Parīze 4,5 dienās
|
Guna Miķelsone
|
Tā kā doma par braucienu uz Parīzi ,,brieda’’ jau pus gadu iepriekš, tad nerakstīšu gari par sagatavošanās darbiem.
21.04. 2014. Diena pirmā. Esam gaisā. Jau agri no rīta ierodamies abas ar savu visu laiku labāko skolas biedreni no Liepājas ,,mākslenes’’ – Maritu. Cilvēku lidostā maz. Pamazām iepazīstamies ar izvietojumu un situāciju. Nododam ,,kopējo’’ bagāžas čemodānu, un dodamies iečekoties lidmašīnā. Pēc 2h45min lidojuma nosēžamies CDG lidostā – Parīzē. Nopērkam katra pa komplektam satiksmes biļešu – 2 RER pa 10 euro katru, un 10paku metro pa 15 euro. Diezgan viegli atrodam savu bagāžs izsniegšanas vietu, gan RER staciju, gan vajadzīgo metro, gan mūsu fantastisko caur AIRBNB noīrēto dzīvoklīti.
Dzīvokļa saimniece Juliette mūs sagaida, izrāda telpas, izskaidro drošības noteikumus un atstāj mūs ar atslēgām uz nolīgtajām 4 dienām.Ddzīvoklītis mazs , bet mājīgs. Viss kam bija jāfunkcionē, funkcionēja - vanna maziņa, kā sēdvanna, bet izmantojām kā duškabīni. Tualete, izlietne , virtuve ar elektrisko plītiņu , mikreni, kafijas kannu, tosteri, ledusskapi. Saimniece pati dzīvo 15 min gājienā, kopā ar savu puisi, un dzīvoklī viesu uzturēšanās laikā neuzturas. Man kā ,,māksliniecei'' ļoti patika dzīvokļa dziainiskais noformējums. Viss ļoti pārdomāts , saskaņots , nepārbāzts. Pie kam zinot, ka Parīzē ir daudz ,,stūra'' mājas kam stūri veido trijstūrus, tad šis dzīvoklis bija šādā stūrī, kas jau pats par sevi bija interesanti. Iela klusa, kaimiņi nebija ne manāmi, ne dzirdami, ja neskaita, ka pēdējā rītā blakus dzīvoklis izlika pie misenēm vecu matraci 5 no rīta
Ar gulēšanu sanāca jocīgi - tur oficiāli bija plānota un saklāta viena divvietīga gulta ar vienu dubulto segu, bet lai būtu īsti Parīzes stilā gulta telpas taupības nolūkos piekārta pusstāvā pie griestiem. Jākāpj pa pieliekamām kāpnītēm. Otrā istabā bija dīvāniņš kas gulēšanai bija par īsu, bet bija izvelkams ,kaut kādā dīvainā veidā - laikam prasijās virsmatracis, jo sēdekļa daļa izvilkās bet pamatne uz kuras bija sēdeklis bija cieta. Dzīvokļa saimniece gan teica ka nav ko kautrēties , lai guļam abas augšā, bet man bija reālas bailes, kad es ar saviem 100+ kg tur uzrāpšos, mēs nolidosim lejā abas . Kad saimniece bija aizgājusi, atradām skapī vēl vienu segu, un atļāvāmies uz savu roku gulāt katra savā istabā , katra savā guļamajā, bet domāju , ja ir problēmas ar gulēšanu augšējā gultā, iespējams ka varētu arī vienoties ka var izmantot abus guļamos.
Kad nu bijām iekārtojušās un paēdušas pašu pagatavotas pusdienas, devāmies tuvākās apkārtnes izpētē. Lejā pa savu ieliņu līdz krustojumam. Pa ceļam jau mani pārsteidz skaistās rozā kastaņas un daudzie motocikli, kas ,,noparkoti'' katrā iespējamā brīvajā vietā. Tad pa kreisi pa Rue de Bois līdz Fētes laukumam, tad nedaudz pa labi pa Rue de Crimēe un sasniedzam vienus no ieejas vārtiem Parc de Buttes Chaumont.
http://en.wikipedia.org/wiki/Parc_des_Buttes_Chaumont
Parks tiešām atbilst aprakstam – viss zied, koki, vasaras puķu dobes, kurās it kā nevērīgi sastādītas dažādas puķes veidojot skaistus krāsainus laukumus. Cilvēki atpūšas zālienos ar bērniem un suņiem. Apejam apkārt parkam, pārejam tiltiņam, uzkāpjam templī. No tempļa ieraugām Balto Sirds bazilika siluetu, un liekas ka tas nemaz nav tālu.
Tālāk pēc parka apmeklējuma dodamies meklēt kafeinīcu uz Boulvared de Bellevile , bet tā kā nosaukums ir palicis dzīvoklī uz kartes malas, tad paļaujamies uz redzes atmiņu. Ejot pa mazajām ieliņām , lai vistaisnāk izietu uz Rue de Bellevile uzduramies Rue de Gal un tālāk Rue de Rampal. Tās ir vienas no daudzajām Parīzes ieliņām kas reljefa dēļ vienā galā beidzas ar kāpnēm un ar transportu nav caurbraucamas. Kartē šādas ieliņas ir iekrāsortas zilas. Kad izejam uz Rue de Bellevile secinu ,ka šis laikam ir tas izslavētais ķīniešu kvartāls. Viena ķīniešu bodīte pie otras, tējnīcas un ēstuves un atkal bodītes. Veikaliņu īpašnieku stāv pie veikaliņu durvīm un vēro kustību uz ielas , un rosīgo preču piegādi no busiņiem , kas visi kā vienas sugas brāļi izrotāti ar dažādiem grafiti. Tik pat kā neredzam ,,baltos ‘’ cilvēkus un sajūta ir ka esam nokļuvušas nevietā. Kad tiekam līdz krustojumam Belleviles ielai un bulvārim , nogriežamies pa kreisi, lai turpinātu meklēt kafeinīcu. Redzam vairākas ēstuves, bet nekas īpaši neliecina par klasisku franču virtuvi, un tā nu neko neatradušas iegriežamies vienā pārtikas lielveikalā, nopērkam augļus , vīnu, sieru, arstas begates, slaveno franču sviestu un dodamies atpakaļ. Lai nebūtu jāburzās atkal gar ķīniešu burzmu, ejam pa paralēlo ielu uz augšu, un atrodam pavisam citu pasauli, ēbreji, sinagoga un nelielais Parc de Belleville. Bet tā kā tuvojas jau vakars un pie parka tusējas bariņš āfrikāņu izcelsmes jauniešu, nolemjam griezties uz apzīvotāku rajonu un atkal izejam uz Belleviles ielu, kas tagad pievakarē ir palikusi klusa, pustukša un patīkama. Pretī metro stacijai Jordain ieraugām skaistu baznīcu ielas pretējā pusē, un turpinām ceļu uz dzīvokli. Ir vakars , ir nogurušas kājas un pirmā diena ir beigusies.
Otrā diena. Plānā Monmartra un Sirds Bazilika. Ar metro aizbraucam līdz Anvers stacijai. Ātri atrodam galveno ceļu uz Sirds Baziliku, kas ved cauri suvenīru veikaliņu rindai. Par cik man ir uzdevums atrast meitai auskariņus ar Eifelīšiem, un pašai nodoms sev par piemiņu iegādāties karotīti ar Parīzes simboliku, iegriežamies pāris veikaliņos , līdz katra atrodam meklēto. Tālāk nolemjam , ka netērēsim veselu metro biļeti par pacēlāju, un drosmīgi dodamies ar kājām augšup pa lēzeno kalnu, kas pamazām paliek aizvien stāvāks. Kāpnēs mūs jau ,,draudzīgi’’ sagaida ,,draudzības saitīšu’’tirgotāji – bariņš melnādainu puišu, no kuriem veikli atbrīvojamies un dodamies tālāk. Ieejam Sirds bazilikā, aizlūdzu par saviem tuvajiem, noziedoju 2 euro par pašu mazāko svecīti, un klusi apstaigājam apkārt baznīcai. Tā kā nezinu, kur ir uzeja tornī, ceru to ieraudzīt iekšpusē. Taču izrādās, ka ieeja ir pa kreisi no galvenās ieejas. Nedaudz pakāpienu uz leju, un informācija- ja nevēlaties stāvēt rindā variet biļetes nopirkt biļešu automātā. Tā arī izdarām – biļetes cena 8 euro pieaugušajam. Tad sāks kāpiens uz augšu par šaurām spirālveida kāpnēm. Kāpju, kāpju, brīžiem apsēžos atvilkt elpu un kāpju atkal. Labi ka vēl rīts , maz cilvēku un es neaizturu satksmi. Kad tiekam līdz jumta līmenim varam pavērties apkārt, ir jau saskatāma Parīzes panorāma, bet kāpiens vēl turpinās. Beidzot esam uzkāpušas pašā augšā. Tur jau ir saradušies daži tūristi arī pirms mums. Palūdzam kādam ģimenes tēvam, kas ar pakuplu ģimeni arī uzkāpis lai mūs nobildē. Uz atvadām pajautāju, no kurienes viņi – no Slovākijas, un mēs , no Latvijas – jā skaista, esam bijuši. Patīkami dzirdēt. Lejā kāpt jau vieglāk.
Kad esam nokāpušas ieraugām tūristu vilcieniņu, Pavadonis skaļi aicina braucējus un vairākkārt piemin Pigale. Bija jau cerība ka vismaz lejā viņš mūs novedīs. Jā jā , viņš attrauc, novedīs uz Pigale. Samaksājam 6 euro par braucienu, un sākam līku loču braukt lejā no Monmartras. Mūs izved gar mākslinieku laukumu, kur jau agrā stundā tiek naski zīmēti garāmejošo tūristu portereti. Tālāk ceļš ved gar slavenajiem vīna dārziem un Au Lapin Agile ,,veiklais trusis’’ slavenajam naktsklubam. Tālāk līku loču ap Pigale laukumu, bet tā kā neviens ārā nekāpj, saprotam , ka jābrauc tālāk. Tad mūs noved gar Mulenrūžu, sex shopiem , Monmartras kapiem, un atpakaļ augšā pie Sirds bazilika. Nu neko jākāpj būs vien lejā ar kājām. Kāpjot pa kāpnēm ieraugām ko neredzētu. Ielu muzikanti diezgan parasta lieta, bet ka arfu, un vīrietis klasiskā franču beretītē. Tas nu bija kaut kas vienreizējs. Nokāpušas pa kāpnītēm izlemjam atjaunot spēkus ar līdzpaņemtajām maizītēm un varam pilnā mērā ievērtēt pīnīšu tirgotāju aktivitātes darbībā. Nu jau cilvēki ir saradušies daudz. Jaunie puiši nekaunīgi ķeras pie rokām sievietēm un bērniem, piedāvājot savu preci, un ir vēl kāds naivais kas šim biznesam ļaujas. Arī suvenīru ieliņa jau ir pilnum pilna ar cilvēkiem , un mēs izlemjam, ka apiesim šo burzmu pa mierīgākām blakus ieliņām virzienā uz centru. Tā nu līku loču esam nonākušas uz mazās rue Gerando. Atrodam mazu kafeinīcu kau vēl mazāka kafijas tasīte maksā 2 euro, bet garda gan. Te nu mana draudzene iemāca man pielietot dzīvē frāzi, kas skan gandrīz kā krievu valodā, ja teiktu – šausmas mēs – U že svi / où je suis/– kas nozīmējot kur es esmu. Par cik nevaram nekur ieraudzīt ielas nosaukumu, tūlīt šo frāzi izmēģinam uz oficiantu. Tas darbojas. Atrašanās vieta ir noskaidrota un varam doties tālāk. Seko rue Roudier un uz priekšu uz priekšu kamēr attopamies ka esam uz Bulevard des Capucines, bulevard des Italiens. Pirms tam vēl pa ceļam nejauši atrodam interneta ofisu, kur mums veiksmīgi izdodas iecekoties un izprintēt biļetes atpakaļ lidojumam. Un vēl uzdūrāmies vienai mazai ieliņai tajā rajonā , kas būtu kā leiputrija marku krājējiem. Visa ieliņa kā nosēta ar veikaliņiem kur markas, attiecīga optika, lupas un citas sīkas antikvāras lietas. Žēl ka nepiefiksēju nosaukumu. Tā nu stāvot laukumā , kur metro pietura Richelje Drout, tālumā ieraugu obelisku Republikas laukumā. Taču nolemjam iet pa Bulevard des Capucines. Ejam līdz sasniedzam Operu. Ap skaisto operas ēku pilns ar tūristu autobusiem, tāpēc nolemjam apiet ēkai apkārt, tuvāk neiedziļinoties. Tālāk nolemjam doties uz Luvru. Es vēl pajokoju, ka Eifelim mēs tuvojamies ,,kā puisis jaunavai, ar katru dienu tuvāk, un tuvāk’’. Izvēlamies no Operas rue de l’opera un nokļūstam tieši pie Luvras. Mēģinām atrast ceļvežos minēto biļešu automātu no 99Rue de Rivoli. Ieeju atrodam, bet biļešu automātus nē. Nokļustam apakšstāvā kur plaši iekārtota ,,tirdzniecības izstāde’’ ar pasaulē atpazīstamiem somiņu , pulksteņu, rotu un aksesuāru brendiem.
Tad uzzinām , ka otrdienās muzejs ir slēgts un izlemjam, ka vajadzētu vēl ko apskatīt. Pārejam pāri Sēnai. Līdz Sitē salai izskatās patālu. Mums ir iebeidzies ūdens un tāpēc pa ceļam bulanžērijā nopērkam pa kūkai, ūdenspudelītei, un lai zinātu, kā tas brīnums garšo – vienu rozā makarūni. Kad esam to apguvušas dodamies tālāk pa paralēlo ielu krastam Boulevard saint Germain. Nokļūstam pie St Germain baznīcas, kurai blakus jauks parciņš – ar bērnu rotaļu laukumu. Nolemjam pasēdēt , apēst savas sviestmaizes, padzerties un izlemt , ko darīt. Bet ir jau vēls, kājas nogurušas, sāk sisināt sīks lietutiņš , un izmantojot to ka tur pat blakus ir metro ar tādu pašu nosaukumu, dodamies uz naktsmājām. Vakariņās siers, vīns augļi un otrā diena ir beigusies.
Trešā diena. Kaut no rīta skaidri saprotu, kur es vakar kāpu, jo kājas par to atgādina ir skaidrs plans. Braucam iekarot Luvru. Paēdam brokastis un dodamies ceļā. Izkāpjam pieturā Hotel de ville, ar domu, ka paiesimies gabaliņu no pieturas ar kājām. Pirmais ko ieraugām – Svētā Žaka tornis /tour St-Jackues/ Tas lieliski izskatās rīta saules staros, kas spiežas cauri torņa logiem. Pirmajā brīdī liaekas, ka torņa augšējā daļa ir apdrupusi, un tikai rūpīgāk ieskatotis ir saskatāmas dažādas figūras.
Dodamies tālāk tā pat kā iepriekšējā dienā, un atkal nevaram atrast biļešu automātus. Apskatāmies pagalmā bezgalīgo rindu, un nolemjam , ka šoreiz atturēsimies jau labi sakarsušajā saules svelmē tur stāvēt. Tā nu nonākam pie plāna B – manis īpaši iecerētā gājiena uz Orsē muzeju. Tur rinda mazāka, un tā pati paslēpusies muzeja ēnā. Stāvot rindā mūs izklaidē stīgu kvartets. Un tikmēr jau esam pie kasēm. Biļetes maksā 12 euro, ja apmeklē patstāvīgo ekspozīciju. Tā nu Vincentam van Gogam jāpaliek bez mūsu īpašās uzmaņības. Izstaigājam ekspozīciju, un atmiņā ataust mākslas skolas laikā mācītais par redzamajiem autoriem. Beidzot nokļūtam zālē nr 11. Ilgi kārotā ,,Vistlera māte’’ Kaut arī muzejā fotografēt nav atļauts, bet liela daļa skatītāju to dara pat nekautrēdamies, mana izvēle paliek klusiņam dabūt miglas bildi ar Vistlera māti, jo man tā liekas daudz pemērotāka nekā Mona Liza. Vēl lielāks ir mans prieks , kas grāmatu veikaliņā pie muzeja izdodas iegādāties arī mazu atklātnīti ar šo reprodukciju.
Tā nu varam doties tālāk. Līdz Eifelim joprojām liekas par tālu. Ir neliels nogurums, esam iegājušas nedaudz tālāk no krasta , bet par cik neredzam nevienu zaļu stūrīti, apsēžamies tur pat ielas malā uz soliņa, drusku uzkožam un dodamies tālāk – iznākot pie Konkordojas tilta. Pārejam pāri, apskatamies grezno Konkordijas laukumu un izlemjam vēl drusku paieties gar krastu uz priekšu. Nonākam līdz Aleksandra III tiltam. Vajadzētu atrast internet kafeinīcu, bet skaidrs ka krastmalā to neatrast. Tāpēc dodamies dzļāk pilsētā – Nonākam pie Grand Palais un Petit Palais. Apskatām ēkas, pasēžam , izpētam karti un saprotam , ka vajadzētu braukt uz savu nomali, meklēt internet. Tātad jāpaiet vēl gabaliņš uz priekšu , līdz metro. Un tā nu esam nonākušas pie Elizejas laukiem. Skats pa kreisi – tālumā var redzēt Triumfa arku , u Marita saka, neizskatās nemaz tik tālu. Es tā nosmīkņāju, zinu , ka izskatās tuvāk, nekā ir. Nu ko , ja jau nav tālu, tad ejam. Un mēs ejam un ejam. Un atkal skaistās , it kā pavirši sastādītās puķes dobēs veido skaistus un vienreizējus rakstus. Un beidzot Triumfa ark air klāt. Tagad varam droši braukt atpakaļ uz dzīvokli, diezgan jau redzēts un diezgan iets. Nolemjam izkāpt vienu pieturu ātrāk – Place des Fētes. Un tur patiešām apstiprinās Maritas teorija – internets jāmeklē nomalēs. Uzskrienam burtiski virsū. Tad siltas ,,pēcpusdieniņas’’ , neliela atpūta un beidzot izlemjam , ka Eifeli tomēr vajadzētu redzēt, vismaz vakarā kā izgaismo. Sacīts darīts. Spēki ir atgūti un braucam vēl reizi uz centru. Izkāpjam pie Militārās akadēmijas /ecole Militaire/ un dodamies pāri Marsa laukumam. Vakars ir neaudz apmācies. Sīki pilina lietus. Daudz cilvēki iekārtojušies uz pikniku Marsa laukumā , lai sagaidītu Eifeļa apgaismošanu. Mēs lēni dodamies pāri laukaumam , atkal apjūsmoju puķu stādijumus, bet šķiet ka vēl ilgi jāgaida, un nolemjam tikai paskatīties, ck liela ir rinda uz torni. Nu nav liela. Nu labi kad jau tad jau , brauksim augšā, kaut pirms tam runājām ,ka bez tā var iztikt, ja jau no Monmartra pilsēta no augšas ir apskatīta. 15 euro un biļete līdz spicei ir rokā. Kad esam jau tikušas līdz pusei visapkārt nošalc apbrīnas saucieni – tornis tiek izgaismots. Uzbraucam augšā, ir jau nemanot iestājusies tumsa un visa Parīze , gaismās laistoties ir pie mūsu kājām. Mēģinu noturēt kameru, lai kaut nedaudz noķertu šo burvību. No augšas labi redzams kā Šaijo pils priekšā darbojas strūklakas. Kamēr tiekam atpakaļ lejā, Pārejam tiltam strūklakas jau ir beigušas darboties. Veikli šķērsojam pils teritoriju un atrodam metro. Burtiski daās minutes pirms pusnakts atgriežamies dzīvoklītī. Trešās dienas beigas.
Ceturtā diena. Šodien ir plans doties uz La Defensi, nedaudz iepirkties, varbūt tomēr vienu reizi nobaudīt kaut ko no franču pavārmākslas,un tad jau redzēs.
No rīta aizbraucam līdz La Defensei. Bez maz vai sireālas sajūtas. Ne tikai grandiozās modernās celtnes, bet arī dīvainie koki, kas tik pat dīvaini apgriezti, tos gan redzēju vēl šur tur Parīzē. Bet šajā vietā tie rada gandrīz arhitektūras maketa sajūtu, kurā mēs kā kukaiņi pārvietojamies. Biznesa cilvēki uzvalciņos un kostīmiņos dzer rīta kafiju ārpusē pie birojiem. Viss tik grandiozs un milzīgs un mazi cilvēciņi uz tā visa fona. Apstaigājam iepirkšanās centru. Ir daži redzēti un daudzi mazāk redzēti zīmoli. Man īpaši nepatīk staigāt pa veikaliem , tāpēc salīdzinoši ātri izdaru savu izvēli. Bet viens veikaliņš mūsu uzmanību piesaistija īpaši. Nosaukumu neatceros, bet saturs. Dažādas saimniecībā noderīgas lietas ar smieklīgu, kičīgu dizainu. Tik ja tās cenas būtu bijuša draudzīgākas. Tur gribējās apskatīt ik lietiņu. Bet tā arī neko nenopirkām.
Beidzot nolēmām tur pat Defensē paēst pa franciskam. Skatamies Mac Donalds, nu tā nebūs īstā izvēle, tad kaut kāds ķīniešu variants, arī nē, tad vienkārša kūkotava, arī ne. Tad ieraugām augļu bāru, bet redzam ,ka cilvēki ir izvēlējušies arī otros ēdienus. Tā nu izvēlamies šo kafeinīcu. Saņemam ēdienkarti angļu valodā. Tur visādi speciālie piedāvājumi ar saprotamāku un mazāk saprotamu saturu un sastāvdaļām. Izvēlamies augļu kokteili no svaigiem augļiem, otrajā ēdiens kas sastāvēja no bambusa lapā iesautēta vistas galas un dārzeņu strēmelīšu tīteņa + rīsi + svaigie salāti+ supergarda mērcīte, kas visam piedeva īpaši labu garšu, + ūdens + kafija – pa abām kopā 52 euro. Un lai uz atvadm no Parīzes mūs pavisam palutinātu – apkalpoja pie galda puisis , kas izskatijās kā Maikls Džeksons savos labākajos ziedu laikos.
Tā nu jaukā noskaņojumā atgriezāmies dzīvoklī vēl pa ceļam iepirkāmies saldumus un sierus, ko vest u mājām. Atgriezāmies dzīvoklī. Nedaudz atpūtāmies, un tad nolēmām, ka nedrīkstam aizbraukt no Paŗīzes ja nebūsim redzējušas Parīzes Dievmātes Katedrāli. Āvām kājas vēlreiz un devāmies pēdējo reizi uz centru. Site salas metro stacija mūs izveda tieši pretī slavenajai Parīzes žandarmērijai , kas tik bieži tika redzēta Luija De Finessa smieklīgajās komēdijās par Parīzes žandarmiem. Kad nedaudz bijām noorientējušās atradām arī Dievmātes Katedrāli. Tā jau uz vakaru bija slēgta, bet mēs varējām noklausīties pulksteņa zvanus. Apgājām apkārt un iegājām Pāvestam Jānim XXIII veltītajā dārzā. Un atkal jau mīļās , it kā nevērīgi sastādītās puķu dobes,taču šoreiz atbilstīgi vietas nopietnajam raksturam tur vairs nebija jautrais raibums, bet piezemētas tumši sarkanas krāsas puķes kombinētas ar sudrabkrāas augiem. Taču par cik bija jau dāra slēgšanas laiks parka uzraugi ar svlpītēm pievērsdami mūsu uzmanību izvadija apmeklētājus par vienīgajiem vēl vaļā esošajiem vārtiem parka pretējā pusē. Un tīri nejauši atradāmies pretim tiltiņam, uz kura margām mīlētāji pieslēguši atslēdziņas ar iniciāliem. Tikai tās atslēdziņas tik daudz ,ka piestiprinātas ne vairs pie marg;am, bet citas pie citām. Jauks noslēgums mūsu ceļojumam. Noslēgusies ceturtā diena.
Piektās dienas rīts. Pošamies uz lidostu. Sagaidām dzīvokļa saimnieci ,atvadamies, un dodamies nu jaupierastās Telegrāfa metro stacijas virzienā. Visu nakti ir lijis, un arī šis pēdējais rīts ir pienācis galīgi lietains. Gaisā smaržo stīgu rozes un kastaņas. Veiksmīgi ar RER tiekam līdz lidostai. Nedaudz gan saulsina fakts, ka vilciens visus izlaiž priekšpēdējā stacijā, un ir jāpārsēžas uz pretējā peronā pienākušā vilciena. Nākošais kuriozs ir kad nekādi nevaram atrast izeju uz lidostu. Bet arī tas tiek atrisināts. Vēl tāds sīkums kā nodot lielo bagāžu, kurā draudzīgi sarindojušies sieri, un jāiečekojas lidojumam. Tiekam līdz drošības pārbaudei, un manas draudzenes soma tiek pārmeklēta līdz pēdējai vīlei. Pavisam biju aizmirsusi, ka no rīta meklējot lietusmēteli viņa secināja, ka siers tiešām ,,smird'' un labāk to ielikt lielajā bagāžā. Muitas darbiniece atrada maisiņu, kurā bija atlikušie pārtikas produkti, skatijās uz mums un neizpratnē jautāja - kur siers, sieru vest nedrīkst. Mēs paraustijām plecus, siera nav. Tā nu iečekojāmies un pēc tam pa logu vēroju kā mana lielā bagāža ar neatļauto sieru ieceļo lidmšīnas bagāžas tilpnē. Un jau pēc neilga laika atkal pacēlāmies gaisā. Parīzē bija 11.55 , pēc Latvijas laika 12.55, tā nu arī šī pusdiena Parīzē bija beigusies. Bon Vojage!
Pēcgarša. Mana draudzene un ceļabidrene teica apmērm tā - kaut arī visās būvēs ir jaušams monumentālisms , ir apbrīnojami,kā tiek piedomāts un saplānots pie katra sīkuma. Cik apdomāti tiek izmantots katrs zemes stūrītis.
Es pati esmu redzējusi tikai pavisam nelielu pasaules daļu, un no ceļvežiem par apskates objektiem man bija priekšstats, bet kā pārsteigums paliks ieliņas kas beidzas ar kāpnēm, uzkrītoši daudzie divratu braucamrīki, gan moči, gan rolleri, kas nav kā zīmēšanās baikeriem, bet lieliska alternatīva blīvajai apdzīvotībai, kad nav kur novietot auto.
Un visbeidzot tā daudznacionālā publika, kas sastāda Parīzes iedzīvotājus. Cilvēki laipni, izpalīdzīgi, un arī ar to ka manas angļu valodas zināšanas varbūt nav ne tuvu perfektas , lieliski tikām galā arī ar komunikāciju. Nu un puķes un pavasaris tam visam vēl piešķīra īpašu burvību!