Svelme, vīns un Balatons

25.10.2008
6 min lasīšanai
43 foto

Svelme, vīns un Balatons. 2007.gadā Ir atkal pagājis gads un atvaļinājums jau beidzies. Šogad jau ceturto gadu pēc kārtas dodos iekarot un iepazīt Eiropu. Tālākas un eksotiskākas valstis mani vēl neinteresē, jo … vienkārši nevaru atļauties. Ar nepacietību gaidu jūliju, kad varēšu teikt ardievas uz nedēļu kolorado vabolēm un nezālēm kartupeļu laukā, prom no ikdienas un ierastības. Ar pilnu elpu metos piedzīvojumos un tā jau nebūtu es, kura tiešām nesaskartos ar piedzīvojumiem pilnu paketi ceļojuma laikā. Un tā – šogad dotos uz viesmīlības, vīna un baseinu ūdeņu zemi – Ungāriju. Rīga mūs pavada ar kārtīgu lietus gāzi un divām varavīksnēm. Drīz vien, tas gan jau ir Polijā, blakus sēdētājus sāk mērcēt ūdens. Kopīgi meklējām no kurienes gan tas ūdens tā tek autobusā iekšā un tikai ar šofera palīdzību sapratām, ka tas nav lietus, bet gan sasilušais kondincētāja ūdens. Tā nu viņš sēdēja autobusā ar lietussargu pār galvu un gaidīja, kad ūdens atkal sasals. Brauciens caur Poliju jau ierasts un pat patīkams, jo Polija strauji aug un attīstās, daudzās reklāmas ceļa malās nekādas negatīvas emocijas vairs neuzvilna. Un poļi ir gudra tauta : kādas tik rūpnīcu un ražotņu filiāles tur neatrodas, pat Oriflame un Avon . Cilvēkiem darbs un sava iztikšana. Tur, kur vairāk pietur latviešu tūristi, bāros un kafejnīcās jau ir ēdienkartes latviešu valodā. . Pretī jauniem iespaidiem un pārsteigumiem un ilgi tie nav jāgaida, jo, kā izrādās – uz Ungāriju ne tikai es braucu pirmo reizi, bet to dara arī grupas vadītāja un … abi šoferi. Pa Varšavu braucam trīs stundas un nekādi nevaram atrast Krakovas aleju, kura mūs izvestu ārā no labirinta. Naktsmītnēs Augsto Tatru viesnīcā ierodamies 5 no rīta un pēc jaunajiem Eiropas Savienības likumiem, autobusu nedrīkst iedarbināt 9 stundas. Paklejojam pa nelielo ciematiņu un pēcpusdienā dodamies Ungārijas virzienā. Egera – pilsēta slavena ar saviem arhitektūras pieminekļiem, vīniem un ārstnieciskajiem avotiem. Egera ieņem 3. vietu valstī vēsturisko pieminekļu skaita ziņā : cietoksnis, turku laika minarets, katedrāle, Minoretu baznīca. No varenās bazilikas skaistā ungāru barokā ietērptas ieliņas aizved līdz pat Egeras Zvaigznē apdziedātajam cietoksnim. Un tepat jau arī ‘’Skaistās sievietes ieleja’’, kur varam nodegustēt slavenos Egeras vīnus un ugunīgo gulaša zupu, ļauties smeldzīgam čigānu mūzikas valdzinājumam. Ir arī iespēja iegādāties jebkuru vīnu, kurš vislabāk garšoja un aizvest mājiniekiem. Piekrišana ir pārsteidzoša, jo… vīns ir dabīgs kā no ozolu mucām nācis, nevis rūpnieciski filtrēts un iepildīts pudelēs, kā mēs tos varam nopirkt veikalos. Čigānu mūzikas pavadīti un vīna iesildīti dodamies tālāk uz Budapeštu, lai baudītu naksnīgo pilsētu braucienā ar kuģīti pa Donavu. Jāpiebilst, ka , visur, kur gājām vai braucām, mūs sagaidīja vīna glāze vai šampanietis. Arī uz kuģīša pirmais nav vis vietas meklēšana, bet pieturēšanās pie maģāra pasniegtās vīna glāzes. Izgaismotā pilsēta un tilti – acīm paveras vienreizēja panorāma. Nozīmīgākās un skaistākās Budas un Peštas celtnes atrodas Donavas krastos. To vidū ir Karaļa pils, baznīcas, vēsturiskas pilis un Ungārijas parlaments. Višegrāda – ungāru karaļa Maķāša iemīļotā atpūtas vieta. Augstu kalnā atrodas 13 gadsimtā uzceltā pils karalim Bēlam IV un reiz bijusi viena no lieliskākajām karaļu pilīm, kāda jebkad uzcelta Ungārijā. Pamatīgās ārsienas ir saglabājušās gandrīz neskartas un no tām paveras elpu aizraujošs skats uz tuvāko apkārtni – kalni, Donava un ciemats tālu lejā.. Un pilnīgi neticams liekas fakts, ka tomēr turkiem šo cietoksni – pili izdevās ieņemt.. Senajā cietoksnī ir vairākas interesantas zāles ar vērtīgām ekspozīcijām. Citā cietokšņa daļā var redzēt ainas no cietuma dzīves: spīdzināšana, raganu un burvju nāves sodu veidus, kā arī trīs karaļu tikšanās aina ar galma dāmām un dzīru galdu. Sentendri – romantiska mazpilsētiņa ar senatnīgu arhitektūru, kuru radījuši serbu, dalmāciešu un grieķu ieceļotāji 17.