“A самолетом не проще было?” jeb kā mēs ar motociklu cauri Turcijai uz Gruziju braucām

Elza Magone 27.04.2014 13 min lasīšanai 5 foto

Ja jūs nolemjat braukt uz Gruziju caur Turciju, tad ziniet – jūsu maršruts liksies aizdomīgs ikvienam varas pārstāvim, ar ko jums pa ceļam iznāks darīšana. Un darīšana iznāks ar diezgan daudziem – sākot ar vīzas kārtošanu Baltkrievijas vēstniecībā, beidzot ar korumpētiem ceļu policistiem Ukrainā, nemaz nerunājot par robežsargiem, īpaši, ja jums piemīt niķis robežas šķērsot naktī un pases bildē jūs pat miesīga māte neatpazītu. Jautājumi par maršrutu un ceļojuma mērķiem mums tika uzdoti daudz un dažādi, un nez kāpēc vispopulārākais bija, vai vienkāršāk nebūtu bijis uz Gruziju braukt ar lidmašīnu. Nu kā tādiem cilvēkiem lai paskaidro. Protams, ka būtu bijis vienkāršāk, paldies par padomu. Bet mums nevajag kā vienkāršāk – mums vajag ar motociklu. Par to arī šis stāsts – par mūsu feino motobraucienu caur Turciju uz Gruziju pagājušā gada vasarā.

AUSTRUMEIROPAS ŠARMS (VAI EKSOTIKA, VAI KAUT KAS UZ TO PUSI)

7.jūlijs–14.jūlijs: Stokholma-Latvija-Baltkrievija-Ukraina-Moldova-Rumānija- Bulgārija

Mūsu ceļojumu neplānošana sasniedz jaunas virsotnes. Visu nakti pirms izbraukšanas vīrs labo motociklu, savukārt es izdomāju, ka ar netīrām motojakām un motobiksēm uz Gruziju nevar braukt, tāpēc atlikušās nakts stundas līdz izbraukšanai pa starpu paniskai mantu vākšanai nodarbojos arī ar drēbju mazgāšanu un žāvēšanu ar fēnu (bet mūsu mototērpus, kā izrādās, nevar izžāvēt ar fēnu). Sešos no rīta, uz salabota motocikla un ar slapjiem, bet tīriem mototērpiem, drebinādamies gaidām uzbraukšanu uz Ventspils prāmja un sākam spriest, kā braukt līdz Turcijai. Caur Poliju, Slovākiju un Ungāriju liekas paredzamāks variants, bet nolemjam darīt kā interesantāk un braukt caur Baltkrieviju un Ukrainu.

Lai realizētu šo plānu, vajag dabūt Baltkrievijas vīzu. Šim darbiņam ir nepieciešami stipri nervi (man tādu nav), bet nu kaut kā pie tranzīta vīzām tikām, lai gan vienu brīdi man likās, ka Baltkrieviju mums neredzēt kā ēzeļa ausis, jo kaut kā īsti nebija motivācijas klausīties vēstniecības darboņa uzbraucienos. Nezinu, kas par vainu tādai attieksmei, varbūt tas, ka šobrīd dzīvojam Zviedrijā, un kopš 2012.gada lidojošo plīša lācīšu uzbrukuma attiecības starp Baltkrieviju un Zviedriju ir ļoti sliktas. Bet varbūt es roku par dziļu un vienkārši bija pilnmēness.

Lai vai kā, nepagāja ne trīs dienas kā pie vīzām tikām un ceļojums varēja sākties. Ja jūs nekad neesat bijuši uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, iesaku apmeklēt. Mēs tur pavadījām apmēram četras stundas (pirms mums bija ne vairāk kā desmit mašīnas), un vienu es varu teikt droši – ja šīs dažas stundas uzfilmētu un nedaudz izgrieztu lieko, tad sanāktu komēdija labākajās Streiča tradīcijās. Kādi tik tur tipāži nebija. Visvairāk man palika atmiņā tantuks, kas visu laiku strostēja Baltkrievijas robežsargus par lēnu darbu un draudēja “zvanīt Lukašenkam, lai viņš atnāk un paskatās, kas te darās”. Ā, un vēl kompānija, kas it kā brauca uz bērēm, tāpēc prasīja, lai viņus laiž pa priekšu, jo “бабку уже хоронят”.

Baltkrievijā bijām pirmo reizi. Pārsteidza sakoptība (nezin kāpēc, biju gaidījusi zināmu bardaku). Bet sētas kārtīgas, dārzi izravēti un ziedoši, ceļi labi. Neparasti, protams, ka ceļa malās ir nevis reklāmas, bet audzinoši saukļi no sērijas “Не соришь дома – не сори в лесу”. Un lauku cilvēki ļoti, ļoti draudzīgi. Iegājām vienā veikaliņā ceļmalā nopirkt kaut ko uzkožamu un pārdevēja ļoti pārdzīvoja, ka viņai nav kādas nopietnākas pusdienas, ar ko pacienāt ceļiniekus. Kad devāmies prom, viņa izgāja uz lievenīša mūs pavadīt un, zelta zobus smaidā zibinot, solīja aizlūgt, lai mums labs ceļavējš.

Starp citu, runājot par ēšanu. Tā kā mēs sekojam slaidajai līnijai, par Baltkrievijas viesnīcu ēdināšanas pieredzi varu teikt tikai to labāko: nekāds kaitējums figūrai netika nodarīts. Tas taču ir pilnīgs vājprāts, kas daždien darās tajos viesnīcu zviedru galdos – pilns ar visādiem saldumiem, treknumiem un tamlīdzīgiem kārdinājumiem. Turpretī Baltkrievijā (viesnīca “Ķiršu dārzs” Bobruiskas rajonā) vakariņu zviedru galds izskatījās šādi: zili auksti vārīti kartupeļi, dažas nelāga paskata desas šķēles, rupjmaizes ķieģelītis, melnā tēja un tiešām ļoti garšīgi burkānu-kāpostu salāti. Brokastīs tas pats. Spriežot pēc ēdiena izskata un temperatūras, “tas pats” – vārda tiešā nozīmē, nevis “tas pats sortiments”.

Tiktāl apmēram par Baltkrieviju. Iebraucam Ukrainā, nekurienes vidū momentā uzraujamies uz ceļu policiju, kas mēģina izspiest naudu par ātruma pārsniegšanu apdzīvotā vietā (apdzīvotas vietas zīme, tavu neražu, tā ieaugusi krūmos, ka to vispār nevar redzēt, bet tas taču nemaina faktu, ka mēs apdzīvotā vietā braucām precīzi uz 90). Tomēr, kad izrādās, ka mums no maksāšanas līdzekļiem ir tikai zviedru kronas un Visa, un protokolu rakstīt viņiem nav iekāriena, mūs palaiž sveikā, ceļamaizē dodot padomu, ka uz Gruziju vieglāk ir aizbraukt ar lidmašīnu.

No pārdzīvojumiem mute izkaltusi, ieraugām avotu, no kura miesās ražens vīrs pilda ūdeni pieclitrīgās pudelēs. Prasām, vai ūdens labs. Jā, viņš saka, trīs ģimenes dzerot un visi veseli. Nu tad pildām un dzeram mēs ar. Pēc tam iedomājamies paskatīties, vai tik gadījumā mēs neesam kaut kur pie Černobiļas. Ups, esam gan. Nu tas nekas, nospriežam, ka, ja sāksim spīdēt tumsā, tad jābrauc atpakaļ un jāsaka tam onkam, ka ūdentiņu trim ģimenēm labāk ņemt citur.

Ukrainā esam bijuši jau iepriekš, tādēļ sliktajiem ceļiem aiz Kijevas it kā nevajadzētu būt pārsteigumam, bet kaut kā bija aizmirsies, ka nav nekas patīkams braukt pa ļoti noslogotu maģistrāli ar milzīgām bedrēm, turklāt, ja lietus gāž kā ar spaiņiem. Benzīntanka darbiniekam pajautājam, vai tik traki būs līdz pašai Odesai. Šis atbild ar pretjautājumu – vai tad mēs nezinot, ka šogad līdz ar sniegu nokusuši arī ceļi. Bet lai neuztraucoties – aiz Umaņas būšot labāk, un tā arī ir – braucam un priecājamies līdz pašai Odesai. Pie Odesas sākam domāt, kā braukt tālāk. Drukātas kartes mums nav, GPS Ukrainas karte ir ļoti aptuvena, un tur kaut kā liekas, ka no Ukrainas var tikt pa taisno uz Rumāniju. Tas mums der, jo savādāk būtu jābrauc caur Moldovu, bet par Moldovu, un vēl jo vairāk Piedņestru dzirdētas šausmu lietas.

Bet dabā tomēr izrādās, ka uz Rumāniju laikam nevar tikt, jo priekšā it kā ir kaut kāds ūdens, tāpēc jābrauc caur Moldovu. Nu ja caur Moldovu, tad Moldovu. Noskaidrojam pareizo virzienu un ceļu un dodamies – un tad tik sākas. Pateikt, ka tas bija ļoti slikts ceļš, būtu milzīgs kompliments un pārspīlējums. Milzīgas dziļas bedres ar asām malām visa ceļa platumā gandrīz no vienas vietas nozīmēja to, ka braukšanas ātrums uz šīs maģistrāles bija kādi 20 km stundā labākajos ceļa posmos. Blakus ceļam bija iebrauktas alternatīvas sliedes pa smiltīm un zāli, bet mums ar mocīti un mantām svars ir apmēram 600 kg, tāpēc smiltis un zāle mums nebija alternatīva – nācās manevrēt pa “ceļu” kā pa mīnu lauku. Tikmēr pienāca nakts, visapkārt jau stundām nevienas dzīvas dvēseles vai apdzīvotas vietas, tāpēc pamazām sāka rasties jautājumi – kas tas tāds vispār ir, uz kā mēs atrodamies, un kur tas ved, un – galu galā - kāpēc mēs šeit vispār esam? Vīrs atgādina - mēs taču gribējām kā interesantāk. Ā, pareizi.

Man par pārsteigumu, nakts vidū tomēr nonākam pie Moldovas robežas. Es biju gatava derēt uz jebko, ka tas ir ceļš uz elli, nevis kaut kādu loģisku punktu. Vai tā bija normālā Moldova vai Piedņestra, nav ne jausmas, bet sajūta bija sirreāla – nevienas mašīnas, zvaigžņotas debesis, kaut kur rej suņi, viss tumšs, un robežsargi ar lukturīšiem apskata mūs un mūsu papīrus. Moldovā ceļi daudz labāki, izbraucam tai cauri vienā rāvienā, neko neredzējuši, jo ir tumšs kā peklē, un nonākam Rumānijā. Nekad nebiju domājusi, ka iebraukšana Rumānijā var asociēties ar iebraukšanu atpakaļ sakārtotībā un komfortā – bet redz, ka var. Tālākais ceļš līdz Turcijai jau ir vienas dienas jautājums, pa smukiem un labiem ceļiem, GPS vadītiem.

MAĢISKĀ TURCIJA

15.-26. jūlijs: Edirne-Eceabat-Eskisehir-Egirdir-Guzelyurt-Goreme-Kahta-Tatvan-Kars-Posof

Turcijā jau esam bijuši un zinām, ka mums te dikti patīk, tāpēc Bulgārijas-Turcijas robežu pie Edirnes šķērsojam ar prieku. Tā ir relaksētākā robeža, kādu dzīvē esam pieredzējuši – mums pašiem nākas iet iekšā robežpunkta ēkā un meklēt kādu, kas mums pārbaudītu papīrus, savukārt uz motociklu neviens pat neiznāk paskatīties. Iepriekšējās vietās mums visās kā vienā salīdzināja šasijas numuru ar papīros ierakstīto un tamlīdzīgi, un dažās pat skrūvēja kaut ko vaļā – mēs laikam izskatāmies pēc tādiem, kam ir ko slēpt.

Pa 2011.gadā iebrauktajām takām braucam uz Eceabat pilsētiņu pie Dardaneļu šauruma un apmetamies viesnīcā “Boss”, lai nākamajā rītā ar prāmi celtos pāri uz Āziju. “Bosā” briesmīgs bija tikai nosaukums, bet viss pārējais mums stipri gāja pie sirds. Mums iedeva mazu istabiņu jumta stāvā, un, pūšot vieglam vējiņam, gultā pie atvērtā loga varējām vērot Dardaneļu šaurumu un kā centrālajā laukumā vakara dzīve kūsāt kūsā.

Nākamajā dienā pārceļamies uz Āziju un braucam tik tālāk –baudām saulīti, skaistus un ļoti kvalitatīvus ceļus. Ukrainas ceļu radītā psiholoģiskā trauma vēl joprojām liek par sevi manīt – braucot sajūsmināmies galvenokārt par ceļu kvalitāti, nevis skatiem vai citiem priekiem. Pa nakti apmetamies Eskisehir pilsētā lieliskajā Abaci Konak Otel. Parasti mums nepatīk tērēties viesnīcām, bet šoreiz bija tā vērts līdz pēdējai naudiņai – tas ir vesels senu namu kvartāls, ar antikvārām mēbelēm, vecajām oriģinālajām koka grīdām un griestiem, iekārtojums ārkārtīgi grezns un tai pašā laikā gaumīgs (vai varat iedomāties tādu salikumu ?!). Vakarā izejam pastaigā pa pilsētu ar domu ieēst kādu kebabu un tikai tad pa īstam saprotam, ko nozīmē atrasties netūristiskā Turcijas daļā Ramadana laikā – nekādas ēšanas! Drusku gan nesapratām, kāpēc viņi neēd, kaut arī jau bija iestājusies tumsa, bet laikam nekādas publiskas ēšanas Ramadana laikā vispār nenotiek, tumsa vai ne tumsa.

Nākamais pieturas punkts – kalnu ieskautais skaistulis, zilzaļais Egirdir ezers, pilsētiņā ar tādu pašu nosaukumu. Apmetamies viesu namā Charly’s Pension, kas pirmajā brīdī nekādu speciālu sajūsmu neizraisa, bet pēc tam pamazām vietu iemīlam dēļ lieliskās atmosfēras. Kad namatēvam pastāstām, ka esam no Latvijas, sagaidām, kā ierasts, jautājumus, kur tāda ir, bet viņš lieliski zina Latviju, jo šeit nesen dzīvojies Mārtiņš Sirmais ar komandu un veidojuši raidījumu par Turcijas virtuvi.

Dodamies apmeklēt senās Sagalassos pilsētas drupas, un tās kļūst par pirmo pieturas punktu veselā virknē neparastu vietu, ko apmeklējam turpmākās nedēļas laikā. Sagalassos nav iespaidīgākās seno pilsētu drupas, ja vērtējam pēc izmēra, saglabājušos vai atrestaurētu ēku/tempļu skaita vai tamlīdzīgiem kritērijiem. Tie nav ne Pompeji, ne Efes, te nav tik acīmredzama “wow” efekta. Un tomēr, mūsuprāt, tā ir nesalīdzināmi kvalitatīvāka pieredze, jo visu šo vēstures un dabas bagātību var izbaudīt klusumā un mierā. Nekādas tūristu kņadas, jo vieta ir tālu no kūrortu zonām un tā arī nav tik ārkārtīgi iespaidīga tradicionālā izpratnē, lai tūristus šeit speciāli vestu garās ekskursijās vai būvētu apkārt viesnīcas. Sastapām kādus desmit apmeklētājus, un aptuveni divreiz vairāk arheologus un vēl dažus arheologu palīgus-entuziastus no Leivenes universitātes Beļģijā, kas tāpat vien, par brīvu un tusiņa pēc, izvadā apmeklētājus pa teritoriju, visu parāda un izstāsta vietas vēsturi. Teritorija ir liela, līdz ar to amfiteātri un visas pārējās brīnišķīgās vietas varējām izbaudīt mierīgi, bez steigas, vienatnē un klusumā.

Tālāk mūsu ceļš ved uz pasakaino Kapadokijas reģionu, kur uz vienu nakti apmetamies 19.gadsimta klosterī mazā pilsētiņā Guzelyurt. Klosterī-viesnīcā esam vienīgie apmeklētāji, vakariņas ēdam vienatnē bijušajā mūku repozitorijā, un vakarā mūsu mēness izgaismotajā cellē ir pavisam spocīga atmosfēra (man patīk spocīga atmosfēra). Jo tālāk Turcijā, jo draudzīgāki un izpalīdzīgāki cilvēki, piemēram, klostera sargs ar sievu pat bija gatavi izlauzt šķūnīša durvis, lai tikai mēs tur varētu iedzīt savu moci, jo garāžas nebija – labi, ka pēdējā brīdī sapratām, ko viņi gatavojas darīt un paspējām atturēt.

Nākamajā dienā apmetamies Goreme ciematiņā – šeit paliek lielākā daļa tūristu, kas vēlas apskatīt Kapadokijas brīnumus. Kapadokijā izskatās kā fantastikas filmās par citām planētām. Raugoties milzīgajos klinšu veidojumos (viņus pieklājīgi mēdz dēvēt par pasaku skursteņiem vai sēnēm, bet skaidrs, ka gandrīz katram prātā nāk vēl trāpīgāks apzīmējums, tikai kauns teikt skaļi), jūs aizmirsīsiet, ka atrodaties uz planētas Zeme. Turklāt vietai ir bagātīga vēsture – šajās klintīs, tajās izcirstajās baznīcās un daudzajās pazemes pilsētās slēpās pirmie kristieši. Iesaku šeit pavadīt divas dienas kā minimums, apmesties kādā no daudzajām klintīs izcirstajām viesnīciņām un doties ceļojumā pa pasaku - noīrējiet vai nu mašīnu vai skūteri un apbraukājiet daudzās ielejas, pazemes pilsētas un baznīcas. Pirms tam pārliecinieties, ka jūsu fotoaparāta vai telefona atmiņas kartē ir vieta vismaz pārsimts bildēm :) Un, ja jūsu sapnis ir kādreiz dzīvē palidot ar gaisa balonu, ir grūti iedomāties piemērotāku vietu, kur to varētu izdarīt.

Ar sajūtu, ka ceļojuma brīnumainākā daļa diemžēl ir garām (kļūda!), dodamies tālāk uz dienvidaustrumiem, uz Nemrut Dagi kalnu netālu no Kahta pilsētas (Turcijā ir vairāki kalni ar šādu nosaukumu, tāpēc svarīgi nesajaukt). Aptuveni 2000 metru augstais kalns atrodas nomaļā Turcijas reģionā un neviens par šī kalna noslēpumu nezināja līdz 1881.gadam, kad kalna virsotnē tika atklātas milzīgas akmens statujas. Nav skaidrs, kā rezultātā – vai nu zemestrīču vai cilvēku roku dēļ – statuju divmetrīgās galvas ir atdalījušās un atrodas vairākus metrus no ķermeņiem. Tiek uzskatīts, ka vieta tika izmantota reliģiskiem rituāliem. Ņemot vērā kalna nomaļo atrašanās vietu, tur nebija neviena cita cilvēka un valdīja absolūts klusums. Apmeklētāji tur parasti nonāk organizētās ekskursijās vai nu uz saullēkta vai saulrieta laiku un tur mēdz būt pat diezgan liela šaurība, bet mēs bijām tieši pa dienas vidu, tāpēc ne ar vienu nevajadzēja dalīties. Mēs kalna galā pavadījām vairākas stundas, raugoties uz tālumā esošajiem kalniem un Eifratas upi. Tikai mēs un akmens dievi. Ja kāds ir piedzīvojis to pašu un saka, ka tā nav maģiska pieredze – neticiet.

Dodamies tālāk, gar Sīrijas pierobežu. Ir interesanti, daba varena, Ararats ir tieši tik skaists, kā biju iedomājusies utt. Tomēr sāk arī iestāties nogurums - ceļā esam jau aptuveni trīs nedēļas, katru dienu nobraucam lielus gabalus un jau labu laiku ir vairāk kā 40 grādu karstums (ja gribat zināt kā ir braukt ar motociklu tādā laikā, apģērbieties ļoti silti vai uzsildiet saunu līdz 43-45 grādiem, pūtiet sejā ar karstu fēnu, un tā 8-10 stundas dienā ar dažiem pārtraukumiem, atkārtojot to vairākas dienas pēc kārtas). Piestājām kārtējā atpūtas pauzītē un atlaidāmies turpat ceļmalas putekļos, motocikla ēnā. Tā guļot un pūšoties, man pamazām prātā iezagās ķecerīga doma – šobrīd es laikam tomēr iemainītu gulēšanu putekļos Turcijas-Sīrijas pierobežā pret zvilnēšanu baseina malā kūrortā. Un lai man viesmīlis pienes aukstu dzērienu. Ar lietussardziņu.

Es zinu, ka tālākais izklausās neticami, bet izstāstīšu tik un tā – gribat, ticat, negribat – uzskatiet par Paulu Koelju pakaļskrējēju. Burtiski tai brīdī, kad iedomājos par viesmīli ar dzērienu uz paplātes, es atvēru acis un ieraudzīju ... viesmīli ar divām norasojušām dzēriena glāzēm uz paplātes. Pirmajā brīdī man likās – nu viss, beidzot dabūju, ko pelnīju - man ir karstuma dūriens un es murgoju. Bet vīrietis nebija ne halucinācija, ne viesmīlis. Tas bija zemnieks, kas no savām mājām (kas nemaz neatradās tuvu) ir mūs pamanījis un mēs esot izskatījušies noguruši, tāpēc viņš nolēmis ceļiniekiem atnest padzerties aukstu ūdeni. Man tas bija ceļojuma skaistākais mirklis.

Nākamais pieturas punkts ir pilsēta Kars, un tā laikam bija mana vienīgā vilšanās Turcijā. Nesen biju izlasījusi Orhana Pamuka “Sniegu,” kurā darbība risinās Kars pilsētā, un pēc grāmatas izlasīšanas man par šo vietu palika iespaids kā par mazu, noslēpumainu pilsētiņu kalnos. Bet izrādījās, ka tā ir liela un pat savā ziņā moderna pilsēta. Tomēr uz noslēpumiem un senlaicīgumu nebija ilgi jāgaida – 45 km attālumā no Kars atrodas Ani – kārtējais brīnums. Pirms tūkstoš gadiem Ani bija milzīga pilsēta uz Zīda Ceļa, Konstantinopoles konkurente un Armēnijas galvaspilsēta. Tagad no bijušās godības ir palikušas tikai drupas. Ņemot vērā ļoti nomaļo atrašanās vietu – uz Armēnijas un Turcijas robežas, kas ir slēgta dēļ ilgstošā Armēnijas un Turcijas konflikta - tūristu tur ir ārkārtīgi maz. Mēs vairākas stundas vieni paši klīdām pa drupām, bez mums tur manījām tikai govis, kā arī divas vietējā ciema iedzīvotājas, kas maisā atnesa izlaist indīgu čūsku – lai neložņā gar mājām, kur bērni spēlējas.

Tālākais ceļš no Kars līdz Turcijas-Gruzijas robežpilsētai Posof parāda Turciju, kas stipri atšķiras no iepriekš redzētās. Liela nabadzība, cilvēki dzīvo mazās būdiņās un ir diezgan nedraudzīgi noskaņoti. Tas nomāc, bet toties sajūsmina dabasskati - ņemot vērā 2,5 km augstumu, daba ir varena un skarba.

VIESMĪLĪGĀ GRUZIJA

26. jūlijs – 29.jūlijs: Posof – Boržomi – Gori – Mtskheta

Iebraucot Gruzijā, atmosfēra izmainās kā uz burvju mājiena. Tuksnesīgo skarbo Turcijas kalnu vietā zaļi pakalni, upe un mazas pilsētiņas. Aizbraucam līdz Boržomi un dodamies uz Boržomi parku dzert slaveno minerālūdeni. Es neesmu Boržomi ūdens fans, turklāt silts un negāzēts pa taisno no zemes dzīlēm tas garšo vēl sliktāk (gaumes lieta, protams), tomēr parka apmeklējums man ļoti patika. Atsauca atmiņā padomju filmu gaisotni – kaut kas no Briljanta rokas, kaut kas no Kaukāza gūsteknes - gan glaunais stacijas restorāns ar dzīvo mūziku, gan sapucējušies cilvēki, gan svētku atmosfēra.

Tālāk caur Gori pilsētu un Staļina muzeju dodamies uz Mtskheta – vienu no pirmajiem kristietības centriem pasaulē. Sākam meklēt naktsmājas – tas nav grūti, jo istabu izīrētāji diezgan bieži stāv uz ielas un meklē klientus. Piebraucam vienam klāt – viņš, kā izrādās, stāv uz ielas izklaides pēc – bet viņa draugam esot glaunākā māja pilsētā, kur pat visa vannas istaba esot flīzēs. Apmetamies pie drauga, mums par smiekla naudiņām tiek izīrēts vesels mājas stāvs, kas izskatās kā iekonservēts 70-80.gados – atpazīstam sava bērnības laika mēbeles, traukus, rotaļlietas un, protams, izslavētās flīzes.

Kad esam nedaudz ievilkuši elpu, saimnieks piedāvā mūs aizvest uz sava drauga kafejnīcu uz kafiju un konjaku – nekas nebūšot jāmaksā, jo mēs esam viesi. Mums tas liekas tik aizdomīgi, ka sākumā pat gribam atteikties, bet viņš mūs pierunā un dodamies pie drauga. Vakars izvēršas garš un sirsnīgs, ar ilgām sarunām, mūziku, arvien vairāk viesiem un garšīgāko paštaisīto konjaku pasaulē. Kad pret rīta pusi jautājam, cik esam parādā par kafiju, dzērieniem, augļiem, cepumiem un visu pārējo cienastu, kafejnīcas saimnieks mūs tēvišķi sarāj par tādu jautājumu un sola piedot tikai tad, ja nākamajā rītā solām ierasties uz brokastīm. Nākamajā rītā esam klāt, tiekam sacienāti ar brokastīm, atkal no mums naudu neņem, un vēl iedod ciemakukulī baltvīnu ar novēlējumu iedzert uz saimnieka veselību, kad būsim nokļuvuši mājās.

Gruzijā diemžēl pavadījām tikai dažas dienas, jo, pirmkārt, pretēji bažām, ka Gruzijā izkusīsim no karstuma, tur bija vēss, lija stiprs lietus un tāda pati laika prognoze bija arī tuvākajām dienām – tie nav labākie apstākļi Gruzijas skaistuma baudīšanai (komplektā ar Gruzijas ne tik perfektajiem ceļiem un pilnīgi trakajiem autovadītājiem). Un otrkārt – līdz atvaļinājuma beigām bija atlikušas mazāk par divām nedēļām un nācās domāt par mājupceļu, turklāt diezgan steidzīgi. Bet mēs apsolījām gan sev, gan mūsu jaunajiem draugiem atbraukt uz Gruziju vēlreiz un apskatīt daudz vairāk. Šķiet, ka solījumu varētu izpildīt jau šovasar (trīsreiz pārspļauju pār plecu).

MĀJUPCEĻŠ

29.jūlijs – 9.augusts: Gruzija-Turcija-Bulgārija-Serbija-Ungārija-Slovākija-Polija-Lietuva-Latvija-Stokholma

Gruzijas laika apstākļi ar 15 grādiem un lietu likās nepatīkami, bet tie, izrādās, bija tikai ziediņi: pēc Gruzijas-Turcijas robežas šķērsošanas palika arvien aukstāk un slapjāk - temperatūra nokritās līdz +4,5 grādiem un, braucot pa miglā tītajiem kalnu ceļiem, sākām jau gaidīt sniegu. Kas to būtu domājis, ka ir iespējams pārsalt Turcijā, jūlijā! Tomēr pēc vairākām stundām, kad esam šķērsojuši augstākās kalnu pārejas, laiks uzlabojas, un Melno jūru sasniedzam pa gleznaino D 010 ceļu, saulītei spīdot un mums metot nost vienu drēbju kārtu pēc otras.

Gar Melno jūru, pa lieliskas kvalitātes, skaistiem un tukšiem ceļiem ar brīnišķīgiem jūras skatiem dodamies Stambulas virzienā. Vakaros apmetamies jaukās viesnīciņās jūras krastā, ik pa laikam iebraucot arī kādā apskates objektā, piemēram, Sumelas klosterī – tā atrašanās vieta ir apbrīnojama: mežu ieskautā kalnu reģionā, pašā stāvas klints malā. Skats uz klosteri no attāluma ir pat aizraujošāks nekā paša klostera apmeklējums. Stambulā laika trūkuma dēļ tikai pārnakšņojam un izbraucam tai cauri, brīnoties par lielisko satiksmes organizāciju, jo 20miljonu pilsētā, kas savieno Āziju ar Eiropu, gandrīz nemaz nesaskārāmies ar sastrēgumiem – un mēs nebraucām nekādos jocīgos laikos nakts vidū vai tamlīdzīgi.

Tikai Bulgārijā mēs beidzot piedzīvojam atklāsmi par to, kā cīnīties ar karstumu: vajag benzīntankos aplieties ar ūdeni un braukt slapjiem. Tā, laistīdami viens otru benzīntankos un patērējot saldējumu neprātīgos kvantumos, sasniedzam Balatona ezeru Ungārijā. Tur mūs jau sagaida draugi, kas pie ezera pavada vasaru, un steidz izrādīt Balatona jaukumus – pārpildītās pludmales un rosīgo nakts dzīvi, kur kafejnīcās un bāros viesmīļi pienes dzērienus. Ar lietussardziņiem un par dzeramnaudu.