Ko Uldis Rudaks neredzēja, jo neaizbrauca uz Berlīni, jeb: „Eu, tie tak ir īstie mat’!!!”

  • 5 min lasīšanai
  • 14 foto
Izskatās, ka viss mūsu ceļojums jau no paša sākuma karājas mata galā – priekš mums negaidīti, agri no rīta Rīgas lidosta ir pilna ar slēpotājiem un dēļotājiem. Spriežam, ko gan viņi darīs ar slēpēm un dēļiem THE CURE koncertā Berlīnē? Dēļ milzīgajām rindām gandrīz nepaspējam iereģistrēties, brīnumainā kārtā tas tomēr izdodas, kādas 17 minūtes pirms lidmašīnas izlidošanas. Berlīne gan ir viena feina pilsēta. Jūt plašumu un vēju. Ielidojam Berlīnē agri no rīta, tā kā ir diezgan auksts sestdienas rīts un visas cafe vēl slēgtas, braukājam šurpu turpu ar tramvaju, lai sasildītos. Beidzot pie nacisma upuru memoriāla atrodam atvērtu kafejnīcu ar jumta terasi, kas saucas „Tropical Beach”, vai kaut kā tamlīdzīgi. Ārā ir pāris grādi virs nulles, un diezcik omulīgi uz jumta terases, spelgonī un vējā, starp stūrī podos novietotajām plastmasas palmām nejūtamies. Par laimi, pirmajā stāvā arī ir galdiņi, kur tik traki nezēģelē un ir nedaudz siltāks. Lieki piebilst, ka esam vienīgie apmeklētāji. Pēc brīža gan ierodas daži skaļi amerikāņu proletariāta pārstāvji uz rīta kafiju un hamburgeriem. Pretējā ielas pusē notiek vērienīgi būvdarbi, un pēc izkārtnes var redzēt, ka būvuzņēmējs ir kāda amerikāņu kompānija. Pafotografējam memoriāla bluķus un dodamies tālāk. Nezinu, kā beidzās stāsts ar skandāla pieskaņu, bet pirms dažiem gadiem dzirdēju, ka konkursā par bluķu antigrafiti pārklājuma izstrādi uzvarējusi tā pati firma, kas II pasaules kara laikā ražoja cianīda gāzi cilvēku indēšanai. Vēljoprojām ir agrs un auksts. Un, protams, ka no sasalšanas ragā mūs izglāba itāļi. Atkal esam vienīgie apmeklētāji nelielā itāļu restorāniņā. Paņemam grappu ar karstu tēju, un ejam sēdēt pie āra galdiņiem vērot Berlīni caur grappas glāzi. Visu laiku labākā, ar izsmalcinātāko aromātu, garšīgākā grappa, kādu jebkad dzīvē esmu dzēris! Laiks ir lēns kā gliemezis un līdz koncertam vēl ilgi jāgaida. Kā Beavis un Butthead klīstam pa Berlīnes ielām bez konkrēta mērķa, pārmijam pāris vārdus ar spāņu tīņiem, kas izskatās, atbraukuši uz Berlīni izālēties un apskatīt muzejus. Diemžēl, vēl ir agrs pavasaris un spāņu tīnes nav tērpušās koši sarkanās minikleitās un vizuļojošās zelta krāsas augstpapēžu kurpēs, bet ar Smirnoff vodkas pudelēm rokassomiņās noteikti. Apskatam Jann Kannapalis instalāciju izstādi - varbūt kaut kāds latvietis vai igaunis? Tad vēl, aiz gara laika, meksikāņu restorānā iestiprinamies ar wurstu un Warsteiner (ne Coronu), un pirms koncerta varam doties mazliet atpūsties uz savu viesnīcu. Ierodoties viesnīcā, nosaucu uzvārdu. Recepcioniste ar klintī cirstu sejas izteiksmi skatās datora ekrānā, un man jau liekas, ka tūlīt sekos: „we have a problem”. Tieši tā arī notiek. Un tiek paziņots, ka viesnīca esot „overbooked”. Izsauc taksi, kas vedīs mūs uz citu viesnīcu Austrumberlīnē, būšot ar skatu uz jūru. Berlīnē jūra? Nu labi, lai tā būtu. Taksists visu ceļu runā pa mobilo ārkārtīgi skaistā un raitā krievu valodā, kur katrs trešais vārds ir ar „x” un „y” un virknējas dažādās trīsstāvīgās kombinācijās. Klārē savam sarunas biedram klausules otrā galā kaut ko par ukraiņu slepeno izlūkdienestu. Mēs paklusējam. Beidzot esam viesnīcā un drošības pēc paprasam recepcijā, kā labāk nokļūt līdz koncertam, kas notiek VELODROMĀ. „Āā, VELODROMS, tā ir tā pati Max Schmelling halle!”. Sakam, ka nevar būt, bet recepcioniste apgalvo:”Jā, jā, es zinu, Max Schmelling halle!”. Ja tā, tad tā. Aizdomīgi, bet izklausās gana pārliecinoši. Ta kā laiks līdz koncertam vēljoprojām gana, pirms iziešanas nokāpjam viesnīcas lobby bārā iedzert pa kādam Jaagermeisteram un paskatīties TV futbola apskatu. Noskatamies, kā garlaicīgākā Bundeslīgas komanda Berlīnes „Herta” neiespējami neinteresantā spēlē ar 2:0 uzvar ....pat vairs neatceros ko... Toties 3. līgas „Fortuna” no Dusseldorfas (70-to un 80-to gadu Bundeslīgas top komanda, joprojām daudziem uzticamiem faniem kulta komanda, neskatoties uz to, ka jau kuro gadu ķepurojas pa reģionālajām līgām) sasit lupatās „Wuppertaler”-vienu no līgas līderiem. Labi atpūtušies, ar metro dodamies ceļā uz koncertu, un pēc mūsu Austrumberlīnes viesnīcas recepcionistes norādēm izkāpjam netālu no Max Schmelling halles. Daudz laika vairs līdz koncerta sākumam nav palicis. Tuvojoties hallei, neredzam nevienu potenciālu koncerta fanu dodamies tās virzienā, kā arī halles tuvumā valda aizdomīgs klusums. Atkal nelāgās nojausmas piepildās - šodien Max Schmelling hallē Katarinas Wittas ledus šovs!!!... Drebulīgā balsī prasam pie halles satiktajiem policistiem ceļu uz VELODROM, izrādās jābrauc vien kādas nieka 12 pieturas ar tramvaju un tad vēl tāds „gabaliņš” ar kājām. Pēc brīža esam tramvajā, un diviem cerīga izskata tipiem, kas tērpušies melnā, prasam, kad jākāpj ārā lai tiktu uz VELODROM. Viņu balsīs skan pilnīgs miers:”Vai jūs uz THE CURE!?” Nē, viņi gan neiešot, bet mēs esot uz pareizā ceļa. Izkāpjam no tramvaja. Jā, Berlīne plaša pilsēta, jūt vēju. It seviški tumsā, svešā vietā, kad nezini uz kuru pusi īsti jāiet. Pēc īsa pārgājiena, precīzāk – pārskrējiena, ieraugam slājam pārīti - tipam grebene, dāmai melni šņorzābaki, melni svārki gandrīz līdz zemei un pandas acis. !!!, beidzot varam uzelpot mierīgi, sekojam viņiem, jo tagad pilnīgi droši zinam, ka esam uz pareizā ceļa. Ieejam pa VELODROM durvīm apmēram 2 minūtes pirms THE CURE kāpj uz skatuves. Izskatās, ka pēdējā laikā Robertu Smitu briesmīgās paģiras vairs nemoka, viņš nekavējas un sāk spēlēt tieši paredzētajā laikā. Protams, arēna ir pārpildīta, un uzreiz skaidrs, ka garderobē mēteļus vairs neizdosies nodot dēļ milzīgās rindas. Koncerts ir vairāk nekā „sold out”. Apsardze arēnas stāvvietās vairs nevienu neielaiž, jo nav vietas. Caur ejām nokļūt arēnas sēdvietās arī ir neiespējami, jo visas sēdvietas, kā arī tribīņu kāpņu celiņi ir pārpildīti. Tie, kas vēl nav tikuši iekšā, un arī mēs, klīstam pa gaiteni, meklējot kādu spraugu, lai nokļūtu arēnas iekšpusē, bet visās ejās drūzmējas iekšā tikt griboši, melnā ģērbti fani. No gaiteņa caur eju redzēt kas notiek uz skatuves arī nevar, jo skatu aizsedz uzkasītu matu ērkuļi. Nostājamies kādas ejas pūļa galā, un lēniņām, solīti pa solītim starp cilvēkiem bīdoties uz priekšu, pie trešās dziesmas jau esam iespraukušies arēnā.... Par koncertu īpaši daudz nestāstīšu. Visi THE CURE koncerti ir neaizmirstami, un it sevišķi jau Berlīnes, jo Berlīne ir viena no Roberta Smita mīļākajām pilsētām. Šis koncerts notiek tūres „Cure4tour” ietvaros. Kā vienmēr, THE CURE spēlē gandrīz 4 stundas, iesākumā no varenajiem albumiem „Disintegration” un „Bloodflovers”, pēc tam no šaušalīgā meistardarba „Pornography”, izskaņā, protams skan „Forest”, „Boys don’t cry” un „Three Imaginary Boys”. Leģendāri, smagi, monumentāli, maģiski, psihodēliski, kaislīgi un vareni. Roberts Smits, kā vienmēr un tieši tāpat kā pirms 25 gadiem, ar lielākām kā jebkad tenisčībām, mēness bālo seju, melniem riņķiem ap acīm, salmu kaudzei līdzīgo matu ērkuli un izsmērēto lūpukrāsu. Kā vienmēr, ar dīvaina spēļu lācīša pievilcību. POST PUNK ikona, melanholijas mesija. Nekas nav mainījies, THE CURE radītais milzu kults turpinās jau gadu desmitiem. Fanu leģioni – laimīgi, 12 ar pusi tūkstoši, melnā, melnā un melnā ģērbušies fani un fanes, cits par citu līdzīgāki Robertam Smitam, daži līdzīgāki viņam nekā viņs pats. Vēl piebildīšu, ka nekur Berlīnē starp daudzajiem dažādu mākslinieku koncertu reklāmas plakātiem, neredzēju nevienu „Cure4tour” reklāmu. Tas tikai apstiprina, ka vecā fanu armija ir palikusi grupai uzticīga, un reklāma nav vajadzīga. Tāpat ir arī ar jaunajiem faniem, kuru pulks paliek lielāks pēc katra izdotā grupas albuma. Atpakaļceļā pēc koncerta, jau tālāk no VELODROM, metro vagonā saplūstam ar nakts uzdzīvotājiem no citām vietām, daži dzer vīnu tieši no pudelēm, daži alu, visiem ir jautri un metro valda bohēmiska atmosfēra. Kādā stacijas pazemes pārejā, uz grīdas noklātiem kartona gabaliem sasēduši uzkrītoša izskata bariņš panku ar pusmetru augstām krāsainām grebenēm un, protams, suņiem. Visi pamatīgi iesiluši, dažs labs īsti pat nevar kājās noturēties, bļaustās, bet nav agresīvi. Policija viņus neaiztiek. Paejam pankiem garām. Turpat netālu viens lauku paskata čalīts lūr gar stūri uz pankiem un, sajūsmināts, skaidrā latviešu valodā saka otram tādam pašam čalītim: „Eu, tie tak ir īstie mat’!!!” Nākošajā rītā braucot mājās, Berlīnes Tegel lidostā, atkal stāvot rindā uz iereģistrēšanos, tāpat vien apspriežam Gabriela Garsijas Markesa romānu daiļrunīgo valodu un tādus viņa epitetus kā: „...aiz bailēm zarnas piepūtās ar saltām putām...” un līdzīgas pērles, kad pēkšņi priekšā stāvošais vecāka gadagājuma pāris pagriežas pret mums, un vīrs smaidošs saka: „Cik patīkami atkal dzirdēt latviešu valodu!”. Pastāsta mums, ka abi ar sievu 50 gadus nodzīvojuši Venecuēlā un tagad arī ir mājupceļā uz Latviju.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais