Cita Āfrika

  • 11 min lasīšanai

Tas būs garš stāsts par sajūtām, pārdomām, izbrīnu un priekšstatu maiņu.

Stambulas lidostā „piesitas” pirmā un vienīgā ķibele - satrūkst mugursomas siksnu stiprinājumi un rāvējslēdzis arī sapriecājies - nez kāpēc rāda zobus. Saķeru no pleca slīdošo somu un paspēju izglābt fotoaparātu no smadzeņu satricinājuma. Ceļa dievs dusmojas, laikam neesmu pirms brauciena pietiekami ziedojusi.

Lidojumā uz Kasablanku Ceļa dievs niķojas vēlreiz, sarīkojot ārkārtas nosēšanos Tunisijā. Nu jau pie vainas ir citi. Divas stundas vēroju rosību austrumu stilā ar visu iespējamo Tunisas lidostas amatpersonu un dienestu aktīvu iesaistīšanos.

Kad beidzot zem spārna pavīd pļavu, tīrumu, ganību un dārzu zaļi rūtainais „deķītis”, sākas Āfrikas priekšstatu pārvērtēšanas process, kas nenorimst līdz ceļojuma pēdējai dienai.

Baltā eiropeiskā Kasablanka un mimozu dzeltenās kupenas gar ceļa malām aizzib ātri, klāt naktsmājas Rabatā, Marokas galvaspilsētā. Saule lec 7.30, noriet 19.30, tātad viss jāpaspēj gaismai atvēlētājās 12 stundās. Pirmā pastaiga pa Incredible Africa sākas naksnīgajā un ļoti civilizētajā pilsētā.

Iepriekš par Maroku bija lasīti iespaidi gan ar „ah” un „oh”, gan ar ekstrēma, sporta vai komercijas „piesitienu”. Ceļotājs officinalis, jeb parastais ceļo un atpūšas. Gluži saprotams, ka neiedziļinās politikā, vēsturē, sociālajās jomās, kur nu vēl, lai mājās palicējus aplaimotu ar skaitļiem un faktiem. Paldies rakstošajiem, kuri savas piezīmes papildinājuši ar vēstures un ģeogrāfijas ziņām. Sagatavojos tam, ko redzēšu un tam, kur jāpiegriež vērība vai jāuzmanās.

Man ir paveicies arī ar gidu, kurš daudzos ciparus saliek vizuāli interesantā stāstā un nemaz nenogurdina ar statistiku. Savukārt vietējais pavadonis Lotfi, tumsnējs un kalsns berberietes un arāba dēls, bijušais diplomātiskā dienesta darbinieks, daudzu valodu pratējs un valsts patriots, gatavs atbildēt uz jebkuru jautājumu - izglītība, medicīna, celtniecība, reliģija, tradīcijas. Viss viņa stāstā ir ideāli, kā austrumu pasakā.

Kasablanku – Balto pilsētu, kuru vietējie īsi sauc par „Casa”(Kasa), franči būvējuši priekš sevis, ar domu, ka te iekārtosies uz palikšanu un Maroka būs Francija. Tas īsumā, jo valsts vēsture ir daudz sarežģītāka. Savukārt pirms 1000 gadiem visa Ibērijas pussala bija „Maroka”. Dots pret dotu! Franču ietekme vēl arvien ir tik spēcīga, ka marokāņi to pieņēmuši kā mūsdienīguma un modenisma etalonu. „Vai te izskatās kā Eiropā?”, viņi jautā, uzticīgi veroties acīs. Kā ir tur, aiz Tanžēras un Gibraltāra, daudzi nevar paši pārliecināties, jo ceļošana un ekskursijas, kā arī Šengenas vīza ir īpaša privilēģija un karalim nepatīk, ka viņa pavalstnieki aizbrauc.

Ja ir vēlme redzēt īstu „Marokas Eiropu”, tad jādodas Atlasa kalnos uz Ifranu, kur arhitektūra, plānojums, stāvie jumti un pat viesnīcu nosaukumi ir patapināti no Alpiem.

Cik Latvijā ir autoceļu, pa kuriem braucot, nav jāsatraucas par bedrēm, plaisām asfaltā, negaidītiem „pampakiem” un kravas auto iespiestajām „renēm”? Sagrūst vēl viens priekšstats - ceļi te ir labi. Nākošais jautājums – cik daudz ceļamkrānu un jaunbūvju ir Ventspilī, Liepājā, Valmierā, Jelgavā un citur? Marokā visās pilsētās būvē. Daudz un katrā brīvā zemes laukumā. Ne atsevišķas ēkas, bet uzreiz veseliem kvartāliem. Un nav tā nekāda „ar vienu sienu atstutēta” Cinevilla tūristiem par godu vai acu apmānīšana citu zemju delegācijām. Pēdējo triju karaļu valdīšanas laikā valsts ir strauji mainījusies. Piepilsētu kleķa būdiņu kvartāli tiek nojaukti, vietā uzceļot jaunas austrumu stila ēkas ar trotuāriem, taisnām ielām, komunikācijām, apgaismojumu. Protams, pie senās saimniekošanas un tradicionālā dzīves veida pieradušie iedzīvotāji kļūst par ķīlniekiem, jo tiek ar varu piespiesti pārcelties uz jaunām mājām un visu turpmāko mūžu maksāt kredītus. Tomēr tendence pieņemt visu „kā Eiropā” turpinās un tauta klausa. Statistikas ciparos atklājas brīnumu lietas, jo pēdējos gados tik strauji pieaudzis jauniešu skaits, ka Maroka kļuvusi par pusaudžu un jauniešu valsti - 70% iedzīvotāju ir līdz 25 gadiem.

Marokai vēsturiski bijušas vairākas galvaspilsētas – Meknesa, Fesa, Kasablanka un tagad Rabata. Katrā uzcelta grezna karaļa pils, kurā valdnieks apmetīsies, kad atbrauks valstiskās darīšanās. Telpas nav paredzētas svešinieku apmeklējumam, bet, piemēram, Rabatā tūristi var apskatīt pils parku un novērot sardzes maiņu. Fotografēt armijas vīrus nav ieteicams, izņemot divus puišus zirgos pie vārtiem, taču ceļotājs officinalis paspēj arī aizliegto.

„Dievs. Tauta. Karalis” - tāda ir Marokas devīze un tāda ir kārtība it visās jomās. Trīs svarīgie vārdi arābu rakstībā izlikti ar balti krāsotiem akmeņiem kalnu nogāzēs.

Lielas pēdējo triju karaļu gleznu reprodukcijas veikalos un iestādēs, uz naudas zīmēm, uz markām un pastkartēm.

Islamu simbolizē savītā zaļā zvaigzne Marokas sarkanajā karogā, islāms ir dzīve un no tā „izstāties” var tikai nomirstot. Politikas un vēstures pētnieki atļaujas drosmīgi komentēt, ka islama reliģija ir sevi izsmēlusi, šobrīd stagnē un tai nav nākotnes. Varbūt... taču šobrīd ir pusdienlaiks un lielpilsētas dzīvīgajā tirgū vienu eju aizšķērso vīri - dežuranti. Aiz viņu mugurām redzami paklājiņi un pāris desmiti noliektu muguru. Vieni beidz, sarullē paklājiņus, vietā nāk nākošie. Kāds amatnieks lūdzas turpat darbnīcā aiz galda, kāds juvelierveikalā, pagriezis muguru pircējiem, dodas uz stūri, lai lūgtos. Tiem, kam obligāti jābūt darbā, postenī, pie stūres, var neievērot noteiktos lūgšanu laikus. Mošejas ar četrstūrainiem torņiem ir katrā kvartālā, katrā sīkā kalnu ciematiņā un piecas reizes dienā skan aicinājums uz lūgšanu, kas modernajiem marokāņiem ieprogrammēts mobilajā telefonā kā atgādinājums.

Pamazām apgūstu Marokas botāniku un dendroloģiju. Uz tik siltu zemi jābrauc pavasarī, kad Māte Daba rāda krāšņāko vaigu. Kalnos tikko nokusis sniegs, aizskrējušas tērcītes, izsusējušas lāmas ganībās un visapkārt bagātīgi zaļo un zied. Vēlāk, kad sāksies karstā sezona, strauti un upes izsusēs, kalni un akmeņainie klajumi izdegs pelēki, lauki nodzeltēs un zaļums patversies tikai apūdeņotajās ielejās.

Kliņgerītes, gurķenes, lavandas, kumelītes, dadži un portulakas pa ceļmalām, indigo jeb mēlene un anīss pa dārzmalām, krūmus veido vīģes, agaves un akmens ozoli, žogus gar īpašumiem lieli lapaini kaktusi vai Damaskas rozes. Savvaļas augu izplatību „regulē” mājlopi. Kur vien aitas un kazas tiek klāt, viss ir „nofrizēts”.

Mums kalendārā ir piektdiena, bet marokāņi vienlaikus dzīvo pēc senā mēness fāžu kalendāra, ar 9 dienu nedēļu un mēnesī 28 vai 29 dienām, kā nu sanāk. Vidējā – piektā diena ir svētki, kad visi sapošas, pulksten 12.00 iet uz mošeju, pēc tam ciemojas pie radiem, dāvina bērniem saldumus un, ja vien iespējams, nestrādā. Latviešu senajās tradīcijās šis dalījums ir labi pazīstams. Pie mums pirms septiņu dienu kalendāra ieviešanas bija tāpat, bez mošejas, protams.

Lai gan ir brīvdiena, tomēr tīrumos var manīt kādu rosāmies. Lucerna lopbarībai jau izaugusi un tiek novākta žāvēšanai uz plakanajiem jumtiem, jo šajā zemē var paspēt iegūt vairākas ražas gadā. Cūku pupas, sīpoli, artišoki, burkāni - hektāriem vien. Olīvu dārzi, vīnogulāji, dateļpalmas, aprikozes, mandeļkoki, ābeles, ķirši... Apelsīnkoki jau zied, pēc aromāta gluži vai kā jasmīni, bet zaros oranži Ziemsvētku bumbuļi - palikusi pērnā raža. Dekoratīvie. Tādiem augļi ir skābi, pilni sēklām.

Nekur dobēs nemana slaveno Marokas piparmētru, taču ceļmalu tirgotājiem uz galda ir svaigas zaļas buntītes kopā ar salviju un rozmarīnu.

Tā gribas visiem stāstīt, ka baltie stārķi ir mūsējie, Latvijas lepnums, bet, re – Marokā tie sabūvējuši ligzdas uz lūgšanu torņiem, uz cietokšņu, jeb kasbu jumtiem un izskatās, ka jau sen iekārtojušies uz palikšanu. Maroka tūkstošiem gadu ir stārķu migrācijas krustpunkts. Daļa ziemā pamet Ziemeļāfriku un dodas uz Dienvidāfriku, bet citi stārķi no Eiropas ierodas, lai pārziemotu. Berberi uzskata, ka pēc aiziešanas aizsaulē cilvēka dvēsele mēdz iemiesoties stārķos un putni atgriežas palūkoties, kā dzīvo pēcteči.

Un tad... ienirstu viduslaikos. Man patīk! Fēsa ceļotājiem noteikti paliks prātā, vienalga, labā vai sliktā nozīmē. Ja kāds nezina, kas ir kultūršoks un vēlas šo terapiju piedzīvot un izbaudīt, tad jādodas uz Marokas visīstāko viduslaiku brīvdabas muzeju.

Izbaudu pasaules lielāko austrumu tirgu, kas šajā vietā saglabājies no 9.gadsimta. Garām paspraucas gaišmate ar mugursomu un atšķirtu „Lonely planet”, turpat stūrē vīrs ar apelsīnu ratiem un mūlis ar gāzes balonu nastu. Ik pa laikam piespiežos sienai, lai šaurajās ejās izmainītos ar pretimnācējiem, brīžiem gan vairāk skatos, kur likt kājas, lai nepaslīdētu nupat izlietā ūdenī.

Tautieši ceļojuma piezīmēs lepojas, ka Fēsas tirgū veiksmīgi orientējušies, citi šausminās, ka nav iespējams izstaigāt bez apmaldīšanās. Kad piedzīvojums jau aiz muguras, atzīstu, ka ir vērts klejot divatā, trijatā, ja ir pietiekami laika – viena vai divas dienas. Var apstāties, lai fotografēšanai atrastu labāko rakursu, lai iepirktos, kaulētos, paēstu vai vienkārši vērotu un baudītu kolorītu. Man iepatikās Leona Zviedra teiktais: „Drošāk ir ceļot vismaz divatā, jo diemžēl pasaulē ir noteikts procents cilvēku, kuri pazūd tieši ceļojot!”

Šoreiz neesmu viena, ir pārāk maz laika, tāpēc sekoju takuzinim, jeb labirinta „vadātājam”. Vēl viens veikls vietējais piepalīdz regulēt tūristu plūsmu pagriezienos, bet Lotfi ar ērgļa aci visus pārskata un pārskaita.

Kur nu austrumi bez paklāju šova! Labi organizēts un gaumīgs, kā mākslas izstāde ar aukciona elementiem, ar tā kā redzētiem rakstiem. Madernieks, vai ne? Parīzē mācījies, pa Eiropu ceļojis, noteikti ar berberu paklāju ornamentiem sastapies un ietekmējies.

Fēsas vecpilsēta provocē visas maņas un ožu it īpaši. Tiem, kam paaugstināta smaku jūtība, tiešām labāk uz šo pilsētu nedoties. Pārējie var izturēt un pašrocīgi piešķirt sev diplomu. Nu, nav tik traki! Tādi sīkumi aizmirstas, vērojot un fotoobjektīvā ietverot senā amata pratējus. Te viss ir pa īstam, tāpat kā pirms daudziem gadsimtiem.

Eju tālāk. Skat, kur krātiņos dzīvas vistas un baloži, re, gandrīz pusmetru konusos sapresēti sarkani un oranži garšvielu pulveri, grēdas ar datelēm, daudzas vannas ar sārtām, zaļām, brūnām un melnām marinētām olīvām, lete ar vietējām kūkām un plāceņu grēdām, krāsainas čībiņas, pudelītes ar „brīnumzālītēm”... Neviens tā īpaši neuzbāžas ar preci, pie rokas neķer, taču daži manīgi jaunieši skrien līdz, žvadzinādami, aproces, krelles un citus niekus, klakšķinādami spilgti sarkanus naudas maciņus.

Pārāk ātri, pārāk straujā tempā un par maz. Gluži kā uz dažām minūtēm iedots albūms ar košiem attēliem. Viss, laiks beidzies, veram ciet. Taču pasaka vēl tikai sākas. Maroka ir bagāta ar kalniem un visi tik krāšņi! Gan Atlass ar sniegotajām virsotnēm, gan Antiatlass un Rifa grēda ar daudzkrāsainiem zemes mātes sakārtotiem iežiem joslās, slāņos, krokojumos un gluži vai dekoratīvos sarkanos, oranžos, pelēkos, zaļganos, tumši brūnos un pat violetos rakstos. Ceļš līkumo no vienas auglīgas ielejas citā un atkal augšā pārejā, kur augstākā ir 2260 metrus virs jūras līmeņa.

Šosejas malā ik pa laikam kāda primitīva no akmeņiem izlikta vai uz dēļa krāsota norāde, ka tur, kaut kur ir „fosiliju muzejs”, veikals, darbnīca, izstāde un tamlīdzīgi.

Ceļojumu aprakstos bieži minēto „tuksneša rozi” pārspēj citi ģeoloģijas brīnumi. Jo dziļāk kalnos, jo bagātīgāks fosiliju, kristālu un krāsainu vai krāsotu akmeņu piedāvājums bodītēs, nojumēs, pie tūrisma objektiem, stāvlaukumos un vienkārši kaut kur, ceļa malā uz zemes. Vietējie vīri nedēļām klīst pa kalniem, pašmācības ceļā „studējot” ģeoloģiju, skaldot akmeņus un vācot suvenīrus. Gids ieved vienā no daudzajām lielajām darbnīcām, kur ar fosiliju apstrādi nodarbojas nopietnāk. Ieži sazāģēti plāksnēs, senie jūras radījumi izkalti reljefā. Piedāvājums sākas ar maziem, ķēdītē iekaramiem „trilobītiem” un beidzas ar smagnēju kamīna apdari vai akmens izlietni, kur noslīpētajā virsmā labi redzami dažādi aizmūža zvēri. Nezinīšu kacināšanai tirgo pāršķeltas drūzas ar krāsotiem kristāliem. Gan jau atrodas pircējs indīgi zaļajiem, nikni violetajiem vai ekstrā sarkanajiem. Tas nekas, ka dabā tādi nemēdz būt.

Atā, kalni, sveiks, tuksnesi! Beidzot akmeņainajā līdzenumā parādās pirmās nelielās „smilšu kaudzītes”. Drīz apkārt ir tikai smilšu jūra ar stāviem viļņiem – kāpām, kas saules gaismā maina nokrāsu no pelēcīgas līdz dzeltenai, oranžai un sarkanīgi violetai. Ceļotājs officinalis pārāk dziļi Sahārā netiek ievests. Viss patiesībā ir droši, civilizēti un teatralizēti. Skaidrs, ka šoreiz neuzzināšu, kā dzīvo īsti berberi. Tepat tuksneša maliņā aiz pirmajām kāpām ir viena apmetne jeb viesnīca, gabaliņu tālāk noslēpusies nākošā un, kas to lai zina, cik tādu ir vēl. Skat, kur pa zemi stiepjas elektrības kabelis un ieplakā rūc ģenerators. Aiz divām kāpām nakšņo kamieļi, bet pavadoņi zilajās dželabās pēc vakariņām dodas atpūtā, lai rīt pavadītu tūristus uz saullēkta sagaidīšanu.

Tuksnesī naktis ir aukstas, vējainas un temperatūra var noslīdēt gandrīz līdz 0 grādu atzīmei. Ir patīkami izņēmumi – šonakt vēja nav, normāli vēss kā pie mums pavasarī un zvaigžņotajās debesīs starp nepazīstamajiem maliņā spīguļo Greizie rati. Kaut arī svaigā gaisā, tomēr improvizētajās teltīs nemierīga gulēšana. Tepat aiz auduma sienas, gluži vai aiz galvas rūcina džipus, nepieklust sarunas un soļu dipoņa. Uz rīta pusi nežēlīgā nebalsī sāk „dziedāt” kamielis.

Jāceļas agri, lai paspētu satikt sauli, kad tā atsperīgi „palecas” un strauji sāk pārkrāsot tuksnesi. Kamieļu īpašnieki noskata ceļotājus pēc kāda viņiem vien zināma mēra. Vispirms veiksmīgi uzrāpjos tumšbrūna kamieļa mugurā, bet saimnieks pārdomā un nākas doties pie cita, gaiša, garkājaina un lopiņa. No kamieļa augstumiem var saskatīt vēl četras saullēkta sagaidītāju karavānas un dažus individuālistus, bruņotus ar iespaidīga izmēra fotokamerām. Tepat ieplakā ik pa laikam iebrēcas agrā rīta traucētāja kamieliene, kurai vai nu „vīru gribas” vai vīveles piemetušās.

Mana kamieļa saimnieks berberu puisis galīgi nav runīgs un, iespējams, vēl tikai apgūst tūristu izklaidēšanu un apkalpošanu angļu valodā. Cenšos fotografēt, pielāgojoties tuksneša kuģa līganajai gaitai starp diviem „viļņiem”. Saullēktu kāpas virsotnē visi gaida klusējot. Svēts brīdis. Dabas cilvēkiem berberiem nopietnas un apcerīgas sejas. Kad dižā spīdētāja parāda virs horizonta zelta maliņu, sākas fotomedības, portreti „ar sauli rokās” un vispārējs nemiers.

Kuģojiens pa kāpām ir īss un beidzas jocīgi. Saullēkts sagaidīts, berbers paķer segas stūrus un mani kā mazu bērnu novizina lejā no kāpas. Pēc tam seko uzbāzīga „andele” ar visai smagām avīzē ietītām fosilijām. Paldies, bet man nevajag. Nē, puisīt, nekas te nebūs! Pa ausu galam vēl dzirdu stāstu, ka pats slīpējis, kaut ko par lielo ģimeni un nezin ko vēl...

Atceļā šoferis pietur absolūtā nekurienē, smilšu līdzenuma vidū pie berberu kleķa mājiņas un brūni melnās rupja auduma telts. Tuvumā dažas kaziņas, aiz būdiņas piesliets jauns velosipēds un stilīgs mopēds. Briesmīga nabadzība... Priekšnamā pāris noputējušas plastmasas ūdens kannas, tālāk pavards, kas izskatās sen nelietots. Vietas gulēšanai nav, paklāju, trauku, drēbju un darbarīku nav, tātad dekorācijas tūristiem. Tici vien! Par fotografēšanu obligātā dirhemu nodeva. Saimniece iznāk ar paplāti un piparmētru tējas glāzītēm. Ha, ne jau priekš mums, bet tai vācu grupai, kuras džipi parādās gar stūri.

Var notikt arī citādāk. Piestājam kalnos fotopauzē netālu no kādas suvenīru bodītes. Saimniece Fatima ar zilganu cilts tetovējumu uz zoda kaut ko prasa Lotfi. Starp citu tas Marokā nav raksturīgi, ka berberu sievietei pieder īpašums un viņa tirgojas. Lotfi smaidot māj ar galvu un berberiete nāk klāt, paķer mani aiz rokas un ietērpj košajos audeklos, ap galvu aptin lakatu ar spīguļiem, apliek krelles ar kartupeļa izmēra oranžiem bumbuļiem, ko te dēvē par dzintaru. Saimniecei pašai prieks, acis smej vien par šito joku un pārējiem potenciālajiem bodītes klientiem sanāk laba fotosesija. Tikšanās ir īsa, taču Fatima no visiem ceļā sastaptajiem izceļas ar pārliecinātību, sirsnību un savdabīgu harizmu.

Laiks stāstam par Marakešu, sārto mālu krāsas pilsētu. Mazs pārsteigums – pie viesnīcas Dellarosa ir metāla plāksne „Latvijas Republikas Goda Konsulāts”. Valsts karogs gan tāds bēdīgs, saules un putekļu nomocīts.

Tūristiem vakara programmā atkal kultūršoka deva. Par slaveno Djema al-Fna laukumu rakstītais ir kā fragments no 1001 pasakas (starp citu šo grāmatu var nopirkt suvenīru veikalos). Realitātē ir jāpiebremzē eksaltētā sajūsma un laukums ar visām izdarībām jāskatās kā kino, līdz rodas pārliecība, ka te var droši ienirt burzmā, nebaidoties pazust vai nomaldīties. Garām aiztraucas grezni pajūgi, tālāk tumsā rīb bungas, ik pēc pārdesmit metriem mirguļo krāsainu lukturīšu saliņas, smaržo pēc dūmiem. Tirgus nav beidzies, viss turpinās, kaut arī daudz ko nevar lāgā saskatīt. Vairāk gaismas ir garajās tirgotavu rindās, kur, gluži kā pavāru šovā, tautai piedāvā sauszemes un jūras zvērus, augļus un dārzeņus visdažādākajās variācijās. Daudzi vakariņo, degustē un bauda.

Dienas gaismā tirgus zaudē pasakas noskaņu, iegūst citas krāsas un izskatās daudz mazāks. Lakati, čības, šalles, paklāji, tažinas, akmeņi, metālkalumi... Pa vidu dažādu tautību pircējiem un pārdevējiem grozās jaunieši no Mali ar ļoti tumšu ādas krāsu, piedāvājot koka skulptūriņas. Tirgū gadās redzēt gnaua mūziķi, kurš transā ritmiski šūpo galvu, vienlaikus griežot cepures aukliņu ar pušķi galā, dīvaini ģērbušos, vara bļodiņām apkarinātu ūdens tirgotāju, kurš, protams, ūdeni vairs nenes, bet piestrādā par fotomodeli. Kāds vīrs rausta pavadā noplukušu grifu, cits cilā šļauganu, sagurušu čūsku.

Gribu sameklēt kādu ārstniecības augu tirgotāju un noskaidrot par vietējo dabisko krāsvielu indigo. Diemžēl neizdodas ne viens, ne otrs. Puiši piedāvā koši zilu pigmentu, kas iegūts no kalnu iežiem. Atrodu leti, kur lielās kaudzēs, tāpat kā garšvielas, sabērtas saulē pabalojušas zāļu tējas. Ja nebūtu klāt franciski uzšņāptu uzrakstu, pat nepazītu, ka tur ir oregano, rozmarīns, Marokas anīss, Berberu anīss, lavanda, piparmētras, kumelītes, Sahāras henna un vēl pāris kaltētu eksponātu, kam nosaukumi nav saprotami.

Turpmāko dienu iespaidi virknējas kā mozaīkas gabaliņi: Mažorela dārzs, berberu tradīciju šovs, dziļi kanjoni, ciedru meži, kaktusu plantācijas, amatnieku darbnīcas, flīzīšu un emaljas ornamenti, koka un akmens mūru mežģīnes, ļoti seni durvju un griestu gleznojumi, filmētāju iecienītās viduslaiku pilsētiņas, it īpaši Ait Benhaddou, Romas impērijas drupas jeb muzejs zem klajas debess un vēl un vēl... Īpašas vietas, kur, lēni ceļojot, būtu vērts uzkavēties ilgāk.

Atceļā Maroka demonstrē pavasarīgu drēgnumu, lietu un spēcīgu Atlantijas vēju. Laiks mājup! Atkal brīdi zem lidmašīnas spārna pavīd Āfrikas zaļi-rūtainais deķītis un tad jau mākoņi vien. Atā! Varbūt vēl tiksimies... ja Allahs būs lēmis.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais