50 latiem kabatā cauri Eiropai

  • 2 min lasīšanai
ir dūša, ir plāns No tālbraucējiem šoferīšiem bijām dzirdējušas par skaistām vietām, kuras noteikti jāapmeklē. Un dodoties uz Itāliju – Venēciju, izlēmām, ka jāiebrauc tā saucamajā Slovēnijas paradīzes oāzē – Bledā, Bohinjā un, protams, arī jāapskata Prāga. Plāns bija, dūša ar. Šādā ceļojumā ļoti svarīga karte. Nopirkām pašu vienkāršāko, bet dažkārt tā nebija piemērota. Nepieciešama smalka, kurā atzīmēti arī mazie ceļi. Piemēram, Čehijā, pilsētā Brno “iesprūdām” uz pusotru dienu, jo netikām uz pareizā ceļa. Tur arī pirmo reizi saskārāmies ar policistiem, jo stopojām neatļautā vietā. Ne visur tas atļauts, pat ja šķiet, ka nu šajā vietā noteikti varētu. Strīdēties nav vērts Ieskrējušos vilcienu grūti apturēt, vecāki samierinājās. Solījums viņiem - katru dienu pa īsziņai. Nodrošinājāmies ar diviem mobilajiem tālruņiem. Jāsaka, ka, kāpjot pirmajā automašīnā, draudzene savu iecirta durvīs. Nosvinējām “tālruņa bēres”, mums taču bija vēl viens. Un nebija jau nemaz tik traki, jo uzlādēt tālruni var jebkurā kafejnīcā. Bijām taupīgas un, tālruņa bateriju saudzējot, to slēdzām ārā brīžos, kad šķita - to nevajag. Un gandrīz katrā pilsētā, ja vien tā nebija Itālija, bija iespēja atrast interneta piekļuves vietas. Itālijā nekad neko nevar droši un skaidri zināt, jo viņiem tur savi likumi, savi bioritmi, režīms. Viņi dzīvo citādāk un strīdēties nav vērts, jo viņi taču ir itāļi. Gulēju ar nazīti Kur nakšņot? Ja jau Krišjānis Barons varēja mērot tālo ceļu no Tartu uz Valku, tad nu mēs jau neesam sliktākas. Dzīvojām teltī. Gulēšanas vieta katru dienu bija pārsteigums – grāvis, mežs, parks, ceļmala... Par miegu gan to nevarēja saukt, jo trūkos augšā no katras skaņas, no vēja, no ēnām. Savukārt draudzene vienā mierā – kā teltī, tā viens, divi, trīs - un dziļā miegā. Arī man tā laime tika, nogurums ņēma virsroku un jau otrajā nedēļā - kā iegāju teltī, tā “salmu būda” pārvērtās par cietoksni.ā, bija brīži, kad šķita, kliegšu no satraukuma, čaboņas, jo četrpadsmit dienu teltī – nekurienē. Un tomēr - ne par kādu naudu neatdotu zvaigžņotās Itālijas debesis, Slovēnijas naksnīgo romantiku, saulespuķu laukus, Čehijas vējainās naktis. Jā, pirmajās dienās gulēju ar nazīti un dakšiņu rokās, šķērēm kabatās. Pirmo nakti un pēdējo pārlaidām Polijā. Tas nozīmē, ka ar stopošanu nemaz tik slikti negāja. Žesti un atkārtošana Kā izrādījās, protam runāt ne tikai angļu, vācu un krievu valodā. Vispateicīgākā no valodām ir žestikulācija un lēna vienkāršu vārdu atkārtošana. Tomēr katrai no mums bija savs uzdevums - draudzene tērzēs “vācu mēlē”, es – angļu. Ikkatrs ceļā satiktais cilvēks bija kā bagātību aka ar savu pieredzi un dzīves uztveri. Nonākot uz ceļa, braucot nezināmā virzienā, sajūta, ka visa pasaules esība pulsē vienā taktī ar mani tik ļoti, ļoti, ka šķiet, tāds puteklis vien esi... Puteklis, bet ne nejaušība. Un ceļā satiktie šo sajūtu spilgtināja. Grūtāk bija komunicēties ar poļiem un itāļiem, jo viņiem taču citas valodas nav jāzinot. Bet drīz vien auss un intuīcija bija tā ietrenēta, ka apguvām gan poļu, gan itāļu valodu - žesti, mīmika, desmit reižu atkārtošana. Sevišķi itāļiem nav svarīgi, vai tu saproti visu no slavas dziesmas, ko viņi dzied savai zemei, svarīgākais, ka kāds klausās. Čehi, vācieši, ukraiņi, itāļi – fantastiski sarunu biedri, atsaucīgi, laipni, izpalīdzīgi. Savukārt daudz sliktākas atmiņas palikušas par turkiem un horvātiem. Tikai tāpēc, ka lielai daļai no viņiem izveidojušies stereotipi, ka Austrumeiropas meitenes neko citu nedara, kā nodarbojas ar prostitūciju. Šāda veida piedāvājumu nebija daudz, bet bija. Visu ceļojuma laiku bija pārliecība, ka Dievs ir ar mums, nenoliedzami. Ekonomiskais budžets Lielāku kapitālu kā piecdesmit latu katra nevarējām atļauties. Iztikām labi. Mugursomā “stiepām” sausās zupiņas, šķīstošo kafiju, konservus, maizi... Un, ja kā pietrūka, pirkām. Tālbraucēji šoferīši ne reti iekurināja gāzes plītiņu, vārījām kafiju, zupu. Tā kā bija rudens, pa ceļam varēja savākt ābolus, bumbierus, plūmes... Visas dabas veltes. Atļāvāmies nogaršot gan picu Itālijā, gan zupu Polijā, Čehijas desas un alu, un, jā, suvenīrus arī nopirkām. Vai tagad spētu iedomāties divas nedēļas ceļot pa Eiropu ar tādu naudas summu kabatā? Mēs to izdarījām! Sadzīviskā puse, izdzīvošana mūs neuztrauca, jo bijām lielā neaprakstāmā pirmā ceļojuma piedzīvojumā. Bieži vien jutāmies kā varoņi no grāmatas “Trīs vīri laivā un suns”. Tāds ceļojums jaunības maksimālismā var būt tik viens mūžā – neprātīgs un skaists. Kalni, lejas, rīti, rasa, saule, vējš, saulespuķes, ezeri, šķīstošā kafija, ugunskurs... Krakova, Ļubļana, Bleda, Bohinja, Prāga, Brno, Venēcija un visas mazās pilsētiņas, kurām nosaukumus vairs neatceramies, ir ne tikai piedzīvojums vēsturiskajā ērā, bet arī satikšanās mirklis cilvēkam ar cilvēku.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais