskalo putekļi karstā dušā, kamēr ķīmiska vai bioloģiska uzbrukuma gadījumā – aukstā dušā. Tāpēc uz grīdas ir uzzīmētas sarkanas un zilas līnijas, lai nepārprotami norādītu ceļu, kurp tālāk doties. Visu dušas zālēs notiekošo novērotu ieejas operators, kurš slēpjas aiz jūras kuģu cienīgiem iluminatoriem un kurš vienīgais ir tiesīgs pēc procedūrām atvērt eju tālāk vai ne. Tālāk mūsu ceļš garām iespaidīgam trīsim dodas lejā uz -3 stāvu. Kāpiens ir pailgs, jo katra stāva griestu augstums ir 5-6 m. Šeit, bunkura apakšā, atrodas vairākas ļoti būtiskas telpas. Vispirms tā ir ūdensapgādes telpa. Lai nodrošinātu nepieciešamo ūdens daudzumu, ir ticis ierīkots 70 m dziļš urbums un sūkņu/filtrācijas stacija, kas savos rezervuāros varēja ietilpināt 350 kubikmetrus attīrīta dzeramā ūdens – gandrīz kubikmetrs uz katru paredzamo iemītnieku. Nākamajā zālē atradās pieci dīzeļģeneratori, kuriem kara gadījumā bija jānodrošina bunkurs ar elektroenerģiju vismaz divas nedēļas. Interesanti, ka tamdēļ, ka dīzeļģeneratoriem ir nepieciešams gaiss, lai darbotos, un, protams, arī auspuffs, krīzes gadījumā šī bunkura sekcija tiktu hermētiski slēgta no pārējā bunkura un ģeneratoru apkalpojošajam personālam būtu jāstrādā pilnīgi nošķirti un ar lielāku piesārņotā gaisa uzņemšanas risku. Jauka perspektīva, vai ne! Tagad, protams, pašu ģeneratoru šeit vairs nav, bundesvērs tos ir licis lietā citos objektos, tomēr telpas lielums ļauj spriest par izmantotās mašinērijas lielumu un jaudu. Paša bunkura sirds ir vadības operatoru zāle. Fascinē lielais analogo slēdžu un ampērmetru daudzums. Kā galvenais pārslēdzējs kalpoja ātrumpārslēgam līdzīga uzparikte, kur katrs „ātrums” nozīmē noteiktu bunkura darba režīmu – normālo „stand-by”, pustrauksmes režīmu, konvencionālā kara režīmu, ķīmiskā/bioloģiskā kara režīmu, atomkara režīmu un (loģiski) pilnās autonomijas režīmu. Īpaši interesants ir šis pēdējais – pilnais režīms. To aktivizējot bunkurs uz 24 stundām tiek pilnīgi atslēgts no ārpasaules un tikai pēc noteikta laika var iedarbināt gaisa un ūdens sūkņus rezervju atjaunošanai. Acīmredzot, austrumvācu inženieriem bija pārliecība, ka pēc atombumbas sprādziena visi kaitīgie nokrišņi diennakts laikā vairumā būs nosēdušies un palikušie būs „viegli attīrami”. Starp citu, garāžās, pie kurām novietojām savu auto, Honekera laikos bija jāatrodās īpaši sagatavotiem bruņutransportieriem, ar kuriem ģenerāļiem būtu bijis iespējams veikt virszemes inspekcijas pēc atomkara... Pēdējā -3 stāvā aplūkojamā telpa ir telefona centrāle. Grūti stādīties priekšā, ka jau 70.gadu vidū šeit bija uzstādīta tam laika pati modernākā automātiskā analogā centrāle ar 300 izejošajām līnijām... Aparatūras šeit vairs nav, bet kabeļu dzīslu tūkstoši, kas karājas gaisā, par centrāles sarežģītību ļauj spriest paši par sevi. -2 stāvs ir ne mazāk saistošs. Šeit atrodas iespaidīga gaisa padeves un kondicionēšanas aparatūra, kurai bija jānodrošina svaigs gaiss, iekārtu darbībai piemērots gaisa mitrums un temperatūra. Tagad, sasmakušā un vēsā telpā, grūti iedomāties, ka bunkura normālais ikdienas režīms bija konstanta 26 grādu temperatūra, bet kondicionēšanas sistēma ar cilvēkiem pārpilno bunkuru pat atomkara gadījumā nodrošinātu ar ne vairāk kā 30 grādu temperatūru. Ne mazāk iespaidīga ir ugunsdzēsības stacija. Nē, austrumvācu stratēģiem nemaz neuztrauca iespēja, ka kādā no daudzajām bunkura telpām no vientuļas sveces varētu aizsvilties avīžgaldiņš, viņus satrauca tikai un vienīgi elektrības un signālkabeļu sistēmu stāvoklis. Tāpēc to pārkaršanas gadījumā izveidotā sprinkleru sistēma vienmērīgi pārklātu visas kabeļu šahtas ar putām un slāpējošu gāzi. Personālam šādā brīdī paliktu dažas minūtes laika uzvilkt skābekļa maskas... Tomēr vissvarīgākā -2 stāva vieta ir platforma nr.4. Kā jau iepriekš minēju, triecienviļņa amortizācijas nolūkos viss bunkurs ir izveidots no trosēs iekārtiem moduļiem, tomēr šis – 5000 tonnu smagais un 25 x 25 x 8 m lielais centrālais modulis ir pats svarīgākais, jo tieši tajā atrastos biedra Honekera dzīves telpas un austrumvācijas ģenerāļu kara komandpunkts. Lai atombumbas triecienvilnis biedru Honekeru pārāk neievainotu, tad kā papildus amortizatori visapkārt modulim ir izvietoti īpaši slāpekļa ģeneratori („air-bagi”), kuru uzdevums ir piepildīt telpu starp bunkura betona sienām un moduli ar gāzi tā, lai tiktu gandrīz pilnīgi amortizēts līdz pat 18g liels pārslodzes spēks. Šie ģeneratori ir vienīgais, ko šim bunkuram piegādājusi draudzīgā PSRS. Domājat, biedram Honkeram bija pamats baidīties, ka „air-bags” nenostrādās? Nieki, pirms uzstādīšanas šeit brašie PSRS kara inženieri bija Kazahstānā izveidojuši nedaudz mazāku bunkura un moduļa prototipu, aprīkojuši ar „air-bagiem” un sarīkojuši nelielu pazemes kodolsprādzienu. Viss kārtībā, darbojas, pārbaudīts! Pašā modulī ir paliela komandpunkta zāle, kas bijusi aprīkota ar videoprojektoru un citām 70.gadu beigās dikti advancētām lietām (pie tam iegādātām no ne tik ļoti brālīgās VFR), kā arī otrā stāva Honekera apartamenti. Žēl, bet no senās greznības te nav ne vēsts – nav ne mēbeļu, ne paklāju, ne „sarkanā telefona”, tikai vienmuļa pelējuma smaka... Palikusi arī intriga, vai pats biedrs Honekers ir bijis apmeklēt šo savu kodolkara ligzdiņu – diemžēl fotogrāfiju vai citu liecību par to nav, bet pats Erichonkulis jau kopš 1994.gada skatās uz šo pasauli no mākoņa maliņas. Atslodzei: vai zināt biedra Honekera populārāko citātu, ko viņš paguva vēstīt savai tautai 1989.gada 7.oktobrī neilgi pirms mūra krišanas? "Den Sozialismus in seinem Lauf hält weder Ochs noch Esel auf" – tā sacīt, nedz vērsim un nedz ēzelim arī lemts apturēt sociālisma progresa straujo kustību, - bet, raugi, šo domu graudu biedrs Honekers teicis gandrīz kā dzeju... Gribēts jau pateikt skaisti, bet dzīvē gan tomēr sanāca tā, ka kapitālisms stabili stāvēja bezdibeņa malā, kamēr sociālisms straujā solī tam pagāja garām. Tā gadās. Esam nonākuši atpakaļ -1 stāvā. Palikusi vēl tikai viena ievērības cienīga apskates vieta – ēdnīcas komplekss. Kā minēts, bunkurs bija paredzēts 400 cilvēkiem, līdz ar to šeit bija paredzētas gana plašas un labi aprīkotas virtuves, lai vairākās maiņās, bet toties sātīgi paēdinātu sociālistiskās dzimtenes aizstāvjus. Šī ir arī vienīgā vieta bunkurā, kas palikusi zagļu vai pārpircēju neskarta, un vēl viens vēstures paradokss ir tas, ka neskatoties uz vairākām mācību reizēm pati virtuve NEKAD nav darbojusies. Līdz ar to visas plītis ir kā jaunas, padod tikai elektrību, eļļu un kartupeļus, un pucē tik vaļā! Mēbeles gan nemaz nav saglabājušās, par ēdamistabas funkcionalitāti liecina tikai raksturīgais lodziņš starp virtuvi un blakus esošo telpu. Tā pilnīgi nemanot pagājušas divas stundas un esam atpakaļ virszemē. Ir jau nakts un svaigais meža gaiss „iedod” pa galvu, kopā ar savādajām pieredzētā izjūtām radot neizsakāmu iespaidu kokteili. Līdz viesnīcai Magdeburgā ir pusotras stundas brauciens, ko pavadām gandrīz pilnīgā klusumā. Gribas pateikties liktenim, ka esam izvairījušies no sociālisma uzvaras pasaulē, ka varam darīt to, ko šobrīd darām un nevis būt Stalkeriem... Vēl dažas piezīmes. Bija paredzēts, ka krīzes gadījumā biedru Honekeru no Berlīnes šeit atgādās 15 minūšu laikā ar helikopteru. Esot bijis plāns pat uzbūvēt īpašu autobāņa atzaru līdz kara pilsētiņai (kādi 2 km, ne vairāk), tomēr ģenerāļi laicīgi attapušies, ka tā ļaunie imperiālisti sapratīs, ka šeit tiešām ir kaut kas dikti svarīgs, un nomērķētu kādu ņipru raķeti tiešam trāpījumam. Ekskursijas laikā neienāca prātā paprasīt par bunkura ķemertiņiem un atkritumu savākšanas sistēmu vispār. Ja ir vēlme pašiem pagūt šo bunkuru apskatīt, vēl mājaslapā var pieteikties novembra īpašajām Tough Guy tūrēm (pa 100 EUR no personas)...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais