Izaicinoši. Skaisti. Dzīvi.

  • 2 min lasīšanai
  • 34 foto
Ceļojums uz Centrāleiropu šoreiz nebūt nebija ar mērķi aplūkot klasiskus mākslas un arhitektūras šedevrus. Šoreiz izvēlējos baudīt Austrijas valdzinošo dabu un nedaudz grimt filozofiskās pārdomās. Visbiežāk mani ceļojumi ietver dalību kādā projektā vai seminārā, šis ceļojums nebija izņēmums – pārstāvēju organizāciju. No Latvijas bijām sešas dāmas, kas bija gatavas izaicinājumam. Aptuveni 70 dalībnieki no dažādām Eiropas valstīm tikām sadalīti vairākās jauktās grupās ar konkrētu maršruta tematu. Grupas devās uz maršruta sākumpunktiem, lai pēc 5 dienu gājiena tiktos galamērķī – nelielā pilsētiņā Šarnšteinā. Tikai vēlāk uzzinājām, ka mēs – divas latvietes – bijām izvēlējušās visgrūtāko taku ar pilnīgi neatbilstošu nosaukumu leisure jeb vaļas brīdis, kādu mums nebūt nebija daudz. Mūsu taka veda kalnos. Tik lieliska sajūta doties kalnos pāris kalnu kāpšanas veterānu vadībā, kā arī izbaudīt un nedaudz nosalt tīrajā, aukstajā kalnu gaisā. Fantastiski izbaudīt kalnu avotu ūdeni un peldi ledusaukstā ezerā, apzinoties, ka tas ir labākais un vienīgais veldzes veids. Ceļojums izvērtās izaicinošs un grūts, nācās arī pacīnīties ar laika un sadzīves apstākļiem. Pirmo nakti pavadījām pie kādas ģimenes, guļot šķūnī un dzirdot un saožot lopiņus, kas mita aiz plānas koka sienas. Ik dienu gājām 7-11 stundas, kopīgi gatavojām visu kalnos uzstiepto pārtiku, un nakšņošanas vietas ik nakti uzlabojās – pēdējo nakti pavadījām kāda lorda pilī, kas bija kā balva par grūto ceļojumu. Savukārt dzīvojot kalnu būdiņās bez jelkādām labiekārtotības pazīmēm, saproti, cik daba ir bagāta un skaista, bet cilvēks izlepis un uzkundzējies. Naktīs varēju stundām sēdēt uz lieveņa vai pie ugunskura, veroties tumšajās, neparasti zvaigžņotajās debesīs un klausīties kalnu govju zvanos, kas spēlēja neuzbāzīgu un nomierinošu mūziku un palīdzēja neuzdurties kādai ne visai apmierinātai govij. Kā mums skaidroja kalnu viesu namiņā satiktā latviete (arī Laine, kas bija visnotaļ liels pārsteigums), ja esi uzkāpis virs 1000m cilvēki cits citu uzrunā uz TU un ir īpaši viesmīlīgi un atsaucīgi. Visvairāk apbrīnoju pensionārus, kas par spīti savam vecumam un smagajām somām, braši soļoja klinšainajos kalnos un centās parunāties, pat neprotot gandrīz ne vārda angliski. Mūsu grupiņā jautrības netrūka, bijām raiba kompānija: 4 bulgāri, vareni nodrošinājušies ar zālīti un rake (40%), vegāni, profesionāls haikotājs, kas noblandījies 3 gadus haikojot pa visiem kontinentiem, apmaiņas studenti no Kazahstānas, puisis, kas piesaista ziedojumus nabadzīgajām ģimenēm Āfrikā un vēl citi interesanti cilvēki. Piecas dienas bijām stiepuši smagas somas, baudījuši saules lēktus un rietus, kas kalnos ir īpaši burvīgi, iepazinuši viens otru un guvuši jaunas atziņas. Piektās dienas vakarā visi dalībnieki satikāmies kāda treilerparka tuvumā esošā ēkā, kas vairāk līdzinājās milzu šķūnim. Atlikušās piecas dienas nodevāmies diskusijām, prezentācijām, meditācijai, aktiermākslai un naksnīgajām dejām ugunskura gaismā pašu radītas mūzikas pavadījumā. Cilvēki šeit bija neiedomājami dažādi un vienkārši lieliski. Paguvu iemācīties pa jaunai dziesmai un dejai, pa vārdam svešā mēlē un pa jaunai receptei. Pirmoreiz tikos ar budistu, 100% bohēmes cienītājiem un tikpat pārliecinātiem wild cienītājiem. Visas nākamās dienas pagāja lidojumā – cerību un bezrūpības pilnas. Pēdējā un vienīgā nakts Vīnē izvērtās īpaši skaista. Pēc vairāku stundu garas pilsētas iepazīšanas kopā ar citiem, divatā ar personīgo austriešu gidu kājām devāmies ārpus pilsētas, lai Donavas krastos vērotu augusta zvaigžņu lietu netālu no kādas nelielas laivu piestātnes. Attapāmies jau gaišā dienā un, nakti negulējuši, steidzām atpakaļ uz hosteli, lai pagūtu uz lidmašīnu. Atvadas – sāpīgas, bet emocionālā laimība neatļāva puņķus un asaras. Lidostā atvadījāmies it kā uz laiku, it kā uz mūžu. Tomēr stāsts nebeidzās. Vēl arvien urdī nemiers, kas velk atpakaļ uz šo zemi. *** Ceļojums bija mani manījis. Pēc desmit ceļojuma dienām raudzījos uz savu dzīvi pavisam citādi, biju iedvesmas pilna sasniegt ikvienu sapni, sapratu, ka paša spēkiem nav ierobežojumu un iemācījos novērtēt gan lietas un cilvēkus, gan dabu un attiecības. Jāatzīst, ka šis izvērtās arī par manu romantiskāko citas zemes apmeklējumu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais