6. Banānvedējs "Šternbergs" jūlijs-augusts 1975
|
Jūlijs Aldersons
|
6. Banānvedējs "Šternbergs" 16. jūlijā - 29. augustā 1975
(Ilustrācijas galerijā "5. Šternbergs 1. jūlijs -27. augusts 1975" ;)
16. jūlijā 1975. gadā
Ejam. Diena nomākusies, kuģis raustās kā drudža slimnieks, šūpo arī drusku. Tā kā kopā ne visai. Pat nenodarbojos ar fizkultūru - tikai trīs piegājieni un jau pietika. Pēc pirmā palīga priekšlikuma noturēju priekšlasījumu par Bulgāriju, no savas puses pieliku vēl klāt šo to par vietām, kas gadīsies ceļā. Gandrīz visu dienu šķirstu enciklopēdiju. Tā jaunā nav slikta (domāta Latvijas Padomju Enciklopēdija), gandrīz derētu viņu mēģināt nopirkt. Ak jā, un tālāk būšot Aleksandrija un Kuba.
17. jūlijā
Ejam. Laiks visumā labs, bet kuģis drausmīgi kratās un arī krietni šūpojas. Rezultātā tāda sajūta, ka būtu dabūjis pa galvu. Visu dienu šķirstīju enciklopēdiju, vakarā aiznesu pirmajam, lai nebūtu pa rokai un lieki neiekārdinātu pa tukšo nosist laiku. Vakarpusē pļāpāju ar Kalniņu, tad spēlēju šahu ar pirmo. Stāstīja, ka šodien augstākajā līmenī bijusi kaut kāda sapulce, atkal drausmīgi rējušies un bojājuši viens otram nervus. Skaidra lieta, kapteinis cerēja ar triumfu noķert valsts mantas izlaupītājus un izrādīties par varoni. Bet nu nekā un tagad par visu ievārīto putru jāatbild kapteinim. Skaidrs, ka viņš tagad nikns uz visu pasauli.
18. jūlijā
Šodien ap pusdienlaiku, kad jau bijām gandrīz pie Gibraltāra, dabūjām radiogrammu: "Apstāties!" Tātad kaut kas noticis, bet vai uz labo vai uz slikto pusi, kas to lai zina. Vēl pēc kādām stundām - pavēle iet uz Panamu. Nu, sliktāk, liekas, vairs nevar izdomāt! Panamas kanāls jau izpētīts krustām un šķērsām, redzēt nav ko, pirkt arī nav ko. Ieiet kādā Vidusamerikas valstī arī prieka maz - ne tur ko redzēt, ne tur ko pirkt. Tā nu klīstu visu dienu kā no laivas izmests. Un kuģis raustās tā, ka liekas tūlīt izjuks. Iet tukšā pāri okeānam - bauda zem vidējā līmeņa!
19. jūlijā
Ap pusdienlaiku kuģis pagriezās atpakaļ uz Gibraltāru. Jā, garlaicīgi te nav! It kā esot pavēle apstāties Seutas reidā un gaidīt tālākos rīkojumus. Nu labi vien ir, jo no rīta sāku just tādas vieglas sāpes vēdera labajā pusē. Nolādēts, kaut kas ar apendiksu! Gan ir jau gadījies, ka tur kādreiz iedur, bet iet ar tādu lietu pāri okeānam prieka maz. Ap pusdienlaiku biju jau pavisam nobažījies, sāku rīt antibiotikas un spazmolītiķus. Bet vienalga kaut kas visu lauku tā kā jūtams labajā pusē. Prieka maz, taču jācer, ka līdz rītam viss pāries.
Bet vakarā vēl viena ķibele. Dabūju no Aizas radiogrammu, ka tēvs smagi slims guļ Alberta slimnīcā. Un steidzīgi vajagot ceporīnu. Bet ko es varu darīt? Tagad neko. Un ja arī kaut kur ieesim un es viņu nopirkšu, tad kā aizsūtīt? Vai tiešām ar tēvu tik slikti? Pēdējo reizi Alberts baidīja ar audzēju, bet ceporīns taču laikam ir antibiotika. Tad jau droši vien būs atkal plaušu karsonis. Vai tiešām vairāk neredzēsimies?
20. jūlijā
Lēni, lēni ejam atpakaļ uz Gibraltāru. Visu dienu dzīvoju gandrīz tikai pa kajīti, gulšņāju. Priekšpusdienā zāles vairāk nedzēru, bet pēcpusdienā tomēr ķēros atkal klāt. Apendicīts stiprāks nekļūst, bet vaļā arī nelaižas. Ar ko tas beigsies? Dzeršu zāles un, acīm redzot, būs arī stingri jābadojas.
21. jūlijā
Vakar naktī apstājāmies, šodien stāvam visu dienu. Laiks skaists, mierīgs. Visu dienu guļu, neēdu, dzeru tabletes. Tagad, vakarā, izdomāju pamērīt temperatūru - 37,2*. Tātad, kaut arī sāpes niecīgas, process turpinās. Ko darīt? Meklēt, kur operēties, vai gaidīt? Laikam vēl jāpagaida, jāpaseko temperatūrai.
22. jūlijā
Nupat sākām kaut kur kustēties. Citādi viss pa vecam, arī veselība bez izmaiņām. Ne kļūst labāk, nedz sliktāk. Slikti! Temperatūra normāla, sāpes praktiski nav, tātad destruktīvs process diez vai ir. Bet kas īsti ir?
23. jūlijā
Labais sāns turpina smelgt, bet nolēmu, ka man ir apnicis slimot. Iestrēbu zupiņu, padzēru tēju, bet otrajam gan vēl neriskēju ķerties klāt. Tāpat strauji samazināju tablešu daudzumu, sāku kustēties. Galu galā nevar taču būt akūts apendicīts bez akūtām sāpēm. Laikam jau kāda no bezgalīgajām vēdera sāpēm bērnībā būs bijusi tas akūtais apendicīts.
Pārrakstīju no kataloga Vācijas impērijas monētas. Vakarā bija mācību trauksme, nolaida laivu. Es gan tur iekšā nelīdu.
Dabūju radiogrammu no Alberta. Tēvam tiešām pneimonija. Labi, ka Alberts dabūjis ceporīnu, man atkrīt visai smaga problēma. Dieva laime, ka Albertam tā slimnīca, citādi taču stāvoklis būtu izmisīgs. Un ja arī Alberts būtu aizgājis jūrā, tad tēvs būtu gandrīz bezizejas stāvoklī. Nu, cerēsim, ka taču atveseļosies. Pagaidām nu prieka maz - parēze, runas traucējumi un aptumšota psihika. Labi, labi, ka Albertam tā slimnīca! Bet kā būs, kad tēvs izveseļosies? Vai tiks tik tālu uz kājām, ka varēs atgriezties Rīgā, vai arī tas omulīgais Mežaparka dzīvoklītis, tāpat kā Krustpils, nu jau ir pagātne un pēdējos gadus tēvs pavadīs Madlienā. Tiešām, neviens un nekad neuzminēs nākotni. Bet ja man tā kooperatīva būšana ievilksies, tiešām būs jādibina savs kooperatīvs, ņemot kompānijā Albertu, varbūt Egilu un tēvu, jānopērk pie Daugavas vai Lielupes liela māja un jāsaka: "Te mēs dzīvosim!" Un, velns lai parauj, tuvākajos kapos jāuzstāda sev pieminekli, lai tiešām būtu piesiets pie vietas. Cilvēki nevar mētāties pa pasauli kā vēja nestas spalviņas.
24. jūlijā
Šodien pēcpusdienā diezgan negaidīti iegājām Gibraltārā un vakarā iešot atkal ārā, projām uz Hondurasu. Lai Dievs man žēlīgs, ja es pietiekoši nenovērtēju savu apendicītu. Esmu vienkārši apstulbis no bailēm. Dzelteno drudzi arī nesapotēja. Izmērīju temperatūru un drusku nomierinājos -36, 7. Nevar taču būt, ka būtu kaut kas nopietns praktiski bez sāpēm un vēl jo vairāk bez temperatūras.Šodien tātad, neko ļaunu nenojaušot, sauļojāmies un tad pēkšņi kuģis sāka kustēties. Iešot uz Gibraltāru pēc produktiem un ūdens. Pēc visa spriežot, stāvēšot reidā, ostā neiešot. Šaurumā dīvaina migla, krasti dūmakā. Ūdens vārās kā Pentlent-Fertā, mutuļi, viļņi, straumes. Nu, tad pagriezām uz Gibraltāru, uzrāvām mastā "Union Jack" (neizturēju, tūlīt nofotografējos uz fona; 613. att.) un ātri vien pielīdām pie krasta (614., 615. att.). Naudu nedabūjām (vienkārši nebija laika sarēķināt, pasūtīt, saņemt un izdalīt). Vispār smagi - Antverpene, Hamburga, Gibraltārs taču ir vietas, kas ikvienam jūrniekam rādās sapņos, bet mēs visās bez naudas. Nu, sagrabināju pēdējās rezerves un kopā ar Zbigu un Kalniņu metos projām. Vispirms jāiet krietns gabals pa moliem, tiltiem, tad pilsēta (616., 617. att.). Māja uz mājas lipinās pie klints (618. att.), bezgalīgas ejas, kāpnes, šauras ieliņas. Neparasts skats. Interesants, jā! Bet nevar teikt, ka īpaši skaists. Nav gandrīz nemaz zaļumu, galu galā visa tā vieta ir viena vienīga liela klints. Pilsēta putekļaina, ne sevišķi tīra. Iedzīvotāji kaut kādi jaukteņi, nav tīri angļi. Nocietinājumi, vaļņi, vārti, bastioni viens pēc otra, bet cik saprotams, vairs jau nedarbojas (619. att.). Nupat pārtraucu rakstīt un izskrēju vēlreiz nofotografēt Gibraltāru naktī, jo uzlēca mēness un skatam jābūt kolosālam. Jā, izgājām tātad uz Main-Street, tur veikals pie veikala (620. att.), bet naudas ta divas mārciņas ar pensiem un no tās vēl jāsalasa pusotra mārciņa kolekcijai. Paņēmu vimpeli (621. att.) un, par cik pēdējā papīra banknote jau bija sašķelta, vēl paku košļājamās gumijas. Ielas šauras, trotuāri te ir, te nav, mājas visas vairākiem stāviem, tiecas uz augšu, daudzas ar terasēm.
