Baltā Andalūzija

Vita Kalviša 06.05.2014 9 min lasīšanai

Spānija ir kā milzīgs delikatešu galds, un pat uz katra tās stūrīša ir tik daudz „gardumu”, ka četras dienas ir nožēlojami maz, lai nobaudītu un izgaršotu visu. Nākas rūpīgi izvēlēties – kā sabalansēt „ēdienkarti”, lai pietiktu laika gan atpūtai, gan miegam, gan acu priekam.

Gatavojoties četrām dienām Andalūzijā, cenšos neļauties panikai, jo ir skaidrs, ka te vajadzētu pavadīt vismaz divas nedēļas! Nemaz neskatos Seviļas un Kordovas virzienā, Gibraltārs arī citai reizei. Ēdienkartē – uzkodām Marbella un Puerto Pablo zemeņu mērcē, galvenajā ēdienā - Granāda ar Alhambru apelsīnu marinādē, desertam – Ronda un kāds Puero Blancos. Skaistam un praktiskam „galda klājumam”- mašīna jau no Malagas lidostas vārtiem, apartamenti ar virtuvi un baseinu netālu no Marbellas, laika taupīšanai – brokastis un vakariņas iepriekš pasūtītas viesnīcā.

Tiešais Lieldienu čārteris uz Malagu ir mazliet nogurdinošs (jo naktī ir ierasts gulēt), taču neapšaubāmi labs sevis pārvietošanas veids prom no mājām uz siltiem un aizraujošiem Spānijas dienvidiem īsam brīvdienu piedzīvojumam jūras, vēstures, arhitektūras un spāņu virtuves gardumu cienītājiem. Darba dienas beigās ātri samest somā nepieciešamākās mantas, pa ceļam uz lidostu atcerēties aizmirstās un paspēt ar to samierināties, četras stundas lidojuma un voilà– nedaudz pirms četriem rītā jau meklējam savu autonomu. Malagas lidostā tas ir īpaši viegli – norādnes ir skaidras un saprotamas, nakts stundā lidosta tukša un klusa, cerības uz brīnumu, ka dabūsim mašīnu jau četros no rīta – naivas. Tā kā mašīnu cenas, pasūtot īsi pirms brauciena, bija paspējušas jau uzkāpt debesīs, nolēmām nepārmaksāt vēl vairāk par īpašo ārpusdarbalaika pakalpojumu, un pasnaust līdz septiņiem rītā turpat lidostā. Nekāda vaina – zāle tukša, klusa, sēdekļu rindas noderīgas gulēšanai. Tīri vai atpūtušies sēžamies savā Seat Leon un, ignorējot navigācijas vēlmi aizvest mūs uz ātro apvedceļu, rullējam caur piekrastes kūrortpilsētiņām un savu viesnīcu.

Malaga nemanāmi pārtop par Torremolinos, tā savukārt – par Benalmadenu, seko Furenginola... Piekraste cieši apbūvēta ar viesnīcām, nostāk no jūras – tā saucamo Club viesnīcu un golfa laukumu teritorijas, pa vidam – dzīvojamās mājas, apartamenti... Izbaudām saules pielietā brīvdienu rīta patukšās ielas, vērojam vēl saldā miegā guļošos kūrortus un palēnām ripināmies Marbellas virzienā.

Torremolinos ir lielākā piekrastes pilsēta aiz Malagas un tikpat kā Malagas piepilsēta - izbraucot no Malagas pat nepamanīsiet, ka faktiski esat jau nākamajā pilsētā. Torremolinosā sešdesmitajos gados, kad Franko atlaida stingros varas grožus un sākās Spānijas liberalizācijas procesi, tika izveidots pirmais kūrorts ārzemju viesu uzņemšanai. Torremolinosā atradīsiet pārsvarā ekonomiskās klases viesnīcas, tā ap 3* līmeni. Arī tālāk - starp Torremolinos un Benalmadenu izteiktas robežas neeksistē. Benalmadena ir diezgan līdzīga Torremolinosai, taču jau „šikāka” - ar jahtu ostu, dārgiem apartamentiem jahtu īpašniekiem un dārgām izklaidēm. Šeit ir mazāk daudzstāvu celtņu un vairāk zaļumu. Lielākā daļa viesnīcu ir izvietotas piekrastes joslā un jau ir nedaudz greznākas un arī dārgākas kā Torremolinosā. Lielākā daļa pilsētas - privātmājas un apartamenti.

Starp Benalmadenu un Fuengirolu apbūve ir nedaudz retāka, bet tik un tā tās saplūst kopā vienā pilsētu ķēdē. Šeit biežāk piekalnēs izveidoti golfa laukumi un parki. Fuengirola vairāk atgādina ierastu spāņu pilsētu, tikai gar pašu jūru izvietota visa tūrisma un atpūtas infrastruktūra. Šeit viesnīcas ir krietni lētākas kā Benalmadenā, Torremolinosā un Marbellā. Gar jūras krastu gandrīz visā 7 kilometru garumā ir izveidota Paseo Maritimo promenāde un glītas smilšu pludmales.

Gluži nemanot esam jau klāt, navigācija ir atvedusi pie viesnīcas - Vime La Reserva De Marbella, nežēlīgi gribās ēst, dušā un horizontalizēties pie baseina. Tieši šādā secībā. Apartamentu viesnīca izvietojusies pakalnā, bez skaidri redzamas viesnīcas teritorijas tā iekļaujas apkārtnes apbūvē un ļauj brīvi pieiet savam numuriņam arī no ielas puses. Tā kā esam novietojuši mašīnu nevis pie recepcijas, bet tur, kur ir atradusies vieta, pirmā sasveicināšanās ar mīlīgo viesnīciņu notiek pirms vēl esam oficiāli iemītnieki, dodoties cauri teritorijai uz ieeju no otras puses. Kaut arī iebraukšana viesnīcā paredzēta no rezervētās dienas 14:00, dabūjam atslēgas jau deviņos no rīta un tiekam aizsūtīti brokastīs (kuras, starp citu, mums šorīt nemaz nepienākas) – „vēlāk nepaspēsiet!”. Neiebilstam ne nieka, jo ēst gribās kā pēc karagājiena. Brokastis ir bagātīgas, netrūkst ne cepta bekona, ne kruasānu, ne brīnišķīgu apelsīnu, un – brīvdienas var sākties! Pagaidām viss pēc plāna, pat saule un baseinam atbilstoši laikapstākļi 17. aprīļa rītā. Ir tik labi, ka pusdienlaiks pienāk nemanot... „Vīrs, aizej pēc garnelēm uz veikalu, nu lūdzu, es tikmēr vēl pasauļošos...”. Jā, arī šī ekstra ir blakus – gluži neslikts lielveikals turpat pie stūra, kur atrast visus brīnišķīgām pusdienām nepieciešamos atribūtus: lielās garneles, sviestu, ķiplokus, baltvīnu, kraukšķīgas baltmaizes klaipu, baltvīnu un apelsīnus. Ņemam pannu, apcepam apmēram 5-6 daiviņas sasmalcinātu ķiploku sviestā, ātri apcepam apmēram puskilogramu garneles (kamēr paliek no abām pusēm sārtas), uzlejam baltvīnu, pasautējam pāris minūtes – gatavs! Saberam visu bļodā, laužam maizi, piedzeram atlikušo balto vīnu un garšīgi murkšķot izbaudām pirmo īsti vasarīgo brīvdienu pēc garās, nogurdinošās ziemas.

