Berlīnes mikslis
|
Lilia Limane
|
Pirms došanās uz Berlīni ceļojumu sadaļā neatradu nevienu svaigu aprakstu par Vācijas galvaspilsētu, tāpēc nolēmu uzrakstīt,kā jutos citiem varbūt hrestomātiskajā iepirkšanās vietā. Tā kā es ceļojumu laikā pērku tikai ēdamo un kādu suvenīru, pa Kurfuerstendam Strasse pagājos vien pāris kvartālus lai redzētu,kā tur izskatās. Bet pilsēta man likās daudzšķautnaina, dinamiska un ar nākotni, tāda, kāda tā ir tapusi saskaņā ar savu vēsturi, kad bija jāaizpilda tukšumi kara laikā sagrauto namu vietā. Tukšumi aizpildīti ar tiešām lieliskiem modernās arhitektūras šedevriem, un vecā un jaunā kokteilis, kas satur izcilas pērles abējādā ziņā, Vācijas galvaspilsētu atšķir no jebkuras citas. Vācieši nesēro par pagātni, bet dzīvo omulīgi, kā izskatās, pieciešot Tīrgartenes parkā pašā reihstāga degungalā memoriālo ansambli ar pompoza krievu karavīra, tanka un ložmetāja pieminekļiem.
San Susi
Sen jau biju notēmējusi divus objektus,kas noteikti jāredz - San Susi pils ansamblis un Potsdamas laukums. Šēnefeldes lidostā noskaidroju,ka uz Potsdamu no turienes sanāk tuvu, un kārtīgas pusstundas laikā vilciens cauri zaļiem laukiem aizvizināja līdz pieturai,kas tā arī saucās-San Susi parks. Pa garu aleju aizgāju līdz parka it kā pakaļgalam, kur ir Jaunā pils, bet arī šis gals ir pilnvērtīga ieeja ar biļešu kasēm un suvenīru veikalu. Biļetes gan izpalika, jo parkā var staigāt par brīvu, Jaunā pils slēgta restaurācijas dēļ, bet vecajā pilī nelaida man nezināmu iemeslu pēc.
Parks tiešām milzīgs, ar tālām perspektīvām, ceļu galos mirdzošām skulptūrām, monumentiem, strūklakām. Ik pa laikam atduries pret kādu skulptūru, kas parādās starp krūmiem,lielākoties pēc antīko tēlu motīviem - klasiskā pagātne Frīdriham vai Augustam kuram tur patikusi un ļāvusi izpaust tēlniecības darbos savu un savas plaukstošās valsts varenību. Parkā ir pavisam trīs pilis-jaunā, vecā un oranžētijas pils. Esmu lasījusi,ka Jaunā esot visizcilākā, bet man tomēr vecā likās piļu pils ar visu ansambli - dārziem, baseinu, strūklaku, terasēm, lielajām kāpnēm. Acis žilbst no ķīniešu namiņa, kas laistās vienos zeltos. Nesanāca uzdurties termām, tās palika parka plašumos kaut kur, jo biju nogurusi pēc piecu stundu pastaigas un objektu medības atjaunot vilka mazāk nekā meklēt ēdienu, kura parkā nebija. Kopumā jāteic, ka San Susi drusku nomāca ar savu pompozitāti, kur salīdzinājumā ar Versaļu ķeizaru lielvaras apziņa šķiet vairāk akcentēta. Neskatoties uz to, san Susi apmeklējums ir pūļu vērts.
Berlīne, pirmā diena
Tikpat manīgi kā no lidostas uz Potsdamu notēmēju arī vajadzīgo pieturu Berlīnē, kurā jāizkāpj hosteļa tuvumā. Bet nav jābūt sevišķi pieredzējušam, lai būtu gudrs un manīgs Berlīnē. Cilvēkam, kas izbraukājies pa Itāliju, Vācija un it īpaši Berlīne ir tikpat vienkārša kā Latvijas mazpilsēta. Šķiet, arī pilsētvides izkārtojuma skaidrībā, pārskatāmībā un ērtībā izpaužas vāciešu izcilais intelekts, kuru sadzīvē tā nemaz nevar pamanīt - vācieši šķiet tādi vienkārši vecīši, kas bariņos klīst pa apskates vietām vai omulīgi tērzē kafejnīcās.
Vakars ielās ierāva sevī. Pie Brandenburgas vārtiem noklausījos koncertu, kas bija dinamiska un enerģētiska politiska akcija ar kāda ansambļa uzstāšanos, kas braši skandēja reperveidīgas dziesmas. Vāciešiem politiskā akcijas padodas smuki, policistiem atlika tikai malā stāvēt un noklausīties. Garām milzīgam laukumam ar lielu akmeņu klučiem devos tālāk (tā izrādījās piemiņas vieta noslepkavotajiem ebrejiem), drīz sasniedzu gaismās mirdzošo Potsdamas laukumu. Kad attapos, ka gribas ēst, bija jau ap 23.00. Iepretī manam "Happy hostel" ieskatījos bāriņā, bet tur nekā ēdama nebija, tāpēc kopā ar nelielo vāciešu kompāniju patērzēju pie alus glāzes.
Berlīne, otrā diena
Nākošā dienā kājas dabūja just,jo paliku uzticīga savam principam pilsētu centrus izstaigāt kājām, pajūsmojot pie acīs iekritušiem namiem un citiem pārsteigumiem. Berlīnes centrālā daļa stiepjas daudzu kilometru garumā. Nofotografējusi Brandenburgas vārtus dienas gaismā, pa Unter den Linden devos Pergamona muzeja virzienā, jo vēlējos apskatīt Pergamas altāri. Berlīnei raksturīgi, ka pērles uznirst acu priekšā it kā no vienmuļa fona. Tās ir gan vecās ēkas, gan atjaunotās, gan jaunās modernās arhitektūras šedevri. Unter den Linden un muzeju sala gan vairāk piedāvā klasiskas vērtības. Humbolta universitāte, Opera, Doms, mākslas muzeji, "Rotes Haus" jeb rātsnams - visas šīs celtnes pauž Vācijas pagātnes diženumu.
Potsdamas laukumā lūkojos Sony centrā un prātoju, ko gan te apjūsmot? Bet jaunās arhitektūras šedevri pavērās pārsteidzoši tālāk, kad devos pa Potsdamas ielu Zooloģiskā dārza virzienā. Tur pārsteidza krāsas, ritmi, līnijas, viss. Daudz dzeltenās krāsas. Un arī baltā, un stikls, protams, kur nu bez tā, bet tas te nav galvenais un vienīgais laikmeta liecinieks. Ir vērts braukt uz Berlīni, lai redzētu, kas jauns tur tapis. Nu, piemēram, Haus der Kultur der Welt pabeigta tikai nupat, brīnišķīgs amerikāņu arhitekta darbs.
Zoo nebiju, bet garām tā vārtiem devos pa ceļu tālāk uz priekšu. Bija doma sasniegt Šarlotenburgas pili un dārzu, bet iestājās pagurums, tuvojās vakars un sāka smidzināt lietus. Tā devos uz hosteli, jo rītā agri biju pierakstījusies braucienam Reihstāga kupolā.
Pirms mājupceļa
Kad atgriezos no Reihstāga apmeklējuma, vakarā hostelī iepazītie krievu puiši devās uz mašīnu. Novēlēju viņiem kārtīgi apskatīt Amsterdamā visus rozā, zilos un sarkanos kvartālus, savukārt viņi izteica vēlmi kopā nofotografēties. Taču kad dzēru hostelī kafiju, puiši atgriezās. Naktī vienam no jaciņas esot pazudis maks ar 500 eur un kredītkartēm. To maksā krievisks naivums un uzticība Eiropas godīgumam - maciņš atradies pie hosteļa istabas durvīm pakārtās jaciņas kabatā...Izstāstīju, ka naktī padzīvojušais kungs,kas pirms tam izlikās par vācieti, bet kā likās, saprata mūsu krievu runu, ķīķerēja manā mugursomā, bet pēc tam it kā izņēma zāles no savējās. Nodomāju, ka cilvēks sajaucis tumsā somas, un neko neteicu. Būtu teikusi, varbūt cits nebūtu apzagts.
Bet ejot uz lidostu spīdēja saule, un uz Tagel lidostu no katras Berlīnes vietas var aizbraukt ar atbilstošu autobusu kādas pusstundas laikā. Arī pie kontroles tikai pāris cilvēki, tāpēc varu atkārtot to pašu ko jau reiz teikusi Skaidrīte Sudraba - nesteidzieties uz Tagel par agru! Vāciešu perfektība nodrošina ērtību visur. Tikai vienu nesaprotu - kāpēc Airbaltic iekasē 90 eur par biļeti, ja lidmašīnā brauc tikai kādi 20 cilvēki? Kāpēc nerīko reālas izpārdošanas, lai arī maznaudīgs cilvēks varētu dabūt kādu tiešām lētu pēdējā brīža biļeti un apskatīt skaisto Berlīni?