Ar jahtu uz Roņu salu!
|
Nautica LV
|
Stāsta autors ceļotājs Ingars Briedis.
Ievads.
Jau no bērnības man bija sapnis, viens no daudziem maniem sapņiem, burāt pa jūrām, okeāniem. Cītīgi lasīju grāmatas par ceļojumiem, to laiku ģeogrāfiskajiem atklājumiem un to vēsturi. Fanātiski lasīju grāmatas - “Kapteiņa Blada odiseja”, “Kapteiņa Blada hronikas”, “Fregašu kapteiņi”, “Uz musonu krastiem”, “Sarkanais Pūķis”, “Amerikas pirāti” un slavenais Džeka Londona autobiogrāfiskais stāsts “Ceļojums ar Snarku”, bija pāršķirstītas un deklamējamas. Savā iztēlē labāk, tā toreiz es biju iedomājies savā bērna prātā, pārzināju buru kuģa uzbūvi, kaujas taktiku un tādus jēdzienus kā overštags un mainīt halzi labāk nekā vikingi, Vasko de Gamma, Kuks, Laperūzs, Berings utt. Dzīvē sanāca tā, ka neviens pazīstams burātājs man ilgi nebija pazīstams, bet dvēsele alka pēc jūras. Vadoties pēc dvēseles alkām, iemetos darbā uz kruīza kuģa. Secināju, ka pārdzīvojot vienu nopietnu vētru Atlantijas okeānā, man jūras slimība ir sveša. Visu nakti pavadīju vētrā uz klāja un apbrīnoju dabas stihiju ik pa reizēm klausoties kuģa dzenskrūves skaņās, kad tās bija ar vilni pacēlušās virs ūdens. Melošu, ja teikšu, ka tajā naktī ne reizi neiedomājos par savas glābšanas laivas Nr. 11 atrašanās vietu. Pēc visa tā, sapratu, gribu kaut reizi savā dzīvē burāt un, ka jūra, ir viena no manām stihijām!
Ceļojums.
Pēc enkura izmešanas savās mājās, pēc ceļojumu un piedzīvojumu alku apmierināšanas citur pasaulē, vēlme radās kaut vai kā tūristam un sauszemes žurkai paburāt uz klasiskas jahtas. Kāpēc uz klasiskas jahtas un nevis uz motorjahtas? Tāpēc, ka tās ir buras, spēle ar vēju un viļņiem un tā ir burāšana un nevis vizināšanās.
Sazinājos ar savu labu paziņu Sandru no Burāšanas skolas Nautica.lv. Tobrīd sanāca tā, ka manam brālēnam bija kāzas un nolēmu viņam sagādāt dāvanu – kāzu ceļojumu uz Roņu salu un pie reizes savu dzimšanas dienu nosvinēt. Kā teicienā ” Divi zaķi ar vienu šāvienu”. Tad sākās neparedzami likteņa pavērsieni. Bija sarunāta jahta “Breezy”, bet vakaru iepriekš saņēmu zvanu – laikam būs jāatliek, jo “Breezy” ir jūrā. Degunu nenokāru, zvanīju Sandrai. Pēc brīža bija atkal zvans, ne no Sandras, – Jahtu mainīsim, būs “Vamonos”! Labi, es padomāju, kāda atšķirība, ka tik jūrā! Tad vēl viens trieciens – “Vamonos” arī nebūs! Sāku terorizēt ar zvaniem Sandru, piedod Sandra, ja vari. Beidzot parādījās cerība! Kapteinis Čārlzs ar “Västanhav” , jeb kā Latvijā viņu ierasts saukt, Čārlijs. Sirdi piepildīja miers…tobrīd.
No rīta sazvanos ar kapteini Čārliju ( tagad mans kapteinis, bet tobrīd… ). Kapteinis Čārlijs bija šokēts pēc manas atbildes – Seši cilvēki uz borta?!?!? Brauciens jāatliek! Man jau ceļos drebulis un sirdī vilšanās.P.S.Tie cilvēki bija mans brālēns ar sieviņu, abi vedēji un es ar draudzeni. Bet visu cieņu, lai nu kā, bet kapteinis pieņēma izaicinājumu doties jūrā ar 6 sauszemes žurkām uz borta…laiks bija mierīgs.
Dodamies visi uz Mērsraga ostu. Pa ceļam uz ostu, sākam pētīt brālēna telefonā – Kas ir jūras jūdze? Atbilde – By international agreement it has been set at 1,852 metres exactly (about 6,076 feet). Palika skaidrs, cik līdz Roņiem jāburā.
Ierodamies Mērsragā, pa ceļam sazvanoties ar Čārliju. Ieraugot jahtu, atklāti sakot, man žoklis atkārās. To es absolūti necerēju, ka būšu uz borta klasiskai koka jahtai. Pēc tam, Roņos, uzzināju, ka koka jahtas saucas “klavieres”.
Atbrauca kapteinis Čārlijs, nopētīja ar savu jūras vilka skatienu mūs, sauszemes žurkas, un sāka ievadīt drošības instrukcijās un iepazīstināja mūs ar savu lolojumu- jahtu. Uz viņa jautājumu: Kurš reiz ir burājis? – es vienīgais iesmilkstējos, ka teoriju zinu. Mani iecēla par bocmani! Pat lepns paliku un momentā uzvilku Reggata vētras jaku ar svilpi un glābšanas vesti komplektā! Pēc pāris stundu instrukcijas, sākām burājumu uz Roņiem…
Izejot no ostas, kapteinis palūdza man zvanīt uz Rīgas Coast Guard un ziņot – Kas, kur, cik. Vēl man atklāti bija liels prieks par sevi, ka es zināju, kas ir fārvāters un akvatorija.
Burājam, mainam halzes un palēnām skatos uz diskomfortu no dažu līdzburātāju puses. Visi skatās aizdomīgi viens uz otru un tad panesās.. jūras slimība! Bet tas netraucē, jo mūsu lieliskais kapteinis to bija paredzējis un padeva spainīti!
Ilgajā ceļā, jo nebija ceļa vējš, sapratām, ka Roņos līdz ar gaismu varēsim nokļūt tikai ņemot palīgā motoru. Kapteinis jautāja mums : Ir divi varianti – Gribat ar burām vai ar motoru?. Saulesriets deva ziņu, ka ar motoru. Biju mazliet skaudīgs uz savu draudzeni, jo kapteinis viņai uzticēja pirmajai stūri un nevis man, bocmanim!
Pietauvojamies Roņu salā. Labi, ka man draudzene labi pārzin mezglu siešanu, jo tad man jēgas nebija par to. Pie sevis padomāju – Bocmanis atradies, pat jūrnieku mezglus nejēdz siet!
Roņu salā izsprukām uz sauszemes līdz ar tumsas iestāšanos. Biju savus gatavotos šašlikus paņēmis līdz, dzīres varēja sākties! Uz salas sastapām vēl letiņus un tad aiziet! Tālāk jau nav ko teikt, ja brālēns 1l Jack Daniel’s tam pasākumam atnesa. Tālāk jau vēsture klusē, jo jautājums, manuprāt, lieks - ko darīja jūrnieki krastā nokļūstot?
Kapteinis iekārtojās uz nakstmītni savā jahtā, bet mēs, neģēļi, mazliet traucējām kapteiņa nakstmieru, “aizņemoties” aliņu no viņa ledusskapja un pie savām teltīm ampelējoties. Roņu salas bonuss - velosipēdi pie ostas. Pa dienu jāmaksā nauda par tiem, bet naktī vizinās, kurš grib! No rīta redzot riteņus, smiekli nāca… tādi nu – velēnām, sūnām un citām zālēm ap pedāļiem, spieķiem apauguši.
Agri no rīta ( ap plkst.6:00) mani no dziļa miega pamodina draudzene, sakot - Jāapskata Roņu sala! Protams, ka tas bija mans mērķis! Bet jutos kā jūrnieks atburājis krastā… Paņēmām vellapēdus un pa fikso apskatījām Roņu salas muzeju, bāku utt, Pat vienīgo DUS Roņu salā! Vienu gan es zinu, Roņu salas pastniece ir darbā pat ap 6iem no rīta un caur saviem briļļu stikliem vēro garāmbraucošos “tūristus”. Pa ceļam salasām gailenes, kuras pievienot zivju zupai. Ak jā, piemirsu iepriekš uzrakstīt, ka mans brālēns ar savu kāzu vedēju naktī uz rīta pusi makšķerēja un izcopēja zivis brokastīm.
Pēc ātras salas apskates ķeros pie sava pavāra pienākumiem..tīru zivis un mēģinu mūsu tūristu plītiņu atdzīvināt. Pie reizes lamājoties kā pirāts - kaut enkurs tev ( cenzēts) ieķertos!
Beidzot teltis vācam un es ar brālēnu izbaudam rīta peldi, kapteinis bauda manis gatavoto zupu. Kapteinim bija tikai viens jautājums un jautājumu neuzdeva man kā pavāram, bet tuvējam lieciniekam – Vai tās sēnes un zupa nav indīga?
Vislabākais teiciens no mūsu kapteiņa bija vēlāk. Mums bija tāds kauns par to, ka no kapteiņa ledusskapja aliņu izdzērām. Kapteinim atnākot, mēs sēžam un klusējam…tad Čārlijs pasaka, manuprāt, zelta frāzi – Man ir laba un slikta ziņa priekš jums!
Es kā bocmanis, kurš atbildīgs par komandas uzvedību, iesmilkstos – Sāciet ar slikto… . Kapteinis tad paziņo – Sliktā ziņa ir tāda, ka mums jāburā atpakaļ pēc pusotras stundas, bet labā ziņa ir tāda, ka alus būs! Un tad es pārliecinājos par mūsu kapteiņa vārdu patiesumu! Ar Roņu salas ostas pārvaldnieku aizbrauca kaut kur un atveda mums alu!
Mājupceļš.
Sākam burāt atpakaļ uz Mērsragu. Mūsu parpalas visas jahtā savāktas, sauszemes žurkas pilnā sastāvā. Ceļavējš. Kapteinim vajag spinakera boom piemontēt un spinakeru uzvilkt. Draudzenei uzticēja jahtas stūrmaņu godu. Nesanāca, diemžēl, jo pēkšņi jahtas priekšgals atradās atkal pret Roņu salu. Tad nu kapteinis Čārlijs pateica episku frāzi – “Vakar Tu biji tāda gudra…gudrāka par visiem! Bet šodien… ” un domīgi papurināja galvu.
Kapteinis atkal atskrien pie stūres un tad, dziļi šauboties un es, glābjot draudzeni no neveiklā stāvokļa, pieķēros pie stūres. Un atkal tas pats man bija – pēc elektronikas un viļņiem nemāku burāt! Tad nospļāvos, domās visu elektronikas rādītājus pasūtīju kaut kur tālu, un pajautāju kapteinim – bet pēc kompasa kursa var vadīties? Atbilde – Yes!.. Nu tad viss bija kārtībā. Un tad man prātā bija visi jūrnieku stāsti un tās grāmatas, kuras lasīju…. Secināju, ka kompasa kurss pats labākais un visa elektronika tikai aptuveni kaut kam domāta. Spinakers tika uzvilkts, kurss ieturēts un mēs pēc šī fantastiskā ceļojuma bijām ostā.
Epilogs.
Pēc šī jaukā un lieliskā burājuma un piedzīvojuma, kapteinis Čārlijs uzaicināja manu necilo personu, te es atcerējos Džeka Londona romānu “Jūras Vilks” un personāžu – Kumpis, par viņa jahtas stūrmani. Ko es varu teikt – man ir liels prieks. Tā kā, draugi, tiekamies jūrā!
Nekad neaizmirsīšu mana brālēna jaunās sieviņas apkampienu ar mūsu kapteini, sakot mīļo frāzi – Paldies, kaptein, par spainīti!