Vakaram mums nav paredzētas lielas aktivitātes, taču „programma” jāpilda - jābrauc Marbella skatīties. To, ka esam jau pavisam tuvu slavenajam kūrortam, var nojaust pēc gaišziliem kabrio Bentlijiem, kas sāk mūs bez piepūles apdzīt. Dodamies tieši uz Puerto Banus ostu – tā teikt, Marbellas „sirdi”, kur ir piestātnes aptuveni 900 jahtām. Liela daļa no tām praktiski nekad neizbraucot jūrā, tikai kalpojot kā statusa apliecinājums tās saimniekiem. Tuvāk ostas tornim pietauvotas lielākās un greznākās jahtas, kuras, kā ļaudis mēļo, piederot arābu naftas šeihiem. Uz dažām jahtām nav ne dzīvas dvēseles, uz dažām – mantu sargā kāds sargs, citur notiek ģimeniskas vakariņas... Blakus jahtām „pietauvoti” Labourgini, Ferrari, Ason Martin... Atpūtnieki un ziņkārīgie pastaigājas, vērtē, apspriež, fotografē un fotografējas uz visa šī statusa un naudas apliecinājumu fona. Ik pa brīdim cauri cilvēku masai bez uztaurēšanas, dobji ducinot 12 cilindru motorus, mēģina izlauzties kāds cienījama izskata Porche... zinātāji droši vien pie stūres spētu atpazīt kādu slavenību, man nav šo prasmju, es tāpat vien noskatos. Runā, ka šeit neesot nekas īpašs sastapt Belmando ar sunīti vai Deividu Bekhemu! Netrūkst arī pirmatnēju melno puišu ar ekskluzīvu zīmolu somiņu virtenēm par lētu naudu. No veikala uz veikalu klīst no iepirkšanās sagurušas jaunas, daiļas dāmas ar pavadoņiem, abām rokām nesot Louis Vuitton, Dior, Tommy Hilfiger maisiņus... Lai arī šīs pasaules bagāto iecienīta, Marbella tomēr ir arī ļoti demokrātiska – nevienam nav liegts te iebraukt, atstāt mašīnu (ja vien atrodat, kur) un izgaršot grezno atmosfēru. „ieejas biļete”jeb pazemes autostāvvieta pie pašas ostas maksā tikai 4 eur stundā.

No pagātnes Marbella mantojusi nelielu vecpilsētu ar šaurām ieliņām, kas satiekas laukumos. Lielākais no tiem un krāšņākais ir Plaza de los Naranjos – apelsīnkoku ieskauts laukums ar 17. gadsimta strūklaku centrā. Vēl šeit vērts izstaigāt La Alamedas un Avenida del Mar skvērus - te uzstādītas slavenā mākslinieka Salvadora Dalī skulptūras. Vairākkārt tās mēģināts nozagt, bet it kā nemanāmajai apsardzei vienmēr izdevies zagļus notvert. Kā visā Spānijā, arī Malagā vai ik nedēļu notiek visdažādākie svētki un pasākumi - koncerti brīvā dabā, pludmalēs, bieži tiek rīkoti salūti. Un, protams, visur krodziņi, restorāni, klubi un diskotēkas, līdz pašam rītam!

Otrā mūsu ceļojuma diena pilnībā veltīta Granādai un Alhambrai. Jau vairs neatceros, cik sen Alhambra ir bijusi viena no manām sapņu zemēm, un pārliecību to kādreiz noteikti apmeklēt nostiprināja arī talantīgās vēsturisko romānu rakstnieces Filipas Gregorijas uzburtās ainas - Katrīnas, Henrija VIII nelaimīgās pirmās sievas atmiņas par bērnību Alhambras smaržīgajos dārzos tikai nostiprināja manu pārliecību, ka šī ir viena no apbrīnojamākajām vietām pasaulē. Vislielākais brīnums, ka tā ir saglabājusi savu skaistumu līdz mūsdienām – ne velti šis ir visvairāk apmeklētais objekts Spānijā, uz kuru biļetes vislabāk iegādāties iepriekš, turklāt ieejas laiks ir stingri ierobežots. Tieši tāpēc uzticam savu dienu profesionāļiem, un dodamies organizētā ekskursijā – tā vienkāršāk gan biļešu jautājumu nokārtot, gan vienu dienu pavadīt bez navigēšanas un stūrēšanas.

Pirms brauciena esmu tik daudz lasījusi un pētījusi, ka atpazīstu gan aprakstos minētās telpas, gan zinu, kāds skats pavērsies no terasēm. Vilšanās nav. Pils un ainava ir ideāli. Pavasarīgie dārzi ar vieglo apelsīnkoku ziedu aromātu – vienreizēji. Glicīniju plīvuri miršu dārzos – brīnišķīgi. Rozes vēl tikai ziedēs, dārzeņi ienāksies, bet ne brīdi nešaubos, ka šeit jebkurā gadalaikā ir pasakaini skaisti. Grūti gan iedomāties, kā šeit iespējams izturēt jūlija karstumā, jo pat tagad – aprīlī, esam „bez kājām” un izslāpuši apmeklējuma beigās.

Trešās dienas plāns – kalni! Ronda un balto ciematu ainavas.

Kalni sagaida vējaini, lietaini, taču ainavas ir iespaidīgas. Krietnu laika sprīdi pavadījuši ceļā nolūkojam skatu laukumu ar tādu kā kafejnīcu pie tā, un nolemjam paņemt pauzīti. Pauzīte izrādās ļoti īsa – viss ir ciet, vējš velk cauri plānajam apģērbam, to, ka ārpusē knapi 13 grādi apķeramies paskatīties tikai ātri, ātri atgriezušies mašīnā. Braucam tālāk un augstāk – palmu jau sen nav, tās nomaina aizvien zemāki skuju koki un gluži Norvēģiska ainava, temperatūra nokrītas līdz desmit... nenosalsim? Ronda sagaida jau mīlīgāk – laiks ir apmācies, bet patīkams, it īpaši garai pastaigai un kāpienam lejā, lai visā krāšņumā aplūkotu Puente Nuevo – vareno tiltu pār Taho aizu, kas savieno Rondas veco un jauno daļu. Ronda ir neliela pilsētiņa, taču īsta pērle gan vēstures, gan ainavu cienītajiem – gan jau minētais tilts, no kura it kā mesti lejā diktatora Franko pretinieki, gan Santo Domingo klosteris – īsts spāņu inkvizīcijas perēklis, gan interesantās baznīcas, kas kādreiz bijušas mauru dievnami, vēlāk – kristiešu. Un pats svarīgākais – Rondas korridas arēna – visas spāņu korridas „šūpulis”.

Arena Plaza de Toros ir viena no prestižākajām arēnām toreadoru sabiedrībā. Arēna izveidota 1785 gadā,

un joprojām tiek izmantota buļļu cīņām. Arēnā iekārtots koridas muzejs, kur izstādītas afišas, fotogrāfijas, špagas un toreadoru kostīmi, kā arī liela ieroču kolekcija. Katru gadu šeit notiek festivāls, kura laikā norisinās korridas turnīrs Goijas stilā – ar 18 gadsimta tērpiem un noskaņu. Pirmo reizi tas tika rīkots 1954 gadā par godu slavenā matadora Pedro Romiresam 200 gadu jubilejai. Cilvēki, ģērbušies seno laiku stilā, piedalās visdažādākajos pasākumos pilsētas ielās un arēnā. Starp citu – andalūzieši vīpsnā par kataloniešu izcīnīto korridas aizliegšanu savā teritorijā. Koridas tāpat notiekot, taču tiekot sauktas par „teatralizētām izrādēm”. Īstenais iemesls esot nevis dzīvniekmīlestība vai kas tāds, bet - atteikties no visa, kas simbolizē Spāniju (ja atceraties – Katalonija alkst atdalīties, viņi neesot nekādi spāņi), bet viens no Spānijas simboliem, kā zinām, ir vērsis un korida.

Pilsētas vecākajā daļā noteikti jāaplūko Santa Maria la Mayor baznīca, tā izveidota pārbūvējot mauru mošeju, mošejas minarets ir labi redzams - iebūvēts zvanu tornī. Blakus baznīcai un skvēram atrodas akmens pils Placio de Mondragon - pēc karaļa Ferdinanda uzvaras pār mauriem šī pils kļuvusi par katoļu karaļu rezidenci Rondā. Šodien ēkā izvietots Rondas etnogrāfiskais muzejs. Netālu ir kāds bijušais minarets, kas nezkāpēc nosaukts kristiešu svētā - Alminar de San Sebastian vārdā. Ne tikai vēsturiskās vietas, ainavas un muzeji ir baudījums. Šķiet, es varētu stundām klīst pa šaurajām, līkumotajām, un, protams, gleznainajām ieliņām starp baltajām māju sienām, sajūsmināties par andalūziešu rakstos flīzētajām kāpnēm un sienām, nesteidzīgi malkojot kādu dzērienu vērot varenās Taho aizas ainavas. Priecājos, ka esmu šeit agrā pavasarī – ielas nav ļaužu pārpilnas, un Ronda ir viesmīlīga.

Mājupcelš vijas lejup garām „Pueblo blankos”- baltajiem, Andalūzijai raksturīgajiem ciematiem, kas pēkšņi aiz pagriezieniem parādās skarbajā kalnu ainavā. Pueblo blankos spilgti balto spožumu rada regulāri kaļķotās ēku sienas. Daudzi ēku īpašnieki katru gadu no jauna balsina fasādes - tāda ir jau gadsimtiem ilga tradīcija. Gaučinas ciema šaurās ieliņas, kaut arī ar mazu mašīnīti, neriskējam izbraukāt. Vēl atmiņā pagājušā gada piedzīvojumi Sintrā, kur nācās „ievilkt” spoguļus, lai varētu izspraukties starp māju sienām ar spožo īres mašīnu, nenodarot tai nelabojamu postu. Atstājam mašīnu ielas malā, un gatavojamies izstaigāties tāpat – savām kājām. Klāt ir policija – oi, ko esam izdarījuši? No visa teiktā saprotu tikai „manjana”- ahā, šo vārdu es pazīstu. Kas – rīt? Ak tā. Rīt šeit nedrīkstēs novietot mašīnu – Lieldienas, procesijas, svētki – saprotam, saprotam. Mēs tikai apskatīties, mēs brauksim projām. Policists arī ir vienīgā dzīvā dvēsele, ko pusstundas pastaigā sastopam šajā pastkartei līdzīgajā pilsētiņā. Nu jau pietiks šodien pastaigu – diena iet uz rieta pusi. Laižamies lejā uz piekrasti, ceļmalas lielveikalā iepērkam zemenes pa 75 eirocentiem kilogramā, vīnu, tradicionālos gaļas izstrādājumus mājupvešanai, un apmierināti ar dienu atgriežamies savā viesnīcā.

Un viss. Pēdējā ceļojuma diena... Diemžēl cerība uz palaiskošanos pie baseina rītapusē izplēn – laiks ir apmācies, velk uz lietu – nu labi, liekam mantas somās un braucam uz Malagu. Vienīgā kļūda plānošanā – vajadzēja izbraukt ātrāk, jo... rinda pie iekārotā Pikaso muzeja ir vismaz uz stundu, lietus gāž nepajokam, nu vismaz vienu suvenīrkrūzīti nopirkt iesprūku veikaliņā iepretim. Īsiem pārskrējieniem pārvietojoties nonākam pie arīdzan slavenās Malagas katedrāles - tā sākta būvēt 1528. gadā, atkal jau - uz bijušās mošejas bāzes. Celtniecība ievilkusies vairāk kā divus gadsimtus un tajā piedalījušies vairāki arhitekti. Rezultātā katedrāles arhitektūrā saskatāms dažāds dīvainu stilu kokteilis. Viens no katedrāles torņiem tā arī netika pabeigts, tāpēc tautā katedrāli dēvē arī par vienroci „La Mankita”. It kā naudas esot pietrūcis... Kamēr apbrīnojam katedrāles daudzos altārus, laiks uz brīdi noskaidrojies, kas ļauj nesteidzīgi paklaiņot pa tuvējām ieliņām, izbaudīt piekrastes pilsētas īpašo gaismu, atkal jau apelsīnu visuresošo klātbūtni – tie mētājas pat uz ietvēm, apmēram kā mūsu priežu čiekuri... un nu jau laiks uz lidostu. Tāda draudzīga tā Malagas lidosta – bez stresa atrodam mašīnu atdošanas vietu, zīmes precīzi aizved uz mums nepieciešamo termināli, un mājupceļš var sākties...

Un atkal jau jāsaka – uz redzēšanos. Neatvados. Noteikti atgriezīšos. Tā Seviļa, Kordova, Heresa un vēl vismaz ducis brīnumu miera nedod...

Paldies:

Ceļojuma galerija: http://dra.lv/gNm8dv