Transporta refrižerators "Poļina Osipenko" 1975. gada decembris -1976. gada februāris

Jūlijs Aldersons 13.04.2014 28 min lasīšanai

Transporta refrižerators "Poļina Osipenko" (POLINA OSIPENKO - IMO 7017105)

1975. gada decembris -1976. gada februāris

Attēli galerijā "Transporta refrižerators "Poļina Osipenko"75/76"

28. decembrī izgājām no Kaļiņingradas

1. janvārī ienācām Ventspilī

3. janvārī izgājām no Ventspils

14. janvārī ienācām Konakri (Gvineja)

22. janvārī izgājām no Konakri

26. janvārī ienācām Laspalmasā

26. janvārī izgājām no Laspalmasas

2. februārī ienācām Odesā

27. decembrī

Un velku dienasgrāmatu atkal ārā. Vakar vakarā tā skumīgi izdzēsu istabā gaismas un ķēros pie nesamajiem (678. att). Tādi pasmagi bija piekrāvušies un tad, kad Mārupes ielas galā beidzot noķēru taksometru, biju jau tuvu izmisumam. Un tad nakts pārpildītā Kaļiņingradas vilcienā, brauciens no rīta haltūrista "UAZ-ā" (679.att.) un steidzīgs jautājums sargam pie caurlaides: "Vai "Poļina Osipenko" ir šeit?" "Tepat ir!" Trīnītis šoferim (680. att.), čemodāni rokās un projām uz kuģi. Pie trapa smaidīdams sagaida matrozis no "Šternberga". Dakteris uz kuģa nav gaidījis, ka viņu nomainīs, vakar tikai pats atgriezies no Rīgas. Ar milzu baudu ielīdu dušā (krastā jau tādu ērtību nebija), uzvilku tīras drēbes. Pa dienu lēnā garā nokārtojām pieņemšanu-nodošanu. Pieņēmu no daktera Riekstiņa. Tagad vakarā gaidām, kad iesim projām. Iesim uz Ventspili pēc automobiļiem, tālāk uz Antverpeni.

Kuģis zināmā mērā atgādina "Šternbergu", bet manas telpas daudz mazākas, logi iziet uz klāju, tualetes un dušas kajītē nav. Bet vibrācija toties esot daudz mazāka (izrādās, ka šis kuģis nav īsts banānvedējs, tas būvēts galvenokārt zvejas flotes vajadzībām, saldēto zivju pārvadāšanai. Tāpēc ātrums samērā neliels (maksimālais 19,1 mezgls), nav lacporti - lūkas bortos). Kajītē pašlaik vēl dakteris Riekstiņš, es pagaidām esmu apmeties pasažieru kajītē. Jā, redzu, ka te ir iespējams spēlēt galda tenisu. OK!

Daži dati par kuģi (681., 682. att).

"Aleksandras Kolontajas" tipa transporta refrižerators (projekts B-443). Tilpums 5 246 tonnas, deveits 4 428 tonnas, garums 119 m, platums 17 m, uzbūvēts 1970. gadā Polijā, Gdaņskā, bija pierakstīts Rīgā un Vladivostokā, sagriezts lūžņos 1997. gadā Guandžouā (Kantonā) Ķīnā. IMO 7017105

Poļina Osipenko bija lidotāja, Padomju Savienības Varone (683. att.).

Šajā sērijā ietilpa arī "Jānis Rainis", "Jānis Lencmanis", "Kārlis Ziediņš", "Zenta Ozola", "Otomārs Oškalns" un citi kuģi.

28. decembrī

Nupat, īsi pēc astoņiem vakarā izgājām no Kaļiņingradas. Atiet taisījāmies jau no vakardienas, tad visu šodienu un tad nu beidzot tagad. Tā aizķeršanās iznāca vēja dēļ - dienā bija visai stiprs. Nu, es šodien modinātāju nedzirdēju, pamodos ap astoņiem. Pēc kafijas drusku izskrēju uz pilsētu, nopirku dažus aktu vākus, kurus jau šodien pārstrādāju diapozitīvu kastītēs (nez, ko es ar tām jūrā taisījos darīt?). Veikalā redzēju brīnišķīgus kreklus - sarkanus ar baltiem ripuļiem. Bet nebija mana lieluma. Būs jāpameklē Ventspilī. Nu, bet daudz laika nebija, divpadsmitos draudēja atiet. Dzīvoju pagaidām vēl pasažieru kajītē, manu īsto aizņem dakteris Riekstiņš. Paspēlēju ar viņu šahu, zaudēju. Bija tik ļoti atrasts no šaha, ka skatījos uz galdiņu galīgi bez kādas jēgas. Nu, gan jau ieies sliedēs. Kuģa bibliotekai daļa atvesta, atnesu uz kajīti dažas grāmatas. Visai interesantas šķiet divas par ārzemju armiju apbruņojumu.

Cilvēki šajā ekipažā šķiet ļoti patīkami (nu, varbūt sava nozīme ir tam, ka esmu atpūties kā vēl nekad mūžā).

29. decembrī

Vakar vakarā nevarēju iemigt. Iedzēru miega zāles, bet naktī atkal pamodos, jo kuģis šūpojās tā, ka svieda ārā no gultas. Visas mantas bija uz grīdas, krūzītei nolūzusi osa. Alla naktī esot gulējusi ar glābšanas vesti. Viņai, izrādās, viss tas jūrnieka stāžs ir četri mēneši. Bet jāatzīstas, ka arī es tā pusmiegā apsvēru jautājumu, kur uz šitiem kuģiem glabājas glābšanas vestes. Piecēlos ap desmitiem, ap diviem bijām pie Ventspils. Tik traki vairs nešūpoja. Tad dakteris Riekstiņš piedāvāja man pārcelties uz ārsta kajīti, pats iešot pasažieru kajītē. OK! Pārcēlos, savedu kajīti kār`tibā un nu tik mīļš un mājīgs stūrītis, ka ne domāt mainīt pret ko citu. Iluminatorus, par cik iziet uz pakaļgalu, var turēt vaļā jebkurā laikā, pie jebkura vēja. Visu dienu iluminators vaļā, bet, kaut arī sildītājs ieslēgts uz minimālo jaudu, temperatūra zem 24-25 grādiem nekrīt. Nu, labi vien ir! Pēcāk savedu puslīdz kārtībā arī ambulanci, t.i., visu, kas nebija plauktos, pārnesu uz hospitāli. No sienām izskrūvēju ārā veselu sauju skrūvju. Kļuva daudz mīlīgāk. Plauktā ļoti daudz medicīnisko grāmatu, varēs krietni palasīties. Aizvien vairāk iepatīkas kuģa cilvēki. Īpašas simpātijas rodas pret Allu, bufetnieci.

30. decembrī

Lēnā garā klīstam pa jūru Ventspils rajonā, cīnāmies ar vētru. Nezinu, vai ir īsti precīzi, bet runāja, ka esot vairāk par 12 ballēm. Šņāc un gaudo traki, bet šūpot gandrīz nešūpo. Vienkārši kuģis visu laiku krietni nošķiebts uz vienu sānu, tas arī viss. No rīta bija samērā rāms, es pat brīnījos, ka kuģis neiet iekšā Ventspilī. Bet tad sāka un sāka. Viļņi izauga acīm redzot. Tad, cik saprotu, kuģi norāva no enkura, un tagad pamazām kustamies.

Šodien ievedu ziņāmu kārtību ambulancē, tikai iztīrīšana atlikta uz rītdienu. Medikamentu vispār ļoti maz, dakteris Riekstiņš šajā ziņā bijis visai taupīgs. Izrakstīju uz Ventspili vēl 50 dažādus medikamentus klāt. Redzēs, ko nu dabūs.

Dakteris Riekstiņš klīst pa kuģi kā īsts nelaimes iemiesojums. Dabūs taču sagaidīt jaungadu uz kuģa. Kajītē, neskatoties uz vētru, iluminators visu laiku atvērts - ļoti ērti izvietots. Riekstiņam vilnis iegāzies kajītē. Bet kajīte taču vismaz metrus desmit virs ūdens līmeņa.

Uzzināju, ka izveidot ligzdu magnetofona pieslēgšanai var ļoti vienkārši jebkuram radio.Tāpēc Ventspilī noteikti nopirkšu mazu tranzistoruztvērēju un vai nu ārzemēs vai mājās - atsevišķu magnetofonu. Iznāks daudz lētāk, nekā pērkot vienā agregātā (tiešām neatceros, kādu tehnikas brīnumu es tur taisījos sakombinēt).

Naktī no 31. decembra uz 1. janvāri

Turpinām gaidīt jūrā. Vakar patiešām esot bijis vējš ap 30 metriem sekundē, tātad pāri par 100 kilometriem stundā. Šodien pierimis, pēcpusdienā paslēpāmies aiz Kolkas raga, te laiks pavisam mierīgs. Gandrīz visu dienu darbojos, pārstrādādams savus polietilēna maisus monētu kolekcijas lapās. Pārstrādāju visus, nu ir 12 gatavu lapu. Trūkst tikai monētu. Apēdu kādu duci apelsīnu. Bet nav diezcik labi, tādi sausi ar daudz sēklām. Vakarā kopīgi sagaidījām jauno gadu. Sagaidīšana gandrīz bez alkohola, jo šī uzturēšanās jūrā zināmā mērā neparedzēta. Diezgan interesanti, ar humoru, uzstājās pašdarbnieki. Lielākais joks, ka visu laiku skatījos, sak, kur ir apkopējs (neiztīrīja, murmulis, man šodien ambulanci). Nav! Bet šis, izrādās, uzvilcis kleitu, visu laiku grozās pa priekšu un vada priekšnesumus. Kapteinis mācīja dieninieci dejot šeiku. Nosēdēju līdz vieniem, tad publika sāka izklīst. Izgāju vēl uz klāja, saskaitīju apkārt kādas 15 ugunis. Tie visi šeit samukuši, meklējot aizvēju. Nu, tātad laimīgu jauno, 1976. gadu!

1976. gads

1. janvārī

Pēcpusdienā pieskrējām pie Ventspils. Reidā kādi 10 kuģi, bet mēs bez liekas kavēšanās ienācām ostā. Pietauvojāmies blakus tankerim "Kazbeks", gandrīz pie tilta, ņēmām degvielu. Ja viss ies kā paredzēts, rīt vajadzētu aiziet. Uz Gvineju. Nelieli sarežģījumi iznāca ar karantīnu. Pienākšana jau nekas, bet karantīna daktere uzreiz gribēja noformēt arī atiešanu. Taču man tikai vienai pašai pavārei sanitārā grāmatiņa pilnīgā kārtībā. Nerunājot jau par to, ka arī pārejai komandai grāmatiņas nebūt ne ideālā kārtībā. Nu, to visu vēl kaut kā varētu noslēpt, bet sanitārajā žurnālā ierakstīts, ka oficiantei jāiziet medicīniskā komisija. Un te nu daktere ieķērās. Nē, un cauri! Beidzot nu pateica, lai formējot viņu ar pavēli kādā citā amatā. Nu, tā jau labāk, bet es kā uz adatām - ko lai kaut formas pēc nozīmē par oficianti. Nav taču nevienas grāmatiņas, tās pašas nepilnīgās arī uz rokas. Bet nekas, viss kārtībā. Iedevām kasti apelsīnu. (Noteikumi jau, protams, ir laba lieta un ir jāievēro. Taču nespēju iedomāties tādu situāciju, ka kuģis varētu reāli neiziet reisā, jo lūk, vienam cilvēkam nav kārtībā sanitārā grāmatiņa. Kaut kā jau jāizgrozās - gan mums uz kuģa, gan karantīnas dienestam.)

Ar vakara vilcienu aizbrauca Riekstiņš. Savāca visus palikušos apelsīnus. Nepaveicās cilvēkam - to pāris apelsīnu dēļ, kurus viņš vairs nevarēja iznest no ostas Kaļiņingradā, bet vēl varēja Ventspilī, viņš gandrīz nedēļu nodzīvoja uz kuģa. Un pārcieta viesuļvētru (krastā tiešām esot gāzti koki).

2. janvārī

No paša rīta aizdrāzos uz slimnīcu noskaidrot, kad varēs iziet medkomisijas. Tad panācu, ka iztīra ambulanci un gāju uz pilsētu meklēt sakarus. Pa nakti uznākusi īsta ziema, vējš pūš, ka bail. Zvanīju uz Liepāju, Klaipēdas ielu. Bija Aizas mamma. Aiza ciemos pie Mirdzas, vakarā strādājot. Noskatījos "Melnā vēža spīlēs". Diez kas nav. Vakarā sataisījos kopēt fotogrāfijas, bet izrādījās, ka palielinātājam nav objektīva.

3. janvārī

23.20 "Palubnoj komande po mestam stojatj". Atejam. Vēl no rīta puses aizgāju pēc baku vakcīnas, bet dabūju tikai 20 devas. Viens vīrs man prasīja, vai atšķaidītājs esot. Nevarēju saprast, kāpēc tāds jocīgs jautājums, vai lūgs aizdot, vai? Būt jau ir, bet saku "Nav!" "Žēl gan, man ir vakcīna, bet atšķaidītājs sasists." Tā arī neizdevās vairāk izkaukt. Morāle - tev nebūs melot! Vēl aizdrāzos uz veikalu, paķēru fotopapīru, treniņtērpu, nazi fotogrāfiju apgriešanai un tad ar satraukumu sāku gaidīt atiešanu. Ar satraukumu tāpēc, ka meitām nav kārtībā sanitārās grāmatiņas un arī dēļ saviem rubļiem. Pats nezinu, kur es viņus Gvinejā likšu, bet gan jau. Tagad nu viss garām, tūlīt iesim uz Gvineju un tad laikam uz Odesu. Tomēr redzēšu šaurumus un atkal Melno jūru (nupat atvaļinājuma laikā pabiju Sočos, tad arī pirmo reizi ieraudzīju Melno jūru)

4. janvārī

Skatījos pa dāņu televīziju lēkšanu ar slēpēm no tramplīna, priecājos par tiem drosmīgajiem vīriem un klusībā lamāju tos, kas gan daudz ko taisās darīt, bet tālāk par plāniem netiek t.i. sevi. Šodien tāda bumbulēšana vien iznāca. Pamodos ar sāpošu galvu, iekampu pentalgīnu un dabūju apdullušu galvu. Tad sāku meklēt apkopēju un 4. palīgu, lai, no vienas puses, ievestu kārtību hospitālī, no otras - pēc kuģa ruļļa precizētu, kam vajag potēt holeru. Kā viens, tā otrs bija dziļā pagrīdē, atradu tikai pēcpusdienā. Tā arī līdz tam laikam neko jēdzīgu neizdarīju, tikai iztaisīju turētāju fotogrāfiju kastēm. Uz vakaru atdzīvojos, sataisīju attīstītāju diapozitīvu filmām (viena pudele iznāca aizdomīgi duļķaina), attīstīju divas melnbaltās filmas. Ejam uz Gvineju, ceļš desmit dienas. Ejam, starp citu, bez pirmā palīga. Pašlaik ejam garām Kopenhāgenai. Nebiju gaidījis, ka būs tik atri.

5. janvārī

Puspiecos no rīta uzmodināja nejēdzīgi klabošas skapja durvis. Pēc tam tā arī vairs neaizmigu. Visu dienu šūpoja, neko prātīgu neizdarīju. No paša rīta taisījos sākt potēt holeru, pat šprices novārīju, bet tā arī neiesāku. Ap pusdienas laiku fotografēju viļņus - vētra jau nu briesmīga. Vakarā izvilku no trilona kapeikas un santīmus. Santīmi jau nu smuki, tikai kur likšu Gvinejā (trilona B šķīdumu izmanto monētu tīrīšanai. Tiesa, vēl labāk var notīrīt, noberžot ar mitru sodu. Bet vispār jau nu tādām mākslīgi tīrītām monētām nav nekādas vērtības).

6. janvārī

Naktī vēl kārtīgi pašūpoja, bet dienā vētra norima. Maisamies kaut kur ap Lamanšu. No rīta mani pamodināja 4. stūrmanis. Vēders pakrūtē sāpot! Nez kas tur īsti bija, bet sāpes neizdevās noņemt pat ar promedolu (iegrūdu, atcerejies Alberta padomu - sākumā daži jāizārstē par jebkuru cenu, tad dakterim noticēs). Nu, vēlāk tomēr sāpes pierima. Pa dienu nodarbojos ar holeras potēšanu, vakarā ķēros pie diapozitīvu filmām. Pirmā pašlaik skalojas. Ak jā, no paša rīta attīstīju arī vienu melnbalto filmu. Tur fotografēta jūra vētrā. Labi iznācis. "FED" strādā kā zvērs. Šodien saņēmu pirmo radiogrammu no Aizas.

7. janvārī

Vārda vistiešākajā nozīmē "laiks izgāzies no eņģēm". Vienpadsmitos no rīta vēl pavisam tumšs. Pārāk tālu esam novirzījušies no savas laika joslas. Šovakar pirmo reizi pagriezām pulksteņus par stundu atpakaļ.

Šodien nobeidzu potēšanu, palika tikai kapteinis. Cilvēki apzinīgi, nevajadzēja ne draudus, ne pierunāšanu. Vakar vakarā un šorīt attīstīju divas diapozitīvu filmas. Nožēlojami melnas. Sākumā biju galīgā izmisumā, nekā nevarēju izdomāt, kur varētu būt tā vaina. Bet tad izdomāju, ka man visi šķīdumi uztaisīti 0,5, labākajā gadījumā 0,75 litru pudelēs. Vai tā vaina nav pārāk koncentrētos šķidumos? Atšķaidīju visu līdz litram, tagad viena filma tīstās (tagad gribētos gan zināt, kāpēc aukstasinīgi bojāju vienu unikālu filmu pēc otras un neatdevu vienkārši darbnīcā attīstīt).

Laiks pieklājīgs, no rīta izgājām caur Pa-de-Kalē, tagad jau laikam esam Atlantijā. Dabūju espanderi, šahu, hanteles, galda tenisa piederumus.

8. janvārī

No rīta gan pamodos ar dullu galvu un galvassāpe bija līdz vēlai pēcpusdienai, bet pēcpusdienā sāku spēlēt galda tenisu, bez tam man iedeva veselu kasti apelsīnu. Laiks arī silts, tikai drusku nomācies. Bet kajītē bez apkures un ar vaļēju logu 23 grādi. Šodien mēs esot izgājuši cauri Biskajas līcim. Jūra mierīga, tikai rullis. Dzīve OK!

9. janvārī

Priekšpusdienā ņēmos ar fizkultūru, pēcpusdienā liku apkopējam ievest kātību izolatorā un pēc tam to noslēdzu. Līdz ar to telpas kārtībā, vajadzētu tikt galā ar papīriem. Vēlāk sāku taisīt būri galda tenisa spēlēšanai (laikam jau uz klāja, lai bumbiņas nelido jūrā). Nu jau praktiski kārtībā, tikai nevaru saprast, kā ielikt durvis. Mēģināju no vaskadrānas, bet augša noplīsa. Bet durvis nemaz īpaši nav vajadzīgas. Vakarpusē otrais stūrmanis atnesa elektrourbi, sāka urbt caurumus margās, lai aiztaisītu vēl palikušo gabalu. Jūra rāma, laiks pasilts, bet vēl nevar sauļoties. Šodien jau esot redzētas lidojošās zivis. Jā, runā, ka atpakaļ iešot uz Kaļiņingradu. Tas nu būtu mazāk patīkami.

10. janvārī

Pašlai ejam garām Laspalmasai. Kreisajā pusē spīd ugunis, liekas, ka redz arī kalnus uguņu atblāzmā.

Šodien taisīju malārijas profilaksi. Apbrīnojami mierīgi, nekādas runas par to "priekš kam vajag?" , "sirdi sabojās" utt. Lūk, ko nozīmē saliedēta ekipāž! 4. palīgs šodien stāstīja, kā Kubā esot organizēti makšķerēšanas braucieni. Skaudība metās klausoties! Vienīgais mierinājums, ka Gvinejā esot līdzīgi. Un zivis te ķeroties labi un lielas. Drusku sāku nožēlot, ka nepaņēmu līdzi daiktus. Bet gan jau kaut kā izlīdzēšos. Pārskatīju kuģa laivu aptiekas un ar lielu pārsteigumu konstatēju, ka gandrīz visās vēl ir iekšā morfija tabletes un visās - psihostimulatori (nu ja, tolaik jau par narkotikām zināja tikai retais, nebija kā mūsdienās, kad visi plašsaziņas līdzekļi par tām stāsta no rīta, pusdienā un vakarā).

11. janvārī

Kļūst siltāks, bet vēl nav tik tālu, ka varētu sauļoties. Galvenā nelaime - vējš un mākoņi. Pār jūru visu laiku dūmaka - tās esot smiltis no Sahāras tuksneša.

Šodien uzzināju, ka Konakri regulāri stāvot padomju karaspēks. 400 vīru, bet ar to pietiekot, lai 40 minūšu laikā pārņemtu pilsētu savā kontrolē. Un prezidentu apsargājot kubieši. Gvineja mums ļoti daudz esot parādā. Lai segtu parādus, tad no turienes izvedot dzelzsrūdu. Visā valstī, uz 4 miljoniem iedzīvotāju, esot 88 ārsti un 9 zobārsti. Jocīgi to stādīties priekšā.

Naudu tur neviens kuģis neņemot, nav tai nekādas vērtības. Nez kā tikšu pie kolekcijas monētām. Pie tam nelaime, ka nesen franki nomainīti ar siliem un izņemti no apgrozības. Bet varbūt taisni tāpēc būs vieglāk.

12. janvārī

No rīta šūpoja tā, ka jau metās nelaba dūša, bet uz vakaru izveidojās brīnišķīgs laiks. Ieslēdza kondicionēšanu, bet vēl jau īstas vajadzības nav. Vairākas stundas pastaigājos pa augšējo tiltiņu, izsniedzu delagilu malārijas profilaksei, saņēmu tropisko vīnu. Ēdu apelsīnus, kādu duci pa dienu, šķirstu enciklopēdiju.Paņēmu vēl 10 paciņas cigarešu.

13. janvārī

Nupat beidzu studēt medicīnisko literatūru sakarā ar makrohematūriju (daudz asinis urīnā), jo nupat ar šitādu nelaimi viens griezās pie manis. Jau pirms kādas nedēļas viņš sūdzējās, ka nevarot līdz galam nolaist urīnu. Toreiz viņš bija tāds jocīgs, briesmīgi satraukts, nespēju saprast, kas ar viņu īsti ir. Iedevu nomierinošas tabletes un ar to arī viss beidzās. Šodien atkal - urinācijas beigās parādoties drusku asinis. Bet izrādījās, ka vislielākās bailēs viņam ir no tā, ka iemesls varētu būt veneriska slimība. Nu, nomierināju, ka tas absolūti nevar būt, bet kas īsti, tā ari neizpratu. Tagad skatos, ka tas visticamāk norāda uz pūšļa audzēju. Darīt pašlaik neko nevar, tiešas briesmas nedraud, dažas nedēļas šur vai tur arī nav izšķirošas, tā kā jāpagaida līdz Savienībai un tad jāaiziet pie urologa.

Šodien pēcpusdienā beidzot īsti tropisks karstums. Sāka darboties baseins. No rīta vienkārši reibinoši smaržoja pēc zemes - meža, zāles. Vējš no krasta, laikam patiešām nes smaržu no Āfrikas. Staigāju pa augšējo tiltiņu un sajūsminājos. Pēcpusdienā sataisīju un izsniedzu kapteinim un visiem četriem palīgiem hloramīnu, ar ko dezinficēt rokas pēc sasveicināšanās ar nēģeriem (nu vareni gan mums tolaik būs gājis ar to tautu draudzību. Bet, no otras puses, saķert kādu tropu "zarazu" arī prieka maz).

Pie Gvinejas būsim laikam šovakar, bet iet iekšā, pat tuvoties nevar - viņi tā baidoties no negaidīta uzbrukuma, ka naktī neviens kuģis nedrīkstot tuvoties krastam.

14. janvārī

Šodien galvenā nodarbošanās bija fotogrāfiju taisīšana. Cerēju, ka pāris dienas pastāvēsim reidā un tad mierīgi visu izdarīšu. Taču no rīta, tikko biju sagatavojis visu darbam, kuģis sāka kustēties, uzņēma loci un bez liekas kavēšanās iegāja ostā (684.-691. att.). Reidā viens padomju kara transportkuģis, ostā padomju transportkuģis (no Tallinas), tālāk ķīnietis, tad padomju traleris, tad padomju kreiseris (sk. 689. att.: tas gan pievakarē aizgāja). Vēl daži Gvinejas kuģi, tajā skaitā četri pagalam noplukuši kara kuterīši - tā laikam ir Gvinejas kara flote (692. att.). Iznāca neliela parunāšanās ar gvinejiešu ārstu, angliski gāja ka prieks. Tad kopā ar 4. palīgu gājām meklēt hlorkaļķi. Aizgājām līdz tralerim, satikām vecāko palīgu, bet viņiem nav. Tad gājām pie igauņiem. Jā, viņi varētu iedot, bet kā lai atgādājam līdz savam kuģim? Nenesīsim taču ar nešanu nēģeriem par smieklu. Gribēju sarunāt mūsu vēstniecības "Volgu", bet viņi teica, ka varēšot tikai rīt. Bet igauņu kuģis šodien aiziet. Nu, Dievs ar viņu, ar to hlorkaļķi. Apbrīnojami daudzi nēģeri samērā labi prot krieviski. Mašīnas arī visas mūsu, tāpat mūsu cilvēku te acīm redzot ir krietni daudz. Šodien daudzi atbrauca uz kuģa. Viens (strādā uz velkoņa) atnāca prasīt fotopapīru. Ar patiesu baudu atdevu kartonu. Rīt apsolīja atnest silus un uzzināt, kā ir ar frankiem. Kraut sākšot it kā parīt. Ostā drausmīga netīrība. Pilsēta palmās, kokos, redz kādas trīs augstceltnes (693. att.).

17. janvārī

Divas dienas tātad palaidu garām. Šodien toties ķeros klāt jau pusdienas laikā. Krietni bojā garastāvokli tas asiņojošais urīnpūslis. Izpētīju šā un tā unizdomāju, ka tur kāds audzējs. Cerēju, ka paasiņos un pāries. Bet nē. Un slimnieks kļuvis briesmīgi nervozs, smagi pārdzīvo, bet darīt arī nekā nevar. Jo, kā teica ārsts-bulgārs, kurš aizvakar bija ciemos, urologa šajā valstī nav. Toties šeit, Konakri, esot medicīnas institūts. Tad nu var iedomāties, ko viņi šeit gatavo. Ārsti iznākot dumjāki par mūsu feldšeriem. Jā, bet attiecībā uz manu slimnieku izlēmām, ka pirmdien aiziesim (vai, ja trāpīsies mašīna, aizbrauksim) pie padomju ķirurga. Daudz jau, jādomā, neko nelīdzēs, bet vismaz nomierinās nervus slimniekam un man arī. Ārstēt jau tā kā tā varēs tikai Savienībā un ātrāk kā ar mūsu kuģi viņš tur nenokļūs. Bet nu no sākuma.

Otrā dienā pēc mūsu ienākšanas ar laivu braucām uz salu sauļoties (694., 695. att.). Jutos kā sapnī - palmu mežs, brīnišķīga pludmale, silts jo silts okeāns (696., 697. att.). Tikai ūdens duļķains, redzēt neko nevar. Nu, turpat kur mēs peldējāmies, tikai drusku dziļāk, no laivas noķēra murēnu. Riebīga gan izskatās, tāda zaļgani brūna (698., 699. att.). Smiltīs dažās vietās jūras eži ar tādām garām adatām (700. att.: no tām gan jāuzmanās). Jā, laiva pienāca pie krasta, izsvieda ārā peldētājus un ar makšķerniekiem un arī ar mantām, fotoaparātus ieskaitot, aizskrēja atkal tālāk no krasta. Tādēļ tiku pie fotografēšanas tikai pašās beigās un ar lielu steigu (701.-709. att.). Vakarpusē vēl izspruku uz pilsētu. Jau biju sataisījies iet, kad atnāca tas bulgārs. Nu, bet drusku papļāpājām un tad viņš aizgāja. Pastāstīja, ka gvinejieši katram ārzemju speciālistam mēnesī izsniedzot puslitru eļļas, gabalu ziepju, bundžu kondensētā piena, puskilogramu cukura un vēl brīnoties, ka šie ar tik labu apgādi neesot apmierināti. Ar algu, ko saņemot silos, tirgū varot nopirkt pārtiku priekš piecām dienām.

Nu, tātad uz pilsētu. Pie vārtiem paņēma pases un izdeva tādas uz ātru roku izrakstītas caurlaides. Pases ievieda galda atvilktnē kopā ar pistolēm, maizi, gliemežvākiem utt. Reizēm pazūdot arī pa kādai. Nu, bet ko lai dara, citādi ārā netikt. Tiesa gan, nav jau obligāti jādod pase, noderot arī jebkurš cits dokuments. Nākošā dienā puiši deva krievu valodā izrakstītās jūrnieku apliecības un arī noderēja. Bet man, diemžēl, tādas nav. Policisti zilā formā, formas cepurēs, pistole atsevišķā jostā ap gurniem.Tūlīt aiz vārtiem milzu koks ar tādiem kā dēļveidīgiem izaugumiem. Pa koku uz augšu un leju skraida daudz ķirzaku, centimetrus 30 garas. Ķirzaku te vispār daudz visās malās. Iela apstādīta kokiem, asfaltēta. arī trotuāri asfaltēti, bet asfalts izlauzīts, izdauzīts, bedrains. Netīrumi, mēsli uz ielas kaudzēm vien, vietām turpat ielas malā kāds pamests un jau galīgi noplēsts automobiļa grausts (710., 711. att.). (Kad sāku ņemties ar bildēm, nekā nevarēju saprast, kāpēc galīgi neko neesmu fotografējis pilsētā. Bet kad tā krietni padomāju, tad atcerējos, ka fotografēt vienkārši nedrīkstēja. Brīdināja, ka te reizēm vispirms mēdzot šaut un tikai pēc tam sākot noskaidrot, kādas valsts labā nošautais spiegojis. Tā kā nācās šo to salasīt internetā - tagad jau laikam ar to fotografēšanu brīvāk, jādomā, ka Demokrātiskā partija vairs nav pie varas). Vietām deg ugunskuri, tajos dedzina netīrumus. Mājas no mūra, 1-2 stāvi, nokrāsotas dzeltenas, rozā, centrā diezgan daudz zaļumu ap mājām . Nēģeri turpat mājas priekšā ēd, mazgā veļu, frizējas, mazgā bērnus. Bērni, starp citu, ar platu lakatu uzsieti uz muguras. Ielas malās daudz tirgotāju, piedāvā riekstus, kollu, nomizotus apelsīnus (tos mizo ar nazi, nošķeļ nost tikai to dzelteno mizu). Sievietes ģērbušās tādos kā brunčos līdz zeme, priekšā šķēlums līdz augšai. Nu, un mugurā tāda kā blūze. Galvā daudzām tāds kā turbāns. Matus pin daudzās mazās bizītēs. Viena otra gadās arī kleitā. Vīrieši biksēs, kreklos, blūzēs, daži tādos garos kreklos līdz zemei. Tā staigājot, aiz vienas aiz vienas sētas ieraudzījām veselu čupu tanku. Pēc tam dzelzceļa staciju. Turpat mētājās pamesti, sarūsējuši vagoni. Tad laikam Gvinejas Demokrātiskās partijas galvenā mītne. Bet trotuārs arī tur bedrains un izdauzīts. Tad nonācām vairāk pie centra un satiksme kļuva dzīvāka (mašīnu vispār maz, tās pašas apdauzītas, bez lukturiem, stikliem). Bet tomēr luksofors lai bija uzlikts, arī pāris 3-4 stāvu mājas (712. att.). Trāpījām uz tirgu. Šādas tādas viselementārākās lietas - rupji kalti naži, paštaisītas pavārnīcas, naglas, auklas, saknes, žāvētas zivis. Netīrība drausmīga, zivis uzliktas uz plauktiem, kas visvairāk atgādina cūku steliņģa dēļus. Tālāk izgājām uz pieklājīgāku rajonu - dažas mūsdienīgas daudzstāvu celtnes, pat kaut kas līdzīgs parkam. Bet tad mūs apturēja policija - tālāk nevar, prezidenta rezidence (. Nu labi, gājām uz citu pusi. Ieraudzījām Vācijas vēstniecību, PSRS tirdzniecības pārstāvniecību, veselu rindu ministriju. Iestāžu nosaukumi franču valodā, vienkārši uzmālēti uz vārtiem. Nu, un tad atpakaļ uz kuģi.

Vakarā nobeidzu kopēt fotogrāfijas no "Ostrov Beringa" (dulls var palikt, vai tad es visu mājas saimniecību būtu pārstiepis uz kuģa. "Ostrov Beringa" taču bija pirms ilga, ilga laika, tām filmām mierīgi vajadzēja gulēt mājās un gaidīt mani atgriežamies) un par 20 vitamīnu bundžiņām iemainīju vienu sievietes statueti. Attīstīju filmu no brauciena uz salu. Nākošā rītā nokopēju bildes, savedu kārtībā visu saimniecību. Tad atnāca puisis, kurš bija apsolījis atnest silus, atnesa divus komplektus (715.-718. att.). Frankus nebija dabūjis. Pēc pusdienām vēlreiz izgājām uz pilsētu. Aizgājām līdz pludmalei. Tur sākumā par ieeju prasīja 10 silus, bet kad nedevām, ielauda tāpat. Pludmale neliela, neliels parks, kafejnīca. Sēdēja smiltīs dažas baltās sievietes. Bet jūrā bēgums, atsegušās netīras, kailas klintis. Tālāk kino, rāda kaut kādu amerikāņu filmu. Izgājām pilsētas nomalē, tur ne mājas, bet tādi mūra šķūnīši, tiesa gan, nokrāsoti (719. att.). Zaļumu daudz mazāk, nav pat zāles, māju priekšā sarkana, putekļaina zeme. Un uz tās arī notiek visa tā dzīvošana. Daudz bērneļu, 2-3 gadīgi puišeļi jau skraida ar cigaretēm zobos. Redzējām zivju tirgu, bet tas tukšs, strādā laikam tikai tad, kad zvejnieki nāk mājās, jo turpat blakus tāda kā zvejas osta (720. att.). Kapsēta, kur, cik var spriest pēc pieminekļiem, kristieši un musulmaņi tiek glabāti kopā. Jā, nupat ienāca ārsts un 1. palīgs no gruzīnu tankkuģa, kas stāv mums blakām, prasīja, vai nav formalīna. Pastāstīja, ka Laspalmasā nelaižot iekšā arī mūsu tirdzniecības kuģus. Tikai Santa-Krusā. Žēl gan, tā arī neredzēšu Laspalmasu. Bet nu tālāk. Redzējām izbūvētu krastmalu, margas, jūrmala, bet viss nolaists, ar zāli aizaudzis (721. att.). Tad vēl redzēju nēģeru puišeli albinosu - tipiskas nēģera izskats bet absolūti balts un blonds. Un, cik varēja saprast, arī akls, jo gāja, turēdamies citam zēnam pie pleca. Vēlreiz iegājām tirgū, bet nācās ar steigu iet projām, jo vienam no mūsējiem palika slikta dūša. Veikalu pilsētā vispār nav. Kur un kā iedzīvotāji dabon visu nepieciešamo, nevar saprast. Ak jā, vienu vai divas iestādes, ko tā kā varētu nosaukt par veikaliem, redzēju. Vienā šķūnī veci, salauzti radioaparāti, otrā veci dzelži, čemodāni un sazin kas vēl. Varbūt tie arī ir veikali? Dažas daudzstāvu mājas, 10-15 stāvi, noplukušas, netīras.

Vakarpusē pret odekalonu, ziepēm, lietotām kurpēm un, kas tas trakākais, konjaka pudeli, iemainīju lielu un skaistu masku. Pašizmaksa gan iznāk ap 30 rubļu, bet ir to vērts. Tiesa gan, standartcena par tādu ir apmēram 6 kilogrami tomātu pastas, t.i., 12 rubļi, bet negribējās ar to ķēpāties. Taisni brīnums, kāda te tai pastai piekrišana. Un šodien vēl samainīju 10 paciņas cigarešu pret siliem, 10 silus par paciņu. Galvenokārt 5 silu monētas. Nekas, kad nomazgā, izskatās tīri glītas. Jā, šodien mūs beidzot sāka kraut. Krauj automašīnas.

18. janvārī

Šorīt no rīta tā kā taisījās braukt uz salu, bet tā arī nesataisījās. Daļēji laikam tāpēc, ka no rīta tur aizbrauca vesels bars amerikāņu. Priekšpusdienā vēl viens nēģeris speciāli man atstiepa veselu čupu silu. Ne sevišķi vairs gribēdams, tomēr vēl paņēmu. Nomazgāju (monētas briesmīgi netīras), sabāzu tagad vakarpusē pa vietām un nu izrādās, ka man ir 19 silu komplekti un vēl šādi tādi pārpalikumi. Ja tikai bez sarežģījumiem aizvedīšu mājās, būs krietns krājums mainīšanai. Vēl piesitu tenisa būdai tīklu pie durvīm - vakar ar 2. stūrmani atnesām no SRTR (srednij ribolovnij trauler refrižerator) "Neitrons", kas stāvēja mums priekšā. Starp citu, no turienes pie mums nāca ciemos ļoti simpātisks sunītis Naida, kurai patika spēlēties ar mūsu mērkaķi Džeimsu (722.-724. att.). Tiesa, tā spēlēšanās gan bija tāda, ka nevarēja īsti saprast, vai Naida taisa jokus vai uzbrūk pa īstam. Sākumā Džeimss spēlējās ar, bet tad Naida šo ietrieca ūdenī un viņam visa patika pārgāja. Drošs paliek bailīgs, ielec kādam savam draugam rokās un sēž.

Pēcpusdienā ar Sirēnu aizgājām līdz pilsētai. Redzējām slimnīcu, Veselības aizsardzības ministriju, Amerikas, Indijas, Šveices un nez vēl kādas tur vēl vēstniecības, veselu rindu avioaģentūru. Dažus vārdus par gvinejiešiem. Dzīvo gan viņi nabadzīgi, bet izturas ar cieņu, apvaldīti. Kad iet pa ielu, neviens tev nekādu speciālu uzmanību nepievērš, ja gadās ar kādu saskatīties, parasti sasmaidāmies. Katrā ziņā ejot pa pilsētu ir tāda drošības sajūta, ne tā kā Panamā. Nu, un kaut arī viņi te vēl dzīvo visai primitīvi, tomēr ministri ir nēģeri un šoferi ir nēģeri, un autoceltni vada nēģeris, un torpēdkuteri komandē nēģeris. Lai nu kā viņiem iet, tomēr šā vai tā viņi to valsti novada un galā tiek. Un bērneļi tomēr skolā mācās un pa ielām iet ar grāmatām uz galvas, tā kā jādomā, ka kaut kādā galā jau viņi tiks (patīk man tas toreizējais augstprātīgais tonis, kad pats sev likos teju vai radības kronis un ne prātā nenāca, ka nākotnē apmēram tāpat spriedīs par Latviju - jādomā, ka kaut kādā galā jau viņi tiks un to savu valsti kaut kā sakārtos. Bet Gvineja, redz, dzīvo, kā dzīvojusi. Un iedzīvotāju skaits pa šiem gadiem, šķiet, vismaz dubultojies).

Rīt no rīta apsolīja piebraukt mūsu tirdzniecības pārstāvniecības mašīna un aizvest mani un manu slimnieku pie ķirurga.

Elektromehāniķis šodien derībās par to, kāda mums starpība ar vietējo laiku, pazaudēja man burku sulas. Bet izrādās, ka tādas mantas mums uz kuģa nav. Atnesa man mandarīnus.

Jā, vēl gribēju piezīmēt, ka pirmajā dienā pie mums atnāca torpēdkuteru diviziona komandieris un lūdza "Pravdu" un citu padomju presi. Tiesa gan, šodien viens puisis dikti labā krievu valodā skaidroja, ka ne no Seku Tures, ne no krieviem nekādas jēgas un labuma neesot. Krievi par to vien domājot, kā viņus apšmaukt - gan lielās lietās, gan sīkumos, t.i., "čeindžā". Kas jau nu ir, tas jau ir. Bet, no otras pues, "čeindžs" taču ir labprātīga vienošanās.

19. janvārī

Līdz pusdienai veltīgi izgaidījos tirdzniecības pārstāvniecības darbinieku, kas bija solījis aizvest mūs pie ķirurga. Pēcpusdienā atnāca viens cilvēks no šodien ienākušā SRTR ar sastrutojušu pirkstu, no kura uzzināju, ka ķirurgs strādā tikai līdz vieniem un ka ilgāk gaidīt vairs nav jēgas. Uzzināju, kur īsti tas ķirurgs ir un nolēmu rīt aiziet kājām. Bet pēcpusdienā tas vīrs tomēr atbrauca. Izrādās, šodien ķirurgs neesot bijis, aizvedīšot mūs rīt. Nu labi. Mans slimnieks galīgi sašļucis. Nestrādā arī nemaz. Tas jau par traku, bet nebūšu taču zvērs un netrenkāšu slimu cilvēku, kaut arī viņš uz tās slimības rēķina laikam vienkārši slinko. Pēcpusdienā uzlīdu uz augšējā tiltiņa sauļoties (nu, dakteris jau drīkst slinkot, tas tikai slimniekiem nav vēlams). Karsts, sviedri tek straumītēm. Vakarpusē atnāca Sirēna pēc spirta magnetofona tīrīšanai, drusku papļāpājām. No viena nēģera pret ziepēm un cigaretēm iemainīju divus flomasteru komplektus. Nu, vairāk arī šodien nekā.

20. janvārī

Nu, šodien interesanta diena. No rīta braucām pie ķirurga. Izrādās, ka pilsēta ir daudz lielāka, nekā biju domājis (725.-726. att.). Tas, kur bijām līdz šim, ir Konakri I un atrodas uz salas, kas ar mākslīgu uzbērumu savienota ar kontinentu. Konakri II ir jau uz kontinenta, tur ir daudz māju, tur tagad apmetas arī daudzas sūtniecības utt. Tur ir arī hospitālis "Donka" (727. att.; Donka Hospital). Liels, vēl franču būvēts. Enciklopēdijā bija ierakstīts, ka tā ir PSRS dāvana, bet tas nav pareizi. Viens tāds knapi iesākts grausts, ko būvē kopš 1960. gada, tā ir tā dāvana.

Hospitālis kāda 3-4 stāvu māja, netīrs, palātās betona grīdas, logu nav (t.i., laikam domāts, ka stiklu nav), katrā palātā 4gultas ar matraci, spilvenu un segu, palagu nav. Elektrība? Neievēroju, vai ir. Katrā ziņā ūdens, izlietnes utt. nav. Iespaids vispār graujošs. Slimnieku visās malās daudz, kaut arī par ārstēšanu esot krietni jāmaksā. Pēc ilgākas gaidīšanas atnāca kāds ķirurgs, uz ātro apskatīja un pažņoja, ka esot cistīts un uretrīts (urīnpūšļa un urīnizvadkanāla iekaisums). Nu, tas jau tāpat bija puslīdz skaidrs, bet kas tos izraisījis? Tur nu viņš man neko nevarēja pateikt. Nu, es jau arī ne uz ko īpašu nebiju cerējis. Gribējām aizbraukt vēl pie viena ķirurga, bet pa ceļam noskaidrojām, ka rīt atiesim un nolēmām, ka nav ko mērkaķoties.

Pēcpusdienā aizbraucām uz salu, izpeldējos, izsauļojos, paklaiņoju pa palmu mežu, ielīdu pamestā franču mājā. Neiedomājams skats, kas tur pavērās pa logu uz jūru. Ja dotu tādu māju, tad varētu arī Gvinejā strādāt.

Ak jā, no rīta vel dabūju trīs dažādas franku monētas. Ļoti apdauzītas, tak labas arī tādas (728., 729. att.).

21. janvārī

No rīta sauļojos uz augšējā tiltiņa, pēcpusdienā pastaigāju pa pilsētu. Iegājām veikalā, kur par siliem pārdod produktus padomju darbiniekiem. Viss uz stingrām normām. Agrāk te taisīti briesmīgi biznesi, jo preces šajā veikalā desmitiem reižu lētākas nekā tirgū. Un par siliem, lai cik tie nevērtīgi, tomēr var nopirkt zeltu un vēl šo to. Jo nauda paliek nauda, kaut arī visnevērtīgākā. Tāpēc tagad viss ar stingrām normām, spekulēt vairs nevar. Pats veikals noplucis un nožēlojams.

Pēc tam metos uz čeindžu. Vispirms desmit kokosriekstus pret ziepēm - 10:10. Ak jā, vēl no rīta dabūju divus 25 franku gabalus. Sajūsmā iedevu divas paciņas "Rīgas" cigarešu. Bet tās te, izrādās, nav lielā vērtē, vienam ziepju gabaliņam daudz lielāka vērtība. Tad par divām ziepēm dabūju četras skaistas atklātnītes, pēc tam par 3 zobu pastām vēl 3 atklātnītes. Tad Mikaeljans nekā nevarēja vienoties par citroniem. Nēģeris prasa 30 kārbiņas sērkociņu par tīkliņu, kurā kādi 30 citroni. Mikaeljans sola 20. Tā arī par tām 10 kārbiņām nevienojās. Paņēmu par 3 zobu pastām. Un pašā vakarā skaistu figūriņu par 5 kilogramiem cukura. Nu gan esmu, kā saka, pilns līdz ūkai. Tagad taisu vakardienas bildes, iznāk smukas.

22. janvārī

Šodien ap 17.30 izgājām jūrā. Tilpnēs ap 105 tonnas ananāsu un banānu. Ja teiktu, neticētu. No rīta dalīju fotogrāfijas, cilvēkiem ļoti patika. Pēc tam pastaigāju pa ostu, apskatīju "Miha Chakaja" - milzīgs, ap 25 000 tonnu tilpumu, rūdas vedējs, iekrauj boksītus (730., 731. att.). Tad drusku sauļojos, visu laiku gaidīju, kad atnesīs frankus. Tā arī neatnesa. Pašā pēdējā brīdī parādījās viens no tiem solītājiem, bet varēja tikai pateikt, ka nav dabūjis. Par cik jau nēģeru vairs uz kuģa nebija un atskrūvēja cieši aizskrūvētās durvis, tiku izolatorā un ieraudzīju, ka man vēl ir 11 kārbiņas vitamīnu. Oho, vesela bagātība!Vēl ar steigu izmainīju pret 3 flomasteru komplektiem pa 6 katrā. Par katru komplektu 3 kārbiņas vitamīnu. Tad vēl atnāca viens nēģeris, kam vakar biju apsolījis iedot briljantzaļo. Iedevu, un viņš man kā "prezentu" pasniedza divus skaistus gliemežvākus. Gribēju viņam iedot vēl, bet aizgāja. Jā, ja jau redzēt viņos cilvēkus, tad jau viņi arī ir cilvēki. Bet diemžēl daudzi no mūsējiem tomēr sirds dziļumos ir pārliecināti, ka nēģeri tomēr nav cilvēki. Tā pati Alločka. Visādi jau laba meitene, bet šodien mainīja kaut kādus sīkumus pret lētu amerikāņu pildspalvu un ne par ko nebija ar mieru savas mantiņas atdot pirmā. Es saku: "Alla, nevar taču tik ļoti neticēt cilvēkam!" "Dakter, vai jums prāts, viņš taču paķers un aizmuks." Tiesa, pa visu šito laiku divi tādi gadījumi esot bijuši. Bet tas uz simtiem lielāku un mazāku darījumu. Rīgā vai Kaļiņingradā noteikti nebūtu mazāk.

Kuģim projām esot, vēl pasviedu vienu tādu krietni novalkātu neilona kreklu vecītim, kas te dzīvo pa noliktavu. Vīņs vienmēr nāk pie kuģa pēc ēdamā un pastāvīgi maisās pa noliktavu. Es domāju - kāds sargs. Bet nē, izrādās tāds klaidonis, bezdarbnieks, te viņš arī mitinoties, no kuģiem barojoties, cik var, arī strādā (šodien redzēju slaukām rūdas iekrāvējām sliedes). No ostas ārā neejot, jo baidoties, ka policisti vairs neielaidīs atpakaļ. Nu, tas arī viss. Pēc iziešanas nomazgājos dušā, pārģērbos tīrās drēbēs un līdz ar to ar Gvineju ir cauri. Esmu visai apmierināts.

23. janvārī

No rīta līdz pusdienai pašpricēju ar hloramīnu dušas un tualetes. Gaisu sūknēdams, pavisam nomocījos. Pēcpusdienā sauļojos, mazgāju veļu, līdu vannā un vēlreiz sauļojos. Laiks silts, bet ne karsts. Šodien visu dienu vaļā iluminators, bet kajītē ap 20 grādi, tikai nupat, vakarā uzlēca līdz 25. Saulē laikam esmu apdedzinājies. Sataisīju tās "Ostrov Beringa" fotogrāfijas, uzrakstīju radiogrammu Aizai, ka ejam uz Kaļiņingradu, bet radists paziņoja, ka uz Odesu. Nu, būs problēma ar mantām un arī Aizu nez vai satikšu, bet redzēt Vidusjūru un Melnās jūras šaurumus jau sen ilgojos. Arī Odesu apskatīšu ar patiesu interesi. Tagad, pēc vakariņām, taisu sarakstu, kas jāpērk Laspalmasā (tomēr iesim uz turieni. Arī labi, pat ļoti labi), skaitu līdzpaņemtos santīmus. Izrādās, veseli 60 gabali. Ja nu kāds par tiem izrādīs kaut mazāko interesi, būs krietna nauda.

24. janvārī

Laiks vēss, līdz pēcpusdienai arī nomācies. Kad drusku uzspīdēja saule, mēģināju sauļoties, bet liela prieka nebija. Nu, labi vien ir - deguns jau apdedzināts. Vakarā komandieru sapulce, norunāja, ka pēc Laspalmasas taisīs pamatīgu pārbaudi, ko kurš ir pircis. Tad nu ar santīmiem nevarēs zirgoties.

25. janvārī

Nekā īpaša. Pēcpusdienā atradu vietu, kur nepūš vējš, labi pasauļojos. Izvilku no hlorkaļķa gliemežnīcas. No ārpuses palikušas daudz tīrākas, bet vai iekšā vēl kas pūst, nevar saprast, smird tikai pēc hlora. Sametu spainī visas, cik ir.

26. janvārī

No rīta ap 11 ienācām Laspalmasā (732.-737. att.), tagad, drusku pāri 18, ejam ārā. Redzēt nu gandrīz neko neredzēju, viens skrējiens pa veikaliem. Bijām grupā trīs cilvēki - es, Sirēna un atslēdznieks. Pa ceļam vēl no citas grupas paņēmām Savkinu (738.-746. att.). Ostā stāv "Aleksandrs Puškins" (747. att.), veikali stāvgrūdām pilni ar padomju tūristiem, cenas vienā mirklī uzlekušas gaisā. Mahēra gan lēta, pati lētākā par 15 pesetām. Paņēmu drusku labāku par 20. Tad vēl lietussargus par 100 pesetām gabalā, košļājamo gumiju, arī čupu atklātnīšu ar skaistām sievietēm peldkostīmos. Nu, un vēl visādus sīkumus. Notērēju 2800 pesetas, vēl 700 palika (748.-750. att.). Žēl, ka te nav parūku un vatēto segu. Diezgan vēss un mākoņains laiks.

27. janvārī

Kopš iziešanas no Laspalmasas riebīgi šūpo, nupat tikai vakarā sāk nomierināties. Tādēļ visu dienu tikai kaut kā velku laiku. Auksts, par sauļošanos ne runas. Mēģināju ieslēgt sildītāju, bet tad uzreiz uzrāva līdz 27 grādiem. Rīt it kā būsim pie Gibraltāra, Odesā komanda mainīšoties, ņemšot taukus mucās un iešot uz Kubu. Labi, tas mani pilnīgi apmierina. Nav radiogrammas no Aizas. Slikti.

28. janvārī

Šodien ap pusdienlaiku izgājām cauri Gibraltāra šaurumam. Līdz šaurumam auksts vējš, viļņi, Vidusjūra klusa, mierīga, pēcpusdienā pat drusku sauļojos, tomēr gaiss vēl pavēss. Drusku dīvaina sajūta Vidusjūrā. Te ēģiptieši, te grieķi, romieši, feniķieši, Nelsons un nez kas vēl, te Hanibals reiz pārcēlās Gibraltāra šaurumam. Viss te.

29. janvārī

No rīta atnāca radiogramma no Aizas, bet nu jau esmu tādā psihozē, ka ar vienu radiogrammu nepietiek, lai no tās izkultos. Pēcpusdienā apzīmogoju medikamentu pieprasījumus, tad drusku sauļojos. Nosūtīju radiogrammas Aizai, tēvam, Albertam, Albertu uzaicināju uz Odesu.

Visu dienu ejam gar Āfrikas krastu. Kalni un kalni. Darīt neko negribās un faktiski jau nevajag arī. Derētu apmācīt sanitāros aktīvistus pretmēra kostīma uzģērbšanā (751. att.), bet cilvēki tā kā tā tūlīt izklīdīs un kas gan svešā ostā to prasīs. Nu, un cita jau nekā arī nav ko darīt. Norakstīju kā saplēstu vienu izlietotu promedola ampulu, ierakstīju pāris reizes ūdens dezinfekciju un dezinsekciju (protams, reāli jau nekas tāds netika darīts. Vienkārši formāli papīri priekš atskaitīšanās - nu, apmēram kā mūsdienās nacionālās attīstības plāns) un vairāk jau arī nav ko.

30. janvārī

Nekādi nevaru atgūt normālu noskaņojumu. Daļēji jau tas Aizas dēļ, bet daļēji, un laikam pat galvenokārt, tāpēc, ka atgriežamies padomju ostā, kas, kā vienmēr, rada zināmu nervozitāti. Beidzas reiss, mainās komanda, zināma nenoteiktība - tas parasti ietekmē neparīkami. Vienīgais mierinājums ananāsos. Nupat novakarē 2. stūrmanis atnesa lielu portfeli. Vairāk kā vienu uzreiz nevar apēst. Un nelaime, ka tie ir briesmīgi sulīgi augļi, kamēr ēd, nolejas no galvas līdz kājām, un kad sula izžūst, līp, ka bail. No rīta atnesa man arī banānus, no viena ķekara piekrāvu pilnu dīvāna atvilktni. Bet mazi un zaļi, vēl būs krietni jānogaida.

Pa dienu neko prātīgu nedarīju. Šķirstīju enciklopēdiju, sarakstīju virtuves provju noņemšanas žurnālu, tad paskatījos, kas man ir no pretmēra tērpiem. Atlasīju četrus pilnus komplektus, pietrūkst tikai zeķes un dvieļi. Palika pāri vesela čupa visādu lupatu. Sagrūdu čemodānā, lai stāv. Pēcpusdienā noorganizēja mācību trauksmi, bet medicīnai nekādu uzdevumu nebija. Salasījās visas manas sievietes + Saļukovs. Pasēdējām, papļāpājām, noturēju 3 minūtes ilgu apmācību par sevišķi bīstamām infekcijām. Tad sāka laivu trauksmi, aizgājām pie laivas. Tas tad šodien arī viss.

31. janvārī

Nu nekas, šodien psihoze sāk pāriet. Nogulēju līdz astoņiem, pastaigājos. Te, Vidusjūrā, briesmīgi daudz kuģu. Lai kad arī neiziet uz klāja, viens vai divi noteikti kaut kur rēgojas, bet var būt arī vairāk. Laiks vēss, mākoņains, stiprs vējš, vakarpusē gan norima. Pēcpusdienā gar kreiso bortu parādījās Grieķija. Lasu rokasgrāmatu par neatliekamo palīdzību.

1. februārī

Pašlaik ejam vēl, liekas, pa Marmora jūru. Stambula negrib un negrib rādīties. Nu, tagad arī vairs nav tik svarīgi stundu agrāk vai vēlāk, jo tā kā tā tumšs. Bet pats svarīgākais - Troju tomēr redzēju. Kā uz delnas! Tiesa, pusdienas ēdot, gandrīz palaidu garām, bet toties izrādījās, ka tā ir atzīmēta uz navigācijas kartes un kapteinis parādīja precīzi plakanu kalnu, gan jau aiz kuģa pakaļgala (752. att.). Dardaneļu šaurums kilometrus ne vairāk kā 4-5 plats, sākumā abās pusēs apdzīvotas vietas. Labā pusē tā kā pilsēta + cietoksnis (četrstūrains), kreisajā - ciemats + cietoksnis (sirdsveidīgs). No pilsētas uzņēmām loci. Turku karogs, sarkans ar pusmēnesi un zvaigzni, bija mastā, ejot cauri šaurumam. Pilsētā un ciematā daudz minaretu, mājas baltas. Laiks auksts, ļoti vējains, uz klāja tikai kažokā un tad arī bauda maza. No rīta atnāca ziņa, ka Alberts lido uz Odesu. Nemaz negaidīju, ka tomēr atbrauks. Žēl, ka Aiza nespēja saorganizēt tādu braucienu.

3. februārī

Vakar ap pusdienas laiku kapteinis pateica, ka man miris tēvs (753. att.). Vakarā ienācām Odesā. Medicīnas pārbaude un muitas pārbaude atgādināja saniknotu laupītāju uzbrukumu. Alberts nostāvēja piestātnē kādas stundas četras, ienāca galīgi nosalis. Vanna, spirts, askorbīnskābe - liekas, pagāja viss bez sekām. Pateicu viņam to nelaimes vēsti. Šodien no rīta dabūju atestātu, biļetes, vēl brīdi skumīgi pasēdējām ar Albertu kajītē un tad ar vienu privātu "Volgu" drusku pavizinājāmies pa Odesu, tad uz lidostu un divās tundās bijām Rīgā, kur, starp citu, daudz siltāks nekā Odesā. Rīt sākam kārtot darīšanas. Jā, uz "Osipenko" vairs neatgriezīšos, kapteinis jau tūlīt bija pieprasījis citu ārstu, lai es bez kavēšanās varētu būt brīvs. Jā, kas gan var paredzēt cilvēka likteni.

5. februārī

Sēžu Makša ielas dzīvoklī, kurinu krāsni un pierakstu. Skumīgi. Sākumā vēl šā tā, bet kad ar Albertu iegājām tēva istabā, ieraudzījām tās pusdarbā pārtrauktās kartiņas, tās sūnas un čiekurus, kas žāvējās darbam, presē ieliktās zālītes, lietussargu, ko viņš tā arī nekad neizlietoja - tad nu gan kļuva skumīgi (754.-757. att.). Un īpaši mūs satrieca tas, ka uz krājgrāmatiņas ir tikai četri tūkstoši. Tātad tas bija viss, kas viņu atdalīja no galīgas bezizejas, no žēlastības maizes. Drausmīgi. Nekādas drošības viņam nav bijis, tā dzīve ir bijusi vēl smagāka, nekā varēja iedomāties. Smagi un grūti viņam, nabagam, ir gājusi visa dzīve. Nu, vismaz bēres tagad pacentīsimies iztaisīt, cik nu labi var, lai tā sakot, būtu viņš dzīvs, varētu pie reizes palielīties, cik viņam bija skaistas bēres. Glabāsim rīt.