TOPa valsts

19.03.2006
6 min lasīšanai

Jau par kulta lietu Eiropai – eiropiešiem kļuvis savus atvaļinājumus pavadīt Ķīnā. Kā liecina Pasaules tūrisma aģentūru aptaujas dati un sniegtā informācija - Ķīna šobrīd ir 4. pieprasītākā valsts, apsteidzot pat Itāliju. Vai tā būtu globalizācija, ekonomiski ģeogrāfiskā mainība, vai pilnīgi iespējams pagurums Rietumu kultūrā, vēlme pēc kaut kā jauna, nepieredzēta taču šobrīd pilnīgi noteikti sasniedzama. Tā ir lielvalsts Ķīna. Pagājušās vasaras nogalē man izdevās izmantot Kopenhāgenas Tehniskās Akadēmijas piedāvāto iespēju pievienoties šīs augstskolas studentu grupai mācību braucienā (08.08.-7.09.2005) uz Ķīnu - Nankinas Tehnisko universitāti. Kopenhāgenas lidojām uz Šanhaju (11,5h pāri Sibīrijas plašumiem. Karsts +38ºC un neaizmirstams rīts Šanhajā. Studēju arhitektūru, un man bija iespēja divas nedēļas pavadīt Nankinā (Nanjing) Jiming budistu templī ( tempļu komplekss + sieviešu klosteris) - iepazīstoties ar vidi, veicot uzmērījumus, skicējot...Gala rezultātā izstrādājot projektu un to aizstāvot. No Nankinas atceļā uz Šanhaju (Nanjing ir 350 km uz rietumiem no Šanhajas) pusotru dienu pavadījām Taihu ezera ciematā (uz salas), kur varēja izjust Ķīnas vēstures elpu. Ēkas un vide neskarta, nabadzības (jāpiezīmē: manā izpratnē – nabadzība – tur tas bija dzīves veids), mistikas skauta un absolūti unikāla. Veci trauki un pinumi, aizauguši iekšpagalmi un detaļas, kuras mani apdullināja, un gribējās visam pieskarties, izjust. Ciemats diezgan ģeogrāfiski neizdevīgā vietā, te domājot „neparocīgs” tūristiem, tādēļ palicis novārtā valsts pārvaldes neieinteresētības dēļ. Domāju, ka tādas vēstures esences vietas ir daudz Ķīnas provincēs, un iespējams , ka arī pēc tā rietumnieki ir izslāpuši – neskarts, nesakārtots un sens. Bet uz vietas jau nekas nestāv, jautājums, cik prasmīgi pati Ķīna spēs parūpēties un novērtēt savu vēsturi? Un vai pārlieku straujā ekonomiskā un tautsaimniecības attīstība, neaizēno vēsturisko vērtību saglabāšanu? Taču tā ir cita civilizācija, cits mērogs un cita izpratne par vērtībām. Un tomēr vai globalizācijas skarti mēs vairs varam runāt par atsevišķām civilizācijām? Vai varam dalīt rietumu un austrumu kultūru... Mums ir atsevišķa vēsture, bet pilnīgi iespējams kopīga nākotne. Man bija iespēja kopā ar dāņu grupu doties atpakaļ uz Eiropu, taču tā īsti apskatīta vide, pilsētas un kur nu vēl runāt par valsti nebija, jo visu laiku pavadījām spraigā darbā tempļa teritorijā. Tā kā naudiņa vēl bija, nolēmu savu biļeti samainīt uz vēlāku datumu un turpināt savu ceļojumu. Biju gatava mazliet tuvāk iepazīties ar Ķīnu vairs gan bez ķīniešu iepazītajiem draugiem, bet gan ar „lonely planet” padusē (ceļojumu rokasgrāmata) un vēl pāris studentiem no Argentīnas, Kubas, Norvēģijas. Šanhajā nopirkām vilciena biļetes nakts braucienam uz Pekinu. Brauciens ilga 14h pa nakti, taču iesaku braukt pa dienu un šo pārbraucienu izmantot, kā lielisku iespēju, lai apskatītu lauku teritorijas. Viesošanās Ķīnā „vidusmēra eiropietim” samērā lēta. Paēst var lēti un ērti - ap latu mūsu naudā. 6-7 joņi ( 1 jonis – 0,15Ls). Te es domāju pavisam vienkāršu, pieejamu ķīniešu ēdienu – ceptus rīsus ( parasti kopā ar dārzeņiem, gaļu, sēnēm), nūdeles (makaronu zupa ar nelielu daudzumu buljona un izvēlētajām piedevām) un pelmeņi (vairāk atgādināja vārītus mīklas pīrāgus). Uzturā lielos daudzumos ķīnieši lieto soju, sojas izstrādājumus, jo, cik sapratu, nepanes laktozi. Tā, ka piens, tofu siers, jogurts viss no sojas. Arī picu un steiku var iegūt, bet tā ir salīdzinoši dārga izprieca, taču ļoti populāra pašiem ķīniešiem. Jāatzīmē, ka pica - tāda liela rauga pankūka ar trim siera šķēlītēm - pasniegta dziļā pannā un divreiz dārgāka kā Eiropā (8 Ls mazā ). Uz ielas iespēja nobaudīt jēra, suņa un čūskas šašļiku. kā arī liela izmēra pankūkas (40cm diam.), lai arī biju dzirdējusi, ka labāk uz ielas neēst, taču nevarēju atteikties no milzu pankūkas nobaudīšanas. Pirms braukšanas biju dzirdējusi, ka ķīnieši iecienījuši pūdētas olas, kuras stiprā sāls ūdenī novārītas, ierok zemē un pēc laika ēd. Tad ar pāris pūdētu olu vakuumā atvedu uz mājām kā suvenīru. Nakts dzīve mums tradicionālā, ierastā veidā nepastāv, cita kultūra ķīnieši dzer tēju un spēlē galda spēles savās mājās draugu lokā. Pāris klubi gan bija, bet tie galvenokārt lokalizējās tirdzniecības centru augšējos stāvos, viesnīcās (domājot Nankinas centru). Interesanti, ka kluba interjeru veidoja viena centrālā telpa ar bāra leti un deju grīdu un ap šo telpu izvietotas vairākas stiklotas, slēgtas telpas, kur dažādas ķīniešu kompānijas spēlēja galda spēles un dzēra tēju vai alu. Veikali pilni ar mums tik atpazīstamajām centrālā tirgus „šmotkām” par cenām, kuras „latviešu publikai” tīri pierastas un nebūt nav utopiskas kā varēja noprast no dāņu kolēģiem. Izmēri gan paknapi. Pekinā dzīvošanu izvēlējāmies blakus tirgus kvartālam, tāpēc katru dienu dodoties ārā ar saukļiem „lady, lady..luka luka, special price for you” (tulk. dāma, paskaties, īpaša cena tev!) es tiku pavadīta ikreiz, kad šķērsoju tirgus laukumu, lai nokļūtu kādā citā pilsētas daļā. Rokas pulksteņu un elektrotehnikas izvēle milzīga. Nekad nepērc preci ar sākotnējo cenu, jo tā ir neprātīga. Cenu varēja nosist vidēji četras reizes. Nosauc savu „last price” un lēnām nesteidzīgi dodies prom (cenu un lēmumu nemainot). Tad pēkšņi atskan saucieni: „oki, oki” un tu esi ticis pie kārotās mantas, jo vēlme pārdot sķita lielāka par velmi nopelnīt. Ja kādreiz neizdodas, tad satraukumam nebija pamata, jo blakus bija tirgotavas ar tādām pašām precēm, bet citu pārdevēju. Bija dzirdētas leģendas par Šanhajas tirgu, kur visa pasaule „smeļ” pakaļdarinājumus kā no pārpilnības raga. Taču patiesība tāda, ka Pekina daudz lētāka un eksotiskāka rietumniekiem, nekā Šanhaja. Šobrīd Ķīnas politika ir būt atvērtai un pieejamai visai plašajai pasaulē. Pekina gatavojas Olimpiskajām spēlēm 2008. gadā, un tomēr ik vakaru 19.00 Tian’mean laukumā cilvēki pēc darba sapulcējās, lai vērotu valsts sarkanā karoga nolaišanu, un suvenīru pārdevēji vēlas pārliecināt, ka Mao ir populārāks par šī brīža politiķiem un šovbiznesa darboņiem, un 1. septembrī ielas bija jocīgi pilnas ar sarkanos kaklautos tērptiem skolniekiem. No rītiem un vakariem pavisam komiska publiskā, sabiedriskā vingrošana čarkstošas rietumu 70 – 80 gadu mūzikas pavadījumā parkā, laukumā, pagalmā, tas jau mazāk svarīgi. Visi vienojas noteiktam deju solim, ar patiesu nopietnību un aizgrābtību sejās. Velosipēdu straumes nemanīju, kā varētu šķist pēc vēstures grāmatu studēšanas. Taču dārgi auto gan uz ielām daudz un dikti.. Atļaušos atzīmēt, ka gājēju pārejas ir norādītas, taču auto vadītāji neievēro un dusmīgi signalizē, brīdī , kad esi sadomājis stāties auto ceļā. Un zaļais cilvēciņš luksoforā tik īsu brīdi, ka allaž ir jāskrien pāri. Tāpēc uz ielām ir traffic asistent (satiksmes regulētāji), kuri ar svilpi tev norāda kurā virzienā iet, kad iet un kurā ne. Ķīnas mūris. Aptuveni 180 km no Pekinas centra. Uz ielas brīvi var atrast kādu ķīnieti, kas par attiecīgu samaksu aizvedīs uz kartē norādīto vietu. Bijām izvēlējušies apskatīt mūri vietā, kur tūristi nemēdz doties masveidā. Vieta bez suvenīrbodēm un ieejas biļeti. Šoferītis jau laipns bez gala, taču sarunas nekādas – tik ar žestiem. Braukšanas stils briesmīgs, pāris reižu iekļūstot avārijas situācijā, mazajam, bezzobainajamam ķīnietim sejā raisījās žilbinošs smaids un infantila sajūsma, kas tika klāstīta mums. Brauciena mērķi sasniedzām pēc divām stundām. Bijām pie kāda ceļmalas kroga, kur bija iespēja arī iestiprināties pirms gaidāmā ceļa. Taču redzot kādos apstākļos turpat uz vietas tika gatavots ēdiens (veļas bļodā mērcēja sēnes un smirdēja dīvaini) visi vienprātīgi, laipni atteicāmies. Uzsākām ceļu pa kalnainu taku, kas sākās turpat aiz kafejnīcas (līdz mūrim aptuveni 2 km). Atkal kā pasakā. Ceļā satikām vientuļus ēzelīšus un pamestas saimniecības ēkas. Un brīdī, kad starp kalniem ieraudzīju pasaules brīnumu pēc kura biju braukusi, apstājos un iesaucos: „ak, šī trakā tauta”. Mūris tikai fragmentiem atjaunots (jo lielais akmeņu krāvums ir lielisks celtniecības materiālu avots un vietējie ķīnieši tos izmanto savā saimniecībā), tomēr nav zaudējis varenību. Pavadījām veselu dienu ejot, lienot, rāpjoties un pat bēgot. Bēgt vajadzēja no vietējiem ķīniešiem, kuri pieprasīja no mums joņus par to, ka šķērsojam viņu augļu dārzu vai ceļu, vai pagalmu. Sākumā savā rietumu naivumā protams devām, bet cik var dot. Naudai ir ļoti liela nozīme provincēs. Tikām pie piedzīvojumiem - kautiņš, pamatīga kliegšana (ķīniete pat pamanījās sakost manu grupas biedru, jo jau ceturto reizi nebijām iedevuši katrs pa vienai naudiņai ( 1jonis -15 sant.)). Beigas laimīgas. Smaidīgais ķīnietis mūs aizvizināja uz sastrēgumiem mākto Pekinas centru. Pēdējās 8 dienas pavadījām Šanhajā – pilsētā ar pamatīgu „rietumu garšu”. Saukta arī par „austrumu New York”. Viesnīcu sameklējām tik pēc Lonely Planet grāmatā atzīmētā. Pie ķīniešu ēdiena jau pieraduši, ar pilnu krūti baudījām pilsētvidi un tās dzīves ritmu. Atklāti sakot, nogurdinoši - vide, klimats, kultūra. Kad trešajā nedēļā uz ielas ieraudzīju kādu rietumnieku (pietika pat ar usa pilsoni), pārņēma mani milzīga vēlme skriet klāt un mesties ap kaklu..tāda pārsteidzoša vienotības sajūta. :) Runājot par kultūru, ķīniešiem svešas ir rietumnieku izpratne par uzvedības normām un to ievērošanu. Pilnīgi normāli, ja ēdot kāds pie blakus galdiņa skaļi klaigā, čāpstina vai kasa dibenu un tml. Tuneļos var atrast norādes DO NOT SPITTIG (latv. val. nespļaut), bet tā vai tā spļauj kā traki (visi, pat šķita, ka saistībā ar klimatu varētu būt kaut kādas problēmas ar elpvadiem). Ubagi uz ielas atļaujas nekaunīgi tev uzmākties un pat grūstīt saucot „money, money”. Noslēgumā runājot, par moderno arhitektūru jāsecina, ka darījumi un tirdzniecība šobrīd ir pamatlieta, ar ko Ķīna nodarbojas. Un uz kādas paplātes vai kā iesaiņotu savu biznesu pasniegt ir vienalga. Lielos apjomus, pa gabalu vērojot, arhitektūra baudāma –augstceltnes, ielu perspektīvas, bet pienākot tuvāk (detaļas) līdz galam neizstrādātas tīri tehniski, vai arī flīze ir pielīmēta, bet tā uz fikso, skaties, ka tik uz galvas neuzkrīt. Nabadzīgo rajonus ieskauj lieli reklāmas plakāti, tā ka braucot garām, nerodas pat nemazākā nojauta, kas atrodas aiz plakātu ieskautās teritorijas. Un, pastaigājoties pa pilsētu, pavisam vienkārša iespēja nokļūt uz lielas maģistrāles un, mērojot ceļu atpakaļ, kādā šaurā šķērsielā, kur uz ielas daļas ir plīts un tiek ceptas olas, blakus kāds mazgā veļu, un pusstundas gājienā, tu jau atrodies augstceltņu ielenkumā. Pastaigas un arhitektūras baudīšanu nomāc virs galvas atrodošie komunikāciju tīkli, vadi ir visur. Auto ceļi, maģistrāles - satiksmes organizēšana, tās ir galvenās lietas ar ko pilsētu plānotāji šobrīd nodarbojas Ķīnā. Nenoliegšu, ka bija pāris gaumīgi „dizainēti” debesskrāpji Šanhajā (Pudongā), taču te jau varēja just cita mēroga sacensību, kura kompānija ir spējīga uzcelt varenāku un stilīgāku augstceltni. secinājums: man kādam laikam būs gana, bet Tev gan jāaizbrauc...:))

TOPa valsts

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem