Kalnu Altajs leģendās (pilna versija)

  • 24 min lasīšanai
  • 52 foto
Trīs draugi -Sveiks, natovec, - nokļūdams Anatolija sirsnīgajos apskāvienos, izdzirdēju viegli zobgalīgu pieskaņu. Mani sagaida dienesta biedrs, ar kuru pirms 20 gadiem kerzas zābakos kopīgi staigāti ceļi. Kopš tiem laikiem esam redzējušies vairākkārt, gan Latvijā, gan pērn Sibīrijā, kad pēc ilgāka pārtraukuma pirmo reizi nolēmu apceļot jaunībā redzētās vietas. Pagājušā gadā plašāka ceļošana pa Sibīrijas plašumiem izpalika, vien paspējām, kā trijatā ar draugiem Anatoliju no Novosibirskas un Pāvelu no Bijskas, uz vairākām dienām brīvprātīgi ieslodzīties Obas upes krastā izveidotajā atpūtas bāzes pirtiņā, omulīgi pārcilāt pa diviem gadu desmitiem iekrātās atmiņas. Toreiz vienojāmies- pēc gada dosimies īstā taigā. Īstam ceļojumam pa Sibīrijas Kalnu Altaja novadu, kā man šķita, biju gatavojies gana nopietni, par ko arī izpelnījos sagaidītāja nedaudz ironisko novērtējumu. Rīgā veikalā Patrioti iegādātās amerikāņu armijas parauga kamuflāžas bikses un Šveices armijas pelēkzaļā lielā nemirkstošā mugursoma ar metāla rāmi, augstie šņorzābaki liecināja par nopietnu apņemšanos ja ne gluži iekarot, tad izzināt tālo un ļoti fascinējošo novadu, kurā ‘’uz katras meža takas aiz līkuma gājēju sagaida brūnais lācis’’... Novosibirskā ir agrs rīts, nedaudz pāri pieciem, saule jau iekrāsojusi koku galotnes un lidostas apkaimes līdzenie lauki, apkārtējās pļavas puskrēslā mijas ar -jaunas dienas gaismu, silto gaisu (izteikti kontinentālā klimata joslā dienasvidū gaisa temperatūra vasaras beigās sasniedz 28 grādus), īpatnējo miglas, svaigas, zemes smaržu un piedzīvojumu sajūtu... Kuru vēl stiprāku padara spējas vēja brāzmas, saulē patīkami spirdzinošas, bet ēnā- jau asas un svelošas. Tās uzklūp tikko veras vaļā nelielās, bet nesen remontētās, tīri sakoptās. Tolmačevas lidostas ( kurai šogad aprit 70 gadi un tā tiek uzskatīta par Sibīrijas starptautiskiem gaisa vārtiem,) ārdurvis. Līdz pašai Novosibirskai kādi 30 kilometri, pusstundas brauciens pa labi asfaltētu, taču daudziem luksoforiem aprīkotu trīsjoslu ceļu. Atceros, ka pirms gadu desmitiem te bija izdangāta asfalta lente, pa kuru lēnām pārvietojās smagā tehnika...Izrādās, ka šis ir jaunais ceļš no lidostas, kurš turpinās ar jaunu tiltu pār Obas upi, tādejādi atvieglojot nokļūšanu gandrīz pusotra miljonu iedzīvotāju pilsētas pašā centrā. Bet mums ir laiks palūkoties apkārt un nedaudz sīkāk uzzināt par to, kā dzīvo vietējie un tostarp namatēvs. Anatolijs un sieva Tamāra, divi dēli ir tipiski krievu vidusšķirai ( ja vien tādu definīciju atrodam) piederoša ģimene. Vīrs pēc izcelsmes- no pievolgas pārvietotais vācietis, kura vecāki iedzīvojušies Sibīrijā un nav aizceļojuši atpakaļ uz etnisko dzimteni. Savukārt sieva- īsta vietējā, tepat no 120 kilometrus attālās sādžas. Anatolijs sievu nolūkojis uzreiz pēc dienesta, kad savu muzikālās izglītības karjeru nomainījis pret piedāvājumu palikt iekšlietu struktūrās. Galvenais pelnītājs ģimenē ir vīrs, kurš savos nedaudz pāri četrdesmit gados vada Novosibirska pilsētas rajona ārpusresora apsardzes nodaļu. Iekšlietu pulkveža pakļautībā ir ar ap 200 cilvēkiem un labvēlīgiem apstākļiem sagadoties, viņu sagaida karjeras turpinājums - ģenerāļa zvaigžņotie uzpleči ar attiecīgiem labumiem. Taču šie labumi nebirst gluži viss no valsts pārpilnības raga, jo, raugi, apsardzes objektus- dzīvokļus, iestādes konkrētā pilsētas rajonā pašiem jāprot atrast un noslēgt, kā arī ilgtermiņā uzturēt darījuma līgumus ar klientiem. Katra apsargājumā objekta zādzība nes zaudējumus kantora darbiniekiem un ja vien pa tiešo neizdodas vienoties ar cietušo, gaidāmi tiesas darbi. Pie valsts garantētiem labumiem pieder, piemēram, resora materiāli tehniskās bāzes nodrošinājums, dienesta auto- Volga, bezmaksas sanatorija reizi divos gados (Anatolijs ar ģimeni tikko atgriezās no Vladivostokas), bezmaksas biļešu iegāde braucienam uz „lielo zemi” vai ārpus Sibīrijas utt. Savukārt Tamāra no ilggadējās mājsaimnieces un bērnu audzinātājas pagājušā gadā pārkvalificējās par augstāko izglītību ieguvušu ekologu un strādā algotu darbu. Vecākais dēls mācās juristos, bet jaunākais vēl skolā. Labs sportists, nodarbojas ar zemūdens peldēšanu. Esmu jau pieradis, ka Anatolija sešus gadus vecā Hondā jākāpj pa priekšējām kreisajām durvīm. Sibīrijā tipiska aina- gandrīz visām automašīnām stūre ir labajā pusē. Agrāk viņš bieži devās tālā un bīstamā ceļā pa transsībirijas maģistrāli uz Habarosvku iegādāties sešus –septiņus gadus brauktu japāņu auto. Pēc nedēļu ilgā mājupceļa, kurā dažkārt uzglūnēja īsti lielceļa laupītāji vai bruņoti bandīti un kur par vienīgo argumentu sarunā ar viņiem kalpoja pielādēta bise vai kalašņikovs, kurā bieži gadījās pārvarēt akmens krāvumus, braukt pa bezceļiem, upju gultnēm jaunajam auto pie saimnieka atlika nokalpot labi ja gadu- divus. Šādi iegādātos auto transportē lielākā daļā rietumsibīrijā un pierobežas novadā dzīvojošie. Palielinoties rocībai, šogad Anatolijs izvēlējās konteinera pārvadātāja pakalpojumus. Vladivostokā noskatītais Hundai markas spēkarats viņa klātbūtnē tika novietots uz platformas, noslēgts oficiāls līgums ar pārvadātājfirmu. Pēc divām nedēļām vēl joprojām auto nebija nonācis galapunktā un par vienīgo sazināšanās līdzekli ar konteinerapārvadātāju kalpo tālrunis, pa kuru nepazīstams stūresvīrs daiļrunīgi katru dienu skaidro kavēšanās iemeslus, minot te sliktos laika apstākļus, te citu pasūtītāju neizdarības. Izpaliek jaunā pirkuma lepnā atrādīšana un brauciens ar viesi no Eiropas, tāpēc turpmākam ceļojumam tiek aizlienēts auto no sievasbrāļa... Tikmēr esam šķērsojuši ap kilometru plato Obas upi tās visšaurākajā granīta krastu ieskautā vietā un pa Krasnij prospektu izbraukuši pusi pilsētai. Acij nepierasts plašums, pilsētas ielas pagājušajā gadsimta vidū tika projektēta vērienīgi ar ļoti platām brauktuvēm, ietvēm un zaļumu joslu starp virzieniem. Darbdienas rītā brauktuves piepilda automašīnu, autobusu virtenes, kuras lēnām kustas, taču lielu sastrēgumu neesot. Pasažieu plūsma tiek novirzīta pazemē, kad pirms 23 gadiem atklāja pirmo metro līniju. Pēc ilgāka pārtraukuma, atkal tiek būvēts metro un veidoti ceļu pārvadi. Pilsētas centrs atgādina vienu lielu būvbedri ar jaunām modernām un arhitektoniski interesantām daudzdzīvokļu augstāvenēm, kuras pirmajos stāvos izvietoti biroji un veikali. Hručova laika ķieģeļu mājas pakāpeniski nojauc, atbrīvojot vietu jaunbūvēm. Dzīvojamās platības kvadrātmetrs šādā stiklotajā un ziemeļu bargajai ziemai pielāgotajā centra miteklī maksā ap 2500- 3000 eiro. Nomaļākā vietā, renovētā mājā iespējams iegādāties dzīvokli arī par 1000 eiro kvadrātmetrā. Ērgļu ligzdā Novosibirskas centrā –Vai atceries, šo pagalmu?, vaicā Anatolijs un rāda uz trijām vēl nepabeigtām 16 stāvu mājām? Izrādās, esam jau atbraukuši un pirms gada te tiešām vēl nekas neliecināja par būvdarbiem. Daudzīvokļu augstceltne, kurā dzīvo Anatolijs, nu ir māju ieskauta, protams, izpaliek vēl apkārtnes labiekārtošana, autobusu satiksme, apkārt putekļi un būvgruži, kurus dzenā dzestrais vējš. Namu apsaimnieko pašu ievēlēta dzīvokļu komiteja. Kāda tās aktīviste ar krāsu otu pēc savas gaumes izjūtas un saprašanas izdaiļo automašīnu riepas, kurās sastādītas puķes. Pa 11 stāva logu skats uz ietvi ir raibu raibais, taču kopumā rada banālu prieka sajūtu un ko gan vairāk vajag pēc darbdienas nogurušam pilsētniekam? Mājā par drošību un kārtību gādā dežurants, kurš atslēdz ārdurvis un modri uzrauga nepazīstamas personas. Uz liftu ejot, pamanu, ka sienas apdarinātas ar akmens plāksnēm. Gaitenī gandrīz pie visu dzīvokļu ārdurvīm redzu palielas krāsotas koka kastes ar piekaramo atslēgu, cita pārsegta ar raibu deķi ,cita – tāpat, spīdina naglotos sānus. - Tur mēs ziemā glabājam kartupeļus, pamanījis skatienu, skaidro namatēvs. Plašajā divistabu dzīvoklī četriem cilvēkiem nemaz nav par šauru, lielajā gaiteni brīvi ievietojas dīvāns viesiem, savukārt milzīgais iebūvētais skapis aiztaupa nepieciešamību vēl pēc cita. Plašā ap 20 kvadrātmetru virtuvē ir viss nepieciešamais sadzīvei, bet visvairāk man patīk stikla paketēm siltinātās lielās lodžijas, kuras savieno visas telpas un ar bīdāmām stikla durvīm paplašina viesistabu. Vasarā te puķes podos, bet ziemā droši var izmantot par saldētavu, jo sals ātri izkož cauri ķieģeļu rindai un stiklam. Iedomājos, lūk, kur var braukt ar skritulenēm. - Te dzīvo diezgan vienkārši cilvēki. Pirms 6 gadiem palaimējās iegādāties dzīvokli jaunbūvē, kas tolaik nemaksāja nemaz dārgi - skaidro Anatolijs. Tagad, protams, dzīvokļu cenām pieaugot, tas būtu nepiepildāms sapnis. Pāri lodžijai var redzēt unikālu skatu- aiz bērzu bizītes, gluži kā ar buldozeru nostumtas, jaunbūvju ieskautas, gadsimtos nomelnējušas vecās vienstāvu koka mājeles ar kūpošiem skursteņiem. Vecā, 19. un 20.gadsimta sākuma Novosibirska.... izsūtīto, fabriku un raktuvju strādnieku pilsēta....Viss, kas palicis pāri...Gluži kā jauno laiku būvgružu kaudze, kurā vēl mitinās un trūcīgos, bargos apstākļos patvērumu rod cilvēki. Ziemas salā virs vecā ciema paceļoties biezs kodīgu dūmu mākonis, kurš lēna vēja dzīts, akurāt sasniedz un ietin jauno namu augšējos stāvus... Tamāras valstība ir virtuve. No krāsns tiek celti kūpoši kāpostu tīteņi. Uz galda blakus pankūkām ar sarkanajiem ikriem (saimnieku atmiņas no nesenā brauciena uz Vladivostoku) ieriktējas Melnā Balzama pudele un kristāla šķīvī Laimas gardumi. Tieku aicināts pie galda un pēc nakts brauciena uz Maskavu ar autobusu un otras nakts pārlidojuma uz Novosibirsku vairs īsti nesaprotu, vai tās brokastis vai pusdienas, kaut ar Latvijas laiku mūs šķir tikai 4 stundas. Ģimenes apspriedē tiek nolemts, ka ekspedīcijā dosies Anatolijs ar sievu un jaunākais dēls, kurš šobrīd ir laukos pie sievas vecākiem, tepat (pēc vietējiem mērogiem) nieka 120 kilometrus no Novosibirskas un pēc kura vakarā ir jāaizbrauc, pie reizes apciemojot vecākus. Kamēr mājasmāte kārto līdzņemamās mantas, pārtiku un pako somas, ar Anatoliju dodamies uz pilsētas mantu tirgu. To dēvē arī par ķīniešu tirgu, kas izsaka lietas būtību. Gandrīz visas preces, kuras piedāvā melnīgsnēji vīri, ir nenosakāmas izcelsmes, saliktas uz atsperu gultām, juku jukām, taču šajā nekārtībā valdot zināma loģika un varot atrast arī nepieciešamo, pie tam krietni lētāk kā glaunā veikalā. Ar vācisku pedantiskumu un akurātumu Anatolijs nesteidzoties apstaigā daudzās brezenta tirgotavas jaunas telts meklējumos. Jautā, pēta, aptausta, lasa anotācijas...Savukārt man izdodas atrast īstu platu, armijas parauga ādas bikšu siksnu, kas maksā tikai pusotra lata... Beidzot tiek sameklēta viņaprāt atbilstoša neilona telts ar priekštelpu un divām guļamistabām. Protams, ka šādā pilī grēks būtu nakšņot guļammaisos un tamdēļ nopērkam arī atbilstoša izmēra piepūšamos matračus, gaisa sūkņus un saliekamo krēslu. Tiek iepirkti arī gāzes baloniņi plītiņai... Saprotu, ka viņš pieradis ceļot ērti, reizē praktiski un ka mans sapnis par došanos īstā taigā un satikšanos ar dzīvu lāci var tik viegli nepiepildīties... Tuvie tālie lauki Pēcpusdienā dodamies uz tuvējiem laukiem pēc jaunākā dēla. Lai izvairītos no ceļu sastrēgumiem, kas tomēr rodas darbdienu beigās, no pilsētas virzāmies pa šaurām izdangātām ieliņām, līkumodami starp auto furgoniem. Pēc numuru zīmēm un reklāmām cenšos izpētīt, kas tajos vests uz lielpilsētu. Tālu ceļu mērojuši arbūzi no Kazahstānas, kartupeļi, cukurs- galvenokārt tiek vesta pārtika. Jau krēslai iestājoties iebraucam sādžā, kurai apkārt labības lauki. Gaisā cienīgi planē kādi četri vai pieci vanagi, par ko gan īpaši neliekas ne zinis vistu bars pagalmā, grāvī guļ dzelzs skelets- viss, kas palicis kādreiz no lepnā kombaina. Pamesta lopu ferma tukšām logu ailām. Un govju pulks, kas lēnām pārvietojas pa sādžas centrālo ielu un pats atrod ceļu uz savām kūtīm. Aizaugušā dīķī pīļu bariņš, apkārt sakuplojušas niedres un cilvēka augumā dadži. Anatolija sievai- Tamārai te vesels radu pulks, ceļoju no vienas mājas uz otru. Visur tiekam sagaidīti un cienāti, vienkārši, bez skaļiem vārdiem, bet sirsnīgi. Sievas ar tumšām no darba aprepējušām dzīslotām rokām, kuras pirms sasveicināšanas tiek slaucītas priekšautā ... Vīriem galvās platās naģenes ar pāršķeltu nagu. Galds, kurš apsegts ar krāsainu pavisam izbalējušu, bet tīru vaštūku, alumīnija bļoda ar medu. Kāres tiek sagrieztas lielos gabalos un medus labi iederas saldajā ēdienā pēc kāpostu zupas. Arī šī vieta lēnām mirst. Jaunie pārsvarā aizbrauc uz lielpilsētu, kuras tuvums ir gan atspaids, gan posts. Bet vecie paliek savā dzīvē un atlikušo mūža daļu pavada kā prazdami, pārsvarā smagā sūrā, eksistenci nodrošinošā darbā. Piektdienu vakaros daži palikušie un pa vasaru ciemos atbraukušie pusaudži un jaunieši vietējā klubā zem nojumes rīko diskotēku līdz rīta gaismai. Uz to jaunas meitas tiek lepni aizvizinātas ar nez kuro reizi saķīlētu mopēdu... Bišu stropiem, kas līkloču rindā tepat piemājas dārzā zem ābelītēm uzlikti akmeņi....es jau nodomāju, ka pret lāci...taču naivais prieks pāriet, spējais vējš ir krietni biežāks negaidītais ciemiņš. Mežā malā skaļi rej lapsas kūmiņš, satraukdams vietējos sētas krančus... Lopu kūtī tiek rādīta man neparasta telpa, divus- trīs metrus dziļumā izbūvēta zemnīca, kur vistām un citiem mājputniem no ziemas sala patverties.... Vēl braucam raudzīt siena vālus, ir pļaujas laiks....Mobilais tālrunis šeit nedarbojas un televīzijas antena, lai uztvertu kaut vienu vietējo kanālu jāceļ garu garā kārtī, kuru itin bieži pamanās noraut tas pats negantnieks vējš. Šie tuvie tālie lauki joprojām uztur pilsētnieku. Anatolija sieva rāda ilgajai ziemai sarūpētos krājumus- burciņās aizvākoti tomāti, gurķi, zaļumi, medus, savārītās ogas, kas palikušas vēl no pērnā gada.... Nākamajā rītā izbraucam uz Bijsku, kas atrodas apmēram 300 kilometrus no Novosibirskas, kur sagaidīs un mums pievienosies vēl viens labs paziņa no dienesta laikiem - Pāvels ar ģimeni. Kaut arī mūsu smagi piekrautā aizlienētā auto piekare čīkst un grab, ceļš ir neticami labs. Divas platas nesen asfaltētas joslas katrā virzienā. Te tev nu bija pastāsti par neizbraucamiem Sibīrijas bezceļiem! Anatolijs pie stūres, bet es tieku izklaidēts ar neskaitāmām Naša Raša humora raidījuma sērijām, kuras skatāmies auto aprīkotajā DVD. Tostarp aiz auto loga pamanu Latvijai ļoti līdzīgu ainavu. Slaidu priežu sili, nu gluži tādi, kā Pierīgā, vienīgi tie mērogi nedaudz atšķiras....Vietās, kur mežs atkāpjas, atklājas līdz pat apvārsnim līdzeni labības lauki. Kāds plašums! Lielceļa malā aizvien biežāk sēņu un ogu tirgotāji. Tiek piedāvātas kaltētas baravikas, gailenes, kuru cepurītes kafijas apakštasītes lielumā, mellenes, brūklenes. Piemēram, par diviem latiem var iegādāties nelielu spaini gaileņu. Savukārt maisiņš ar kaltētām baravikām izmaksā ap četriem latiem. Pārvietojamies gar Obas upes kreiso krastu pa galveno Sibīrijas un Krievijas automaģistrāli, transporta artēriju, kura cauri Kalnu Altajam ieniedzas Mongolijā. Mēs dodamies virzienā, kur netālu no Bijskas pilsētas divas lielas kalnu upes- Katuņa (tulkojumā no seno tjurku valodas- sieviete) un Bija satek kopā, veidojot visgarāko upi Krievijā- Obu ( 3650 kilometri). Leģenda par straujas dabas meiteni Hanam Altajam bija ļoti skaista meita, vārdā Katinga. Bezgalīgi mīlēja vienīgo meitu bargais vietvaldis. Lai daiļo meitu paslēptu no daudzo precinieku acīm, viņš pavēlēja augstākā kalna virsotnē izbūvēt cietoksni un tur ieslodzīja Katingu. Ceļš uz cietoksni tika aizbērts un tikai vējš varēja brīvi glāstīt meitas matus…Vējš no austrumiem bieži viņai čukstēja par kādu skaistu un gudru puisi Biju, kurš dzīvoja tālu prom plašajās stepēs un kurš arī ilgojas pēc mīlestības. Līdz beidzot kādu dienu daiļā meita pakļāvās putnu dziesmu un vēja valdzinājumam un nolēma sameklēt ilgoto puisi. Sagaidījusi, līdz aizmieg bargais tēvs, meita nolēca no augstās klints un skrēja pretim mīļotam cilvēkam. Pamodies, hans Altajs un, neatrazdams meitu, saprata, ka zaudējis to uz visiem laikiem. Tomēr pavēlējis saviem veiklākajiem un spēcīgākajiem karavīriem panākt bēgli. Neviens no sargiem nav spējis panākt straujo Katingu, kura skrēja, veikli lecot no viena akmens uz otru, līkumodama klinšu spraugās….Izveicīgāks par citiem izrādījies spēkavīrs Babirhans, kurš gandrīz saķēris Katingu, bet viņa, noplēzdama piedurkni, tomēr spēja izrauties un aiztraucās tālāk. Tā arī nepanāca vajātāji daiļo Katingu, kura beidzot satikās ar savu iemīļoto Biju. Tālāk viņi jau skrēja kopā, saplūzdami vienā veselā- upē Oba. Kopš tiem laikiem abi mīlētāji ir nešķirami, bet bargais hans Altajs spējās dusmās pārvērta karavīrus par akmens stabiem. Mūsdienās stāv trīs milzīgi stabi Sartikpajs, Sarliks un Babirhans, veidodami pēdējo kalnu grēdu Altaja novadā…. Lai apjaustu patiesos, ne tikai pa automašīnas logu, skatītos mērogus, neliels ģeogrāfisks ieskats. Atrodos Sibīrijas Federālajā apgabalā, kurš izveidots 2000.gadā un kurš aizņem 30 % Krievijas Federācijas teritorijas. Federālais apgabals sīkāk tiek iedalīts četrās republikās, trijos novados un sešos apgabalos. Lielākās pilsētas ir: Novosibirska, Omska, Krasnojarska, Irkutska, Čita, Kemerova, Novokuzņecka, Bijska. Lai nokļūtu Bijskā, škērsoju Altaja novadu, no kurienes tālāk ceļš vedīs uz Altaja republiku. Atšķirība starp Altaja novadu un Altaja republiku (Altaij Respublika) ir liela, jo republika saņem finansējumu no centra- Maskavas. Eksistē pat simboliska robeža starp Altaja novadu un Altaja republiku. Uz robežas apzeltīta apaļa telts ar zvaigzni atgādina par šeit piekopto vietējo klejotāju cilšu dzīvesveidu. Tās galvaspilsēta Gorno- Altaiska ir sakoptāka par kaimiņu Altaja novada centru Barnaulu. Satiktie Altaja republikas iedzīvotāji lepni stāstīja par savu daļējo patstāvību un zināmu neatkarību, kura ļāvusi attīstīties infrastruktūrai un rūpīgāk plānot lielo rūpniecības un tūrisma objektu celtniecību. Krievijas Impērija šo teritoriju pievienoja vēl tālajā 1756. gadā, bet 1919.gadā tur nostiprinājās padomju vara. Trīspadsmit tautības, kuru vidū krievi, altajieši, kazahi, telengīti, tubalāri, ukraiņi u.c., par oficiālo sazināšanās līdzekli izmanto krievu un altajiešu valodu. Lūk, kur arī ilgi gaidītie kalni, kad garā taisnā ceļa ieaijāts, pēc viegla grūdiena atveru acis. Pakalns, seko pakalnam, ar katru jaunu ceļa līkumu tie mijās, veidodami vienu garu kamieļa muguru. Zilgani, dūmakaini, mežiem apauguši, gravām izvagoti, bezgalīgi…. Kāda aktiera un politiķa nāve….. Tikai dažus kilometrus no Bijskas lielceļa malā atrodas neliela balta baznīciņa ar zeltītu kuplu. Piestājam. Šī piemiņas vieta kalpo pa savdabīgu atgādinājumu nepiepildītām cerībām, cilvēciskām vājībām un tautas mīlestībai ….Pirms trijiem gadiem te uz pilnīgi līdzena lielceļa agrā rīta stundā lielā ātrumā Mercedes ietriecās vientuļā bērzā. Automašīnā atradās Altaja novada gubernators Mihails Jevdokimovs. Krievijā populārais kinoaktieris un humora raidījuma Anšlag dalībnieks izcēlās ar savu labestīgo humora izjūtu. Vienkāršie cilvēki, potenciālie vēlētāji viņu uztvēra kā savējo: bārdains, drukns stiprinieks, godīgs, sirsnīgām acīm…Taču lielajā politikā bija nepieciešami cita kaluma cilvēki un tikai pusotra gada aizvadījis novada vadītāja administrācijas krēslā, vienā no savām pēdējām darbdienām, viņš aizgāja bojā. Pār viņu gāzās politisko intrigu, konkurentu inspirētās lietas, aizvien grūtāk bija pārvaldīt novadu un varas groži slīdēja no rokām…. Viss šis traģiskais negadījums kalpo par liecību tam, ka ne katrs tautā iemīļots cilvēks spēj būt arī tikpat izcils varas vadītājs un saimniekotājs. Pēc krievu paraduma pie melnām sēru lentām apvītā, vēl joprojām zaļojošā bērza ar Jevdokimova ģīmetni, nāk cilvēki un piemin viņu. Tur sastopu arī vietējo dziesminieku no Kemerovas Alekseju Sibirj, kurš klātesošajiem itin veiksmīgi piedāvā autordziesmu ierakstus. Uzzinājis, ka esmu mērojis tālu ceļu no Latvijas, topu apdāvināts ar vairākiem pašrocīgi parakstītiem dziesmu diskiem. To nosaukumi atklāj saturu : ‘’Na Altaij’’, ‘’Želtij list’’, ‘’Ot voini i do ljubvi….. ‘’ Bijska Tikai tagad tā pa īstam apjaušu, ka esmu Kalnu Altajā. Dienesta biedrs Pāvels dzīvo 17 kilometrus no Bijskas, Boļšoje Jeņiseiskoje ciemā. Pats ciems novietojies Bijas upes ielejā, to veido vairākās rindās uzceltās koka viensētas ar kopīgu žogu, kuros ierīkoti daudzie vārti uz galveno ielu. Mājas gandrīz sāniem kopā, nelieliem iekšpagalmiem, ar zemu sētu atdalītu piemājas zemi, kas izvagota un atgādina strīpainu salāpītu zirgadeķi. Vēl pa gabalu ceļa līkumā var redzēt Pāvela divstāvu māju, jo tā apmūrēta ar dedzinātiem sarkaniem ķieģeļiem. Pēc vietējiem mērogiem Pāvels ir veiksmīgs uzņēmējs, viņam pieder neliela kokzāģētava, kur darbu rod septiņi cilvēki. Šeit top dēļi vai visām ciema jaunbūvēm. Kokzāģētava atrodas uz iznomātas zemes, tāpat arī izejmateriāli jāpērk ar starpnieku palīdzību, laiki, kad jebkurš varēja braukt mežā un gāzt lietkokus ir beigušies, tomēr sava rocība te vēl iegūstama. Papildus Pāvels un viņa sieva Svetlana strādā Bijskas slimnīcā par saimniecības daļas vadītājiem. Sievas lielā aizraušanās ir rozes. Tās zied visur, arī mājas pagalms ar nelielu baseinu pārvērsts par rozāriju, kuram pa vidu dienvidu pusē ienākas vīnogas…Te tev nu bija Sibīrija… Pirmā pelde Sibīrijas upē paliek atmiņā. Kad lūkoju pēc peldbiksēm un dvieļa, namatēvs tikai pasmejas, un saka, ka gana labi būšot bez tiem…. Sandalēs lēkādams pāri asajiem oļiem metos ūdenī, kurš pie krasta sasniedz tikai kādu pusmetru dziļumu, acumirklī topu satverts acij neredzamu vēsu straumi un lēnām nests gar krastu. Bijas upe lejtecē jau pietiekami sasilusi līdz kādiem +14 grādiem un platā gultnē majestātiski virzās gar ciemu. Atkalredzēšanās priekā vakarā sēžam uz lāvas īstā krievu pirtiņā, esam pamatīgi sakarsuši un iekarsuši…. Tur arī piedzīvoju misēkli, par kuru citos apstākļos no kārtīga krievu mužika var sagaidīt dūru vicināšanu bez īpaša brīdinājuma…. Izeju pirtiņas priekštelpā nedaudz atvēsināties, kur šim nolūkam auksta ūdens muca. Pa rokai pagadās pustukša plastmasas pudele. Kārtīgi noskalojies, to tālredzīgi piepildu draugiem …Pēc īsa brīža sievas nāk apraudzīt vīrus un ir nesaprašanā, ko viņi tur īsti tai pirtī darot, jo šķaidītā medicīnas spirta pudele nemaz nav aiztikta un cēli peld mucā……Jums vajadzēja redzēt iekarsušos biedrus, kad pārpratums noskaidrojās un mani no taisnīga acumirklīga soda paglāba vien iedzimtā draugu humora sajūta: ‘’nash natovec esčo i provokator….’’ Šukšina dzimtenē 600 kilometru garo ceļa posmu no Bijskas cauri Kalnu Altajam līdz pat Mongolijai dēvē par Čujas traktu (Čuiskij trakt). Iesākas Bijskā, līdzko pilsētas vidū šķērsojam Bijas upi un turpinās gar otru kalnu upi Katuņu. Tas ir leģendārs, daudzās krievu dziesmās apdziedāts ceļš, pa kuru jau 19.gadsimta sākumā pārvietoja neskaitāmas kravas. Tolaik Čujas trakts gan vairāk atgādināja akmeņainu kalnu taku starp klintīm ar nastu nesēju dzīvnieku bezgalīgu virteni… Tā malā krievu lieltirgotāji bija ierīkojuši 10 stacijas, noliktavas, kur pārkrāva un uzglabāja transportējamās preces. Mūsdienās tautā apdzied drosminiekus, jaunus skarbus puišus ar spēcīgiem raksturiem, kuri savalda lielo kravnešu stūres, savukārt izsūtītajiem, kas vesti pa Čujas traktu tālu prom no dzimtajām vietām, tika veltītas dziesmas ar smeldzīgām noskaņām. Te atrodas krievu rakstnieka, režisora un aktiera, izcilā krievu dvēseles pētnieka un literārā portretētāja Vasīlija Šukšina dzimtais ciemats Srostki, kas iespiedies starp lielu pakalnu un Katuņas upes kārtējo loku un kurš pēc Šukšina nāves daudziem viņa talanta pielūdzējiem, kļuvis par tādu kā svētceļojuma vietu. Reizi divos gados augustā notiek literārie lasījumi, uz kuriem sabrauc krievu inteliģences pārstāvji, kā arī daudzie viesi no citām valstīm. Vietējā skolā, rakstnieka mātes mājā ierīkoti muzeji, rūpīgi vāktas un apkopotas liecības par viņa aizvadīto jaunības dienu dzīvi. Muzeja darbinieces, apsējušas baltos priekšautus un baltiem lakatiņiem ap galvu, tekalē ar piena krūkām un svaigi cepto maizi, sirsnīgi sagaida un cienā apmeklētājus. Bet pats rakstnieks, kurš pilnā augumā iemūžināts bronzas skulptūrā ir it kā domīgi iebridis dārzā un vēro mūs.... Šukšinu pēc ietekmes uz krievu kultūru, pēc izteiktās tautas mīlestības dažkārt salīdzina ar Vladimiru Visocki. Aprakstā „Vārds par „Mazo dzimteni’’ Šukšins trāpīgi raksturo dzīvi sādžā. „Darbs bija centrālā ass, ap kuru griezās visa dzīve. Tas sakās agri rītos un pieklusa tikai vēlu vakaros. Šī nepārtrauktā darba dēļ cilvēki nejutās apspiesti vai pazemoti, ar to viņi gāja gulēt un modās. Neviens nelielījās ar padarīto, nevienu nevainoja kļūmēs, taču mācīja gan...Nekādīgi nevaru sevi piespiest noticēt, ka notiekošo būtu jāuztver kā muļķības, nekulturālības izpausmi, gluži otrādi- no šīs kārtības un pašsajūtas pasaulē ir ļoti tuvu līdz tādiem augstiem jēdzieniem kā gods, pašcieņa un citām cilvēka tikumības mērauklām. Vai bēda slēpjas apstāklī, ka tur šādus goda, pašcieņas jēdzienus vienkārši nezināja? Tur zināja visu, dēļ kā ir dzīvs un stiprs cilvēks, un dēļ kā viņš ir nabags: meli ir meli, savtīgums ir savtīgums, plātīgums un tukšvārdība.. Nav tādas parādības dzīvē, cilvēka īpašības, par kuru tur nezinātu, vai pieņemsim zināja, bet tad reiz kādu zinātnisku eksperimentu rezultātā, izrādītos nevis slikta, bet laba, vērtīga īpašība. Tur nebija maldīšanās, vēl jo vairāk, jau sākumā, katrs mazākais netikums tika iznīdēts pašā saknē. Ja cilvēkā atklājās tieksme slinkot, to neattaisnoja ar kādām īpašām bērna spējām, bet izsmēja un iznīdēja. Lielīgums, skaudība, lepnība- viss bija apkārtējo ļaužu priekšā un nekādi nevarēja noslēpties aiz tukšiem vārdiem vai citiem trikiem...” Vairāki Šukšina darbi tulkoti latviešu valodā, piemēram, romāns Sarkanais irbenājs. Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis kopā ar krievu teātra un kino “zvaigžņu komandu'' šoruden iestudē Vasīlija Šukšina stāstus Maskavas Nāciju teātrī. Kādā no intervijām režisors atzinies, ka Šukšina daiļradē pārsteiguši attēlotie cilvēki, viņu attiecības – tīras, patiesas, atklātas, pirmatnējas, bez civilizācijas uzslāņojuma, raksturi, kas vērojami dziļā lauku vidē, patiesi tuvu dabai, viensētās vai sādžās tiklab Krievijā, kā arī pie mums Latvijā. Altaja novada daba pārņēmusi pašu režisoru, kurš precīzu portretējumu meklējumos augustā devies uz Šukšina dzimteni. Te tapušas arī unikālas fotogrāfijas ar saullēktu kalnos, vietējiem vienkāršiem lauku ļaudīm... Līkumotais straujais lielceļš - Čujas trakts Vasīlijam Šukšinam atgādinājis rētu no lopu dzinēja pātagas cirtiena pār mežiem noaugušiem Altaja kalniem un ielejām. Skarbi, bet ļoti precīzi. Lidojums pāri aizai Izbraukuši cauri Kalnu Altaja republikas galvaspilsētai Gorno Altaiskai, dodamies 103 kilometrus augšup gar Katuņas krastu Čemalas HES virzienā. Abpus ceļam paveras pavisam citāda aina. Klintis kļūst aizvien stāvākas, šaurajā spraugā starp zilganzaļo rēcošo kalnu upi un kalniem sabūvētas koka atpūtas mājas tūristiem. Tiek piedāvāti visdažādākie pakalpojumi: laivošana (raftings) pa kalnu upi, lidojumi ar motordeltaplānu, zirgu izjādes, visbeidzot – pirtis, medalus un dažādi kokgrebumi, citi suvenīri. Neskaitāmi tūristu autobusi, vieglās automašīnas un zirgu pajūgi veido savdabīgu kūrvietas atpūtas ainu vienā no populārākajām Kalnu Altaja daļām. Pateicoties tīrajam siltajam sausajam gaisam, saulaino dienu skaitam un pastāvīgam atmosfēras spiedienam, vēl pagājušā gadsimta vidū šo rajonu atzina par piemērotāko dažādu elpošanas ceļu, nervu slimību, dermatītu un citu slimību ārstēšanai. Līdzīgs klimats esot tikai Krimā. Kalni, kas noauguši bieziem ciedru mežiem, īsie spējie lieti, kurus pavada spēcīgi negaisi, veido ar ozonu bagātināto gaisu , kurā elpot ļoti, loti viegli. Pusdienlaikā noskatām pļaviņu, izliekam mantas zālē. Par galdautu kalpo liela sega, uz kuras sievas jau kārto līdzpaņemto. Pēkšņi, atskanot spalgam svilpienam, pamanām, ka neesam vienīgie. Uz mums raugās: viens, divi, trīs, nē- vismaz desmit spožu melnu acu pāri – esam novietojušies susuru kolonijas pašā vidū! Iztraucētie mājinieki, izslējušies uz pakaļkājām mēģina novērtēt draudošās briesmas…kad cenšos viņus nofotografēt, tramīgie dzīvnieciņi aši pazūd zem zemes. Čemalas (no altajiešu valodas tulkojot čamak- dzīvā ūdens vieta) ciematiņš ievērojams ar sanatoriju un HES, kura izbūvēta dziļā aizā. Kopā satekot vairākām kalnu upēm spēcīgas ūdens straumes sakuļ baltas putu vērpetes... Pāri aizai ved garš, šaurs pārkaru tilts, kas meistarots no dēļiem, stipri šūpojas un pa kuru vienlaicīgi var pārvietoties tikai trīs vieglās automašīnas. Pārējie braucamrīki, veido garum garo rindu un pacietīgi gaida savu kārtu. Kājāmgājējiem pāri vairāku simtu metru platai aizai tiek piedāvāts diezgan savdabīgs pārcelšanās veids pa nospriegotām divām trosēm. Ap kājām, rokām un krūtīm man tiek savilkti stiprinājumi, ar divām karabīnēm tieku aizāķēts aiz trosēm. Ir pašam jānokāpj pa klintī izcirstajiem sešiem pakāpieniem un nākamais solis drosmīgi jāsper bezdibenī…Sapratis, ka atpakaļceļa vairs nav, cenzdamies neskatīties zem kājām, lēnām lieku kāju uz pirmā, tad nākamā…. Pēkšņi jau pie trešā pakāpiena instruktors spēcīgi sašūpo trosi (tādejādi atbrīvojot mani no turpmākām mocībām), esmu zaudējis kāju atbalstu un slīdu pa trosi… Fantastiska lidojuma sajūta, kur sākotnējās bailes mijas ar sajūsmu… Beidzoties nogāzei ar priežu galotnēm, slīdu pāri dārdošai upei… Sekojot instruktāžai, esmu plati izpletis rokas un mēģinu negriezties ap savu asi, bet noturēt augumu taisni. Pēc dažām minūtēm pretējā pusē mani sagaida ķērājs, kurš veikli satver pastiepto roku. Par šādu pārvietošanos ir jāšķiras apmēram no 6 latiem, taču pārdzīvojums un adrenalīna deva visai atlikušai dienai! Draugi vēl gādīgi piedāvā iespēju nolēkt ar gumiju tieši Čemalas upes putās, no kuras pagaidām pieklājīgi atsakos…. Starp daudzajām ļaužu pārpildītajām atpūtas bāzēm ar tur nekad nerimstošo kņadu puskrēslā atrodam palielu caurumu drāšu žogā un pa aizaugušu auto sliedi piebraucam pašā Katuņas upes krastā. Ideāla vieta nometnei. Ceļam teltis, iekuram ugunskuru, vāram zupu un aizvadām nakti nostāk no burzmas, zem milzīgām priedēm, līdz, kalnu upes rēkoņas ieaijāti, aizmiegam. No rīta atklājam, ka esam okupējuši kādas atpūtas bāzes vistālāko stūri, bet tā kā neviens neliekas ne zinis, priecājāmies par skatu: upes vidū uz salas uzbūvēta īsta pils ar apaļu torni, kuru apsargā uz jumta notupušies seši zeltīti ērgļi. Visi būvmateriāli uz salu tikuši gādāti ar helikopteriem, bet projekta izmaksas drīz tikšot atpelnītas, jo tā paredzēta viesiem, turīgākajiem lielākā Krievijas akvaparka apmeklētājiem. Bet kur tad pati ūdens izpriecu vieta? -Šeit pat, rāda vietējie zinātāji, kur stāvam. Pēc dažiem gadiem no zaļojošās pļavas kalna pakājē nekas nebūs palicis ...te sliešoties moderns arhitektūras brīnums. - Bet lielceļš?- nevaru vien rimties. Nu tādu sīkumu, kā pāris kilometrus jau varot iztaisnot un izbūvēt no jauna... Otro dienu veltām nobraucienam ar gumijas laivu jeb raftingu. Katuņas upi uzskata par laivotāju paradīzi, kurā ierodas tūkstošiem tūristu no visas Krievijas. Te var izvēlēties nobraucienu ar jebkuru grūtības pakāpi. Apstājamies pie kārtējā ar flomāsteri uz kartona uzšņāptā uzraksta Splav po reke . Laivu bāzi veido vairākas teltis, pļavā žūstoši peldrīki, neliels autobuss, striķos iekarināta veļa…Šajā sezonas uzņēmumā, kur trīs vasaras mēnešu vietējo sportistu ģimene gādā iztiku atlikušajam gadam, rosās sieva- pildot menedžeres, pavāres, bārmenes un bērnu aukles pienākumus un vīrs Aleksejs, kas gatavo laivas nobraucienam. Kad esam vienojušies par laiku, cenu un video ierakstu, vienā mirklī attopos ieģērbts glābšanas vestē ar ķiveri galvā. Jūtos kā mucā, esmu resns un neveiks, cenšos saklausīt ko mums stāsta instruktors Aleksejs, no kura prasmes un mūsu saskaņotas līdzdarbības turpmākās divas stundas būs atkarīgas dzīvības... Vēl rokas mājiens video operatoram un kāpjam laivā. Pusapaļā slapjā laivas mala un zem nospriegotām auklām pabāztie kāju pirksti un uz spēku izsīkšanas robežas izmisīgās kustības ar airi ir vienīgie, kas notur no iekrišanas bangojošas vērpetēs. Atceros, ka ne mirkli nedrīkst izlaist airi no rokām, arī tad ja esi iekritis upē, ka laivai apgāžoties un pakļūstot zem tās gaisa pietikšot vismaz divām minūtēm...Paklausot instruktora komandai, cenšamies airēt vienā ritmā un tempā, tuvojamies diviem klintsbluķiem, kas rēgojas no ūdens. Straume un pretstraume veido vilni, kas pilnībā apšļāc mūs, bet to nepamanu, jo visiem spēkiem jāairē tieši vilnī. Nedrīkst ļauties spējam apmulsumam un pārstāt kustināt rokas. Vēl pēc dažām sekundēm atskan komanda: žāvēt airus, esam laimīgi izturējuši pirmo pārbaudījumu, mierīgi slīdam Katuņas upes vidū un ļaujamies ainavas vērojumam. Turpmākajās stundās pārvarēsim krācītes un krāces, ūdens pumpas, kas rodas no upes dziļumā novietotiem lieliem plakaniem akmeņiem un citus šķēršļus... Mierīgākā upes ielokā drosminieki paši pārveļas pāri bortam, peldveste notur uz ūdens un, pieķeroties laivai, plunčājamies ap 12 grādu siltajā ūdenī. Vēlāk pārskatot videoierakstu, rodas neviltots lepnums par pasaules klases laivotājiem, kuri, trakā ātrumā pārvar krāces, tad atceros mūsu instruktora žestu- aplī saliektus divus pirkstus, esam veikuši nulles, jeb bērnu līmeņa nobraucienu... Leģenda par zelta galvu Raugoties no kosmosa uzņemtajās fotogrāfijās, atklājas mežu ieskauti divi zilgani- viens liels apaļāks, cits mazāks, izstieptāks - ūdens spoguļi, kas novietoti gandrīz blakus. Patiesībā Telecas ezeru no Baikāla šķir ap tūkstotis kilometru, taču Krievijā otro lielāko saldūdens krātuvi dēvē par Baikāla brāli. Telecas ezera garums ir 78 kilometri, platākajā vietā ap 5 kilometri un tā dziļums sasniedz 325 metrus. Ezera nosaukumus radies no Altaju apdzīvojošās teleutu cilts. Altajiešu valodā ezeru dēvē Altin- Kol, kas tulkojumā nozīmē zelta ezers. Saskaņā ar leģendu, sen senos laikos Altajā uznācis briesmīgs bads. Kādam vietējam altajietim bijis zelta tīrradnis cilvēka galvas lielumā. Apstaigājis visu Altaju, viņš tomēr nav varējis nekā nopirkt par šo zelta gabalu. Aiz bēdām bagātais nabags iemetis tīrradni ezera vidū un pats aizgājis bojā ezera viļņos... Un nav jau nekāds brīnums, rudeņos valdošajiem ziemeļu vējiem ieskrienoties ezera līkločos, veidojoties ap 5 metru augsti viļņi... Taču daudzie pūliņi atrast zelta tīrradni līdz šim beigušies neveiksmīgi, toties apkaimē esot bagātīgi derīgie izrakteņi, tostarp zelta dzīslas.... Izstieptā ezera stāvkrasti pilnībā noauguši ar mežiem, kuros tad nu mīt zooloģijas mācībstundās piesauktā radība: kalnu āži, lūši, lāči, vilki, bet ūdeņos mitinās 13 zivju sugas, ieskaitot unikālo telecas sīgu. Neapdzīvota Sibīrijas taiga plešas simtiem kilometru garumā un tikai divi ciemi Artibašs un Iogačs ezera ziemeļu krastā liecina par cilvēku klātbūtni. Nepieredzējušiem tūristiem neiesaka vieniem doties taigā, vai arī izkāpt ezera krastā, kur jau pēc pirmajiem simts metriem dziļā biezoknī tie varot apmaldīties. Glābējus veltīgi sasaukt, jo nekādi sakaru līdzekļi te nedarbojas... Telecas ezerā ietek ap 80 kalnu upes un strauti, bet iztek tikai viena liela upe – Bija . Esam tieši šajā vietā uz plata tilta un nevaram saprast kur tad precīzi beidzas ezers un sākas pati upe. Tilts apzīmē izteku un sadala Artibaša ciemu divās daļās. Ūdens straume otrpus tiltam ir ievērojamāka, taču tikpat plata...Pie tilta izbeidzas arī asfaltētais ceļš, bet degvielas uzpildes stacijā benzīns nav bijis kādus trīs gadus. Uz tilta vairāki jaunieši zirgos. Tumši brūnie nosauļotie izstīdzējušie augumi, bravurīga sasaukšanās, zirgu skubināšana, pakavu klaboņa - viņi sacenšas veiklībā kurš pirmais pāri tiltam aizauļos līdz mērķim. Pāri paliek vien kūpoši zirgāboli ar neiztrūkstošu mušu baru... Ciemata centrālajā daļā izbūvēta koka piestātne nelieliem kuteriem un laivām. Vienīgais tvaikonis ar klāju un nokvēpušiem dūmeņiem, cienīgi ieņēmis galveno vieto starp mazizmēra peldlīdzekļiem. Reizi divās dienās tas ved tūristus uz Telecas ezera tālāko galu kas pie Mongolijas robežas. Abpus ezera krastiem galvenokārt guļbūves. Komnaty i banja s vidom na ozero (istabas un pirts ar skatu uz ezeru) tūristus pievilinošie uzraksti ... Aktīvais tūristu gadalaiks, protams, vasara, kad tiek piedāvātas visdažādākās iespējas makšķerniekiem, citiem dabas mīļotājiem. Taču arī ziemā aizsalušais ezers ar ideāli gludu ledu vilina dažādu ekstrēmu piedzīvojumu meklētājus un dzīves baudītājus. Te notiek sacensības ledus jahtu burāšanā, ziemas peldēšanā garajās distancēs. Ar helikopteriem naktīs tiek atgādāti jaunbagātnieki, kuri mākslīgā apgaismojumā slido pāri dzidrajam ūdens spogulim ar zvaigžņu atspīdumu. Debess, zemes, ūdens un gaisa savienojums radot nereālu pacilājošu sajūtu. Vietējā tirgū uz raupjiem koka dēļiem izliktas pudelītes ar kausētiem lāču taukiem, zeltsaknes un žeņšeņa, daudzu citu sibīrijas augu spirtotie uzlējumi, ciedru rieksti, medus, no vāveru astēm darinātie sapņu ķērāji, citi altajiešu amuleti, kalnu kristālu rotaslietas... Esam noīrējuši nelielu sešvietīgu motorlaivu- padomju laiku plakandibeni Veterok ar nojumi un jaudīgu Jamahas dzinēju, dodamies uz tūristu iecienītiem apskates objektiem – ūdenskritumiem. Par divu stundu braucienu un ekskursiju samaksājam apmēram 45 latus. Mūsu priekšā paveras grandioza ainava: ezera zilgmi iesprosto stāvi, bet apaļām mežu cepurēm noauguši kalni, kuru nogāzes, mijoties cita ar citu, izvago sīkas upju tērces, veidojot vārdos neaprakstāmu ģeometrisku rakstu, kas atgādina labirintu. Astoņus metrus augsto ūdenskritumu Kištē vislabāk novērot no laivas- ūdens straume krīt pašā ezerā, veidojot dzidru zaļganu Kamennij ūdenslīci. Pēc apmēram 40 pa ezeru nobrauktajiem kilometriem piestājam krastā, kur priekšā jau vairākas motorlaivas, laivas priekšgals sēklī atduras pret akmeņiem, lecam ūdenī un dodamies dārdoņas virzienā... Jā, te nu tas ir: no 12,5 metru augstuma Korbu upes ledainā straume triecas pret lieliem un maziem klintsbluķiem. Pāri ūdenskritumam varavīksne, bet augstu gaisā, plati izpletuši roboto spārnu galus, planē vairāki kalnu ērgļi. Viņi it kā augstprātīgi noskatās miera traucētajos. Kaut arī brīdinošs uzraksts aizliedz peldēties, tūristi, paklausot, vietējam ticējumam par ūdens dziedinošo spēku, kas atbrīvojot no visām kaitēm, cenšas pieskarties ūdens straumei. Atpakaļceļā tiekam cienāti ar zāļu tēju, kuru piedāvā altajiešu ģimene, kas saimnieko koka nojumītē ezera krastā. Nesen darinātā tīrā verandā iespīd saule, smaržo gan tēja, gan gaiss, gan koka sienas...Ir ļoti silti un labi! Pēdējo nakti mūsu ceļojuma vistālākajā punktā, cenšos pavadīt nomodā...Ērti iekārtojos uz plakana akmens ezera krastā. Reizē ar rietošās saules stariem, telšu pilsētiņā lēnām norimst arī tūristu rosība, līdz iestājas dzidrs klusums. Tikpat dzidrs un rāms kā pats ezers, kurš, ietinies zilganpelēkā puskrēslas mētelī, kalnu ieskauts, šķiet sasalis. Neviena vismazākā vilnīša, laivu un helikopteru satiksme apklususi līdz rītam. No pretējā krasta pāri ezeram ceļas migla plānā caurspīdīgā, tikko jaušamā kārtiņā. Patiesībā tie ir ugunskuru dūmi, kas savijušies virs ūdens un veido brīnumainus tēlus.... Vēl brīdis un kāds pēc burvju mājiena izdzēš arī pēdējo rozā gaismu kalnu virsotnēs. Tik pat nemanāmi tumšajās debesīs viena pēc otras parādās zvaigznes. Cik to daudz, visas debesis sīksīkā mirdzumā, kas iekrīt tieši ezerā! Re, kur Polārzvaigzne, Lielais Lācis...Tas kļūst aizvien lielāks un druknāks, līdz lielām baltām pinkainām ķepām nāk pie manis...Kāds silts un pūkains... Beidzot Sibīrijā esmu sastapies ar lāci! Bet kāpēc viņam tik karsta elpa un mīkstas lūpas, kas bubinās gar ausi?! Atveru acis un ieraugu pusauga kumeļu, kurš tievās kājelēs no augšas nolūkojas manī.... Ir jau agrs rīts un pieguļā zirgi. Našķu meklējumos tie šķērso mūsu nometni, uzlasot visu, kas pagadās ceļā. Tie ir jaunas dienas, jaunu piedzīvojumu vēstneši. saīsināti Mājas Viesis


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais