Ceļš no Kirgizstānas un Kazahstānu

  • 2 min lasīšanai
  • 19 foto
Pirms pusgada vai gada (bija vēss rudens vai agrs pavasaris) atgriezos no konsultēšanas Kirgizstānā. Mājup (līdz netālajai robežai) no Biškekas mani pavadīja visi turienes priekšnieki un, protams, iedzērām uz vienu un otru „ceļakāju” un tad jau biju Kazahstānā un braucu „mājās” – toreiz dzīvoju Alm-atā. Mājupceļš bija garš un es iesnaudos. Pamodos no trieciena un redzēju, ka mūsu auto brauc pa vidu autostrādei, notriecot mazos kociņus, kas bija sastādīti ceļam pa vidu, bet no abām pusēm mums garām brauc automašīnas. Kad tas bija beidzies secinājām, ka uz mūsu auto ir uzmests līķis, ka tas no auto noslīd otrā pusē ceļa malas stiprinājumam. „Salīmējot bildi” un „attinot notikumus” secinājām, ka viss noticis tā: Pa ceļu brauca 3 auto, mūsējā automašīna bija trešā. Pirmais bija „maksātājs”, jo brauca pa priekšu ar kādiem 140-145 km/h, bet mēs „vilcieniņā” – pakaļ. Negaidīti uz ceļa uzlēca piedzēries vīrietis, kuru nekā nespējot apbraukt, notrieca pirmais auto, uzmetot vīrieti gaisā. Ķermenis palidoja otrai automašīnai zem riteņiem, tā viņam pārbrauca pāri, zaudēja kontroli un „pazuda” stepē un tumsā. Līķis uzlidoja uz mūsu auto un mēs „triecām” kociņus ceļa vidū, kamēr bija iespēja droši ietriekties ceļa apmalē. Stāvoklis bija tāds – stepe, tumsa, auksts ... Pirmā automašīna aizbēgusi no notikuma vietas, otra automašīna – pazudusi stepē, bet uz mūsējās ir līķa pēdas un visur pa ceļu izmētātas viņa daļas ... Kad ieradās policija, process atgādināja „heroīna bandas aizturēšanas skatus”. Man bija dienesta pase melnā krāsā (arī Kazahstānas dienesta pases ir melnas) un, kad izdevās to parādīt, mani vismaz nenoguldīja ar seju dubļos, tomēr rindā tika saguldīti visi liecinieki un mans šoferis – ap 45 gadu veca sieviete, kas gan pirms tam visu ceļu bija lepojusies ar to, ka mākot braukt, jo esot izgājusi „ekstrēmās braukšanas kursus”. Jāsaka gods, kam gods – tiešām palikām dzīvi. Turklāt stāvoklis uzlabojās – jo pēc pāris kilometriem tālāk tika atrasta noslāpusi automašīna, kuru šoferis mēģināja nomazgāt no asinīm ar dubļiem, kurus smēla blakus no peļķes. Izrādās – līķa riba bija nobloķējusi auto ventilatoru un mašīna noslāpa. No tā brīža nebijām vairs „aizdomās turamie”, jo bija atrasts „vainīgais”. Uz vietas atstāja tikai šoferus (arī no lieciniekiem - tikai šoferus), pārējos aizdzina uz pilsētu apstādinot pa ceļam citas automašīnas. Projām braucot atstāju šoferītei visu naudu, kas bija makā (izņemot vienu banknoti), jo uz ceļa bez naudas nedrīkst palikt un izpildīju policijas prasības. Biju nozvērinājis piezvanīt un, nokļuvis dzīvoklī, gāju gulēt. Šoferi atradu pēc 24 h, policija spieda naudu no visiem 3 šoferiem, stāvoklis nebija labs, kopumā „palīdzēju” ar vēl 1000$ un tad jau lieta bija izbeigta. Centrālāzijas valstīs, ja kaut kas gadās – nauda ir ļoti vajadzīga un neviens nepalīdzēs, ja tās nav... Ironiski, bet kad nākamreiz braucu uz Biškeku, izrādījās, ka man pasē nav iespiests zīmogs jeb apstiprinājums par likumīgu izbraukšanu no Kirgizstānas iepriekšējā reizē, viņu robežsargi bija izdomājuši, ka tas man maksās 20$ un es atkal dzirdēju „heroīna bandu aizturēšanai raksturīgo troksni, kad pārvelk automāta aizslēgu”. Šiem „džekiem” es naudu neiedevu, bet nosaucu viņu priekšnieku uzvārdus ... korupcija ne vienmēr ir jāveicina pat Centrālāzijas valstīs..., kur tā ir noderīga. Bet ja gribat tur ceļot – iesaku iemācīties nepieciešamības gadījumā runāt stingrā, pavēlošā balsī, vienmēr ņemt līdzi dažāda lieluma naudas zīmes, dažādu sistēmu un banku kartes un, ja tas ir iespējams – dienesta, vai labāk – diplomātisko pasi... Gandrīz profesionāls ceļotājs


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais