Portugāle, sērfošana un dzīve nekurienē

Agnese Zeltiņa 05.05.2014 6 min lasīšanai 2 foto

Portugāle mūs nemitīgi velk atpakaļ un mēs tur turpinām cītīgi atgriezties. Pirms četriem gadiem pirmo reizi devāmies turp ar stopiem no Spānijas Ziemeļiem, pilsētas Santander, cauri Portugālei līdz Porto un tālāk gar okeānu līdz Lisabonai ar galamērķi atpakaļ Spānijā Madridē. Savukārt pagājušajā gadā braucām apskatīt Portugāles Dienvidus, paradīzes nostūri Algarves rajonu, kur es iemīlējos pilsētā Lagošā un izteicu vēlēšanos reiz tur padzīvot, pie koši zilganzaļā okeāna un sarkanajām, milzīgajām klintīm. Tad arī pirmo reizi kāpām virsū sērfa dēļiem, piepildot vēl vienu bērnības sapni. Vairāk vari palasīt šeit.

Varbūt zīmīgi, ka savu "pasaules ceļojumu" sākām tieši Portugālē. Izmantojot helpx.net programmu, atradām iespēju strādāt sērfa skolā, kas ļauj katru dienu sērfot, arī visa dzīvošana un ēdiens tiek nodrošināts, apmaiņā pret pāris stundu darbu dienā. Vairāk par helpx.net un citām opcijām ceļot ar minimāliem līdzekļiem taps atsevišķs ieraksts.

Uz Portugāli devāmies ar stopiem (lasi šeit), jo līdz pat pēdējam brīdim nezinājām, kad izdosies nokārtot pēdējās lietas Latvijā. Ierodoties vietā, kurai turpmāko mēnesi bija jākļūst par mūsu mājām, secinājām, ka esam nokļuvuši pilnīgi un absolūti nekur citur, kā nekurienes vidū, starp kalniem, bambusiem, eikaliptiem, zemeņu un korķa kokiem. Pasaka! Tuvējā okeāna šalkas piepilda ausis, tuvākā mazā pilsēta Aljezur, kurā dzīvība parādās tikai tūrisma sezonā, ir 10 km attālumā, Lagoša 26 km, visapkārt tikai zemes ceļi pa kuriem ik pa laikam kāds joņo ar kvadraciklu vai enduro. Ne veikalu, ne kafejnīcu un internets lēnāks par gliemezi atpakaļgaitā. Ko gan vairāk cilvēks var vēlēties, lai iztīrītu galvu? Neko!

Galvenā īpašnieku māja ar ballītes istabu un vēl vienu ēku viesu guļvietām, atradās augšā, bet lejā starp kalniem, mazā ielejā izveidots kempings no konteineriem, aprīkotiem ar divstāvu gultām un ārā izkārtiem vilinošiem šūpuļtīkliem, kuros laiski palasīt grāmatu. Visas trīs nedēļas dzīvojām mazā kemperī, kas arī atradās lejā kempingā. Bez mums pirmo nedēļu bija vēl viens Jaunzēlandiešu pāris no "helpx", kurus iespējams drīz apciemosim šeit Jaunzēlandē.

Sērfa skolas "Atlantic Riders" īpašnieki ir Renē un Helēna. Renē dzimis Nīderlandē, bet 29 gadu vecumā arī pametis darbu (loģistikā un menedžmentā), izmetis uzvalku un devies 2 gadu ceļojumā pa Austrāliju un Jaunzēlandi. Jaunzēlandē palicis bez naudas un tādēļ sācis strādāt restorānā par trauku mazgātāju, vēlāk par viesmīli. Tur arī iepazinies ar savu topošo sievu Helēnu un pēc mēneša aicinājis viņu braukt līdzi uz Portugāli un uzsākt sērfa safari skolu. Lieki laikam teikt, ka viņa daudz nedomājot piekrita.

Kas ir sērfa safari? Cilvēku grupas brauc un meklē labākās sērfa vietas, apmetoties kempingos, busiņos vai treileros. Tad, kad Renē ar Helēnu uzsāka sērfa safari, viņiem nebija ne konkrētas bāzes vietas, ne māju, tikai busiņi un sērfa dēļi. Viņi sagaidīja cilvēkus Lisabonā un tad divas nedēļas ceļoja līdz lejai Algarvē, sērfojot, kempingojot pludmalēs un mežos, turpat gatavojot ēst visiem viesiem. Kad viens brauciens noslēdzās, viņi brauca atpakaļ uz Lisabonu, lai sagaidītu jau nākamos sērfotājus un tā tas turpinājās visu sērfa sezonu - 5 mēnešus, pēc tam viss ekipējums tika noglabāts noliktavās un abi lidoja uz Nīderlandi, kur nesezonas laikā dzīvoja pie Renē vecākiem un strādāja pagaidu darbus, lai nākamajā sezonā atkal atgrieztos un turpinātu iesākto. Tā viņi darbojās kādus 10 gadus, līdz brīdim, kad pasaulē nāca pirmais bērniņš. Tas lika aizdomāties un atrast īpašumu, kur varētu vairāk nobāzēties, tomēr arī vēl pēc tam Renē katru gadu pazuda uz 5 mēnešiem sērfa safari, bet Helēna menedžēja visu administratīvo pusi sērfa skolai un mājās audzināja nu jau 3 bērnus. Tikai divus gadus sērfa skola darbojās tā kā ir tagad - viesi paliek uz vietas un katru dienu tiek vesti uz dažādām pludmalēm, notiek sērfa treniņi, apmācības, instrukcijas un arī apmācības ārā okeānā, lielajos viļņos. Viens no pārsteidzošākajiem faktiem ir, ka Atlantic Riders galvenais sērfa instruktors ir 19 gadu vecais Džošs, kurš to dara jau no saviem četrpadsmit. Izgājis visus iespējamos kursus Anglijā, strādājis arī kā glābējs, okeānā vienmēr patiešām visu pamana un pastāsta kļūdas, ko un kā vajag palabot, vienmēr ir laimīgs, smaidīgs, izpūrušām, blondajām matu cirtām, un pusdienu pārtraukumā pazūd ar savu sērfa dēli okeānā. Tur dara tādas lietas par kurām citi var tikai sapņot. Sērfot iemācījies tieši pie Renē 11 gadu vecumā un turpat arī palicis strādāt.

Ko tur darījām mēs? Ticiet vai nē, mēs ne tikai laiskojāmies un katru dienu zvilnējām pludmalē, bet arī diezgan cītīgi strādājām. Katru darba dienu, lejā, kempingā viesiem, kuri dzīvoja tur, vajadzēja pasniegt brokastis, jo viņiem nebija savas virtuves. Uzvārījām kafiju, satostējām maizītes, aiznesām pārslas, ievārījumus, zemesriekstu sviestu, pienu utt., un pēc tam visu novācām. Kamēr viens pārsvarā darbojās lejā, otrs devās augšā un piekārtoja kopējo atpūtas telpu pēc iepriekšējā vakara ballēšanās, sakrāmēja līdzi ņemamo pusdienu kasti, salēja ūdeni un visu salika busiņos, palīdzēja uzlikt sērfa dēļus. Tā kā Renē apbrīnojami mīlēja precizitāti, tad visiem vajadzēja no nometnes izbraukt precīzi 9:15 no rīta. Nākamajās nedēļās viņš diezgan atbrīvojās un šķiet sajuta sezonas beigas, tāpēc par precizitāti un nešanos augšā pa kalnu mega ātrumā, lai nenokavētu izbraukšanu, mēs aizmirsām. Pēcis (tas pats, kas ir Jānis Kalējs) stūrēja vienu no busiņiem, Renē otru, kad bija vairāk cilvēku, tad tika darbināts arī trešais, un mēs nelielā karavānā devāmies uz pludmali, parasti tā bija Arrifana. Pludmalē izkrāmējām busiņus, piestiprinājām sērfa dēļiem saites un uzcēlām mazu nojumi, kas sargāja no saules. Nesatraucieties, viesi vienmēr un visur palīdzēja - stiepa dēļus, smagās kastes ar neizžuvušām hidrām un visu pārējo. Tālāk stīvējām virsū savas hidras, ņēmām dēļus un devāmies iekarot viļņus (sākumā gan plunčājāmies turpat pie krasta, putiņās). Arī mēs tikām apmācīti un instruēti nodarbību laikā. Pusdienlaikā sagriezām līdzi paņemto maizi, dārzeņus, augļus, izlikām “čipīšus”, pārējos pusdienu ingredientus un ļāvām izsalkušajiem sērfotājiem ķerties pie mazīšu taisīšanas. Viņi bagetes ēd prāgrieztas līdz pusei, kur saliek iekšā sieru, desas, gaļas, dārzeņus, salej ar majonēzi, sinepēm un sabāž iekšā čipsus (wehh!).

Kamēr citi pusdieno, Džošs parasti trakoja pa viļņiem un pārējie kozdami savas maizes, centās neiekost pirkstos no skaudības par viņa meistarību. Savukārt pēc pusdienām visu sametām atpakaļ aukstumkastē un devāmies atpakaļ okeānā, vai atlikušajā laikā līdz nākamajām nodarbībām gulējām smiltīs un lasījām līdzpaņemtās grāmatas. Vakarā visi noskaloja dēļus un sakrāmēja busiņus, piesēja dēļus uz jumta, saleca busiņos un gatavojās aizraut elpu braucot augšā pa šauro, sasodīti stāvo un līkumoto ceļu, ik pa laikam kāds joņo pretī un šoferim jāatrod vieta, kur ātri ielīst, lai samainītos. Trakākais, ka parasti visa mala ir pilna ar mašīnām. Pēcim pirmajās dienās tas bija iespaidīgs izaicinājums, pēc tam jau pierada un veica tādus manevrus, it kā visu mūžu būtu tur dzīvojis.

Vakaros vajadzēja saklāt galdu un 20:00 pasniegt Helēnas gatavotās fantastiskās vakariņas. Visi tika lutināti katru vakaru ar citu desertu - šokolādes, siera, valriekstu un vēl sazin kādas kūkas, pudiņi un visādi brīnumi. Sērfa nometni parasti viesi pameta ar + pāris kilogramiem. Izdomājām viņas kulinārijas brīnumiem saukli: ” Helens food - makes you paddle more!” Pēc vakariņām sekoja pats trakākais uzdevums - nomazgāt visus traukus, un ticiet, pēc 22 cilvēkiem tas šķita vājprātīgi. Labi, labi, parasti tikām galā salīdzinoši ātri. Tālāk vakars tika pavadīts runājoties, ballējoties, spēlējot biljardu, dzerot alu, un iegūstot jaunus draugus. Otrdienās un ceturdienās neviens nevakariņoja nometnē, bet devāmies uz vietējiem restorāniem, kur varēja baudīt un izvēlēties portugāļu ēdienu, kādu vien tīk. Ceturdienās tradicionāli visi nospodrināja dejojamās “iešļūcenes” un brauca uz Arrifana pludmales restorānu, kur vietējie iedzīvotāji un sērfa skolas sanāca kopā uz vakariņām, visiem pasniedza balto un sarkano sangriju pilnīgi par brīvu, krūkas tika tukšotas un uzpildītas neaprakstāmā ātrumā. Nācās tikai samaksāt 5 eiro kā depozītu par krūzi, kuru pēc tam varēja atdot atpakaļ vai arī paturēt kā suvenīru. Mūsējās atceļojušas līdz Jaunzēlandei un katru rītu priecē ar kafiju. Pēc vakariņām galdi un krēsli tika nobīdīti malā un uz skatuves kāpa kāda vietējā grupa, biežāk viss noritēja diezgan aktīvos regeja ritmos. Cilvēki bīdījās tuvāk skatuvei un jau pēc mirkļa terase bija pilna ar dejojošiem, smaidīgiem, iedegušiem sērfotājiem.

Brīvdienās varējām izvēlēties, vai doties uz pludmali, vai paņemt busiņu un braukt kaut kur apkārt. Iespējams neticēsiet, bet tā kā pludmali redzējām katru dienu, tad parasti izmantojām iespēju un braucām citur, piemēram, braukāties pa trakajiem Portugāles ceļiem ar longbordiem. Renē mani pat nodrošināja ar aizsargiem, ņemot vērā manu “veiklību” un talantu sevi satraumēt, tas bija diezgan prātīgi. Mūs pašus pārsteidza, cik ļoti Renē mums uzticējās, jo lasot atsauksmes helpx.net šķita, ka būs grūti. Viņš cilvēkus ļoti izvērtē un, ja kāds vai kaut kas nepatīk, tad tas tiekot arī atklāti izrādīts. Iepriekšējie palīgi arī par to brīdināja, tomēr izturot pirmo pārbaudes nedēļu (to tā laikam varētu nosaukt), viņam iepatikāmies un tikām pieņemti kā ģimenes locekļi. Ja izprot cilvēka dabu un pieņem viņu un raksturu, tad, manuprāt, tā nav raķešzinātne saprast un darīt lietas, kā tas šķiet svarīgi kādam citam, īpaši, ja tās lietas ir sīkumi, kuru dēļ nav vērts ietiepties.

Oktobra beigās noslēdzām gan sērfošanas sezonu, gan savas 3 nedēļas Portugālē. Aizvadījām pēdējos viesus, nojaucām pludmales māju, salikām visus sērfa dēļus, nojaucām kempinga ballīšu telti. Pēdējās dienās viss šķita tik tukšs un kluss, tik nepierasts, ja neskaita tos trīs dauzoņas, kas vienmēr skraidīja apkārt pliki, kā tikko no džungļiem izlīduši maugļi. Šķiet, ka tiem bērniem asiņu vietā ritēja kāds spēcīgs enerģijas dzēriens.

Beigās mums tika piedāvāts atgriezties nākamajā sezonā un strādāt algotu darbu, kā sērfa skolas menedžeriem, rūpēties par visu un vadīt. Ja šīs būtu plānotā ceļojuma beigas, noteikti piekristu, bet bijām tikai sava ceļa un brīvības apjausmas sākumā.

Vai mēs iemācījāmies sērfot? Jā! Savā 3. dienā jau bijām ārā okeānā zaļajos viļņos. Lai gan ar mīksto dēli, tomēr tajā dienā bija paši perfektākie viļņi kādus jebkad esmu redzējusi, patiesi lieli, nāca skaistās līnijās, ar lēniem, gludiem kritumiem. Pasaka! Nākamajā nedēļā pārgājām uz cietajiem un krietni īsākajiem dēļiem. Jāteic, ka pamati mums ir ielikti "pamatīgi" un Jaunzēlandē tagad esam gatavi savu dēļu iegādei, lai “triektu” riņķī pa pludmalēm un baudītu dzīvi!

Bildes skatāmas blogā http://www.pasaulespiedzivojums.lv/portugalehelpx/