Ieraudzījām vecu, nelielu un ļoti romantisku kapsētu, kur apglabāti Trafalgaras kaujā kritušie un ievainotie, kas pēc kaujas nomira Gibraltārā. Daži pieminekļi 2. pasaules karā kritušajiem, amerikāņu būvēts piemineklis par godu angļu un amerikāņu flotes sadarbībai.
Filma beidzās ātri, tomēr 5-6 skaistus kadrus paspēju nofotografēt.
Uzrāpāmies pāris ielas uz augšu, bet līdz virsotnei, bez šaubām, vēl tālu, tālu. Ar vārdu sakot, iespaidi haotiski un saraustīti. Ko var gribēt - lūk, tev Gibraltārs un, lūk, tev četras stundas laika.
25. jūlijā
Ejam. Krietns vējš, šūpo. Tas laikam tā saucamais Gibraltāra caurvējš. Jācer, ka rīt būs labāk. Sāns vēl aizvien pa druskai smeldz, bet nepievēršu vairs uzmanību. Visi pēdējā laika notikumi tik tālu izsituši no sliedēm, ka galīgi vairs nezinu, ar ko nodarboties. Nodarboties ar fizkultūru pašlaik neriskēju. Pārrakstīju Hondurasas monētas. Daudz nav, jo kopš trīsdesmitajiem gadiem viņi ar apbrīnojamu pastāvību kaļ vienas un tās pašas. Visas iepriekšējās monētas retas un dārgas.
26. jūlijā
Nekā īpaša. Skaists laiks, baseinā ūdens, sauļojos. Paklīda runas, ka pēc Kasablankas un Gdiņas varbūt uz brīdi ieskriesim Savienībā. Tas būtu visai patīkami. Attīstīju filmu no Hamburgas un Gibraltāra. Laba.
27. jūlijā
Jūra kā dīķis. Spoža saule. Sauļojos, peldējos, spēlēju šahu. Nav ziņu no Alberta.
29. jūlijā
Turpinām iet. Laiks karsts, saulains, jūra mierīga. Vakar pa dienu sauļojos, peldējos, vakarā iegāju pie Zbiga. Tur pie šnabja pudeles sēž Zbigs, pirmais palīgs un otrais mehāniķis. Klausās mūziku. Piemetos kompānijā, nosēdējām, nopļāpājām līdz vienpadsmitiem. Nopīpējos kā dulls. Un šodien no rīta vai nu tādēļ, vai cita iemesla dēļ, sāp vēders. Ne nu tieši tur, kur aklā zarna, bet man tagad bail no visa. Novārgu visu dienu pa kajīti, lasīju "Meņšikovu", bet slikti uzrakstīts. Tagad, uz vakarpusi, sāpes pazudušas. Vakar naktī izcēla mani no gultas viens matrozis - ausīs zvanot, ceļgali ļogoties utt. Pāris dienas atpakaļ paskatījos viņa medicīniskajā grāmatiņā. Jau divas reizes bijis slimnīcā uz izmeklēšanu un abas atzīts par veselu. Nu sapņo par trešo reizi. Tā, šķiet, vairs nav neiroze, bet šizofrēnija. Nu, bet diagnozi es tā kā tā uzstādīt nevaru, līdzēt arī neko, lai jau staigā kā neirotiķis. Bet prātā jāpatur - laikam psihiski slims. Traki, ka nav nevienas radiogrammas.Karantīnas nodaļa uz jautājumu par malāriju neatbild, Alberts ziņas par tēvu nedod, Aiza klusē, kā ūdeni mutē ieņēmusi.
30. jūlijā
Šodien atkal izmainīja mērķi. Ejam uz Kristobalu. Laiks kā iepriekš labs, tikai jūra sāk viļņoties. Pēdējās dienās sāk mocīt garlaicība, nezinu, ar ko nodarboties. Nekad vēl kaut ko tādu neesmu manījis un piedzīvojis. Laikam jau vislielākā loma tam nolādētajam apendicītam, kurš neatlaižas ne uz mirkli. Arī tas traki ilgais brauciens un neiedomājamā iespaidu gūzma, kas tā notrulinājusi, ka tiešām vienas ārzemes vairāk vai mazāk vairs neko nenozīmē. Uztrauc arī tie drausmīgie paku krājumi, kas jāizdabon cauri muitai. Šodien pieteica, lai Kristobalā vairāk krimplēna neņemot, kaut arī normas vēl nav pilnas. Nezinu, ko darīt, bet laikam tomēr būs jāņem. Jo kādi 5-10 metri un 80 metri ir būtiska starpība, bet 50 vai 80 - tur nu vairs starpības nav. Vai nu atļaus ievest visus 80 vai nu neatļaus ievest arī 50. Katrā ziņā, kā jau bija gaidāms - nepaspēja jaunās normas vēl ne lāga ieviest, kad jau sāka apgriezt. Un apgriezīs noteikti atkal tā, ka neko nevarēs paņemt.
31. jūlijā
Šodien staigāju galīgi nelaimīgs. Aiza atsūtījusi radiogrammu: "Eju atvaļinājumā no 25. augusta." Tātad viņa aiziet atvaļinājumā, labi zinādama, ka pavadīs to viena, un kad es atgriezīšos, viņa strādās. Kā to saprast?
1. augustā
Nekā jauna. Lienam kā gliemeži, šūpojamies tā, ka trauki krīt nost no galdiem. Kaut kādā neizprotamā veidā atkal satiksimies ar "Fesenkovu". Tā jau ir mistika!
2. augustā
No rīta drausmīgi šūpoja, tagad jūra pierimusi. Visu dienu sauļojos. Uz kuģa baidās, ka tikai nenomaina ekipāžu, nekādas oficiālas informācijas nav, baumas, baumas, baumas. Šodien no pirmā uzzināju, kas ir pamatā visam tam "trobelim" ar krimplēnu. Izrādās, pavēlēts reģistrēt visus, kas pērk vairāk par 20 metriem. Kur loģika, gan nevar saprast, jo mantu deklarācijā tas ir iekšā tāpat. Nu, bet laikam jau tomēr vairāk neņemšu, prieka maz pirmajā reisā apdedzināties. Bet naudu izsniegšot līdz 15. augustam, būs 100 dolāru, ja ne vairāk. Vai tiešām pirkt kaut ko sev un Aizai? Velns, tik tālu vēl neesmu nobriedis. Bet laikam tomēr būs jāpērk. Džinsus, vai, sākumam nopirkt?
3. augustā
Pēcpusdienai atkūlāmies līdz Kolonai Panamā, stāvam reidā. Izlaidu laukā tauriņu, kurš vakar vakarā piemetās man par īrnieku. "Fesenkovs" te kā te. Vispār viss reids pilns ar banānvedējiem - it kā esot kaut kāds streiks, vai. Nu, bet mainīties ar "Fesenkovu" tomēr it kā nemainīšoties. Skaidra lieta, tad vienkārši būtu bunts uz kuģa. Izdomāju, ka krimplēnu vairāk neņemšu, bet paņemšu pārīti krietnu "Lee" džinsu. Galu galā taču laikam pietiek skaitīt sevi par nabagu. Bet Zbigs izteicās, ka vēl pat neesot skaidrs pats jautājums par ieiešanu ostā. Nu, rīt redzēsim. Ar zināmu satraukumu gaidu un nevaru sagaidīt ziņas no Alberta un Aizas.
4. augustā
Šorīt no rīta ienācām Panamā, t.i., Kristobalā, t.i, Kolonā, bet nolika mūs pie cita steķa. Pa taisno līdz centram 100 metru, bet ūdens strēle starpā, jāiet seši kilometri. No paša rīta sāp galva, tāpēc sīkākas ziņas rīt.
6. augustā
Ceļš uz elli bruģēts ar labiem nodomiem. Un tā tas "rīt" izkrita. Šodien nekā sevišķa - drusku sauļojos, drusku spēlēju šahu, krietni pīpēju. Nupat sāk tiešām likties visa tā būšana par ilgu.
Radiogrammu no Alberta un Aizas nav. Nosūtīju abiem pats pa radiogrammai. Bet Kristabolā turp aizkļuvām ar taksi, sabāzāmies mašīnā seši cilvēki, noplēsa no mums septiņus dolārus. Pāris stundas noskraidījām pa veikaliem, meklējām nagus, džinsus utt. Atpakaļ kājām, bet dabūju krietni pabaidīties, jo jāiet garām briesmīgam būdeļu rajonam un, zinot mūsu iepriekšējos piedzīvojumus, metās bail. Sievieši "ah" un "oh". Nogriezāmies vairāk uz ostmalu, kaut kā patikām garām. Riebīgākais, ka kuģis tepat blakus, skursteni redz, bet jāiet kilometriem un kilometriem. Bet kad izgājām uz ceļa, viena mašīna apstājās un paveda mūs līdz tai vietai, kur jānogriežas uz ostu. Vēl jau pāris kilometri bija jānočāpo, bet pa neapdzīvotu vietu. Krūmi, zāle, palmas, banāni. Palmās sēž kaut kādi lieli putni, daudz. Nu, tā patīkami arī atstaigājām uz kuģi. Tūlīt pēc tam uz kuģa sākās dzeršana, tupinājās vakar visu dienu un tikai šodien pierima. Vakar visu dienu neredzēja nevienu cilvēku.
8. augustā
Vakar ap pusdienlaiku izmetām enkuru upē pie Gvajakilas, turpat, kur stāvējām iepriekšējo reizi. Ostā būsim it kā rīt pēcpusdienā. Tik traku sargāšanu kā iepriekšējā reizē vairs netaisām, toties uz kuģa ir divi Ekvadoras policisti. Tam, kas jūrnieka formā, pie jostas milzīgs durklis. No rīta vienmēr nomācies, pēc pusdienas noskaidrojas un kļūst ļoti karsts. Ķeru samus, bet pašam pret sevi riebums par to dzīvnieku mocīšanu bez kādas jēgas, laikam būs jāmet tā makšķerēšana galīgi nost. Šorīt viena motorlaiva ar zaldātiem norāva man spininga auklu. Tūlīt apstājās, sak, ko tad mēs īsti esam nodarījuši. Bet tad pamāju viņiem, ka nekas briesmīgs nav, un aizbrauca tālāk. Visā visumā garlaikojos. Varētu jau ņemties ar fizkultūru, bet bail par savu apendiksu. Nepacietīgi gaidu radiogrammas no Aizas un Alberta, bet nav.
9. augustā
Burvīga diena. Ap pusdienlaiku ielīdām Gvajakilā (622. att.). Drīz pēc ielīšanas metos uz tirdziņu turpat ostā (623., 624. att.). Pārdod tikai suvenīrus, t.i., kokgriezumus, visādus vilnas un ādas izstrādājumus. Skaisti, interesanti un visumā lēti. Nopirku divas pītas siksnas, pirogas modeli no balzas un vienu briesmīgu koka masku. Apbrīnojams tas balzas vieglums - pilnīgi it kā nekā nebūtu rokās. Viss kopā 13 dolāri un suvenīri tādi, ka labākus nevar gribēt. Ak jā, tajos 13 dolāros ir ieskaitīts arī dolārs par dažām monētām, kas man vēl nebija un kuras pa lēto nopirku. Vēlreiz atkārtoju - ļoti patīkami cilvēki. Viens tirgotājs ar manu 20 dolāru banknoti nez cik staigāja, kamēr samainīja. Un ne es domāju, ka viņš nozags, ne viņš taisījās zagt. Kaulēties gan vajag, cenu labprāt nolaiž. Pamatīgi apskatījām lokomotīvīti, kas kā piemineklis stāv pie ostas vārtiem (625. att.). Divi riteņu pāri, abi dzenošie, svilpes vietā zvans, un visa lokomotīve kādus 3-4 metrus gara. Sliežu platums gan tāds pats kā tagad. Vēlāk pastaigājām ar Zbigu, izcēla mums 5 sukrē sudraba dolāra lielumā. Prasīja 5 dolārus. Cena būtībā ļoti un ļoti pieticīga, tomēr "nožņaudzos". Zbigs vienu paņēma.
Vakarpusē skatījāmies no angļiem paņemtas filmas, vienu par Džeimsu Bondu, otru - vesterna tipa. Džeimss Bonds sastāv no bezgalīgas bēgšanas un ķeršanas, pa starpām skaistas sievietes. Nu, bet vairāk arī neko nevarēja saprast ne vienā, ne otrā filmā. Kraut sāks no rīta (626.-629. att.), bet vakarā iesim uz citu Ekvadoras ostu Puerto Bolivar, kur piekrausimies līdz galam. Pēc tam uz Eiropu un mājās. Aiza klusē, nezinu pat, ko domāt. Alberts atsūtījis radiogrammu - tēvam labāk, bet roka nestrādā. Nu tā reize ir klāt - pats vairs nevar noturēties, bet, izņemot mūs divus, citu tuvu cilvēku nav. Ko tur darīt? Laime, ka Alberts pie vietas un var arī tēvu savākt. Bet ko un kā es tur varētu līdzēt? Nu, redzēsim.
11. augustā
Nupat, t.i., 13**, ienācām Puerto Bolivar (630. att.). Maza pilsētiņa, atrodas kaut kādas upes grīvā, perpendikulāri krastam viens steķis, pie kura katrā pusē var nostāties pa kuģim. Divi gabali tur stāv, viens tumši sarkans "Samoa Reefer". Pirmo reizi redzu sarkanu refrižeratoru un arī kompānija tāda jocīga. Līdz šim likās, ka Samoā vēl aizvien ir akmens laikmets.
Pilsētiņa maza, noplukusi, bet pa vidu skaista, jauna baznīca. Stāvam uz enkura upē, gaidām kārtu (631., 632. att.). Pirms mums jau ir noenkurojies viens rietumvācietis. Ieejot upē, ārkārtīgi efektīgi bija redzama robeža starp zaļo jūras ūdeni un kafijas brūno upes. Apkārt lido daudz putnu, gan vecie paziņas ar milzu knābjiem un ziloņa grāciju, gan kaut kādi neredzēti ar lauztiem spārniem un garām astēm.
Vakar nekā īpaša nebija. Pāris reizes vēl aizgājām līdz tirdziņam, no rīta mums piedāvāja sudraba 5 sukrē.... Nupat jau sāk jukt kopā. Tas tātad aizvakar. Vakar vairs monētu nebija. Tātad pastaigājām pa piestātni, sargājām kuģi no zagļiem - no 12 līdz 14, un tad naktī no 0 līdz 2. Un 4 no rīta izgājām no Gvajakilas.
12. augustā
Turpinām stāvēt. Iziesim laikam šonakt. Kuģi krauj no baržām (633.-638. att.). Visu laiku sargājam tos dēļus, no nekārtīgās gulēšanas galva galīgi dulla.
13. augustā
Naktī izgājām no Puerto Bolivar. Slikti gulēju, no rīta bija tāds noskaņojums, ka likās, ka sāk "šariki za roļiki zahoditj". Uzrakstīju Aizai radiogrammu, lai taču Dieva dēļ neklusē. Nepaspēja vēl noraidīt, kad raidstacijas priekšnieks atnesa radiogrammu, ka Aiza mēģinās atvaļinājumu pārcelt uz 15. septembri. Kāpēc tas bija jāgaida 10 dienas? Ar vārdu sakot, iepriekšējo radiogrammu tomēr nosūtīju. Vai tad tiešām paliks galīgi bez atbildes?
14. augustā
Šodien nogulēju līdz 9, pamodināja kapteinis - esot saņemtas atbildes uz telegrammu, ko nosūtījām jau pirms pāris nedēļām, jautājot par medkomisiju un malārijas profilaksi Hondurasā. Neko teikt, operativitāte! Pēc tam visu dienu šā tā zirgojos. Noskaņojums atkal kā nākās. Tagad, vakarā, pienācām pie Panamas. Kanālam atkal iesim cauri naktī. Žēl.
15. augustā
Kanālam izgājām cauri naktī. Ap 4 paspruka vaļā modinātājs. Sākumā taisījos gulēt tālāk, bet tad izdomāju, ka varbūt ar vietējiem var kaut ko pačeindžot. Izgāju uz klāja un paspēju vēl ieraudzīt, kā pagaist pēdējo slūžu ugunis Klusā okeāna pusē. Likos atkal uz auss. Septiņos kuģis atkal sāka kustēties uz Atlantijas puses slūžām. Sadabūju no vietējiem dažus ceturtdaļbalboa, bet tad arī viņiem bija jāiet projām. Pie Kristobalas kā pieaudzis stāv "Fesenkovs". No tā nu laikam nekad vaļā netikt. Ar triumfu pagājām garām un nu visu dienu ejam uz Eiropu (639., 640. att.). Gribēju pie Ļenočkas apmainīt divus ceturtdaļbalboa pret vienu pusi (viņai Panamā palika pāri), bet viņa atdeva tāpat - sak, iešot no jūras prom, vairs nevajadzēšot. Nu, jo labāk! Vakarā gāju ar tādu pašu nodomu pie trešā stūrmaņa, bet viņš, izrādās, arī numismāts, un samainīja pusbalboa pret trijām kaut kādām, pēc manām domām galīgi nevērtīgām, Latīņamerikas monētām. OK! Ak jā, šodien sāku pamazām rakstīt dokumentus. Iesākumam katram gadījumam uztaisīju malārijas ķīmijprofilakses lapas par Ekvadoru. Neprasīs - labi, paprasīs - pagrūdīšu priekšā.
16. augustā
Ejam. Krietni šūpo. Slinkoju visu dienu, tikdaudz tikai izdarīju, ka iztīrīju dažas atvilktnes. Samainīju ar Zbigu vienu pusbalboa pret 10 jēnām ar robotu maliņu un bronzas 2 feniņiem. Visu laiku ļoti pārdzīvoju, ka man tās divas monētas iztrūkst.
17. augustā
Ejam. Jūra pierimusi, silts, saule, nekādu notikumu.
18. augustā
Okeāns kā dīķis, saule kveldē. Sauļojos. Pēc tam pārskatīju medikamentus, izpētīju, kam beidzies derīguma termiņš. Tad sāku meklēt, kas mums ir revīzijas komisija, bet pagaidām tā arī nav izdevies noskaidrot. Tikmēr meklēju, kamēr pie baseina izdomājām "zemūdens regbiju". Samet ūdenī piecus metāla apļus un tad viss bars metas ūdenī - kurš vairāk izvilks? Patiešām stipro un drosmīgo sports.
