Balkāni ar stopiem 2013 - Bulgārija

  • 8 min lasīšanai

Ceļojuma iepriekšējā daļa atrodama te: http://dra.lv/blNFO

10. dienas beigas

Pēc diezgan neilgā brauciena bijām pāri Donavai un devāmies projām no prāmja, lavierējot caur neskaitāmajām fūrēm, kas bija izveidojušas gana aizraujošu labirintu. Tiesa, uzreiz no kuģīša projām tikt nesanāca – tā kā kuģis pietauvojas vietā, kurā ir slīpums uz augšu, kā arī lija, tad pirmā fūre, kas devās nost no kuģa, nespēja uzbraukt pa slīpumu augšā, aizšķērsojot vienīgo izeju no kuģa. Tā nu sanāca kādu brīdi gaidīt, līdz mazliet tai tomēr izdevās pavirzīties projām, tad nu izmantojām atbrīvoto ceļu un kājāmgājēju privilēģijas un devāmies projām. Diezgan neieinteresētiem robežsargiem parādījām pases un oficiāli bijām nokļuvuši Bulgārijā. Tuvākais mērķis – pāris kilometru attālā Vidin pilsēta. Pie robežas vēl mūs uzrunāja taksis, bet mēs, protams, spītējot lietum, devāmies kājām.

Pēc kādas stundas gana salijuši nonācām Vidinā, kur cerējām atrast kādu veikalu pārtikas krājumu uzpildīšanai. Diezgan drīz tas arī sanāca, un tieši šajā pilsētā tika lauzts mans īsti ne uz ko balstītais priekšstats, ka Kaufland ir celtniecības preču veikals. Izrādījās, ka tomēr pārtikas, turklāt ar labām cenām un milzīgu soritmentu (nu labi, jāatzīst, ka cenu labumu tajā brīdī novērtēt nebija nekādu variantu, jo no galvas absolūti bija izkritis levas kurss – ja to pielīdzināja pēdējās trīs dienas lietotajām lejām, tad varēja uzskatīt, ka veikals ir teju par brīvu, bet kaut kas čukstēja priekšā, ka tad jau laikam tomēr kurss ir mazliet atšķirīgs). Lai vai kā – iepirkāmies un devāmies meklēt kādu vietu, kur iegādāto pārtiku arī ielikt savās mutēs.

Sākumā nolēmām apmesties tuvējā autobusa pieturā, tomēr šo plānu mainījām, kad nācās secināt, ka pieturā jau ir pārstāvēts vietējais kolorīts, kas šķietami bija diezgan apmierināti ar savu atrašanās vietu un neiedvesmoti to mainīt, līdz ar to projām devāmies mēs. Tā kā joprojām līņāja, tad bija skaidrs, ka ēdamvieta jāatrod zem kāda ūdensnecaurlaidīga priekšmeta. Gana drīz uzgājām vietējo tirgu, kas vakarā, protams, bija tukšs, nu un tad arī apmetāmies uz viena no jumtotajiem stendiņiem, kur ieturējām vakariņas, ik pa brīdim vietējo skatu aplūkoti. Bet kas tad mums. Pēc paēšanas gan nācās atgriezties realitātē – jāiet ārā no pilsētas un jācer atrast kādu labu vietu naktij, kas nu nebūtu bezgala slapja. Nelikās diez ko daudzsološi, bet citu variantu īsti jau nebija...

No pilsētas gājām ārā diegan ilgi – lai arī tā nebija nekāda lielā, tomēr savs izmērs tai ir, kā rezultātā mirkām arvien vairāk, bet pilsēta tik turpinās un turpinās. Pēc kāda laika gan, protams, sasniedzām tās malu, tomēr tajā nebija absolūti nekādu variantu palikt, līdz ar to nācās tik doties tālāk, turpinot cerēt. Pozitīvā ziņa gan bija tā, ka, lai arī pamazām, tomēr lietus sāka mitēties. Vismaz bija potenciāls nepalikt slapjākiem, kā jau bijām. Vienā brīdī nonācām pie kaut kāda vecā ceļa uz pilsētu, kas aizstāts ar jaunu apvadceļu, tomēr pat šī šķietami cerīgā situācija neatrisinājās mums par labu. Nu neko, jāiet tālāk.

Kopā nogājām kādas stundas divas vai pat trīs, tomēr pašā vakarā beidzot atradām nu vismaz kaut ko cerīgu – no galvenā ceļa atdalījās bruģēts ceļš (par kuru nospriedām, ka, ja tas būtu dzeltens, noteikti aizvestu mūs pie Oza zemes burvja), kur sānos bija diezgan koku aizsegts placītis. Lai arī ne pati lieliskākā telts vieta, tomēr šajā brīdī tā jau bija kā karaļnama pēļi, līdz ar to devāmies tur iekšā, lai uzceltu telti. To arī izdarījām un devāmies gulēt. Naktī uz rīta pusi mūs vēl pamanījās pamodināt garām skrienoša pīle (vispār ļoti smieklīgs atgadījums, kad tu pamosties teltī un dzirdi, kā tev tuvojas mazu soļu dipoņa pavadīta ar pēkšķēšanu, kas paskrien garām un pēc tam attālinās), tomēr citādi viss bija mierīgi un naktsmiers netika traucēts.

11. diena – Sofijas apslēptie dārgumi

Šīs dienas uzdevums – tikt pēc iespējas ātrāk uz Sofiju un pa to pablandīties (bet bez plāna tur palikt). Teorētiski salīdzinoši viegls uzdevums, jo attālums nebija ļoti liels (tiesa, arī ne pats mazākais). Izgājām uz ceļa un gana drīz jau tikām pie salīdzinoši interesantas mašīnas – busiņa ar diviem tumsnējiem vietējiem. Teicās, ka brauc uz Montanu, kas ir aptuveni pusceļš līdz Sofijai. Skan labi. Iekāpām iekšā un devāmies tālāk. Abi vietējie gan tādi nerunīgi, turklāt vienā drīzā krustojumā nogriezās nost no galvenā ceļa. It kā varētu uztraukties, bet nu līdzšinējā pieredze saka, ka šoferiem jāuzticas, turklāt uz Montanu varēja aizbraukt arī pa to daļu, kur brauca viņi, tā kā atlika vien cerēt, ka viņi tiešām vienkārši izvēlas labāko ceļu nevis vēlas mūs aizvest kādā potenciāli netīkamā piespiedu ekskursijā pa Bulgārijas ārēm. Tiesa, arī šoferu nerunīgums un izskats (atkal tie stereotipi) raisīja vieglu nemieru, bet nu neko diži protestēt negribējās.

Pēc kāda laika apstājāmies pirmajā benzīntankā, kur mūsu „šaubīgie” šoferi mums nopirka kafiju un ūdeni. Protams. Atkal sanāca sakaunēties par sevi, bet neko padarīt. Izrādās, ka tiešām braucām pa kaut kādiem īsceļiem – brīžiem tie gan nebija diži labas kvalitātes, tomēr likās, ka vismaz attāluma ziņā sanā ietaupīt gana krietnu gabalu, tad jau laikam braucēji diezgan bieži bija braukuši pa šiem ceļiem. Salīdzinoši drīz bijām Montanā, pa ceļam vēl iebraucot kaut kādā būvmateriālu veikalā, kur viņiem bija darīšanas. Vietā, kur sadalījās divi ceļi, šķīrāmies un devāmies stopēt pa mazākās satiksmes ceļu. It kā otrs bija ar daudz intensīvāku satiksmi uz Sofiju, bet vienā brīdī kļuva par bāni, kas solīja apgrūtinājumus gadījumā, ja mūsu mašīna nevestu uzreiz uz Sofiju. Kā arī ceļš, kuru izvēlējāmies, manā atmiņā bija palicis kā pasaku mežs, jo pirms diviem gadiem pa to jau biju braucis, un tas bija šķitis gana ainavisks.

Lai arī bija bažas par to, ka mašīnu varētu būt maz, pie mums apstājās teju pirmā – džips ar diviem bulgāru jauniešiem, kas brauca tieši uz Sofiju un runāja angliski. Ak, prieks, ak, laime! Tā nu braucām pa ainavisko ceļu, kas vienā brīdī tiešām skaisti izlocījās pāri miglā tītam mežainam kalnam, risinājām savdabīgus dialogus ar mūsu vedējiem, kuri kādā brīdī diezgan spontāni apmeta riņķī, lai aizbrauktu nopirkt zemenes pie ceļmalas pārdevējiem, ēdām iepriekš minētās zemenes un visādi citādi pavadījām labi laiku, paralēli, protams, tuvojoties mūsu galamērķim. Pateicoties šai rīta veiksmei, Sofijā nokļuvām daudz agrāk, nekā bija cerēts, kas nozīmēja, ka palika vairāk laika pilsētas apskatei – visnotaļ lieliski.

Izkāpām ārā un devāmies centra meklējumos. Pirmais uzdevums gan bija atrast naudas maiņas punktu un tualeti. Pirmo atradām, otro apvienojām ar kartupeļu apēšanu makdonaldā. Pēc tam arī devāmies tālāk, tomēr kaut kā uzreiz centru nesanāca atrast. Tiesa, pēc mazas blandīšanās tunelī atradām ceļojumu aģentūru, kurai bija arī Sofijas centra kartes, kuru tad mums arī dāmas laipni uzdāvināja, līdz ar to nākamie soļi jau bija diezgan noteiktā virzienā. Tā kā bijām ieplānojuši kā nākamo lielo galamērķi izvēlēties Skopji, kurā gribējām arī palikt vienu nakti, tad vajadzēja atrast internetu, lai mēģinātu gan apskatīties hosteļus, gan ieliktu ziņojumu Skopjes Couchsurfing grupā, ja nu pēkšņi kāda lāga dvēsele apžēlotos par mums un izmitinātu.

Salīdzinoši drīz atradām gan centru, gan tūrisma informāciju, kurā it kā bija pieejams internets, tomēr tas bija ar ierobežotu lapu izvēli, līdz ar to pie mums vajadzīgajām netikām. Viņi gan pavēstīja, ka līdzīgi kā pie mums arī te visur esot atrodams un iegūstam wi-fi, tomēr mūsu elektroniskās ierīces ar bezvadu internetu diemžēl nedraudzējas, līdz ar to šis variants nederēja. Devāmies turpat tunelī pie interneta aparātiem, kur internetu it kā varēja dabūt par maksu, tomēr tur bija tieši tā pati problēma, kas info centrā, līdz ar to galu galā atmetām plānam ar roku un nospriedām, ka par to, kur palikt Skopjē, domāsim Skopjē.

Papildus visiem meklējumiem, protams, sanāca apskatīt arī pašu Sofiju, kura atstāja negaidīti patīkamas pilsētas sajūtu. Īsti nezinu, kāpēc, bet pirms došanās turp man kaut kā bija radies priekštats par to kā par kaut kādu lielu, pelēku un nepatīkamu pilsētu (iespējams, atmiņu par Bukaresti dēļ). Tāda tā absolūti nebija – lai arī nevarētu teikt, ka atmiņā būtu palicis kas īpašs, tomēr kopējā noskaņa Sofijā bija patīkama un pilsēta šķita jauka. Skaidrs, ka vēl vajadzēja nopirkt arī suvenīrus – puisis no informācijas centra bija mums kartē atzīmējis, kur atrodas to pārdotuves.

Tiesa, aizejot uz atzīmētajām vietām, nekādas suvenīru bodes neredzējām. Mazliet pašķobījāmies un izdomājām joka pēc nokāpt blakus esošajā tunelī. Aha – tieši tur arī tie suvenīri slēpās! Nevaru gan saprast, kāpēc bez jelkādām norādēm, kas manā skatījumā palielinātu viņu apgrozījumu, bet nu labi. Mazliet papētījām gan suvenīrus, gan pāris arheoloģiskus brīnumus, kas tajā tunelī bija izvietoti, nopirkām daļu standarta lietu un devāmies tālāk. Būtībā doma bija doties tālāk – ar vilcienu braukt ārā no pilsētas līdz tuvākajai mazpilsētai, lai stopētu no tās. Tātad – jāiet uz staciju.

Pa ceļam uz staciju uzgājām vēl vienu pustunelī apslēptu suvenīru tirgotavu, kur es tiku arī pie šallēm – teju vai jūtos lepns, ka tomēr savaldījos un piecu iespējamo šaļļu vietā nopirku tikai trīs... Pēc tam gan devāmies uz staciju, kur nopirkām biļetes uz vilcienu. To gaidot, vēl sanāca mazliet komunicēt ar aziātiska paskata vīrieti, kura vilciena meklējumus krietni apgrūtināja fakts, ka viņam kirilica ir vien nesaprotami ķeburi, bet nu divatā atrisinājām viņa sasāpējušos jautājumus. Drīz jau devāmies uz vilcienu, kurā braucot sanāca redzēt arī Sofijas ne pārāk glīto pusi – milzīgas atkritumu izgāztuves dzelzceļa malā kāda kilometra garumā. Visnotaļ nepievilcīgi, īpaši ņemot vērā to, ka tās nebija „oficiālās” izgāztuves, bet vienkārši vietas, kur tie visi atkritumi ir samesti.

Pēc stundas brauciena bijām pametuši šo savdabīgu pilsētu, kurā tik daudz dažādu dārgumu ir atrodami tuneļos, un nonācām savā galamērķī – mazā pilsētiņā ar nosaukumu Radomir. Tā kā jau bija vēls, tad galvenais plāns bija gauži vienkāršs – iziet no pilsētas un atrast naktsmājas. Šaujiet kaut nost, bet nevarēju atsaukt atmiņā, kur un kā tieši slējām telti, bet nu skaidrs ir viens, ka tādu vietu atradām un naktī arī veiksmīgi pārdzīvojām. Maija gan nule kā atgādināja, ka gulējām taču pie sliedēm – pārbridām kaut kādu lauku un netālu no vilciena sliedēm apmetāmies. Pirmo stundu mūs vēl izklaidēja blakus krūmos dzīvojošs putns, kas skaļi brēca, nespēdams pieņemt svešiniekus savā teritorijā, bet nu viņš arī norima ar laiku un ļāva mums gulēt.

12. diena – ceļš pie Aleksandra

No rīta piecēlāmies, mazliet pažāvējām telti un devāmies tālāk. Dienas mērķis – tikt uz Skopji un atrast tur vietu, kur palikt pa nakti. Precīzi vairs neatceros mašīnas, bet nekas ievērības cienīgs tas nebija - ar pirmo tikām līdz Kjustendilai, kas bija pēdējā salīdzinoši lielā pirms Maķedonijas, izgājām tai cauri, aiz pilsētas vēl pakomunicējām ar vietējo klaiņojošo suni, kuru arīdzan mazliet pabarojām, devāmies tālāk. Aiz pilsētas gan sanāca diezgan ilgi stāvēt pieturā, kur mūs neviens neņēma, bet nu vismaz paguvām iepazīties ar vietējo kolorītu – visa pietura nolīmeta ar mirušu cilvēku attēliem, kas aicina jebkuru, kas mirušo pazina, ierasties uz viņa nāves atceres dienu. Kas interesanti – atceres dienas visdažādākās. Gan 40 dienu, gan 15 gadu. Dīvaina lieta, izrādās, ka Latvija tomēr nav vienīgā valsts ar izteiktu mirušo kultu.

Lai vai kā – vienā brīdī kāds mūs tomēr paņēma un aizveda līdz Maķedonijai. Mazliet vēl pastāvējām uz robežas, apliecinājām, ka mums nav nekādas baigās naudas vai kontrobandas, un bijām Maķedonijā. Diena vēl bija agra, laika apstākļi gan ne paši labākie – sāka līt –, bet nu valsts katrā ziņā nomainīta un bija labas izredzes laicīgi tikt līdz Skopjei. Bet par to jau nākamajā daļā.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais