Kā es braucu uz Carnikavu jūru lūkoties
|
Mairita Vimba
|
Manā freelancera dzīvē kā parasti ir savi kāpumi un kritumi - beidzās kārtējais projekts; pirmās dienas biju bezgala laimīga par atpūtu un privātās dzīves atjaunošanos un tad sākās.. raizes par to, vai drīz jau būs nākamais darbs. Tomēr šoreiz pozitīvo emociju uzkrājums bija gana liels un tas deva spēku neieslīgt negatīvajā noskaņojumā.. Tā kā man ļoti patīk ceļot, fotografēt un būt kustībā, tad nolēmu kaut kur aizbraukt.
Iepriekšējā reizē ar lielu pompu noīrēju mašīnu, aizbraucu uz divām dienām uz Gaujienas apkaimi pafotografēt dabu un atgriezos ar tikai dažām labām fotogrāfijām, tāpēc šoreiz nolēmu pielietot pieticīgāku stratēģiju un aizbraukt uz kādu no tuvējām jūras pludmalēm. Tā kā pēdējā laikā mani bieži sākusi mocīt jūras slimība, tāpēc tipiskais brauciens ar 3. autobusu uz burvīgo Bolderājas pludmali vairs nekādu baudu nesniedz.. Tad nu vajadzības spiesta atcerējos, ka pirms daudziem gadiem biju sajūsmā par Gaujas krastmalu Carnikavā. Lai tad nu tā arī būtu!
Sev par pārsteigumu pamodos modinātāja uzliktajā laikā - 6:30. Atzīšos, ka vienīgais, kas mani motivēja, ir fakts, ka no rītiem ir labāka gaisma fotografēšanai. Veiksmīgi noķēru vilcienu, nenogulēju pareizo pieturu un pareizi izkāpu pieturā „Gauja”, kas ir tieši aiz pieturas Carnikava.
Pēc nelielas klaiņošanas cauri vasarnīcu rajonam, sapratu, ka caur turieni neved īsākais ceļš uz Gauju un nolēmu, ka iešu tomēr caur mežu, gar Garezeriem uz jūru. Tā kā nepazīstamā vieta pārsteidza ar saviem izmēriem un to, ka nav nemaz tik viegli noorientēties, tad nu visu laiku sekoju līdzi Google Maps, kur atrodos.. Izrādījās, ka pat mazākie meža ceļi ir atzīmēti kā mistiskas ielas un tas palīdzēja ļoti viegli saprast, kur atrodos. Tā nu jau pēc īsa brīža devos, kur acis rāda. Un mani visvairāk vilka pie Garezeru pusi. Krietnu brīdi gāju gar Garezeru dienvidu pusi un nemitīgi jūsmoju, ka esmu atradusi fantastiski skaistu vietu! Prātā kalu plānus, ka šeit jāatved draugus. Turklāt visu gājiena laiku nesatiku pilnīgi nevienu cilvēku, tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju tūrisma zīmīti un sapratu, ka šis ir dabas parks (Piejūras dabas parks). Visas manas ilūzijas, ka es pirmā esmu atklājusi šo skaisto vietu zibenīgi izčākstēja!
Gar trešo ezeru neapgāju, jo ezera dienvidu puse ir zemāka kā ziemeļu un līdz ar to arī nedaudz slapja, turklāt gar trešo ezeru izskatījās esam lieli brikšņi.. Apgriezos riņķī un nolēmu iet atpakaļ gar jūru, bet tā kā mežs bija apburoši skaists, tad visu ceļu atpakaļ nogāju pa mežu, pat neaizejot līdz jūrai.
Pēc 4 stundu pārgājiena jutos jau sagurusi (lai arī lēna un ar fotografēšanas pauzēm), tomēr ziņkārība redzēt Gaujas ieteku jūrā ņēma virsroku. Un labi, ka tā, jo tas bija apburoši skaisti.. visi tie pludmalē izskalotie koki, bezgala gaišās smiltis un pat ledainais vējš šai vietai piedeva īpašu šarmu. Arī pats gājiens gar Gauju bija skaists, tomēr atmiņās palikušās vietas tā arī neizdevās atrast.. mistka!? Atpakaļ devos pa taisno, caur mežu, un tad pa Garezeru ielu uz staciju.
Kas man lieliski noderēja šajā pārgājienā?
Telefons ar interneta pieslēgumu un Google Maps. Sportiska jaka ar kapuci un vēja bikses. 1 l termoss ar siltu dzērienu un pusdienas.
p.s. kopumā nogāju 11 km un ar fotopauzēm man tas aizņēma 5 stundas.