Pēc tam paskatījos, kas tur īsti ir ar sterilizatoru, ko jau sen, sen sadedzināju. Izrādās, nav tik traki, pat divas spirāles vēl veselas un arī pats sterilizators silst, tikai krietni nokvēpis. Drusku noberzu ar smiltīm, tad uzvārīju, sabēru iekšā "antinakip". Varbūt līdz rītam noēdīs tīru.
19. augustā
Gaidīju telegrammu no Aizas, bet neatnāca. Garastāvoklis tāds nomākts. Uzzinājām, ka ejam uz Djepu, tad uz Hamburgu. Mēneša beigās jau varam būt mājās. Man nu tagad kā vecam cietumniekam - bail no tās jaunās dzīves. Kā nu būs, kad nokāps krastā?
Šodien rakstīju šādus tādus papīreļus, ievedu šur tur šādu tādu kārtību. Lasīju romānu par Aleksandru I, Arakčejevu un dumpi Semjonovskas gvardes pulkā. Interesants.
20. augustā
Laiks drusku nomācies. Drusku šūpo. Sarakstīju ambulatorās kartes, pīpēju, lasu šādas tādas grāmatas. Djepā būsim ap 25. augustu. mēneša beigās varam būt mājās. Dabūju no Aizas radiogrammu. Gaida. Bet par šitādu čaklu radiogrammu sūtīšanu gan vajadzēs viņai ausis atraut.
21. augustā
Laiks paliek vēsāks, debesis mākoņainas. Nekāda sauļošanās vairs neiznāk. Šodien uz kuģa tāds neliels dumpis. Vecākais mehāniķis izdomājis, ka viņu krietni slavētu, ja kuģis pienāktu Rīgā ar izmazgātiem degvielas tankiem. Un tad nu trenc cilvēkus mazgāt. Bet nav nekādu mašīnu, ķīmisko līdzekļu, mazgā nost nosēdumus tikai ar karstu ūdeni. Un tas trakā smirdoņā, karstumā un šaurībā. Aizvakar, vakar bija mazgājuši, tiesa, vakar jau vairs tikai ar aukstu ūdeni tīrā skata pēc. Bet šodien beidzot dumpis - lai dodot gāzmaskas ar šļūtenēm. Nu, no rīta es tikai tā starp citu par to neapmierinātību izdzirdēju no Kalniņa. Kārtības pēc nogāju lejā, otrais mehāniķis ieskaidroja, ka ja ogļūdeņražu koncentrācija esot mazāka par 0,3 mg/l, tad varot strādāt bez gāzmaskām. Esot mērījuši, viss kārtībā. Iebāžu galvu tankā - smird, ka bail. Bet ja reiz mērīts, tad ko nu vairs. Pusdienas laikā skatos, ka lieta jau nonākusi līdz dumpim - motoristi sēž smēķētavā, otrais mehāniķis lamājas un draud. Efekts, saprotams, vienlīdzīgs nullei. Nu, ja tā, tad nolēmu, ka jāpaskatās, kas tur īsti tajos noteikumos rakstīts, citādi beigās kāds vēl ņems un noslāps. Sadabūju drošības tehnikas instrukciju - tiešām vajag gāzmaskas. Aizvilku otro mehāniķi sānis, lai tā mierīgi parunātos un viņš mani puslīdz pārliecināja, ka tomēr nevajag. Sarunājām, ka pamēģināšu parunāt ar motoristiem. Sākām punktu pa punktam pārrunāt, bet nu tāds juceklis, ka nekā vairs nevar saprast. Saku, ka vajag savākt kopā arodbiedrības vietējās komitejas priekšsēdētāju, t.i., otro stūrmani, kādu mehāniķi, kas mazāk nervozs, dažus motoristus, un visu to lietu apspriest. Aizgāju ar visu grāmatu pie otrā stūrmaņa, viņš papētīja tā un šā - jā, nevar strādāt (redzi, tas āķis jau sastāv iekš tā, ka gāzmasku ar caurulēm uz kuģa nav. Un ja vīri vienkārši gribēja tikt vaļā no tankiem, tad viņi ir trāpījuši naglai uz galvas). Pēc tam vēl pats papētīju instrukciju, pakonsultējos ar 4. mehāniķi un stingri nācu pie secinājuma, ka tiešām bez gāzmaskām strādāt nevar. Nu, pēc launaga sanāca kopā 2. stūrmanis, 2. mehāniķis, es, Šapkins (motoristu proforgs). Proforgs oficiāli izvirzīja pretenziju, ka tā strādāt nevar. Vietējā komiteja 2. stūrmaņa personā atbildēja, ka būtībā visu izlems analīze - vairāk vai mazāk par 0,3 mg/l. Tad gājām pie vecākā mehāniķa meklēt aparātu, taču vecāko mehāniķi neatradām (tas bija piedraudējis pēc launaga pats līst tankā), iedrāzāmies pie kapteiņa un otrais stūrmanis diezgan veiksmīgi pārliecināja kapteini, ka pārkāpti pārāk daudzi noteikumi. Kapteinis apsolīja visu noskaidrot ar vecāko mehāniķi un mēs ar patīkamu izpildīta pienākuma apziņu aizvācāmies.
Pēc tam noskaidrojās, ka kapteinis tiešām bija licis vecākajam mehāniķim tos darbus pārtraukt, ka motoristi vairāk nestrādā, bet tankos labprātīgi salīduši mehāniķi. Kārtības pēc vēlreiz aizgāju pie kapteiņa ar protestu, bet kad viņš mani pārliecināja, ka noslāpt nenoslāps, tad nolēmu - lai jau trako, kam patīk. Tā nu tas arī ir palicis.
Savervēju četrus sanitāros instruktorus, t.i., paziņoju tiem, kurus es biju ierakstījis pēdējā reisa ziņojumā, ka viņi ir izpelnījušies to lielo godu. Ļenočka pabeidza uzkopt manas telpas. Kuģis rēķina pienākt Rīgā 1. septembrī. Nebūtu slikti arī pienākt Ventspilī. Drusku būtu ķēpa, kamēr pārvestu mantas, bet atkristu ķēpāšanās ar Rīgas SES (sanitāri epidemioloģisko staciju) un visādiem priekšniekiem.
22. augustā
Nekā īpaša. Lasu grāmatas, kādas gadās pa rokai, smēķēju, skaitu palikušās dienas. Vēl nedēļa vai drusku vairāk.
23. augustā
Šodien diena kā diena. Sarakstīju epidplānā (nu, tas tāds plāns, ko darīt, ja uz kuģa izceļas mēris vai kas līdzīgs) cilvēkus. Tad ievadīju sarunas ar radistu. Izrādās, ka par 800 rubļiem viņš to manu radio labprāt ņem. Tikai ķibele - visa viņa reisa alga nav tik liela. Nu redzēsim, katrā ziņā būšu laimīgs, ticis no tās kastes vaļā. Taču bez peļņas - tā nebūs ne ārzemju valūta, ne čeki, bet rubļi. Dabūju čupu banānu, pieēdos kā sivēns.
25. augustā
24. augustu tātad šā tā nobumbulēju, bet 25. pamodies jutu - kuģis stāv. Tātad esam pie Djepas. Bet jāgaida, jo Djepā var ieiet tikai pie visaugstākā paisuma - pusdienas laikā. Nu, pusdienas laikā arī sākām kustēties (641.-645. att.). Krasti stāvi, balti (646. att.). Osta samērā neliela, kuģis iet kā pa ielu - abās pusēs mājas, kuģi tik velk un velk uz priekšu pa tādu kā kanālu (647. – 653. att.). Ievilka, bet krietni ievilkās formalitāšu kārtošana. Kaut kur bija aizkavējusies sanitārā ārste, tad nevarēja sakomplektēt grupu. Ap 16 sprukām projām. Jā, naudu nevarēja samainīt. Pirmo reizi ar dolāriem kabatā paliku, tā sakot, uz sēkļa. Samainīju jau pašās beigās "Sealink" (prāmis uz Angliju) kasē. Pilsētā pa lielākai daļai mājas veclaicīgas, modernās celtnes, ja ir, tad nomalēs. Cilvēku ļoti daudz, kafejnīcu galdiņi uz trotuāriem (654. – 667. att.). Daudz suņu, skraida bez uzpurņiem. Pilsētas nomalē ārkārtīgi stalta pils, stāv kalna galā (668. att.). Skaista pludmale (669., 670. att.).
27. augustā
Šodien ap trijiem pēcpusdienā ienācām Hamburgā (671. – 677. att.), trakā steigā izskrējām pa ieliņu, kurā apmetušies "maklaki" un ar to arī piedzīvojumi beidzās. Rīt no rīta ejam projām.
28. augustā
Agrā rītā ap septiņiem izgājām no Hamburgas. Ap astoņiem šipšandlers bija apsolījis atvest košļājamo gumiju, kokakolu utt. Tas nu pagāja gar degunu. Runā, ka mēģinās kaut ko vēl darīt pie Kopenhāgenas. No rīta fotografēju kuģus Elbā, pēc tam visu dienu bakstījos no kakta kaktā, nezināju, ko darīt. Rīgā vajadzētu būt parīt. Būtu labi, ja izdotos tajā pašā dienā, t.i., sestdien, dabūt atestātu (nu neatceros, kas tas bija par zvēru) un galīgi tikt nost no kuģa.
29. augustā
Klīstu pa kuģi kā apdauzīts, nevaru saprast, ko darīt, ko nē. Rīt no rīta vajadzētu būt Rīgā. Beidzu rakstīt, lieku dienasgrāmatu čemodānā.