-18.gs., kas atrodas Donavas upes ielokā. Pilsētiņas savdabīgumu noteikuši serbi, piešķirot Ungārijas pilsētai nepierastu Vidusjūras stilu., daudzas pareizticīgo baznīcas. Īpašu noskaņu rada vīraks, ikonas un sveču gaisma. Pilsētiņā atrodas arī slavenais Marcipāna muzejs . Muzeja veikaliņā var iegādāties ekskluzīvas marcipāna figūriņas un konfektes, iedzert tasi īstas ungāru kafijas un nobaudīt konditorejas izstrādājumus. Balatons – Ungārijas jūra, šī mierīgā ezera krastos nav ne palmas, ne augstu kalnu, nedzird arī senas leģendas, un tomēr, Balatona ezers ir īsts brīnums, ūdens silts kā piens un gandrīz arī kā nokrejota piena krāsā. Pagājušā gadsimta sākumā Balatona piekraste bija populāra kā ārstnieciskais balneoloģijas kūrorts, un nevis, lai ārstētu kādas atsevišķas saslimšanas, bet gan vispārējai rehabilitācijai no civilizācijas nogurušajam cilvēkam.. Un kādi mēs tik neesam, tūristi no Latvijas. Sievietes tā vēl nekas, kaut kur sauli redzējušas, bet mūsu bāleliņi nu galīgi bāli. Vēlā pēcpusdienā jau esam visi sārti jo sārti, atpūtušies, izpeldējušies un gatavi doties tālāk. Vēlu vakarā ierodamies ungāru lauku sētā ‘’Vargatanya’’. Slavenajā Ungārijas pustā ( stepē) mūs sagaida nopietns maģārs ar palinkas glāzi viesmīlībai, kaut kur zib paparaci zibspuldze ( esam brīdināti, ka mūs nepārtraukti fotografēs), visi sasēžamies lielos ratos un laižam galopā dziļāk iekšā pustā .Tur, stepes vidū, mājas saimniece iepazīstina mūs ar savu eksotisko saimniecību : spalvainas cūkas, ragainas aitas un aprikožu ziedu medus. Izrādās, ka agrāk Ungārijā bija izplatīta lopu zagšana, un lai saimniecības neciestu zaudējumus, vīriem bija jāguļ pie lopiem, bet sievas ar bērniem mājās., un neskatoties uz to, gandrīz katrā ģimenē bijis līdz 13 bērniem. Uzmini nu, kā ! Bet šodien visi guļ mājās , kopīgā gultā un bērnu ir tikai trīs. Zirgu šovs ir iespaidīgs, ko tik šie ungāru džigiti nav iemācījušies, lai izklaidētu tūristus. Arī mums tiek dota iespēja piedalīties šovā, un man divreiz nav jāsaka, ka esmu jau arēnā un džigits tik sparīgi met mani zirgā, ka es gandrīz pārlecu tam pāri, tik tikko paspējusi ieķerties zirga krēpēs, jo sedlu nav. Un drīz vien skatītāju tribīnēs palikuši tikai nedaudzi. Izbaudu zirga vieglo šūpošanos un vakara veldzējošo stepes gaisu. Pēc tam tradicionālās vakariņas nacionālā gaumē, vīni, mūzika, dejas. Budapešta – brīvais laiks, ej un iepazīsti . Kā izrādās šī diena ir viskarstākā : saulē 54 grādi, bet ēnā 47. Pastaigājos pa slaveno Vāci ielu, nejauši iemaldos Eifeļa projektētajā Budapeštas tirgū. Varoņu laukumā uzkavēties nav iespējams , bruģētais laukums tā sakarsis, ka nav pat ko elpot, toties Zvejnieku bastions patīkami atšķiras no visām slavenajām celtnēm savu neskaitāmo tornīšu un baltuma dēļ.. Slavenajā Gelerta kalnā nav tūristu, gaiss tik spiedīgs, ka nav kur glābties, Budas labirintos maldos tāpat kā šoferi pa Varšavu. Bet visam punktu pieliek tas, ka cilvēki sāk atskatīties uz mani un nogrozīt galvu. Kādā ielas spogulī paraugos uz sevi …. Esmu daudzkrāsaina, ne tikai seja un kakls, bet arī gaišais topiņš. Tā ir, ka pirms brauciena apmeklē frizieri, lai atjaunotu matu krāsu . Dodos uz Sečenu peldvietu- termālo minerālūdens baseinu kompleksu, kur ūdens temperatūra ir no 27 – 38 grādu C , bet, ak vai, ūdenī ieiet nav iespējams, saskaroties ar karsto ūdeni miesa deg kā ugunīs, jo tā ir pārkarsēta Balatona saulē. Neatliek nekas cits, kā braukt uz viesnīcu. Budapeštas priekšpilsētas Budafokas vīna pagrabs, kur saimniece Judīte mūs iepazīstina ar savu vīna pagrabu un māca pareizi degustēt ungāru vīnus. Vietējais muzikants uz akordeona iemācījies spēlēt latviešu melodijas un lielā dziedāšana rit pilnā sparā. Vīni pasakaini garšīgi – no balta sausvīna, pa vidu rozā saldumiņš un nobeigumā tumši sarkanais. Vīns līst, dziesmas skan, metamies pat dejas solī un visi apkārt tik laimīgi, pacilāti, vienoti. Pusnaktī visi dodamies uz Gelerta kalnu, lai no augšas ieraudzītu Budapeštu naktī. Miškoļca- Tapoļca – vienīgais klinšu baseins Eiropā, kuru sauc par ‘’Pasaules brīnumu’’ termālo avotu pazemes baseinu dēļ, starp klintīm, alu labirintos ūdens temperatūra pat līdz 28 C. Pelde relaksējoša it sevišķi kad straume mani iemet ūdens plūsmā kā Amerikas kalniņos, nespēju pat iekliegties, ar acīm meklēju kādu klintsradzi kur pieķerties, lai apturētu Amoka skrējienu, bet tieku izmesta kopā ar visiem virszemē. Visur skan latviešu valoda un liekas, ka latvieši pametuši lietaino vasaru, lai veldzētos Ungārijas svelmainajā saulē. Agtelekas Nacionālā parka teritorijā apmeklējam Baradlas – lielākās Ungārijas stalaktītu-stalagmītu alas, kuru kopgarums ir 25 km. Alas atrodas UNESCO aizsardzībā. Alās var ieiet arī no Slovākijas puses. Izstaigājam apmēram 1 km garumā, bet ar to pietiek, lai gūtu iespaidu, cik dažas lietas, kuras neveido cilvēka rokas , varbūt tik skaistas. Un kur vēl visas gaismas un klasiskās mūzikas ‘’koncerts’’ dziļi pazemē. Dodamies atceļā caur Slovākijas Augstajiem un Zemajiem Tatriem, kas ir mazākais augstkalnu rajons pasaulē, vairāk nekā 25 virsotnes pārsniedz 2500 m augstumu. Bet tik augstu mēs pa serpentīnu ceļiem nebraucam, tiekam līdz alpīnajām pļavām, kurās satiekam aitu ganus ar saviem ganāmpulkiem. Ausis te aizkrīt, te atkal sadzirdams pat mazākais troksnītis, esam gandrīz 2 km augstumā, bet sniegotos kalnus neieraugām.. Kalnos plosās negaiss un ir tik dīvaini starp kalnu grēdām raudzīties zibens plaiksnījumos, satraukums dvēselei un miesai. Polijas pilsētā Bedzinā uz naktsguļu ierodamies agri no rīta un deviņas stundas pavadām iepazīstot pilsētu.. Lai aizgainītu negatīvās emocijas, kuras radās neprasmīgo šoferu dēļ, kāda uzņēmīga sieviete organizēja spēli-minēšanu visa ceļojuma laikā, kurš vistuvāk mācēs noteikt laiku, kad ieradīsimies nākošajā vietā un vai atradīsim šo vietu bez maldīšanās. Tas uzlaboja garastāvokli ne tikai man, bet arī pārējiem, reizēm pat likās, ka ceļa zīmēs orientējamies labāk. Tā kā mēs visur kavējām, arī atgriešanās Latvijā aizkavējās. Saprotams, šoferi nebija priecīgi un braucot uz Ungāriju pārsniedza atļauto ātrumu, kā rezultātā atpakaļ ceļā uz robežas Polija- Lietuva pavadījām vairāk nekā stundu gaidot, kamēr šoferi iemalkoja kafiju kopā ar poļu policistiem. Bet bija arī ļoti saviļņojošs mirklis. Kādam pārim Veronikai un Valentīnam bērni bija uzdāvinājuši šo braucienu, sakarā ar 20 gadu kāzu jubileju, kuru arī atzīmēja tūrisma firma, pasniedzot dāvanu karti nākošajam braucienam. Kas mīl sauli, ūdeņus un vīnus, brauciet! Lauma Zaļaiskalna

Svelme, vīns un Balatons

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem