POLIJA - Mazūrija (Prūsija) - 2013.

Arnis Zitāns 10.04.2014 19 min lasīšanai 51 foto

Jautājums – ar ko mums katram, kas kaut reizi ar savu auto vai ekskursiju autobusu ir izbraukuši cauri Polijai, asociējas šī valsts? Lielāko tiesu ar nogurdinoši garu braucienu pa līkumotiem, vēl pirms kāda laika nekvalitatīviem ceļiem, ar apnicīgu, raibu reklāmu jūkli pilsētu ceļmalās līdz Vācijas vai Slovākijas robežai. Protams, tas mazāk skar tos, kuri devušies ekskursijās tieši uz Poliju, kā, piemēram, uz Krakovu, Zakopani vai kur citur. Arī man, kas ne reizi vien ir šķērsojis šo valsti tikai caurbraucot, viss skaistais un patīkamais pārsvarā saistījās ar Polijas dienvidu daļu. Tāpēc šogad ( 2013.g.) bijām nolēmuši tuvāk iepazīt Ziemeļpoliju!

Prūsija bez prūšiem

— Poļi šo valsts daļu sauc par Mazūriju. Tā pa īstam šīs vietas skaistumu var sākt novērtēt, nogriežoties pirmajā Polijas apdzīvotajā vietā aiz robežas Szypliszki pa labi uz ziemeļrietumiem pa 651 ceļu un nobraucot dažus desmitus kilometru.

Mazūrijai ir sarežģīta un asiņaina vēsture. 14. gadsimtā Polijas karalis Kazimirs Lielais nepakļāvīgo prūšu cilšu teritorijas iemainīja vācu ordenim, pretī dabūjot citas teritorijas. Vācieši ātri vien Marienburgā, tagadējā Malborkā, pamanījās uzcelt milzīgu pili — lielāko ordeņa pili pasaulē, kas ir lieliski saglabājusies līdz pat šodienai un ir viens no tūristu iecienītākajiem objektiem, tās attēls redzams arī uz vecām reihsmarkām. 1410. gadā vācu ordeņa un Polijas — Lietuvas valsts ķildas par teritorijām beidzās ar vēsturisko Grīnvaldes kauju, pēc kuras seno prūšu teritorijas, kurās nu jau dzīvoja daudz vāciešu, atkaļ nokļuva daļējā Polijas karaļa pakļautībā. 18. gadsimtā pēc Polijas sadalīšanas šīs teritorijas ieguva Prūsija. Pēc zaudējuma Pirmajā pasaules karā likās, ka Vācijai atkal būs no Prūsijas jāšķiras, taču tika sarīkots referendums un iedzīvotāji, kuru lielākā daļa ir vācieši, nobalsoja par palikšanu pie Vācijas. Pēc Otrā pasaules kara, kuru Vācija atkal pamanījās zaudēt, daļa Astrumprūsijas tika atdota PSRS (tagadējais Kaļiņingradas apgabals), bet pārējā daļa — Polijai. Vācu tautības iedzīvotāji bez liekām ceremonijām ātri vien tika izsvēpēti no šā reģiona, bet par prūšu asimilēšanu, kā zināms, jau iepriekš bija parūpējušies vācieši. Prūsijā izsenis dzīvoja arī poļu etniskā kopiena mazuri, kuri 19. gadsimtā piedzīvoja īstu nacionālo atmodu, taču viņus vispirms apspieda vācieši, bet pēc Otrā pasaules kara — paši poļi. Rezultātā tagad seno prūšu teritoriju apdzīvo gandrīz tikai poļi. Par senprūšu un vāciešu kādreizējo klātbūtni liecina tikai senie pilskalni, gotiskā arhitektūra un sarkano ķieģeļu celtnes, kas sastopamas faktiski katrā palielākā Ziemeļpolijas pilsētā: Olštinā, Elblongā, Gižicko, Ščitno u.c.

Piektdiena/sestdiena Mūsu ceļojums ( Ļena un Arnis ) sākas no Skrīveriem vēlu vakarā ar laicīgi noīrētu 6-vietīgu „Ford” kemperi. Pa ceļam iebraucam Ogrē, kur uzņemam vēl vienu ceļotgribētāju – Liliju. Tad jau īsi pirms pusnakts ierodamies Pierīgas Dārziņos, kur tiek uzņemti vēl divi ceļotāji – Rasma un Mārcis. Tātad kopā esam 5. No Dārziņiem izbraucam 00.00, ap 3-jiem naktī piestājam benzīntankā ~90km pirms Kauņas, lai pagulētu.

Sestdiena 29.06.

No rīta turpinam braucienu un, tiekot pāri Polijas robežai, pirmajā apdzīvotajā vietā Szypliszki pagriežamies pa labi uz 651 ceļu virzienā uz Goldap. Uzreiz jāpiezīmē tas, ka mans priekštats par Polijas ziemeļu daļu izrādījās ļoti maldinošs. Pēc Lietuvas līdzenumiem, nevarēju iedomāties, ka Ziemeļpolija ir tik pauguraina. Jau pēc nedaudz nobrauktajiem km sajūta tāda it kā brauktu pa Piekarpatiem! Ceļš vijās te gandrīz pa serpentīnu augšā, te lejā un Fordiņam sākas pirmās ugunskristības!

Pa šo ceļu apmēram pēc 42km sasniedzam savu pirmo apskates objektu - 20. gs. pirmajā pusē celtais Stanczyki dzelzceļa viadukts (Mosty w Stanczykach ) - augstākais Polijā ~35m, atgādina senos romiešu akveduktus. Jāpiezīmē tas, ka nedaudz pamaldījāmies līdz atradām pareizo ceļu tieši uz šo objektu. Ieteiktu laicīgi izprintēt no GOOGLE Maps karti, lai lieki nemaldītos.

Pavadījuši šajā objektā kādu stundu, ieturam pirms ceļa nelielas pusdienas un dodamies tālāk uz Gizycko ~ 90km ( 651 līdz Goldap -> 650 ). Braucam pa senās Austrumprūsijas ceļiem, kas vijas cauri Mazūrijas pakalniem un lejām. Kā jau iepriekš minēju, ceļi ir līkumaini, kalnaini un pašauri, kas neizceļas ar īpašu kvalitāti, tāpēc sajūtas kā mājās! Abās pusēs simtgadīgas liepas pilnos ziedos, veidojot skaistas alejas. Aiz loga ainavas kā Cēsu un Piebalgas apkārtnē. Lieli labības, kukurūzas u.c. lauki.

Gižycko – Pilsētu ar nosaukumu Lecene (Lötzen) 1340. gadā dibinājis vācu ordenis. Pēc 2. pasaules kara, pamatojoties uz Potsdamas konferences lēmumiem, Gižicko iekļāvās Polijā, bet pilsēta tika pārsaukta par godu Mazūrijas folkloristam Gustavam Gizeviušam. Giżycko ir viena no Polijas lielākajām atpūtas un tūrisma kūrortpilsētām, un pateicoties tās popularitātei starp tūristiem, tā ir nosaukta par "vasaras galvaspilsētu Polijā."

Pilsētas apkārtnē ir vairāk kā 100 ezeru, kas ieskauj pilsētu no visām pusēm. Giżycko atrodas uz šauras zemes strēles starp ezeriem Kisajno un Niegocin, kas savā starpā savienoti ar 2,13km un 1.9m dziļo mākslīgo kanālu, kurš iet cauri pilsētai. Šis kanāls tika izrakts jau 1772.gadā kā pirmais no astoņiem kanāliem, kuri savieno Lielos Mazūrijas ezerus.

Ezers, jahtas, promenāde.....

..........iespaidīgas kāpnes ar pāreju no ezermalas uz pilsētu, no tām skaists skats uz pilsētu un ezeru.

Ejam uz skatu torni un kāpjam augšā. Katrā stāvā iekārtota kāda ekspozīcija, fotografējam.

Pastaiga pa pilsētu un vēlme uzēst picu, bet tā kā jāgaida, tad norijam siekalas un ejam uz savu mobilo mājvietu.

Vakarā apmetamies kempingā pie ezera. http://www.eurocampings.co.uk/en/europe/poland/warmian-masurian-voivodeship/elixir-hotelik-caravan-camping-113299/, ( Elixir Hotelik Caravan & Camping; Guty 9, Gizycko, Poland)

Kempings atrodas pa ceļam uz Ketrzyn ( 592 ceļš ), kur dosimies rīt. Atpūšamies, pavakariņojam un nopeldamies. Lieliski pavadīta diena!

Svētdiena 30.06.

Hitlera bunkuri jeb Vilku midzenis Gierłoż mežā netālu no Ketržinas.

Braucot no Giżycko samērā viegli atrast pēc norādēm.

Wolf‘s Lair, Gierloz, tel./fax +(48-89) 752 44 29 www.wolfsschanze.home.pl

Gatavojot uzbrukumu PSRS, fašistiskās Vācijas līderis Ādolfs Hitlers nolēma robežas tuvumā izveidot komandpunktu, kuru nosauca par Volfsšanci jeb, tulkojumā no vācu valodas, par Vilku midzeni. Izvēle krita uz Austrumprūsijas muižu Gorlitcu (Gierložu), kas atradās astoņus kilometrus no Rastenburgas (Ketržinas) pilsētas, tuvu lielceļiem un dzelzceļam. Celtniecība sākās 1940. gadā astoņu kvadrātkilometru lielā meža nogabalā, kuram no austrumiem piekļāvās ezeri, bet no citām pusēm tas bija nost no lieliem meža masīviem, tādējādi to vieglāk varēja pasargāt no partizāniem un spiegiem. Darbus lielā slepenībā un militāristu uzraudzībā veica vācu strādnieki, un tie turpinājās līdz pat 1944. gada rudenim.

Oficiāli tika paziņots, ka tiek būvēta ķīmijas ražotne, taču patiesībā tika celti vairāk nekā 80 dažādi militāra rakstura komandpunkta objekti: septiņi īpaši izturīgi dzelzsbetona bunkuri ar līdz pat desmit metrus biezām dubultām sienām un griestiem, kuri bija paredzēti pretinieka uzbrukuma gadījumā, vairāk nekā 40 bunkuri no betona un akmeņiem birojiem, oficieru un palīgpersonāla izmitināšanai. Nacistu līderiem Hitleram, Gēringam, Bormanim bija gan savs bunkurs, gan dzīvojamā māja, uzcēla arī kazino, viesnīcu un citas ikdienišķām vajadzībām piemērotas telpas — visas pietiekami labi nocietinātas un nomaskētas ar zāli, košumkrūmiem un kokiem. Protams, celtnes tika labiekārtotas ar kanalizāciju, ūdensvadu, ventilācijas sistēmām, sakari bija nodrošināti ar visu pasauli, ceļi — noklāti betona plāksnēm, bruģēti, piedevām visu kompleksu apjoza trīs aizsardzības joslas. Kopumā Vācijai šis projekts izmaksāja aptuveni 36 miljonus reihsmarku. Ādolfs Hitlers Vilku midzenī no 1941. gada 24. jūnija līdz 1944. gada 20. novembrim pavadīja ap 900 dienām (vadoņa mīļākā Eva Brauna Vilku midzenī neesot bijusi ne reizi). Tuvojoties padomju karaspēkam, 1945. gada janvārī Vilku midzeni paši vācieši pamatīgi saspridzināja un apkārtni nomīnēja. 1955. gadā apkārtni daudzmaz sakārtoja un kopš 1959. gada, neskatoties uz to, ka poļu tauta no fašistiem bija ļoti smagi cietusi, Vilku midzeni izveidoja par vienu no populārākajiem Mazūrijas organizētā tūrisma objektiem. Tur var iegādāties Hitlera bunkura modelīšus un apmesties bijušajā SS virsnieku kazarmā, kurā iekārtota viesnīca. Tiesa, lielākā daļa celtņu un bunkuru ir nacistu atstātā saspridzinātā stāvoklī un nav atjaunoti, nemaz nerunājot par to labiekārtošanu. Taču par Vilku midzeni savākta visa iespējamā informācija, kura ir pieejama tūristiem. Ir speciāli izveidotas takas, piemēram, iespējams soli pa solim atkārtot un izzināt grāfa fon Štaufenberga maršrutu tajā tālajā 1944. gada 20. jūlijā, kad šis vācu oficieris devās uz apspriežu bunkuru veikt atentātu pret Hitleru. Šim notikumam par godu bunkura atrašanās vietā ir piemiņas zīme.

Viss kompleks kopumā atstāj diezgan drūmas sajūtas, kuras vēl vairāk pastiprina jau no paša rīta uznākušais smalkais lietutiņš. Bet tiem, kam interesē Otrā Pasaules kara vēsture, ir vērts paskatīties! Šajā apkārtnē ir pieejami apskatei vēl neskaitāmi šāda veida bunkuri, kuri ir vēl saglabājušies neskartā veidā. Informāciju par tiem var atrast dažādos bukletos kurus piedāvā šajā objektā kioskiņos.

Tālāk dodamies uz netālo Ketržinu (Kętrzyn ) agrāk Rastenburga. Nelielas Ziemeļpolijas pilsētiņas valdzinājums un šarms.

Neatkārtojamu, noslēpumainu senās pils atmosfēru rada gotiskais interjers, valdzinošā pilsētiņa cietokšņa piekājē un skaistie mazurkas skati, tas viss atspoguļojās Jūsu apziņā, ko nav viegli aizmirst. Pilsētiņas pirmsākumi meklējami tālajā XIII gadsimtā, kad te savu pili uzcēluši vācu bruņinieki.

Tā nav liela un vairākkārtīgi pārbūvēta, saglabājusies līdz šiem laikiem. Acīmredzot bijis militārs atbalsta punkts senās Prūsijas iekarošanai, viens no daudziem līdzīgiem tādiem pašiem, kas izkaisīti pa visu Baltiju.

Interesants apskates objekts ir arī lielā katedrāle, kas šķiet milzīga nelielajai pilsētiņai, kurā dzīvo apmēram 28 000 iedzīvotāju (šobrīd).

Tālāk mūsu ceļš ved uz Święta Lipka kura atrodas netālu no Reszel un Kętrzyn pilsētām - Warmińsko-mazurskie vojevodistes centrālajā daļā (592 ->594 ceļš ).

Jezuītu klostera komplekss, kas šeit atrodas, tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem baroka arhitektūras pieminekļiem Polijā. Pēc leģendas, šajā vietā ap 1300.gadu uz liepas, kas auga tajā vietā, kur tagad atrodas baznīca, parādījās Dieva Mātes figūra ar bērnu uz rokām. Tagadējā baznīca šeit tika uzcelta 1687.-93. gados, bet 1700.-08. gados ap baznīcu tika uzbūvēts Krusta Ceļš ar četrām kapličām – pa vienai uz katra stūra.

Bazilikas iekšienē atrodas ļoti daudz vērtīgu mākslas darbu. Kā galveno mākslas darbu jāmin bazilikas ērģeles, kuras uztaisīja 1721.gadā. Bazilikā regulāri tiek organizēti ērģeļmūzikas koncerti. Galvenais altāris ir no 1714.g. Pie otrā pīlāra galvenā joma atrodas liepas koks ar Dieva mātes sudraba figūru, kas pēc tradīcijas stāv tajā pašā vietā, kur auga tā pati leģendās pieminētā liepa. Bazilikas iekšējās freskas gleznotas 1722.-27.gados.

Mums laimējās paspēt uz ērģeļu koncertu, kura laikā atskaņoja dažādus klasiskus skaņdarbus kā, piemēram, Oginska Polonēzi. Mūzikas laikā virs ērģelēm kustas Enģeļi ar dažādiem mūzikas instrumentiem, imitējot mūzikantus! Fantastiska skaņa un vizuālais efekts!

' Pēc bazilikas apskates apstaigājam tuvumā esošās suvenīru bodītes, kur dāmas iepērk sev vasaras jaciņu un somu, bet mājās palicējam Jāņonkulim - ādas siksnu, tad paēdam turpat blakus esošajā ēstuvītē „Berta”garšīgus cepelīnus.

Braucam tālāk uz Reszel ( 594) uz Varmijas bīskapu pili.

Apskatām pili tikai no ārpuses, jo ir jau vēla pēcpusdiena un iekšā vairs nelaiž. Tad dodamies tālāk Fromborkas ( Frombork )virzienā (594->513->507 ). Sakarā ar ceļa remontiem, esam spiesti izmest nelielu līkumu caur Lidzbark Warminski, kuru sākumā izbraucam cauri un konstatējam, ka atpakaļ mājupceļā būtu vērts apskatīt. Nakšņojam pašvakā, bet lētā kempingā pirms Fromborkas.

http://www.campingfrombork.pl/

Pirmdiena 1.07.

Fromborka ( Frauenburga).Fromborkas katedrāles kalns . Nikolaja Kopernika piemineklis, Bīskapu Jaunā pils, Sv.Gara slimnīca un Sv.Annas baznīca, Planetārijs, Kopernika tornis. Pilsēta Polijas ziemeļaustrumos,Vislas lagūnas krastā. Tūrisma centrs. Līdz 1945. gadam - Frauenburga (Frauenburg) Vācijas (Austrumprūsijas) sastāvā.

Visplašāk pazīstama kā astronoma Nikolaja Kopernika (1473.-1543.) dzīvesvieta. Šeit viņš sarakstīja savu pazīstamo darbu ”Par debess sfēru griešanos”. Mūsdienās zinātnē pieņemtajam heliocentrisma modelim ar Kopernika modeli kopīgs tikai tas, ka Zeme riņķo ap sauli, taču šī katoļu priestera un zinātnieka devums heliocentrisma koncepcijas pamatu likšanā ir vispāratzīts. Koperniks šeit arī mira un ir apglabāts Fromborkas katedrālē.

Pilsētu, kura pirmoreiz rakstos minēta 1278. gadā, dibināja Vācu ordenis, tomēr arī pirms tam šeit bijusi prūšu apmetne. 1310. gadā Frauenburgai piešķīra Lībekas pilsētas tiesības. 1329. gadā sākta celt Frauenburgas katedrāle - tradicionālā Varmijas arhibīskapa rezidence līdz pat 1972. gadam. Pēc Trīspadsmitgadu kara Frauenburga iekļāvās Karaļa Polijas sastāvā. Pēc pirmās Polijas dalīšanas 1779. gadā - Prūsijā, vēlāk Vācijā.

Pēc Otrā pasaules kara, pamatojoties uz Potsdamas konferences lēmumiem, Fromborka iekļāvās Polijā, bet vācu iedzīvotāji no pilsētas tika padzīti.

Fromborka ir arī ebreja un Hiltera ģimenes ārsta Eduarda Bloha (1872. – 1945.) dzimtā pilsēta. Katedrālē saglabājusies vācu baroka arhitektūra.

Pilsēta mūs sagaida ar saulainu rītu un brīnišķīgu turpmāko dienu. Kāpjam tornī, pa ceļam apskatot Fuko svārstu.........

Tikai1851. gadā, franču fiziķis Žans Bernārs Leons Fuko (1819-1868) Parīzes Zinātņu akadēmijai pirmo reizi eksperimentāli pierādīja, ka Zeme griežas ap savu asi. Tā sauktais "Fuko svārsts" bija 67 metrus garš svārsts, kas bija iekārts Parīzes Panteona kupolā, turklāt svārsta kustības plakne saglabāja nemainīgu stāvokli attiecībā uz zvaigznēm. Sanākušie zinātnieki, kuri atradās uz Zemeslodes un attiecīgi kopā ar to griezās, varēja novērot, ka plakne lēnām pārvietojas pretēji Zemes rotācijas kustībai. Faktiski tikai ar šo brīdi var runāt par heliocentrismu kā pierādāmu koncepciju. Tad to kā tādu pieņēma zinātnes aprindas.

Katoļu baznīca gan atzina šīs hipotēzes tiesības uz pastāvēšanu mazliet agrāk - De revolutionibus orbium coelestium no "Nerekomendējamo grāmatu indeksa" izņēma jau 1835. gadā.

No augšas paveras burvīgs skats uz pilsētu un Baltijas jūru.......

Pēc pastaigas pa pilsētu nedaudz atpūšamies un iedzeram pirmspusdienas kafiju vietējā kafejnīcā..........

..........tad dodamies līdz jūras līcim, kas 1945.gada ziemā kļuva par kapu 450 000 civiliedzīvotāju, kas, bēgot no Sarkanās armijas, noslīka un iesala ledū krievu bombardētajā līci.

Pēc Fromborkas mūsu ceļš ved tālāk uz Krynica Morska – kūrots, kas atrodas uz šauras zemes strēles, kas šķir līci no jūras, bet pa ceļam izmetam vēl nelielu līkumu un iegriežamies mazā pilsētelē Pasleka (Pasłęk) – ar milzīgu veco nocietinājuma mūri ap vecpilsētu, ap to bomzīgas mājeles. Līdz 1945. gadam pilsēta bija Vācijas sastāvā un tās nosaukums bija Preisišhollanda.

Pati pilsēta diezgan sakopta ar skaistu centru. Interesanti tas, ka pilsētas ģērbonī attēlotā bruņinieka vairogs ir Latvijas karoga krāsās, bet pats ģērbonis stipri atgādina Lietuvas Valsts ģērboni! Varbūt šeit bijuši leiši ar latviešiem uz viena zirga?

Neliela pastaiga pa pilsētu, pusdienas vietējā krodziņā un varam turpināt ceļu uz Krynica Morska (E77->E28->502->501). Protams, pa ceļam paliek Elblaga (Elbląg), kas arī ir apskates vērta pilsēta un ieņem ievērojamu lomu Prūsijas vēsturē kā Teitoņu ordeņa dibināta pilsēta Vislas upes grīvā, bet mūsu plānos šoreiz tā neietilpa.

Braucam uz Krynica Morska pa zemes strēli, kas šķir līci no jūras. Ir doma apskatīt bāku no kuras redzama Krievijas robeža un pa ceļam nopirkt kādu zivi, jo daudzās vietās tās piedāvā, bet izrādās, ka ir tikai žāvēti laša gabali par ~11,-Ls/kg. Izvēlamies palikt bez zivs!

Lai tiktu pie bākas jābrauc diezgan stāvā kāpā, protams pa ceļu.

Atkal kāpjam augšā bākā un priecājamies par panorāmu. Trepes uz augšu gan diezgan spocīgas, kas ved gar torņa iekšmalu.

Vēl aizejam līdz jūrai (tas gan ir Gdaņskas līcis), paplunčājamies pa viļņiem, varētu pat izpeldēties, ūdens silts, bet nav jau līdzi peldkostīms un neviens arī ūdenī nav redzams, tuvojas vakars. Vēl viena burvīgi pavadīta diena!

Braucam atpakaļ, nakti pārguļam benzīntanka stāvvietā ceļā uz Gdaņsku.

Otrdiena, 2.07.

Gdaņska (Danciga) – skaistākā piejūras pilsēta. Karaliskais ceļš, Artusa pils, Rātsnams, Neptūna strūklaka, Jaunavas Marijas baznīca, pilsētas torņi, tilti un krastmalas apbūve. Tās vecpilsēta gan krietni cietusi Otrajā pasaules karā, taču restauratori pacentušies, ka nezinātājam grūti pateikt, kura celtne ir autentiska, kura celta no jauna.

Pilsētu pirmoreiz pieminējis Sv. Adalberts no Prāgas 997.gadā, kad viņš devās uz Prūsiju, lai ieviestu tur kristietību. Gdaņska tajā laikā bija apmetne ar 1000 iedzīvotājiem Polijas pārvaldītajā Pomerānijā. Kad 12.gs notika Polijas valsts decentralizācijas procesi, Gdaņska kļuva par Pomerānijas hercogistes galvaspilsētu. 1224.gadā tai tika piešķirtas pilsētas tiesības. 14.gs sākumā, Polijas - Brandenburgas kara laikā, 1308.gadā pilsētu ieņemTeitoņu ordenis, nogalinot gandrīz visus pilsētas iedzīvotājus (gan vāciešus, gan poļus). Kopš šī laika pilsēta tiek saukta par Dancigu. 1361.gadā tā iestājas Hanzā. Pilsēta bija ordeņa pakļautībā līdz 1454.gadam. 1440.gadā Gdaņska, kopā ar Toruņu (Tornu) un Elblongu (Elbingu) nodibina Prūsijas konfederāciju, kura 1454.gadā saceļas pret Ordeni, un meklē aizsardzību pie Polijas karaļa Kazimira IV. Sākas Trīspadsmitgadu karš starp Ordeni un Poliju. Kara rezultātā Gdaņska nokļūst Polijas sastāvā kā autonomās Karaliskās Prūsijas centrs. 15. - 17.gs pilsēta ļoti strauji attīstas, jo kalpo kā galvenā osta Vislas tirdzniecībai.

Pirmos triecienus Gdaņskas labklājībai deva gan Trīsdesmitgadu karš (1618—1648), gan Ziemeļu kari (1655—1660), ganmēris 1709.gadā. Tomēr vislielāko ļaunumu pilsētas attīstībai deva Polijas Pirmā dalīšana 1772.gadā, kad visa Pomerānija nokļuva Prūsijas sastāvā, jo tas izjauca tirdzniecību pa Vislas upi, kas bija pilsētas labklājības pamats. Gdaņska tikai 1793.gadā kļuva par Prūsijas daļu. No 1807.gada līdz 1814.gadam Gdaņska bija brīvpilsēta, līdz atkal nokļuva Prūsijas sastāvā.

Pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā, tika nolemts izveidot Dancigas brīvpilsētu, - Gdaņskas (toreiz Danciga) pilsētu ar apkārtējo teritoriju. Brīvpilsētai veidojās diezgan saspīlētas attiecības ar jauno Polijas valsti. Jau Veimāras republika cīnījās par Gdaņskas iekļaušanu Vācijas sastāvā, bet, kad pie varas nāca Ādolfs Hitlers, attiecības ar Poliju tika normalizētas un īsu brīdi Gdaņska izdevīgi sadarbojās ar Poliju.

Lielākais pārsteigums, ka noliekam savu kemperi 5.minūšu gājienā no centra pilnīgi bez maksas! Staigājam pa vecpilsētu, skatāmies dažādās ļoti skaistās māju fasādes ar filigrāniem zīmējumiem un rotājumiem.

Staigājot pa krastmalu rodas doma aizbraukt līdz Vesterplates zemesragam. 1939.gada 1.septembrī plkst. 4.45 pēc vietējā laika no vācu karakuģa Schleswig-Holstein, kas bija noenkurojies ostas kanālā, tika raidīti šāviņi uz Vesterplati. Tas bija Otrā pasaules kara sākums.

Kaut arī Vesterplate turējās septiņas dienas, jau 1939.gada 2.septembrī Gdaņsku ieņema vācu karaspēks.

Braucam ar burinieku ”Melnā Pērle’’.

Jāsaka gan, ka burinieks buras tā arī neuzvilka, bet pa ceļam satikām otru līdzīgu burinieku, kurš mūs pārsteidza nesagatavotus ar kārtīgu lielgabalu zalvi, kuģiem mainoties!

Diemžēl sāk līt un mūsu ekskursija iznāk sasteigta. Nokāpuši no burinieka konstatējam, ka līdz memoriālam vēl ir krietns gabals un stipri līst, tādēļ turp un atpakaļ braucam ar tādu kā autovilcieniņu, steigā kāpjam augšā sarkanām rozēm apstādītajā kalnā un atkal lejā. Tomēr iespaids ir liels, un labi, ka tur pabijām.

Atpakaļ braucam ar otru burinieku, lietus par laimi mitējas, un klīstam atkal pa vecpilsētu. Vēl tik daudz varētu apskatīt šajā brīnišķīgajā pilsētā, bet esam jau gana piekusuši un vakars arī nāk virsū ar joni, jāmeklē guļvieta uz Sopotas pusi. Naivums - Gdanska, Sopota un Gdynia praktiski ir kā viena pilsēta. Uznāk baigais negaiss, ūdens straumēm līst pa ceļu, kas vietām pārvērties straujā upītē. Satiksme rit lēnām, daudz kur veidojas sastrēgumi un mēs tik braucam un braucam (468), nav ne kempingu, ne piemērotu benzīntanku. Līdz ar to mūsu maršruts mainās. Lai paliek Sopota un Gdynia, dosimies uz „tuksnesi”.

Kaut kur pa ceļam uz Leborku (E28) piestājam beidzot sasniegtā benzīntankā pārnakšņot.

Trešdiena, 3.07. Brauksim uz „tuksnesi’’!

Turpinām virzienā uz Leborku un tālāk griežamies pa labi uz Lebu - Łeba (214)

Leba – neliela zvejnieku ostas pilsētiņa, kas vasaras sezonā pārvēršas par īstu piejūras kūrortu. Kaut pilsētai ir maz ko piedāvāt vēsturiskajā ziņā, vēl joprojām šeit ir dažas patīkamas vietas - slavenās Ceļojošās kāpas un citas atrakcijas unikālajā Slowinski nacionālā parkā. Kad esi tur, ir viegli saprast, kāpēc Leba ir tik ļoti populārs atpūtas kūrorts.

Ja ceļojumā brauciet kopā ar bērniem, noteikti iegriezieties Lebas Dinozauru parkā! Šeit var apskatīt senos reptiļus viņu kādreizējā dabiskajā lielumā, u.t.t. Pilns ar piedzīvojumiem un atrakcijas tūrēm, neaizmirstamiem viedokļiem un pieredzi, kas uz visiem laikiem paliks mazo cilvēciņu atmiņā. Fantastisks un jautrs izglītības piedzīvojums mazajiem un lielajiem faniem kopā ar lielākajiem rāpuļiem vēsturē. http://lebapark.pl/#atrakcje

Lai nokļūtu „tuksnesī’’, Lebas centrā griežamies pa kreisi uz Rabku (Rabka). Braucot pēc norādēm, nokļūstam stāvlaukumā un tālāk esam gatavi „šturmēt” tuksnesi!

Slovinski Nacionālais Parks http://slowinskipn.pl/pl/turystyka

Tuksnesis Polijā - Slovinski nacionālais parks http://slowinskipn.pl/pl/turystyka

Slovinski Nacionālais Parks (Słowiński Park Narodowy) izveidots 1967. gada 1. janvārī Slupskas vojevodistē – tagad Pomorskie vojevodiste. Parka izveidošanas iniciatīva radās jau 1945.g.

Parka teritorija ir 18 797 ha liela, no kuriem 6 355 ha atrodas zem stingrās aizsardzība programmas. Vislielākais stingrās aizsardzības laukums ir tā sauktā "Mierzeja" (3531 ha) ar vislielākajiem Eiropā kustīgajiem kāpu laukiem. Stingra aizsardzība ir arī putnu ligzdošanas vietās, meža purvu teritorijās un purvu bērzu mežos, lielākie lāceņu augšanas lauki Polijā, vecais alkšņu mežs, reliktisks ozolu – dižskābaržu mežs un Dołgie Małe ezers. Parks atrodas pie Baltijas Jūras vidējā piekrastē (Słowińskie Piekraste), starp Łeba un Rowy. Ietver piekrastes ezerus Łebsko – 7 140 ha (pēc lieluma trešais Polijā) un Gardno - 2.468 ha, un arī divus mazākos ezerus (Dołgie Wielkie - 156 ha un Dołgie małe - 6,3 ha), lielu kāpu teritoriju Mierzeja Łebska, kā arī jūras piekrastes līniju līdz Łupawa grīvai. Pie Gardno ezera atrodas augsti pacelts morēnas valnis (Rowokół - 115m v.j.l.), kurš samazinās uz austrumu pusi. Mūsdienu Parka teritorija kādreiz bijusi jūras līcis. Jūras viļņu, vēja un sanesto smilšu darbības rezultātā, līcis tika atdalīts no jūras ar Mierzeja Gardnieńsko - Łebska. Šādā veidā izveidojās ļoti sekli, glemveidīgi, ar brikšņiem apauguši piejūras ezeri Łebsko un Gardno. Łebsko ezerā ietek Łeba upe, bet Gardno ezerā – Łupawa upe. Abi ezeri ir sekli (Łebsko max. 6.03 m un vidēji 2.06 m, bet Gardno max. 2.06 m, vidēji 1.06 m dziļuma). Ātrā tempā tie aizaug un paliek vēl seklāki.

Pēdējo 60 gadu laikā Łebsko ezera lielums samazinājās par 400 ha. Abiem ezeriem raksturīgi ir jūras ūdeņu ieliešanās. Šadā veidā piegādāts ūdens dod iespēju izdzīvot daudziem sāļsūdeņu augu veidiem un dzīvnieku sugām. Mierzeja vidējā pusē atrodas vislielākās „ceļojošās” kāpas Eiropā 5 līdz 30 m. gadā, kuras sasniedz augstumu līdz 35 m. ar vislielāko kāpu lauku - 500 ha . Vietām no ziemeļiem, kāpām atkāpjoties, tiek atklātas koku kapsētas, kuras ir ar smiltīm apbērtu mežu atliekas, parādot veco kāpu kontūras. Kāpu formas ir nestabilizētas, tās visu laiku mainās. Ceļojošo smilšu spēks ir tik liels, ka teorētiski pretoties tiem nav iespēju. Tā rezultātā zūd meži un purvi, bet vēsturē ir reģistrēta pat veselā ciema apberšana XVIII gs. Łeba upes tuvumā, šis ciems līdz šai dienai nav atrasts. Mierzeja Łebska augstums sniedzas līdz pat 56 m. v.j.l. Visaugstākajā virsotnē (Wydma Czołpińska) atrodas jūras bāka. Augu segu veido daudzveidīgas asociācijas: kāpu, ūdens, kūdras, lauku un mežu. Mežā dominē priedes, bet gadās arī bērzi, kuri veido raksturīgu piejūras meža un purva meža izskatu. Parka floru veido ap 850 traukveidīgu augu sugas, 160 šūnveidīgo sugas. Parka teritorijā ir reģistrēti 250 apaugumu sugas, 500 aļģu sugu, no kuriem vairākus desmitus Polijā var atrast tikai šeit. Parkā ir daudz sēņu, to starpā arī aizsargātas.

Parkā ir iezīmēti 140 km. tūristu taku, kas ved caur visvairāk atraktīvajām Parka vietām. Łebie, Czołpin un Rowy ir vietas, kur tūristi var pārnakšņot. Parks reprezentē arī lielas etnogrāfiskās vērtības. Šeit atrodas Kašubu un Słowińce etnisko grupu materiālās kultūras pieminekļi starp citām: būves Kluki ciematā, kur vēl pēc 1945. gada dzīvoja vairākas sloviņu ģimenes. Pie svarīgākajiem pieminekļiem pieder arī:- Gardno Wielka baznīca būvēta 1282. gadā (romāņu stilā) pārbūvēta XIX gs.- Smołdzina baznīca būvēta 1632. gadā. Pie citām Parka apkārtnes raksturīgām vietām pieder Rowokół kalns 117 m. augsts, kurš atrodas pie Smołdzino ciema, kur atrodas Parka galvenais ofiss un dabas muzejs, kurā tiek eksponēta Parka flora un fauna. Muzeja filiāles atrodas Rowy un Rąbka. Lai Słowińcy etniskā grupa nepazustu vēstures nebūtībā, Parks tika nosaukts šīs grupas vārdā. 1977. gadā Parks tika nosaukts par UNESCO biosfēras rezervātu tā dabas vērtību dēļ, kā arī unikālo kustīgo kāpu dēļ. Vēl Słowiński Nacionālais Parks atrodas zem RAMSAR Starptautiskās Konvencijas, kura attiecas uz ūdens un purvu putnu aizsardzību.

Lai nokļūtu līdz „Tuksnesim” tiek piedāvāti dažādi varianti: kājām, ar velosipēdu vai ar speciāliem vilcieniņiem. Izvēlamies vilcieniņu, jo attālums no stāvlaukuma līdz kāpām 6km!!!

Brauciens norit caur mežu un nekas neliecina par to, ka kaut kur tuvumā varētu būt kas līdzīgs tuksnesim. Ceļš gan asfaltēts, bet gar malām vietām purvainas vietas un dūkstis.

Kad nonākam galapunktā un uzkāpjam kāpā, liekas, tiešām esam balto smilšu tuksnesī. Visapkārt, cik vien paveras skats, baltu smilšu kāpas līdz pašam apvārsnim! Ja nonāktu šajā vietā ar aizsietām acīm, noņemot apsēju, pirmajā momentā domātu, ka nokļuvis Sahāras tuksnesī! Tik vien kā stieples žodziņš atdala taku pa kuru iet, lai nenomaldītos. Stāsta, ka šeit ģenerālis Rommels esot trenējis savus karavīrus pirms Vācijas karagājiena Āfrikā. Cik tur taisnības, nezinu, bet viss ir iespējams, jo apstākļi tiešām piemēroti.

Pa smiltīm brienam uz priekšu līdz jūrai un pa liedagu atpakaļ uz Rabku tos pašus ~6 km.

Pa ceļam neliela atpūta spirgtajā vējā

Esam veiksmīgi pievārējuši 5km pa liedagu un atgriezušies Rabkā! Vēl gan kāds nepilns km līdz autostāvvietai pa meža taciņām.

Kad nonākam atpakaļ, vēl uzkāpjam turpat esošajā skatu tornī, aplūkojam apkārtni un ieturam pusdienas vietējā kafejnīcā. Pusdienās vietējā zupa – Žureks.

Esam tikuši līdz mūsu ceļojuma tālākajam punktam un sākas ceļs mājup. Braucam atpakaļ – Lebork -> Gdaņska -> Elblaga. Guļam benzīntankā netālu no Elblagas un vakariņās atkal baudām Žureku tikai nedaudz savādākā receptē.

Ceturtdiena, 4.07.

Turpmākajā atpakaļceļā man tomēr ir gribēšana atgriezties turpceļā nepieturētajā Lidzbark Warminski. Taisnākais ceļš ir slēgts remontam, tādēļ meklējam apkārtceļus- atkal Pasleka ->Orneta -> Dobre Miasto un Lidzbark Warminski.

Lidzbark Warmiński - pilsēta Polijas ziemeļaustrumos, Varmijas-Mazūrijas vojevodistē, uz ziemeļiem no Olštinas pie Linas upes. Līdz 1945. gadam vairāk pazīstama ar vācisko nosaukumu Heilsberga (Heilsberg).

Pirms vietu 1240. gadā ieņēma Vācu ordenis, tā bija prūšu apmetne Lecbarga (Lecbarg). No 1306. gada kādus 500 gadus Heilsberga bija Varmijas bīskapijas centrs. Pēc Otrā Tornas līguma 1466. gadā Lidzbarka Varmiņska iekļāvās Polijas sastāvā kā Karaļa Prūsijas daļa.

Vairākus gadus Lidzbarkas Varmiņskas pilī dzīvoja Nikolajs Koperniks (Mikołaj Kopernik/Nicolaus Copernicus, 1473 - 1543). XVI gadsimta otrajā pusē Lidzbarkā Varmiņskā mūža pēdējos gadus pavadīja kartogrāfs un vēsturnieks Marcins Kromers (Marcin Kromer, 1512 - 1589).

1703/04. gada ziemā pilī Ziemeļu kara laikā uzturējās Zviedrijas karalis Kārlis XII.

1807. gada jūnijā pie pilsētas Ceturtās koalīcijas kara laikā notika Heilsbergas kauja starp frančiem Joahima Mirata unŽana Lanna vadībā un krieviem Leontija Beningsena vadībā, kurā franči svinēja uzvaru.

Pēc 2. pasaules kara, pamatojoties uz Potsdamas konferences lēmumiem, Heilsberga iekļāvās Polijā, vācu iedzīvotāji no pilsētas tika padzīti, un pilsēta tika nosaukta līdzīgi senajam prūšu nosaukumam.

Apmetuši nelielu līkumu cauri pilsētai, atrodam stāvlaukumu bez maksas tuvu Viduslaiku pilij un dodamies to apskatīt. Laiks mūs kārtējo reizi lutina. Nesteidzīgā gaitā dodamies cauri vecpilsētai uz pili, pa ceļam iegriežoties vietējā baznīcā, lai apskatītu arī to.

Pretēji Gdaņskai, kur no tūristiem mudžēja jau rīta agrumā, šeit ielas ir tukšas un nonākuši pie pils, arī šeit esam reti apmeklētāji. Acīm redzot populārās tūrisma firmas savos maršrutos šo pilsētu nemēdz iekļaut, kaut gan pilnīgi nepamatoti. Pils tiešām ir pelnījusi lielāku ievērību gan kā muzejs ar bagātīgu ekspozīciju, gan kā arhitektūras piemineklis. Turklāt konstatējām, ka šajā apkārtnē varētu izveidot pilnīgi atsevišķu maršrutu tikai pa Polijas gotiskajām pilīm.

Gotiskā stila pils celta 1350.-1401.g. Līdz 1795.g. tā bija Varmijas bīskapu un arī citu ievērojamu pilsoņu rezidence. http://www.lidzbarkwarminski.pl/odkryj/zabytki/lidzbark-warminski/zamek/

19.gs. pils tika izmantota gan kā bērnu nams, gan slimnīca. Pēc 2. pas. kara pili atjaunoja un no 1963.g. tajā atrodas Varmijas un Olštinas Mazurijas muzeja filiāle, tur redzami unikāli mākslas darbi vēl no 14.gs. Šī tiešām bija tā vieta, lai iegrieztos!

Kad esam visu apstaigājuši un apskatījuši gan eksponātu zāles, gan pagrabus, jādodas atkal ceļā: Biskupiec ->Mragowo -> Mikolajki, vakarā esam Elkā. Par brīnumu tiekam kempingā gandrīz pilsētas centrā un par mazu naudiņu (2,2Ls no galviņas). http://www.mosir.elk.com.pl/camping/

Blakus darbojas Lunaparks, ir ezers, kur nopeldēties. Izskatās, ka piektdien šeit paredzams lielāks tusiņš, kuram intensīvi gatavojas. Vakarā vēl izejam pastaigā pa otrpus ielai esošo parku ar lielu pāvesta Jāņa Pāvila II statuju.

Piektdiena 5.07. Elka.

No rīta, kad braucam ārā, kempingā jau vairs neielaiž, jo iebraucamā iela jau nožogota sakarā ar gaidāmo tusiņu pludmalē.

Kemperi novietojam turpat blakus esošajā stāvvietā pāri centrālajai ielai un, kamēr vēl atlicis nedaudz laika mājupceļam, izmantojam to nelielai šopingošanai. Vispirms ieraugam tirgu – blefs – humpalas un prastas mantas. Uz galvenās ielas arī nekas īpašs, jo sākam ar nepareizo pusi, tālu arī nevaram klīst, laiks ir ierobežots. Tomēr ielas pretējā pusē iepērkam pa lēto vasaras apavus ( šoreiz vīriešiem ).

Braucam. Pa ceļam vēl lielveikals, kur sapērkamies produktus un tad jau pa taisno uz māju ar pieturu pirms Suvalkiem „Kovbojā” kur tradicionāli paēst.

....Ceļš mājup.......

Piektdiena/sestdiena ......cik zīmīgi, bet 00.00 esam Dārziņos.

Kopā nobraukti = 2410km

Degviela = 220litri

Izmaksas par kempingiem = 235,00 PL zloti par 5 cilvēkiem

Ieejas biļetes + stāvlaukumi = 245,00 Pl zloti