Tāpat vien par laimi!(Karaļavoti un Pokaiņi (04.03.2006.))

  • 6 min lasīšanai
...man likās tā, ka mēs visi kaut ko gaidām - esam gatavi un gaidām, mums gribas, lai mūs uz kaut ko aicina... Nav man šoreiz nekādu citu gudru vārdu, kurus nocitēt, tikai manējie. Un nebūs arī nekādu “faktu”, “ziņu”, “informācijas”, jo es pat nezinu, kur es īsti biju un kas ar mums katru notika – izrādās, tāāādi notikumi ir risinājušies bez manis: Pokaiņu gariņš iekārojis mašīnas atslēgas, ūdens meitas metušas acis uz mūsu brašāko puisi, rīkstītes virpuļojušas un dancinājušas to turētājus visai negaidītās grīstēs, bet Lidija esot pateikusi tādus vārdus, kurus es noteikti būtu gandarīta dzirdēt. Bet neskatoties uz to, viss mans stāsts būs balta patiesība un pietiekami īss, lai dotu vietu citām baltām patiesībām (vissirsnīgākais smaids tiem, kas arī atrakstīs Rihardam savus stāstus). Nu tā, galma hronista pienākumus esmu nometusi un brīva savās izpausmēs. Šodien fonā skanēja laikam taču radio Naba, un kāds runāja par laimi. Nav tai laimei nekāda ķīmiska formula pamatā, nedz arī šokolāde, nedz antidepresanti.. laimes pamatā ir ekstāzes stāvoklis, ko cilvēks izjūt rotaļīgu un radošu darbību laikā, tāpat arī reliģisku izjūtu vadīts. Tādā izpratnē vismaz mēs pieci laimīgi bijām jau no paša sākuma. Visas dienas veiksmes pamatā bija himna, kurā vienojāmies jau pirmajās ceļa verstīs, apcerēdami iespējamās grūtības un varbūtējos laikapstākļus: “Kad mūs kājas nēsāt stās, Jūgsim Ursi kamanās” Izrādījās, ka vienīgā dienas neveiksme bija tā, ka Ursis bija atstāts mājās! Nu ko, nav jābrīnās par to, ka nebija, kas uzpasē garus… Toties to kļūdīšanos “pareizā” ceļa izvēlē es nu gan neuzskatīju par neveiksmi vai “zaudētu laiku”, mums likās pietiekami nozīmīga tā tikšanās ar brīnumainu un laikam jau šogad nokaltušu (un tātad pēdējo reizi skatītu) zarotu vecu priedi ceļa malā. Bet meklējām mēs ceļu gar ozolu ar “deviņām(i) pazarītēm”, kuram Solvitas dziesmā ļauts žāvēt svārkus, kas mazgāti deviņu avotu upītē !!! Nu kāpēc visi skaistākie koki aug ceļa maliņā !!! Nē, nu ir jau arī lauka vidū skaistuļi atstāti, bet tik maz… Toties pie šī ozola mēs labi tiekam klāt… un iekšā arī, diemžēl. Skaistajam varenajam stumbram, kura apkārtmērs ir divu Lielvārdes jostu un vēl braša zēna roku skāviena garumā, ir dobs un izdedzis viducis. Bet tie zari… un gaišais repuļainais mizas raksts… Gribētos ko vairāk uzzināt. Zem tādiem ozoliem krīvi glabāti… Par kokiem runājot. Mēs bijām vietā, kurā izteiktās vēlēšanās vēlāk piepildās. Tas ir kaut kur Pokaiņos. Un tagad man ir skaidrs, kāpēc piepildās arī tās vēlmes, ko mēs sakām ne tikai sev, ne tikai apkārtējiem, bet arī pasaulei. Jo tās dzird koki. <b>Ivara Vīka skanošie koki. </b> Nu tā kā tukšas caurules esot gan ziemā, gan vasarā. Tie ir kā telefona stabi tiešajam vadam ar Dievu un pasauli, un mēs tiem pieplakām ar ausīm un klaudzinājām.. hi, telefonisti zaros sēž (smaids līdz ausīm)… un ja vēl tajā skanošajā kaltu dzenis !!! Atceros, kā Rīgā vientuļš centīgs dzenis dimdināja pa laternas stabu, laikam pats būdams tik ļoti lepns par šo izrādi “liela brēka, maza vilna”. Bet te Pokaiņos vienu ķirmju saēstu bērzu visai ražīgi bija nomizojusi dzilna. Tā teica Aina un es viņai ticu. Arī par to liepu kalnu, kas ir blakus Dievu gultai. Kas te darās ziedu laikā!!! Nav brīnums, ka mīlošam pārim te pie akmens atrisinās arī ceļš pie vissvētākās vēlēšanās piepildījuma. Bet ja par putniem un par faunu vispār (vismaz par tiem meža dzīvniekiem, kas ganās skatienam redzamajās ārēs, skrien pāri ceļam un atstāj pēdas mežā un pie svētavotiem), tad Latvijā ar to ir viss kārtībā. Pat neraugoties uz mūsu visai trūcīgajām zināšanām. Mēs zinājām, ka vārnas uz aukstu laiku sēž koku galotnēs. Vārnas tiešām sēdēja kokos. Žagatas sēdēja vados un ābelēs un nekādi ne bērzos, kas taču tām tik ļoti palīdzētu nomaskēt svinīgo svētku tērpu. Dadzīšu bars gan nekautrējās no savām spilgtajām krāsām, draiski uzspurdza, parādījās un pazuda. Sīļi atklājās, cienīgi nosēžoties zarā, bet tos, kas tur gaisā planēja, mēs bijām gatavi dēvēt par albatrosiem pat tikai aiz cieņas pret putniem vien, jo pazīt jau nepazinām. Nopietni runājot, es vēl aizvien atceros Latgales kraukļus.. es tos atcerējos brīdi, kad pie izsīkušā avotiņa virs Pokaiņu meža lielus lokus meta divi putni, kas gaisā ķērcot sarunājās.. vai varbūt mums ko stāstīja. Dainis toreiz kraukļus pazina.. kāpēc es to no viņa neiemācījos.. jāizlasa nupat nopirktā Ivara Vīka “Sarunas ar putniem un kokiem”, varbūt putniem šī saruna te mežā turpinās? Redz kā solīts makā nekrīt, un es esmu aizrunājusies, nespēdama iesākt par to.. Brauciena tēma bija ūdeņi un to dziednieciskās īpašības, un ar mums visu dienu bija Dziedniece. Lidija par avotiem zina daudz un sen, apbrīnojami, cik daudz viņa par tiem zina un dalās ar mums. Tikai man atkal vējš galvā, bet varbūt dzīve vēl nav piespiedusi. Lidija saka, Dainis saka, Indulis saka – nemaz daudz nevajagot – pa malciņam, pa mutītei un skat, ne tikai veselībā, bet arī acu gaišumā un gudrībā pieņemsies. Bet pagaidām man no Lidijas stāstiem visvairāk acis iedegas tad, kad viņas vērīgais skatiens sadzirdējis manu kluso jautājumu par seno latviešu upurēšanas tradīcijām, un atbildei seko to lauku ražojumu klāsts, ko viņi nesa Mārai pie akmens, zemes auglību izlūdzoties.. vai tad, kad viņa pie Pokaiņu ugunskura pati gandrīz murrāja vien, ar lepnumu un apbrīnu par savu slaveno asistenti – kaķenīti stāstot. To nemaz nedrīkst pārstāstīt, tas jāklausās no viņas pašas, un es ļoti ceru, ka tie nav tikai vārdi un viņa patiešām uzrakstīs mums tādu rakstu. Pa ceļam mēs runājām par putnu gripu un varbūt tas bija gribēts aklums, kas noliedz iespējamo postu, kas netic, ka mūsu dvēseles ilgām tik radniecīgie putni spētu nest nāvi. Lidija nebaidās skatīties cauri ilūzijām, ka mēs šajā pasaulē spētu paglābties vien ar to, ka pacenstos būt garīgi tīri un labi. Bez tam, viņa jūt sevī augam lielāku spēku dziedināt (nu kur vēl vairāk varētu, ja tā jau divās maiņās…), varbūt tiešām gaidāmi pārbaudījumi.. Nu kas tas ir, ka cilvēki pēdējā laikā atzīstas redzam “robežšķirtni” un jūtas kā “visai straujā tecējumā, spēcīgā straumē, kas nemitīgi rauj uz priekšu” ! Es pati pēdējā gada laikā jūtos kā atmodusies no miega un līdz ar e-mistēriju manā dzīvē ir ienācis kas līdz šim nebijis. Vai tā ir prakse? No dzīves vērošanas un dzīvošanu? Es negribu teikt, ka tā būtu garīgā atmoda, tāds pats neticīgais vien esmu. Bet es pieklustu un uzsūcu savu ceļabiedru izjūtas, kad viņu dvēseles atveras. Mēs bijām laikam taču 22. Un laiks bija mazs. Man bija par maz vien nejaušu smaidu un acu skatienu, pāris aprautu frāžu. Katrs no viņiem man liekas kā apsolījums kam interesantam un jaunam. Pārāk nedroši mēs bijām, sākumā priekšā stādoties (hi, varbūt pārāk neaktīvi, jo kuluāru sarunās parasto izzinošo darbību tikai pašā vieglākajā formā ieskicējām) un tāpēc kāri tvērām viens otru aplī pie vēlmju akmeņiem pašā spēcīgākajā Pokaiņu vietā. Mēs ar dēlu vēlāk bijām vienisprātis, ka nu jau ir nepieciešams kas aktīvs, vienojošs, kur katram ir lielāka loma, lai atvērtos un izpaustos. Vai tas ir vakars pie ugunskura? talka? kopīgs ceļš? svētbrīdis? Man dienas kulminācija tīri savu fizisko iespēju pārbaudes prieka reibonī un negaidītas apvāršņa atklāsmes ziņā, bija uzkāpšana pa lielāko stāvumu un tieša atrašanās kailajā Incēna kalnā, kur enerģijas cilpā Iņ enerģija ieiet zemē. Bet tā enerģija, ko dod pleca sajūta un kopīga dziesma, soļiem apļojot ap zemes spēka akmeņiem… ai, es nezinu, vai tā ir enerģija. Bet tas ir tuvāk kādu vēlmju piepildījumam. Man likās tā, ka mēs visi kaut ko gaidām - esam gatavi un gaidām, mums gribas, lai mūs uz kaut ko aicina. Aina bija tā, kas ar savu īso stāstījumu šo sajūtu ievadīja un mēs visi aplī izteicām savu vēlēšanos. Un es atkal nopriecājos par jaunām sejām mūsu pulciņā. Lai nu kā iepazīstoties tika jokots par Daiņa harēmu un Riharda harēmu, Ainu kā iepazīšanās “ciltsmāti” un arī Laimu no savas puses.. bet abas Ievas Daini tiešām ir iedrošinājušas un man par to vislielākais prieks. Es nezinu par pārējiem, bet mēs mašīnā atzināmies, ka neesam nekādi dziedātāji, bet esam vienisprātis - ja cilvēks dzied, tad ar viņu ir viss kārtībā. Atvadoties mēs nostājāmies aplī trešo reizi un tad mana cieņa pret Ievām pārvērtās jau brīnumu gaidās. Viņas laikam zina un ir dziedājušas rituālus dabā, ne tikai Dziesmu svētkos. Tas tecējums, kas rauj straumē uz priekšu, ir šis vilinājums, kas parādās arvien biežāk – gan šeit e-mistērijas un e-mistikas raksti, gan Tukuma gadagrāmata par Solvitu Krišmani un vasaras saulgriežu rituāliem, gan mašīnā skanošais meža meitas Solvitas Lodiņas-Šķēles stāsts par to, kā apjaust sevi un pasauli, gan Aivara Zariņa spēles un dziesmas izraisītās sajūtas tik neizmirstamajā brīdī pie Edmunda Tukiša, gan Lindas Stāsts par pazaudētajām dziesmām – par to, kā Andris Mičulis var dziedāt savas dziesmas tikai tādas, kādas tās ir atnākušas, gan arī Andra Anša Špata reibinošie stāsti par dziesmu varu (un arī dzirdētais apstiprinājums – jā, balss viņam varena!) – tas viss rada bijību pret cilvēkiem, kam augstāko spēku godināšana ir tik dabiska lietu kārtība, kas stiprina pasauli un satur to kopā. Tā ir šīs laimes sajūtas – ekstāzes stāvokļa – varavīksnes loka - svinīgi nopietnā krāsa. Laikam tajās gaidās mēs visi bijām Pokaiņos satikušies.. un ir tāda pārliecība, ka tas ir tikai sākums. Liels paldies tiem, kas šo uguni uzturēja – Ainai un Imantam - un no sirds gribas ticēt, ka mēs arī piemetām tur savu pagalīti un atradīsim to vēl degam arī nākamreiz. Kad Ainas vārdiem runājot - “gan jau būs mājiens no Augšas caur Riharda sirdi līdz mums”. Autors: Zaiga


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais