Beļģijas pavasaris ar megalītu medībām
|
Lilia Limane
|
Ciemošanās Briselē šoreiz izdevās ļoti skaista ne tikai ģimeniskā siltuma, bet arī jaukā un ziedošā Beļģijas pavasara dēļ. Kad vien esmu Briselē, vienmēr apmeklēju savu mīļāko vietiņu - la petit Sablon. Mazais Smilšu laukums patiesībā ir romantisks skvēriņš ar ievērojamu vīru skulptūrām,kā,piemēram, tostarp arī kartogrāfa G. Merkatora. Šoreiz te ziedēja tulpes un zaļumi bija ļoti svaigi, un strūklaka sprakstēja jautri čalodama.
Apejot lokā apkārt skvēriņam, katram ļauts ieskatīties renesanses laika diženo sejās.
Aizdevos arī uz grāmatu iesējumu muzeju "Bibliotheca Wittociana", kur tiek apskatei piedāvāti iesējumu paraugi no kāda ievērojama beļģu dzejnieka privātkolekcijas.Seno iesējumu gan nebija tik daudz, kā varēja cerēt, toties mūsdienu grāmatu iesējumu mākslas paraugi bija aplūkojami speciālā izstādē. Muzejs atrodas Montgomeri rajonā brīnumskaistā zaļumu un ziedu pilnā ielā blakus milzīgam parkam.
Parkā cilvēki atpūšas, spēlē fultbolu vai tenisu, pastaigājas ar suņiem, bet dīķīšos peld gulbji.
Ar smukajiem priekšdārziņiem un Keukenhofas ziedu dārzu man vēl nebija gana. Noraidījusi meitas ideju aizbraukt uz zvēru dārziņu, pie brokastu galda cēlu augšā savu neprātīgo ideju, ko mani jaunieši uzņēma kā lielāko muļķību, bet tomēr piekāpās. Internetā biju atradusi, ka Volonijā, Ardēnos, netālu no Durbuy pilsētiņas, kas skaitās mazākā pasaules pilsēta, atrodas ciems Weris. Un šajā ciemā un tā apkārnē - ne ta Beļģijas Stounhedža ne ta Pokaiņi. Vārdu sakot, īpaša vieta ar īpaīem akmeņiem. Ciema centrā atrodoties arī megalītu muzejs. Pēc pāris stundu braukuma to arī atradām.
Muzejā var dabūt ceļu plānu ar iezīmētām vietām, kur atrodas akmeņi un, saprotams, arī dažādus informatīvus materiālus. Mēs nolēmām netērēties un nestudēt, bet pēc dotā plāna apstaigāt akmeņus, apskatīt kādi tie ir un mēģināt sajust īpašo enerģētiku, ja tāda būtu. Akmeņi nav izvietoti vienkopus kā Stounhedžā un nav arī mežā kā mūsu Pokaiņos. Turklāt beļģi gan papūlējušies iekārtot muzeju, toties pie akmeņiem nav pielikuši pat nevienu plāksnīti ar uzrakstiem. Sākumā nolēmām doties ceļā kājām un iziet vienu apli kādus 5-6 km, jo akmeņu krāvumi izmētāti pa laukiem kilometriem tālu viens no otra. Devāmies ceļā.
Arī zirgu Beļģijā netrūkst, tie ganās vairākos aplūkos nezinu, kādam nolūkam - smukumam, sportam, bērnu vizināšanai?
Tālāk ceļiņš iegriezās mežā. Skaists mežs, odi arī parādījās, nu, gluži kā pie mums Latvijā.
Pēc laiciņa sākām šaubīties, vai esam uz īstā ceļa, jo akmeņu kā nebija, tā nebija. Šie akmeņu ceļus nav pacentušies nekādā veidā iezīmēt, un pēc shēmveidīgās kartes tiec nu gudrs! Ceļš izveda ārā no meža, parādījās jauna veida lopiņi, bet tikai nekas megalītiem līdzīgs.
Tā nolēmām atgriezties ciematiņā un pamēģināt izbraukt maršrutu ar auto. Kad uzkodām sieru un alu, skatam pavērās reta aina. Nebija nekad nācies novērot, kā bitenieks izņem medu, kaut laukos aizvadīta bērnība un jaunība. Par skatīšanos tika ievākta "samaksa" - viena bite atlidoja un iemetās zumēdama manai meitai matos. Knapi izdevās nabadzīti glābt, biti ieņemot šallē un palaižot atpakaļ uz savām mājām.
Ar auto tā lieta gāja labāk, un pabraucot dažus kilometrus, ieraudzījām pirmo akmeņu grupu. Tie nav tādi kā no mātes dabas nākuši, bet redzams, ka cilvēka rokas skarti, jo dažam šķelti sāni, dažam kāda cita šķelta forma.
Pamēģinājām arī, vai tie akmeņi izdala īpašu enerģiju. Tas ir tāpat kā Pokaiņos - ja ļoti vēlies un ja pats jūties labi, tad vari domāt, ka enerģiju izdala. Bet ja esi negatīvs, tad arī enerģiju nedabūsi.
Mēs nebijām vienīgie megalītu mednieki. Arī citi beļģi un arī angliski runājoši tūristi klīda pa laukiem vai braukāja mašīnās ap akmeņiem, kas liecina, ka vieta ir gana ievērojama. Pavisam tiek piedāvātas kādas desmit akmeņu grupas, taču mēs bijām ieguvuši priekšstatu par šo ideju un sapratām, ka neko īpaši jaunu pie nākamajiem megalītiem neatklāsim, tāpēc nolēmām izklaidi turpināt Durbuy.
Cauri baltos ziedos slīgstošiem laukiem sasniedzām pilsētiņu, kas iegrimusi starp klinšu kraujām upītes krastā. Bet nu tik pilna ar mašīnām un cilvēkiem, ka krustu šķērsu izbraukājušies knapi atradām kur pieparkoties. Pilsētiņu gandrīz var aptvert ar vienu skatu, bet nu jauka gan. Ļoti izturētā stilā, visi nami pelēki un eleganti.
Kaut maza, pilsētiņa piedāvā dažādas izklaides - kartingus, braucienus ar laiviņu pa upi, atrakciju pa kokiem līdzīgu mūsu "Mežakaķim" u.c. Netrūkst arī veikalu un veikaliņu un pilnas ielas ar restorāniem, kas tā vien vilina ar savām smaržām. Un pat izklaidētāji un laika kavētāji pelna naudiņu,kā šie te.
Var savā nodabā pastaigāt pa ceļiņiem gar upīti, vai pavērot smalkas mašīnas un motociklus. Laikam ir iemesls, kāpēc tik daudz cilvēku apmeklē pasaules mazāko pilsētu. Tai piemīt neapšaubāms šarms, kāda nevienā citā pilsētiņā līdzīga nav.
Pēc dienas aktivitātēm Ardēnos ēdiens garšoja lieliski, un restorāni arī piedāvā labu kvalitāti.
Paldies, ja dalījies piedzīvojumos un novēlu arī tev, lasītāj, atrast tik iedvesmas pilnas vietas, kādās šoreiz es pabiju.