KENIJA PA PILNU PROGRAMU

ELĪNA MACIUS 02.04.2014 20 min lasīšanai 89 foto

Lai gan gads tikai nu kā sācies, šķiet, ka varenākais no šīgada notikumiem ir jau piedzīvots. Un ar šo notikumu šoreiz domāju savu 18 dienu garo un iespaidiem bagāto ceļojumu pa Keniju. Tā kā pašai pirms došanās ceļojumos ļoti patīk smelties iedvesmu un saņemt vērtīgus padomus no tiem, kas attiecīgajā valstī ir jau bijuši, ceru, ka ar savu atmiņu stāstu spēšu iedvesmot, vai vismaz palīdzēt kādam, kas drīzumā plāno doties uz Keniju.

Galvenais iemesls, kāpēc nolēmām doties tieši uz Keniju, bija iespēja apciemot mana puiša pusbrāļa tēva pirms daudziem gadiem tur izveidoto bērnu namu. Daudzkārt biju apsvērusi domu par brīvprātīgo darbu Āfrikā, taču laika trūkums un bažas par to, ka morāli to nespētu izturēt, šīs domas vienmēr aizgaiņājušas. Beidzot bija radusies iespēja šo sapni realizēt un redzēt vai tas ir kaut kas, ko vēlētos atkārtot uz ilgāku laiku kā tikai vienu nedēļas nogali.

Ierašanās

Nairobi (Kenijas galvaspilsēta) nolaidāmies 17. janvāra rītā, ar 15 minūšu nokavēšanos, jo tieši tik ilgi mums nācās „lidināties apkārt”, kamēr no skrejceļa tika novākts beigts zvērs. Taču nelaiķis nebija vienīgais, kas lidostā mūs aizkavēja ilgāk, nekā paredzēts. Iepriekš biju lasījusi, ka par vīzu jāmaksā 50 USD, taču tā kā viens sūdzējās par to, ka tur pieņemot tikai jaunas USD banknotes, cits atkal, ka tur ņemot tikai pa desmitniekiem, nolēmām, ka maksāsim ar karti, jo arī par tādu iespēju biju lasījusi. Vēl nopriecājāmies, ka tikām rindas pašā sākumā, taču viss velti. Izrādās, ka kartes tur nepieņem, dolāru mums nav un Kenijas šiliņi nebija izmainīti tik daudz, lai samaksātu par divām vīzām. Visu vēl aizraujošāku padarīja fakts, ka vienīgais bankomāts uzgaidāmajā telpā bija salūzis. Labi, ka beigās Jonasu palaida ieskriet aiz vīzu punkta, kur kaut kur lidostas drūmākajā, tālākajā stūrī atradās strādājošs bankomāts un naudas maiņas punkts, jo cik es atceros par vīzām varēja maksāt tikai dolāros vai eiro.

Tā kā drauga pusbrāļa tētis ir kenijietis, drošības nolūkos kā šoferis mums tika sarunāts viņa sievas brālis Daniels, kas nabags bija lidostā gaidījis mūs gandrīz divas stundas. Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, jutos mazliet neērti, jo spēcīgā akcenta dēļ bija grūti ar viņu komunicēt, lai gan jāatzīst, ka pie vainas, iespējams, bija arī mazliet šķielējošā acs un lielie, ekstra dzeltenie zobi, kas novērsa manu uzmanību.

Nebijām vēl iesēdušies mašīnā, kad pirmais naudas izspiedējs jau bija klāt. Ļoti vecs, noplucis onkulis pēkšņi metās pie ratu stumšanas un somu krāmēšanas, lai tikai dabūtu kādu dzeramnaudu. Taču tā kā iepriekš bijām nolēmuši, ka taupīšanas nolūkos dzeramnaudas dosim tikai ekstra laba servisa gadījumos, veco atšuvām. Galu galā, šis ceļojums mums izmaksāja veselu bagātību, un nevaram mēs palīdzēt katram pretimnācējam.

Ceļš līdz Lipelai (tā sauc to bērnunamu) ilga vairāk nekā 6 stundas, taču brauciens ar mašīnu ļāva labāk iepazīt šo neatkārtojamo valsti un kultūru, kas tik ļoti atšķīrās no , ko jebkad iepriekš biju redzējusi. Tāda sajūta, ka tu brauc aizvien dziļākā un dziļākā nekurienē, kad pēkšņi parādās kaut kāda dzīvība, un tad atkal nekuriene, nekuriene. Ar dzīvību es domāju – vietējais tirgus, vietējās viesnīcas, noplukušas mājeles un tml. Pieļauju, ka visu no ceļa tāpat nevarējām redzēt, jo lai gan bieži apkārt nevarēja manīt nekādu dzīvības pazīmi, tāpat no nekurienes vienmēr uzradās kāds melnis, kas soļoja savās tikai viņam zināmajās darīšanās. Kad braucām garām apdzīvotākām vietām, likās, ka visi ir nodarbināti vai nu celtniecības, vai zvērkopības, vai līdzīgos darbos. Taču tai pašā laikā retu reizi kāds tā pa īstam strādāja, kas zina – varbūt 6 stundu laikā, vienmēr sanāca braukt garām, tieši tad, kad strādniekiem ir pauze (sarkasms). Vēl viens interesants novērojums garā ceļa laikā bija neskaitāmās skolas un koledžas. Protams, visbiežāk tās bija noplukušas koka būdas, taču fakts, ka katrs bērns tiek pie vismaz kaut kādas pamata izglītības, priecē.

Diemžēl pēc pāris stundu braukšanas, viss vairs nešķita tik fascinējošs. Mašīnā bija šausmīgi karsti un ceļš nebija no tiem gludākajiem. Neuzdrīkstējos dzert ūdeni, jo tas nozīmētu, ka būtu jāčurā ceļa malā, kur viena pēc otras garām brauc mašīna. Melnie jau lūrēja ar atvērtām mutēm, kad redzēja mūs tikai sēžam mašīnā, tāpēc bail bija iedomāties, kas notiktu, ja viņi pēkšņi nekurienē ieraudzītu baltu pakaļu. Protams, šoferītim pašam nebija nekādu problēmu, ik pa laikam apstāties un tur pat ceļa malā nokārtoties.

Pirms ierašanās Lipelā, piestājām vietējā pilsētā, kur nopirkām sev matraci, uz ko gulēt. Viņiem tur tāda tradīcija, ka tie, kas apciemo, nopērk matraci, ko pēc tam atstāj kā ziedojumu. Piestājām arī vietējā supermārketā, kur sajutos kā pirms 10 gadiem Latvijā. Tā kā Kenijā dzīvo vairāk nekā 40 miljoni cilvēku, katram jau vajag savu darbiņu, tāpēc veikalā pie katras kases stāvēja cilvēciņš, kas visus tavus pirkumus sakrāmēja maisiņos. Bija arī tāds darbinieks, kas pie ieejas sēž būdā, kur pircējs uz numuriņu var atstāt savas somas. Šie un citi šikumi šķita tādi mīlīgi, tajā pašā laikā mazliet primitīvi. Veikalā uz mums visi skatījās kā uz citplanētiešiem, it īpaši pēc tam, kad iegādājāmies 75 čupa čupus (par to samaksājām nieka 4 eiro), ko aizvest bērniem.

Nedēļas nogale Lipelā

Bērnunama galvenā audzinātāja mūs sagaidīja atplestām rokām. Tā kā visi vēl bija skolā, mēs lēnām iekārtojāmies mums ierādītajā viesu istabiņā, kas pamatā bija akmens mājele ar četrām sienām un lieliem zirnekļu tīkliem katrā stūrī. Jāatzīst, ka es biju gatavojusies uz kaut ko trakāku, tāpēc nevaru sūdzēties. Tieši blakus istabai bija tualete ar dušu. Tualete gan tāds caurums grīdā, jāatzīst - tāds diezgan solīds caurums.

Kad bērni atgriezās no skolas, mēs viņiem bijām kā liels pārsteigums. Tā kā katru gadu viņus kāds apciemo, viņi nebija izbrīnīti ieraudzīt balto cilvēku, taču tik un tā priecīgi, ka vienveidīgajā ikdienā parādās kas jauns. Lipelā dzīvo bērni no 3 līdz 18 gadu vecumam. Jau no paša sākuma par lielāko draudzeni man piemetās visjaunākā no meitenītēm. Viņa man pielipa kā mazs dadzītis, un, ja kāds cits nāca klāt, tad viņa kļuva ļoti privātīpašnieciska. Par Jonasa lielākajām pielūdzējām kļuva meitenes vecuma grupā no 11 – 13 gadiem. Taču pamatā visi bija mūsos ieinteresēti, un visu laiku centās ar mums pavadīt laiku. Jāatzīst gan, ka lielākie bērni, vecumā 15 un uz augšu izrādījās viskautrīgākie un galu galā neizrādīja nekādu interesi. Sākumā mums bija diezgan lielas problēmas atšķirt katra dzimumu, jo sanitāros nolūkos visiem bija skūtas galvas, tāpēc bieži vien izgāzāmies, kad kādu no meitenēm noturējām par puisi. Grūti bija arī noteikt bērna vecumu, jo pieļauju, ka viņu nabadzīgais uzturs ir pie vainas tam, ka savā kopskatā viņu ķermenīši atpaliek pa kādiem 3 gadiem no Eiropas cilvēkbērna.

Vispār bērnu nams un viņu ikdiena bija kolosāla. Jau no agra vecuma audzinātāji bērniem iemāca, kas ir darbs. Katram, neskatoties uz viņa vecumu, Lipelā ir savi pienākumi, kas ir pilnīgi pašsaprotami un kādu par to čikstam neredzējām. Tur pat pagalmā ganījās kazas, un mazliet tālāk uz lauka bija govis, vistas un citi lauku zvēri, uzburot ainu ar tādu mazu, bet ļoti omulīgu un sakārtotu saimniecību. Visu mīļākais mājdzīvnieks bija izstīdzējušais kaķis, kas vakaros, gāja pie katra mīlēties. Kaķim visā nopietnībā tika vārds – Pussy, kas man un Jonasam šķita diezgan uzjautrinoši. Brīvdienu vakaros, visi sapulcējās ēdamzālē un kopīgi skatījās TV. Īsajos vakaros tas bija kāds meksikāņu seriāls, vai ziņas, bet garajos vakaros, kad nākamā rītā nav jāceļas uz skolu, visi skatījās kādu no filmām. Filmu izvēle gan bija tāda mazliet dīvaina, jo visbiežāk aprobežojās ar vecām karatē filmām no astoņdesmitajiem. Lai cik debīls arī nebūtu sižets, visi, pat audzinātāji sēdēja un skatījās ekrānā ar atplestām acīm un atvērtām mutēm. Šādos brīžos viņi mums likās tādi mazliet primitīvi. Vēl viena tāda primitīva lieta bija viņu nepārtrauktā vēlme pieskarties mūsu ādai un matiem. Dažreiz meitenes tā aizrāvās ar manu frizūras veidošanu, ka man šķita, ka beigās palikšu bez matiem. Taču tai pašā laikā bērnu jautājumi un veids kā viņi runā, radīja iespaidu par ļoti zinātkāru, gudru, viesmīlīgu un draudzīgu jauno paaudzi. Viena no interesantām iezīmēm Kenijā bija, ka katru reizi, kad kāds ar tevi sasveicinās, vienalga jauns vai vecs, viņš sarokojas. Lai gan tā ir kulturāla norma, atstāja ļoti pozitīvu iespaidu. Droši varu teikt, ka bērni šeit dzīvo labos apstākļos, jo lai gan ēdiens bija diezgan vienmuļš un vienveidīgs, nevienā brīdī nesajutām izsalkumu. Protams, kombinācija, kur kartupeļi, rīsi un spināti tika samaisīti kopā neradīja to kārdinošāko kopskatu, taču tik un tā viss bija ēdams, un izsalkumu remdējošs.

Lai gan apciemojām Lipelu tikai uz īsu brītiņu, ieguvām bagātīgu pieredzi. Otro dienu sākām ar kopīgu maizes cepšanu, kas beigās izrādījās ļoti smags, un ilgs darbs. Mazie ziķeri gan darba nebaidās, un savam vecumam šo amatu pieprot iespaidīgā līmenī. Vēlāk, pēc pusdienām, lielie bērni mūs aizveda uz Lipela-2, kur uzturas vecumā jaunāki bērneļi. Nebija viegli mērot 10 km tempā, kādā viņi gāja, taču elsdami, pūzdami tomēr ceļu izturējām. Galā mūs sagaidīja jauna grupa, tikpat viesmīlīgu un draudzīgu dzīvībiņu. Spēlējām spēles, dejojām, mīļojāmies un vienkārši sirsnīgi pavadījām laiku. Tas ir apbrīnojami, cik pozitīvi un vienmēr smaidoši šie bērni ir. Atpakaļceļš bija mazliet vieglāks, jo pa ceļam piestājām nopeldēties. Nu, vismaz mēs domājām, ka varēsim nopeldēties, taču beigās izrādījās, ka superforšā peldvieta par ko bērni bija stāstījuši, ir vien līdz potītēm sekla upes pieteka. Vismaz, bija jautri skatīties, cik ļoti šo vietu izbauda paši bērni.

Trešajā dienā, svētdienā, mēs devāmies uz baznīcu. Baznīca ir otra (aiz skolām) visbiežāk sastopamā parādība. Vietējie ir ļoti ticīgi, un katru svētdienu dodas uz ciema tuvāko baznīcu, kas šinī gadījumā ir ļoti noplukuša paskata koka būdele. Kamēr pieaugušie klausās mācītājā, bērni spēlējas un bauda gardumus, ko vietējā kopiena saziedojusi. Gājiens uz baznīcu šķiet ir liels notikums, jo visi ir saposušies savās labākajās drēbēs. Viens no Lipela zēniem bija pat uzcirties uzvalkā, kamēr meitenes kleitās un augstpapēžu kurpēs (tas nekas, ka ceļš uz baznīcu ir caur mežu). Interesanti, ka pirms došanās uz baznīcu, (šoferis, kas mūs atveda uz Lipela), noturēja stundu ilgu lekciju bērniem, stāstot, ko nozīmē būt labam cilvēkam. Skats bija mazliet amizants, bet ideja, protams, cēla.

Laiks Lipelā paskrēja ātri, un pirmdien jau bija jādodas atpakaļ uz Nairobi. Taču pirms garā ceļa, aizgājām apciemot vietējo skolu, kur mācās mūsu Lipelas bērni. Teritorija bija diezgan liela, taču akmens būdeles bez gaismas (tikai dabīgā gaisma no logiem un durvīm) radīja ļoti primitīvu iespaidu par turienes mācību . Pirms garā starpbrīža, kad varējām apciemot katru klasi, parunājām ar skolas direktoru. Ļoti runātīgs un ziņkārīgs večuks. Viņš mums pastāstīja par to, cik ļoti korumpēta ir šī valsts, kā arī ar cik ļoti mazām algām un tai pašā laikā garām stundām katram no skolotājiem ir jāsamierinās. Pēc sarunas beidzot dabūjām apciemot klases, kuras radīja sajūtu, ka esi aizceļojis atpakaļ laikā. Taču visi bērni, it īpaši vietējie, bija pārākajā sajūsmā, ieraugot divus baltos, ko lielākā daļa, iespējams, ir redzējuši tikai filmās. Visi gribēja mums pieskarties un brīžam man palika bail par mazākajiem, kas tika saspiesti lielajā, ap mums drūzmējošā pūlī. Atceros, ka bija viena meitenīte, kas pakrita, un pēc tam, kad palīdzēju viņai piecelties, likās, ka bērni sāk speciāli krist, lai tikai viņiem pieskartos. Sirreāla sajūta.

Atpakaļ uz Nairobi

Baidoties iestrēgt sastrēgumā, Daniels mudināja mūs doties ceļā . Viss gāja pēc plāna, līdz brīdim, kad mūs apturēja policija. Policists ieraugot manu balto roku, uzreiz lika Danielam atvērt aizmugurējo logu, lai pārliecinātos, ka es mašīnā atrodos brīvprātīgi. Viss kļuva interesantāk, kad Daniels izvilka savas „tiesības”, kas izskatījās pēc 30 gadus vecas, nobružātas A4 lapas, ar izdilušiem caurumiem locījumu vietās. Ne tikai es, bet arī policists bija pārsteigts. Izrādās tā ir kaut kāda atļauja, ko Daniels dabūjis pēc tam, kad pāris gadus atpakaļ pazaudējis tiesības un tā arī nekad nesaņēmis jaunas, turpinājis izmantot šo lapeli. Policistam tas viss ne īpaši gāja pie sirds, kā dēļ arī beigās attapāmies tuvākajā policijas iecirknī. Policists pasauca jaunu puišeli (arī policistu), iesēdināja mūsu mašīnas priekšējā sēdeklī un lika braukt uz „CSDD” apmainīt „atļauju” pret tiesībām. Kamēr Daniels kārtoja dokumentus, mēs viņu gaidījām stāvvietā, kas vairāk atgādināja grabažu novietni. Protams, visi garāmejošie lūrēja ar sarkanām acīm, taču mums bija vienalga, jo likās, ka karstumā tāpat paši no sevis drīz atstiepsim kājas.

Viss tas murgs vienā brīdī tomēr beidzās, un viesnīcā galu galā nokļuvām. Palikām ļoti lētā viesnīcā („Khweza Breakfest Nairobi”), taču teikšu atklāti, ņemot vērā cenu – neko sliktu nevar teikt. Skats pa logu gan bija tāds kā no filmas „Graustu miljonārs”. Viesnīca atradās pāris kilometrus laukā no centra, taču šoreiz tam nebija nozīmes, jo agri no rīta mums jau bija plānots sākt savu 5 dienu garo Safari ceļojumu.

Pirms došanās uz Keniju centos atrast vietējās kompānijas, kas rīko šādus pasākumus, taču redzot cenas, gandrīz nosirmoju. bija pats lētākais, ko spēju atrast un mums abiem kopā tas izmaksāja 2200 dolārus. Tas bija 5 dienu Safari brauciens no Nairobi uz Mombasu. Kopā izbraukājām 3 safari – Masai Mara, Ambosseli un Lake Nakuru. Cena varbūt šķiet astronomiska, bet ticiet man – nākamais lētākais variants jau bija uz pusi dārgāks. Ļoti ilgi domājām, vai ir tā vērts, bet tad sapratām, ka Kenija galvenokārt ir populārā tieši safari dēļ, un, esot šai zemē un neizmēģinot šo eksotisko piedzīvojumu, būtu galīgi nepareizi. Protams, savilkām jostas un atteicāmies no kāpšanas kalnos un citām Kenijai raksturojošām aktivitātēm.

Lai nu kā, pats personīgi kopā ar mūsu šoferi ieradās viesnīcā jau vienu vakaru iepriekš, lai iepazītos un vienotos par pēdējām detaļām. Pats viņš bija tāds ļoti sīciņš, bet viennozīmīgi vecis ar krampi. Šoferis Tonijs toties bija milzis, un kopā viņi izskatījās kā no mafijas. Viss bija jauki, taču nepatika, ka beigās viņš mums pateica, ka šoferim tūres galā vajadzētu iedot kādu dzeramnauda. Tas tā nesmuki.

1 diena:

Kārtējo reizi, lai izbēgtu sastrēgumus – cēlāmies ļoti , taču tāpat iestrēgām un uz ļoti ilgu laiku. Beigu galā tomēr nonācām mūsu pirmajā pieturas punktā – The Great African Rift . Paskatījāmies, nobildējāmies un devāmies tālāk. Kad sasniedzām Masai Mara robožu, nākamie 40 kilometri bija jāturpina pa pilnīgu bezceļu, kur parasta mašīna izlauztu riteņus jau pēc pirmajām 5 minūtēm. Ceļa galā, šķita, ka kuņģis ir apmests uz otru pusi. Šajos bezceļos varējām redzēt pirmos vietējos, jeb tā saucamos Masai cilvēkus - pēdējā no 42 ciltīm, kas saglabājusi savu identitāti un dzīvo pēc tiem pašiem primitīviem principiem kā pirms 100 gadiem. Protams, sajutuši, ka no tūristiem var izspiest naudu, kaut kas tomēr ir mainījies. Viens kuriozs mums atgadījās jau pašā sākumā, kad vecs večuks pār „ceļu” bija pārvilcis žagaru kaudzi un lai šo kaudzi šķērsotu, viņš pieprasīja naudu. Tonijs uz to, protams, uzspļāva un pārdrāza pāri viņa žagariem vēl piedraudot izsaukt policiju.

Kad beidzot nonācām savā apmetnes vietā, bijām pārguruši, un Tonija ierosinājumam vispirms aiziet atpūsties, paēst un tikai tad doties drivingā, mēs ar lielu prieku piekritām. Dzīvojām kolosālā vietā. Šeit ir nevis numuriņi, bet teltis, kas iekšā izskatās kā numuriņš. Mūsu telts bija tieši blakus upei ar skatu uz savannu. Skatam pavērās vieta, kur pa dienām krokodili nākot sauļoties, un pa naktīm lienot laukā begemoti. Diemžēl nevienu no šiem zvēriem savām acīm neredzējām, taču paviāni un kalna kazas apkārt dzīvojās uz nebēdu. Atgādināšu, ka beidzot bijām nokļuvuši vietā, kur no civilizācijas īsti nebija ne miņas. Pat elektrība tika darbināta uz ģeneratoriem, kas tiek izslēgti jau pulksten desmitos vakarā. Abi ar Jonasu vienkārši sēdējām ārā uz savas telts terases un baudījām ne tikai skaisto skatu, bet arī dabas brīnumainās skaņas. Janvāris laikam īsti nav tā populārākā tūristu sezona, jo pa visu viesnīcu, mēs bijām vienīgie viesi, līdz ar to viss viesnīcas personāls mums dancoja apkārt. Ēdiens arī bija ļoti . Smieklīgi, ka katru reizi, kad mums tika atnests ēdiens pie mums skrēja viesmīlis, kas bez viena zoba un ar ļoti sliktu angļu valodas izrunu tik un tā eleganti un profesionāli centās prezentēt visus mums servētos ēdienus.

Pēc atpūtas, beidzot bijām gatavi doties savā pirmajā braucienā. Lai gan tas ilga tikai divas stundas, mums ļoti nolaimējās, jo pirmie zvēri, ko redzējām, bija bariņš ar trim gepardiem. Kaut ko tādu redzēt esot ļoti reti, jo parasti gepardi ir pa vienam, un bieži vien daudz no safari tūristiem vispār nedabū iespēju redzēt šo iespaidīgo savvaļas kaķi. Drīz vien sekoja vēl skaistāks skats – 2 jauni lauvu tēviņi. Godīgi tas bija mans mīļākais skats, kas arī palicis atmiņā viss labāk. Katrā ziņā 2 stundu laikā, redzēt 5 kaķus esot īsta laime. Bez kaķiem, protams, redzējām simtiem zebru, gazeļu, mežacūku, kā arī dažus strausus, hiēnas, ziloņus un žirafes, taču šos zvērus varēja redzēt uz katra stūra – pat ārpus safari parkiem, gar lielceļiem.

2. diena

Takā Masai Mara ir aptuveni 1500 kvadrātkilometri liela, to visu izbraukāt nav iespējams, taču sākts drive tomēr ļauj to iepazīt mazliet labāk. Izgulējušies bijām tā kā nekad, jo lai gan dabas trokšņi bija spēcīgāki nekā pa tumbām skaļi uzgriezta mūzika, tā tomēr bija daba – upe, sienāži, zebras, mērkaķi. Vienkārši pasaka!

Šoreiz savannā pavadījām 5 stundas, kuru laikā pat atradām vietu zem savannas koka un ar skatu uz tālumā ganošām zebrām un Bufalo, baudījām savas no viesnīcas līdzi iesaiņotās pusdienas. Es pat vienā brīdī dabūju čurāt pie upes, kur varēja redzēt begemotu galvas, kas gozējās saulītē. Sirreāli. Šoferis teica, ka pēc statistikas rādītājiem begemoti esot tie, kas Kenijā nogalinot visvairāk cilvēkus, taču viens no ceļojuma laikā sastaptajiem večukiem teica, ka tie esot ziloņi, kas nogalinot visvairāk cilvēku. Lai nu kā, mums atkal veicās, jo redzējām gepardu un vēlāk arī lauvas mātīti ar diviem mazuļiem. Bija interesanti redzēt, kā viņa caur krūmiem vēro tālumā ganošās zebras, taču lielā karstuma dēļ, viņa medībās diemžēl doties neuzdrošinājās.

Pēc izbrauciena devāmies ekskursijā uz Masai ciemu. Protams, par samaksu, taču zinot, ka nauda tiek ieguldīta vietējo skolu celtniecībā, sapratām, ka ir to vērts. Un bija arī. Mēs bijām vienīgie ciema apmeklētāji, līdz ar to uzmanība tika veltīta mums. Mums tika izrādītas mājas, kurās viņi dzīvo. Šīs mājas ir celtas no ziloņu kakām un dubļiem. Mums tika pastāstīta un parādīta viņu ikdiena, viņu dejas, utt. Viņi viens pēc otra mums dejoja un dziedāja. Tas bija diezgan neērti, bet tai pašā laikā smieklīgi. Šie cilvēki katru nedēļu dzer asinis, un pārtiek tikai no tā, ko spēj dabūt no dabas. Katrus 8 gadus, spēcīgākie vīri no ciema dodas lauvu medībās. Daži no jaunajiem puišiem rādīja mums uz sava ķermeņa izdedzinātus rakstus. Vispār viņi dzīvo diezgan drausmīgos apstākļos, jo kad gājām garām pāris mazuļiem, kas vieni paši savā nodabā sēdēja, es gandrīz apvēmos, redzot viņu mazos ķermenīšus visus noklātus ar mušām. Pretīgi un ļoti primitīvi.

3. diena

Masai Mara pavadījām divas dienas, un trešajā devāmies uz Nakuru, kas galvenokārt ir slavens ar un degunradžiem. Taču manu uzmanību galvenokārt piesaistīja paviāni, kurus bariem varēja vērot visa ceļa garumā. Viņi bija tik smieklīgi, jo pēc saviem ķermeņiem un kustībām tik ļoti atgādināja cilvēkus. Īpaši interesanti bija vērot paviānu mammas ar mazuļiem. Lai nu kā, redzējām diezgan daudz degunradžus – gan baltos, gan melnos. Redzējām arī flamingo, pelikānus un citus interesantus savvaļas putnus. Bez tiem, protams, simtiem zebru, gazeļu, dažas hiēnas un bufalo.

Šoreiz mūsu apmešanās vieta nebija iekšienē, gan viesnīcā, kas atradās Kenijas ceturtajā lielākajā pilsētā. Tur iebraucot uzreiz varēja redzēt atšķirību, it īpaši veidā kā cilvēki ģērbjas, izturas un pat to, kādas frizūras viņi atļaujas. Pirms tam, vienalga – sieviete vai vīrietis – visiem higiēnas nolūkos bija skūtas galvas. Taču pilsētā, pat puiši bija ataudzējuši matus un ieveidojuši „stilīgas” pričenes.

Viesnīca bija diezgan jauka, taču tā kā mēs bijām vienīgie baltie, uzmanība kārtējo reizi tika pievērsta mums. Tonijs mums stingri pieteica, ka neiesaka iziet no viesnīcas, it īpaši, kad paliek tumšs, jo tas esot pārāk bīstami. Tā nu tupējām savā viesnīcas numuriņā, kas atradās uz ļoti trokšņainas ielas.

4. diena

Pēc Lake Nakuru devāmies uz Amboseli parku. Šis ir slavens ar ziloņiem un skatu uz Kilimandžaro. Šoreiz mūsu ceļš bija mazliet citādāks, jo braucām cauri ļoti bagātam, un kontekstā spilgtam rajonam. Ar ļoti bagātu es domāju – neaptverami, briesmīgi bagātu rajonu. Ja iedomājaties villas no meksikāņu seriāliem, tad pareiziniet tās ar vismaz 3. Bet tas mani nepārsteidz, jo kā jau iepriekš rakstīju – Kenija ir ļoti korumpēta valsts, kurā tu esi vai nu nabags, vai miljonārs. Apkārt varēja vērot ļoti krutas luksus mašīnas, iespaidīgas skolas, baznīcas un slimnīcas.

Kad iebraucām Amboseli, Kilimandžaro diemžēl bija tīts miglā, taču skatu ar ļoti garu ziloņu rindu – gan maziem, gan lieliem, ejot uz gulēšanu, gan dabūjām redzēt. Brīnišķīgs un visnotaļ iespaidīgs skats.

Atceros, ka iebraukšana parkā nebija no tām jautrākajām, jo kamēr Tonijs kārtoja iebraukšanas atļaujas, mums bija jācīnās ar uzbāzīgajiem Masai tirgotājiem. Sapratuši, ka mēs no viņiem nepirksim, viņi sāka prasīt vai nevaram iemainīt drēbes, vai nobildēties ar viņiem un tad par to samaksāt. Viena kundzīte, sapratusi, ka neko nedabūs, beigās pajautāja košļeni. Protams, iedevu visai rindai pa vienai, taču viņa bija tik nekaunīga, ka prasīja, lai dodu divas. Smieklīgi.

Šoreiz palikām luksus viesnīcā ar daudz baltiem vācu un amerikāņu tūristiem. Noteikti bijām paši jaunākie. Viesnīca (teltis) bija vienkārši LUKSUS, ar baseinu un pašā Kilimandžaro pakājē. Arī ēdiens bija gardākais, ko līdz tam bijām baudījuši. Taču mans mīļākais notikums bija atkal dotā iespēja iemigt ar zvēru radītiem trokšņiem fonā.

Kopsavilkums ():

Ja man būtu iespēja, es visu darītu pilnīgi citādāk. 3 parki 5 dienās ir daudz par daudz, jo lielākā daļa laika tiek aizvadīts ceļā no viena parka uz nākamo, un sēdēšana sastrēgumos tik ļoti nogurdina, ka viss prieks un luste uz tiek aizgaiņāta. Izvēlētos arī citus parkus, jo izrādās, ka Tsavo East National Park un Tsavo West National Park ir daudz bagātīgāki ar savvaļas kaķiem. Ļoti gribējām redzēt leopardu. Ja nemaldos, tad labākais laiks, kad doties ir no jūlija līdz oktobrim, jo tas ir laiks, kad lielie savvaļas buļļi migrē un līdz ar to katrā stūrī var redzēt notiekam medības. Tā kā neredzējām medības, pa lielam tas bija tas pats, kas aizbraukt uz ZOO. Katrā ziņā, 2200 dolāri ir daudz par daudz priekš šāda tipa pasākuma. Izrādās arī, ka Kenijā katrā viesnīcā, lidostā un tūristu punktā piedāvā visdažādākos safari braucienus un par ievērojami zemākām summām. Pietam, Kenijā vienmēr visur notiek kaulēšanās. Bet neskatoties uz to visu, mums jebkurā gadījumā paveicās, jo lai gan personīgi man mūsu šoferis nepatika, viņš bija ļoti pieredzējis un pateicoties savai pieredzei un intuīcijai, mēs tiešām dabūjām daudz redzēt. Man Tonijs nepatika, tāpēc, ka viņš bija ļoti iedomīgs un lecīgs, taču paldies Dievam Jonas ir īsts pļāpu taša un man ar šoferi vispār nebija jārunā.

Mombasa

Braucot cauri otrai Kenijas lielākajai pilsēta, sapratām, ka tur ir tāda pat miskaste kā visur citur. Bijām ļoti noguruši no nemitīgās braukšanas, cilvēku drūzmām un netīrības, tāpēc izlēmām savas 5 dienas Mombasā pavadīt kā krokodili - tikai ēdot, dzerot, guļot un sildoties saulītē.

Noīrējām sev luksus studio apartamentu fantastiskā 5 zvaigžņu viesnīcā („Cowrie Shell Beach Apartments”), kas atradās pašā Indijas okeāna krastā. Viss bija elegants, izsmalcināts un 5 zvaigznēm atbilstošs. Mums pat tika piedāvāts (pa brīvu) ar personīgo šoferi, kas, kad vien vēlējāmies, aizveda līdz lielveikalam vai lidostai. Atmosfēra viennozīmīgi bija ļoti viesmīlīga. Piemēram, gaidot, kamēr saņemsim savu „numuriņu”, tērzējām ar runātīgo viesnīcas menedžeri un sūcām mums pasniegto gardo kokosa dzērienu. Tad arī iepazināmies ar „pool boy” Robertu, kas bija atbildīgs par viesu izklaidēšanu un to labsajūtu dienas laikā. Ar Robertu un vietējiem dažreiz uzspēlējām volejbolu. Nācās aicināt vietējos, jo lielākā daļa viesnīcas apmeklētāju tam bija par vecu un nevarīgu.

Esot Kenijas karstumā vairāk kā nedēļu un beidzot ieraugot pludmali, pelde okeānā bija pirmais par ko spējām domāt. Visi baltie tai laikā gozējās saulītē pie baseina, vai tur pat blakus stingri apsargātajam viesnīcas žogam. Tai pašā laikā okeāns bija pilns ar vietējiem, kurus mūsu pelde ļoti izbrīnīja. Skats ar desmitiem melnu galviņu un diviem baltiem „pludiņiem” pa vidu varēja būt diezgan smieklīgs. Katrā ziņā, Mombasas pludmales bija pilnīgi cita pieredze, esot Kenijā. „Leģendas” par ir pilnīgi patiesas. Skats, kur veca kundzīte bauda jaunu puišu kompāniju bija biežāks, nekā skats, kur veci veči ar mazgadīgām meitenītēm bauda otro jaunību. Man personīgi radās ļoti divējādas emocijas. No vienas puses tā ir win-win situācija, taču no otras puses tas izskatās pārāk ačgārni un nedabīgi.

Dienas bija ļoti karstas. Vidēji 35 grādi. Visu laiku gribējās dzīvoties pa pludmali, taču vietējo tirgoņu nepārtrauktā uzmācība bija traki kaitinoša. Uz katra stūra kāds Tev mēģina pārdot kādu sūdu. Un, ja izdodas atkratīties, viņš Tev mēģinās to pašu sūdu pārdot atkal nākamajā dienā. Bija arī pilns ar jaunām meitenēm, kas cenšas pārdot dažnedažādākās „skaistumkopšanas” procedūras. pats labākais skats bija tirgoņi, kas tur pat pludmalē ar kamieli pie rokas, centās pārdot braucienu ar šo saulē pārkarsušo, nelaimīgo zvēru.

Nairobi

Pirms braukšanas uz Keniju, pasūtījām vilciena biļetes no Mombasas uz Nairobi, cerot, ka šī būs vēl viena lieliska pieredze, ko atcerēties. Pirms tam biju lasījusi daudz pozitīvu atsauksmju. Pasūtījām pirmās klases kupeju, kuras cenā bija iekļautas arī divas ēdienreizes vilciena ēdām vagonā, kas radot sajūtu, ka esi nonācis sešdesmito gadu Anglijā. Lai nu kā, no tā visa nepiedzīvojām, jo vienu vakaru iepriekš saņēmām e-pastu, ka vilciens ir atcelts. Nācās ātrumā pirkt lidmašīnas biļetes, paldies Dievam, pēc ilgas meklēšanas caur Airlines dabūjām biļetes par pluss mīnuss saprātīgām cenām.

Iznākot no Nairobi lidostas, taksisti metās virsū kā traki. Sākumā negribēju ticēt, ka brauciens līdz mūsu viesnīcai, kas atradās pašā Nairobi centrā, maksā 2000 Kenijas šiliņi (17 eiro), taču pēc ilgas tielēšanās un lidostas darbinieku iesaistīšanas, izrādījās, ka tāds tiešām ir viņu noteiktais kurss.

Protams, taksists pa ceļam sāka stāstīt par savu gida profesiju, līdz ar to centās mums pārdot savus pakalpojumus. Lai no viņa atkratītos, paņēmām vizītkarti un teicām, ka, ja gribēsim, tad vēlāk ar viņu sazināsimies. Tai pašā vakarā pie viesnīcas mums piesējās jauns čalis ar šādu pat piedāvājumu. Viņš strādāja viesnīcā, un visā kopumā atstāja uzticama cilvēka iespaidu, tāpēc nolēmām izmantot tieši viņa pakalpojumus. Tā kā man bija palikusi taksista vizītkarte, varēju parādīt, ka mums vienmēr ir otrs variants, kas ļāva mums nokaulēt ļoti zemu cenu.

Nairobi palikām 1-zvaigžņu viesnīcā („ Nairobi”), kas izvērtās par īstu piedzīvojumu. Protams, viesnīca bija zem jeb kādas kritikas, taču tā kā plānojām to izmantot tikai 2 dienas un tikai lai pārlaistu nakti, bija okay. Vismaz tās atrašanās vieta bija pašā centrā un blakus ļoti labam jumta restorānam.

Ar savu gidu bijām ļoti apmierināti. Pirmajā dienā viņš mūs aizveda uz ziloņu „bērnu namu” un žirafu audzētavu. Abas vietas rekomendēju. Ziloņu „bērnu nams” bija kolosāla pieredze. Tā ir vieta, kur tiek atvesti visi mazie bērniņi, kas kaut kādu iemeslu dēļ zaudējuši mammas. Šeit viņi tiek uzaudzināti pēc iespējas dabiskākos apstākļos, lai vēlāk tiktu atkal palaisti savannā. Tūristiem šī vieta ir atvērta tikai no 11:00 – 12:00, laikā, kad zilonēni tiek baroti. Skatoties uz viņiem, nespēju beigt smieties. 26 mazi resgaļi, kas dauzās un virpuļo apkārt kā īsta bērnudārza grupiņa. Viņi bija tik smieklīgi, jo varēja redzēt, ka tie vēl nav pieraduši pie saviem garajiem snuķiem un smagā ķermeņa. Ļoti patika, ka arī par katru zilonēnu tika izstāstīts stāsts, kā tas šeit nokļuvis. Kolosāla vieta. Noteikti iesaku. Ieejas maksa 500 šiliņi (4 eiro). Pēc ziloņiem, devāmies uz žirafu audzētavu, kur varējām tās barot no rokas. Dabūjām pat bučas no garkaklainajām skaistulēm. Vēl viena kolosāla pieredze, ko noteikti rekomendēju. Maksāja 1000 šiliņi (8 eiro).

Otrā dienā braucām uz vietu, kur varējām iepazīties ar katru Kenijas etniskās grupas kultūru. Kopā tās ir 42 grupas, no kurām palikusi ir tikai Masai. Mūsu šoferis mācēja pastāstīt par katru no tām, līdz ar to ļoti daudz uzzinājām. Apskatījām kā katra no ciltīm būvēja savu ciemu, taču pats interesantākais bija vērot uzstāšanos, kur mums tika prezentētas katra ciema tradicionālās dejas. Noteikti iesaku. Maksa 600 šiliņi (5 eiro).

Savā pēdējā vakarā devāmies uz Carnivore, kas ir vienīgais gaļas restorāns visā Kenijā, kur ēdienkartē tiek piedāvāti savannas dzīvnieki. Diemžēl tā kā pāris gadus atpakaļ tika mainīti likumi, ļoti daudzi dzīvnieki, kā, piemēram, ziloņi un zebras, tika izņemti no ēdienkartes. Godīgi sakot nekas eksotisks tur vairs nav palicis. Varbūt krokodils un strauss. Bez šiem zvēriem mums tika piedāvātas arī mežacūkas, vistas, un lamas gaļa. Iesaku šo vietu, jo nav dārga un var ēst cik grib. Vienīgais vīns un kokteiļi ir padārgi, bet citādāk ir .

Kopumā Nairobi nebija tā interesantākā vieta. Lai gan dzīvojām pašā centrā, tik un tā viss bija nolaists un ļoti netīrs. Ļoti daudz staigājām ar kājām, tāpēc briesmīgās satiksmes dēļ, tas bija īsts piedzīvojums. Savas ādas krāsas dēļ ļoti izcēlāmies, tāpēc nepārtraukti nācās atkratīties no ubagojošiem bērniem un bezpajumtniekiem. Visu laiku nepameta sajūta, ka mūs uz katra stūra grib apkrāpt, piemēram, kioskā prasot smieklīgi augstas summas par limonādes pudeli. Lai nu kā, iespējams, ka šeit ir daudz vairāk ko redzēt, , tā kā Nairobi palikām tikai 2 dienas, tas pamatā bija viss ko piedzīvojām.

18 dienu garais ceļojums iekļaujot apdrošināšanu, lidmašīnas biļetes, viesnīcas, ekskursijas, suvenīrus, ēšanu, dzeršanu mums kopā diviem cilvēkiem izmaksāja aptuveni 4500 eiro.